K R I S T U S O T R Ā A T N Ā K Š A N A JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma Vārdus un tur to, kas šei

Transkripts

1 K R I S T U S O T R Ā A T N Ā K Š A N A JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma Vārdus un tur to, kas šeit rakstīts; jo noliktais laiks ir tuvu (Atklāsmes 1:3). DIEVA DĒLS - JĒZUS KRISTUS Kopš Kristus krusta nāves bija pagājuši sešdesmit gadi sešdesmit vajāšanu un cīņu gadi Viņa sekotājiem, sešdesmit, teicami, kaut arī asinīm slacīti gadi. Apustuļi šī mazā bezbailīgo Kristus liecinieku grupa viens pēc otra bija aizgājuši bojā mocekļu nāvē. Bija palicis tikai Jānis, Kristus mīļotais māceklis. Kādreiz visjaunākais no mācekļiem, tagad viņš bija astoņdesmit gadus vecs sirmgalvis. Savā laikā kopā ar Lielo Galilejieti ceļojis no vietas uz otru vietu, tagad viņš «Dieva Vārda un Jēzus Liecības dēļ» bija izsūtīts no Mazāzijas un atradās trimdā klinšainajā Patmos salā Vidusjūras austrumu daļā. Iedomājieties atmiņas, kādas nostājās viņa priekšā, viņam sēžot krastmalā un raugoties bangainajos jūras viļņos. Vai viņš jebkad varētu aizmirst savu pirmo sastapšanos ar Jēzu ezera krastā, sava Kunga labsirdīgo, laipno skatienu, Viņa patīkamo, mīlīgo balsi, Viņa maigās personiskās rūpes par vienkāršajiem zvejniekiem ap Viņu, vai arī to negaidīto lielisko zivju lomu? Jānis priecājās, ka tajā dienā bija galīgi atteicies no savas pagātnes un sekojis Viņam!

2 -2- Bet tās dienas briesmīgās atmiņas arvien no jauna uzpeldēja Jāņa acu priekšā: sirdi plosošā procesija ceļā uz Golgātu, Jēzus zem krusta nastas, naglas Viņa rokās un kājās, Viņa piedošanas pilnie vārdi: «Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara». Viņa labestīgā izturēšanās pret grēkus nožēlojošo ļaundari. Viņa pirmsnāves, un tai paša laikā uzvarošais sauciens: «Viss piepildīts!» (Jāņa 19:30). Nebija iespējams aizmirst arī Viņa rūpes par māti. Viņš bija sacījis Jānim: «Redzi, tava māte!». Tā bija Viņa beidzamā vēlēšanās. Pēc tam viņš atcerējās to dienu, to lielo dienu, kad Jēzu, Debesu Tēvs piecēla no miroņiem. Nekad viņš neaizmirsīs rītu, kad kopā ar Pēteri skrēja uz kapu un ieraudzīja, ka kaps ir tukšs, vai arī to saviļņojošo brīdi, kad Jēzus piepeši parādījās Savu mācekļu vidū un sacīja: «Miers ar jums!» (Jāņa 20:19). Vēl joprojām viņš juta tā brīža šķiršanās un vientulības smagumu. Un tad, lai mācekļu sirdīs iedegtu cerības un drosmes dzirksteli, ieradās divi vīri baltās drēbēs un sacīja: «Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums Debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši aizejam» (Ap.d.1:11). Kopš tā brīža bija pagājis daudz laika, sešdesmit gadi vai pat vēl vairāk, bet Kristus nebija atnācis. Vai tiešam Viņš varēja aizmirst Savu solījumu? Kādēļ Viņš tik ilgi kavējas? Kādēļ Viņš līdz šim laikam nesūta nekādu ziņu par Sevi? Vēl līdz šim laikam no Debesīm nav nekādas zīmes, nekādas ziņas. Klusumā aizritējuši sešdesmit gadi. Vai tad Viņš nebija solījis: «Un kad Es būšu aizgājis (..), Es nākšu atkal»? (Jāņa 14:3). Protams, Viņš bija solījis atnākt, un šis solījums Viņam jāpilda. Bija piepildījies Viņa pravietojums par Jeruzalemi. Romieši pilsētu nopostīja līdz pamatiem. Taču Viņa vēl arvien nav. Kas Viņu kavē? Apsolījumā taču nevar būt nekādas kļūdas, nekāda pārpratuma. Ak, kaut saņemtu vismaz kādu uzmundrinājumu, kādu cerību uz nākotni! Vēlēdamies redzēt Jēzu Viņa apsolītajā godībā un dzirdēt Viņa pazīstamo balsi, sirmais apustulis pacēla acis lūgšanā uz Debesīm. Bija Sabats septītā nedēļas diena, Kunga diena. Viņš domāja par savu mīļoto Kungu, jo «Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār Sabatu» (Mark.2:28). Piepeši «Tā Kunga dienā es tapu aizrauts garā un dzirdēju aiz manis balsi kā bazūni saucam» (Atkl.1:10). Pārsteigumā nodrebējis, viņš atgriezās, lai paskatītos, kas runā, un redzēja «septiņus zelta lukturus, lukturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu (..). Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas, Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, (..) no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un Viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā» (12-16.p.). Tas bija Jēzus, varenais, brīnišķīgais Jēzus! Acumirklī Jānis Viņu pazina un nokrita «pie Viņa kājām kā miris». Visu laiku Viņš bija bijis tik tuvu! Sirmā apustuļa noliekto galvu aizskar Roka. Tā ir Jēzus Roka; tā skar viņu liegi, maigi, līdzjūtīgi, tāpat kā agrākajos gados. Un atkal viņš no sava mīļotā Kunga lūpām dzird vārdu: «Nebīsties!», ko Jēzus jau tūkstošām reižu bija teicis bēdīgajiem un drosmi zaudējušajiem Galilejā. «Nebīsties; es esmu Pirmais un Pēdējais». Ne tu, Jāni, esi pēdējais no tā mazā brāļu pulciņa, bet Es esmu Pēdējais «un dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžīgi mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas» (17-18.p.). Tā bija prieka pilna vēsts ne tikai Jānim, bet arī mums šodien. Kristus ir dzīvs mūžīgi mūžam. Viņš, kas tika augšāmcelts pirms daudziem gadsimtiem. Viņš pacēlās Debesīs un «ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā» (Ebr.1:3). Tur Viņš atrodas arī šodien. Viņš vada notikumus tā, ka galīga uzvara būs patiesības un taisnības pusē, un «Viņa ienaidnieki tiks likti Viņa kāju pameslam» (Ebr.10:13). Viņam ir «kapa un nāves atslēgas»; Viņš nāks noteiktā laikā, atvērs kapus un atsvabinās mūžīgai dzīvei visus uzticīgos, «kas ticībā uz Kristu miruši» (1.Tes.4:16). Mēs nekad nedrīkstam šaubīties par iznākumu lielajā cīņā starp labo un ļauno. Kristus uzvara ir nodrošināta. Viņš kopā

3 -3- ar Tēvu valda mūžos. Viņš nevar kļūdīties. Kristus, kuru Jānis redzēja Patmos salā, sniedza paskaidrojumus attiecībā uz Atklāsmes grāmatu. Šeit skaidri redzam, ka tā nav «Jāņa Atklāsmes grāmata», kā šo grāmatu pieņemts saukt, bet īstenībā tas ir «Jēzus Kristus atklājums, ko viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā». Tā ir grāmata par Dieva Dēlu un mūsu nākotni. Uzticīgais apustulis saprata, ka viņš ir tikai gultne, pa kuru plūst atklāsme, tikai vienkāršs darba rīks, kas pierakstījis Kristus vārdus citiem par labu. Viņš raksta: «Jānis septiņām Draudzēm Āzijā! Žēlastība jums un miers no Tā, Kas ir, Kas bija un Kas nāk, un no tiem septiņiem gariem, kas Viņa goda krēsla priekšā, un no Jēzus Kristus, kas ir uzticīgais Liecinieks, mirušo pirmdzimtais, zemes ķēniņu Valdnieks. Viņam, Kas mūs mīlējis, Kas mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem un Kas mūs darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam Savam Tēvam, Viņam, lai ir slava un vara mūžu mūžos! Āmen! Redzi, Viņš nāk uz padebešiem; Viņu redzēs katra acs un tie, kas Viņu dūruši; par Viņu vaimanās visas zemes ciltis. Jā! Āmen!» (Atkl.1:4-7). Tā Jānis ievadā norāda uz Jēzu Dieva Vienpiedzimušo Dēlu, ap Kuru izvēršas visi aprakstītie notikumi. Viņš runā par To, - Kas nomira Golgātā, un tika piecelts no mirušajiem, par To, - Kas mūs ir mīlējis, un caur Savām asinīm sagādājis grēku piedošanu, par To, - Kas uz Debesu padebešiem nāks vēlreiz un - Kas saņēmis mūžīgu varu un godību. Šādā veidā apskatīta, Atklāsmes grāmata atklājas mums jaunā gaismā. Tur sniegtās pamācības ir viegli saprotamas. Šķietamās izpratnes grūtības pazūd Dievišķas vadības un padoma gaismā, ko Draudzei devis mūžam dzīvais Pestītājs, kas ir Dieva Jērs, Lauva no Jūdas cilts, visu zinošais ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. KRISTUS UZRUNĀ SAVU DRAUDZI Kristus Jānim Patmos salā parādījās ne tikai tādēļ, lai iedrošinātu Savu mīļoto, vientuļo mācekli. Viņam bija vēsts Savai Draudzei, un Viņš zināja, ka Jānis ir uzticamākais cilvēks šīs vēsts tālākai nodošanai. «To, ko tu redzi», Viņš sacīja, «raksti grāmatā un sūti septiņām Draudzēm Efesā, Smirnā, Pergamā, Tiatirā, Sardos, Filadelfijā un Laodikejā» (Atkl.1:11). Šīs septiņas pilsētas tolaik patiešām pastāvēja, un vēl līdz šim laikam var parādīt to atrašanās vietas. Katrā no šīm pilsētām bija nodibināta kristīgā Draudze. Katrā bija neliela ticīgo grupa, kas elku kalpības un pagānu pasaules samaitātības vidū, liecināja par Pestītāju. Ikviena no šīm Draudzēm bija dārga Kristum. Viņš tās salīdzināja ar lukturiem, kas apspīd sava laika pasauli, bet Sevi kā staigājošu starp tiem (20.p.). Katrai Draudzei bija savas stiprās un vājās puses, kas bija par iemeslu uzslavai vai nosodījumam. Pazīdams šīs Draudzes visos sīkumos, Kristus tās izvēlējās, lai parādītu Savu Draudzi kopumā; tāpēc, vērsdamies pie tām, Viņš vēršas pie Saviem ļaudīm visos laikos no Jāņa dienām līdz gala laikam. ~Piemēram, Efesas Draudze bija uzticīga un dedzīga kristiešu grupa jebkuram Draudzes vēstures periodam; sevišķi tā atspoguļoja 1. gadsimta Draudzes pārdzīvojumus. «Es zinu tavus darbus», saka Jēzus, «un pūles, tavu pacietību, un, ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus (..) Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis» (Atkl.2:2-3). Tā bija piemērota uzslava visiem, kas drosmīgi cīnījās, cenšoties izplatīt kristīgo ticību visā Romas impērijā. Taču tikpat pareizs bija arī norājums: «Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus» (4-5.p). Cilvēki, kas bija parādījuši lielu dedzību ticības izplatīšanā, kļuva vienaldzīgi, un bez garīgās dzīves atjaunotnes viņus sagaidīja lielas grūtības. Tad Kristus pievienoja pirmo no septiņiem brīnišķīgajiem apsolījumiem uzvarētājam.

4 -4- «Tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva Paradīzē» (7.p). ~Tad sekoja vēsts Draudzei Smirnā, vajātai Draudzei; bet šī vēsts sevišķi vēršas pie 3. un 4. gadsimtu Draudzes kopumā, kad daudzi kristieši savas liecības dēļ pārcieta mocekļu nāvi. «Es zinu tavus grūtumus un nabadzību, bet tu esi bagāts, un ka tevi zaimo tie, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet ir sātana sinagoga», sacīja Jēzus. «Nebīsties par to, ka tev būs jācieš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu dzīvības vainagu» (9-10.p.). Šai Draudzei Viņam nav ko pārmest. Tās ciešanas ir pārāk lielas. Jēzus pret to jūt tikai līdzjūtību. Cik labi ir apzināties, ka Viņam zināmas visas Savas tautas ciešanas, visi pārbaudījumi, visas vajadzības! Ticīgajiem Smirnā sevišķi der Viņa apsolījums uzvarētājiem: «To, kas uzvar, neievainos otrā nāve» (11.p.). Viņš var pārciest pirmo nāvi, bet otrajai nāvei pār viņu nebūs varas. Mocekļa nāve Kristus dēļ dos viņam tiesības uz augšāmcelšanos Kunga Otrās Atnākšanas laikā. Uzticība nodrošinās viņam mūžīgās dzīvības vainagu. ~Pergamas Draudzei Kristus sacīja: «Tā saka tas, kam zobens abās pusēs ass» (12.p.). Tas atgādina par abās pusēs asu zobenu, kuru Jānis redzēja izejam no Viņa mutes (Atkl.1:16), un, bez šaubām, nozīmē Dieva Vārdu, kas «ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu, un spiežas dziļi iekšā, līdz, kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis» (Ebr.4:12). Pergamā bija vajadzīgs šis abās pusēs asais zobens, jo tur tika pieļautas viltus mācības, pasaules gars un maldi, un labot stāvokli varēja tikai bezbailīga sludināšana. «Es zinu, ka tu dzīvo tur, kur sātana tronis, bet tu turies pie Mana Vārda un neaizliedz Manu ticību, arī Mana uzticīgā liecinieka Antipas dienās, kurš tika nokauts pie jums, kur sātans mājo. Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tev tur ir daži Balaama mācības turētāji, kas mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū, ēst elku upurus un piekopt netiklību. Tev tur ir arī daži Nikolaītu mācības cienītāji» (13-15.p.). Tāds neapšaubāmi bija stāvoklis Pergamas Draudzē; daudz lielākā mērogā tas bija redzams pēc briesmīgajām vajāšanām, kas imperatora Diokleciāna laikā ilga desmit gadus ( g.). Nākošo imperatoru, sevišķi Konstantīna Lielā ( g.), laikā kristietība baudīja cieņu; vajāšanas uz laiku mitējās, bet parādījās vienaldzīga attieksme pret mācību un rīcību; šāds stāvoklis Draudzē bija iemesls pāvestības ļaunās varas iesākumam. Taču Pergamā bija daudzi, kas nevēlējās pakļauties pasaulīgai ietekmei; lai viņus šajā cēlajā lēmumā stiprinātu, Jēzus sacīja: «Tam, kas uzvar, es došu no apslēptās mannas, es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina kā tas, kas to dabū» (Atkl.2:17). Šeit dots norādījums par neizsmeļamām bagātībām, kas pieejamas patiesiem kristiešiem. Akmens pasniegšana pilnībā garantēja visas draudzības un viesmīlības priekšrocības. Līdzīgā veidā uzvarētājs var būt pārliecināts par Kristus draudzību un labvēlību. ~Tiatiras Draudze par saviem darbiem saņēma uzslavu, mīlestību, kalpošanu, ticību un pacietību, bet nopelnīja pārmetumu par to, ka atļāva «sievietei Jezabelei, (..) mācīt un pievilt manus kalpus, piekopt netiklību un ēst elku upurus. Es devu viņai laiku atgriezties, bet viņa negrib atgriezties no savas netiklības» (20-21.p.). Netikla sieviete ir no Kristus atkritušās draudzes simbols. Ir skaidrs, ka, lietojot šo salīdzinājumu, Kristus norādīja uz ilgo lielās atkrišanas periodu Draudzes vēsturē, kad pāvestības maldu mācību un neiecietības gara dēļ kristietība bija gandrīz iznīcināta. Tomēr šajos sātaniskajos, tumšajos viduslaikos daži palika uzticīgi; pateicoties Kristus dotai ticībai un pacietībai, viņi pacēla augstu patiesības lāpu un nodeva to nākamajām paaudzēm.

5 -5- «Bet Es saku jums visiem, kas esat Tiatīrā, kas neturas pie šīs mācības, kas nav atzinuši sātana dziļumus» (24.p.), Kristus sacīja Tiatiras Draudzei: «tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, es došu varu pār tautām. Un viņš tās ganīs ar dzelzs zizli, kā māla traukus sadauza. Kā es arī pats to no Sava Tēva esmu saņēmis. Un Es došu viņam rīta zvaigzni» (26-28.p.). Tas bija apsolījums par brīvību nākotnē. Uzvarētājs būs līdzdalībnieks Kristus uzvarā pār šīs pasaules spēkiem (Ps.2:8-9.). Tie, kas cietuši Kristus dēļ, valdīs kopā ar Viņu. Viņiem būs Rīta Zvaigzne, bet šī Zvaigzne ir ne kas cits kā Pats Kristus (Atkl.22:16). ~Sardus Draudzei Kristus sacīja: «Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo es neatradu tavus darbus pilnīgus mana Dieva priekšā! Atceries tāpēc, ko tu esi dabūjis un dzirdējis. Turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi» (Atkl.3:1-3). Šo pārmetumu var adresēt katrai Draudzei, kas ir kļuvusi auksta un vienaldzīga, kas nes Kristus Vārdu dzīvo Vārdu bet kam ir tikai ārēja Dievbijība un kas noliedz tās spēku (2.Tim.3:5). It sevišķi tas attiecas uz garīgo pagrimumu, laikā, kas sekoja lielajai protestantiskajai reformācijai. Tomēr 18. gs. un 19. gs. sākumā protestantisms lielā mērā zaudēja patiesības garīgo dzīvību un dedzību. Šodien protestantisms ir zaudējis patiesības vērtību, kā apliecinājums ir ekumenisms ar pāvestību. Daudzi, kas sacīja, ka pazīst patiesību, ar savu dzīvi pierādīja, ka no patiesības bija tikpat tālu kā tie, kas turpināja turēties pie lielās atkrišanas. Reliģija bija kļuvusi formāla un nedzīva. Bet Kristus redzēja, ka tomēr bija palikuši nedaudzi, kuru sirdīs joprojām dega dzīvības uguntiņa. Viņi «nav aptraipījuši drēbes». Tie būs kopā ar Viņu, tērpti baltās drēbēs. Uzvarētājiem Viņš apsola: «Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā» (5.p.). ~Pēc tam seko vēsts Filadelfijas Draudzei. Tā ir brāļu mīlestības Draudze, un šis nosaukums pilnīgi atbilst tiem, kas tic Kristus atnākšanai un kas 19. gs. sākumā iznāca no daudzām tautām un reliģiskām grupām un apvienojās, lai no visas sirds sagatavotos sava Kunga drīzai Nākšanai. Jēzus viņiem sacīja: «Redzi, es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt tev ir maz spēka, un tomēr manu mācību tu esi turējis un neaizliedzis manu vārdu» (8.p.). Atvērtās durvis nozīmē Vissvētākās vietas atvēršanu Debesu Svētnīcā gadā, kad iesākās lielā Izmeklēšanas tiesa. «Redzi, Es došu tev no sātana sinagogas, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo; redzi, Es darīšu, ka viņi nāks, metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka Es esmu tevi mīlējis» (9.p.). Šai ļaužu grupai bija pavisam «maz spēka», bet tā centās saglabāt Dieva Vārdu un pasludināt to visām tautām. Ar apbrīnojamu ticību un uzņēmību šī mazā ticīgo saujiņa ķērās pie pārcilvēciska uzdevuma nest Evaņģēliju visām zemeslodes tautām un ciltīm, tautībām un valodām. Viņi visur redzēja atvērtas durvis un iegāja pa tām ar satraucošo vēsti, ka drīz atkal nāks Kristus. Bet Jēzum šiem ļaudīm bija vēl daži vārdi: «Tāpēc, ka tu esi turējis manu pacietības mācību, es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli, pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes» (10.p.). Tas, bez šaubām, bija brīdinājums, ka pēdējās dienās mākoņi sabiezēs, ka nāks «bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas» (Dan.12:1). Ļoti dārgs ir apsolījums, ka

6 -6- Jēzus šajā briesmīgajā stundā pasargās visus, kas glabā Viņa Vārdu. Ilgi vairs nav jāgaida. «Es nākšu drīz; turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu» (Atkl.3:11). Šīs Draudzes uzvarētājiem Viņš apsola visas Debesis. «To, kas uzvar, es darīšu par balstu Sava Dieva namā, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva vārdu, arī Savas Dieva pilsētas, jaunās Jeruzalemes vārdu, kas nokāpj no Debesīm, no Mana Dieva, un Manu jauno vārdu» (12.p.). Tas ir brīnišķīgs apsolījums, pateicoties mūsu Pestītājam, par pilnīgi atjaunotu, mūžīgu sadraudzību ar mūsu Tēvu Debesīs. ~Kā pēdējo vēsti no Kristus saņem Laodiķejas Draudze; tā personificē pasaules vēstures pēdējos gados dzīvojošo Draudzi. Saskaņā ar to Kristus viņai stādījās priekšā kā «Āmen». Kā Kristus iesāka Draudzes vēsturi, tā Viņš arī to nobeigs. Viņš ir «ticības iesācējs un piepildītājs» (Ebr.12:2). Par nožēlošanu, Laodiķejai neatradās nekāda uzslava. «Es zinu tavus darbus», saka Kungs, «ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, es tevi izspļaušu no savas mutes» (Atkl.3:15-16). Visi pārpratumi šajā Draudzē radās no garīgas pašapmierinātības, kas ir materiālas labklājības rezultāts. «Tu saki: es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos, (..), un acu zāles, tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs» (17-18.p.). Tāda veidā Kristus dod padomu Savai Draudzei šajās pēdējās dienās meklēt nopietnu garīgu atdzimšanu caur Viņa žēlastību un skaidru sava īstā stāvokļa izpratni. Lai šī laika ticīgie nejustos aizskarti, neaizietu no Viņa tālāk un nekļūtu vēl vienaldzīgāki, Viņš apgalvo, ka runā drīzāk skumji nekā ar dusmām: «Jo, ko es mīlu, tos es pārmācu un pamācu, tad nu iekārsies un atgriezies!» (19.p.). Viņš pievieno Savu žēlsirdīgo aicinājumu uz sadraudzību ar Viņu: «Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani» (20.p.). Uzvarētājam Laodiķejas Draudzē, tam kas cīnās pret pasaulīgo garu un vienaldzību, un uztur dedzību par Dieva lietu, dots apsolījums: «Tam, kas uzvar, es došu sēdēt pie Manis, uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla» (21.p.). Arī šeit ir apsolīta alga mūžībā. Uzticīgie Dieva bērni šodien var raudzīties uz priekšu ar pārliecību, ka saņems vislabāko, ko tikai var dot Debesis pat vietu kopā ar Jēzu uz mūsu Debesu Tēva troņa. Tas ir pilnīgas uzvaras prieks, pilnīgs gandarījums, kas sevī ietver pilnīgu algu. Cilvēks var būt uzvarētājs, ja tikai viņš noteikti apņemas darīt Dieva gribu kā Jēzus Kristus mūs māca, ik dienas pakļaujot savu paša «es» Kristum un turēt sevi neaptraipītu pasaulē. Uzvarētājus tiešām var saukt par svētīgiem. Lai Dievs dod, ka mēs, visi Kristū, būtu starp tiem, jo šodien mēs dzīvojam Debesu Tiesas laikā! KRISTUS ATKLĀJ NĀKOTNI Pēkšņi Jānis dzirdēja balsi no Debesīm: «Uzkāp šurp, un es rādīšu tev, kam jānotiek turpmāk!» (Atkl.4:1). Tūlīt pat viņš redzēja sevi Dieva neaprakstāmā krāšņuma tuvumā. Uz troņa zem varavīksnes sēdēja Kāds, godības apņemts un turēja labajā rokā grāmatu, precīzāk abās pusēs aprakstītu un ar septiņiem zīmogiem aizzīmogotu rakstu tīstokli (Atkl.5:1). Tur ierakstīti nākošo laikmetu noslēpumi.

7 -7- Tai brīdī eņģelis skaļā balsī jautāja: «Kas ir cienīgs atvērt grāmatu un atdarīt tās zīmogus?» (2.p.). Tūlīt nesekoja atbilde, un Jānis noskuma. Bet drīz viena cita balss viņu mierināja: «Neraudi! Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus» (5.p.). Tūlīt pēc tam Jānis redzēja «goda krēsla, četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, kā nokautu, ar septiņiem ragiem un septiņām acīm». Tas ir piemērots attēls Jēzum Kristum; Viņš ir «Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku», bet tagad slavas un goda apņemts, un viņam ir gudrības pilnība (septiņas acis) un spēka pilnums (septiņi ragi), lai spētu palīdzēt Saviem ļaudīm virszemes un tos svētīt (6.p.). Ļoti aizkustinoši ir tas, ka sešdesmit gadus pēc krustā sišanas Jēzus vēl aizvien tiek rādīts kā nokautais Jērs, kas izlējis asinis par cilvēku grēkiem. Viņa upuris ir tikpat derīgs šodien, un paliks tāds, kamēr cilvēkam būs vajadzīgs Pestītājs. Kristus piegāja, lai paņemtu grāmatu «no Tā labās rokas, Kas sēd goda krēslā» (7.p.). «Tad es redzēju», raksta Jānis, «un dzirdēju kā daudz eņģeļu balsi visapkārt goda krēslam, (..) viņu skaits bija miriādu miriādes un tūkstošu tūkstoši, kas sauca skaļā balsī: «Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!». Visa radība «Debesīs, virs zemes, apakš zemes, jūrā» piebalso šai dziesmai, un Jānis domās pārceļas uz Kristus galīgās un pilnīgās uzvaras laiku, kad visi dziedās: «Tam, kas sēd goda krēslā un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos» (11-13.p.). Tā ir Debesu slavas dziesma, kas godina Debesu Tēvu par lielo pestīšanas plānu. Un tā kā šī dziesma skan no vienas zvaigznes uz otru, no planētas uz planētu, visos bezgalīgajos Dieva valdījumos, katrai dzīvai būtnei no jauna tiek atgādināts, ka «tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību» (Jāņa 3:16). ~Kristum atverot pirmo zīmogu, Jānis dzirdēja balsi: «Nāc!». Sirmais apustulis paskatījās un redzēja: «(..) un raugi: balts zirgs, un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamais stops; viņam tika dots vainags, un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu» (Atkl.6:2). Šeit attēlota pirmo apustuļu Draudze; tā ir šķīsta ticībā, mācībā, raksturā, cildina savu Vadoni - Kristu, sūta patiesības bultas cilvēku sirdīs un dedzīgi un bezbailīgi iet uz priekšu, lai savam Kungam mantotu visu pasauli. Draudze būtu varējusi palikt tāda visos laikos, kamēr beigsies tās darbs virs zemes. Bet, ak, vai! tā piemērojās sava laika apstākļiem un pazaudēja kā pareizo izpratni, tā arī virzienu. ~Kad Kristus noņēma otro zīmogu, Jānis sev par izbrīnu ieraudzīja, ka zirga krāsa izmainījusies. Tagad tas bija uguns sārts, un jātnieks uz tā rīkojas nežēlīgi. Viņam «tika dots atņemt zemei mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens» (4.p.). Sākotnējas šķīstības laiks bija pagājis. Draudzē iezagās pasaulīgs gars. Tā cieta no nesaskaņām. Tā apvienojās ar pilsonisko varu un ar prieku paņēma savās rokās valstiskās autoritātes zobenu. Ar šo simbolu lieliski parādīta Draudze, kas pārņēmusi imperatoru varu. ~Kad Viņš atdarīja trešo zīmogu. Jānis tālāk raksta, «(..) es redzēju, un raugi melns zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija svari rokā!». Pēc tam viņš dzirdēja balsi: «Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Eļļu un vīnu tu nesamaitā!» (5-6.p.). Vai arī ar šo simbolu var būt attēlota Draudze? Jā, tā ir Draudze, bet tā atkal ir pārmainījusi krāsu, vēl dziļāk iegrimusi grēkos. Tā kļuvusi par tiešu baltā un šķīstā pretstatu. Tā iesūkusi sevī tik daudz maldīgu mācību un primitīvas māņticības, ka to pat grūti atzīt par Kristus Draudzi. Vēsturnieks Mosheims raksta, ka pēc tam, kad Konstantīns bija pieņēmis kristietību, «parādījās ārkārtīga mirušo svēto godināšana, (...) kā arī celibāts garīdzniecībā, tēlu un pīšļu

8 -8- pielūgšana, kas laika gaitā gandrīz pilnīgi iznīcināja kristīgo reliģiju (..). Īstās reliģijas un tīrās Dievbijības vietā pakāpeniski stājas nebeidzama māņticība» - (An Ecclesiastical History, vol. 1. p. 364). Svari melnā zirga jātnieka rokā un noliktā kviešu, un miežu cena var norādīt uz Draudzes augošajām materiālajām interesēm, sevišķi uz garīgo pakalpojumu sniegšanu par maksu, kas beidzot kļuva par vienu no redzamākajiem grēkiem. ~Kad Kristus noņēma ceturto zīmogu, un ar smagu sirdi ļāva Savam uzticīgajam sekotājam ieskatīties tās organizācijās, kas nesa Viņa Vārdu, deģenerācijas nākošajā pakāpē, Jānis redzēja, «(..) un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds nāve, tai sekoja elle, un tika dota vara pār ceturto tiesu zemes nokaut ar zobenu, ar badu, ar mēri un ar zemes zvēriem» (8.p.). Vai ir iespējams, ka arī tas attēlo Draudzi? Jā, protams. Tie gan nav īstie Dieva svētie, bet tie, kas sevi sauc par Baznīcu. Nebūtu iespējams vēl veiksmīgāk parādīt to lielo reliģisko organizāciju, kas vairāk nekā tūkstoš gadus valdīja Eiropā, ar visnežēlīgākajām vajāšanām apspiežot jebkādu pretošanos. Vēsturnieki apgalvo, ka briesmīgajā pāvestības valdīšanas laikā tika nogalināti ne mazāk kā 50 miljoni cilvēku. Saglabājušās piezīmes par valdiešiem un hugenotiem, kā arī inkvizīcijas un kontrreformācijas vēsture sniedz neapgāžamus pierādījumus tai nokaušanai, ko izveda tā saucamā «Kristus Draudze». Nav brīnums, ka šī zirga krāsa ir «pelēka» jeb pēc oriģināla «zaļgani dzeltena». Tā bija miroņa krāsa, un jātniekam uz zirga bija vārds «nāve». Atkrišana bija sasniegusi galējās robežas. ~Kad Kristus noņēma piekto zīmogu, Viņš atļāva Jānim skatīt Viņa svētos, kas bija cietuši briesmīgajās vajāšanās tumšajos viduslaikos. Apustulis raksta: «(..) es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva Vārda un Liecības dēļ, kas bija viņiem. Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: «Cik ilgi, svētais, patiesīgais valdītāj, tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?» Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru un viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši» (9-11p.). Tā, protams, ir tēlaina valoda. Šeit nav parādīti bezmiesas gari zem altāra tāpēc, ka mirušie dus kapos līdz augšāmcelšanās dienai. (Sal.māc.9:5-6; Jāņa 5:28-29). Bet zināmā mērā mirušie patiešām sauc pēc atriebes tāpat kā Ābela asinis «brēc (..) no zemes» (1.Moz.4:9-10). Tumšajos viduslaikos baznīcas nomocīto pulki paši par sevi ir lūgšana Kristum, nākt un ņemt viņus pie Sevis. Daudzi no viņiem, vēl dzīvi būdami, bez šaubām dvēseles ciešanās sauca: «Cik ilgi, Kungs, cik ilgi?». «Dvēseles» bija tērptas baltās drēbēs. Šī ir tēlaina valoda; pēc reformācijas attieksme pret mocekļiem izmainījās. Līdz šim tos izsekoja un nogalināja kā ķecerus un nodevējus, bet savā laikā tika atzīta viņu upuru īstā nozīme. ~Kristum atverot sesto zīmogu, notikumi pēkšņi mainās. Simbolisko zirgu, altāra un dvēseļu vietā Jānis redz lielas pārmaiņas Debesīs un virs zemes. Uz žēlo vaidu: «Cik ilgi, Kungs, cik ilgi?» Dievs it kā atbild ar sevišķu Sava spēka atklāsmi. Jānis raksta: «(..) notika liela zemestrīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis, Debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi. Un debess savēlas kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salās tika izkustinātas no savām vietām. Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, sacīdami kalniem un klintīm: «Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēd goda krēslā un no Jēra dusmām. Jo atnākusi viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?» (12-17.p.). Pirmie pieci zīmogi attēlo Draudzes vēsturi no Vasarsvētkiem līdz pēc reformācijas periodam, tad sevišķu nozīmi iegūst viena no vislielākajām 18. gadsimta zemestrīcēm.

9 gada 1. novembrī tika sagrauta Portugāles galvaspilsēta Lisabona, un 5 miljoni kvadrātjūdžu zemes virsmas arī bija drausmīgi satricināta; šāds augsnes satricinājums izsauca augstus paisuma viļņus un citas postošas parādības citos kontinentos. Drīz pēc tam, gada 19. maijā bija ne ar ko neizskaidrojama «tumša diena». Nākošajā naktī Mēness bija asins krāsā. Pēc tam gada 13. novembrī notika zvaigžņu krišana. Protams, krita ne pašas zvaigznes, bet meteorīti. Šajā naktī tika novērots vislielākais meteorītu lietus, kāds jebkad atzīmēts vēsturē. R. M. Devenss raksta: «Visas debesis virs Savienotajām Valstīm vairākas stundas bija kustībā. Kopš tā laika, kad šeit ieradās pārceļotāji, šādas parādības debesīs, kas sabiedrībā būtu izsaukušas no vienas puses tik lielu pārsteigumu un no otras puses tādas izbailes, nebija novērotas. Kamēr tas turpinājās trīs stundas, domāja, ka rītausmā gaidāma briesmīga tiesa» - (Great Events of Our Past Century, pp ). Kristus saka, ka pēc zvaigžņu krišanas «debess savēlas kā grāmata, ko satin»; tas ir pasaules gala apraksts, kad Viņš ar Saviem svētajiem eņģeļiem parādīsies cilvēcei. Pašlaik mēs dzīvojam starp šiem diviem notikumiem. Lielā Lisabonas zemestrīce, Saules aptumsums, asins sarkanais Mēness un zvaigžņu krišana bija Viņa «lielās dusmu dienas» priekšvēstneši. Neviens nezina, cik vēl tālu no mums ir šī Diena; neviens nezina Kristus Atnākšanas Dienu nedz stundu (Mat.24:36). Bet laika vairs nav daudz. Debesīs ir sadzirdēts svēto cietēju kliedziens. Dieva mīlošā sirds ir taisnīgu dusmu pilna. Tiek runāts pat par Jēra dusmām. Uz jautājumu: «Cik ilgi, Kungs?» Viņš atbild: «Redzi, es nākšu drīz!». Drīz visi redzēsim Jēzu: «Pats Kungs nāks no Debesīm, kad Dievs to pavēlēs» (1.Tes.4:16), «ar lielu spēku un godību» (Mat.24:30). KRISTUS UN VIŅA ZĪMOGS Neilgi pirms pasaules gala un septītā zīmoga atvēršanas Kristus vedīs Savus ļaudis Savas Draudzes Atlikumu ciešākā savienībā ar Sevi. Tas ir tāpēc, ka tas ir Viņa Atlikums, pēdējie cīnītāji par Viņa lietu pasaules pastāvēšanas beigu gados, ka uz viņiem gulstas smaga atbildība būt par Viņa lieciniekiem iznīcībai un nāvei nolemtā pasaulē. Bet kāds arī nebūtu iemesls, nav šaubu, ka Viņš vēlas tos saistīt pie Sevis ar saitēm, kas nekad nepārtrūks. Jānis raksta: «Pēc tam es redzēju četrus eņģeļus stāvam četros zemes stūros, turot četrus zemes vējus, lai vējš nepūstu ne pār zemi, ne jūru, ne pār kādu koku. Un es redzēju citu eņģeli nokāpjam no saules lēkta puses. Viņi turēja dzīvā Dieva zīmogu; Viņš sauca skaņā balsī četriem eņģeļiem, kam bija dots maitāt zemi un jūru: «Nesamaitājiet zemi, ne jūru, ne kokus, kamēr mēs apzīmogosim mūsu Dieva kalpus uz viņu pierēm» (Atkl.7:1-3). Tālāk Jānis raksta: «Tad es dzirdēju apzīmogoto skaitu: simts četrdesmit četri tūkstoši bija apzīmogoti no visām Israēla bērnu ciltīm» (4.p.), bet viņa uzmanība tiek pievērsta vēl kādam īpašam skatam: «Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās» (Atkl.7:9), arī šis pulks atrodas Dieva goda krēsla un Jēra priekšā Debesīs. Šeit apzīmogoto skaits ir uzrādīts: simt četrdesmit četri tūkstoši; par viņiem teikts, ka viņi «ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo viņam dienām un naktīm viņa Namā, un tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem. Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs, jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm» (15-17 p.). Sirdi saviļņo tas, ka «Jērs (..) tos ganīs». Jēzus ir centrālā Persona Dieva pestīšanas plānā. Viņa priekšā zemojas eņģeļu miriādes. Viņa lielais Upuris liek atskanēt slavas dziesmai

10 -10- visā Visumā: «Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts»; un Viņš Pats ganīs un uzturēs šos izredzētos un «vedīs pie dzīvības ūdens avotiem». Nav brīnums, ka Jānis vēlējās uzzināt, kas tie ir un no kurienes viņi nākuši? Un arī mēs varam jautāt: kāpēc šie izredzētie ir «apzīmogoti» un kļuvuši it kā par sevišķiem Kristus pavadoņiem, visos nākamajos laikos? «Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. Tāpēc, tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam, dienām un naktīm Viņa templī, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem. Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs, jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm» (14-17.p.). Par vienu mēs varam būt pārliecināti: ikvienam, kas pieder šai grupai, ir sevišķi jāatšķiras ne tikai no sava laika kristiešiem, bet arī no visu laiku ticīgajiem, jo «Tie ir atpirkti par pirmajiem no cilvēkiem Dievam un Viņa Jēram» (Atkl.14:4). Apzīmogošanas laiks ir svarīgs laiks. Šis laiks ir pirms pasaules vēstures beigām, tas ir, starp apbrīnojamo zvaigžņu krišanu gadā un laiku, kad debesis savelsies «kā grāmata, ko satin». Mēs dzīvojam šai laikā, kad tuvosies pēdējā lielā bēdu vētra, kamēr eņģeļi tur cīņas vējus, bet tas rāda, ka apzīmogotajiem būs jāpaliek uzticīgiem Kristum pie tāda apstākļu spiediena, kāds nebija jāpiedzīvo pagājušajām paaudzēm. Dieva bērniem vajadzēs liecināt par savu Kungu, sastopot sātana izmisīgās dusmas, jo viņš pēdējo reizi mēģinās pazudināt un iznīcināt Draudzi (Atkl.12:17). Svarīgi arī ievērot vietu, kur zīmogs tiek uzlikts. To uzliks «tiem uz pierēm». Kā sirds atdzimšana atspoguļojas sejas izteiksmē, tā arī tas, ka izredzētais Atlikums saņēmis zīmogu, būs redzams no svētā prieka izteiksmes viņu sejās un no viņu Dievbijīgās dzīves un augstā morāles līmeņa. Par apzīmogošanas veidu Jānis neko nemin, bet apustulis Pāvils sniedz ļoti svarīgu aizrādījumu. Efesas Draudzes locekļiem viņš rakstīja, ka viņi «saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma» (Ef.1:13). Tai pašā Vēstulē viņš dod padomu: «Un neapbēdināt to Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai» (Ef.4:30). Tā ticīgie tiek apzīmogoti, un tas ir vienīgais veids, kādā viņi var tikt apzīmogoti pēdējās dienās. Jebkāda burtiska, mehāniska zīmoga uzlikšana būtu pilnīgi neefektīva un lieka. Pateicoties Kristum par Svētā Gara izliešanu, cilvēks atdzimst (Jāņa 3:5), un Kristus ar Saviem eņģeļiem viņu pasargās «atpestīšanas dienai». Jēzus sacīja: «Kas mani mīl, tas Manus Vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu» (Jāņa 14:23). Cilvēks var būt pilnīgi apzīmogots tikai tad, kad viņam ir pilnīga savienība ar Dievu. Ar Svēto Garu apzīmogots cilvēks turēs Dieva Baušļus visā pilnībā. Viņam būs dārgi visi Dieva Vārdi, un viņš ar gatavību un patiesumu sacīs: «Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs» (Ps.40:9). Viens no Dieva lielajiem morāles Principiem ir septītās dienas - Sabata turēšana: «Manas svētās dienas turiet svētas, jo tā būs zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, lai jūs zinātu, ka Es, tas Kungs, tas esmu, kas jūs svētī» (2.Mozus 31:13), (Ecēhiēla 20:12, 20). Patiesi atgriezts cilvēks vēlas, lai viņa dzīve būtu vadīta Dieva Garā, nešaubīsies attiecībā uz Dieva svētās dienas ievērošanu. Tās turēšana viņam būs viens no redzamākajiem un vispārliecinošākajiem pierādījumiem, ka Dieva Garā viņa sirdī sākusies apzīmogošana. Pēdējās dienās Kungs Jēzus Kristus caur Savu Garu darbosies pie cilvēku sirdīm, un tā rezultātā virs zemes atklāsies Dievbijīga tauta, kam ir Dievišķas domas un Dievišķi darbi,

11 -11- Tauta, kas būs vienota ar Viņu visos nodomos un mērķos, kas dzīvos saskaņā ar Dieva gribu un pilnībā atklās Viņu pēdējai paaudzei. Šie ļaudis kļūs tik līdzīgi savam Kungam, ka par viņiem teiks: «Šie ir tie, kas nav apgānījušies ar sievietēm, jo tie ir šķīsti: šie ir tie, kas seko Jēram, kurp Tas arī ietu. Viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas» (Atkl.14:4-5). Šeit redzama vispilnīgākā līdzība. Tiem ir Viņa raksturs. Tā ir patiesā Dieva Draudze, kuras galva ir Kristus, kura nes Trīskāršo eņģeļa vēsti: «Un es redzēju citu eņģeli laižamies Debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām; viņš sauca stiprā balsī: «Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus». Vēl cits eņģelis, otrs, sekoja un sauca: «Kritusi, kritusi lielā Bābele, kas apdzirdījusi visas tautas ar savas netiklības dusmu vīnu». Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: «Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi» (Atkl.14:6-11). Šīs Draudzes ļaudis būs apzīmogotā tauta pēdējās dienās. Tā būs tauta, kas dod Kristum godu, paklausa visiem Dieva Baušļiem bez izņēmuma mīloša, cēlsirdīga, jauka un uzupurīga tauta. Kungs, ar prieku un mīlestību viņus uzlūkodams, sacīs: «Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva Baušļus un Jēzus Liecību» (Atkl.14:12.p.). KRISTUS GAIDĀMAIS UZVARĒTĀJS Kristus Jānim bija atklājis Draudzes vēstures gaitu lielās atkrišanas laikā, sākot no 1. gadsimta līdz galīgajai Draudzes uzticīgā Atlikuma apzīmogošanai un Viņa godības pilnajai nākšanai; tagad Viņš turpina Jānim atklāt tautu nākotni no viņa dienām līdz laika galam. Bet kā tas notiks? Kādi spēki darbosies un izsauks dalīšanos desmit valstīs, kā rakstīts Dan.7:24? Romas impērija tajā laikā bija gandrīz pašā savas varenības uzplaukumā; tās neuzvaramie leģioni pārvaldīja milzīgu teritoriju no Ēģiptes līdz Anglijai, no Spānijas līdz Vācijas ziemeļdaļai; Jānim bija grūti iedomāties, ka šāda stipra vara var tikt uzvarēta. Ir jāpienāk dienai, kad tā beigsies un dos vietu viņa Kunga Valstībai bet kā tas notiks? Un kad tas būs? Paskatījies uz Debesīm, Jānis redz septiņus eņģeļus stāvam Dieva priekšā. Viņiem ir iedotas septiņas bazūnes, tā ka tie izskatās kā septiņi vēstneši, kas ir gatavi pavēstīt nākotnes notikumus. Tālākie notikumi aprakstīti Atklāsmes grāmatā 8:7 līdz 11:15. «Kad pirmais bazūnēja, tad krusu un uguni, asinīm sajauktu meta uz zemi. Trešā daļa zemes apdega, trešā daļa koku sadega, un visa zāle izdega» (Atkl.8:7). Tā ir briesmīga aina, bet tā pilnīgi patiesi parāda, kā goti nežēlīgā vadoņa Alariha vadībā iekaro Romas impēriju. Tas notika m.ē.4. gs. beigās, 300 gadus pēc tam, kad Kristus to bija paziņojis Jānim. Alarihs divas reizes pārgāja impērijas robežu; pirmo reizi viņš izpostīja Traķiju, Maķedoniju un Grieķiju, otrajā reizē viņš pārgāja pāri Alpiem un Apenīniem un uzbruka «mūžīgajai pilsētai» Romai. «Krusa un uguns, asinīm sajaukta» precīzi rāda mums viņa karaspēku postījumus visā Itālijā un Gallijā. «Kad otrs eņģelis bazūnēja, tad kā lielu kalnu, degošu ugunīs gāza jūrā; (..) un

12 -12- trešā daļa kuģu tika izpostīta» (8-9.p.). Alariham pa pēdām gāja briesmīgais Genzerihs, vandaļu valdnieks. Ziemeļāfrikas pilsētu Kartāgu viņš padarīja par savu galvaspilsētu, izveidoja spēcīgu floti un izvagoja krustām šķērsām Vidusjūru, atstādams aiz sevis nāvi un postu. Kristus rāda, ka savus iekarojumus tas iegūs, izmantojot jūras ceļu, un viņš tā arī tiešām darīja. 5. gadsimta lielākajā daļā Genzerihs, uzbrukdams tās jūras bāzēm un flotei, guva vienu uzvaru pēc otras pār iedragāto Romas varu un darbojās «kā liels, ugunī degošs kalns», ko «gāza jūrā». «Kad trešais eņģelis bazūnēja, tad no debesīm krita liela zvaigzne, degdama kā lāpa, tā krita uz upju un ūdens avotu trešo daļu. Zvaigznes vārds saucās Apsints» (10-11.p.). Laikā, kad Genzerihs turpināja karot ar Romu jūrā, no ziemeļiem impērijā iebruka Atila ar huņņu ordām. Jāatzīmē, ka viņa galvenā kara darbība notika Alpu tuvumā, kur bija «ūdens avoti», kur sākās daudzas upes. Kur vien viņa karaspēks nonāca, tas aiz sevis neatstāja neko, izņemot drupas un postažu gadā viņš izlaupīja lielāko daļu Gallijas pilsētu; nākamajā gadā to pašu viņš izdarīja ar pilsētām pie Adrijas jūras; pēc tam viņš pārgāja pāri visai Rietumlombardijai, laupīdams un nogalinādams visu savā ceļā. Ir saglabājušies tā laika raksti, kur sacīts, ka viņš «lepni soļoja, mezdams augstprātīgus skatienus uz vienu un otru pusi, sajuzdamies par stāvokļa saimnieku» un lielījās «kur ies pāri viņa zirgs, tur vairs neaugs zāle». Nav brīnums, ka Kristus viņu nosauca par Apsintu (vērmeli); tas norāda uz rūgtumu un šausmām, ko cilvēkos radīja tikai viņa vārda pieminēšana vien. «Kad bazūnēja ceturtais eņģelis, tad trešā daļa saules tika izdzēsta un mēness trešā daļa un zvaigžņu trešā daļa; to trešā daļa tapa tumša, un dienas trešā daļa nespīdēja un nakts tāpat» (12.p.). Tagad šajā postīšanas ainā parādījās heruļu valdnieks Odoakrs, kas ar sava karaspēka vienībām 476. gadā pabeidza Rietumromas impērijas sagraušanu. Dīvainie vārdi attiecībā uz sauli un zvaigznēm satur mājienu par Romas valsts dažāda veida pārvaldes izbeigšanos, kā to apraksta E. B. Eliots: «Senāts nosūtīja uz Konstantinopoli valsts emblēmas, atzīdams Austrumu impērijas imperatora priekšā, ka impērijai pietiek ar vienu imperatoru. Tādā veidā tā Romas saules daļa, kas attiecās uz Rietumu impēriju, aptumšojās un nekad vairs nespīdēja» (E. B. Elliott, Horae Apocalyptice, vol. l, p. 355). Citēju vēlreiz no tās pašas grāmatas: «Tās (impērijas) acu priekšā visa tās godība izdzisa kā zvaigzne pēc zvaigznes, kamēr tukšajā un tumšajā debesjumā nepalika neviena zvaigzne» (Turpat, 356. lpp.). «Tad bazūnēja piektais eņģelis, un es redzēju zvaigzni krītam no debesīm uz zemi. Viņam deva bezdibeņa akas atslēgu, Viņš atvēra bezdibeņa aku, un no akas pacēlās dūmi kā liela cepļa dūmi, aptumšojās saule un gaiss no akas dūmiem» (Atkl.9:1-2.). Šeit un nākamajos pantos sirmais apustulis apraksta, kam būs jānotiek pēc divi simti gadiem, nākamajā ievērojamajā iekarojumu periodā, kad līdzīgi dūmiem no bezdibeņa parādījās fanātiskie varenā Muhameda sekotāji; viņi iznāca no bezgalīgajiem mežonīgajiem Arābijas tuksnešiem un nesa uguni Palestīnas, Āfrikas un Mazāzijas iedzīvotājiem. 11. pantā viņu vadonis nosaukts par Abadonu jeb Apollionu, kas nozīmē postītājs (maitātājs). Un, protams, neviens nav pelnījis šo vārdu vairāk par visu uzvarošo Allaha pravieti un viņa pēctečiem. Taču šeit ir arī lietots vārds «ķēniņš», un šis tituls var tikt piemērots jo sevišķi Otomanam, kas 13. gadsimtā nodibināja vareno Otomaņu impēriju. Sevišķi interesanti šeit atzīmēt šīs nodaļas 5. pantā norādīto pravietisko 5 mēnešu jeb 150 dienu periodu; pamatojoties uz Bībeles aprēķinu, pēc kura diena līdzinās gadam (4.Mozus 14:34; Ecēhiēla 4:6), tas sastāda 150 gadus.

13 -13- Daudzi Rakstu izskaidrotāji ir vienisprātis, ka šim periodam jāsākas, kad Otomans pirmo reizi uzbruka Grieķijai; ar to atzīmēts otomaņu varas sākums. Vēsturnieks Edvards Gibons uzrāda šī notikuma precīzu datumu gada 27. jūlijs. - (The Decline and Fall of the Roman Empire, vol. 6, chap. 64, par. 14.) Ja tam pieskaitām 150 gadus, mēs nonākam pie gada, kad vajadzēja risināties nākamajam simboliski ar sesto bazūni aprakstītajam notikumam. «Kad sestais eņģelis bazūnēja, tad es dzirdēju balsi no zelta altāra četriem stūriem Dieva priekšā sakām sestajam eņģelim, kam bija bazūne: «Atraisi četrus eņģeļus, kas saistīti pie lielās upes Eifratas» (13-15.p.). Tajā laikā Otomaņu impērija aizņēma visu Eifratas apūdeņoto teritoriju; tāpēc ir skaidrs, ka šeit aprakstīta šīs varas ietekmes pēkšņa paplašināšanās. Pēc 150 gadu ilgās ierobežotās ietekmes tā tagad uzsāk jaunus iekarojumus. Tādējādi Jānis varēja skaidri saskatīt Grieķijas nacionālās neatkarības beigas gadā, kad jaunais Austrumromas impērijas imperators nedrīkstēja uzkāpt tronī, nelūdzis atļauju turku sultānam Amuratam II. Jānis arī varēja redzēt, kā turki gadā ieņem Konstantinopoli un viņu uzvaras gājienu cauri Centrālajai Eiropai uz Vīnes vārtiem. Viņš, protams, ievēroja vienu no svarīgajiem iemesliem, kas turkiem radīja tik lielus panākumus; tas bija šaujamieroču pielietošana, ko viņš apraksta kā «uguni, dūmus un sēru», kas it kā nāk no to zirgu galvām, uz kuriem sēdēja jātnieki, dodamies kaujā. Jānis arī pierakstīja, cik ilgi valdīs šī nežēlīgā un despotiskā vara un precīzi norāda 391 gadu un 15 dienas. (Saskaņā ar Ecēhiēla 4:6 un 4.Mozus 14:34 pravietiskā diena līdzinās gadam. Šeit pieminētais pravietiskais gads līdzinās 360 burtiskiem gadiem; pravietiskiem gadiem, pravietiskais 30 dienu mēnesis līdzinās 30 burtiskiem gadiem, l diena līdzinās l gadam, l stunda sastāda 1/24 dienas jeb pravietiska gada daļu un līdzinās 15 dienam. Tātad viss periods sastāda 391 gadu un 15 dienas). Skaitot no gada 27. jūlija, 391 gads un 15 dienas mūs aizvedīs līdz gada 11. augustam; šajā dienā kādreiz stiprās otomaņu impērijas valdība zaudēja neatkarību un savas tiesības atdeva četrām lielvalstīm: Anglijai, Krievijai, Austrijai un Prūsijai. Interesanti atzīmēt, ka divus gadus pirms tam, gadā, pravietojumu pētnieks Jozija Ličs paziņoja, ka pēc viņa aprēķiniem, kas pamatojas uz piektās un sestās bazūņu pravietisko laiku, Turcijas neatkarībai jābeidzas gada augusta mēnesī. Dažas dienas pirms šī perioda beigām viņš norādīja precīzu datumu 11. augustu. Tā kā šī diena tuvojās, tūkstošiem cilvēku vēroja, cik šāds izskaidrojums izrādīsies pareizs. Tajā laikā pilnā spēkā bija iededzies karš starp turku sultānu un Ēģiptes pašā - Muhamedu Ali, turklāt pašā guva tādus panākumus, ka minētās četras lielvalstis bija nobažījušās, ka viņš varētu ieņemt sultāna troni, ko tās nevēlējās pieredzēt. Tāpēc Londonā notika šo valstu apspriede, kurā piedalījās otomaņu varas pārstāvis; tika izteikts priekšlikums sultānam likt priekša miera noslēgšanas noteikumus; ja viņš atteiksies no šiem noteikumiem, lielvalstis lietu ņems savās rokās. Ultimāts nosūtīts un Aleksandrijā saņemts gada 11. augustā. Sultāns lūdza palīdzību šīm četrām lielvalstīm; pieņemdams to noteikumus, viņš atklāti atzina savu atkarību no tām. Tāds bija kādreiz neuzvaramās otomaņu varas nožēlojamais gals. Pravietojuma piepildīšanās ar precizitāti līdz vienai dienai savā laikā sacēla lielu troksni un piedeva lielāku spēku Kristus otrās atnākšanas gaidīšanai, kas tagad piesaistīja sev vispārēju uzmanību. Tagad mēs nonākam pie visinteresantākā punkta šajā pārsteidzošajā aprakstā par to, kam «jānotiek drīzumā». Atklāsmes grāmatas 11. nodaļā mēs lasām: «Septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis atskanēja Debesīs, kas sauca: «Pasaules valdība ir nākusi rokā mūsu Kungam un

14 -14- Viņa Svaidītam, un Viņš būs valdnieks mūžīgi mūžam». Un tie divdesmit četri vecaji, kas sēd Dieva priekšā uz saviem troņiem, krita uz savu vaigu un pielūdza Dievu, sacīdami: «Mēs tev pateicamies, Kungs Dievs, visu valdītāj, kas esi un kas biji, ka tu esi saņēmis Savu lielo varu un kļuvis par Valdnieku» (15-17.p.). Tā pravietis piepeši ievēro, ka pēc 17 gadsimtu nepārtrauktas cīņas un nemieriem, pēc tam, kad iekarotāji viens pēc otra bija pārstaigājuši asinīm slacīto zemi, Dievs attiecīgi rīkojas uz šo nepārtraukto traģēdiju virkni. Jānis, līdzīgi Dāniēlam, saprata, ka «Visuaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm». Viņš redz, ka Dievs joprojām valda, vēl joprojām virza cilvēces likteni. Viņš sajuta atvieglojumu apzinoties, ka drīz visas šīs šausmas beigsies un Kristus ņems spēku un varu. Atcerēsimies, ka sestā bazūne atskanēja gadā, un sakarā ar to padomāsim par sekojošā panta svarīgo nozīmi: «Tautas iedegās dusmās; tad nāca Tava dusmība un tā stunda, kur tiesās mirušos un kur algu saņems Tavi kalpi pravieši un svētie un visi, kas Tavu Vārdu bīstas, mazie un lielie, un samaitāšanu tie, kas zemi samaitā» (18.p.). «Tautas iedegās dusmās». Tikai, Dieva Dēls, varēja tik precīzi un tik īsos vārdos apkopot pagājušo simts gadu vēsturi. Raugoties laikmetu tālēs, Viņš redzēja, ka cīņa starp tautām būs mūsu laika atšķirības zīme. Un cik noteikti tas piepildās! Kopš to lielo apvērsumu laika, kas satricināja Eiropu gadā, no Krimas, franču prūšu un būru kara līdz gadu starptautiskajam ugunsgrēkam vērojams arvien pieaugošs briesmīgs ļaunums, kas pilnībā atbilst pravietojumam. Bet ko var teikt par Otro pasaules karu un tam sekojošiem gadiem? Arvien lielāks uzpūsts naids starp tautām, kāds vēl nav bijis piedzīvots, nežēlīga cīņa, kas aptvērusi visus kontinentus, visus okeānus, visas zemeslodes salas, modernās, zinātniskās kara stadijas šausmas, bezsirdīgu un naidpilnu ienaidnieku barbarisms un cietsirdība pret miljoniem nevainīgu upuru, vai tam visam var atrast vēl piemērotāku aprakstu par šiem nedaudzajiem vārdiem: «tautas iedegās dusmās»? Nav šaubu, ka mēs dzīvojam «septītā eņģeļa vēstījuma dienās». Un pirms šī balss apklusīs, izliesies Dieva dusmas pār visiem, kas nebūs Viņam paklausījuši, un visi, kas būs postījuši zemi, paši aizies bojā. Tāpat šajā laikā piepildīsies «Dieva noslēpums» (Atklāsmes 10:7; Efeziešiem 1:9-10). Evaņģēlijs par pestījošo mīlestību tiks pasludināts visos vistālākajos zemeslodes stūrīšos un beigsies ar brīnišķīgu notikumu, kad saņems algu Dieva kalpi, «pravieši un svētie», «mazie un lielie». Tātad ir pienākusi taisno atalgošanas diena, un pat vislēnprātīgākais no Dieva bērniem var ar jaunu drosmi un pārliecību raudzīties uz priekšu, gaidot atbrīvošanas dienu, kas nekavēsies nākt. Šeit mums, bez šaubām, ir viens no lielākajiem Bībeles pravietojumiem, kas šajās pēdējās dienās dod prieku un iedrošinājumu Kristus sekotājiem. Varoņi var parādīties un nozust, bet neviens no viņiem nespēj izmainīt vai atcelt Dieva plānus un nodomus. Viņi var radīt nemierus virs zemes, viņi var pastrādāt pie saviem tuvākajiem visbriesmīgākās zvērības, bet Dievs ievēro Savu nozīmēto laiku, Viņš ved visu nežēlības un spaidu uzskaiti - līdz Tiesas dienai. Briesmīgs būs to liktenis, kas sagādāja tik daudz neaprakstāmu un nevajadzīgu ciešanu bezpalīdzīgiem un nevainīgiem cilvēkiem. Bet kad visas cīņas norimsies un visi kari izbeigsies, kad visi, kas tik izmisīgi cīnījušies par pasaules pārvaldību, tiks aizmirsti, kad visi viņu godkārīgie plāni grūst, visa viņu nekaunīgā pašslavināšana apklusīs, tad «pasaules valdība» būs «nākusi rokā mūsu Kungam un Viņa Svaidītam, un Viņš būs Valdnieks mūžīgi mūžam». Tad valdīs Viņš ne Alarihs vai Genzerihs, ne Atila vai Odoakrs, ne Muhameds vai Otomans, ne Kārlis Lielais vai Kārlis V, vai Ludviķis XIV, vai Napoleons; nē, nevienam no viņiem nebūs varas! Valdīs Kristus! Šie kādreiz lielie vīri šobrīd jau gandrīz ir aizmirsti. Bet Kristus, Dieva Jērs, cietējs

15 -15- Pestītājs, nodeva Sevi par pazudušo cilvēci; Viņš nonāca no Debesīm uz zemi ne tādēļ, «lai viņam kalpotu, bet lai Pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem» (Mark.10:45); Viņš nāca, lai palīdzētu, dziedinātu, kalpotu, mīlētu, un Viņš «būs Valdnieks mūžīgi mūžam». «Jērs uzvarēs» (Atkl.17:14). Par to nevar būt ne mazāko šaubu. Viņa galīgā uzvara ir pilnīgi droša. Viņš ir gaidāmais Uzvarētājs. Un, tā kā tas ir neapstrīdams fakts, tad pravietojumu balss visos laikmetos ir vērsusies pie visiem nedrošajiem un noskumušajiem: «Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus! Sakait izmisušām sirdīm: «Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu Dievs! Atriebība nāk un Dieva atmaksa! Viņš Pats nāk un jūs izglābs!» (Jesajas 35:3-4). KRISTUS BRĪDINA PAR BRIESMĀM Kristus deva Jānim iespēju redzēt daudz no tā, «kam jānotiek drīzumā»; to Viņš atklāja caur septiņu Draudžu simboliem, septiņiem zīmogiem un septiņām bazūnēm; Kristus atklāja Viņam vienu no vislielākajiem Visuma noslēpumiem: mūžīgo cīņu starp sātanu un Viņu, un tās briesmīgās sekas pasaulē un Draudzē. Jānim atklāja notikumu, ka reiz «izcēlās karš Debesīs, Miķelis ar Saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas Debesīs. Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nogāzts zemē un līdz ar viņu tā eņģeļi» (Atkl.12:7-9). Grūti iedomāties karu Debesīs un mīlošo Miera Lielkungu, ierautu cīņā, bet tur bija cīņa. Nav noteikti pateikts, kad tas bija un kāda bija šī cīņa, bet caur pravieti Jesaju mēs uzzinām mazliet par tās sākumu. «Kā tu esi kritis no Debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nogāzts pie zemes, kas tu tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: Es kāpšu Debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visaugstākais!» (Jesajas 14:12-14). Pravieša Ecēhiēla grāmatā mēs lasām, ka «ausekļa dēls» jeb Lucifers agrāk bija «svaidīts sargātājs ķerubs»; tas bija godpilns stāvoklis Dieva Troņa tuvumā. Viņš bija otrais aiz Dieva Dēla. «Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu» (Ecēhiēla 28:14-15). Šeit mēs atrodam norādījumu par to, kur grēks un sacelšanās pret Dieva valdību iesākās vispirms. Viss ļaunums izauga no pirmās lepnās vēlmes Lucifera sirdī. Pravietis raksta: «Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu neklausīji vairs savai gudrībai aiz ārējā spožuma» (17.p.). Lucifers apskauda godu, kādu Tēvs parādīja Savam Dēlam, un iekāroja tikai Kristum piederošo varu. Skaudība arvien vairāk uzkurināja neapmierinātības uguni, kamēr neapmierinātības uguns pārgāja atklātā pretestībā. Apbrīnojamais un skaistais Lucifers pārvērtas par ļauno sātanu. Tad viņu vajadzēja izdzīt no Debesīm kopā ar visiem eņģeļiem, kurus viņš bija pievīlis ar savām melīgajām apsūdzībām pret Dievu. Atceroties šo brīdi, kad kļuva redzama Dieva nelabvēlība un sātans tika izdzīts, Kristus sacīja: «Es redzēju sātanu kā zibeni no Debesīm krītam!» (Lūk.10:18). Par nožēlošanu, cīņa ar to nebeidzās; tā tikai bija pārcelta no Debesīm uz zemi. Uz šīs zemes sātanam bija panākumi; viņam izdevās pavedināt bezgrēcīgo pāri Ēdenes dārzā; pakāpeniski viņš ieveda to pēctečus tādos šausmīgos grēkos, ka Dievs atrada par nepieciešamu uzsūtīt šai pasaulei plūdus, kas iznīcināja visus, izņemot Noa un viņa ģimeni. Pēc tam cīņa no jauna turpinājās un sasniedza visaugstāko punktu, kad Kristus atnāca virs zemes glābt cilvēci un sātans uzstājās pret Viņu; šī cīņa simboliski parādīta Atkl.12:1-5 «Pie Debesīm parādījās liela zīme: sieva saules tērpā, mēness apakš viņas kājām

16 -16- un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags. Tā bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs un mokās. Vēl cita zīme parādījās pie Debesīm: Redzi, liels pūķis, sarkans kā uguns; tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Viņa aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu no debesīm un nometa tās uz zemi. Pūķis stāvēja sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, lai aprītu viņas Bērnu, kad viņa būs dzemdējusi. Viņai piedzima Bērns, Dēls, kam bija ganīt visas tautas ar dzelzs zizli; un viņas Bērns tika aizrauts pie Dieva un pie Viņa Troņa». Šeit aprakstītā «sieva» attēlo Evaņģēlija gaismā tērpto Dieva Draudzi, kam zem kājām ir mazāka gaisma, kas atstarojas praviešu rakstos; divpadsmit zvaigznes tās rokā norāda uz divpadsmit apustuļiem. Bērns, Dēls, protams, ir Kristus (Mat.2:20). Kas attiecas uz lielo sarkano pūķi, tad to var atrast pie tās varas, kas centās iznīcināt Kristu, Viņa piedzimšanas laikā kā cilvēkam. Tā bija pagāniskā Roma, kas darbojās lielā pūķa ietekmē, kurš pazīstams kā velns un sātans. Ragi un diadēmas uz pūķa galvas mums labi parāda visas zemes varas, kas atklāj tādu pašu cietsirdības, skaudības un naida garu, kāds pret Kristu un Viņa sekotājiem ir pašam pūķim. «Bērns, Dēls», «tika aizrauts pie Dieva un pie Viņa Troņa»; šajos vārdos ļoti īsi aprakstīta Kristus dzīve, nāve, augšāmcelšana un debesbraukšana. Palikusi viena, «sieva bēga tuksnesī, kur tai bija Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur dzīvību uzturētu tūkstoš divi simti sešdesmit dienas» (6.p.), 1260 gadus, kurus pārvaldīja pāvestība viduslaikos. Tagad Kristus sāk Jānim atklāt to ciešanu lielumu, kādas būs jāpārcieš Viņa Draudzei pirms būs pienākusi galīgās atbrīvošanas diena. Viņai vajadzēs bēgt no vajātājiem. Padzīta no lieliem apdzīvotiem centriem, tā meklēs pajumti vientuļās vietās, attālās oāzēs un starp kalniem apslēptās aizās. Bet patiesā Draudze nekad nebūs aizmirsta. Kristus rūpēsies, lai tā «tiek uzturēta» (14.p.), lai tā netiktu pilnīgi iznīcināta. Tūkstoš divi simti sešdesmit dienas vai burtiski gadi atklāj bēdu laiku un ilgu vajāšanu periodu, cauri kuram patiesajai Kristus Draudzei vajadzēja iziet tumšajos viduslaikos. Šeit minētais laika periods palīdz saprast citu pravietojumu Daniēla grāmatas 7.nodaļas 25. pantu: «vienu gadu un divi gadus un vēl vienu pusgadu» («vienu laiku un divi laikus un puslaiku» Glika tulk.). Ir skaidrs, ka «laiks» nozīmē gadu jeb 360 dienas, «divi laiki» līdzinās 2 gadiem jeb 720 dienām, «puslaiks» nozīmē pusgadu jeb 180 dienas; tas viss kopā sastāda 1260 pravietiskās dienas jeb burtiskos gadus. Šis, periods ilga no g. Šajā pāvestības nežēlīgās izrēķināšanās laikā, gāja bojā vairāk nekā 50 miljoni cilvēku, kā albiģieši, valdieši, hugenoti un citi, kas savā kalpošanā Dievam centās sekot skaidrajai Bībeles mācībai. Uz sātana cenšanos iznīdēt visus uzticīgos Kristus sekotājus, norādīts vārdos: «Un čūska izlaida no savas mutes ūdeni kā upi sievai pakaļ, lai to aizpludinātu» (15.p.). Tas var attiekties uz maldu mācību un melīgo apsūdzību straumi, kas tik bieži bija virzītas pret Dieva bērniem un ko pavadīja briesmīgas, nežēlīgas, dzīvību atņemošas vajāšanas. «Bet zeme nāca sievai palīgā, atvērdama savu muti un aprīdama no pūķa mutes izlaisto upi» (16.p.). Ar šiem vārdiem cietējiem svētajiem apsolīta zināma palīdzība. Un palīdzība nāca. Kopā ar lielās reformācijas iesākumu iedegās ticības brīvības ausma. Bībeli sāka lasīt plašās aprindās, un ļaudis nāca pie pārliecības, ka bijuši lielās atkrišanas viltību un aizspriedumu apmānīti. Aizstāvēt brīvību cēlās apgaismoti karaļi un firsti, un drīz vien virs zemes varēja atrast lielas teritorijas, uz kurām kristieši varēja bēgt no vajāšanām, atrodot tur aizsardzību. Šajā laikā tika atklāta Amerika, un tā kļuva par patvērumu visiem, kas meklēja glābiņu no reliģiskām vajāšanām, kuras pārpludināja ar asinīm daudzas Eiropas zemes.

17 -17- Taču šāds stāvokļa atvieglinājums Draudzei par nožēlošanu nāca tikai uz laiku. Kristus Jānim parādīja, ka pašās beigās vajāšanām jāuzliesmo atkal. Vērodams, kā risinās tālākie notikumi, apustulis ievēroja, ka «pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva Baušļus un Jēzus liecību» (17.p.). Pats vārds «pārējie», vai citos tulkojumos «atlikums» norāda, ka tas attiecas uz Draudzes pēdējiem pārdzīvojumiem. Tāpat ir skaidrs, ka šie «pārējie» ir ļaudis, kas savas uzticīgās, pašaizliedzīgās liecināšanas un Baušļu ievērošanas dēļ kā savas dzīves vainagojošo notikumu piedzīvo Dieva zīmoga saņemšanu. Viņi to, bez šaubām, spēj darīt, jo vēlas būt līdzīgi Kristum un nobeigt Kristus darbu; tādēļ arī viņi sacels pret sevi sātana dusmas. Viņš nespēja iznīcināt Kristu, tagad viņš cenšas iznīcināt tos no pēdējās paaudzes, kas atklāti kalpo Kristum un līdzinās Kristum. Kā sātans piepildīs savu ļauno nodomu? Pār kādu zemes varu viņš izplatīs savu ietekmi tā, ka tā izpildīs viņa naidīgos plānus? Kristus atklāja un paskaidroja apustulim Jānim to, «kam jānotiek drīzumā». Viņa acu priekšā parādās dīvains un briesmīgs dzīvnieks, «kam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām zaimu vārdi» (Atkl.13:1). Tālāk teikts, ka šis zvērs «bija līdzīgs pardelim; viņa kājas bija kā lāča kājas, un viņa mute kā lauvas mute. Pūķis deva tam savu spēku, savu troni un lielu varu» (2.p.). Pēdējā teikumā ir norādījums, kā šo varu var pazīt: pūķis tai deva savu troni. Šeit attēlots tas pats pūķis, par kuru runāts Atklāsmes grāmatā 12:4, kas centās iznīcināt Bērnu, Dēlu, kad Viņš piedzima; citiem vārdiem: tā ir pagāniskā Roma. Kam pagāniskā Roma nodeva savu troni? Vēsture uz to atbild skaidri. Romas impērijas varai beidzoties, tās vietu ieņēma liela reliģiska sistēma, kas pārvaldīja pasauli nākošo divpadsmit gadsimtu laikā. Par šāda skaidrojuma pareizību runā tālākā Jānim parādītā atklāsme par šo varu. «Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus un vara to darīt četrdesmit divi mēnešus ilgi. Tad tas atvēra savu muti Dieva zaimošanai, lai zaimotu Viņa vārdu un Viņa mājokli, tos, kas mājo Debesis. Tam tika dots karot ar svētajiem un tos uzvarēt, un dota vara pār visām ciltīm un tautībām» (Atkl.13:5-7). Līdzība starp šo aprakstu un «mazā raga» aprakstu Dan.7:25 ir tik noteikta, ka to nevar noliegt. Ja tā vara, kā lielākā daļa izskaidrotāju ir vienojušies, apzīmē pāvesta Romu, tad arī šī apzīmē to pašu. Un ar kādu precizitāti katrā simboliskajā aprakstā parādīta tās despotiskā vajātāja darbība ilgā virskundzības laikā pār tautām! Lai nebūtu nekādu šaubu, ka runa iet par to pašu varu, šeit norādīts uz to pašu laika periodu, par kuru runāts Dan.7:25 un Atkl.12:14, tikai šeit 1260 dienas apzīmētas kā «četrdesmit divi mēneši». Jānis piemin vēl vienu īpatnību, no kuras var uzzināt, par ko šeit runāts: «Viena no viņa galvām bija kā uz nāvi ievainota, bet tā nāves brūce atkal tika dziedināta. Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu» (3.p.). Tā bija ievainota, bet atkal atguva varu, un tas precīzi parāda pāvestības vēsturi no gada līdz mūsu laikam gada augustā pāvests Pijs VI nomira gūstā Francijā, un «puse Eiropas uzskatīja (..), ka ar pāvesta nāvi mirusi arī pāvestība» - (Joseph Rickaby, S. J., The Modern Papacy, p. 1.). Mūsu dienās, pēc Omahas bīskapa vārdiem, «pāvestība šīs pasaules gaitās ieņem redzamāku vietu nekā jebkad pagātnē». Neskatoties uz pretestību, kādu šī vara sastop dažās zemēs, tās ietekme tomēr ir ļoti liela. Pietiek tikai atcerēties, cik daudzām tautām ir savi pārstāvji Vatikānā, lai saprastu, ka gadā gūtā nāvīgā brūce ir sadzijusi un šī reliģiski-politiskā organizācija ir gatava, kā bija atklāts pravietojumā, pildīt savu darbību pasaules vēstures beigās. Bet kādēļ Kristus šajā atklāsmē runā par šo varu? Tādēļ, ka Viņš brīdina par briesmām un nelaimēm, kas nāks pār Viņa uzticīgajiem sekotājiem, un par avotiem, no kuriem tas nāks.

18 -18- Atmaskojot viltīgo, negodīgo sātana plānu, Viņš rāda, ka darbosies trīs galvenie uzmācīgie spēki: pirmkārt, lielais sarkanais pūķis jeb pagāniskā Roma; otrkārt, pardelim līdzīgais zvērs jeb pāvesta Roma; treškārt, dīvainais zvērs ar diviem ragiem, kuru Jānis redz «izkāpjam no zemes» (11.p.). Vērojot tālāk šo dīvaino zvēru, Jānis raksta, ka «tam bija divi ragi, tādi kā jēram, bet tas runāja kā pūķis. Tam bija pirmā zvēra vara visā pilnībā viņa priekšā, un tas piespieda zemi un tās iedzīvotājus pielūgt pirmo zvēru, kura nāves brūce bija dziedināta. Tas dara lielas brīnuma zīmes, uz viņa pavēli pat uguns krīt no debesīm uz zemi cilvēku acu priekšā. Tas pieviļ zemes iedzīvotājus ar brīnuma zīmēm, kas viņam bija dots darīt zvēra priekšā; tas aicina zemes iedzīvotājus celt tēlu zvēram, kam ir zobena brūce, un kas tomēr palicis dzīvs. Tam bija dotas spējas iedot dzīvības garu zvēra tēlam, lai zvēra tēls varētu runāt un panākt to, ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti» (12-15.p.). Kas tā ir par varu, kas, neskatoties uz savu mierīgo ārieni, beigu beigās apvienosies ar pardelim līdzīgo zvēru un pielietos viņa drakoniskos paņēmienus pret uzticīgajiem Dieva bērniem? Ievērojiet šī apbrīnojamā pravietojuma detaļas! Pirmkārt, šis «zvērs» jeb tauta vai vara parādās tajā laikā, kad otrs «zvērs» aizvests gūstā. Otrkārt, atšķirībā no otra zvēra un visiem simboliskajiem zvēriem, kas aprakstīti Daniela grāmatas 7. nodaļā, šis zvērs iznāca no zemes un nevis no jūras. Jūra nozīmē «tautas un ļaužu pulkus, ciltis un valodas» (Atkl.17:15); pretēji tam «zeme» var nozīmēt vairāk vai mazāk tikai neapdzīvotas platības. Treškārt, zvēram ir divi ragi, «tādi kā jēram», kas norāda uz tā miermīlīgo un nevainīgo raksturu tā attīstības agrīnajā periodā. Ceturtkārt, tiek atklāts, ka pēc kāda laika tas sāks runāt kā pūķis. Rodas jautājums: kura vara klusi un nemanāmi parādījās no nezināmas vietas 18. gadsimta beigās, kad pāvestība panīka un pāvests tika aizvests gūstā? Kāda vara tolaik iznāca «no zemes» vietā, kas atšķirībā no Eiropas bija ļoti reti apdzīvota un lielākā daļā neapdzīvota? Kas tā par tautu, kas izcēlās šādā vietā un šādos apstākļos un lika pamatu savai konstitūcijai un reizē ar to savam nākotnes spēkam un ietekmei uz tādiem diviem jēra dabai līdzīgiem principiem kā pilsoniskā un reliģiskā brīvība? -Ir tikai viena tauta, kuras vēsture atbilst pravietiskajam aprakstam un tā ir - Amerikas Savienotās Valstis. Būtu lieki šeit atkārtot neparasto un īpašo šīs tautas parādīšanās vēsturi citu tautu vidū, runāt par neatkarības karu, par konstitūcijas apstiprināšanu, par jaunu teritoriju pievienošanu, imigrācijas vilni, par Rietumu štatu atklāšanu un galīgo tautas apvienošanu no Atlantijas līdz Klusajam okeānam. Kur pastāv šādas straujas izaugsmes un izplatīšanās noslēpums? Iemesls ir brīvības pamatprincips: vārda brīvība, preses brīvība, sapulču brīvība, reliģijas brīvība. Tas piedeva visai tautai lēnīga jēra izskatu, kas pašos pamatos atšķīrās no asinskārajiem karos plosīto Eiropas tautu attēlojošajiem zvēriem. Tādēļ visu zemju ļaudis tiecās uz šo jauko cerību un iespēju zemi. Viņi pārcēlās uz turieni, lai dzīvotu un strādātu, izmantojot likuma aizsardzību un brīvību no pagājušo gadsimtu despotisma. Šeit viņi varēja pielūgt Dievu pēc vēlēšanās, nesaistīti ar līgumiem un noteikumiem, kas ierobežoja viņu brīvību dzimtenē. Tādā veidā, kā Dievs to bija paredzējis, mazāk nekā pusotra simta gados šī tauta sasniedza briedumu; ātri auga arī tās iedzīvotāju skaits, viņu īpašumi, prestižs un spēks. Tā bija iespēja pateikties Dievam, ka šī tauta vēl saglabā savas jēra pazīmes. Tā sludināja iecietību ticības lietās un bija gatava aizsargāt izloloto brīvību, kam pateicoties, kļuva par lielu tautu.

19 -19- Un tomēr, pamatojoties uz pravietojumu, mēs sagaidām pārmaiņas: tauta, kas līdzinājās jēram, runās kā pūķis. Vai var kaut kas tamlīdzīgs notikt Savienoto Valstu vēsturē? Tas ir ne tikai iespējams, tas jau pakāpeniski, un arvien straujāk īstenojas. Beidzamo gadu notikumi pasaulē apliecina pravietojuma piepildi. Daudzi domājoši cilvēki nākuši pie secinājuma, ka netālā nākotnē šo tautu sagaida notikumi, kādus pirmie pārceļotāji nevarēja iedomāties. Vēl pirms tam, kad Amerika iesaistījās otrajā pasaules karā, kāda pazīstama laikraksta redaktors rakstīja: «No visa redzams, ka Savienotās Valstis pasaules notikumos spēlēs ļoti ievērojamu lomu». Pravietojumā ir redzams mājiens, ka šī zeme necīnīsies par virskundzību pasaulē pēc citu pagātnes varu parauga. Tā netieksies pēc varas dēļ un nemeklēs militārās uzvaras militāras diktatūras nodibināšanas dēļ. Nē, tā izmantos pūķa reliģiju, - kā līdzekli ļaunuma iznīcināšanai pasaulē un kā līdzekli, lai izvairītos no pastāvošajām nesaskaņām un nemieriem. Taču tā nebūs tā reliģija, pie kuras turējās piligrimi (ieceļotāji). Pēc pravietojuma, šai tautai «bija pirmā zvēra vara visā pilnībā viņa priekšā, un tas piespieda zemi un tās iedzīvotājus pielūgt pirmo zvēru, kura nāves brūce bija dziedināta» (Atkl.13:12). «Pirmais zvērs», kā mēs jau redzējām tā ir tā reliģiski-politiskā sistēma, kas vēsturē pazīstama kā pāvestība un kas izauga uz senās pagāniskās Romas impērijas drupām. Tā, bez šaubām, ir tā vara, kuras «nāves brūce» tika izdziedināta. Un jēram līdzīgais zvērs, sasniedzis pilnīgu spēku, izlietos savu ietekmi, lai zemes iedzīvotājiem liktu «pielūgt pirmo zvēru». Tas, protams, nenozīmē, ka katrs amerikānis kļūs par Romas piekritēju. Tomēr tas nozīmē, ka pāvestības mācību, paražas un ideālus arvien vairāk pieņems reliģiskajās un valsts aprindās. Tas rāda, ka protestantisms pakāpeniski zaudēs savu atšķirīgo «protesta» iezīmi pret Romu un kļūs arvien labvēlīgāks ticējumiem, kurus agrāk uzskatīja par maldīgiem. Vai ir norādījumi, ka lieta ņems tik bēdīgu virzienu? Šāda ievirze notiek strauji. Mēs atceramies Romas katoļu baznīcas ātro pieņemšanos spēkā šajā zemē, tās politiskās ietekmes palielināšanos un centienus nosūtīt Savienoto Valstu politisko pārstāvi uz Vatikānu. Tad vēl katrs, kas seko valsts reliģiskajai dzīvei, var redzēt dažādu reliģisko vadoņu centienus uz apvienošanos ekumenismu, un pie tam ne tikai dažādu sātanisko un harizmātisko strāvojumu apvienošanos, bet arī uz protestantu apvienošanos ar katoļiem, kā arī pareizticīgās un katoliskās baznīcas atkalapvienošanos. Daudzi kristieši, kas nožēlo kristietības sadalīšanos daudzās denominācijās, sajūt nepieciešamību visiem apvienoties, ko tas arī nemaksātu, un neapzinās, kādas tam būs sekas. Vēlāk gan viņi pārliecināsies, ka, radot ārīgu vienotību, un, iespējams, apklājot to ar valsts varas autoritāti, viņi būs tikai izveidojuši organizāciju, kas būs tik līdzīga sākotnējai pāvestībai, ka tauta to nosauks par tās «tēlu». Pravietojumā ir uzrādīta šāda notikumu gaita; mēs lasām, ka Amerika, sasniegusi pilnīgu varu, patiešām cels «tēlu zvēram» (14.p.). Protestantiem, kas nevēlas atteikties no savas pārliecības vai no savas ticības Pamatiem, vajadzētu uzmanīgi vērot šo notikumu attīstību. Noskaņojums šajā «brīvības zemē, drosmīgo tēvijā» pavisam noteikti novedīs pie neiecietības perioda pret tiem, kas nevēlēsies pakļauties «zvēra tēlam». Tad vēl ievērojiet pravietojumā, ka šī vara galu galā panāks, «ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti. Un tas panāca to, ka visi lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi uzspiež zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres, lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kam nav šīs zīmes zvēra vārda vai viņa vārda skaitļa» (15-17.p.). Skaidrs, ka mums priekšā stāv grūtības. Visi, kas mīl Kristu un nolēmuši palikt Viņam uzticīgi nākamajā krīzē pasaules galā, var paredzēt, ka viņiem nāksies pārdzīvot sātana dusmu

20 -20- karstumu. Taču par cīņas iznākumu mums nevajag baidīties. Kristus zina, kas uzticīgos sagaida, un būs vienmēr tuvu, iepriecinādams un atbalstīdams Savus ļaudis. Šis pārsteidzošais pravietojums Atklāsmes 13. nodaļas pēdējā daļā attiecas uz pasaules vēstures beigām. Un, ja mēs šobrīd redzam, kā tas turpina piepildīties, tad tas nozīmē, ka dzīvojam tā svarīgā notikuma priekšvakarā, kad Kungs Jēzus nāks godībā un «pasaules Kārtības Valstība būs nākusi rokā Kungam un viņa Svaidītam - Kristum, un Viņš būs Valdnieks mūžīgi mūžam» (Atkl.11:15). KRISTUS SNIEDZ CILVĒCEI PĒDĒJO VESTI Kristus atklāja Savam uzticīgajam kalpam grūtības, kādas sagaida Viņa sekotājus nākotnē, un norādīja, ka vajāšanu galvenais vaininieks būs zvērs, kas darbosies ar pūķa spēku; tagad Kristus sāk atklāt Savu gadsimtiem ilgās cīņas un ciešanu noslēguma plānu. Aina pēkšņi mainās, un Jānis redz «eņģeli laižamies Debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām» (Atkl.14:6). Pēc atklāsmes par lielo sarkano pūķi, par pretīgo, pardelim līdzīgo zvēru un divragaino zvēru, kas ne tikai runāja, bet arī darbojās kā pūķis, jaunajai ainai vajadzēja būt Jānim ļoti iepriecinošai. Eņģelis, kas nesa «mūžīgo evaņģēliju» visai cilvēcei, bija pilnīgi pretējs ļaunajiem vajātājiem spēkiem, kuru virskundzību pār tautām viņš tikko bija vērojis. Jānis pārsteigts skatās un dzird, ka šī brīnišķīgā būtne skaļā balsī sludina: «Bīstieties Dievu un dodiet viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis Debesis un zemi, jūru un ūdens avotus» (7.p.). Laiks, kad šai vēstij jātiek pasludinātai pasaulē, noteikts, norādot uz «Viņa tiesas stundu». Pravietojuma nozīme par 2300 dienām vai gadiem 2300 VAKARI UN RĪTI (DANIĒLA 8: 14, 26) (2300 GADI) 70 NEDĒĻAS ( 490 GADI ) 31 g. pēc Kr. KRISTUS NĀVE 7 NEDĒĻAS 62 NEDĒĻAS ( 49 GADI ) 408 g. pirms Kr. CELTNIECĪBAS BEIGAS ( DANIĒLA 9: 25 ) 457 g. pirms Kr. ARTAKSERKSA PAVĒLE PAR JERUZĀLEMES ATJAUNOŠANU (DANIĒLA 9: 25 ) ( 432 GADI ) 27 g. pēc Kr. KRISTUS SVAIDĪŠANA 1 NEDĒĻA ( 7 GADI ) 34 g. pēc Kr. EVANĢĒLIJA SLUDINĀŠANA PAGĀNIEM ( DANIĒLA 9:27 ; APUSTUĻU DARB 7:59 ) 1844 g. DEBESU SVĒTNĪCAS ŠĶĪSTĪŠANA ( IZMEKLĒŠANAS TIESAS SĀKUMS )

21 -21- Tas notika tikai pēc 2300 dienu perioda beigām, par ko runāts Dan.8:14. Šis periods beidzās gadā, un šajā laikā sākās Debesu Svētnīcas šķīstīšana - Tiesas laiks. Šajā laikā, kā norādīts Dan.7:10, «Tiesas locekļi nosēdās un atvēra grāmatas». Tad Debesu pagalmos iesākās lielā Izmeklēšanas Tiesa; šajā laikā izšķiras, kas no cilvēku dēliem kļūs par mūžīgās Dieva Valstības pilsoni. Tas ir vajadzīgs ne tādēļ, ka Dievam nepieciešamas papildu ziņas par katru lietu, bet tādēļ, lai pēdējā norēķina stundā visam Universam būtu iespēja atzīt, ka «tā Kunga tiesas spriedumi ir patiesība, tie visi ir taisni» (Ps.19:10). Ļoti svarīgi atzīmēt, ka gadā, tieši paredzētajā laikā ticīgo grupa sāka sludināt Atklāsmes 14:6 vēsti. Šī mazā grupiņa kļuva par tās Kristus Otrās Atnākšanas gaidīšanas kustības kodolu, kas tagad izplatījusies pa visu pasauli un sludina «skaļā balsī» - patiešām satraucošu vēsti: «ir atnākusi Viņa Tiesas stunda». Kopā ar šo vēsti pie visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām traucas aicinājums dot godu Tam, «Kas radījis Debesis un zemi». Dziļi patiesi un dedzīgi visi ļaudis tiek aicināti kalpot Viņam, pirms uz mūžiem beidzas šīs zemes grēka vēstures laiks. Visur, kur šī Kristus gaidīšanas kustība sludina, visos zemeslodes attālākajos nostūros ļaudīm ir parādīts Vienpiedzimušais Dieva Dēls Dieva Tēva sūtītais Pestītājs, Kas aicina atteikties no egoisma un pašapmierinātības, no elkiem, kurus tik akli pielūdza. Visās pasaules zemēs un daudzās okeānu salās ir liels skaits simtiem valodās runājošu ļaužu, kas visi tur «Dieva Baušļus» un «Jēzus Liecību» un ar prieku gaida Viņa godības pilnās atklāšanas dienu. Bet atgriezīsimies pie atklāsmes Jānim Patmosā. Viņš redzēja, ka aiz pirmā eņģeļa lidoja otrs saukdams: «Kritusi, kritusi lielā Bābele, kas apdzirdījusi visas tautas ar savas netiklības dusmu vīnu» (Atkl.14:8). Vārds «Bābele» nozīmē «sajaukumu» un šeit norāda uz reliģiskās pasaules stāvokli šajās pēdējās dienās. Daudzi piemēro šo vārdu tikai pāvestībai, bet mēs zinām, ka tāpat kā katoļu baznīcas iekšienē, arī ārpus tās ļaudis ir sapinušies maldīgās mācībās un leģendās, neiedomājamā māņticībā, kam nav vietas patiesā Jēzus mācībā. Pat Draudzes, kas atzīst Bībeli, kam būtu jāzina patiesība, ir atstājušas savus augstos ideālus un pagājušo gadu centienus un ar savu garīgo vienaldzību pievīlušas Kristus cerības, kļūstot par organizācijām, korporācijām vai SIA. Uz visiem un katru attiecas neatlaidīgais Kunga aicinājums: «Izeita no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos, un jūs neķertu viņas mocības» (Atkl.18:4). Visiem, kas ir, dzirdējuši šo aicinājumu un sapratuši, ka vēl atrodas Bābelē, vajadzētu ņemt vērā savu stāvokli un Kunga neatlaidīgo aicinājumu. Tagad ir laiks visām patiesām sirdīm, kas tiešām vēlas darīt Dieva prātu un rīkoties pēc taisnības, iziet no Bābeles un apvienoties ar Dieva uzticīgo Atlikumu, kas tur Dieva Baušļus un kam ir ticība Jēzum, kas šobrīd nes pēdējo vēsti bojā ejošajai pasaulei. «Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: «Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, Tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un viņu mocību dūmi paceļas augšup mūžu mūžos; un nav miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi» (Atkl.14:9 11). Lasot šo bezdievīgo ļaužu stingro atmaskojumu, nevajag aizmirst, ka arī tā ir daļa no Kristus atklāsmes apustulim Jānim. Pats mūsu mīlošais Pestītājs ir licis ierakstīt šo nopietno brīdinājumu Rakstu lappusēs. Trešā eņģeļa vēsts ir neatņemama daļa no Kristus pēdējā aicinājuma pasaules tautām. Tā ir pēdējā daļa no Viņa trīskārtīgā uzsaukuma pēdējai paaudzei, kas aicina visus atstāt savu nepaklausību un saņemt dzīvību.

22 -22- No šīs vēsts mēs no jauna uzzinām, cik aizskarošs Dievam ir grēks, un ar kādu nepatiku Viņš raugās uz vajātājām varām, kas Viņa uzticīgajiem sekotājiem sagādā tik daudz ciešanu. Šeit nav ne mazākā mēģinājuma samazināt nozieguma sekas; šeit arī nav mājiena par to, ka Dievs nepievērsīs uzmanību cilvēku grēkiem un pieņems Savā Valstībā visus neatkarīgi no tā, kas ierakstīts katrā «personas lietā». Nevar pateikt vēl skaidrāk, ka Dievs sodīs grēciniekus un turklāt ne tikai nozieguma iniciatorus; bet arī viņu neprātīgos, maldiem pievērsušos sekotājus, kas atstūmuši Dieva aicinājumu uz grēku nožēlu un turpina iet savu nepaklausības un bezdievības ceļu. Skaidri kļūst redzams vēl arī cits fakts, ka Dieva Tiesas laikā, kad Debesīs tiek novilkta robeža starp vieniem un otriem, arī virs zemes notiek dalīšanās. Tiks novilkta robeža starp tiem, kam ir Dieva zīmogs un tiem, kam ir zvēra zīme. Ar Dieva zīmogu apzīmogotos varēs pazīt pēc viņu kristīgās izturēšanās, pēc viņu Dievbijības un nevainojamās dzīves. Viņu sejās atspīdēs Dievišķā mīlestība, Viņa miers un svētums, un tas izpaudīsies labos darbos un žēlsirdīgā kalpošanā tuvākajiem. Viņus varēs pazīt arī pēc viņu cieņas pret Dieva Likumu; viņi atšķirsies ar Sabata turēšanu saskaņā ar ceturto Bausli. Ar zvēra zīmi apzīmētie savu dzīvi pierādīs, ka pieder nevis Kristum, bet sātanam. Ar savu egoismu, savu alkatību un cietsirdību un savu neiecietību viņi skaidri parādīs, kam kalpo. Tas, ka tie pilnīgi noliedz Dieva tiesības uz viņu dzīvi, atklāsies pretlikumīgā rīcībā; ja viņi vispār ievēros kādu dienu, tad tā būs diena, kuru lielais atkritējs daudzus gadsimtus uzskatījis par savas autoritātes zīmi nedēļas pirmo dienu, svētdienu. Viņu asā un bezdievīgā gara dēļ, Kunga, viņu Pestītāja, noliegšanas dēļ, tādēļ, ka viņi nodevušies ienaidniekam, viņiem būs jāsaņem Tiesas spriedums. Viņi dzers «Dieva dusmu vīnu», un viņiem būs daļa «degošā sēra uguns jūrā». Atmaksa par sacelšanos pret Dievu būs briesmīga. Interesanti atzīmēt šīs Trīskārtīgās eņģeļu vēsts daļas līdzību ar vēsti Jesajas 34:8-10: «Jo tā ir tā Kunga atriebības diena, atmaksas gads par Ciānu. Tad Ēdomas upes pārvērtīsies par darvu un viņu zeme par sēru, tā ka viņu zeme būs degoša darva. Ne dienu, ne nakti tā neizdzisīs, mūžīgi kūpēs tās dūmi, tā paliks tukša uz radu radiem, neviens tur nestaigās ne mūžam». Šie Vecās Derības vārdi mums palīdz saprast Atkl.14:11 izteiciena «mūžu mūžos» nozīmi. Bezdievīgo mocības neturpināsies bezgalīgi. Ēdoma tauta, uz kuru Jesajas pravietojums attiecas vispirms, nemokās ugunī līdz šim laikam; uguns to ir iznīcinājusi - tā būs arī ar bezdievīgajiem. Kad viss būs iznīcināts, uguns izdzisīs (Mal.4:1 - vec.tulk., Mal.3:19 - jaun.tulk.). Par šādu Dieva plānu liecina tas, ka pēc lielās, visu aprijošās uguns, kas iznīcinās bezdievīgos, Viņš radīs «jaunas Debesis un jaunu Zemi», kur «grēku vairs nepieminēs, un tas nenāks prātā» (2.Pēt.3:13; Jes.65:17). Mums vissvarīgākā ir atziņa, ka pienācis izšķiršanās brīdis. Mums jāizlemj, kurā pusē vēlamies stāvēt pasaules pēdējās krīzes laikā. Kam mēs vēlamies būt uzticīgi: Kristum vai sātanam? Vai izvēlēsimies Dieva zīmogu vai arī zvēra zīmi? Pašlaik pēdējā Trīskārtīgā Kristus vēsts tiek sludināta visai pasaulei. Tā šajā brīdī kļūst zināma arī jums. Kā jūs izturēsities pret šo vēsti? Nav vairs daudz laika, kad izšķirties un izvēlēties. Jānis stāsta par notikumu tūlīt pēc tam, kad eņģeļi bija izpildījuši savu uzdevumu: «Es redzēju, raugi, bija balts mākonis, un uz mākoņa sēdēja Kāds, līdzīgs Cilvēka Dēlam; Tam bija uz galvas zelta vainags un rokā ass sirpis. Cits eņģelis izgāja no Dievnama un sauca stiprā balsī tam, kas sēdēja uz mākoņa: «Laid Savu sirpi darbā un sāc pļaut, jo pasaules druva jau pār pārēm nobriedusi» (Atkl.14:14-15). Tā ir - Kristus Nākšana, mūsu dārgā Pestītāja Otrā Atnākšana. Cik brīnišķīgi, ka Viņš to darījis zināmu pirms daudziem gadsimtiem Jānim! Ar kādu gandarījumu Viņš atklāja Savam

23 -23- uzticīgajam kalpam, ka pēc visiem Viņa tautas pārbaudījumiem un vajāšanām Viņš nāks, lai tos izglābtu! Tajā dienā Dievs neaizmirsīs nevienu no Saviem uzticīgajiem svētajiem. Lielajā pļaujas dienā neies bojā neviens graudiņš no dārgajiem kviešiem, par ko Viņš atdeva visu; viss tiks svinīgi sakrāts Debesu klētīs. Pravietis Daniēls raksta: «Valstība tiek nodota Visaugstākā svēto tautai» (Dan.7:27). Jānis redz viņus beidzot pie «kristāla jūras» pēc visām pagātnes ciešanām un visām bēdām; viņi svinīgi «dziedāja Dieva kalpa Mozus un Jēra dziesmu, sacīdami: «Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs Visuvaldītāj; taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ!» (Atkl.15:3). KRISTUS TAISNĪGĀS DUSMAS 15. nodaļas ievadā Jānis sāk vēstījumu par jaunu sevišķu atklāsmi, kura attiecas uz tiem, kas pasaules vēstures pēdējos gados darbojās pretī Dieva plāniem un nodomiem. «Tad es redzēju citu lielu un brīnišķīgu zīmi Debesīs: septiņus eņģeļus, kam bija septiņas pēdējās mocības, jo ar tām piepildījās Dieva dusmas» (1.p.). Pirms tam viņš bija atklāsmē redzējis pūķa niknumu, tagad gatavojās skatīt Dieva dusmas. Pūķa nevaldāmās dusmas vērstas pret Draudzi, jo sevišķi pret «atlikumu» pret Draudzes Atlikumu pēdējās dienās (Atkl.12:17). Bet Dieva bardzība sagaida tos, kas turpina atklātu cīņu pret Viņu un stāv sātana pusē, ņemot dalību tā dusmās pret Jēzus sekotājiem. Mums nevajag domāt, ka Dievs ātri dusmojas un izsaka Savu neapmierinātību katra niecīga iemesla dēļ. Tas nozīmētu pierakstīt Dievam mūsu pašu rakstura vājības. Taču mums nav jāaizmirst, ka Dievs, kaut arī ir Mīlestība pilnīgā un mūžīgā Mīlestība tomēr par Sava Troņa Pamatu ir darījis tiesu un taisnību (Ps.89:14). Viņš mīl grēciniekus, bet ienīst grēku; un būtu pat dīvaini, ja Viņš nebūtu aizkustināts un neizrādītu taisnīgas dusmas, redzot pret Savu tiešām nevainīgo tautu vērstus netaisnīgus uzbrukumus no sātana armijas puses. Kas attiecas uz septiņu pēdējo mocību izliešanas laiku, par to var spriest pēc fakta, ka tās tiek atturētas līdz tam laikam, kamēr nebūs beigusies Kristus aizstāvības kalpošana Debesu Svētnīcā. Jānis raksta: «Un Dieva nams pildījās ar dūmiem no Dieva varenības un Viņa spēka; un neviens nevarēja ieiet Dieva namā, kamēr nav beigušas septiņu eņģeļu septiņas mocības» (8.p.). Tas var attiekties tikai uz grēciniekiem piešķirtā žēlastības laika beigām, kad visu dzīvo un mirušo lietas būs izlemtas uz visiem laikiem. No tā laika netaisnais turpinās darīt netaisnību, bet taisnais paliks taisns vienmēr (Atkl.22:12). Šajā briesmīgajā pasaules vēstures brīdī, kad robeža starp izglābtajiem un boja gājušajiem būs novilkta galīgi un uz visiem laikiem, sāks izlieties mocības. Tas, ka šāds izskaidrojums ir pareizs, izriet no Jāņa redzētā, kad eņģelis izlēja pirmo Dieva dusmu kausu. Viņš raksta: «Es dzirdēju: stipra balss Dieva namā sauca septiņiem eņģeļiem: «Ejiet un izlejiet septiņus Dieva dusmu kausus pār zemi!» Pirmais gāja un izlēja savu kausu pār zemi, tad piemetās ļauni, nikni augoņi cilvēkiem, kam bija zvēra zīme un kas pielūdza viņa tēlu» (Atkl.16:1-2). Šeit sacīts, ka šī mocība galvenokārt vērsta pret tiem, kam ir zvēra zīme, kas pielūdz viņa tēlu; no tā viegli secināt, ka šī mocība tiks izlieta, pēc Trīskārtīgās eņģeļu vēsts sludināšanas. Un pēc tam, kad brīdinājums visai pasaulei paliks bez ievērības, šādu sodu var saukt tikai par pareizu un taisnīgu. Daži cilvēki nezina, vai uzskatīt šīs mocības par īstām vai simboliskām parādībām. Būtu diezgan grūti iedomāties simboliskas «brūces». Pareizāk ir domāt, ka, līdzīgi Ēģiptes mocībām, kas piemeklēja Izraēla apspiedējus un sagādāja tiem fiziskas ciešanas tieši pirms Izraēla tautas iziešanas no Ēģiptes, arī pēdējās dienās Dieva ļaužu apspiedēji personīgi sajutīs Dieva atmaksu tieši pirms tam, kad Kristus paņems svētos no zemes uz Debesīm. «Otrs izlēja savu kausu pār jūru; un tā kļuva par asinīm, tādām kā miroņa, un

24 -24- visa dzīvā radība jūrā nobeidzās» (3.p.). Nav zināms, vai šī mocība skars tikai vienu jūru vai arī visas jūras. Nav arī pateikts, cik liela būs šī dabas katastrofa. Bet līdzīgas tiesas reiz piemeklēja Ēģipti (2.Moz.7:17-21), un nav nekāda iemesla, kādēļ lai Dievs to neatkārtotu vēlreiz. Vai var iedomāties vēl lielāku sodu par visu zivju bojāeju jūrā un ūdeni, kas atgādina asinis? Cik netīrs tad būs jūras krasts? «Trešais izlēja savu kausu upēs un ūdens avotos, un tie kļuva par asinīm» (Atkl.16:4). Uzmanība atkal tiek pievērsta asinīm, un tam ir zināms iemesls. Jānis dzird balsi, kas saka: «Taisns Tu esi, Svētais, kas Tu esi un biji, ka Tu spriedi tādu tiesu; Jo tie ir izlējuši svēto un praviešu asinis, tāpēc Tu tos dzirdīji ar asinīm, viņi to ir pelnījuši». Tad es dzirdēju altārī sakām: «Tiešām, Kungs Dievs, Visuvaldītāj, patiesas un taisnas ir Tavas tiesas!» (5-7.p.). Dievam uzticīgi palikušos ļaudis ienaidnieki neiznīcinās, bet Dieva žēlastībā tie tiks pasargāti pārvēršanai Kristus atnākšanas dienā; tomēr viņu nežēlīgie vajātāji daudzkārt mēģinās tos nogalināt. Zvēra un viņa tēla pielūdzēji būs tā paša pūķa gara pārņemti, kas atnesa miljoniem mocekļu nāvi visos gadsimtos; tāpēc tie tiks uzskatīti par tikpat vainīgiem, kā ja būtu viņus tiešām nogalinājuši (Mat.23:24-31; 1.Jāņa 3:15). «Ceturtais izlēja savu kausu pār sauli; tad tā dabūja spēku sadedzināt cilvēkus ar uguni. Tā sadega cilvēki lielā karstumā, bet tie zaimoja Dieva Vārdu, Kam ir vara pār šīm mocībām, un neatgriezās, lai dotu Dievam godu» (Atkl.16:8-9). Šīm mocībām jāseko vienai pēc otras diezgan ātri; citādi zemeslodes iedzīvotāji tās nepārdzīvos un zeme paliks bez iemītniekiem. Stādāties priekšā ļaužu stāvokli, kad saule sāks ārkārtīgi dedzināt, bet ūdens nebūs, jo viss ūdens būs samaitāts; tāpat nebūs iespējams meklēt atveldzi jūras krastā, jo no jūras nāks briesmīga pūstošu zivju smaka. «Piektais izlēja savu kausu pār zvēra troni; tad viņa valstība tapa tumša, un tie aiz sāpēm sakoda savas mēles. Un zaimoja Dievu Debesīs savu sāpju un augoņu dēļ, bet neatgriezās no saviem darbiem» (10-11.p.). Tas ir ļoti piemērots sods. Tā vieta, no kurienes gadu simtiem nāca garīgā tumsa, tagad tīta īstā tumsā. Kas domāts ar «zvēra troni»? Pilnīgi acīmredzami, ka tas ir tās lielās reliģiskipolitiskās sistēmas vadības centrs, kas pārvaldīja pasauli 1260 gadus. Tā ir pāvestība, no kurienes nāk vairāk maldu mācību un vairāk kūdīšanas uz vajāšanām nekā no jebkuras citas organizācijas kopš pasaules iesākuma. Šis visu maldu, māņticības un reliģiskās neiecietības centrs iezīmēts Dieva kara kartē, un tam jāsaņem īpašs, pilnīgi pelnīts sods. «Sestais izlēja savu kausu lielajā Eifratas upē; tad izsīka tās ūdens, lai ceļš būtu sagatavots austrumu ķēniņiem. Un es redzēju no pūķa mutes un no zvēra mutes un no viltus pravieša mutes iznākam trīs nešķīstus garus kā vardes; Tie ir ļauni gari, kas dara brīnumus; tie aiziet pie visiem pasaules ķēniņiem, lai tos pulcinātu cīņai Dieva Visuvaldītajā lielajā dienā (..) Un viņš tos sapulcināja kādā vietā, ko ebreju valodā sauc par Harmagedonu» (12-16.p.). Šī «mocība», kā redzams sagatavo lielākai katastrofai, nekā parasta stihiska nelaime. Lai sagatavotu ceļu Austrumu valdniekiem, izsīka Eifratas upe. Sātana gari darbojas pie pasaules valdniekiem, sagatavojot tos Harmagedonas kaujai. Šis visu pasauli aptverošais apvērsums, kas pastiprināti tiek gatavots, nenotiks, kamēr nebūs izlieta septītā mocība. Minējumi attiecībā uz nepiepildītiem pravietojumiem vienmēr ir nedroši, un mēs pie minējumiem nevēlamies ķerties. Tiem, kas pēta šo svarīgo paredzējumu, ir derīgi atgādināt pašiem sev, ka tas attiecas uz vienu no septiņām mocībām, kas tiks izlietas, kad būs beidzies žēlastības laiks, un pēc piecām iepriekšējām mocībām, kas, rādot, ka Dieva dusmu diena ir pienākusi, bez šaubām, būs zināmas visiem zemeslodes iedzīvotājiem. Protams, ir pilnīgi iespējams, ka jau ilgi pirms mocību izliešanas visiem redzamas

25 -25- parādības liecinās par to tuvošanos. Piemēram, ļaunajiem gariem vajadzīgs laiks un turklāt pietiekami daudz laika, lai iedegtu naidu, ļaunumu un cīņas garu, kas pulcinātu «visas pasaules» valdniekus «cīņai Dieva Visuvaldītāja lielajā dienā». Tātad mēs redzam gatavošanos uz Harmagedonu. Sakarā ar to ir sevišķi svarīgi atzīmēt, no kurienes nāk visi nemieri un visa propaganda, kas galu galā radīs vispasaules katastrofu. Ievērosim, ka «ļaunie gari», kas nosaukti arī par «nešķīstajiem gariem», attēloti kā vardes, kas iznāk no «pūķa mutes un no zvēra mutes un no viltus pravieša mutes». Tie ir tie paši spēki, kurus pieminēja Kristus, atklādams Jānim Viņa Draudzei nākotnē gaidošās nelaimes un nemieru. Atcerēsimies, ka trīs Viņa darba un Viņa ļaužu ienaidnieki ir lielais sarkanais pūķis, pardelim līdzīgais zvērs un zvēra tēls, ko atbalsta zvērs ar diviem jēra ragiem un kas runā kā pūķis. Kā jau minēts, ar šiem simboliem attēlota pagāniskā pasaule, pāvesta Roma un Rietumu puslodē atdzimušais Romas gars, kuru cita apzīmējuma trūkuma dēļ var nosaukt par atkritušo protestantismu. Ja šos trīs spēkus, neatlaidīgas propagandas centrus, kas vismazākā iemesla dēļ var radīt pasaulplašu traģēdiju, sāksim meklēt šodien, tos nebūs grūti atrast, pat nenosaucot vārdā. Šeit nav arī doti nekādi norādījumi, kāda būs šī cīņa un cik plaši tā izplatīsies. Noteikti var pasacīt tikai vienu: kad sāksies cīņa «Dieva Visuvaldītāja lielajā dienā», tas būs signāls par Dieva iejaukšanos cilvēku lietās. Kad uz Debesu padebešiem parādīsies Dieva Dēls - Kristus, kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, milzīgā ātrumā tiks sagrauti Dieva ienaidnieku sātaniskie plāni. «Septītais izlēja savu kausu gaisā; tad atskanēja stipra balss no Dieva nama goda krēsla: «Ir noticis!» (17.p.). Tā ir atbalss no vārdiem, kas pirms daudziem gadsimtiem atskanēja no krusta: «Viss piepildīts!», un Dieva bērnu ciešanas no ļauna spēku rokām izbeigsies. «Un parādījās zibeņi, atskanēja balsis un pērkoni, un notika liela zemestrīce, tik liela, kāda nav bijusi, kamēr cilvēki dzīvo zemes virsū. Lielā pilsēta saplaisāja trīs daļās, pagānu pilsēta sagruva. Lielā pilsēta Bābele tā tika pieminēta Dieva priekšā, Viņš lika tai pasniegt Savas dusmības vīna kausu. Visas salas pazuda, un kalnu vairs nebija» ( p.). Šis briesmīgais gals vairs nav tālu. Drīz tas viss pilnīgi negaidīti pārsteigs mūsu pasauli. Lai Dievs palīdz ikvienam vēlēties patiesi lūgt: Kungs, sagatavo mani, Lai nebaidos no tās dienas! Piedod, piedod man grēkus. Mazgā un šķīsti, dari baltu! KRISTUS GALĪGĀ UZVARA Atklāsmes grāmatā no nodaļai mēs atrodam atklāsmi, kurā aprakstīta tās dažādajās fāzēs Kristus galīgā uzvara pār ļaunā spēkiem šajā pasaulē. Tādēļ šīs nodaļas lasāmas kopsakarā. Šeit Dieva Dēls dažādos pilnīgi jaunos pārsteidzošos simbolos sniedz Savai tautai pārliecību, ka tās uzticība un nodošanās nav bijušas veltīgas un ka Viņa ļaužu vajātāju iznīcināšana un bojā eja ir nenovēršama. 16. nodaļa beidzās ar Dieva sodībām, kas izlietas pār iznīcībai nolemto pūļiem, kuri sapulcējušies Harmagedonā «cīņai Dieva Visuvaldītajā lielajā dienā». Tikko šis notikums paslīdēja garām Jāņa skatam, kad pēkšņi viens no eņģeļiem, kas bija izlējuši septiņas pēdējās mocības, piegāja pie viņa un sacīja: «Nāc, es tev rādīšu, kādu sodu saņem lielā netikle, kas sēd pie lielajiem ūdeņiem.

26 -26- Pasaules ķēniņi dzīvojuši ar viņu netiklībā, un zemes iedzīvotāji apreibinājušies ar viņas netiklības vīnu» (Atkl.17:1-2). Eņģelis it kā teica: «Tu redzēji, kas notika ar tiem, kam bija zvēra zīme un kas pielūdza viņa tēlu; tagad paskaties, ko Dieva Dēls Jēzus Kristus darīs ar to varu, kura vispirms virzīja cilvēku prātus uz viltus mācībām un vadīja miljonus uz sacelšanos pret Vienīgo Dievu Debesu Tēvu». Jānis varētu atkal gaidīt pardelim līdzīgo zvēru, taču tā vietā viņš saka: «Tur es redzēju sievieti sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns zaimu vārdu; tam bija septiņas galvas un desmit ragi. Sieviete bija tērpta purpurā un sarkanā audumā, greznojusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm; tai rokā bija zelta kauss, pilns ar bezdievības negantībām un viņas netiklības netīrumiem. Uz viņas pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: «Lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte». Es redzēju: sieviete bija piedzērusies no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm» (3-6.p.). Jānis bija ļoti izbrīnījies. Varētu likties, ka svētajiem uzbrukt var asinskārs briesmonis, bet ne sieviete! Neviena sieviete taču nesāks nodarboties ar šādām šausmīgām lietām! Kas tā ir par «sievieti»? Tāpat, ka tikumīga sieviete personificē Kristus Draudzi (Atkl.12:1), grēcīga sieviete pravietiskajos simbolos attēlo no patiesības atkritušu viltus draudzi. Šī sieviete sēd uz zvēra, kas nozīmē atkritušas draudzes atkarību no valsts varas. Savā grēcīgajā lepnumā tā zaimo Dievu un piedzeras no to svēto asinīm, ko valsts iznīcina pēc tās rīkojuma. Šīs briesmīgās parodijas par saukto baznīcu, līdzība ar pardelim līdzīgo zvēru no Atklāsmes 13. nodaļas un varu, kas Daniēla grāmatas 7. nodaļā attēlota ar mazo ragu, ir tik pārsteidzoša, ka nevar būt, nekā nesaprotama. Ikviens objektīvs lasītājs pateiks, ka tie saskan savos plānos un nodomos. Nav šaubu, ka netikle Atklāsmes 17. nodaļā apzīmē to pašu reliģiski-politisko varu, kas sākumā tika attēlota ar citiem simboliem, turēja savās rokās visu pasauli tumšajos viduslaikos un sagādāja patiesajiem Dieva bērniem neizsakāmas grūtības un ciešanas. Tās priesteri tērpti purpurā un citādi greznā apģērbā; tās tempļi klāti ar zeltu, dārgakmeņiem un pērlēm; un daudzu paaudžu laikā tā vada miljoniem ļaužu domas. Jāņa uzmanība galvenokārt pievērsta šī zvēra, uz kura «netikle» sēd, desmit ragiem. Tās ir tās pašas valstis, kas jau minētas Daniēla grāmatas 7. nodaļā un kas izveidojās pēc Romas impērijas krišanas un kļuva par mūsdienu Eiropas valstīm. Un desmit ragi, ko tu redzēji, ir desmit ķēniņi, tie valdību vēl nav saņēmuši, bet tie pieņems varu kopā ar zvēru, kā vienas stundas ķēniņi (Atkl.17:12). Eņģelis saka Jānim: «Un desmit ragi, ko tu redzēji, un zvērs tie ienīdis netikli, to atstās postam un izģērbs kailu, ēdīs viņas miesas un viņu pašu sadedzinās ar uguni» (Atkl.17:16). Šajos nedaudzajos vārdos izteikts Romas traģiskais liktenis. Varas, kas bija atbalstījušas šo kritušo reliģisko organizāciju, tajā būs pilnīgi vīlušās un lielās dusmās vērsīsies pret to. Tēlaini izsakoties, tās «ēdīs viņas miesas un viņu pašu sadedzinās ar uguni», kas norāda uz galīgu iznīcināšanu. Pašas šīs pasaulīgās varas cīnīsies pret Jēru Viņa sekotāju personā, bet arī tās ies bojā «Dieva Visuvaldītajā lielajā dienā». «Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar Viņu» (14.p.). Lai Jānim nepaliktu nekādas šaubas attiecībā uz visām organizācijām, kas uzstājas pret Debesu Kungu un vajā Viņa bērnus virs zemes, 18. nodaļā aprakstītajā atklāsmē vēl sīkāk paradīts Bābeles liktenis.

27 -27- «Pēc tam,» raksta apustulis, «es redzēju citu eņģeli nokāpjam no Debesīm, tam bija liela vara, un zeme kļuva gaiša no viņa spožuma. Viņš sauca spēcīgā balsī: «Kritusi, kritusi lielā Bābele! Tā kļuvusi par ļauno garu mājokli, par visu nešķīsto garu mitekli un par visu nešķīsto un ienīsto putnu mitekli. (..) Es dzirdēju vēl citu balsi no Debesīm saucam: «Izeita no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos, un jūs neķertu viņas mocības. Jo viņas grēku darbi sniedzas līdz Debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus. (..) Tādēļ viņas mokas nāks vienā dienā: nāve un bads, viņu sadedzinās ugunī; jo spēcīgs ir Kungs Dievs, kas viņu tiesājis» (Atkl.18:1 8). Kas šajos teikumos apzīmēts ar «Bābeli»? Tas, bez šaubām, nozīmē vairāk nekā netikles, kam uz pieres rakstīts «Lielā Bābele» (Atkl.17:5) virskundzības atzīšanu. Tas ietver sevī arī Bābeles meitas, visas tās reliģiskās organizācijas, kas radušās no atkritušās baznīcas. Tās uzsāka savu ceļu visaugstākajām idejām un ierosmēm, Dieva pilnīgi atzītas, bet laika gaitā novirzījušās no pareizā ceļa. Viņu ticību un garīgo dzīvi iznīcināja šaubas un skepticisms; viņu morālais līmenis pazeminājās, un Draudzē ienāca pasaulīgs gars. Daudzi pieņēma spiritisma mācību un nepieļāva domu, ka kritušie eņģeļi mirušo izskatā rada pārpratumus un ieved viņus maldos. Daudzējādā ziņā tie «krita» un pazaudēja Dieva uzticību. Viena no visbēdīgākajām iezīmēm šodienas pasaules stāvoklī ir daudzu tā saucamo kristīgo draudžu vājā cīņa pret mūsu laika dominējošo nešķīstību. Šo draudžu vēsts tik ļoti sajaukta ar modernismu un atšķaidīta ar «naturālismu», ka kļuvusi gandrīz bezjēdzīga. To dibinātajās mācību iestādēs studentiem māca, ka «Baušļi nav nemaz svētāki par jebkuriem citiem likumiem, ka ģimene lemta bojāejai, ka grēks kā noteikts jēdziens nepastāv, ka netikumība ir tikai pretrunas sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām». Protams, ne visi kristieši ir saindēti ar šādu atkrišanas garu. Visās protestantiskajās apvienībās ir ļoti daudz Dievbijīgu, patiesu cilvēku, kas «savus ceļus nav locījuši Baāla priekšā»; tas redzams no neatlaidīgā aicinājuma: «Izeita no viņas Mana tauta». Daudzi no Dieva tautas vēl atrodas Bābelē. Viņi nedrīkst kavēties ar savu lēmumu. Viņiem jārīkojas un pie tam ātri, jo Dieva sodības ir gatavas nākt pār Bābeli. Bābeles likteņa apraksts var ikvienu sirdi pildīt ar bailēm. Jānis redzēja, ka daudzi «attālus stāvēdami aiz bailēm no viņas mokām, tie sauks: Vai! vai! lielā pilsēta, varenā pilsēta Bābele, vienā stundā sodība ir nākusi pār tevi! Visas zemes tirgoņi raud un sēro par viņu tāpēc, ka neviens vairs nepērk viņu preces: Zeltu un sudrabu, dārgakmeņus un pērles, linu, audeklu un purpuru, zīdu un sarkanu audumu, dažādus tūjas kokus, dažādas ziloņkaula lietas, no dārga koka, vara, dzelzs un marmora darinātus priekšmetus; (..) Veikalnieki, kas ar šīm lietām tirgojās un kas no viņas kļuvuši bagāti, stāvēs attālus aiz bailēm no viņas mokām un raudādami un sērodami sacīs: Vai! vai! lielā pilsēta, kas bija tērpusies dārgā audeklā, purpurā un sarkanā audumā, kas bija rotājusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm! Vienā stundā visa šī bagātība gājusi bojā! Visi stūrmaņi, laivinieki, jūrnieki un visi, kas darbojās uz jūras, stāvēja no tālienes un sauca, redzēdami viņas liesmu dūmus: Kur ir cita šai lielajai pilsētai līdzīga?» (Atkl.18:10-18). Bābeles notiesāšanai neizbēgami seko pasaules ekonomikas bojā eja. Sākas visbriesmīgākā depresija. Tiek pārtraukta tirdzniecība. Bagātība izgaist. Visur vīd nabadzība. Zemes virsū izplatās «nāve, sēras un bads». «Stiprs eņģelis pacēla akmeni, dzirnu akmens lielumā un meta to jūrā, sacīdams: «Tā ar lielu varu metīs lielo pilsētu, un tās nekad vairs nebūs» (21.p.). Bābele iznīcināta; Kristus pilnīgi uzvarējis; paliek vairs tikai izmisuma kliedzieni. Pēkšņi Jānis dzird skaņas: milzīgs daudzums laimīgu ļaužu priekā sauc: «Allelūja! Pestīšana,

28 -28- gods un vara pieder mūsu Dievam: Jo Viņa tiesas ir patiesas un taisnas. Viņš ir tiesājis lielo netikli, kas samaitāja visu zemi ar savu netiklību, viņš atprasījis no viņas rokas Savu kalpu asinis. (..) alelujā! No goda krēsla atskanēja balss saukdama: «Slavējiet mūsu Dievu, visi viņa kalpi, kas viņu bīstas, mazie un lielie.» Tad es dzirdēju balsi, tā bija kā liela ļaužu pulka kliegšana, kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana, kas teica: «Allelūja! Jo ir sācis valdīt Kungs mūsu Dievs, Visuvaldītājs» (Atkl.19:1-6). Šīs skaļās slavas dziesmas beigu vārdos mēs redzam pašā «Jēzus Kristus atklājumā, ko Viņam devis Dievs» būtību. «Ir sācis valdīt Kungs mūsu Dievs, Visuvaldītājs caur Savu Dēlu» tā ir tā pati vēsts, kuru eņģelis Gabriēls atnesa Daniēlam: «Visaugstākajam ir vara pār cilvēku kēniņvalstīm». Šis sevišķais apliecinājums par Dieva mūžīgo Valstību ir avots un rezultāts visiem viņa apsolījumiem, ka beidzot uzvarēs taisnība un patiesība. Uz šīs Klints ir celta Kristus Draudze, un «elles vārtiem to nebūs uzvarēt» tie neizturēs tās priekšā. Sātans var pielietot savus velnišķos plānus, lai to pazudinātu, bet viņš negūs sekmes. Kā pūķis viņš var censties to aprīt; viņš var kā pardelim līdzīgais zvērs to vajāt; kā zvērs ar diviem ragiem viņš var tai aizliegt pastāvēt un notiesāt to uz nāvi - tomēr viņa plāns neizdosies. Visos uzbrukumos un pārbaudījumos Draudze tiks pasargāta, jo Kristus ir tās Vadītājs, Viņš ir Dieva - Visaugstākā Dēls. Pēkšņi Jānis atkal paceļ skatu uz Debesīm, un sirmgalvja sirds priecīgi pukst: viņš redz, ka Jēzus nāk! «Es redzēju», - viņš raksta, - «Debesis atvērtas, un raugi, balts zirgs, un kas sēd uz viņa, tam vārds Uzticīgais un Patiesais, un viņš tiesā un karo ar taisnību. Viņa acis ir uguns liesma un galvā tam daudzi ķēniņa kroņi, Vārdu, kas tam uzrakstīts, neviens nepazīst, kā vien Viņš Pats. Viņš tērpies drēbēs, kas asinīs mērktas, viņu sauc: Dieva Vārds. Debesu kara pulki sekoja viņam uz baltiem zirgiem, tērpti baltā tīrā audeklā. No viņa mutes iziet ass zobens, ar ko satriekt pagānu tautas, Viņš min Visuvaldītajā Dieva bargo dusmu vīna spaidu. Uz viņa tērpa, proti, sānos, ir rakstīts vārds: Ķēniņu Ķēniņš un Kungu Kungs» (11-16.p.). Tā bija brīnišķīga aina, kuru Jānis jau tik sen bija ļoti vēlējies redzēt: viņa mīļotais Kungs un Skolotājs atgriezies uz debesu padebešiem un ar Viņu kopā būs visi svētie eņģeļi. Beidzot Kristus būs uzvarējis visus Savus ienaidniekus! Tagad Dieva Dēla žēlastībā varēja to skatīt atklāsmē. Pienāks diena, kad tā būs īstenība, kad Draudzes cīņa beigsies, un, ka Debesu Tēvs caur Kristu sniegs pilnīgu uzvaru, jo ir sacīts: «bet mums ir tik Viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un Kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik Viens Kungs, Jēzus Kristus, caur Kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu» (1.Kor.8:6). Mūsu dienās tas viss vēl ir nākotnes notikums. Tomēr šobrīd tas ir daudz tuvāk nekā tolaik. Mēs dzīvojam septītās Draudzes un sestā zīmoga laikā. Skan septītā bazūne, un «visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām» tiek sludināta Trīskārtīgā eņģeļu vēsts. Visas pasaules traģēdijas pēdējā skatā darbojošās personas jau ir atklātas. Pavisam maz vēl nav piepildījies no visa tā, ko Kristus ir atklājis par nākamajiem notikumiem. Katrā ziņā, pēdējais izšķirošais brīdis nav tālu. Lai Kungs mūs sagatavo uz šo dienu! TŪKSTOŠGADE Pēc Kristus pilnīgās uzvaras un Viņa ienaidnieku iznīcināšanas paliek vēl viens jautājums: Kas notiks ar sātanu, visa ļaunuma iesācēju un aizstāvi, kurš sešu tūkstošu gadu laikā izsauca lāstu pār cilvēci?. Ko Kristus ar viņu darīs? Atklāsmes 20. nodaļā Viņš rāda Jānim Savu plānu, kā uzraudzīt Visuma seno krāpnieku un noziedznieku līdz tam laikam, kad viņam tiks izpildīts

29 -29- galīgs spriedums. «Es redzēju eņģeli nokāpjam no Debesīm, tam bija rokā bezdibeņa atslēga un liela ķēde. Viņš satvēra pūķi, veco čūsku, kas ir velns un sātans, un sasēja to uz tūkstoš gadiem. Iemeta to bezdibenī, aizslēdza to un uzlika zīmogu virsū, lai tas nepieviltu vairs tautas, kamēr būs pagājuši tūkstoš gadi. Pēc tam viņam uz īsu laiku jātop atsvabinātam» (Atkl.20:1-3). Tā ir simboliska valoda, jo nav iespējams iedomāties, ka sātanu varētu iekalt metāla ķēdē. Tādā gadījumā ar ko viņš ir saistīts? Iespējama tikai viena atbilde: «viņš ir saistīts ar tādu apstākļu ķēdi», kas būs valdošie pēc Kristus Otrās Atnākšanas un radīs šeit aprakstīto ieslodzījumu. Šajā laikā svētie būs paņemti prom no zemes. Viņi satiksies ar Kristu gaisā padebešos un pēc tam dzīvos Debesīs. Jānis redz, kā viņi sēd goda krēslos un tiesā bezdievīgos. Viņš raksta: «Tad es redzēju troņus, uz tiem apsēdās kādi, tiem bija dots tiesu spriest; un redzēju dvēseles, kas Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ noslepkavoti, kuri nebija pielūguši zvēru un viņa tēlu un nebija pieņēmuši zīmi uz savas pieres un rokas, tie kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu» (4.p.). Kas attiecas uz bezdievīgajiem, tie visi zaudēs dzīvību no atnākošā Kristus godības mirdzuma (2.Tes.2:8; Jes.11:4). Tas nozīmē, ka visa zeme būs bez iedzīvotājiem. Visos sešos kontinentos un okeānos nepaliks nevienas dzīvas būtnes. Pēdējās lielās zemestrīces izpostīto pilsētu drupās (Atkl.16:19) nebūs ne skaņas, ne kustības. Visur valdīs briesmīgs tukšums un klusums. Šeit šajā baigajā tuksnesī sātans būs ieslēgts tūkstoš gadus. Šajā drupu «bezdibenī» viņš pārdomās sekas no savas negodīgās sacelšanās pret Radītāju un Viņa Dēlu. Neesot nevienam, ko varētu pavedināt, viņš visu ieslodzījuma laiku būs stingri saistīts apstākļu ķēdēs. Tie nebūs, kā daži domā, materiālās labklājības tūkstoš gadi, bet atpestīto neizsakāmas svētlaimes tūkstoš gadi Debesīs. Beidzot tie paņemti «mājokļos», ko Kristus apsolīja Saviem uzticīgajiem sekotājiem (Jāņa 14:1-3). Debesu Jeruzalemē, viņi baudīs pirmo prieku par savu mūžīgo algu. Nav iespējams iedomāties, kā eņģeļi apsveiks tos, kuru cīņu un ciešanas visos laikmetos viņi bija vērojuši. Apustulis Pāvils raksta: «Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl» (1.Kor.2:9). Izglābtos Debesīs sagaida ne tikai prieks, bet arī noteikti pienākumi. Tajā laikā piepildīsies Dāvida paredzējums: «Svētie, lai priecājas ar lepnumu, lai viņi līksmo savās dusas vietās, Viņu mute cildinās Dievu, un viņu rokās, lai būtu abējās pusēs griezīgs zobens. Lai atriebtos pagāniem un atmaksātu tautām. Lai iekaltu viņu ķēniņus važās un viņu dižciltīgajiem, lai apliktu roku un kāju dzelžus. Lai darītu viņiem pēc sprieduma, kas jau sen rakstīts. Tāds gods būs visiem Viņa svētajiem» (Ps.149:5.9). Dievišķā Providence paredz svētajiem tūkstoš gadu laikā, ko viņi pavadīs kopā ar Kristu, pasludināt galīgo spriedumu tiem, kas viņus vajāja. Viņu priekšā būs atvērtas Debesu grāmatas, un viņu priekšā būs redzamas visas cilvēku kļūdas; viņu lēmums tiks pieņemts, pilnīgi izprotot faktus. Tūkstoš gadu beigās zeme no jauna kļūs par aktīvas darbības vietu. No Debesīm uz zemi nonāks Jaunā Jeruzāleme; Kristus Pats tai sagatavos vietu tur, kur kādreiz atradās Eļļas kalns (Cak.14:4). Katram pilsētas iedzīvotājam, pat visjaunākajam būs vairāk nekā tūkstoš gadu; ikviens pilnībā apzināsies, ka priekšā stāv galīgās sacelšanās un tās seku iznīcināšana. Tai pašā laikā Kristus uzmodinās, visus mirušos netaisnos. Viņi piecelsies no kapiem ar to pašu ļauno garu, gatavi izrēķināties ar svētajiem. Sātanam pavērsies jauna iespēja. Viņa ķēde pēkšņi būs sarauta. Viņš būs atbrīvots no sava cietuma un pēc sava senā ieraduma izies «pievilt tautas, kas dzīvo četros zemes galos,

30 -30- Gogu un Magogu un tos sapulcināt karam; viņu skaits ir kā jūras smiltis. Tie uzkāpa zemes augstienē, ielenca svēto nometni un mīļoto pilsētu» (Atkl.20:8-9). Tas ir neprātīgs plāns, tāpat kā visi pārējie sātana plāni; tas spēji sagrūs, jo ļaužu pulki izbīsies no pilsētā redzamās Dievišķās godības. Jānis raksta: «Tad es redzēju lielu baltu goda krēslu un To, Kas tanī sēdēja; no Viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt. Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem» (11-12.p.). Kāda diena tā būs un kāda sapulce? Tur būs visi, visi cilvēki no visām tautām un valodām, no visām rasēm un paaudzēm ķēniņi un vienkāršie ļaudis, uzvarētāji un vergi, pāvesti un priesteri, sludinātāji un misionāri. Tirgotāji un pārdevēji, kapitālisti un strādnieki, bagātie un nabagie, augstie un zemie, nežēlīgie un labestīgie, skopie un devīgie. Bet pāri tiem sapulcināti visi Debesu eņģeļu miriādes no visa Universa, lai būtu par lieciniekiem pēdējam notikumam cīņā starp Kristu un sātanu. Un tagad, pirms tiesas sprieduma izpildīšanas atkal atvērsies Debesu grāmatas. Klusu ciezdami, drebēdami sapulcējušies dzirdēs stāstu par to, kā Dievs ir izturējies pret cilvēci, par Viņa brīnišķīgo pestīšanas plānu, par Viņa neizmērojamo mīlestību pret grēcīgo pasauli, par Viņa bezgala lielo Upuri Kristus personā pie Golgatas krusta, nomirušā un augšāmceltā Dieva Dēla. Jau pirms lasījuma beigām visi sapratīs, ka Dievs ir parādījis vislielāko mīlestību un darījis visu, lai cilvēkam būtu iespējams izbēgt no grēku soda. Kad beidzot stāsts būs galā, nedzirdēs nevienu protesta vārdu. Tā vietā Jēzus Vārda priekšā zemosies visas ciltis, un visas valodas sludinās, «ka Jēzus Kristus ir Kungs, Dievam Tēvam par godu» (Fil.2:11). Pēc tam eņģeļi un svētie žēluma un līdzcietības pilni aizklās sejas. Un tomēr pēc dzirdētā «tie uzkāpa zemes augstienē, ielenca svēto nometni un mīļoto pilsētu. Tad uguns krita no Debesīm un aprija tos. Velnu, kas viņus pievīla, iemeta uguns un sēra jūrā, tur bija arī zvērs un viltus pravietis; tie tiks mocīti dienām un naktīm mūžīgi mūžam» (9-10.p.), līdz tiks iznīcināti visi netaisnie, neatstājot ne saknes, ne zarus (Mal.4:1). Tā beigsies grēka traģēdija. «Šī ir otra nāve» (Atkl.20:14). «Ja kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā» (15.p.). Stādāties priekšā, cik briesmīgi būs uzzināt, ka jūsu vārds nav ierakstīts Dzīvības grāmatā, vai arī pārāk vēlu saprast, ka jums liegta Debesu laime tāpēc, ka esat bijuši pārāk bezrūpīgi, pārāk vienaldzīgi, lai pieņemtu jums tik žēlīgi piedāvāto Dievišķo pestīšanu! Vai jūsu vārds ir tur ierakstīts? Vai esat par to pārliecināti? Pretējā gadījumā lūdziet Dievu Jēzus Vārdā ierakstīt jūsu vārdu dzīvības grāmatā, apliecinādami ar paklausību Dieva Baušļiem un Jēzus ticībai jau tagad savā dzīvē! BRĪNIŠĶĪGĀ NĀKOTNES VALSTĪBA Vēstījums gandrīz jau pabeigts. Ļaunuma spēki nogāzti. Dievs caur Kristu attaisnots Visuma priekšā. Ar kaunu un negodu sātans saņēmis pelnīto atmaksu kopā ar visiem, kas viņam sekoja, saceļoties pret Dievu. Grēka un grēcinieku vairs nav. Uguns, kas viņus iznīcināja, aptvēra visu zemi un iznīcināja visas nozieguma pēdas un sekas (2.Pēt.3:10). Kas notiks pēc tam? Kas būs tālāk? Vēlreiz, turklāt pēdējo reizi Kristus Savam uzticīgajam kalpam atklāj nākotni un sniedz iespēju ieskatīties brīnišķīgajā nākotnes Valstībā un redzēt jauko un mūžīgo mājokli, ko Viņš sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. «Es redzēju,» Jānis raksta, «jaunu Debesi un jaunu Zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi nokāpjam no Debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu.

31 -31- Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: «Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, viņš mājos viņu vidū, un tie būs viņa ļaudis, un Dievs Pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis» (Atkl.21:1-4). Šis brīnišķīgais un sevišķais apsolījums pārsniedz mūsu saprašanu. Pats Debesu Kungs nožāvēs mūsu asaras. Ar Dievišķu maigumu un līdzcietību Viņš novērsīs visus asaru iemeslus, un neviens vairs neraudās. Tur nebūs nepatīkamu atmiņu, vilšanās, šķiršanās, atšķirtības. Tur nebūs arī nāves. Svētie vairs netiks aicināti upurēt dzīvību sava Kunga dēļ. Vairs neredzēs pa ceļu virzāmies procesijas uz sārtu, karātavām vai giljotīnu. Neviens Dieva bērns vairs neies bojā drūmā cietumā, nezaudēs dzīvību spīdzināšanās un mokās. Tur nebūs vairs šķiršanās pie slimnieka gultas, nebūs sēru procesiju, visā brīnišķīgajā Dieva Visumā nebūs neviena kapa pieminekļa. Tas, kas sēdēja uz Troņa, teica: «Redzi, visu es daru jaunu» (5.p.). Viņš radījis visu jaunu. Nepaliks vairs nekas, kas Dieva tautai atgādinātu pagātnes skumjās dienas, nekas, izņemot rētas Kristus rokās (Habakuka 3:4). Viss pagājušais, viss nekrietnais, visas ciešanas, visas bēdas un nelaimes, visas sāpes, visas vilšanās un grūtības tas viss būs pagājis uz mūžīgiem laikiem. Visur, kur arī svētie neieskatītos, viss būs skaists un jauks. Nekas vairs dvēselē neradīs skumjas vai bailes, vai arī kaut īsu brīdi neapmierinātību un dusmas. «Raksti!» Kungs teica Jānim, «jo šie Vārdi ir neapšaubāmi un patiesi. (..) Es esmu Alfa un Omega, sākums un gals. Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens Avota. Kas uzvar, tas to iemantos, un es būšu viņa Dievs, un viņš būs mans dēls» (Atkl.21:5-7). Dzirdot šos žēlsirdības pilnos vārdus, Jānis atceras, kā Jēzus runāja ar viņu visu šo brīnišķīgo atklāsmju sākumā; viņš atceras bazūnei līdzīgu balsi, kās pārtrauca viņa vientulību ar vārdiem: «Es esmu A (Alfa) un Ω (Omega), sākums un gals (..) Es biju miris un, redzi, es esmu dzīvs mūžu mūžam». Tā ir izcila, negaistoša patiesība. Jēzus «vakar un šodien Tas Pats un mūžīgi». Viņš bija klāt Draudzes vēstures sākumā. Viņš būs klāt arī tās nobeigumā. Viņš būs kopā ar Savu tautu mūžīgi. Viņa pēdējais apsolījums uzvarētājam ir tiešām brīnišķīgs: «kas uzvar, tas to iemantos». Viņš iemantos visu to jauno un skaisto, ko mūžīgais Saprāts un Mīlestība paredzējusi atpirktajiem. Un - vislabākais - «viņš būs mans dēls», būs uz visiem laikiem pieņemts Dieva ģimenē kā Dieva mantinieks un Kristus līdzmantinieks, kas dalīsies ar Viņu visos neizsmeļamajos Debesu dārgumos visu mūžību. Tagad Jānim tika parādīta Jaunā Jeruzaleme; viņš tikko spēj panest tās godību, tik tikko atrod vārdus Pilsētas aprakstam. Kā izskatās šī pilsēta? Pēc viņa vārdiem, tā ir pilna godības un gaismas, «kā visdārgākā akmens spožums, kā kristāldzidrs jaspids» (11.p.). Tai ir arī «liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem un uz vārtiem divpadsmit eņģeļu; tur bija uzrakstīti divpadsmit vārdi, tie ir Izraēla divpadsmit cilšu vārdi; trīs vārti uz austrumiem, trīs uz ziemeļiem, trīs uz dienvidiem un trīs uz rietumiem. Pilsētas mūrim pamatā bija divpadsmit akmeņi un uz tiem rakstīti Jēra divpadsmit apustuļu vārdi» (12-14.p.). «Pilsēta celta četrstūrī, tikpat gara cik plata. (..) ap divpadsmit tūkstoši stadiju» (16.p.). Tā, protams, ir ļoti liela pilsēta: visos virzienos 603,5 km. Tur nebūs nekādu graustu. Neviens alkatīgs iebrucējs vairs nevienam neņems nost vienam piederošo īpašumu. Pravietis Jesaja raksta: «Kad viņi uzcels namus, tad viņi tur arī dzīvos; kad viņi stādīs vīna dārzus, tad viņi arī ēdīs to augļus. Viņi necels namu, lai citi tur dzīvotu, viņi nedēstīs vīna dārzus, lai citi ēstu to augļus. Bet kā koku mūžs ir arī manas tautas mūžs, un mani izredzētie

32 -32- izmantos paši to, ko viņu rokas veikušas. Viņi nedarbosies un nepūlēsies velti nedz arī dzemdēs bērnus agrai nāvei, jo viņi ir tā Kunga svētīto dzimums, un viņu pēcnācēji viņiem paliks» (Jesajas 65:21-23). Jānis sāk apskatīt pilsētas pamatus. Tie nav taisīti no koka vai cementa, bet ir «rotāti ar dažādiem dārgakmeņiem. Pirmais pamatakmens bija jaspids, otrs safīrs, trešais chalkedons, ceturtais smaragds, piektais sardoniks, sestais sardijs, septītais chrizolits, astotais berils, devītais topāzs, desmitais chrisopass, vienpadsmitais hiacints, divpadsmitais ametists» (19-20.p.). No Dieva troņa nākošā gaisma spīd cauri daudzkrāsainajam pamatam un rada neaprakstāmu skaistumu. Tādi paši ir vārti: Jānim šķiet, ka tie darināti no pērlēm, vieni vārti viena vesela pērle! Ielas «bija tīrais zelts kā caurspīdīgs stikls». Viņš meklē Templi, bet neatrod. Tur nav vajadzības pēc tā zemes Tempļa, jo vairs nebūs vajadzīgs grēka upuris. Viņš saka: «Kungs Dievs Visuvaldītājs ir viņas Templis un Jērs» (22.p.). «Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag». Saule un mēness nepārstās spīdēt, bet vajadzības pēc tiem nebūs, «jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs» (23.p.). «Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu» (24.p.). Kas ir šie ķēniņi? Tie nav parasti zemes valdnieki, bet tie, kas pateicoties Dieva Vārdam un savai liecībai par Kristu, uzvarējuši, kas ar prieku pieņēmuši Jēzu par savu Pestītāju un kļuvuši «par ķēniņiem, par priesteriem Dievam savam Tēvam» (Atkl.1:6). Visu slavu un godu, ko ar saviem upuriem un kalpošanu Kungam bija ieguvuši dzīvē, viņi tagad priecīgi un pazemīgi noliek pie Viņa kājām. «Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav» (Atkl.21:25). Durvis aizslēgt tur nav vajadzības, tāpēc ka nebūs ienaidnieku. Tur ne no viena nevajadzēs baidīties. Visi būs draugi. Tur nebūs ne nakts, ne tumsas, ne baiļu. Jānis ieiet pilsētā un pārsteigts redz «dzīvības ūdens upi; tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks; tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu. Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un viņa Jēra tronis, un viņa kalpi tam kalpos» (Atkl.22:1-3). Skaidri redzams, ka Jaunā Jeruzāleme ir dārzu pilsēta ar brīnišķīgu kristālskaidru upi, kas tek pa visām ielām. Šīs upes krastos aug dzīvības koks, tas pats koks, pie kura pēc šausmīgās kļūdas vairs nebija atļauts pieiet Adāmam un Ievai. Tagad šis koks aug upes abās pusēs, un ikviens laimīgais pilsētas iedzīvotājs var baudīt tā lieliskos augļus. Tomēr uzmanības centrā ir nevis zelta ielas un pērļu vārti vai dārgakmeņu pamati un pat ne dzīvības koks, bet pastāvīgā Jēzus klātbūtne. «Tie skatīs Viņa vaigu», raksta Jānis, kas jau sen ir vēlējies Viņu redzēt. Viņš būs redzams vienmēr, jo Jēzus būs vienmēr kopā ar Savu tautu, kurai «Viņa Vārds un Viņa Tēva Vārds būs tiem uz pierēm» (4.p; 14:1). Skatījis brīnišķīgo Debesu nākotnes Valstību, Jānis vēlas tur būt. Viņš jūt, ka grūti gaidīt, kad tas piepildīsies. Pēc cik ilga laika viņš varēs ieiet pa pērļu vārtiem un sēdēt pie sava Pestītāja kājām, mīlestībā zemojies Viņa priekšā? Cik ilgi vēl jāgaida? - Neilgi. Jēzus viņam apsola: «Redzi, Es nākšu drīz!» Svētīgs, kas tur šīs grāmatas pravietiskos vārdus» (7.p.) Mazliet vēlāk Viņš saka: «Redzi, Es nākšu drīz un mana alga līdz ar mani, atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem (..) Svētīgi ir tie, kas Dieva Baušļus dara, lai viņiem vara ir pie tā dzīvības koka, un lai viņi iet pa tiem Pilsētas vārtiem» (12-14.p. Glika tulk.). Lai nebūtu nekādu šaubu par šiem pravietojumiem, Kungs saka: «Es, Jēzus, esmu sūtījis Savu eņģeli, lai mums šo liecību dotu par Draudzēm. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā

33 -33- rīta zvaigzne» (16.p.). Jēzus mudina Jāni: «Stāsti visiem, ko Es tev teicu. Stāsti viņiem par pārliecību par Manu uzvaru. Saki viņiem, ka pēc tumsas atspīdēs gaisma. Saki, lai viņi turas stipri pie ticības kas vienreiz svētiem dota beigās viss būs labi. Stāsti par brīnišķīgo zemi, kuru Es gatavoju visiem, kas Mani mīl. Saki, ka es gribu viņus redzēt šeit». Saki viņiem: «Nāc! Un kas to dzird, lai saka: «Nāc!» Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas» (17.p.). Vai Viņš var vēl plašāk atvērt vārtus uz Debesu Valstību? Vai var aicināt vēl neatlaidīgāk? Vai Viņš varēja atrast vēl aizkustinošākus vārdus, lai izteiktu Savu mīlestību pret mums un Savu vēlēšanos, lai mēs tiktu izglābti? Visbeidzot Viņš trešo un pēdējo reizi saka: «Tiešām, es nāku drīz». Lai Dievs dod, ka jūs un es varētu no visas sirds atkārtot šos vārdus, lai tas kļūtu par katras ticīgas sirds vēlēšanos! Lai Dievs dod, ka Viņa Draudze visā pasaulē cīnās svētajā cīņā un nopietni lūdz par Viņa atgriešanos! Šodien Jēzus gaida, lai Viņa tauta izsaka savas ilgas, ka gaida Viņa nākšanu. Lai no mūsu sirdīm skan sauciens: «Mēs gribam redzēt ķēniņu Ķēniņu!». «Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!». «Mūsu Kunga Jēzus žēlastība, lai ir ar visiem! Āmen!» (21.p.).