Lieta Nr

Transkripts

1 Lieta Nr.A SKA 41/2009 S P R I E D U M S Rīgā 2009.gada 26.februārī sastāvā: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore I. Skultāne senators A.Guļāns tiesnese V.Kakste piedaloties pieteicējam G.K. un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts policijas pārstāvei Ilzei Ķēniņai, atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc G.K. pieteikuma par Valsts policijas 2005.gada 21.oktobra lēmuma Nr.307 atcelšanu un atlīdzinājuma noteikšanu, sakarā ar G.K. kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 19.jūnija spriedumu. Aprakstošā daļa [1] Pieteicējs vērsās ar iesniegumu Rīgas pilsētas Galvenajā policijas pārvaldē ar lūgumu atlīdzināt personisko un morālo kaitējumu, kā arī mantisko zaudējumu Ls Iesniegumā norādīts, ka Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvalde ar 2005.gada 25.maija lēmumu Nr.1676 (turpmāk 2005.gada 25.maija lēmums) atcēla Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Ceļu policijas nodaļas 2005.gada 11.aprīļa lēmumu Nr.050/VB (turpmāk 2005.gada 11.aprīļa lēmums), ar kuru pieteicējs bija administratīvi sodīts, jo lēmuma pieņemšanas brīdī jau bija pagājuši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 37.pantā minētie termiņi, un administratīvā pārkāpuma lieta tika izbeigta. Tā kā 2005.gada 25.maija lēmumā atzīts, ka pieteicējs nepamatoti saukts pie administratīvās atbildības, minēto darbību rezultātā pieteicējam ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu nodarīts kaitējums. 1. lappuse no 11

2 Valsts policija ar 2005.gada 21.oktobra lēmumu Nr.307 (turpmāk 2005.gada 21.oktobra lēmums) noraidīja pieteicēja iesniegumu par atlīdzinājumu. [2] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā par 2005.gada 21.oktobra lēmuma atcelšanu un atlīdzinājuma piešķiršanu. [3] Administratīvā rajona tiesa ar 2007.gada 11.janvāra spriedumu pieteikumu noraidīja. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem. [3.1] No lietas materiāliem izriet, ka ar automašīnu, kas pieder SIA YAMAHA LATVIA (kuras rīkotājdirektors ir pieteicējs), ir izdarīts administratīvais pārkāpums. Ar 2005.gada 11.aprīļa lēmumu pieteicējam atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa panta septītajai daļai piemērots naudas sods. Šis lēmums ar 2005.gada 25.maija lēmumu ir atcelts, jo sākotnējā lēmuma pieņemšanas brīdī bija pagājuši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 37.pantā noteiktie termiņi un administratīvā lieta izbeigta. [3.2] Lai personai rastos tiesības uz zaudējumu atlīdzību, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7., 8. un 9.pantu viens no nosacījumiem ir prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība. Pretēji pieteicēja viedoklim policijas zemākās iestādes lēmumi nebija prettiesiski, jo tie tika atcelti procesuālu pārkāpumu dēļ persona tika saukta pie administratīvās atbildības laikā, kad bija pagājuši termiņi administratīvā soda uzlikšanai gada 25.maija lēmumā tika izvērtēta arī policijas darbinieku rīcība administratīvās lietas ietvaros un tā atzīta par tiesisku. Šo lēmumu pieteicējs nav pārsūdzējis. [3.3] Pieteicēja ieskatā morālā un personiskā kaitējuma nodarīšana izriet no tā, ka visi lietas materiāli ir falsificēti, lieta ir ļaunprātīgi safabricēta. Ir aizskarta pieteicēja cieņa un gods, sabojāta reputācija, nodarīts kaitējums veselībai, pieteicējs tika aicināts ierasties policijā. Tiesas ieskatā izsaukšana uz policiju nevar radīt personai personisku un morālu kaitējumu, jo policijas amatpersonām tādas tiesības ir piešķirtas ar likuma Par policiju 12.pantu. Tā nav iestādes faktiskā rīcība, bet ir procesuālas darbības. Prasījums par nodarīto personisko un morālo kaitējumu nav pamatots ar pierādījumiem, kā arī pieteicējs nenorāda, kā konkrēti kaitējums izpaudies. Apstāklis, ka iestāde ir izdevusi prettiesisku administratīvo aktu, rada personai tiesības to apstrīdēt vai pārsūdzēt. Savukārt pārsūdzības procesā augstāka iestāde vai tiesa veic administratīvā akta tiesiskuma un pamatotības pārbaudi un novērš pieļautās nepilnības un 2. lappuse no 11

3 pārkāpumus. Tādējādi nav konstatējams pieteicējam nodarītais personiskais un morālais kaitējums. Turklāt atlīdzinājums ir gan atlīdzinājuma finansiālā izteiksme (atlīdzinājums naudā), gan stāvokļa atjaunošana, kāds bija pirms tiesību aizskāruma. Prettiesiskais lēmums ir atcelts, tātad lietā ir jau notikusi tāda stāvokļa atjaunošana, kāds bija pirms tiesību aizskāruma restitūcija. Atceļot sākotnējo lēmumu par pieteicēja sodīšanu, tiek nodrošināta iepriekšējā stāvokļa atjaunošana, kas ir pietiekams atlīdzinājums konkrētajā situācijā. Tāpēc prasījums par nodarīto personisko un morālo kaitējumu noraidāms. [3.4] Ir noraidāms arī prasījums par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu sakarā ar juridiskās palīdzības izmantošanu. Tā kā pieteicēja norādītā juridiskā palīdzība saistīta ar lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā pārsūdzēšanu, un no lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs pats iesniedzis sūdzību iestādē par sākotnējā lēmuma apstrīdēšanu, bez tam administratīvajās lietās darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, kas ievērojami samazina nepieciešamību pēc juridiskajiem pakalpojumiem, tad nav pamatota juridiskās palīdzības nepieciešamība. Turklāt lietā nav konstatējama cēloņsakarība starp pieteicēja iesniegto dokumentu un norādītajiem mantiskajiem zaudējumiem, kas saistīti ar juridiskās palīdzības saņemšanu. [4] Izskatījusi lietu sakarā ar pieteicēja apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2008.gada 19.jūnija spriedumu noraidīja pieteikumu par 2005.gada 21.oktobra lēmuma atcelšanu un atlīdzinājuma noteikšanu un atstāja bez izskatīšanas pieteikumu daļā par morālā kaitējuma Ls 2000 atlīdzināšanu. Tiesa pievienojās Administratīvās rajona tiesas sprieduma motivācijai un norādīja tālāk minētos argumentus. [4.1] Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa panta septīto daļu pie administratīvās atbildības var saukt gan fizisku, gan juridisku personu, kura ir transportlīdzekļa īpašnieks (valdītājs, turētājs). Tā kā automašīnas tiesiskais turētājs ir SIA YAMAHA LATVIA, tieši pieteicējs kā sabiedrības rīkotājdirektors tika aicināts ierasties policijā. Par ziņu nesniegšanu par transportlīdzekļa lietotāju bija saucama pie administratīvās atbildības juridiskā persona SIA YAMAHA LATVIA, nevis tās rīkotājdirektors kā fiziska persona. Tādējādi sākotnējā lēmuma prettiesiskums ir izpaudies arī apstāklī, ka pie atbildības saukts nepareizais subjekts. [4.2] Administratīvais akts savu galīgo noformējumu ieguva 2005.gada 25.maija lēmumā, kurā tika arī izvērtēti pieteicēja argumenti par procesuālo darbību tiesiskumu un atzīts, ka pārkāpumi nav konstatējami. Tā kā ar šo lēmumu sākotnējais lēmums tika atcelts, augstākā iestāde ir novērsusi pieļauto kļūdu un ir atjaunojusi pieteicējam stāvokli, kāds bija pirms tiesību aizskāruma. Šo lēmumu pieteicējs nav pārsūdzējis. 3. lappuse no 11

4 [4.3] Lietā nav pierādīts pieteicēja norādītais mantiskais zaudējums, personiskais un morālais kaitējums, kā arī nav konstatējama cēloņsakarība starp prettiesisko sākotnējo lēmumu un pieteicēja norādītajiem zaudējumiem un kaitējumu. Par mantiskajiem zaudējumiem par juridisko palīdzību atzīstams, ka no iesniegtās 2005.gada 1.augusta kvīts nav iespējams konstatēt, ka juridiskā palīdzība pieteicējam sniegta tieši saistībā ar strīdus gadījumu. Turklāt kvītī nav norādīts zvērināta advokāta vārds un uzvārds. Tāpēc kvīts nav pierādījums. [4.4] Pieteicējs ir vērsies iestādē ar iesniegumu par atlīdzinājumu Ls 4100 (Ls 100 par materiālo zaudējumu, Ls 2000 par personisko kaitējumu un Ls 2000 par morālo kaitējumu). Pieteikuma papildinājumos izteikts prasījums palielināt morālā kaitējuma summu līdz Ls Tā kā pieteicējs iestādē ir prasījis atlīdzināt morālo kaitējumu tikai Ls 2000, prasījums par papildu Ls 2000 ir atstājams bez izskatīšanas, jo nav ievērota lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība. [5] Par apgabaltiesas spriedumu pieteicējs ir iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdz spriedumu atcelt un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem. [5.1] Tiesa nepamatoti noraidījusi pieteicēja prasījumu par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu. Tiesas secinājumi ir pretrunā Satversmes 92.pantam un Administratīvā procesa likuma 38.panta sestajai daļai, kas jebkurai personai paredz tiesības uz juridisko palīdzību. To, ka ir sniegta šāda palīdzība, apliecina kvīts. Tas, ka pieteicējs pats iesniedzis apstrīdēšanas iesniegumu, nenozīmē, ka viņam nebija nepieciešama juridiskā palīdzība. Turklāt gala lēmums netika atcelts iestādes iniciatīvas dēļ, bet tāpēc, ka pieteicējs to apstrīdēja. Tas vēlreiz apliecina juridiskās palīdzības nepieciešamību. [5.2] Pieteicējs nepamatoti tika saukts pie administratīvās atbildības. Tā rezultātā tika iedragāta pieteicēja reputācija, radot šaubas par pieteicēja godīgumu un nodarīts kaitējums veselībai. Tādējādi atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.pantam ir pierādīts pieteicēja interešu aizskārums. Varētu piekrist tiesai, ka izsaukums uz policiju nerada personisku un morālu kaitējumu, ja pieteicējs būtu izsaukts kā SIA pārstāvis, bet viņš tika izsaukts kā fiziskā persona. Tiesai vajadzēja vērtēt, vai šādā veidā nav tikušas aizskartas pieteicējam Satversmes 94.pantā noteiktās tiesības uz personisko brīvību un neaizskaramību. [5.3] Tiesai nevajadzēja piemērot Administratīvā procesa likuma 278.panta 1.punktu, jo pieteicējs par kaitējuma atlīdzināšanu bija vērsies policijā, bet iesniegums tika noraidīts. [6] Valsts policija paskaidrojumā par kasācijas sūdzību norāda, ka tā nav pamatota. 4. lappuse no 11

5 [7] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja kasācijas sūdzību, paužot viedokli, ka apgabaltiesa neņēma vērā visus pierādījumus. Pieteicējs precizēja, ka prasījis Ls 2000 par morālo kaitējumu un Ls 100 par mantiskajiem zaudējumiem. Paskaidroja, ka neuztur kasācijas sūdzības argumentu par apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru pieteikums atstāts bez izskatīšanas, jo nav domājis prasīto morālo kaitējumu dubultot. Valsts policijas pārstāve kasācijas sūdzību neatzina, paskaidroja, ka gadījumā, ja lēmumu par sodu atceļ, ziņas no Informācijas centra atsauc. Motīvu daļa [8] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Atbilstoši minētā likuma 93.panta trešajai daļai, ja atlīdzinājums nav prasīts vienlaicīgi ar administratīvā akta apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu, iesniegumu par atlīdzinājumu var iesniegt iestādē, kas nodarījusi zaudējumus vai kaitējumu, ja ir pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības (ir stājies spēkā augstākas iestādes izdots administratīvais akts, un tas nav pārsūdzēts, vai ir stājies spēkā tiesas spriedums). Senāta praksē atzīts, ka Administratīvā procesa likuma 92.pantā paredzētās personas tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem un kaitējumu, kas viņai nodarīts ar administratīvo aktu, ietver ne tikai tiesības uz atlīdzinājumu, kas nodarīts ar administratīvo aktu, bet arī ar iestādes rīcību šā administratīvā akta izdošanas procesā (sk. Senāta 2008.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-39/ punktu un 2008.gada 16.maija sprieduma lietā Nr.SKA-49/ punktu). Turklāt personai ir tiesības prasīt izvērtēt tiesā iestādes procesā pieņemto procesuālo lēmumu un veikto procesuālo darbību tiesiskumu arī tad, ja iestādes izdotais administratīvais akts personai ir labvēlīgs (sk. Senāta 2008.gada 13.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-690/ punktu). [9] Kā izriet no apgabaltiesas spriedumā konstatētā, pieteicējs atlīdzinājumu nav prasījis vienlaicīgi ar 2005.gada 11.aprīļa (sākotnējā) lēmuma apstrīdēšanu, bet tikai pēc tam, kad bija stājies spēkā augstākas iestādes galīgais lēmums, proti, 2005.gada 25.maija lēmums. Ar šo lēmumu lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā bija izbeigta, tādējādi iestāde, izmantojot Administratīvā procesa likuma 81.pantā noteiktās tiesības, bija novērsusi sākotnējā lēmumā pieļautās kļūdas. Atbilstoši minētā panta piektajai daļai apstrīdētais administratīvais akts iegūst savu galīgo noformējumu tādā veidā, kādā tas noformēts lēmumā par apstrīdēto administratīvo aktu. Šādā veidā tas ir izpildāms un to var pārsūdzēt tiesā. Tātad 5. lappuse no 11

6 ar galīgo administratīvo aktu pieteicējs netika sodīts, pret viņu uzsāktais administratīvā pārkāpuma process tika izbeigts. Minētajā lēmumā augstākā iestāde vienlaikus bija izvērtējusi arī pieteicēja iebildumus par, viņaprāt, policijas darbinieku administratīvajā procesā pieļautajiem pārkāpumiem un atzinusi, ka policijas darbinieki procesuālus pārkāpumus nav pieļāvuši. Tā kā 2005.gada 25.maija lēmumu pieteicējs nebija pārsūdzējis, var secināt, ka pieteicējs nav iebildis pret minētā lēmuma pamatojumu, tostarp atziņu, ka policijas darbinieki nav pieļāvuši procesuālus pārkāpumus. Minētais lēmums, ar kuru ir izvērtētas arī procesuālās darbības viena administratīvā procesa ietvaros, ir stājies spēkā un tā kontrole nav šīs lietas izskatīšanas priekšmets. No minētā izriet, ka attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības ir pabeigta ar 2005.gada 25.maija lēmumu. [10] Prasījums par atlīdzinājumu nav patstāvīgs prasījums, tas vienmēr ir pakārtots prasījumam par administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. No iepriekš minētā Senāts secina, ka pēc tam, kad administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības ir pabeigta (arī tad, ja tā noslēgusies ar nepārsūdzētu augstākas iestādes lēmumu), iestādei vai tiesai, izskatot personas iesniegumu vai prasījumu par atlīdzinājumu, vairs nav jāvērtē ne administratīvā akta tiesiskums, ne administratīvās lietas procesā pieļautie pārkāpumi (sal. Senāta 2007.gada 4.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-14/ punktu; 2008.gada 22.maija sprieduma lietā Nr.SKA-169/ punktu). Šajā lietā tiesas kontrolei ir nodots 2005.gada 21.oktobra lēmums, ar kuru noraidīts pieteicēja iesniegums par atlīdzinājumu. Pieteikums par atlīdzinājumu nav izmantojams, lai pakļautu tiesas kontrolei administratīvo aktu (un šā akta pieņemšanas procesu), kuru persona nebija pārsūdzējusi likumā noteiktā termiņā. Līdz ar to Senāts atzīst, ka nav ņemami vērā kasācijas instances tiesas sēdē pieteicēja sniegtie paskaidrojumi un argumenti, kas attiecas uz 2005.gada 11.aprīļa lēmumu un pieteicējam sākotnēji inkriminētā pārkāpuma būtību, kā arī uz procesuālajām darbībām pārkāpuma lietā. [11] Administratīvā procesa likuma 96.pants noteic, ka iesniedzējam ir pienākums savu zināšanu un praktisko iespēju robežās darīt iestādei zināmus apstākļus, kurus tai nepieciešams zināt, lai konstatētu attiecīgā publisko tiesību subjekta atbildības pamatu un nodarīto zaudējumu vai kaitējuma apmēru. Ja iesniedzējs šo pienākumu nepamatoti nepilda, vēlāk, pārsūdzot iestādes lēmumu tiesā, viņš uz attiecīgajiem apstākļiem nevar atsaukties. Arī no minētā likuma 150.panta trešās daļas izriet pieteicēja pienākums savu iespēju robežās iesniegt pierādījumus. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums 6. lappuse no 11

7 ietver līdzīgu regulējumu. Proti, atbilstoši minētā likuma 11.pantam mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats un apmērs, kā arī personiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats tiek pierādīts ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Attiecībā uz mantiskā zaudējuma apmēra noteikšanu minētā likuma 12.panta pirmā daļa noteic, ka zaudējuma apmēru nosaka, izmantojot pierādīšanas līdzekļus. [12] Senāta ieskatā pieteicējs ne iesniegumā par atlīdzinājumu iestādei, ne pieteikumā tiesai nav ar pietiekošu konkrētību norādījis uz tiem apstākļiem, kas nepieciešami, lai konstatētu personiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu, kā arī nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas pamatotu personiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu un apmēru. Pieteicēja norāde, piemēram, uz to, ka viņam tika atteikta vīza, pasliktinājās veselība, ir vien pieteicēja klaji apgalvojumi, ko neapstiprina neviens no likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Senāta ieskatā apgabaltiesa ir novērtējusi visus lietā esošos pierādījumus, tāpēc nav pamatots pieteicēja viedoklis, ka tiesa to nav darījusi. Senāts atzīst, ka apgabaltiesa pamatoti noraidīja prasījumu daļā par personiskā kaitējuma atlīdzinājumu, nekonstatējot cēloņsakarību starp prettiesisko sākotnējo lēmumu un pieteicēja norādīto kaitējumu. [13] Pieteicējs prasījumu par mantiskā zaudējuma atlīdzinājumu saista ar izdevumiem par juridisko palīdzību. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešā daļa paredz, ka mantiskais zaudējums ir arī zaudējums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu, un aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību. Minētais likums stājās spēkā 2005.gada 1.jūlijā, taču administratīvais process, saistībā ar kuru pieteicējs vēlas mantisko zaudējumu atlīdzinājumu, noslēdzās ar 2005.gada 25.maija lēmumu. Kā savā praksē atzinis Senāts, pirms minētā likuma spēkā stāšanās atlīdzinājumu par pārstāvību tiesā varēja prasīt, tikai pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 18.panta ceturto daļu, kas noteic, ka lietās, kas adresātam ir sarežģītas, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, tās pārstāvim izmaksā atlīdzību no valsts budžeta (sk. Senāta 2007.gada 4.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-14/ punktu). Senāts piekrīt arī apgabaltiesas secinājumam, ka ar pieteicēja iesniegto kvīti par Ls 100 samaksu nav iespējams konstatēt, vai minētais maksājums ir bijis saistīts ar konkrēto strīdus gadījumu, taču citus pierādījumus pieteicējs nav iesniedzis. Taču tam šajā gadījumā nav nozīmes, jo nav tiesiska pamata pieteicējam atlīdzināt izdevumus par juridisko palīdzību kā mantisko zaudējumu pirms Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās. 7. lappuse no 11

8 Kasācijas sūdzībā norādītās tiesību normas (Latvijas Republikas Satversmes 92.pants un Administratīvā procesa likuma 38.panta sestā daļa), kas noteic personas tiesības uz juridisko palīdzību, neietver pienākumu pilnībā atmaksāt izdevumus, kas personai radušies, izmantojot minēto palīdzību. Šāds pienākums neizriet arī no starptautisko tiesību normām. Apgabaltiesa, pievienojoties rajona tiesas sprieduma argumentācijai, ir argumentēti atbildējusi uz minēto jautājumu (sk. apgabaltiesas sprieduma 5.7.punktu), tāpēc Senāts pievienojas zemāko instanču tiesu spriedumos ietvertajai argumentācijai šajā jautājumā, to atkārtoti nenorādot. [14] Apgabaltiesa ir noraidījusi arī pieteikumu daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, atzīstot, ka nav pierādīts pieteicējam nodarītais morālais kaitējums, kā arī nav konstatējama cēloņsakarība starp prettiesisko sākotnējo lēmumu un pieteicēja norādīto kaitējumu. Cēloņsakarība, kas ir viens no atlīdzinājuma pamatiem, ir objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.pants noteic, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. Personai ir pienākums norādīt tikai morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru. No Administratīvā procesa likuma 93.panta pirmās daļas (iesniedzot augstākai iestādei iesniegumu par administratīvā akta apstrīdēšanu, vienlaicīgi var prasīt atlīdzinājumu) izriet, ka atlīdzinājuma tiesiskais pamats var būt arī prettiesisks sākotnējais lēmums gada 11.aprīļa lēmuma prettiesiskums ir konstatēts ar 2005.gada 25.maija lēmumu, sākotnējo lēmumu atceļot un lietvedību pārkāpuma lietā izbeidzot tāpēc, ka termiņa notecējuma dēļ pieteicējam nevarēja piemērot sodu. Savukārt apgabaltiesa atzinusi, ka sākotnējais lēmums nebija tiesisks ne tikai soda uzlikšanas termiņa neievērošanas dēļ, bet arī tāpēc, ka pie atbildības bija saukts nepareizais administratīvā pārkāpuma subjekts. Tādējādi no apgabaltiesas sprieduma izriet, ka pieteicēja darbībās vispār nebija pārkāpuma sastāva, bet sākotnēji viņš tomēr tika sodīts. Morālais kaitējums ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. Senāts ir atzinis, ka morāls kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tie ir personas iekšēji pārdzīvojumi. Pārdzīvojumu intensitāte kādā laika posmā netiek ietekmēta no tā, ka beigās reālas sekas nav iestājušās, jo visu šo laiku persona nezina, kā situācija atrisināsies (sk. Senāta 2008.gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-103/ punktu). 8. lappuse no 11

9 Pieteicējs ir norādījis morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru un, kā Senāts secina no pieteikuma tiesai un pieteicēja paskaidrojumiem tiesas sēdē, norādījis arī uz tiem apstākļiem, kas viņaprāt radīja morālo kaitējumu. Ņemot vērā iepriekš minēto, Senāts atzīst, ka apgabaltiesa nepamatoti secinājusi, ka nav konstatējama cēloņsakarība un nav pierādīts pieteicējam nodarīts morālais kaitējums. [15] Apgabaltiesa pilnībā ir pievienojusies rajona tiesas spriedumā ietvertajai motivācijai. Tostarp rajona tiesa ir atzinusi, ka, augstākai iestādei atceļot lēmumu par pieteicēja sodīšanu, ir nodrošināta restitutio in integrum, kas tiesas ieskatā ir pietiekams atlīdzinājums konkrētajā situācijā. No minētā Senāts secina, ka apgabaltiesas spriedums ir pretrunīgs, jo, no vienas puses, ir atzīts, ka nav konstatējama cēloņsakarība morālā kaitējuma atlīdzinājumam, bet, no otras puses, tiesa tomēr ir vērtējusi atlīdzinājuma veidu. Turklāt apgabaltiesa papildus rajona tiesas spriedumā konstatētajam atzinusi, ka sākotnējais lēmums bija prettiesisks arī tāpēc, ka pie atbildības bija saukts nepareizs administratīvā pārkāpuma subjekts. Šo apstākli saistībā ar atlīdzinājumu apgabaltiesa nav vērtējusi. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtajai daļai atlīdzināšanas pienākumu var izpildīt, arī atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas. Savukārt, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai nav adekvāti, samaksājams atbilstīgs atlīdzinājums naudā. Tādējādi, vērtējot morālā kaitējuma atlīdzināšanas veidu, tiesa, novērtējot visus konkrētās lietas apstākļus, var atzīt par piemērojamu ikvienu no citētajā tiesību normā minētajiem atlīdzinājuma veidiem. [16] Apgabaltiesa pamatoti, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 278.panta 1.punktam atstāja bez izskatīšanas pieteikumu daļā par morālā kaitējuma Ls 2000 atlīdzinājumu. Minētā tiesību norma noteic, ka tiesa atstāj pieteikumu bez izskatīšanas, ja pieteicējs nav ievērojis likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību. No Administratīvā procesa likuma 93.panta, kā to pareizi norādījusi apgabaltiesa, izriet, ka ar iesniegumu par atlīdzinājumu, ja pabeigta administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības, ir jāvēršas iestādē. Kā izriet no pieteicēja iesnieguma iestādei un pieteikuma tiesai (sk. lietas un lpp.), pieteicējs iestādē vērsies ar lūgumu atlīdzināt Ls 4100, tai skaitā, Ls 2000 par morālo kaitējumu, Ls 2000 par personisko kaitējumu un Ls 100 mantisko zaudējumu. Savukārt vēlākā iesniegumā Administratīvajai rajona tiesai, kā arī, sniedzot paskaidrojumus rajona tiesas sēdē, pieteicējs norādījis, ka prasījumu par morālo kaitējumu dubulto, prasot to noteikt Ls 4000 (sk. lietas 79. un 81.lpp.). Līdz ar to apgabaltiesa pamatoti secināja, ka ar 9. lappuse no 11

10 prasījumu par palielināto morālā kaitējuma atlīdzinājuma summu, proti, par Ls 2000, pieteicējs nebija vērsies iestādē. [17] Ņemot vērā iepriekš izteiktos argumentus, Senāts atzīst, ka apgabaltiesas spriedums ir atceļams daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājuma noraidīšanu un šajā daļā lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai apgabaltiesai. Taču pārējā daļā spriedums atzīstams par tiesisku. Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments n o s p r i e d a Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 19.jūnija spriedumu daļā, ar kuru ir noraidīts G.K. pieteikums daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, un nosūtīt lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Spriedums nav pārsūdzams. Senatore I.Skultāne Senators A.Guļāns Tiesnese V.Kakste 10. lappuse no 11

11 11. lappuse no 11