Atmaskot_dir.indd

Transkripts

1 Domāju, ka jūs man piekritīsiet visbriesmīgākais skolā ir garlaicība. Visi tie uzdevumi, diagrammas, tabulas, termini un vēl mājasdarbu pārbaudīšana... Es ar to neaizraujos. Un nevis tāpēc, ka būtu stulbs, bet gan tāpēc, ka mani tas pilnīgi neinteresē. Es esmu Ričards, bet draugi mani sauc par Ričiju. Šogad es mācīšos astotajā klasē pavisam parastā skolā tā nav no tām prestižajām mācību iestādēm, kurās Pirmā septembra pasākumā uzstājas Prāta Vētra, nedz arī no tām īpaši nelabvēlīgajām, kur, kā runā, skolēni (un pat skolotāji varat noticēt?!) nākot uz skolu ar nažiem kabatās. Mūsējā ir vienkārši 103. vidusskola, kura pat nav nosaukta neviena slavena personāža vārdā un neizceļas ne ar matemātikas, ne valodu, ne kādu citu novirzienu. Liela, pelēka, kastveidīga ēka trijos stāvos ar neizteiksmīgām klasēm un vecām mēbelēm (uz viena no galdiem vēl ieskrāpēts Es Imantu Kalniņu iedomājieties, no kura gada!). Pavisam parasta skola. 7

2 8 1. nodaļa Jaunā direktore Nē, tas nav normāli! Vilis sacīja, salejot mums visiem Coca-Cola. Tas vienkārši nav normāli. Fonā dārdēja Korn jaunās dziesmas. Tas nozīmēja, ka Viļa vecāki joprojām bija darbā un mēs bijām izstiepušies uz dzīvojamās istabas dīvāna pie mūzikas atskaņotāja. Absolūti, paziņoja Imants un pagrieza mūziku vēl par pāris decibeliem skaļāk. Absolūti. Mēs domīgi gremojām čipsus un kādu brīdi klusējām, ieklausoties, vai Almas tante vēl nedauza ar slotu pa griestiem. Mums ar Almas tanti ir tāds sazināšanās rituāls kad mēs klausāmies mūziku skaļāk, nekā viņa var izturēt, viņa sit pa griestiem ar slotu. Mēs uz kādām piecpadsmit minūtēm pagriežam mūziku klusāk, Almas tante nomierinās, un tad mēs atkal pagriežam mūziku skaļāk, un viņa atkal ņem rokā slotu... un tā tālāk. Mūsuprāt, tikai šīs regulārās vingrošanas dēļ Almas tante ir tik žirgta un pie tik labas veselības, turklāt sociālo zinību skolotāja mācīja, ka mums jākomunicē ar vecākās paaudzes cilvēkiem; tad nu mēs to darām.

3 Jūs noteikti gribat uzzināt, par ko Vilis un Imants tā šokējas, vai ne? Iedomājieties: jūs pirmajā septembrī dodaties uz skolu. Pa ceļam jūs pārmetat pār sētu mammas nopirktās puķes, jo visi taču pārsmietos, ja kāds astotajā klasē pirmajā septembrī ierastos ar ziediem rokā... turklāt man nav nekādas mīlestības pret kādu no mūsu skolas učenēm, lai tām nestu ziedus. Jūs aizvelkaties līdz skolai, satiekat dažus draugus un pastāvat uz skolas stūra, līdz parādās klases audzinātāja un sirēnas balsī nobļaujas, ka visiem jau sen bija jābūt sporta zālē uz svinīgo Pirmā septembra pasākumu. Tad nu jūs ievelkaties sporta zālē, lai konstatētu, ka labākās, tas ir, pēdējās rindas okupējuši divpadsmitās klases pensionāri, un dodaties satikt savu sen neredzēto klasi, kurā tikai viena ceturtā daļa ir normāli cilvēki. 9

4 Parasts pirmais septembris, vai ne? Un tad jūs ieraugāt viņu. Sākumā jūs viņu noturat par žurnālisti. Tad par solisti, kas nodziedās Latvijas himnu, jo skolas magnetofons kārtējo reizi ir saplīsis. Un tad jūs uzzināt šī persona ir jūsu jaunā direktore. Aplausi, ziedi šī nudien ir pirmā reize, kad nožēloju, ka savas asteres pārmetu pār sētu, un šoks. Varbūt esmu vecmodīgs, es sacīju, iemetot mutē veselu sauju čipsu, bet man šķiet, ka direktorei nedrīkst būt zili mati. Gari, spilgti zili mati, mani papildināja Vilis. Tas nav normāli. Un vispār, es turpināju, direktore nedrīkst izskatīties pēc modeles. Un ierasties pirmajā septembrī spilgti dzeltenā kleitā. Vai viņa nav par jaunu, lai būtu direktore? Imants aizdomīgi novilka. Es paraustīju plecus. Pieņemsim, ka viņai ir kādi divdesmit pieci... nu, divdesmit seši gadi... Mūsu iepriekšējam direktoram bija sešdesmit seši gadi! Vilis izsaucās. Protams, es neapgalvoju, ka tas būtu direktora ideālais vecums, bet... ziniet, par prezidentu taču arī var kļūt tikai pēc četrdesmit gadiem vai tamlīdzīgi... Tobrīd pie grīdas atskanēja sparīgi klauvējieni. Mēs labas komunikācijas vārdā pāris reižu arī uzsitām pa grīdu un nedaudz pieklusinājām mūziku. Varbūt mati nemaz nav īsti, es turpināju spriedelēt. Varbūt tā ir parūka. 10

5 11

6 Imants pārbolīja acis. Tas nu būtu vēl trakāk. Direktore parūkā! Es atkritu krēslā. Iedomājieties, kā kaimiņu skolas basketbola komanda par mums smiesies, kad atbrauks uz kārtējo maču! Direktore ar ziliem matiem! Patiesību sakot, viņa ir skaista, Vilis noteica ar to muļķīgo smaidu, kāds viņam parādās sejā, tiklīdz viņš ierauga kādu pievilcīgu meiteni. Mēs ar Imantu saskatījāmies. Bet tas vēl jo vairāk ir dīvaini, Vilis aši turpināja. Es gribu teikt kura skaista divdesmit piecus gadus veca sieviete nāks strādāt skolā? Vai tad viņa nevar dabūt darbu televīzijā vai tamlīdzīgi? Es pēkšņi tik strauji uzsitu pa galdu, ka čipsu paka palēcās un piezemējās uz Viļa mammas dārgā Persijas stila paklāja, diemžēl ar atvērto pusi uz leju. Varbūt viņa patiešām strādā televīzijā! Ričij, tu murgo, Vilis atcirta. Kā viņa var strādāt televīzijā, ja Kārkliņa šodien skaidri un gaiši paziņoja, ka šī ir mūsu skolas direktore? Tu domā, ka viņa vienkārši atļāvās pajokot? Atgādināšu, ka mēs te runājam par Kārkliņu! Vai varbūt, tavuprāt, televīzijā ir tāds amats skolas direktore? Nē taču, muļķi! Varbūt viņa piedalās realitātes šovā! Iedomājieties: varbūt mūsu skolā ir uzstādītas kameras un viņa ir šova producente? Kur tu esi dzirdējis par tādu šovu? Imants jautāja. Protams, nekur vēl neesmu dzirdējis! Tur jau tā lieta! Iedomājieties: ja tiktu izziņots tāds šovs, visas 12

7 skolas taču sacenstos, lai tajā iekļūtu, vai ne? Un, ja visi skolēni zinātu, ka skolā notiek tāds šovs, viņi taču uzvestos pilnīgi nenormāli! Visi gribētu izcelties un tēlotu sazin ko... Man pašam patika šī teorija. Patiesībā man patīk visas savas teorijas arī tā, kuru biju izdomājis piecu gadu vecumā, ka mūsu bērnudārza audzinātāja ir citplanētiete. Bet kur tad ir kameras? jautāja Imants. Imants vispār nemēdz daudz runāt, tāpēc viņam atliek vairāk laika domāt, un tad, kad viņš ver muti, parasti arī pasaka kaut ko prātīgu. Ar Vili ir pilnīgi pretēji. Viņš runā tik daudz, ka gandrīz nekad nepasaka neko noderīgu. Es mirkli padomāju. Nu kā vasarā skolā notika remonts, vai ne? Tad arī bija iespējas paslēpt skolas sienās kameras. Un vēl es domāju: kur skolai ir tik daudz naudas, lai taisītu remontu, ja iepriekšējā sezonā pat jaunām basketbola bumbām nebija līdzekļu! Tagad viss skaidrs tā bija televīzijas nauda! Nekad neesmu dzirdējis, ka kaut kur pasaulē uzņemtu tādu šovu, Imants iebilda. Ir gan īgņa, vai ne? Nu un, ka tu neesi dzirdējis? es atcirtu. Tu nebiji dzirdējis arī par fotosintēzes procesu, pirms Zolotova tev par to neielika vieninieku! Tas, ka tu kaut ko neesi dzirdējis, nenozīmē, ka tas nepastāv, saproti? Mēs kādu brīdi prātojām. Mums vajadzētu viņu atmaskot, es ierosināju. 13

8 Ko tad? Zolotovu? Vilim tiešām dažkārt lēni pielec. Nē taču! Direktori! Padomājiet paši viņa taču nav normāla skolotāja, vai ne? Normālas skolotājas ir četrdesmit gadus vecas, ar brillēm un ilgviļņiem. Šitā nav normāla. Tāpēc man ir pamatotas aizdomas, ka tur kaut kas slēpjas. Mums vajadzētu sākt izmeklēšanu. Puikas kādu laiku pārdomāja manu priekšlikumu un tad pasmaidīja kā pie datorspēles septītā līmeņa pabeigšanas. Un, kad būsim noskaidrojuši, kas šai modelei patiesībā padomā, mēs lepni iesoļosim viņas kabinetā un teiksim vai nu mēs atklājam jūsu noslēpumu, vai arī tūlīt pat izsniedziet mums astotās klases atestātu ar visiem deviņniekiem! Imants sarauca pieri. Nē, Vili, tas nederēs. Kāpēc ne? Tev... un visi deviņnieki... tam taču neviens neticēs! Bet mēs varētu par savu pētījumu ziņot Bez tabu un iekļūt vakara ziņās. Tātad, es svinīgi sacīju, viss izlemts. Misija Atmaskot direktori uzsākta šā gada 1. septembrī. Imis ielēja mums glāzēs dzērienu. Vismaz būs kāda jēga iet uz skolu... Re nu. Mērķis nākamajam mācību semestrim atrasts.

9 2. nodaļa Bulciņu karš Tas, ka man bija mērķis iet uz skolu, nenozīmēja, ka es varēju nākamajā rītā piecelties un laicīgi nokļūt savā mīļotajā mācību iestādē. Laikam biju pa miegam nospiedis modinātāju, jo pamodos no neatlaidīga mobilā telefona zvana. Ričard! skanēja mammas balss. Mamma ir vienīgā, kas mani sauc pilnā vārdā. Vai tu paēdi brokastis? Kdas brkasts? es atņurdēju. Atkal nepaēdi? Es pārbolīju acis. Mamma laikam gribēja, lai es uzbarojos kā brālēns Linards. Mammu, es tūlīt celšos... Ričard! Skola sākas pēc desmit minūtēm! Ticat vai ne, tas mani pamodināja. Vai esat ievērojuši, ka cilvēkus var pamodināt, pasakot dažādas frāzes? Mammu var pamodināt, skaļi nobļaujoties: Kafija gatava! Manu draugu Vili var uzraut no dziļa miega, pačukstot vārdus: Pēdējais līmenis. Bet viens mans brālēns pamostas, tiklīdz izdzird vārdu kautiņš. Protams, uz visiem cilvēkiem tas nedarbojas vienādi. Nemaz nemēģiniet pamodināt vecmāmiņu, uzsaucot: Kautiņš! Tas var slikti beigties. 15

10 Redziet, cilvēki ir dažādi. Esmu novērojis, ka es vislabāk pamostos tad, ja jau kaut ko kavēju. Varu visu rītu gulēt pavisam mierīgi, bet, tiklīdz esmu kaut ko nokavējis kaut par piecām minūtēm, tūlīt pat pamostos. Tā nu es uzvilku tīras drēbes, paķēru somu, ieziedu matos želeju un skrēju prom. Lieki teikt, ka skolu es nokavēju par desmit minūtēm. Tas visumā būtu sīkums, ja pirmā nebūtu mūzikas stunda. Starp mani un mūzikas skolotāju ir dziļš naids. Es uzskatu, ka mūzika ir nekam nederīgs priekšmets. Diem žēl mūzikas skolotāja tā neuzskata. Man jau nebūtu iebildumu, ja viņa, tāpat kā vizuālās mākslas skolotāja, liktu mani mierā. Nu nevar visus interesēt toņkārtas un operas! Man, godīgi sakot, ir pilnīgi vienalga, cik skaņdarbu sarakstījis Mocarts un kāpēc drīkst teikt si bemols, bet nedrīkst teikt do bemols. Kāpēc skolotāji to nerespektē? Protams, es neesmu vienīgais, kas tā domā, bet es diemžēl izrādos vienīgais, kas to pasaka skaļi. Tāpēc Kārkliņa mani uzskata par huligānu mūzu ienaidnieku, kuru katrā ziņā vajag pārmācīt. Tieši tas ir pats briesmīgākais. Viņa mēģina mani pāraudzināt un iedvest man kaut kādu cieņu pret mūziku. Bet, jo vairāk viņa cenšas, jo sliktāk kļūst. Lieki piebilst, ka vēl sliktāku šo situāciju padara tas, ka Kārkliņa ir arī mūsu direktora vietniece mācību darbā. Tātad otra svarīgākā persona skolā. Šorīt viņa manu ierašanos klasē sagaidīja ar uzsvērti gaudulīgu tekstu: 16

11 Labrīt, Ričard! Laikam jau tu neuzskati mūziku par pietiekami svarīgu priekšmetu, lai tā dēļ pieceltos desmit minūtes agrāk? Patiesībā viņai vienkārši vajadzēja saprast, ka neesmu nokavējis skolu stulbās mūzikas dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka esmu aizgulējies. Ja šodien pirmā būtu algebra, es būtu nokavējis to. Kāpēc Kārkliņa vienmēr tā uzcepas, mani ieraugot? Atvainojiet par stundas traucējumu, vai drīkst sēsties? Šo tekstu es varētu norunāt pat miegā. Tu neuzskati, ka tev jāatbild uz manu jautājumu? Pasakiet vēl, ka tā nav piekasīšanās?! Es aizgulējos. Ak tā. Aizgulējies. Labi. Uz nākamo stundu uzdodu tev sagatavot un nolasīt īsu referātu par tautas mūzikas instrumentiem. Varbūt tas pamudinās tevi ierasties laicīgi. Vari sēsties. Tikai pateicoties tam, ka vēl biju pa pusei aizmidzis, es noturējos un nepateicu neko indīgu, tikai aizšļūcu līdz solam un iekritu tajā blakus Vilim. Būs atkal jāieska tās Tā kā nebiju paēdis, šobrīd es vissirsnīgāk gaidīju brokastu starpbrīdi. Kad bijām izstāvējuši nežēlīgi garo rindu skolas kafejnīcā, izrādījās, ka man tomēr veicas, bija atvesti cīsiņi mīklā! Sakrāvu uz šķīvja veselus četrus un devos samaksāt. Man par patiesām šausmām, pie kases stāvēja dežūrskolotāja neviena cita kā Kārkliņa. It kā nebūtu pietiekami viņu redzēt jau vienreiz dienā! 17

12 Ričard! Kārkliņa uzķērca. Pedagoģiskās padomes sēdē tika nolemts, ka viens skolēns drīkst pirkt ne vairāk par trim bulciņām, citādi pārējiem nekas vairs nepaliek pāri. Nekavējoties noliec vienu bulciņu atpakaļ! Bet es šorīt neesmu ēdis brokastis! Tas mani neinteresē. Tu darīsi tā, kā es saku. Vai arī... Kārkliņa jau stiepa roku uz mana šķīvja pusi. Nu, ziniet, tas mani reāli saniknoja. Kas tie vēl par stulbiem noteikumiem? Kas... mēs kaut kādā cietumā atrodamies?! Ēst pat vairs nedos, cik gribēs? Es demonstratīvi paņēmu rokā visus četrus cīsiņus mīklā un nokodu no visiem pa gabalam. Tā, lūk, tagad taču tu vairs nevienam nepārdosi šitās aizkostās bulciņas, vai ne? Desmitie, kas stāvēja rindā aiz manis, skaļi smējās. Es, joprojām ar pilnu muti, pastiepu kasierei naudu. Bet, tikko es biju aizvēris maku, Kārkliņa, dusmās trīcot es brīnos, kā viņai no ausīm nenāca dūmu mutuļi, nudien tik nikna viņa bija tikai todien, kad es biju noplēsis vienu balto klavieru taustiņu, saķēra mani aiz rokas un nobrēcās: Tu tūlīt nāksi pie direktores un rakstīsi paskaidrojumu! Nu, Ričij, otrajā skolas dienā jau pie direktores! Tas pat tev ir rekords! Vilis iebelza man pa plecu. Ko man darīt ar tām bulciņām? Paņemt uz algebras stundu? Es iestūķēju vienu bulciņu mutē, pārējās sabēru somā, uzmetu somu plecā un lēkšus metos pakaļ Kār- 18

13 kliņai, kas mirstoša gulbja cienīgā gaitā peldēja ārā no ēdamzāles. Nē, nedomājiet: es neesmu galīgi nenormāls parastos apstākļos es drīzāk mēģinu izvairīties no direktora kabineta apmeklējuma, bet šoreiz bija citādi. Man taču bija iespēja klātienē, no metra attāluma nopētīt misijas mērķi! Kārkliņa pieklauvēja pie direktores kabineta durvīm, un mēs soļojām iekšā. Skolas sekretāre palūkojās uz mani un pacēla acis pret griestiem. Jā, Ričard, mēs jau tevi gaidījām... lai gan, jāatzīstas, ne tik drīz. Sekretāre mums ir forša. Tāda kā krustmāte. Vienmēr izraksta visādas izziņas un nokārto braukšanas kartītes. Varat iet pie direktores. Viņa tikko beidza sarunu ar ministriju. Kārkliņa atvēra durvis un ar šņācienu norādīja, ka man jāiet iekšā pirmajam. Lai notiek! It kā man būtu bail! Es iegāju kabinetā, kas neko daudz nebija mainījies. Te joprojām stāvēja masīvais ozolkoka galds, aiz tā lielais krēsls un pretī divi apvalkāti ādas krēsli. Vienīgā atšķirība bija puķu vāze uz galda, precīzāk, ne jau puķu vāze viena pati, bet ar ziediem tajā, un glezna pie sienas. Varbūt tieši zem gleznas ir paslēpta kamera... un mikrofons noteikti ir puķu vāzē! Labdien! es sacīju. Direktore piecēlās kājās. Viņai tiešām bija tumši zili, gari mati, tas ir, es neesmu tik dumjš, lai domātu, ka 19

14 tie bija dabiski zili, es zinu, ka matus var krāsot, tomēr nekad nesapratīšu, kāpēc tik skaistai sievietei vajag krāsot zilus matus... varētu taču vienkārši blondus... Vai es tiešām tikko nodomāju skaistai sievietei? Ak šausmas, ar mani laikam nav labi... Es vēlreiz kritiski nopētīju Melāniju Eglīti. Lielas, zilas acis. Tās gan laikam bija dabiskas. Balta blūze... it kā nekā paranormāla, tikai atcerieties, ka līdz šim es šajā krēslā biju pieradis redzēt sirmu, niknu kungu ar biezām acenēm. Tā kā drusku šokējoša pārmaiņa, vai ne? Apsēdies, Ričard! Kārkliņa norīkoja. Redziet, direktorīt, tā nesmuki sanāk, ka man jau pirmajā skolas dienā jānāk pie jums ar disciplīnas jautājumiem, bet es tā padomāju varbūt jums uzreiz jāzina, kas ir kas... lūk, šis te Ričards Osis jums būs jāredz bieži, tas ir viens neaudzināts puika, to es jums saku. It kā nepietiktu ar to, ka viņš šorīt nokavēja manu stundu, pēc tam viņš ēdnīcā atļāvās paņemt četras bulciņas, lai gan es biju aizrādījusi, ka tā nedrīkst darīt, bet viņš mani vienkārši ignorēja... Varbūt Ričards vienkārši nebija paspējis paēst brokastis? Pirmais loģiskais teikums, ko ilgā laika posmā esmu dzirdējis no kādas skolotājas. Es iedrošinoši pamāju ar galvu: runājiet vien, jums labi sanāk. Tas neattaisno tik brutālu un necieņas pilnu uzvedību! Es pieprasu, lai viņš uzraksta paskaidrojumu! Jūs taču zināt mūsu sistēmu trīs paskaidrojumi, un uz administratīvo komisiju! 20

15 Melānija pacēla roku, lai apklusinātu Kārkliņu. Hei, burvju triks viņai tas izdevās! Kas to būtu domājis... man likās, ka apklusināt Kārkliņu ir vienkārši nereāli. Labi, skolotāja Kārkliņa, es jūs sapratu. Tagad jūs varat būt brīva, es ar Ričardu parunāšu. Ceru, ka šis jauneklis tiks sodīts pēc visiem skolas noteikumiem... Kā jau es teicu, trīs paskaidrojumi... Paldies, skolotāja Kārkliņa, bet es izvēlēšos soda metodes pēc saviem ieskatiem. Tas arī viss. Varat būt brīva. Kārkliņa nošņācās un izsoļoja ārā. Es uzbūru visnevainīgāko sejas izteiksmi un pagriezos pret direktori. Tagad galvenais bija iegūt laiku, lai varētu ievākt pēc iespējas vairāk informācijas. Kāpēc tu tā darīji, Ričard? Ja man dotu desmit santīmus par katru reizi, kad dzirdu šo jautājumu, es jau būtu sakrājis motociklam. Es paraustīju plecus. Tēlo labo, vai ne? Domā, es tagad liešu kā no lejkannas man bērnība bija grūta, nāku no graustu rajona un tā tālāk... Šķībi palūrot direktores datorā, es pamanīju, ka viņa strādā ar jaunāko Windows operētājsistēmu. Tas bija uzlabojums. Vecais direktors pat e-pasta vēstules neprata izlasīt. Vai tad tu nesaproti, ka kaitināt skolotājus nav glīti? Es nevienu nekaitināju! Es pat nepateicu nevienu lamuvārdu. Viņa man piesējās par tām četrām bulciņām. Kas te tagad būs, kaut kāda kolonija? Drīz jau sāks arī makaronus šķīvī skaitīt! Un kas tad būs, ja visi domās tikai par sevi, bet par citiem ne? 21

16 It kā kādreiz būtu bijis citādi! Domājat, Kārkliņa baigi domā par citiem? Viņa tikai grib parādīt, ka viņai ir vara! Un vispār... es te atnācu paskaidrojumu rakstīt. Godīgi sakot, tā jau bija uzprasīšanās uz nepatikšanām. Labi, Ričard. Ja tev ir tik daudz, ko teikt, uzraksti to visu paskaidrojumā... Direktore pasniedza man baltu lapu un pildspalvu. Es nekaunīgi piešķiebu galvu un ieskatījos viņai acīs. Es varu taisni uzrakstīt tikai uz līniju lapas. Man par lielu prieku direktore neko neteica, tikai piecēlās un izgāja pie sekretāres vai nu lai paņemtu līniju lapu, vai piezvanītu pašvaldības policijai. Es Neo cienīgā ātrumā pārskatīju visu direktores galdu, bet, tā kā man nepiemita superaģenta spējas uztvert milzīgu informācijas apjomu pāris sekundēs, es vienkārši paķēru no galda vairākus aprakstītus papīrus, vienā no tiem es pazinu CV kopiju, un iegrūdu mugursomā. Tobrīd ienāca arī direktore tiešām ar līniju lapu. Es centīgi pievērsu skatienu viņai, precīzāk, viņas kājām melnajās augstpapēžu kurpēs. Un svārki skolas direktorei noteikti bija mazliet par īsu. Direktore klusējot pasniedza man lapu. Es nopūtos un sāku rakstīt. Lai nu ko, bet paskaidrojumu rakstīšanu es skolā būšu apguvis. Ik pa brīdim es pašķielēju uz direktori. Likās, ka viņa mani vēro. Viņa nesāka krāmēties pa papīriem vai zvanīt kaimiņskolas direktoram. Vienkārši sēdēja un mani vēroja. Neomulīgi. 22

17 Par laimi, atskanēja zvans. Es nometu paskaidrojumu direktorei uz galda, nomurmināju, ka vēl vienu stundu nevēlos nokavēt, un, uzmetis somu plecā, devos uz durvīm. Ričard? Es pagriezos un palūkojos uz direktori. Viņa smaidīja. Ceru, ka nākamreiz mēs satiksimies patīkamākā situācijā. Jā, basketbola laukumā, es atteicu un metos ārā. Es pat apsvēru tūlīt pat doties uz zēnu tualeti un izpētīt nospertos papīrus, bet mani atturēja doma par to, ka tikko ir sākusies algebras stunda un ka gaitenī es varētu saskrieties ar Kārkliņu. Tas nu būtu par traku. Svarīgo misijas dalībnieku sapulci izdevās noturēt tikai pēc stundām, kā parasti pie Viļa. Es triumfējoši uzliku uz galda iegūtos papīrus. Vilis iepleta acis. Tu nozagi dokumentus no direktores galda? Es padomāju. Padomā, ja nu tie ir svarīgi dokumenti... Tieši tā jau es arī ceru! Ja nu direktore sāk meklēt, kur tie palikuši? Domā, es vienīgais šodien biju viņas kabinetā? Un ko tad tu domā liksi visu vainu uz Kārkliņu? Eu, laba doma! Nav vis laba doma! Imis ierunājās. Saskaņā ar tavu pieņēmumu kabinetā taču ir kamera, vai ne? Melānija var mierīgi patīt kaseti atpakaļ un paskatīties, kas te noticis... 23

18 Kādu brīdi es sēdēju, it kā būtu dabūjis pa galvu ar basketbola bumbu, tad filozofiskā mierā atmetu ar roku. Ja man piesiesies, es teikšu, ka to darīju šova dēļ. Viņiem taču vajadzēs kaut ko interesantu, ko rādīt! Tikai kolonija tevi labos, Ričij, Imis nopūtās un paņēma dokumentus. Paskatīsimies, ko tu esi nospēris. Liela daļa dokumentu tiešām nebija pielikto pūļu vērti. Papīri par skolas remontu, kaut kādas lapas ar cipariem zem nosaukuma Tarifikācija, tad ļoti interesants papīrs, kur direktore ar savu roku bija rakstījusi 1. septembra runu. Tā kā Vilis vispār lasa tikai datorspēļu komandas un Imants arī nav nekāds literāts, es nogriezu mūziku klusāk un nolasīju runu skaļi. Ziniet, tā rakstīt var tikai cilvēks, kas nepazīst skolas dzīvi. Padarīsim skolu par vietu, kur skolēni katru dienu ierodas ar interesi. Vai arī: Mācīt un mācīties taču var ar prieku zinātkāre mīt katrā no mums, ļausim tai vaļu! Pēc tam mēs ķērāmies pie Melānijas CV pētīšanas. Tātad viņai ir divdesmit astoņi gadi, es secināju, lūkodamies uz dzimšanas gadu, mūsu direktore ir beigusi Pedagoģijas fakultāti... Ja viņa ir televīzijas producente, kāpēc viņa nav beigusi žurnālistus? Imants aizdomīgi jautāja. Es saraucu pieri. Varbūt viņa tomēr nav producente. Tikai nolīgta par šova vadītāju. Ko vēl mēs te varam uzzināt? Ka viņa ir piedalījusies daudzos projektos un viņai patīk slēpot un spēlēt basketbolu. 24

19 Tur tiešām tā rakstīts? Es pablenzu Imantam pār plecu. Pirmā kopīgā pazīme ar normāliem cilvēkiem! Re, viņa ir izgājusi militāro apmācību! Imants turpināja. Un aktiermeistarības kursus... un piedalījusies humānās pedagoģijas seminārā nez, kas tas tāds? Es paņēmu rokā kladi un izķeksēju no somas pildspalvu. Tātad mūsu turpmākie darbības virzieni, es sacīju. Vilis varētu papētīt, vai par mūsu cienījamo direktori kaut kas nav atrodams internetā; galu galā kam te ir pats labākais interneta pieslēgums? Es jau esmu šodien gana cietis, bet Imis varētu aiziet uz Ceriņu ielu 12 un noskaidrot, vai viņa dzīvo šikā savrupmājā vai dārza būdiņā. Ja viņa dzīvotu dārza būdiņā, viņa nebrauktu uz darbu ar jauno Saab, aizrādīja Imants. Man atkārās žoklis. Kā tad tu to zini? Imis pasmīnēja. Es atšķirībā no tevis dažkārt nāku uz skolu laicīgi. Nu ko, tā man būs mācība. Rīt apsolīju satikties ar puikām uz Miera ielas stūra. Galu galā interesanti taču, ko Vilis pa nakti būs izracis internetā.