Tiesību normas hipotēze nosaka prasības pamata saturu

Lielums: px
Sāciet demonstrējumu ar lapu:

Download "Tiesību normas hipotēze nosaka prasības pamata saturu"

Transkripts

1 Izdruka no :51 Nr.49 (748) Otrdiena, gada 4. decembris Skaidrojumi. Viedokļi Tiesību normas hipotēze nosaka prasības pamata saturu Pievienot nomas maksas maksājumu summas sākotnēji prasības pieteikumā uzrādītajai prasības summai var tikai līdz lietas izskatīšanas pēc būtības sākumam, un par šo prasījumu pievienošanu ir jāmaksā valsts nodeva. Mg.iur. Briedis Edgars, LL.M. cum laude, zvērināts advokāts ZAB Sorainen Foto: no personīgā arhīva Raksta 1 mērķis bija kaut daļēji atklāt Civilprocesa likuma 36. panta otrajā daļā un 418. panta otrās daļas 3. punktā lietotā jēdziena "pieaugums" nozīmi (saturu) un līdz ar to izvērtēt līdzšinējo tiesu praksi saistībā ar Civilprocesa likumā lietotā jēdziena "pieaugums" izpratni. Lai sasniegtu pētījuma mērķi, autoram pētījumā lielākā vai mazākā mērā (cik nu atļauj šādas publikācijas formāts) bija jāanalizē vairāki fundamentāli jurisprudences jautājumi. Šajā pētījuma daļā, kas tagad tiek nodota lasītājiem, galvenais uzsvars ir likts uz jēdziena "prasības pamats" izzināšanu. Kā lasītājiem tiks parādīts, šī jēdziena izzināšanā būtiska loma ir jēdziena "tiesību normas hipotēze" izprašanai. Tādēļ šai publikācijai ir dots attiecīgs nosaukums. Metode un tēžu formulēšana Pamudinājumu veikt šo pētījumu autoram deva divas tiesu lietas, kurās autors pirmās instances tiesās pārstāvēja atbildētājus. Pirmajā no šīm lietām (lieta Nr. C ) prasītājs, būdams īpašuma iznomātājs, cēla pret atbildētāju (nomnieku) prasību par nomas maksas par īpašuma nomu piedziņu. Nomas maksas parāds bija aprēķināts uz noteiktu datumu pirms prasības iesniegšanas tiesā. Pirms lietas izskatīšanas pēc būtības prasītājs iesniedza tiesā prasības pieteikuma "papildinājumus", saskaņā ar kuriem prasītājs palielināja prasības summu, jo kopš prasības

2 iesniegšanas tiesā bija pagājis laiks un bija iestājies termiņš nākamo nomas maksas maksājumu samaksai. Tā kā prasības summa tika palielināta vēl pirms lietas izskatīšanas pēc būtības sākšanas, tad starp pusēm neradās domstarpības par to, vai prasītājs drīkst palielināt prasības summu. Tomēr domstarpības starp pusēm šajā sakarā bija par to, vai prasītājam ir jāmaksā papildu valsts nodeva par prasības summu, par kādu tika palielināta sākotnējā prasības summa. Prasītājs uzskatīja, ka prasībai pievienotie maksājumi ir "pieaugums" Civilprocesa likuma (turpmāk - CPL) 36. panta otrās daļas izpratnē un līdz ar to valsts nodeva par šo summu pievienošanu prasībai nav jāmaksā. Atbildētājs izteica argumentu, ka par summu, par kuru prasītājs bija palielinājis prasības summu, ir jāmaksā valsts nodeva, jo ar jēdzienu "pieaugums" ir saprotams tikai un vienīgi "pieaugums" Civillikuma (turpmāk - CL) izpratnē (sk pantu 2 ). Tā kā konkrētajā gadījumā īpašuma nomas maksas papildu maksājumi nav pieaugums CL izpratnē, tad tiesa nevar pieņemt izskatīšanai prasījumu daļā, par kuru nav samaksāta valsts nodeva. Neskatoties uz atbildētāja iebildumiem, Rīgas apgabaltiesa, izskatot lietu kā pirmās instances tiesa, atsaucās uz Senāta spriedumu lietā SKC (uz šo spriedumu tiesas uzmanību vērsa prasītājs) un atzina, ka prasītāja prasības summas palielinājums ir atzīstams par pieaugumu un tāpēc ar valsts nodevu nav apliekams. Otra lieta (C ) juridiskās fabulas ziņā būtībā ir tāda pati kā iepriekš jau aprakstītā lieta. Proti, prasītājs bija piegādājis atbildētājam kurināmo materiālu (enerģijas nesēju), par kuru atbildētājs it kā nebija samaksājis. Prasības pieteikumā norādīto prasības summu prasītājs bija aprēķinājis uz noteiktu brīdi pirms prasības pieteikuma iesniegšanas tiesā. Prasītājs bija turpinājis atbildētājam kurināmā piegādes arī pēc prasības pieteikuma iesniegšanas tiesā. Atbildētājs prasītājam it kā nebija samaksājis arī par šīm kurināmā piegādēm. Tāpēc prasītājs vēl pirms lietas izskatīšanas pēc būtības sākšanas iesniedza tiesā prasības pieteikuma papildinājumus, ar kuriem palielināja prasības summu, bet, uzskatot, ka prasības summai tiek pievienots parāda pieaugums, valsts nodeva par šo it kā pieaugumu netika maksāta. Arī šajā lietā atbildētājs izteica tiesai argumentu, ka par summu, par kuru prasītājs bija palielinājis prasības summu jeb, kā prasītājs to sauca, parāda pieaugumu ir jāmaksā valsts nodeva, jo ar jēdzienu "pieaugums" ir saprotams tikai un vienīgi pieaugums CL izpratnē, bet konkrētais gadījums nav neviens no pieauguma, kā tas saprotams CL Lietu tiesību nodaļas izpratnē, gadījumiem. Gluži tāpat kā pirmajā lietā, neskatoties uz atbildētāja iebildumiem, Rīgas apgabaltiesa (tiesas sastāvs katrā no šīm lietām bija cits), izskatot lietu kā pirmās instances tiesa, arī atsaucās uz Senāta spriedumu lietā SKC-153 (arī šajā lietā tiesas uzmanību uz šo spriedumu vērsa prasītājs) un atzina, ka prasītāja prasības summas palielinājums ir atzīstams par pieaugumu un tāpēc ar valsts nodevu nav apliekams. Tātad galvenā problēma, kas radās abās aprakstītajās tiesu lietās, bija, vai ar CPL lietoto jēdzienu "pieaugums" ir saprotams tikai un vienīgi tas, kas ar pieaugumu tiek apzīmēts CL Lietu tiesību nodaļā, vai arī CPL lietotajam jēdzienam ir plašāka vai pilnīgi cita nozīme. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir, vai CPL lietotajam jēdzienam "pieaugums" ir tāda pati nozīme kā CL (t.i., pieaugums ir tikai īpašuma iegūšanas veids) un tāpēc ar pieaugumu

3 nekādā gadījumā nav saprotami ne periodiski veicami nomas maksājumi, ne maksājumi par veiktām preču piegādēm. CPL lietotā jēdziena "pieaugums" nozīmi ir būtiski izprast, jo no šīs izpratnes ir atkarīgas lietas izskatīšanas robežas kā pirmās instances tiesā, tā apelācijas tiesā. Saistībā ar lietas izskatīšanu pirmās instances tiesā likums (CPL 36. panta otrā daļa) nosaka, ka par pieaugumu pievienošanu prasībai nav jāmaksā valsts nodeva. Tātad, ja prasībai tiek pievienots kaut kas, kas nav pieaugums, tad prasītājam ir jāpiemaksā valsts nodeva. Ja valsts nodeva netiek piemaksāta, tad attiecīgais prasībai pievienotais prasījums ir atstājams bez izskatīšanas, t.i., šis prasījums paliek un tam ir jāpaliek ārpus lietas izskatīšanas robežām. Turklāt valsts nodevas samaksa ir objektīvs prasības pieteikuma (vai tā daļas, ja prasībai, par kuru valsts nodeva jau ir samaksāta, tiek pievienots it kā pieaugums) pieļaujamības kritērijs, kas tiesai ir jākontrolē pēc savas iniciatīvas (ex officio). Līdzīga nozīme jēdziena "pieaugums" izpratnei ir arī apelācijas tiesā. Proti, tā kā saskaņā ar CPL 418. panta otrās daļas 3. punktu apelācijas sūdzībā prasībai drīkst pievienot prasījumu par pieaugumiem un tas netiks uzskatīts par jaunu prasījumu, kas nav izskatīts pirmās instances tiesā, tad ir svarīgi saprast, vai prasītāja apelācijas sūdzībā pievienotais prasījums attiecas vai neattiecas uz pieaugumiem. Ja šāds pievienotais prasījums attiecas uz pieaugumu, tad tas ir izskatāms apelācijas tiesā. Pretējā gadījumā apelācijas tiesai šāds prasījums ir jāatstāj bez izskatīšanas, t.i., šāds prasījums paliek ārpus lietas izskatīšanas apelācijas tiesā robežām. Visbeidzot, jēdziena "pieaugums" izzināšanai varētu būt vēl viens svarīgs aspekts. Proti, CPL nekur tieši nav pateikts, līdz kuram brīdim procesā (tas jo īpaši attiecas uz lietas izskatīšanu pirmās instances tiesā) prasītājs drīkst savam sākotnējam prasījumam pievienot pieaugumus. Ja pieaugumu pievienošana sākotnējam prasījumam nav prasības pamata vai priekšmeta grozīšana un uz to līdz ar to neattiecas CPL 74. panta trešās daļas 3. punktā noteiktais, ka prasības priekšmetu un pamatu var grozīt tikai līdz lietas izskatīšanas pēc būtības uzsākšanai, tad kurš procesā ir tas brīdis, līdz kuram savai prasībai drīkst pievienot pieaugumus? Atbilde uz šo jautājumu likumā nekur nav atrodama, bet arī no atbildes uz šo jautājumu ir atkarīgs, kādas ir lietas izskatīšanas robežas tiesā. Autoram ir zināmi trīs Senāta spriedumi, kuros ir risināts jautājums par CPL 418. panta otrās daļas 3. punktā un līdz ar to CPL 36. panta otrajā daļā lietotā jēdziena "pieaugums" nozīmi. Pirmais no šiem spriedumiem ir jau iepriekš minētais spriedums lietā Nr. SKC-153. Šajā lietā atbildētājs bija iznomājis prasītājam nekustamo īpašumu. Neilgi pirms nomas līguma termiņa beigām nomnieks tiesā bija iesniedzis pret iznomātāju prasību par līguma termiņa pagarināšanu. Tiesas procesa gaitā nomas līguma termiņš beidzās, un atbildētājs, nekustamā īpašuma iznomātājs, cēla pret prasītāju pretprasību, lūdzot izlikt prasītāju no nomātā īpašuma un piedzīt nomas maksas parādu, kas bija uzkrājies par laika periodu no nomas līguma termiņa beigām līdz noteiktam datumam īsi pirms pretprasības celšanas. Pirmās instances tiesa nomnieka prasību noraidīja, bet atbildētāja pretprasību apmierināja. Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu iesniedza prasītājs, t.i., nomnieks. Apelācijas tiesvedības gaitā atbildētājs (iznomātājs) palielināja pretprasības summu par nomas maksas maksājumu parādu, kas bija uzkrājies no datuma, līdz kuram

4 bija aprēķināta sākotnējā pretprasības summa (šis datums bija pirms lietas izskatīšanas pirmās instances tiesā datuma) līdz datumam īsi pirms lietas izskatīšanas apelācijas tiesā. Apelācijas tiesa prasītāja prasību noraidīja, bet atbildētāja pretprasību par nomas maksas parāda (tajā skaitā apelācijas tiesā pieteikto pretprasības summas palielinājumu) piedziņu apmierināja, atzīstot, ka atbildētāja (iznomātāja) apelācijas tiesā iesniegtais pretprasības summas palielinājums ir pieaugums CPL 418. panta otrās daļas 3. punkta izpratnē. Kasācijas sūdzību par apelācijas tiesas spriedumu iesniedza prasītājs (nomnieks). Kasators, cita starpā, vērsa tiesas uzmanību uz to, ka apelācijas tiesa nav ņēmusi vērā CPL 418. panta pirmo daļu un 426. panta otro daļu, kas nosaka, ka apelācijas tiesa izskata tikai tos prasījumus, kas izskatīti pirmās instances tiesā. Senāts kasācijas sūdzību noraidīja, cita starpā, norādot, ka "pēc pretprasības iesniegšanas [..] prasītājs [t.i., nomnieks] nomas maksu nemaksāja, līdz ar to parāds turpināja pieaugt, kas uzskatāms par pieaugumu Civilprocesa likuma 418. panta otrās daļas 3. punkta izpratnē". Tādējādi saskaņā ar šo Senāta spriedumu par jaunu prasījumu nav uzskatāma nomas maksas parāda pieauguma, t.i., nomas maksas maksājumu, kuru termiņš iestājies pēc pirmās instances tiesas sprieduma taisīšanas, pievienošana prasījumam apelācijas tiesvedības gaitā. Otrs gadījums, kurā Senāts ir risinājis jautājumu par jēdziena "pieaugums" nozīmi, ir lieta Nr. SKC Šajā lietā dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība cēla prasību pret atbildētāju un lūdza tiesu piedzīt mājas apsaimniekošanas izdevumus un maksu par sniegtajiem pakalpojumiem par laika periodu no līdz Pirmās instances tiesa prasību apmierināja. Apelācijas tiesā prasītājs iesniedza "pārrēķinu par parāda summas palielinājumu" par laiku līdz Apelācijas tiesa atzina, ka šis pārrēķins nav uzskatāms par jaunu prasījumu, un pilnībā apmierināja prasītāja prasību. Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts savā spriedumā norādīja, ka "[t]iesa, apmierinot prasību, nav pārkāpusi prasījuma robežas, jo procentu un pieaugumu pievienošana prasībai nav uzskatāma par jauniem prasījumiem [..]". Visbeidzot trešā lieta, kurā Senāts ir risinājis jautājumu par CPL 418. panta otrajā daļā lietotā jēdziena "pieaugums" nozīmi, ir lieta Nr. SKC Šajā lietā uz prasītāja zemes, kura ietilpa Rīgas ostas teritorijā, atradās Rīgas ostas ēkas, būves un iekārtas, kā arī tika veikta komercdarbība. Prasītājs apgalvoja, ka ostas ēku, būvju un iekārtu valdītājs izvairās slēgt ar viņu kā zemes īpašnieku zemes nomas līgumu un nemaksā nomas maksu. Tāpēc prasītājs iesniedza tiesā prasību par zemes nomas līguma noslēgšanu un zemes nomas maksas parāda piedziņu. Pēc prasības celšanas prasītājs papildināja prasību un lūdza piedzīt zemes nomas maksu par laika periodu no līdz Savukārt apelācijas tiesa, izskatot lietu pēc abu pušu apelācijas sūdzībām, piedzina no atbildētāja zemes nomas maksu par laika periodu no līdz Atbildētājs kasācijas sūdzībā norādīja, ka pirmās instances tiesa "pārkāpusi prasījumu par zemes nomas maksas piedziņu par laiku no līdz , bet apelācijas instances tiesa pieņēmusi izskatīšanai prasījumu par laika periodu no līdz , t.i., prasījumu, kuru pirmās instances tiesa nebija skatījusi [pirmās instances tiesa ar savu spriedumu piedzina nomas maksas parādu par laika periodu līdz , bet apelācijas tiesa - par laika periodu līdz autora komentārs]", un līdz ar to apelācijas tiesa pārkāpusi CPL 426. panta pirmās un otrās daļas noteikumus un "kļūdaini atsaukusies uz CPL 418. panta noteikumiem par apelācijas sūdzības robežām, kas attiecas tikai uz apelācijas sūdzību, nevis izlemjot jautājumu par jauna prasījuma izskatīšanu". Senāts, savā spriedumā norādot, ka "[a]pelācijas instances tiesa, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 418. panta

5 otrās daļas 3. punktu, parāda pieaugumu laikā pamatoti pievienojusi prasībai", atbildētāja kasācijas sūdzību noraidīja un atstāja apgabaltiesas spriedumu negrozītu. Redzams, ka arī šajā spriedumā izteiktā atziņa ir tāda pati kā lietā Nr. SKC-153 taisītajā spriedumā izteiktā atziņa. Proti, Senāts uzskata, ka maksājumu, kuriem termiņš ir iestājies pēc tam, kad pirmās instances tiesa ir taisījusi savu spriedumu, pievienošana prasījumam ir pieļaujama saskaņā ar CPL 418. panta otrās daļas 3. punkta noteikumiem jeb, citiem vārdiem sakot un izmantojot paša Senāta lietā Nr. SKC-630 lietoto terminoloģiju, pieaugums ir "parāda pieaugums laikā". Konsekventi attīstot šo izpratni par pieaugumu kā parāda pieaugumu laikā, protams, ir jāatzīst, ka parāda pieaugums laikā, kas noticis pēc prasības pieteikuma iesniegšanas tiesā, bet pirms lietas izskatīšanas pēc būtības pirmās instances tiesā vai pirms lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšanas pirmās instances tiesā, 6 ir pievienojams sākotnējai prasības summai kā pieaugums un par tā pievienošanu saskaņā ar CPL 36. panta otro daļu valsts nodeva nav jāmaksā. Savukārt, ja šis parāda pieaugums laikā ir noticis pēc lietas izskatīšanas pēc būtības sākuma pirmās instances tiesā vai pēc lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšanas pirmās instances tiesā, tad apelācijas sūdzībā šo parāda pieaugumu var pievienot prasībai. Kā iepriekš tika parādīts, tāda šobrīd ir Latvijas tiesu prakse saistībā ar CPL lietotā jēdziena "pieaugums" izpratni. Autors uzskata, ka šī izpratne ir nepareiza un ka līdz ar to līdzšinējā tiesu prakse saistībā ar CPL 36. panta otrajā daļā un 418. panta otrās daļas 3. punktā lietotā jēdziena "pieaugums" iztulkošanu ir nepareiza un tā ir jāmaina. Autoraprāt, nomas maksājums, kura samaksas termiņš ir iestājies pēc prasības pieteikuma iesniegšanas, nav pieaugums un tā pievienošana prasības pieteikumā uzrādītajai prasības summai vienlaikus ir gan prasības pamata grozīšana, gan prasības summas palielināšana CPL 36. panta otrās daļas izpratnē. Šī iemesla dēļ pievienot nomas maksas maksājumu summas sākotnēji prasības pieteikumā uzrādītajai prasības summai var tikai līdz lietas izskatīšanas pēc būtības sākumam un par šo prasījumu pievienošanu ir jāmaksā valsts nodeva. Tas, protams, nozīmē, ka sākotnējai prasības pieteikumā norādītajai prasības summai var pievienot prasījumus tikai par tādu nomas maksājumu piedziņu, kuru termiņš ir iestājies līdz lietas izskatīšanas pēc būtības sākumam pirmās instances tiesā. Visbeidzot, tas nozīmē, ka apelācijas sūdzībā prasībai nevar pievienot nomas maksas maksājumus, kuru samaksas termiņš ir iestājies pēc tam, kad pirmās instances tiesa ir sākusi skatīt lietu pēc būtības. Citiem vārdiem sakot, apelācijas tiesa, izskatot lietu pēc būtības, var piedzīt tikai tos nomas maksas maksājumus, kuru piedziņa pirmās instances tiesai ir lūgta līdz lietas izskatīšanas pēc būtības pirmajā instancē sākumam. Visbeidzot, un tas ir vispārīgāks apgalvojums par iepriekšējo apgalvojumu, ka nomas maksas parāda pieaugums laikā nav pieaugums, autors uzskata, ka ar CPL 36. panta otrajā daļā un 418. panta otrās daļas 3. punktā lietotā jēdziena "pieaugums" nozīme ir tāda pati kā materiālajās tiesībās, t.i., CL. Tās ir autora tēzes, kuras autors mēģinās pamatot pētījuma turpinājumā. Autors uzskata, ka, lai pamatotu izteiktās tēzes, ir jāanalizē trīs galvenie jautājumi. Pirmkārt, ir jāanalizē, kas ir prasības pamats. Otrkārt, ir jāanalizē, ko nozīmē prasības pamata grozīšana.

6 Visbeidzot, treškārt, ir jāanalizē jautājums par to, kas pēc savas juridiskās dabas ir CPL 418. panta otrajā daļā (prasījuma precizēšana, acīmredzamu kļūdu izlabošana prasībā, procentu un pieaugumu pievienošana prasībai, mantas atsavināšanas prasības aizstāšana ar pienākumu atlīdzināt mantas vērtību un pārējās atļautās darbības), bet jo īpaši otrās daļas 3. punktā (procentu un pieaugumu pievienošana prasībai) atļautās procesuālās darbības. Šo jautājumu analīzes ietvaros autors parādīs, ka CPL 418. panta otrajā daļā uzskaitītajām darbībām ir dažāda juridiskā daba. Dažas no šim darbībām (tajā skaitā 418. panta otrās daļas 3. punktā atļautā procentu un pieaugumu pievienošana prasībai) pēc savas juridiskās dabas ir prasības pamata grozīšana. Tomēr, ņemot vērā īpašus apsvērumus, likumdevējs šos atsevišķos prasības pamata un priekšmeta grozīšanas gadījumus, kuri ir ietverti CPL 418. panta otrajā daļā, ir definējis kā tādus, kas nav uzskatāmi par prasības pamata vai priekšmeta grozīšanu, un līdz ar to ir atļāvis tos izdarīt arī apelācijas tiesā, t.i., pēc lietas izskatīšanas pēc būtības sākšanas pirmās instances tiesā. Citiem vārdiem sakot, CPL 418. panta otrajā daļā ietvertā tiesību norma būtībā ir izņēmums no CPL 74. panta trešās daļas 3. punktā ietvertās tiesību normas, kura nosaka, ka prasītājs prasības pamatu un priekšmetu drīkst grozīt tikai līdz lietas izskatīšanas pēc būtības sākumam. Kā katrs izņēmums no vispārīgā noteikuma jurisprudencē arī CPL 418. panta otrajā daļā minētie prasības pamata un priekšmeta grozīšanas gadījumi (tajā skaitā pieaugumu pievienošana prasībai) ir iztulkojami sašaurināti. Tāpēc ar jēdzienu "pieaugums" CPL 418. panta otrās daļas (un līdz ar to arī 36. panta otrās daļas) izpratnē ir saprotams tas pats, kas ar jēdzienu "pieaugums" ir saprotams materiālajās tiesībās, un nevis kāds cits pieaugums, tajā skaitā parāda pieaugums laikā, kuru kā pieaugumu patiešām varētu apzīmēt sarunvalodā. To, kas ir šie iemesli, kāpēc likumdevējs ir atļāvis pieaugumus materiālo tiesību izpratnē pievienot prasībai arī apelācijas tiesā, t.i., ir padarījis to par izņēmumu no vispārīgā noteikuma, autors izskaidros, analizējot iepriekš minēto trešo jautājumu. Šo trīs jautājuma analīzes beigās, pamatojoties uz analīzes rezultātā gūtajām atziņām, autors parādīs, ka nomas maksas maksājumu, kuru samaksas termiņš ir iestājies pēc prasības pieteikuma iesniegšanas tiesā, pievienošana prasības summai ir prasības pamata grozīšana. Tātad tā ir iespējama tikai līdz lietas izskatīšanas pēc būtības sākumam pirmās instances tiesā un šo maksājumu pievienošana prasībai nav pieļaujama apelācijas tiesā. CPL 418. panta vēsture Pirms sākt iepriekš minēto trīs jautājumu analīzi, autors vēlas sniegt ieskatu CPL 418. panta, bet, tā kā šī pētījuma galvenais jautājums ir jēdziena "pieaugums" izpratne, tad jo īpaši CPL 418. panta otrās daļas 3. punkta vēsturē. Šīs vēsturiskās atkāpes mērķis ir parādīt, ka CPL 418. panta otrās daļas 3. punktā ietvertā tiesību norma, saskaņā ar kuru prasītājs apelācijas sūdzībā var pievienot prasībai procentus un pieaugumus, Latvijas teritorijā bija spēkā jau vismaz pirms 150 gadiem. 7 Tātad CPL 418. panta otrās daļas un arī jēdziena "pieaugums" analīzē var izmantot pusotra gadsimta laikā uzkrātās gan tiesību zinātnieku, gan arī Latvijas Senāta pirms Otrā pasaules kara izteiktās un pat Krievijas impērijas Senāta izteiktās atziņas par šo tiesību normu. Tādējādi CPL 418. panta otrās daļas 3. punkta vēsturiskā analīze, cita starpā, kaut kādā mērā dos apstiprinošu atbildi uz jautājumu, vai

7 šodienas Latvijas tiesām būtu pamats atsaukties uz, piemēram, Latvijas Senāta pirms Otrā pasaules kara radīto tiesu praksi un tajā izteiktajām atziņām. 8 Tagad Latvijas Republikā spēkā esošais Civilprocesa likums 9 tika izstrādāts, lielā mērā par pamatu ņemot pirms Otrā pasaules kara Latvijā piemēroto Civilprocesa likumu (reizēm saukts arī par Civilprocesa nolikumiem vai Civilprocesa likumiem 10 ). Par "Latvijā piemēroto" autors šo likumu sauc tāpēc, ka pēc Latvijas Republikas nodibināšanas un līdz pat padomju varas īstenotajām likumdošanas pārmaiņām Otrā pasaules kara laikā Latvijā civilprocesa vešanu regulēja nevis Latvijas likumdevēja izstrādāts un pieņemts civilprocesa likums, bet gan Krievijas impērijas Civilās tiesvedības nolikums (Уставъ Гражданского Cудопроизводства, latviešu valodā tulkots dažādi). Juridiskais pamats šādai kārtībai bija Latvijas Tautas padomes pieņemtais "Likums par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā", saskaņā ar kuru Krievijas impērijas Civilās tiesvedības nolikums pēc tika uzskatīts par Latvijā spēkā esošu. 11 Protams, likumdošanas procesa ietvaros Latvijas likumdevējs vēlāk izdarīja grozījumus šajā no Krievijas impērijas pārņemtajā likumā. 12 Savukārt Krievijas impērijas Civilās tiesvedības nolikums, kuru pārņēma Latvijas Republika un turpināja piemērot līdz pat padomju varas īstenotajām likumdošanas pārmaiņām, Krievijas impērijā tika pieņemts tālajā gadā. 13 Šie fakti skaidri parāda, ka starp gada Krievijas impērijas Civilās tiesvedības nolikumu 14 un Latvijas Republikas gada Civilprocesa likumu pastāv ļoti tieša pēctecības saikne. Tomēr pievērsīsimies šī pētījuma sakarā svarīgajām detaļām, kuras tikai apliecinās šīs pēctecības pastāvēšanu. Krievijas impērijas Civilās tiesvedības nolikuma 332. un 333. pants attiecās uz lietas izskatīšanu apgabaltiesā kā pirmās instances tiesā. Likuma 332. pantā bija noteikts, ka "prasītājs var samazināt savus prasījumus, kas pieteikti prasības pieteikumā, bet nav tiesīgs tos palielināt, grozīt pēc būtības vai pieteikt jaunus prasījumus, ja vien tie tieši neizriet no prasības pieteikumā pieteiktajiem" [autora tulkojums]. 15 Vienlaikus likuma 333. pantā bija noteikts, ka "par prasījumu palielināšanu vai grozīšanu pēc būtības nav uzskatāms, kad prasītājs tos izsaka noteiktāk, kad viņš tiem pievieno procentus un pieaugumus vai kad īpašuma, kas ir lietas priekšmets, atsavināšanas vai nozaudēšanas gadījumā prasa no atbildētāja īpašuma vērtības atlīdzināšanu" [autora tulkojums]. 16 Visbeidzot likuma nodaļas "Par apelāciju" (743. un turpmākie panti) 747. pantā bija noteikts, ka "apelācijas sūdzībā nedrīkst tikt ievietoti prasījumi, kas nebija pieteikti apgabaltiesā. Par jauniem prasījumiem netiek uzskatīti, kad apelators piedzen strīdu priekšmeta pieaugumus vai procentus, kas ir pieauguši lietas izskatīšanas laikā, vai prasa atsavinātā vai nozaudētā īpašuma, kas ir lietas priekšmets, vērtību" [autora tulkojums]. 17

8 Pēc likuma pieņemšanas šo tiesību normu piemērošana bija leģitimēta arī jaundibinātajā Latvijas Republikā. 18 Pēc Krievijas impērijas Civilās tiesvedības nolikuma pārņemšanas saistībā ar šo pārņemšanu veiktās likuma pantu numerācijas reformas 19 un gada grozījumu 332. un 333. pantā 20 rezultātā iepriekš citētie Krievijas impērijas Civilās tiesvedības nolikuma panti pārtapa par Civilprocesa likuma attiecīgi 435., 436 un 858. pantu, un to teksts bija šāds. Civilprocesa likuma 435. pants: Prasītājs var samazināt savus prasījumus vai arī ar atbildētāja piekrišanu citādi grozīt prasību. Prasības grozīšana bez atbildētāja piekrišanas pielaižama tikai tad, ja ar prasības grozīšanu, kuras pamats palicis iepriekšējais, lietas iztiesāšana ievērojami nesarežģījas un neaizkavējas. Atbildētāja ielaišanās sacīkstē bez ierunām pret prasības grozīšanu uzskatāma par piekrišanu šādai grozīšanai. 21 Civilprocesa likuma 436. pants: Nav uzskatāmi par prasības grozīšanu gadījumi: 1) kad prasītājs izteic prasījumus noteiktāki vai formāli pareizāki; 2) kad viņš izlabo pielaistās acīmredzamās kļūdas; 3) kad viņš prasījumam pievieno procentus un pieaugumus; 4) kad sakarā ar notikušo mantas atsavināšanu, zaudēšanu vai citām pārgrozībām mantā, kura ir lietas priekšmets, viņš prasa, lai atbildētājs atlīdzina šīs mantas vērtību, vai 5) kad prasījuma kopsummas robežās viņš ieved grozījumus šās summas sastāvdaļās. Tāpat nav uzskatāms par prasības grozīšanu gadījums, kad prasītājs, pa lietas gaitas laiku pārgrozījušos apstākļu dēļ sava pirmējā prasījuma vietā, ar kuru viņš bija lūdzis noteikt pušu civiltiesiskās attiecības (3. p.), lūdz atjaunot aizskartās tiesības un otrādi. 22 Civilprocesa likuma 858. pants: Apelācijas sūdzībā nedrīkst ievest prasījumus, kas nav celti apgabaltiesā. 23 Par jauniem prasījumiem nav uzskatāmi 436. pantā norādītie gadījumi. 24 Ņemot vērā ietverto atsauci uz 436. pantu, Civilprocesa likuma 858. pants būtībā ir lasāms šādi: Apelācijas sūdzībā nedrīkst ievest prasījumus, kas nav celti apgabaltiesā. Par jauniem prasījumiem nav uzskatāmi: 1) kad prasītājs izteic prasījumus noteiktāki vai formāli pareizāki; 2) kad viņš izlabo pielaistās acīmredzamās kļūdas;

9 3) kad viņš prasījumam pievieno procentus un pieaugumus; 4) kad sakarā ar notikušo mantas atsavināšanu, zaudēšanu vai citām pārgrozībām mantā, kura ir lietas priekšmets, viņš prasa, lai atbildētājs atlīdzina šīs mantas vērtību; 5) kad prasījuma kopsummas robežās viņš ieved grozījumus šās summas sastāvdaļās, vai 6) kad prasītājs pa lietas gaitas laiku pārgrozījušos apstākļu dēļ sava pirmējā prasījuma vietā, ar kuru viņš bija lūdzis noteikt pušu civiltiesiskās attiecības (3. p.), lūdz atjaunot aizskartās tiesības un otrādi. Savukārt šobrīd spēkā esošā CPL 418. panta teksts ir šāds: (1) Apelācijas sūdzībā nedrīkst grozīt prasības priekšmetu vai pamatu, ietvert jaunus prasījumus, kas nav celti pirmās instances tiesā. (2) Par jauniem prasījumiem nav uzskatāma: 1) prasījumu precizēšana; 2) acīm redzamu kļūdu izlabošana prasībā; 3) procentu un pieaugumu pievienošana prasībai; 4) prasība atlīdzināt mantas vērtību sakarā ar prasītās mantas atsavināšanu, zaudēšanu vai izmaiņām tās sastāvā; 5) prasījuma kopējās summas sastāvdaļu grozīšana šīs summas robežās; 6) prasījuma, ar kuru lūgts atzīt tiesības, grozīšana uz prasījumu atjaunot aizskartās tiesības lietas gaitā mainījušos lietas apstākļu dēļ; 7) prasības summas palielināšana sakarā ar lietas gaitā pieaugušajām tirgus cenām. Redzam, ka no Krievijas impērijas pārņemtā likuma 858. pants (1930. gada redakcijā) un šobrīd Latvijā spēkā esošais CPL 418. pants ir tik līdzīgi kā divas ūdens lāses - abu pantu struktūra ir identiska, bet abu likumu pantu vārdiskais formulējums ir ļoti līdzīgs. Turklāt, ja ņem vērā, ka 436. panta inkorporēšana 858. pantā ar atsauces palīdzību ir drīzāk tehnisks likuma panta formulēšanas paņēmiens, tad pat tiesību norma, ka apelācijas sūdzībā prasījumam var pievienot procentus un pieaugumus, ir saglabājusi savu vietu kā panta otrās daļas 3. punktā. Rezumējot CPL 418. panta vēsturi, jāatceras, ka tiesību norma, ka apelācijas sūdzībā prasībai var pievienot procentus un pieaugumus, bija iekļauta jau gada Krievijas impērijas Civilās tiesvedības nolikuma 747. pantā (tās tekstu sk. iepriekš). Latvijas likumdevēja īstenotās Krievijas likuma pārņemšanas un tālākās 747. jeb tad jau 858. panta grozīšanas rezultātā mainījās panta formulējums, bet tajā joprojām bija ietverta tiesību norma,

10 ka apelācijas sūdzībā prasījumam var pievienot procentus un pieaugumus. Tālāk Civilprocesa likuma 858. pants acīmredzami ir pārņemts šobrīd spēkā esošajā CPL kā 418. pants. Tēžu pamatojums Tiesību zinātnē ir divas teorijas par to, kas ir prasības pamats. Saskaņā ar vienu no šīm teorijām prasības pamats ir vai nu starp pusēm pastāvoša juridiska attiecība, vai lietas faktiskie apstākļi. Tas, vai prasības pamats ir juridiska attiecība, vai faktiskie apstākļi, atkarīgs no tā, kāds ir prasības juridiskais raksturs. Proti, ja prasība ir par saistības izpildījumu, tad prasības pamats ir juridiskā attiecība, kas pastāv starp pusēm. Ja turpretim prasība ir par juridisko attiecību nodibināšanu, grozīšanu vai izbeigšanu, tad prasības pamats ir faktiskie apstākļi (tiesības radošie fakti), kuriem pastāvot starp pusēm ir nodibināmas juridiskas attiecības vai arī jau pastāvošas juridiskās attiecības ir grozāmas vai izbeidzamas. 25 Saskaņā ar otru teoriju prasības pamats jebkādas prasības gadījumā ir tikai un vienīgi lietas faktiskie apstākļi. Šīs teorijas piekritējiem ir kritiska attieksme pret iepriekš aprakstīto teoriju. Šīs kritikas galvenais arguments ir, ka tiesai ir saistoši, t.i., tai ir jāizvērtē, lietas dalībnieku tiesai priekšā liktie faktiskie apstākļi, bet tiesai nav saistošas lietas dalībnieku piedāvātās šo faktisko apstākļu juridiskās kvalifikācijas. Piemēram, prasītājs, vēršoties tiesā ar prasību par līguma izpildi, prasības pieteikumā līgumu kvalificē kā pirkuma līgumu. Tomēr, tā kā lietas faktisko apstākļu kvalificēšana un tiesību normu piemērošana saskaņā ar principu jura novit curia ir tikai un vienīgi tiesas prerogatīva, tad puses sniegtā līguma kvalifikācija tiesai nav saistoša un tā līgumu var pārkvalificēt par, piemēram, maiņas vai dāvinājuma līgumu. 26 Citiem vārdiem sakot, līguma noslēgšana jeb, vispārinot, kaut kādas tiesiskas attiecības pastāvēšana starp pusēm arī ir fakts jeb faktiskais apstāklis. 27 Pieņemot, ka juridiskas attiecības starp pusēm pastāvēšana (pat tad, ja šī juridiskā attiecība nav kvalificēta, t.i., tā ir kaut kādā ziņā ir pusēm "apslēpta", bet objektīvi tomēr pastāvoša, un tāpēc starp pusēm ir strīds par tās esamību vai saturu) arī ir fakts, autoraprāt, konflikta starp abām minētajām teorijām dziļākajā būtībā nav. Proti, autoraprāt, nav būtiski, ka saskaņā ar pirmo teoriju gadījumā, kad prasība celta, pamatojoties uz nomas līgumu par nomas maksājumu parāda piedziņu, par prasības pamatu uzskata juridisku attiecību (no nomas līguma izrietošo juridisko attiecību), bet gadījumā, kad prasība celta, piemēram, par servitūta nodibināšanu, prasības pamats ir faktiskais apstāklis, kas liecina par to, ka iespējamā valdošā īpašuma lietošana nav citādi iespējama, kā vien nodibinot servitūtu uz kalpojošo īpašumu, jo abos gadījumos tie ir fakti. Pirmajā gadījumā faktiskais apstāklis ir fakts, ka starp pusēm pastāv juridiska attiecība, bet otrajā gadījumā - faktiskais apstāklis, ka iespējamā valdošā īpašuma lietošana citādi nav iespējama, kā vien nodibinot servitūtu uz kalpojošo īpašumu. Vēl citiem vārdiem sakot, autoraprāt, atšķirība starp abām teorijām jautājumā par to, kas ir prasības pamats, drīzāk ir tikai tajā, ka pirmā no minētajām teorijām atšķirībā no otrās ir detalizētāka, jo atkarībā no prasības juridiskās dabas nošķir gadījumus, kad prasības pamats ir fakts (lai arī skaidri to nenosaucot par faktu) - juridiskas attiecības pastāvēšana, un gadījumus, kad prasības pamats ir fakts, kas nav saistāms ar juridisku attiecību pastāvēšanu.

11 Lai kā arī būtu ar tām teorijām, jo strīdos saistībā ar tām noteikti var daudz vārdu izrunāt, Latvijas Republikas Senāts savā mūsdienu praksē ir diezgan skaidri noteicis, ka prasības pamats ir lietas faktiskie apstākļi, ko varētu uzskatīt par otrās teorijas izpratnes pieņemšanu. Sākotnēji šīs skaidrības Latvijas juristu saimē nebūt nebija. Proti, pēc spriedumu un lēmumu krājumos publicētajiem nolēmumiem var spriest, ka 90. gados Senātā uzskatīja, ka prasības pamats ir tiesību norma (normas), ar kuru prasītājs ir pamatojis savu prasību. Savā spriedumā lietā Nr. SPC-83 Senāts ir rakstījis šādi: "No prasības pieteikuma redzams, ka [..] pilnvarotā persona [..] pamatojis prasību uz Civillikuma 404., 667., 686. panta. Lietas izskatīšanas gaitā viņš prasības pamatu nav grozījis. Tiesa apmierinājusi prasību, pamatojoties spriedumā uz likumu "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā", likumu "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" un Civillikuma 968. pantu, pie tam neatspoguļojot spriedumā šādas rīcības motivāciju. Ievērojot, ka saskaņā ar CPK [toreiz spēkā esošais Civilprocesa kodekss - autora piebilde] 35. panta noteikumiem prasības pamata vai priekšmeta grozīšana ir prasītāja prerogatīva, Senāts atzīst, ka konkrētajā gadījumā tiesa pārkāpusi savu kompetenci, pieļaujot tādā veidā būtisku procesuālo tiesību normu pārkāpumu. Pastāvot šādiem apstākļiem, tiesas spriedums kā nelikumīgs ir atceļams [..]." 28 Līdzīga pieeja Senātam, iespējams ir bijusi lietā SKC-569, kuras ietvaros ar spriedumu tika noteikts, ka "[a]pelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka prasītāja apelācijas sūdzībā izvirzījusi jaunu pamatu prasībai, Latvijas DLK [Darba likumu kodekss - autora piebilde] 178. pantu. Uz šī pamata prasība nav celta un nav papildināta tiesas sēdē pirmās instances tiesā". 29 Savukārt gadā notiek prasības pamata izpratnes un līdz ar to Senāta prakses maiņa. Proti, lietas SKC-281, kuru Senāts izskatīja paplašinātā sastāvā, spriedumā 30 ir teikts, ka "[..] prasības pamats ir to apstākļu kopums, uz kuru pamatots prasījums". Senāts spriedumā arī izskaidroja, ka "[..] apstākli, ka tiesa, izšķirot strīdu, ir piemērojusi LR likuma "Par sabiedrībām ar ierobežot atbildību" 53. panta noteikumus, atzīstot sabiedrību par neesošu, nevis 49. panta noteikumus par sabiedrības darbības izbeigšanu, nevar uzskatīt par prasības priekšmeta un pamata grozīšanu. [..] Prasība tieši pamatota uz to tiesisko attiecību vērtējumu sabiedrības dibināšanas laikā. Tātad tiesai par šīm tiesiskajām attiecībām bija jādot savs vērtējums spriedumā, kas arī ir dots." Pēdējais teikums itin labi pauž domu, ka lietas dalībnieki tiesai liek priekšā lietas faktiskos apstākļus, bet tiesas kompetencē ir tos juridiski kvalificēt un līdz ar to piemērot tiesību normas. Tāpēc tas, ka tiesa spriedumu ir pamatojusi ar citu tiesību normu nekā prasītāja prasības pieteikumā norādītā tiesību norma, nenozīmē, ka tiesa ir rīkojusies ārpus savas kompetences un grozījusi prasības pamatu. Turpmākajos spriedumos Senāts diezgan konsekventi pauž viedokli, ka prasības pamats ir apstākļi, ar kuriem prasītājs pamato savu prasījumu jeb "apstākļi, kas apliecina, ka atbildētājam iestājies noteiktu saistību izpildes pienākums", 31 nevis likuma pants, ar kuru prasība ir pamatota (tas tā ir, pat neskatoties uz CPL 128. panta otrās daļas 6. punktā ietverto prasību, ka prasības pieteikumā norādāms "likums, uz kura prasība pamatota", kas maldīgi varētu radīt priekšstatu, ka likuma panti, kas jānorāda prasības pieteikumā, ir prasības pamats). Apstākļi, kas veido prasības pamatu, nav jebkuri apstākļi. "Pie prasība pamata pieskaitāmi tikai tiesības radošie fakti" 32 jeb, Senāta bieži izmantotajiem vārdiem izsakoties, prasības pamats ir "juridiskie fakti, ar kuriem tiesību

12 normas hipotēze saista strīda pušu materiāltiesiskās attiecības esamību, grozīšanos vai izbeigšanos" 33. Tas varētu šķist diezgan neskaidrs izteikums, tomēr citā savā spriedumā Senāts izskaidro, ka "[..] tiesas uzdevums ir apstākļus, kas veido prasības pamatu (juridiskus faktus) saistīt ar tiesību normas hipotēzi par strīda pušu materiāltiesiskās attiecības esamību, grozīšanos vai izbeigšanos". 34 Tātad var konstatēt, ka prasības pamats ir tiesību normas hipotēzē paredzētie juridiskie fakti. 35 Savukārt tiesību normas piemērošanas rezultātā pusēm savstarpējo juridisko attiecību ietvaros ir jāizpilda tiesību normas dispozīcijā paredzētais uzvedības priekšraksts (shematiski izsakoties, tiesību normas struktūra ir, "ja [seko juridisko faktu uzskaitījums, kuru esamības faktiskajā dzīvē gadījumā juridiskās attiecības dalībniekiem būtu jāizpilda dispozīcijā paredzētais uzvedības priekšraksts], tad [seko juridisko attiecību dalībnieku uzvedības priekšraksts]"). 36 Šī ir atbilde uz sākotnēji uzstādīto jautājumu, kas ir prasības pamats. Turklāt šai atbildei ir vēl viens sevišķi svarīgs procesuāls aspekts. Proti, prasības pamats nosaka to, kas prasītājam ir jāpierāda, lai tiesa apmierinātu prasītāja prasību. Citiem vārdiem sakot, prasības pamats nosaka pierādīšanas nastas jeb onus probandi apjomu, jo saskaņā ar CPL 93. panta pirmo daļu "[k]atrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus". Tātad prasītājam ir jāpierāda prasības pamats, t.i., tiesību normas hipotēzē ietverto juridisko faktu pastāvēšana faktiskajā dzīvē. Tomēr ko darīt, ja tiesību normai nav hipotēzes, t.i., tajā nav juridisko faktu uzskaitījuma, kuram īstenojoties faktiskajā dzīvē, ir jādarbojas tiesību normas dispozīcijai? Piemēram, kā piemērot CL pantu, saskaņā ar kuru "[a]izņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis", jo tajā taču ir tikai dispozīcija, t.i., pateikts, kas jādara aizņēmējam, bet nav pateikts, kādu apstākļu iestāšanās gadījumā tas ir jādara? Kas tādā gadījumā ir prasības pamats prasībā par aizdevuma atmaksu? Šādos gadījumos, kad likuma pantā nav ietverta tiesību normas dispozīcija, šīs tiesību normas dispozīcija var būt ietverta kādā citā likuma pantā. Piemēram, kā vērtēt CL pantu, kurā ir sniegta aizdevuma līguma definīcija ("[a]r aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās")? Vai šī panta struktūru veido hipotēze un dispozīcija? Vai tajā ir noteikts tiesību subjekta uzvedības priekšraksts (dispozīcija) un juridiskie fakti, kuriem pastāvot faktiskajā dzīvē, tiesību subjektam ir jāizpilda attiecīgais uzvedības priekšraksts (hipotēze)? Domājams, atbilde ir noliedzoša - CL pants neietver ne uzvedības priekšrakstu, ne it kā juridisko faktu uzskaitījumu, kuru iestāšanās faktiskajā dzīvē gadījumā būtu jāizpilda uzvedības priekšraksts. Tomēr, autoraprāt, CL pants būtībā ir hipotēze dispozīcijai, kura ir ietverta CL pantā. Citiem vārdiem sakot un vispārinot konkrēto piemēru ar aizdevuma līgumu, vienas tiesību normas daļas (hipotēze un dispozīcija) var atrasties dažādos likuma pantos. Saskaņā ar šādu izpratni CL un pants veido vienu tiesību normu, kurā viens pants veido hipotēzi, bet otrs - dispozīciju, un saskaņā ar šo tiesību normu, "ja starp pusēm ir noslēgts aizdevuma līgums, ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, tad aizņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis [izcelts ir CL panta teksts]". Turklāt šo shēmu var

13 padarīt un tā faktiski ir daudz sarežģītāka, jo, piemēram, CL pantā lietotais jēdziens "līgums" ir izskaidrots CL pantā, saskaņā ar kuru līgums ir "vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību". Tādējādi CL pants būtībā skaidro CL pantā kā hipotēzē noteikto juridisko faktu - aizdevuma līgumu, kas ir priekšnoteikums CL pantā ietvertās dispozīcijas piemērošanai. Tātad tiesību normu var salīdzināt ar piramīdu, kuras pakāpes veido likuma panti. Piramīdas pašā virsotnē ir likuma pants, kas ietver dispozīciju (izmantojot piemēru ar aizdevuma atmaksu, CL pants), bet piramīdas nākamajā (otrajā) pakāpē zem virsotnes ir likuma pants, kas ietver hipotēzi, t.i., juridisko faktu, kura esamība faktiskajā dzīvē ir priekšnoteikums dispozīcijas jeb likuma panta, kas ietver dispozīciju (1943. pants), piemērošanai. Nākamo piramīdas (trešo) pakāpienu veidos likuma panti, kas izskaidro hipotēzē lietotos juridiskos jēdzienus (jēdzienu "līgums" izskaidro CL pants; savukārt jēdzienu "atvietojamas lietas" izskaidro CL 844. pants). Ar to tiesību normas hipotēzes veidošanās vēl nav beigusies. Konkrētajā piemērā ar aizdevuma atdošanu tiesību normai kā piramīdai būs arī ceturtais pakāpiens, jo trešajā pakāpienā (CL pants) lietotais jēdziens "saistību tiesība" ir skaidrots CL pantā, savukārt jēdziens "gribas izteikums" nav definēts, bet drīzāk kazuistiski skaidrots CL un turpmākajos pantos. Esam ieguvuši shēmu jeb tiesību normu "piramīdas" veidolā: Tiesību normas dispozīcijacl pants Tiesību normas hipotēze CL pants pants / 844. pants pants / un turpmākie panti Autors nepretendē uz pilnīgas šīs "piramīdas" zemāko pakāpienu jeb CL panta hipotēzes aprakstīšanu. Tā vietā autora mērķis ir parādīt principu, kā veidojas CL pantā ietvertās tiesību normas dispozīcijas hipotēze. Šīs analīzes sakarā iespējams rodas daži jautājumi. Piemēram, kas ir tiesību norma? Vai likuma pants ir tiesību norma vai arī tikai tiesību normas daļa? Vai visos gadījumos likuma pantu var saukt par tiesību normu? Šie drīzāk ir retoriski jautājumi, un lai tie paliek šajā pētījumā neatbildēti, jo atbilžu rašana uz šiem jautājumiem nav šī pētījuma mērķis. Turpināsim analizēt piemēru ar tiesību normu, kuras dispozīcija ir CL pants, jo šī analīze nav pabeigta. Proti, tiesību normas hipotēze taču var ietvert ne tikai vienu juridisku faktu (aizdevuma līguma esamību), bet divus vai vairākus juridiskus faktus, kuriem jāiestājas faktiskajā dzīvē, lai tiesību subjektam tiesību normas piemērošanas rezultātā būtu jārīkojas saskaņā ar tiesību normas dispozīcijā (CL pants) ietverto uzvedības priekšrakstu. Katras saistības, tajā skaitā aizdevuma atmaksas, priekšnoteikums ir saistības izpildes termiņa iestāšanās. "Saistība pirms termiņa nav jāizpilda." 37 Tas izriet no CL panta, kurā noteikts, ka, "[j]a izpildījuma laiks ir noteikts, tad parādniekam tas jāievēro, negaidot sevišķu kreditora atgādinājumu, bet tāpat arī viņam nav jāizpilda sava saistība agrāk nekā pēc noliktā termiņa notecējuma". Līdzīgi kā nosacītas saistības gadījumā pirms nosacījuma iestāšanās, tā arī pirms saistības izpildes termiņa iestāšanās kreditoram ir tikai nogaidu tiesība, t.i.,

14 pirms nosacījuma vai termiņa iestāšanās parādniekam saistība nav jāizpilda (sk. CL un pantu) un kreditoram nav tiesību prasīt saistības izpildījumu. Turklāt saistības izpildes termiņa iestāšanās ir juridisks fakts, kas ir jānošķir no līguma esamības kā juridiska fakta, t.i., tie ir divi atsevišķi juridiskie fakti, pat neraugoties uz to, ka faktiskajā dzīvē saistības izpildes termiņš ir norādīts līgumā jeb, precīzāk, neraugoties uz to, ka abu juridisko faktu - "aizdevuma līgums" un "saistības izpildes termiņa iestāšanās" - pastāvēšanu faktiskajā dzīvē bieži var pierādīt ar vienu pierādījumu - starp pusēm noslēgto rakstveida līgumu. Tas tā ir tāpēc, ka juridiskais fakts "aizdevuma līgums" CL panta izpratnē paredz tikai līguma būtiskās sastāvdaļas, nevis noteikumus par aizdevuma atmaksas termiņu. Tāpēc vēl viens juridiskais fakts, kam jāpastāv faktiskajā dzīvē, lai aizņēmējam būtu jāpilda CL pantā noteiktais uzvedības priekšraksts, ir aizdevuma atmaksas termiņa iestāšanās. Tādējādi CL panta hipotēze un visa tiesību norma, saskaņā ar kuru aizņēmējam jāatmaksā aizdevums, kļūst vēl sarežģītāka: "Ja starp pusēm ir noslēgts aizdevuma līgums, ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā [izcelts ir negrozīts CL panta teksts], un ja ir iestājies aizdevuma atmaksas termiņš [CL pants], tad aizņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis [izcelts ir negrozīts CL panta teksts]" Attiecīgi sarežģītāks kļūst šis tiesību normas shematiskais attēlojums piramīdas veidolā: Tiesību normas dispozīcijacl pants Tiesību normas hipotēze CL pants CL pants pants / 844. pants pants / un turpmākie panti Šīs shēmas jeb piramīdas papildināšanu varētu turpināt, jo, iespējams, ir vēl citi juridiskie fakti, kuriem jāpastāv faktiskajā dzīvē, lai aizņēmējam būtu jāpilda CL pantā noteiktais pienākums. Tomēr tas netiks šeit darīts, jo autora galvenais uzdevums ir izpildīts. Proti, pirmkārt, autors ir parādījis, ka prasības pamats ir lietas faktiskie apstākļi. Otrkārt, ka gadījumā, ja starp lietas faktiskajiem apstākļiem ir atrodami visi tiesību normas hipotēzē paredzētie juridiskie fakti, t.i., var konstatēt, ka reālajā dzīvē pastāv tiesību normas piemērošanai nepieciešamie juridiskie fakti, tad tiesību norma ir piemērojama, kas tiesas spriešanas gadījumā nozīmē prasības apmierināšanu. Ja, turpretim, faktiskajā dzīvē netiek konstatēta visu tiesību normas hipotēzē uzskaitīto juridisko faktu esamība (CL panta gadījumā, piemēram, netiek konstatēts, ka ir iestājies aizdevuma atmaksas termiņš), tad tiesību norma (attiecīgi pants) nav piemērojama un prasība (par aizdevuma piedziņu) ir noraidāma kā nepamatota, t.i., tāpēc, ka tā nav pamatota, jo faktiskajā dzīvē nepastāv visi juridiskie fakti, kuriem jāpastāv, lai sāktu darboties attiecīgais uzvedības priekšraksts. Treškārt, autora mērķis bija parādīt, ka atsevišķs likuma pants var būt tiesību normas dispozīcija, bet citi panti (viens vai vairāki vienlaikus) var veidot tās pašas tiesību normas hipotēzi, kas ietver juridisko faktu uzskaitījumu, kuru esamība ir priekšnoteikums dispozīcijas piemērošanai. Ceturtkārt, autora mērķis bija parādīt, ka saistības izpildes termiņa iestāšanās ir juridisks fakts, kas tādējādi ir prasības pamata elements un kura pastāvēšana faktiskajā dzīvē ir priekšnoteikums saistības izpildei un līdz ar to tiesā celtas prasības apmierināšanai.

15 1 Šeit izklāstītais ir autora veiktā pētījuma pirmā daļa. Šī pētījuma nobeigums arī tiks publicēts "Jurista Vārdā". 2 Saskaņā ar CL Lietu tiesību nodaļu pieaugums ir īpašuma iegūšanas veids, t.i., īpašumu var iegūt pieauguma ceļā. Īpašuma pieaugums var notiks šādos veidos: (1) viena zemes gabala pievienošanās otram ceļā (pieaugums ar viena zemes gabala pievienošanos otram var rasties, izceļoties upes salai, mainot upei gultni un kā pieskalojums), (2) ēku uzcelšanas ceļā (uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu), (3) sēšanas un stādīšanas ceļā (koki un citi augi, kas pārstādīti svešā zemē, pieder tās īpašniekam no tā laika, kad tie laiduši šajā zemē saknes) un (4) pieaugums ar kustamu lietu savienošanu un svešu lietu apstrādāšanu (ja vairāku īpašnieku kustamas lietas kaut kādā kārtā, vai nu viņiem savstarpēji vienojoties, vai nejauši, tiek savā starpā savienotas). 3 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu tiesu departamenta spriedumi un lēmumi Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, lpp. 4 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2007, lpp. 5 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2000, lpp. 6 Atbilde uz jautājumu par to, līdz kuram brīdim procesā pirmās instances tiesā prasītājs var pievienot prasībai pieaugumu, šajā pētījumā vēl tikai tiks meklēta. Autors uzskata, ka šis brīdis varētu būt vai nu lietas izskatīšanas pēc būtības sākums, vai arī lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšana. Šī iemesla dēļ autors šobrīd pieļauj kā vienu, tā otru iespēju - gan lietas izskatīšanas pēc būtības sākumu, gan lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšanu. 7 Šajā gadījumā, autoraprāt, nav būtiski, ka atsevišķos periodos šī tiesību norma Latvijas teritorijā nebija spēkā. Tā tas bija, piemēram, padomju periodā, jo padomju tiesību sistēmā nemaz nebija trīs instanču tiesu sistēmas, un līdz ar to šāda tiesību norma nemaz nebija aktuāla pants, kas atļāva apelācijas sūdzībā prasībai pievienot pieaugumus, no LPSR pārņemtajā Latvijas Civilprocesa kodeksā tika ieviests tikai gadā. Tomēr galvenais iemesls tam, kāpēc padomju periodā procesa likums neļāva pievienot prasībai pieaugumus bija nevis tas, ka nepastāvēja trīs instanču tiesu sistēma, bet gan tas, ka zeme piederēja valstij (tautai) jeb tā bija res extra commercium. Likumsakarīgi, ka šādā situācijā neviena privātpersona nevarēja iegūt īpašumā pieauguma objektu, jo pieaugums kā tāds padomju tiesību sistēmas ietvaros nemaz nevarēja notikt. Tātad nevar rasties vajadzība meklēt risinājumu situācijai, ka īpašuma iegūšana ar pieaugumu notiek pēc lietas izskatīšanas pēc būtības sākšanas pirmās instances tiesā. 8 Vairāk par šo jautājumu un ar to saistītajām problēmām sk.: Vainovskis M., Poga E. Piezīmes par Latvijas Senāta prakses apkopošanu un publicēšanu. Jurista Vārds, , Nr. 44 (639). 9 Latvijas Vēstnesis, , Nr. 326/330.

16 10 Beimuts G. Mūsu CPL. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1938, Nr. 2, lpp. 11 Likumu un rīkojumu krājums gads ([b v.], [b. g.]), 154. dokuments: "Visi agrākie Krievijas likumi, kuri pastāvēja Latvijas robežās līdz 24. oktobrim g., pagaidām uzskatāmi par spēkā esošiem pēc 18. novembra g., cik tālu tie nav atcelti ar jauniem likumiem un nerunā pretim Latvijas valsts iekārtai un Tautas Padomes platformai". 12 Par likuma grozīšanas vēsturi un Kodifikācijas nodaļas izdotajiem likuma tekstiem sk.: Beimuts G., op. cit., lpp. 13 Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: autora izdevums, 1933, 110. lpp. 14 Pēdējais oficiālais Krievijas impērijas Civilā tiesvedības nolikuma izdevums attiecas uz gadu, publicēts Сводъ Законовъ, Томъ XVI, чaсть 1, издание 1914 года (sk. Bukovskis V., op. cit., 113. lpp.). 15 Teksts oriģinālvalodā te un turpmāk ņemts no Уставъ Гражданскaго Cудопроизводствa. Изданіе 1892 года. Изданіе Kодификаціоннаго отдела при Государственномъ Совете (Сaнктпетербургъ: [б. г.]) (Latvijas Nacionālās bibliotēkas kods K34/2250): "Истецъ можетъ уменьшить свои требованія, заявленныя в исковомъ прошеніи, но не въ праве увеличивать их, изменять по существу или предъявлять новыя требованія, разве бы они истекали непосредственно изъ заявленныхъ в исковомъ прошеніи." 16 Teksts oriģinālvalodā: "Не считается увеличеніемъ или измененіемъ требованiй по существу, когда истецъ выражаетъ ихъ определительнee, когда онъ присовокупляетъ къ нимъ проценты и пpирашенiя, или, въ случае отчужденiя или утраты имущества, составляющaго предметъ дела, требуетъ отъ ответчика возмещенiя ценности имущества." 17 Teksts oriģinālvalodā: "Въ апелляцiонной жалобе не должны быть помещаемы требованiя, непредъявленныя в Окружнoм Суде. Не считается предъявленiемъ новыхъ требованiй, когда апеллятopъ отыскиваетъ приращенiя спорного предмета, или проценты, наросшiе во время производства дела, или проситъ о взысканiи ценности отчужденнaго или утраченнaго имущества, составляющaго предметъ дела." 18 Turklāt, tā kā Krievijas impērijas Civilās tiesvedības nolikuma pēdējā oficiālā publikācija bija krievu valodā, tad arī Latvijas Republikā piemērojamā likuma oficiālais teksts bija krievu valodā jeb "likumdošanas akta pirmatnējais teksts bauda priekšrocības pret kodifikācijas likuma [t.i., Saeimas Kodifikācijas nodaļas izdotajiem likuma tekstiem - autora komentārs] tekstu" (sk. Bukovskis V., op. cit., 113. lpp.). 19 Likuma pantu numerācijas reformas iemesls bija atsevišķu pantu (attiecās uz bijušajām Baltijas guberņām) no citas Krievijas impērijas Civilās tiesāšanās nolikuma nodaļas, kas Latvijā netika pārņemta, pārcelšana uz nodaļām, kuras tika pārņemtas un piemērotas Latvijā (sk. Bukovskis V., op. cit., 114. lpp.).