Raksti smiltīs

Transkripts

1 Marjuna S. Šelnesa Raksti smiltīs Karaļmeita Erla Erla sēž gultā un ritina vecas īsziņas. No Bjertas veselu nedēļu nav nevienas. Viņa nomet mobilo telefonu uz grīdas. Fuck! Pakrūtē atkal šī sajūta. Varbūt viņas nekad vairs nebūs draudzenes. Viņa mēģināja saņemties un pati aizsūtīt īsziņu Bjertai: Čau, B, cik stulbi, ka mēs sestdien sastrīdējāmies, vai mēs nevarētu... Nē, viņa to izdzēsa. Kāpēc lai tieši viņa mēģinātu salabt? Kāpēc viņai nav vienalga, vai abas vispār vēl sarunāsies? Pakrūte sažņaudzas, un Erla jūtas pavisam tukša. Viņa un Bjerta ir bijušas labākās draudzenes kopš trešās klases. Pie durvīm kāds piegrabina. Tur stāv māte. Vakariņas galdā. Viņa izskatās nogurusi. Tu nāksi? Erla no mātes balss dzird, ka viņa cenšas izklausīties pēc iespējas laipnāka. Abas visu nedēļu ir strīdējušās, tāpēc ka Erla ir dusmīga. Māte nevar paciest, ka nedabū zināt, kas vainas. Erla neatbild uz jautājumu par vakariņām, tāpēc māte paliek stāvam durvīs. Viņa redz, ka māte cenšas savaldīties, bet ilgi tas neizdosies, drīz viņa ierunāsies. Trīs, divi, viens, meitene klusībā skaita. Erla, ja es kaut ko varu... Izbeidz, mammu! Viņa nespēj izturēt šo sapratni, ne jau šobrīd. Labi, bet pasaki man kaut vienu lietu, ar ko tu neesi apmierināta, tikai vienu. Māte tik viegli nepadodas. Un tad tu izbeigsi prašņāt? Erlai vajag kaut kādu garantiju, lai šoreiz izspruktu no pratināšanas. Vairs nevienu vienīgu jautājumu. Māte izklausās pavisam svinīga. Erla pieceļas un paņem no grīdas mobilo telefonu. Apdomādamās viņa uzliek to uz rakstāmgalda un pagriežas pret māti. Nu labi, man nepatīk suvurojieši. Māte ir pilnīgi apstulbusi. Suvurojieši? Jā. Erla gandrīz nespēja apspiest smieklus, māte izskatās tik apjukusi.

2 Ak tā, viņa domīgi novelk, taču sakniebj lūpas, lai neļautu izsprukt vēl kādam jautājumam. Vakariņas, viņa saka, iziedama no istabas. Nāku, Erla atbild un iemetas gultā. Puisi, ar kuru viņa sestdien dejoja, sauca Rani, un viņa tūlīt saprata, ka viņš ir no Suvurojas. Tu esi baigi smukiņa, viņš sacīja Erlai pie auss, un viņa sajuta puiša bārdas rugājus uz vaiga. Abi pārpildītajā zālē nodejoja veselas divas dejas; jo vairāk cilvēku te sanāca, jo ciešāk abi spiedās viens pie otra. Bet tad Erlai savajadzējās uz tualeti, un puisis lūdza viņu ātri steigties atpakaļ, viņam meitenes pietrūkšot. Kā tad! Kad Erla atgriezās, no skandām plūda lēnais gabals, un Rani jau šūpojās ar citu meiteni skavās. Tikai pienākusi tuvāk un ieraudzījusi garos, gaišos matus un pieguļošās, melnās bikses, Erla saprata, ka tā ir Bjerta. Viņa bija aizdevusi Bjertai šīs bikses. Atlikušo vakaru puisis no Suvurojas neatlaidās no Bjertas, un izskatījās, ka viņai tas patīk. Erla uzliek uz sejas spilvenu un kliedz. Kad viņa to atkal noņem, gaisma ir tik asa, ka istaba liekas izšķīdusi miljardos molekulu. Arī skaņas visapkārt ir pārspīlēti skaļas, tā vien šķiet, ka mašīnas uz ielas braukā tieši viņai galvā, bet pa virtuvi staigā kāds milzis, kas ar briesmīgu troksni pastumj krēslu un apsēžas. Arī savu elpu Erla dzird skaidri, pārāk skaidri, it kā ieelpotu un izpūstu visu istabu: tapetes, aizkarus un visu pārējo. It kā viņa varētu dzirdēt savā ķermenī darbojamies ik šūnu, redzētu visas molekulas, no kurām sastāv pasaule. Erla apsēžas gultā un mēģina nopurināt šo sajūtu, aizver acis un aizspiež ausis. Varbūt arī citi reizēm tā jūtas it kā viņiem piemistu superredze un superdzirde? Viņa un Bjerta reizēm ir runājušas par to, ka brīžiem uz pāris sekundēm rodas sajūta, it kā viss kosmoss būtu puzle, kurā tu pats esi tikai pavisam sīciņš gabaliņš. Bjerta, Erla domā. Pats ļaunākais nebija deju zālē un arī ne tas, ka vēlāk vakarā viņa abus redzēja maigojamies. Visļaunākais bija tas, kas notika ārpusē pēc diskotēkas slēgšanas, tas, ko viņas viena otrai sarunāja. Erla saķer vēderu, varbūt abu attiecības nekad vairs nebūs tādas kā iepriekš.

3 Karaļmeita Erla 1! Vectēvs paceļ acis no avīzes un uzsmaida viņai. Sveiks, vectēv! Viņa nosviež mugursomu kaktā. Erla te dzīvos divas dienas, kamēr māte būs kursos. Kur vecmamma? Erla nometas uz dīvāna un saceļ kājas uz galda. Pie friziera, vectēvs atbild, jau atkal iegrimis savā sudoku. Hmm. Erla ieliek ausīs sava ipod austiņas un izstiepjas uz dīvāna. Te viņa var pa īstam atpūsties, te nav tik daudz jautājumu kas, kāpēc un kā. No dīvāna viņa redz sienu ar ierāmētajām kāzu fotogrāfijām. Onkuļi ar savām sievām, vecāsmātes māsas, brālēni un māsīcas, vecvecmammas un vecvectēvi. Pāri, pāri, pāri. Mātes fotogrāfijas te nav: vienmēr ir bijušas tikai viņas abas. Mīlestība mēdz būt tik dažāda, māte parasti saka. Nē, šobrīd Erla nejaudā domāt par tēvu. Viņa atceras, ka ir satikusi tēvu tikai vienu reizi, tas nav diez cik jauki. Pārāk maz kontaktu, pārāk vēlu. Viņa grib izmest visas domas no galvas, tomēr puisis no Suvurojas ielien smadzeņu krokās un to neļauj. Sasodīts! Viņš ir uz motocikla, vakar bija iebraucis pašā skolas pagalmā. Vairāki zēni piegāja tuvāk, lai to nezvēru apskatītu, bet sargs sarauca uzacis un norādīja uz vārtiem. Kas gan puisim, kurš mācās jūrskolā, būtu darāms ar sešpadsmitgadīgu meiteni?! nicīgā balsī sacīja Zubrītāja Inguna, kas bija stāvējusi blakus Erlai, kad Bjerta aizbrauca, apskāvusi suvurojieti. Erla neatbildēja uz viņas komentāru, tikai Ingunai pa priekšu iegāja skolā. Inguna sekoja, centās izturēties draudzīgi, nemitīgi prašņāja, kā Erla jūtas. Erla visu nedēļu bija nosēdējusi blakus Ingunai. Viņa pati tur apsēdās pirmdienas rītā, kad Bjerta bija paņēmusi savu galdiņu un apsēdusies aizmugurē pie Oslas un Rebekas. Arī starpbrīžos Bjerta sēdēja kopā ar viņām uz kāpnēm gaitenī. Visas trīs klusi sarunājās, bet apklusa, kad garām gāja Erla un Inguna, skatījās uz viņām un glaimīgi smaidīja, kad Erla atbildēja viņu skatienam. Bjerta Erlu pilnībā ignorēja. Tas svilināja pakrūti. Nospļaujies uz viņām! Inguna centās izklausīties vienaldzīga. Viņa bija jauka, taču Erla zināja, ka Inguna tikai cenšas viņu mierināt, bet nepavisam nav vienaldzīga. 1 Vārdu spēle. Erla kongsdottir fēru valodā ir baltā cielava (latīņu val. Motacilla alba). Kongsdottir karaļmeita, princese.

4 Sveika! Erla saraujas, kad vecāmāte iekniebj viņai kājas īkšķī. Meitene pieceļas sēdus, un vecāmāte viņu apskauj, viņa saldi smaržo pēc muskusa parfīma un matu lakas, kā jau īsta vecmamma. Kā tev klājas, mīļā? Vecāmāte noglāsta viņai vaigu un, negaidīdama atbildi, uzdod nākamo jautājumu: Vai esi izsalkusi? Jā, derētu tase tējas, saka vectēvs, kas laikam ir ticis galā ar grūtāko no sudoku uzdevumiem šīsdienas avīzē. Erla pasmaida, pie vecāsmātes un vectēva allaž ir viens un tas pats. Apsēdusies pie virtuves galda ar siltu krūzīti rokās, viņa domā, ka nav nemaz slikti, ja pastāv arī nemainīgas lietas. Vectēvs ieslēdz ziņas un pagriež tik skaļi, ka vairs nav iespējams sarunāties. Viņa skatās uz fjordu. Padauza! Vai tā viņa bija nosaukusi Bjertu? Domas atkal aizklīst, taču balss radio maļ savu par zivju kvotām un naftas urbumiem. Nē. Lētā padauza! viņa bija teikusi vai drīzāk nokliegusies Bjertai pakaļ pie diskotēkas. Viņas tur nebija vienas. Erlai kļūst nelāgi no šīs domas. Viņa bija izdzērusi vienu alu par daudz, un galva reiba, bet mēle mutē šķita dusmīga un smaga. Skaudīga... nevari nevienu dabūt... neveiksminiece... neviens tevi negrib... Erla bija saklausījusi tikai katru otro vārdu. Bjerta bija dusmīga, čukstēja vārdus tieši viņai sejā. Neveiksminiece... Erla lūkojas savā spoguļattēlā uz tējkannas galda vidū, viņai ir gandrīz melnās tēva acis, tumši, nepaklausīgi mati. Abas ir pilnīgs pretstats, Bjerta un viņa, viena gaiša, otra tumša, viena gara, otra īsa. Trešās klases meteņu karnevāla izrādē viņas bija Pelnrušķīte un Jasmīna. Erla apsēžas uz dīvāna skatīties televīziju, nosēž tur visu pēcpusdienu un vakaru un skatās brīnišķīgās pārvērtības, smieklīgākos video, American Idol, vecus seriālus, suņu frizēšanu, vienalga ko. Ir sestdienas vakars, un vienīgā īsziņa pienākusi no mātes, kas jautā, vai nopirkt kaut ko lidmašīnā pirmdien no rīta. Hallo, kā viņai šķiet, cik Erlai ir gadu?! Cigaretes un alkoholu, viņa uzraksta pretī, lai māti izprovocētu. Māte dzer tikai vīnu un ne acu galā necieš smēķēšanu. Atbildes īsziņu Erla nesaņem, viņa vispār nesaņem nevienu īsziņu. Čau, B, kur tu esi? Erla nezina, vai to vajadzētu nosūtīt, viņa ilgi sēž un raugās uz vārdiem displejā. Nē, nevar rakstīt Bjertai tā, it kā nekas nebūtu noticis.

5 Nevajadzēja grūst tik stipri, un viņa taču centās palīdzēt Bjertai atkal piecelties, kad draudzene bija nokritusi. Bjerta lika viņai turēties pa gabalu. Šķita, ka viņa to domā uz mūžu. Erla izslēdz televizoru. Vecvecāki jau sen ir aizgājuši gulēt, noskūpstījuši viņu uz vaiga, noglāstījuši matus un pateikuši arlabunakti. Viņai jāguļ mazajā istabiņā, kas reiz piederējusi mātei. Tur joprojām ir dažas mātes mantas: plauktiņš, spogulis un šaurā gultiņa. Vecāmāte ir uzklājusi puķaino gultasveļu, kas Erlai tā patīk. Pacēlusi segu, viņa ierauga vienu no savām vecajām plīša rotaļlietām. Tas ir noplucis melnbalts kucēns. Erla apguļas un apskauj kucēnu. Mirkli viņa vēlas, kaut atkal varētu būt maza meitene, agrāk viss bija vienkāršāk. Tagad šķiet, ka viss ir savilcies mezglā, ko vairs nevar atraisīt. Mezgls ir iespriedies kaklā, un tikai tumsa dzird, ka viņa miegā raud. Svētdien no rīta viņa guļ ilgi un gandrīz vēl aizmigusi dodas uz dušu. Erla stāv zem siltajām strūklām tik ilgi, ka visa āda šķiet kā anestezēta, it kā tā vairs nebūtu kopā ar pārējo ķermeni. No vectēva atvilktnes viņa paņem bārdas nazi un sāk skūt kājas; tikusi līdz pusei, viņa nosviež nazi. Kāpēc viņai jāskuj kājas? Vai tad nav vienalga? Erla aizgriež krānu un ietinas dvielī: tas izspīlējas ap krūtīm. Viņa noslauka aizsvīdušo spoguli un skatās uz tām: diezin vai krūtis vēl augs? Ar šiem mazajiem pauguriņiem nevar lepoties. Un krūšu gali ir brūngani, nevis sarkanīgi kā pārējām meitenēm klasē. Pie durvīm pieklauvē. Erla pārbīstas. Vai nāksi līdzi uz sanāksmi draudzes namā? Ārpusē stāv vecāmāte. Ē... Erla nav sagatavojusies uz šādu jautājumu. Mēs iesim pēc pusstundas. Vecāmāte jau atkal ir ceļā uz virtuvi. Bet... Erlai parasti ir sagatavots kāds labs aizbildinājums, piemēram, sacerējums vai norunāta tikšanās sanāksme ar vecomāti gluži nav viņas gaumē. Sveika, Erla! Draudzes nama vestibilā viņas saskrienas ar Erlas brālēnu Toki, viņš ir kopā ar trim citiem zēniem. Vai nāksi līdzi augšā? viņš jautā, paraudams Erlu aiz zirgastes. Ej vien, mīļā. Vecāmāte pasmaida. Erla priecājas, ka nevajadzēs kopā ar vecomāti sēdēt zālē, un zēniem nopakaļ uzkāpj balkonā. Toki ir plecīgs, gaišmatains un divus gadus vecāks par Erlu.

6 Kā dzirdu, tu esot sākusi pilsētā kauties, viņš ķircinādams iečukst Erlai ausī, kad viņi ir apsēdušies. Aizveries! viņa atcērt un iekniebj Toki rokā. Tas ir nepatīkami. Ja jau viņš to zina, vai tad zina arī visi pārējie? Tas ir šausmīgi. Toki noteikti ir pamanījis, ka viņa jūtas neveikli, jo pēc brīža piebilst: Nav tik traki, tā jau gadās, nomierinies. Nomierinies viņam jau viegli teikt, viņam vienmēr apkārt ir biedri, bet kur lai Erla vēl kādreiz dabū tādu draudzeni kā Bjerta? Sanāksme velkas neizturami lēni, Erlai ir pārāk daudz laika sēdēt un pārdomāt visu, kas notika sestdien, atkal un atkal. Toki satver viņu ap pleciem, it kā lai mierinātu. Varbūt tev vienkārši vajag atvainoties? Pats vari atvainoties! Erla nošņācas tik skaļi, ka pavecs vīrietis uz priekšējā sola pagriežas un paskatās atpakaļ. Toki smaidīdams pamāj viņam ar galvu. Vienai no jums tas jādara pirmajai, Toki čukst, kad vīrietis ir zaudējis interesi par viņiem. Erla sakrusto rokas uz krūtīm Toki vienmēr jaucas visur iekšā. Zēni, tā ir mana mīļā māsīca, karaļmeita Erla, daiļa kā putns, kas nes viņas vārdu! Erla gandrīz nožēlo, ka devusies līdzi Toki un viņa draugiem uz viņa veco mašīnu. Par karaļmeitu viņu drīkst saukt tikai vectēvs. Erla, tie ir trīs musketieri: Janns, Suni un Trondurs. Toki iepazīstina ar saviem draugiem, atvērdams Erlai mašīnas durvis; viņai jāsēž uz aizmugurējā sēdekļa, tāpēc ka Janns, kas ir liels un drukns, jau ir iemeties priekšā. Suni ir aizsmēķējis cigareti un pagaida, līdz iekāpj Trondurs, tad iesēžas pašā malā, aizcērt durvis un nolaiž logu. Viņi sēž saspiesti, un Erla cer, ka viņai neuznāks nelabums. Toki uzsmaida viņai atpakaļskata spogulī un iedarbina motoru. Varbūt tas tiešām ir tik viegli, kā Toki apgalvo, varbūt vajag tikai atvainošanos? Vislabāk, ja to izdarītu Bjerta, Erla spītīgi domā. Viņa nepamana plaukstu uzreiz, bet tikai mirklī, kad puisis to pavicina viņai pie sejas, it kā lai pārliecinātos, ka viņa ir dzīva. Hallo, hallo! Beidzot Erla satver viņa plaukstu. Trondurs, viņš vēlreiz nosauc savu vārdu.

7 Jā, es zinu, viņa atbild un sajūt, cik silta ir puiša plauksta, pavisam sausa un maiga. Viņš uzsmaida Erlai, acis ir gaiši zilas, bet gaišie mati pusgari. Karaļmeita Erla? Jā, tā ir iesauka, tu taču zini to putnu... Piepeši viņa jūt, ka vaigi kaist, puisis tūlīt neatlaiž viņas plaukstu. Janns iesāk stāstīt kādu joku, kamēr viņi brauc lejā uz ostu, bet nepagūst to izstāstīt, kad viņi jau ir pie Bovanesas pilsētas nomalē. Erla visu neuztver kaut kas par somu, kam dotas trīs vēlēšanās. Vēl vairāk degvīna! Janns un Toki korī saka pie Bovanesas un skaļi iesmejas. Smejas tikai viņi abi. Suni vienkārši sēž, dziļi velk cigaretes dūmus un izpūš tos aukstajā vakara gaisā. Taču Erla nejūt aukstumu, viņas kāja blakus Tronduram ir sakarsusi. Saņemies, meitene! viņa klusībā sev saka, bet nespēj apspiest smaidu. Erla paraugās uz Trondura plaukstu, ko puisis ir uzlicis viņai uz ciskas. Labprāt gribētu tai pieskarties vēlreiz. Sasodīts, Erla, vai tad tu vēl neesi izaugusi no pubertātes? viņa klusībā sevi rāj, taču patiesībā jūtas ļoti viegli, sāni un roka kņud. Viņa jūt, ka Trondurs skatās uz viņu. Tad viņa atbild puiša skatienam. Cik gaišzilas acis gan cilvēkam var būt? Tas nu gan ir pāķiski, saka Suni, izmet cigaretes galu un aizver logu. Kas tad? jautā Toki, uzlicis kaut kādu smagu mūziku, ko Erla nepazīst. Ir grūti sarunāties. Braukāt mašīnā tādā fucking svētdienas vakarā! iesaucas Suni. Atslābsti! attrauc Janni. Vai dzirdēji par skolas direktoru un apkopēju? Toki ir pagriezis mašīnu, un viņi gar pludmali brauc uz centru. Tas ir balstīts uz patiesiem notikumiem. Janni iesmejas. Real life, vecīt! Man nospļauties, atbild Suni. Izskatās, ka Janni tomēr ir nolēmis to izstāstīt. Kad viņš iesāk, Suni grib izkāpt un tūlīt! Izbeidz, Suni, Toki iebilst, bet Suni iesaucas: Stop! un atver durvis. Viņš ir izkāpis, aizcirtis durvis un jau sācis iet, iekams Toki paspēj kārtīgi nobremzēt. Kas viņam kaiš? jautā Janni un pagriežas, lai noskatītos draugam pakaļ. Tu jau zini, viņa vecāki un tā tālāk, saka Trondurs. Lai viņš iet.

8 Trondurs ir pārvietojies tālāk, un tagad Erla un viņš sēž katrs pie sava loga. Viņa uzsēžas uz plaukstām, jūtas mazliet muļķīgi, siltums un kņudoņa ir pagaisuši. Protams, tā jau atkal bijusi tikai viņas fantāzija. Nolaidies uz zemes, meitēn! Zēni runā par mašīnu un futbola spēli nedēļas nogalē. Erla jūtas atstāta ārpusē, viņa mobilajā telefonā pārbauda pulksteni. Pica! saka Janns, kad viņi aizbrauc pa Tinghusveguru un Toki iegriežas stāvlaukumā pie Klubbin. Nē, saka Erla, viņa nav īpaši izsalkusi, viņai jāiet mājās pie vecāsmātes, jāizmācās un tā tālāk. Es varu tevi aizvest, piedāvā Toki. Nē, viņa attrauc. Lai zēni iet ēst picu, gan viņa aizies kājām. Atā! Erla pagriežas, viņai gribas palikt vienai, viņa mazliet saprot to Suni, vienkārši gribas no visa aizlaisties. Erla iebāž rokas dziļi kabatās un iet. Ir ļoti auksts, jau satumsis un ielas šķiet tukšas. Svētdienas vakars Torshavnā. Ei, sveika, karaļmeita! Nokļuvusi līdz vecajai grāmatnīcai, Erla dzird aiz muguras soļus. Tas ir Trondurs. Erla! viņa saka un tēlo aizvainotu. Erla, viņš atkārto un pasmaida tā, ka gaišzilās acis pārvēršas par svītriņām. Viņš ir galvastiesu garāks par Erlu un izskatās labi. Erlai šķiet, ka sirds sitas divtik ātri. Vai tu ej mājās? Jā, es pa nedēļas nogali dzīvoju pie vecvecākiem, gribēju tikai pastaigāties... Vai iesim kopā? Labi. Viņi iet pa šauro celiņu pie baznīcas; Erla nedomā, kurp viņi iet, viņa ir aizņemta, cenšoties noslēpt muļķīgo smaidu, kurā pati no sevis grib savilkties viņas mute. Viņa lūkojas uz vīrieša statuju kraukļu barā tur, lejā, pēc tam augšup zvaigžņotajās debesīs, un to visu tikai tāpēc, lai puisis neredzētu, cik viņa muļķīgi priecīga. Tad viņa atkal sajūt plaukstu, mīksto, silto plaukstu. Viņi iet pa vecās Torshavnas nelīdzenajām ieliņām. Erla nespēj atturēties, nepalūkojusies uz viņu. Ja nu viņš redz viņu smaidām? Viņa sastop puiša acis. Cik gaišzilas gan tās var būt? Viņš ievij savus pirkstus starp Erlas pirkstiem. Abi iet tālāk, neko nerunādami. Ielas atkal kļūst platākas, un viņi iznāk zemesragā Tinganesā.

9 Erla nodrebinās, un Trondurs apstājas, satver viņas roku abās plaukstās. Taču viņa nedreb no aukstuma, viņai cauri izšaujas siltā, kņudinošā sajūta. Šeit var iziet cauri. Erla aizvelk puisi sev līdzi. Redzi, te ir šaura taka cauri mājām un kāpnes lejup uz ūdeni. Trondurs viņu aptur, kad viņi ir tikuši pusceļā, un tad viņa mute ir uz Erlas lūpām, silta un mikla. Tu esi tik jauka, viņš čukst. Erla aizver acis un pievelk viņu sev klāt. Trondurs viņu apskauj, vienu roku nolicis zemu uz muguras, bet otru ap kaklu. Erla jūt viņa augumu pret savējo, lūpas, mēli. Atkal atvērusi acis, Erla redz, ka Trondurs ir aizvēris savas. Izskatās, ka viņam apkārt ir aura, Erlai šķiet, it kā viņa justu zemi griežamies apkārt, mazie vilnīši šļakst ausīs kā bangas. Ak nē, ne jau atkal! Tad viņa sajūt roku, kas ir sameklējusi ceļu zem jakas un blūzes un uzmanīgi pieskaras viņas kailajai ādai pie gūžas. Erlai ir sajūta, ka Trondurs glāsta ik šūnu viņas augumā. Nu labi, varbūt šobrīd nav nemaz tik slikti just, ka viss sadalās un atkal savienojas kopā, ka viss šalc un dūc gan iekšā, gan ārā. Viņa iet un muļķīgi smejas. Abi izšķīrās uz Steinatunas centrā un jau ir nosūtījuši viens otram īsziņu, iekams Erla ir nokļuvusi līdz Rietumu baznīcai. Viņi ir norunājuši nākamajā nedēļas nogalē doties uz koncertu, stulba grupa, bet Erlai ir vienalga. Kaut tikai viņa varētu izstāstīt kādam, kas noticis. Piedod. Protams, ka viņai jāatvainojas Bjertai, šobrīd viņa varētu atvainoties visai pasaulei, un viņai nekas nenotiktu. Mīļā B, piedod, es sestdien uzvedos tik stulbi, ceru, ka rīt tu atgriezīsies ar visu galdiņu. Skauju, E. Viņa nevilcinās un nosūta īsziņu tūlīt. Erla nogriežas pie baznīcas, viņa palūkojas augšup un redz, ka mēness ir tieši viņpus smailā, trīsstūrainā torņa. Izskatās, ka smaile ir izgriezusi elegantu caurumu debesīs, kas ir apzeltīta pasaule zem tumsas. Viņa atkal iesmejas pie sevis un jau gaida nākamo nedēļas nogali, bet visvairāk to, kas notiks rīt, kad viņa aizies uz skolu. Nokļuvusi otrpus baznīcai, Erla apstājas, lai paskatītos uz vīrieša statuju: viņš tik vientuļš stāv uz dambja, izpletis rokas, it kā gribētu apskaut visu pasauli. Mobilais telefons iepīkstas, un Erla ir saņēmusi atbildi. Tas ir smaidiņš smaidiņš no Bjertas.