Darba lapu fenomens. Nepatīk! Izrakstiet zīmi! Ciemos pie Ikšķiles Brīvās skolas. Vidusskolēna vajadzības. Skolotāja viedoklis:

Transkripts

1 Nr. 20; Jauns iknedēļas e-žurnāls izglītības profesionāļiem Nepatīk! Izrakstiet zīmi! Darba lapu fenomens Ciemos pie Ikšķiles Brīvās skolas Vidusskolēna vajadzības METODISKAIS MATERIĀLS Skolotāja viedoklis: skolas un vecāku attiecības Vāka foto: Matemātikas mācīšana ar Wasserglasmethode. Linda Apine, metodes ieviesēja Latvijā 1

2 3 SATURS SKOLA UN MĀCĪBU LĪDZEKĻI Darba lapu fenomens. Tas aizsākās aptuveni gadā. Pirms tam skolēns izlasīja pasaku un domāja kādus jautājumus par izlasīto varētu uzdot? Šobrīd jautājumi jau ir uzrakstīti priekšā. Kas tad ir lielāks ieguvējs skolotājs vai skolēns? Vai darba lapu fenomens ir veiksmīgs bizness? 6 SKOLA UN SPORTS Nepatīk! Izrakstiet zīmi! Lai kaut ko nedarītu, cilvēki meklē attaisnojumus. Lai nesportotu, bērni atrod attaisnojumus pie ģimenes ārsta. Iemesli ir dažādi, un patiesas veselības problēmas ir tikai daļai no viņiem. Nereti aiz vārda negribu slēpjas dziļākas problēmas, kas transformējas, piemēram, galvassāpēs. Atbrīvojums no sporta stundas rokās, bet vai problēma ir atrisināta? 8 SKOLOTĀJI PILNVEIDOJAS Dabaszinātņu un matemātikas skolotāji pilnveido profesionālās prasmes. Pieredzes stāstu darbnīcās Mācāmies kopā vienkopus pulcējās gan Latvijas Universitātes starptautiskajā pētniecības projektā PROFILES iesaistītie skolotāji, gan skolotāji un skolu vadītāji, kas regulāri darbojušies profesionālās darbības izpētes grupās jeb mācīšanās grupās. 10 SKOLA UN KARJERAS IZGLĪTĪBA Kā skolotājs var pozitīvi ietekmēt bērna turpmākās izglītības gaitas? Skolēni kopā ar vecākiem domā, kā nokļūt sev piemērotākā un labākā skolā, savukārt skolu vadītāji lauza galvas, kā vairot skolēnu skaitu savās skolās, jo nauda taču seko skolēnam, nereti aizmirstot, ka skolēnam būtu jāno kļūst sev atbilstošākajā mācību iestādē. Vidusskolēnu vajadzības. Strādājot ar skolotājiem, esmu novērojusi, ka, tieši uzdrošinoties izprast savas izjūtas un vēlmes, aizdomājoties, kā katrs var iepazīt savas nezināmās un neizprotamās dvēseles ēnas puses, daudz labāk var palīdzēt un dot zināšanas jauniem cilvēkiem. 14 SKOLOTĀJA VIEDOKLIS Skolas un vecāku attiecības. Ja runājam par skolu vai citu izglītības iestādi, tad attiecības ar vecākiem arvien bijušas sarežģītas. Jāsaka, ka tāda reāla ģimenes konsultanta nav, kam lūgt palīdzību. Protams, oficiālā nostāja ir par attiecību saglabāšanu un izglītības iestāde cenšas būt atsaucīga un ieinteresēta. Tiek organizētas atvērto durvju, vecāku u. c. dienas, lai informētu, izglītotu, uzklausītu. Vai vecāki izmanto piedāvājumu tāds ir šīs reizes jautājums. 17 CIEMOS PIE SKOLAS Viesojoties Ikšķiles Brīvajā skolā gadā četras mammas un domubiedrenes izveidoja savu skolu 2 mēnešu laikā, jo saprata, ka vēlas sniegt saviem bērniem citādāku, uz bērna interesēm un vajadzībām fokusētu skolu. Skolu, kurā tiek audzinātas tādas vērtības kā brīvība, patstāvība, radošums, ģimeniskums, kurā bērnam iemāca raudzīties uz pasauli atbildīgi un izprotot pasaules norises. 19 SKOLAS VIDE Kā ar mīlestību un cieņu noteikt bērnam robežas. Bērni pārbauda robežas ar izmēģinājuma un kļūdīšanās metodi it īpaši situācijās, kurās viņiem trūkst paļāvīgu likumu, skaidru robežu vai kurās pieaugušie rīkojas neskaidri, neprasmīgi vai nedroši, mazāk uzticoties savai intuīcijai un jūtām, darot to, ko apkārtējie no viņiem gaida. 21 METODISKIE MATERIĀLI Matemātikas mācīšana ar Wasserglasmethode. Wasserglasmethode ir metode, kas palīdz izprast matemātiku, lejot speciālās glāzēs iekrāsotu ūdeni (ūdens tiek iekrāsots labākas uzskatāmības dēļ, turklāt bērniem vienmēr ir interesanta pati iekrāsošana, sevišķi, ja tiek jauktas kopā vairākas krāsas). Metodes pamatprincips ir vizualizēšana. Pašvaldībām divreiz gadā būs jāziņo par izglītojamo skaitu piešķiramā finansējuma aprēķiniem LETA informācija ZIŅAS ĪSUMA Novadu un republikas pilsētu pašvaldībām būs jānodrošina, ka Valsts izglītības informācijas sistēmā līdz attiecīgā gada 31. maijam un 5. tiek ievadīta un apstiprināta informācija par bērnu un skolēnu skaitu tās padotībā esošās vispārējās izglītības iestādēs attiecīgā gada 27. maijā un 1.septembrī. To paredz valdības 21.maijā atbalstītie grozījumi Kārtībā, kādā aprēķina un sadala valsts budžeta mērķdotāciju pašvaldību izglītības iestādēm bērnu no piecu gadu vecuma izglītošanā nodarbināto pirmsskolas izglītības pedagogu darba samaksai un pašvaldību vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksai". Noteikumu grozījumi paredz, ka, ievērojot minēto Valsts izglītības informācijas sistēmā ievadīto un apstiprināto informāciju, tiks aprēķināta mērķdotācija attiecīgi periodam no 1.septembra līdz 31.decembrim un periodam no 1.janvāra līdz 31.augustam. Izglītības un zinātnes ministrija norāda, ka tādējādi tiks nodrošināta savlaicīga informācija par izglītojamo skaitu, lai to izmantotu valsts budžeta līdzekļu sadalei pašvaldību izglītības iestādēm bērnu no piecu gadu vecuma izglītošanā nodarbināto pirmsskolas izglītības pedagogu darba samaksai un pašvaldību pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Ministrija arī uzsver, ka, sākoties jaunam mācību gadam, pedagogi būs informēti par viņu atalgojumam pieejamo finansējumu. Noteikumi attiecas uz 109 novada pašvaldībām un deviņām republikas, aptuveni pedagogiem un 1200 izglītības iestādēm. 2

3 SKOLA UN MĀCĪBU LĪDZEKĻI Darba lapu fenomens Jolanta Derkevica-Pilskunga, žurnāliste Darba lapu fenomens aizsākās aptuveni gadā. Pirms tam skolēns izlasīja pasaku un domāja kādus jautājumus par izlasīto varētu uzdot? Šobrīd jautājumi jau ir uzrakstīti priekšā. Iepazīstot dabā notiekošos procesus, skolēns pats zīmēja dzīvniekus un veidoja tabuliņu, lai atzīmētu, kur dzīvnieks guļ un ko ēd. Skolēns rēķināja rūtiņu skaitu un izmēru, zīmēja rūtiņas. Šobrīd tabula jau ir priekšā. Kas tad ir lielāks ieguvējs skolotājs vai skolēns? Vai darba lapu fenomens ir veiksmīgs bizness? Ko par darba lapu fenomenu saka pedagoģijas profesore Anita Petere? Nepiekrītu darba burtnīcām, žurnālam Skolas Vārds skaidroja profesore, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas sākumskolas skolotāju sagatavošanas programmas direktore A. Petere. Šobrīd katrā mācību priekšmetā tiek izdots komplekts, kurā ir arī darba burtnīcas. A. Petere skaidro, ka, pildot darba lapas, skolēnam nav nepieciešams loģiski domāt, jo daudz ir pateikts priekšā. Šī iemesla dēļ skolēns pārvēršas par noteiktu norādījumu izpildītāju. Pietrūkst radošās pieejas un integratīvo prasmju. A. Petere uzskata, ka darba lapu fenomens ir komercija. Šobrīd mācībām nepieciešamie līdzekļi ir dārgi. Arī vecāku izpratne par to, kas skolēnam nepieciešams, ir dažāda. Nereti vecāki sūdzas, ka nopirktās burtnīcas nav aizpildītas. A. Petere uzskata, ka darba lapu daudzums būtu jāierobežo, bet ne slīgstot otrā galējībā, jo tām ir arī savi plusi. Darba lapas nedrīkstētu pārvērsties par obligāto literatūru. Analizējot dziļāk darba lapu fenomenu, A. Petere norāda, ka skolas ražo izpildītājus un skolēns pie darba lapām pierod. Jautājumi ir uzrakstīti priekšā, un vairs nav jādomā. Tāpēc ir jābūt mērenībai. Vai darba lapu fenomens ir bizness? Skolas Vārds aptaujāja arī darba lapu ražotājus izdevniecības Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētāju Viju Kilbloku un apgāda Lielvārds valdes priekšsēdētāju Aivaru Gribustu. V. Kilbloka skaidro, ka darba burtnīcas sāka ražot jau no gada un tobrīd tās bija kā atvieglojums gan vecākiem, gan skolotājiem, bet šobrīd tiek runāts par mācību līdzekļu digitalizāciju. A. Gribusts norāda, ka skolotājs nosaka, kādi mācību materiāli būtu jāiegādājas mācību nodrošināšanai. Izglītības un zinātnes ministrija apstiprina galveno iegādājamo literatūru: katra priekšmeta mācību grāmatu un metodisko līdzekli skolotājam. Pārējie elementi, kā, piemēram, darba burtnīcas, nav obligāti, viņš saka, piebilstot, ka jautājums, kādi papildmateriāli tiek izvēlēti mācību nodrošināšanai, ir jāuzdod skolotājiem, nevis to ražotājiem. Darba lapas ir tikai viena no mācību aktivitātēm, ko var izmantot. Tās mācībās tiek izmantotas visā pasaulē, un vienīgā atšķirība no mums citur to nodrošina skola. Latvijā nereti darba lapas tiek kopētas, pieprasot vecākiem kopēšanai nepieciešamo naudu. Poligrāfiski izdotas burtnīcas, protams, ir ekonomiski izdevīgākas, jo parasti kopēšanā netiek ierēķināti skolotāja izdevumi. Tēma par darba lapām un to lietderību tikusi Vēlamo rezultātu darba lapu izmantošana var radīt tikai tad, ja darbs tiek plānots un veikts, vienlaikus izmantojot atbilstošu mācību grāmatu. apspriesta un aktualizējusies pēdējos divos gados. A. Gribusts informē, ka ir skolotāji, kuri pamēģinājuši strādāt bez darba lapām un gada beigās secinājuši, ka darbs kopumā nav bijis tik efektīvs, viņi tomēr atgriezušies pie ierastās sistēmas. Tādējādi var secināt, ka izglītības sabiedrība noraidošo viedokli ir pārbaudījusi. Savukārt, ja burtnīcas tiek nopirktas un netiek lietotas, tas ir jautājums, kas risināms skolā. Stāstot par digitalizāciju, A. Gribusts skaidro, ka visā pasaulē pieprasījums pēc poligrāfiskiem izdevumiem samazinās un apgāds Lielvārds tam ir gatavs un pielāgojas, koncentrējoties nevis uz noteiktu mācību līdzekļu izdošanas formu, bet gan saturu. Tā ir ikdiena, tādēļ apgāds nodrošina satura veidošanu arī digitālā veidā. Galvenā būtība ir, ko un kā mācīs, nevis ar ko to darīs, saka A. Gribusts. 3

4 Skolotāji vai darba lapas atvieglo mācības un tiek lietotas? Mūsu žurnāls aptaujāja vairākus profesionālus skolotājus. Kandavas lauksaimniecības Valsts tehnikuma latviešu valodas un literatūras skolotāja Rudīte Mitlere stāstīja, ka darba lapu mērķis ir pārbaudīt un nostiprināt zināšanas par konkrētām tēmām. Mērķi var būt atšķirīgi atkarībā no darba lapu autora iecerēm, jo dažādu izdevniecību lapām ir atšķirīgi mērķi. Vēlamo rezultātu darba lapu izmantošana var radīt tikai tad, ja darbs tiek plānots un veikts, vienlaikus izmantojot atbilstošu mācību grāmatu. Vidusskolas vecumposma lapās nav viss pateikts priekšā, ir iespēja izpausties gan radoši, gan teorētiski. R. Mitlere norāda, ka darba lapas viņas darbu atvieglo minimāli, jo profesionālajā izglītībā mācību līdzekļi ir citādāki nekā vispārizglītojošajās skolās mācību process ir citāds prakšu dēļ. R. Mitlere uzskata, ka darba lapas nākotnē izmantos vēl mazāk, jo jau šobrīd tiek individuāli veidoti mācību materiāli, piemērojot tos konkrētās klases mācību īpatnībām un spējām, izmantojot informācijas tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Galvenais pozitīvais darba lapu aspekts, pēc R. Mitleres domām: tās ir jau gatavs un pedagoģiski korekti izstrādāts materiāls. Savukārt negatīvais vienā komplektā esošās darba lapas nevar pielietot cita autora mācību grāmatai. Ne visi uzdevumi ir nepieciešami un noderīgi, turklāt skolēnam materiāls ir brīvi pieejams jau pirms mācību vielas apguves, tādējādi tas spējot radīt nepareizu priekšstatu par konkrētās tēmas izpratni. R. Mitlere darba lapas izmanto ļoti maz, jo to lietošanu ierobežo tehnikuma darba specifika. Literatūras un latviešu valodas skolotāja Ance Kleinberga (vārds mainīts) uzsvēra, ka darba lapu mērķi ir dažādi: nostiprināt zināšanas, attīstīt prasmes, kā arī palīdzēt saskatīt cēloņsakarības. A. Kleinberga uzskata, ka darba lapās nav viss pateikts priekšā, liedzot skolēnam intensīvi un radoši domāt, bet to nevar apgalvot viennozīmīgi. Skolotāja norāda: Katrs gatavais materiāls atvieglo darbu, jo to var radoši izmantot. Bet neviens darba lapu komplekts, kuru gatavojis cits skolotājs, netiek izmantots pilnībā. Tas ir kā rosinājums, kā palīgs ikdienas darbā. Katrai klasei, katram skolotājam esošās darba lapas ir jāpielāgo. Darba lapas neder, mācot pārskata tēmas, bet ir izmantojamas vēlāk, atkārtojot iepriekš mācīto, jo ir viegli pārskatāmas. Viņa uzsver, ka darba lapas neder, mācot pārskata tēmas, bet ir izmantojamas vēlāk, atkārtojot iepriekš mācīto, jo ir viegli pārskatāmas. Ja skolēnam ir neglīts rokraksts, tad, pārskatot savus materiālus pirms pārbaudes, ir vieglāk orientēties, jo daļa teksta jau ir darba lapā. Ir laika ekonomija stundā, jo skolēns ieraksta tikai pašu nepieciešamāko un svarīgāko. A. Kleinberga uzsver, ka darba lapās ir arī radošie uzdevumi, kas rosina domāt un pieradina pie precīzām, konkrētām atbildēm. Savukārt mīnuss ir tas, ka tās pieradina fragmentāri pierakstīt. Vai darba lapas tiek izmantotas un kāda ir pieredze speciālajās skolās? Rīgas 3. speciālās pamatskolas arodapmācības skolotāja Inese Upeniece raksturo, ka darba lapu mērķis ir daudzpusīgāk piedāvāt skolēnam uzdevumus, lai sasniegtu kvalitatīvāku mācību rezultātu. Ja darba lapas ir izstrādātas atbilstoši mācību tēmai, piedāvātie uzdevumi ir labi saprotami un pārskatāmi, rezultāts tiek panākts. Lai skolēnus mudinātu radoši un intensīvi domāt, materiālam jābūt pārdomātam un kvalitatīvi izveidotam. Tas atvieglo skolotāju darbu. Ārvalstīs biežāk izmanto interaktīvās metodes, jo ir lielāks klašu nodrošinājums ar atbilstošiem mācību līdzekļiem. Rīgas 3. speciālajā pamatskolā tiek uzskatīts, ka nākotnē katrā klasē būtu nepieciešams internets, kas palīdzētu daudzpusīgāk pasniegt mācību vielu tādējādi mazinātos darba lapu izmantošana. Kā galveno pozitīvo aspektu darba lapu izmantošanai I. Upeniece min iespēju skolēnam strādāt patstāvīgi. Protams, skolotājs var izveidot arī savus uzdevumus. Kopumā darba lapas ir ļoti uzskatāms mācību līdzeklis. Negatīvais nereti skolotāji darba lapas izmanto pārāk bieži, un tas ierobežo pārējo metožu lietošanu. Darba lapām 4

5 vajadzētu būt kā papildinājumam mācību darbam, nevis ikdienas stundas sastāvdaļai. Logopēde Lolita Apsēna informē, ka, strādājot ar speciālās skolas bērniem, darba lapas var būt kā neliels pārbaudes darba variants, bet ne kā patstāvīgs mācību materiāls. Speciālā skolā neder darba lapas, jo vieni nelasa, vieni nespēj sakoncentrēties darba tempam, citi neorientējas ne laikā, ne telpā. Ja skolotājs lieto darba lapas, tad jāskaidro bērnu vecākiem to nepieciešamība.ja aizpilda tikai dažas lapas, tad tomēr lietderīgāk būtu tās nokopēt, aiztaupot izdevumus vecākiem. Speciālās izglītības iestādēs un skolās ar profesionālu ievirzi darba lapas tomēr nebūs labākais un visvairāk izmantojamais mācību līdzeklis. lapas taču var nokopēt, nepērkot visu materiālu, pauž sašutumu mamma, kura gan tomēr neuzskata, ka darba lapa būtu jāaizpilda no vāka līdz vākam. Anna Kalniņa (vārds mainīts) dalās ar saviem novērojumiem. Piemēram, 1. klases mūzikas burtnīcā ir uzzīmēti dzīvnieki jānosaka, vai tie dzied augstu vai zemu. Pat pieaugušais nevar atbildēt, kā dzied āpsis. Iespējams, ka te arī izpaužas radošums, bet A. Kalniņa uzskata, ka tas ir nepārbaudīts un neanalizēts absurds. Piemēram, latviešu valodas darba lapas ir ļoti neērtā formā. Tā pat nav burtnīca, bet noplēšamas lapas. Bērns tās pazaudē un saburza. Vienā no uzdevumiem ir uzrakstīti skolēnu vārdi, kas savienoti ar pilsētām. Zem zīmējuma bērnam jāuzraksta, uz kurieni katrs cilvēks dosies, bet priekšā jau ir uzrakstīts viss teikums. Piemēram: Māra dosies uz... Bērnam atliek ierakstīt tikai pilsētu. Kādēļ neuzrakstīt visu teikumu? Protams, burtnīcās ir arī domāt rosinoši uzdevumi. Piemēram, kas ir acis? A. Kalniņas dēls ierakstījis, ka tā ir redze, un atbilde nav nepareiza, bet dziļi filozofiska. Uzdodot skolas personālam jautājumu, vai nepieciešams izmantot ārvalstīs gūto pieredzi darba lapu izmantošanā, saņēmām atbildi, ka skan jau lepni, bet mums pašiem ir laba pedagoģiskā pieredze, tādēļ varam iztikt bez svešzemju paraugiem. Ja speciālā skolā tiek izstrādātas darba lapas, tad katram bērnam individuāli, jo bērniem ir dažādi specifiski traucējumi. Vai vecāku un skolotāju viedokļi ir līdzīgi? Uzņēmēja Sintija Erenberga, Ralfa Erenberga (1. klase) mamma, Skolas Vārdam stāsta, ka darba lapas, pirmkārt, ietekmē katra vecāka finanses, otrkārt, iepazīstoties ar to saturu, tiešām nākas atzīt, ka viss ir priekšā, turklāt to saturs ir vērsts uz patērētāju ražošanu. Esmu novērojusi: ja skolā ir jāapgūst tēma par naudu, tad māca, kur to tērēt, nevis ieguldīt. Ja latviešu valodā jālasa stāstiņš, tad jautājumi par to jau ir jau uzrakstīti un formulēti priekšā. Dažkārt ir jāsavelk zīmējums ar jau uzrakstītu vārdu. Skolēns pats varētu uzrakstīt, kā konkrēto dzīvnieku vai priekšmetu sauc. Savukārt dažos mācību priekšmetos darba burtnīcās ir aizpildītas tikai dažas lapas, stāsta pirmklasnieka mamma. S. Erenberga uzskata, ka skolotājam būtu jāplāno, cik liela daļa no apjomīgajām darba burtnīcām tiks izmantota. Tās dažas Pedagogu, izdevēju, skolotāju un vecāku viedokļi ir atšķirīgi. Analizējot ekspertu teikto, ir jāsecina, ka visā ir nepieciešams saprātīgs balanss. Gan saturā, gan finanšu aspektā. Ja skolotājs lieto darba lapas, tad jāskaidro bērnu vecākiem to nepieciešamība. Ja aizpilda tikai dažas lapas, tad tomēr lietderīgāk būtu tās nokopēt, aiztaupot izdevumus vecākiem. Speciālās izglītības iestādēs un skolās ar profesionālu ievirzi darba lapas tomēr nebūs labākais un visvairāk izmantojamais mācību līdzeklis. Varbūt darba lapas ir veiksmīgs bizness, bet jāpiekrīt apgāda Lielvārds valdes priekšsēdētājam, ka viss komplekts tomēr nav jāizmanto. Skolotājs izvēlas un analizē. Iespējams, ka darba lapu fenomena sašutuma vilnis ir komunikācijas trūkums skolās, kas ir jau atsevišķs temats. 5

6 SKOLA UN SPORTS Nepatīk! Izrakstiet zīmi! Nika Aleksejeva, žurnāliste Lai kaut ko nedarītu, cilvēki meklē attaisnojumus. Lai nesportotu, bērni atrod attaisnojumus pie ģimenes ārsta. Iemesli ir dažādi, un patiesas veselības problēmas ir tikai daļai no viņiem. Nereti aiz vārda negribu slēpjas dziļākas problēmas, kas transformējas, piemēram, galvassāpēs. Atbrīvojums no sporta stundas rokās, bet vai problēma ir atrisināta? Emīlija mācās 7. klasē. Sporta stundā viņa nepiedalās. Nepatīk. Pašlaik viņai ir atbrīvojums uz gadu veselības problēmu dēļ, bet brīvajā laikā meitene labprāt brauc ar skrituļslidām vai skrituļdēli pa rampām. Man nepatīk skriet, un... jā, man ir atbrīvojums no sporta, skaidro Emīlija, atbildot uz jautājumu, kāpēc viņai nepatīk sporta stunda. Pašlaik meitenei ir atbrīvojums, bet arī tad, ja nebūtu, Emīlija saka, ka sporta stundā sēdētu malā. Tā labāk. Man nepatīk skriet, pumpēties. Varētu likt vienkārši spēlēt spēles un likt labas atzīmes, spriež meitene. Lai gan pašlaik problēma ir faktā, ka ārstiem un skolotājiem trūkst izpratnes par to, kā viena vai otra darbs ietekmē bērna veselību, un abas puses nevēlas uzņemties atbildību par bērna veselību, izeju abpusējā dialogā P. Princis neredz. Protams, ne visi uz Rīgas ielām sastaptie skolēni par sporta stundu bija līdzīgās domās. Piemēram, Emīlijas draudzene Inga, kas mācās 9. klasē, sporta stundās piedalās labprāt. Arī Mihails (7. klase) sporta stundās piedalās, jo uzskata to par labu atslodzi no citiem mācību priekšmetiem. Puisis atzīst, ka brīžos, kad pēc slimības izrakstīta ārsta zīme, gribas skriet kopā ar pārējiem, savukārt tad, kad zīmes nav, arī sportot negribas. Līdzīgi ir arī 5. klases skolniecēm Amandai un Darijai. Darijai, kā viņa pati stāsta, ir astma, tāpēc viņa izpilda vieglākus vingrinājumus, bet no piedalīšanās tautas bumbā meitene nav atbrīvota. Tā ir spēle, kura meitenei nepatīk, jo zēni bieži vien nesaudzīgi izturas pret meitenēm, trāpot ar bumbu gan pa galvu, gan vēderu. Visbeidzot, Annija, kas mācās vakarmaiņas vidusskolā, kur sporta stundas nav obligātas, atceras sevi sākumskolas klasēs, kad pastāvīgi mēģināja iegūt ārsta zīmes, lai nevajadzētu piedalīties sportā. Man šķiet, ka tas ir lieks laika patēriņš, ja skolā liek nodarboties ar sportu. Ja tu vēlies, ej un sporto ārpus skolas. Tas ir nevajadzīgi, īpaši, ja par to liek atzīmes un liek darīt lietas, ko tu nevari izdarīt ar savu ķermeņa uzbūvi. Sports katram To, ka pastāv problēmas ar skolēnu iesaistīšanos sporta stundās, atzīst arī Skolas Vārda uzrunātie sporta skolotāji. Lai gan kopumā 18,5% pusaudžu (lielākoties meiteņu), kas piedalījās Slimību profilakses un kontroles centra gada pētījumā par Latvijas skolēnu veselības paradumiem, ir atzīmējuši, ka viņiem ir ārsta diagnosticēta hroniska saslimšana, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātajā Sporta politikas pamatnostādņu projektā gadam uzsvērta individuāla pieeja katram skolēnam atkarībā no viņa veselības un fiziskās sagatavotības. Tas nozīmē, ka sporta stundā būtu jāpiedalās arī bērniem ar hroniskām slimībām. Lai panāktu individuālu pieeju atkarībā no bērna veselības stāvokļa, ģimenes ārsts var piemērot pamata, sagatavošanas un speciālās veselības grupu. Ģimenes ārsti nevar sekmīgi īstenot šo prasību, secināts IZM pamatnostādņu projektā. Tas tāpēc, ka trūkst vadlīniju, pēc kurām tie varētu ieteikt, kādus vingrojumus bērnam konkrētā gadījumā veikt. Tādēļ no sporta stundām tiek atbrīvoti gan tie, kam ir veselības traucējumi, piemēram, iedzimtas sirdskaites, gan tie, kuriem fiziskā sagatavotība ir zemā līmenī. Bērni tiek sargāti no piepūles, taču tādā veidā tiek ietekmēta viņu motorisko funkciju attīstība un spēja adaptēties videi, kā arī veicināta izolācija no normāliem kontaktiem ar citiem bērniem, būtībā kaitējot bērnam vairāk, nekā to dara sirdskaite, secināts pamatnostādņu projekta problēmu analīzes daļā. Zīme par katru sīkumu Man ir ļoti žēl, ka ārsti par katru sīkumu raksta zīmes. Tāpēc arī ir malā sēdētāji, spriež Ventspils 2. pamatskolas sporta skolotāja Anželika Šilberga. 6

7 Rīgas 33. vidusskolas skolnieks Aleksandrs Klitončiks novērojis, ka aptuveni piektdaļa vidusskolas klašu skolēnu ir atbrīvoti no sporta stundām. Savukārt Rīgas 69. vidusskolas sporta skolotāja Dace Purvaine stāsta, ka izvairīšanās no sporta stundām lielākoties notiek vecākajās klasēs. Liela nozīme, kā apliecina D. Purvaines pieredze, ir vecākiem, kas reaģē uz katru bērna sūdzību, vēršoties pie ārsta: Ārsti ļoti bieži vienkārši šo zīmi uzraksta. Viņi neiedziļinās, vai bēram vajag, piemēram, papildu koriģējošos vingrinājumus. Viņi vienkārši uzraksta, un viss. D. Purvaine stāsta, ka viņas praksē biežākie zīmēs minētie attaisnojuma iemesli ir dažādas mugurkaula problēmas. Tās, kā skaidro skolotāja, rodas nenostiprinātas muskulatūras dēļ. A. Šilberga savukārt min kuņģa slimības, zarnu saslimšanas, sirds un asinsvadu slimības. Viņa negatīvi vērtē situācijas, kad pēc trīs dienu slimošanas ārsts bērnam izraksta divu nedēļu atbrīvojumu. Skolotājs jau arī milzīgi lielu atbildību negrib uzņemties, skaidro A. Šilberga, atbildot uz jautājumu, kas notiek, ja bērns var un vēlas sportot. Izeju gan A. Šilberga, gan D. Purvaine rod, iesaistot no sporta atbrīvotos skolēnus spēļu tiesāšanā, inventāra pārvaldīšanā, kā arī sniedzot teorētiskas zināšanas par veselību un sportošanu. Cēloņi Spriežot par bērniem, kas apzināti izvairās no sporta stundām, skolotājs A. Klitončiks spriež, ka tas ir atzīmju dēļ: Bērni, kam ir svarīga atzīme, nevēlas to bojāt ar vidēju vērtējumu. Tiem, kas vēlas stāties maksas studiju programmās, atzīme sportā nav vajadzīga, bet tie bērni, kas vēlas stāties programmās, kur atzīme sportā ir nozīmīga, sporta stundā piedalās. Tādējādi, kā stāsta skolotājs, var rasties situācija, ka brīdī, kad nepieciešama atzīme, ir problēma, jo skolēns nav sportojis 3 4 gadus. Cits iemesls, kāpēc bērni izvairās no sporta stundām, pēc D. Purvaines domām, ir slinkums atnest sporta tērpu, pārģērbties, pārāk grūti vai viegli uzdevumi. Savukārt Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents Pauls Princis bērnu nevēlēšanos piedalīties sporta stundā skaidro ar sociālo mikroklimatu, kas rodas sporta stundās: Ja šāda [pozitīva, red.] mikroklimata nav, protams, bērns ies mājās un stāstīs, ka viņam kaut kas nepatīk. [..] Vecāki ir tie, kas nāk un sūdzas, ka bērnam sāp kreisajā paribē, jo liek skriet, un tam, kas nevar, tiek veltīts morāls nosodījums. Bieži vien skolotāji to nepamana un neizlabo mikroklimatu, kas sporta stundā veidojas. P. Princis stāsta, ka vecāki mēdz būt tik ļoti nobažījušies par savu bērnu sporta stundā, ka pārliecina ārstu izrakstīt zīmi arī tad, ja konkrēti veselības traucējumi netiek konstatēti. To vietā ārsts konstatē funkcionālus traucējumus, kas iepaužas, piemēram, kā galvassāpes sportojot. Bērns skrien, un viņam sāp galva varbūt tāpēc, ka viņš tiek apsmiets, skaidro P. Princis, norādot, ka nepatīkams sociāls mikroklimats var bērnam izraisīt arī funkcionālus traucējumus. Savukārt to, vai bērnam tiešām sāp galva, izmērīt nevar, tāpēc ārsts atbrīvo bērnu no sporta. Meklējot risinājumu Individuāla pieeja un pozitīva mikroklimata radīšana ir izeja, ko sarunā vairākkārt uzsver P. Princis: To ģimenes ārsts nevar novērst viņš nav vecāks, nav bijis stundās, nav izstrādāti normatīvi, kuru nav un nebūs, jo tas nav iespējams. Bērnu veselības stāvoklis krītas, bet skolotāju pieeja nemainās. Tomēr Skolas Vārda uzrunāto sporta skolotāju atbildes uz atvērtu jautājumu par vērtējumu sistēmu, ko tie izmanto praksē, liecina, ka pieeja vismaz apziņas līmenī katram bērnam ir individuāla. Piemēram, D. Purvaine praksē izmanto punktu sistēmu, kas balstās bērna izaugsmē, nevis sniegumā, kas atbilst normatīviem. Arī A. Šilberga izmanto punktu sistēmu, kas balstās šajā principā, savukārt A. Klitončiks praksē vairāk izmanto konkrētus bērnu snieguma normatīvus, atzīstot gan, ka to prasības ir jāpazemina. Tomēr, ja bērnam ilglaicīgi ir vājāki sasniegumi nekā citiem, arī A. Klimovičs strādā ar viņu individuāli. Lai gan pašlaik problēma ir faktā, ka ārstiem un skolotājiem trūkst izpratnes par to, kā viena vai otra darbs ietekmē bērna veselību, un abas puses nevēlas uzņemties atbildību par bērna veselību, izeju abpusējā dialogā P. Princis neredz. Vienā no Saeimas Sporta apakškomisijas sēdēm, kur tika apspriesta šī problēma, kā stāsta P. Princis, tika nonākts pie vienošanās, ka ārsti atbrīvotu skolēnus no konkrētām aktivitātēm, ļaujot piedalīties citās, taču patiesi situācijas uzlabojumi, pēc P. Prinča domām, būtu gadījumos, kad skolotājs patiešām spētu sporta stundās radīt patīkamu gaisotni, kas veicina prieku sportot. 7

8 SKOLOTĀJI PILNVEIDOJAS Dabaszinātņu un matemātikas skolotāji pilnveido profesionālās prasmes Inese Matisāne, žurnāliste Latvijas Universitātes (LU) Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centrs (DZMIC) visa mācību gada garumā sadarbībā ar Latvijas skolotājiem un skolu vadītājiem īstenojis praksē inovatīvas profesionālās pilnveides formas. Pieredzes stāstu darbnīcās Mācāmies kopā vienkopus pulcējās gan LU starptautiskajā pētniecības projektā PROFILES iesaistītie skolotāji, gan skolotāji un skolu vadītāji, kas regulāri darbojušies profesionālās darbības izpētes grupās jeb mācīšanās grupās. Mācīšanās grupu pamatā ir ideja par pārmaiņām skolotāja darbā, kas sekmē pārmaiņas arī skolēnu darbībā un izaugsmi rezultātos. Analizējot darbu klasē, pedagogi izzina, kā veiksmīgāk īstenot pētnieciskos darbus, veicināt skolēnu mācību motivāciju un citus jautājumus, ko par prioritāti izvirzījuši viņi paši. Savukārt PROFILES ietvaros skolotāji pilnveido profesionālās kompetences, lai skolēni dabaszinātnes varētu apgūt aktīvi, izmantojot pētniecību un citos mācību priekšmetos apgūtās zināšanas. Pedagogi komandās izstrādā un savās mācību stundās praksē izmēģina reālajā dzīvē balstītus pētnieciskos darbus akcentē saistību ar sadzīvi un tehnoloģijām, vides un sociālo tematiku. PROFILES turpināsies arī nākamgad. Skolotāju izstrādātie pētnieciskie darbi būs pieejami ikvienam skolotājam Latvijā. Tie nokļūst projektā iesaistīto valstu kopējā datu bankā, savukārt Latvijas skolotāji var izmantot citu valstu skolotāju darbus. DZMIC pētniece Līga Čakāne teic: PROFILES projekts ir liela iespēja Latvijas skolotājiem. Skolēniem mēs mācām izmantot pašatklājuma mācīšanos, bet skolotājiem sniedzam pētniecisko darbu paraugus un veicinām reflektīvu skolotāja skatījumu uz pētnieciskajā darbībā balstītu mācīšanos. Deva drosmi turpināt meklējumus Foto: Santa Margeviča Rēzeknes Valsts ģimnāzijas ķīmijas skolotāja Maruta Ladusāne mācīšanās grupās piedalās jau otro gadu un pēta, kā uzlabot savas prasmes un savu darbību, lai uzlabotos skolēnu zinātniski pētnieciskā darba sasniegumi. Šogad viņa iesaistījusies PROFILES projektā izveidojusi pētniecisko laboratorijas darbu ciklu skolēniem un aprobējusi šos darbus. Viņa cer, ka pētniecība, kura viņu ļoti saista, palīdzēs arī skolēniem. Sākumā veltu laiku skolēnu mācību motivācijas veidošanai: kāpēc mēs šādus uzdevumus veicam? Ko no tā iegūsim? Vairāk strādāju pie tā, lai, balstoties uz situācijas aprakstu, mācītu skolēnus izvirzīt hipotēzi, mērķtiecīgi izvēlēties ķīmiskās vielas un piederumus un noteikt darba gaitu. Šādi strādājot, divas trešdaļas 12. klašu skolēnu pusgada laikā pārbaudes darbos spēj saņemt maksimālo punktu skaitu, secina skolotāja M. Ladusāne. V airāk strādāju pie tā, lai, balstoties uz situācijas aprakstu, mācītu skolēnus izvirzīt hipotēzi, mērķtiecīgi izvēlēties ķīmiskās vielas un piederumus un noteikt darba gaitu. Ja sākumā skolēniem ir tikai vispārēja izpratne par pētniecisko darbu, tad beigās viņi jau spēj zinātniski pamatot savas darbības rezultātus. Nobeigumā skolotāja ir veikusi aptauju, lai noskaidrotu, kā skolēni vērtē savus sasniegumus mācību sākumā un beigās. Viņa ir gandarīta, ka, veicot pētnieciskos uzdevumus, uzlabojas skolēnu komunikācija ar klasesbiedriem, prasme pieņemt lēmumus, identificēt problēmu, izstrādāt darba gaitu u. c. 8

9 Man ir ideja, tev ir ideja dalīsimies tajās! DZMIC zinības apguvuši un savā praktiskajā darbā īsteno 23 Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolotāji. Direktores vietniece mācību darbā Līvija Rāte priecājas: Mums ir ļoti paveicies, jo pirms astoņiem gadiem mēs bijām to 11 skolu pulkā, kuras pirmās sāka darboties dabaszinātņu un matemātikas projektā. Domāju, ka paveicies arī projektam, jo citur projekti ir beigušies, materiāli ir izstrādāti, cilvēki šos materiālus izmanto, Foto: Santa Margeviča bet tālāk ar iemācīto nedalās. Turpretī mums pēdējie divi gadi ir bijuši intensīva darba gadi: esam bijuši atvērti un gatavi dalīties savā pieredzē ar citām pilsētas un novada skolām. Arī skolas ietvaros mēs matemātiķi, fiziķi un ķīmiķi, projekta ideju pārņemti, sistemātiski un mērķtiecīgi pulcējamies un pārrunājam, kas izdevies un kas būtu jāpilnveido eksakto un dabaszinātņu priekšmetu mācīšanā klasē. Nākamgad plānojam iet tālāk turpināsim iesākto arī 9. klasēs. Iedvesmu un teorētisko bāzi mēs esam guvuši šeit DZMIC. Turklāt esam sapratuši, ka skolā nedrīkst būt situācija mēs un viņi, tāpēc tie, kas zina vairāk, dalās savā pieredzē ar kolēģiem. Nu mūsu ir kļuvis daudz vairāk. Galvenais skolotāju sadarbība un līderība Foto: Santa Margeviča Cēsu 2. pamatskolas fizikas un matemātikas skolotāja Ingrīda Brizga un Vecumnieku vidusskolas fizikas skolotāja Aldona Alenčika par izcilu inovatīvu mācību procesu dabaszinātnēs un matemātikā ieguvušas Ekselences balvu, ko DZMIC piešķir sadarbībā ar uzņēmējiem. Skolotāja I. Brizga stāsta: Mūsdienu skola ir skola ar darbīgiem bērniem, kuru fantāzijai ir jāļauj izpausties. Esmu matemātiķe, bet fizika ir mans hobijs. Tas, ko esmu iemācījusies projektā, sakrīt ar manu kā fizikas skolotājas darba stāžu ceturto gadu mācu un pati mācos fiziku. Mēs bijām starp pirmajām pilotskolām, kuras izmēģināja DZMIC materiālus. Pagājušajā gadā biju mācīšanās grupā, šogad pārgāju uz pētniecību, jo bērnus tas interesē. Kāpēc neradīt kaut ko tādu, kas ir ārpus mācību programmas? Vai tas ir kāds mērījums vai eksperiments bērniem tas vairāk patīk. Fizikā var meklēt un pārbaudīt dažādas likumsakarības. Mani aizrauj dažādi laboratorijas un praktiskie darbi, un visu, ko var izmēģināt, mēs cenšamies fizikā izdarīt. Skolā ir tradīcija organizēt Zinātnes dienas. Sākotnēji ideja bija tāda, ka vecāko klašu skolēni jaunākajiem, lai pastāstītu, kas viņus sagaida klasē, rādīja dažādus demonstrējumus. Šogad pirmo gadu izdomājām, ka jaunāko klašu skolēni varētu ne tikai skatīties, bet paši kaut ko izmēģināt. No izmantotā biroja papīra bērni veidoja dažādus modeļus ķebļus, podiņu paliktņus, krēslus u. c. un pārbaudīja papīra izturību. Nu mums ir radies jaunrades darbs, kas bērniem licis gan izmēģināt dažādas versijas, gan domāt par papīra šķirošanu. Jebkuru darbu veidojot, var daudz ko iemācīties. Strādājot kopā ar kolēģiem, tie nereti man sniedz daudz vērtīgu impulsu, kuri liek aizdomāties, ka varēja arī citādi, vienlaikus bagātinot un pilnveidojot sevi. A. Alenčika: Skolotājam visu mūžu ir jāmācās pirmkārt, lai skolēni mums neaizietu garām. Jaunatne kļūst aizvien gudrāka, teiksim, modernajās tehnoloģijās tā jau ir gudrāka. Tāpēc mums ir nepārtraukti jāmācās, jābūt pirmajiem, kas skolēniem atklāj jaunākās zinātnes atziņas. Tehnoloģijām ir jāienāk mūsdienu skolā. Tikšanās ar kolēģiem DZMIC ir ļoti lielas metodiskās iespējas mums pilnveidoties. Kolēģu sniegumā es ieraugu to, ko varētu paņemt sev, padarot savu darbu bagātāku, skaistāku un interesantāku. Seminārā prezentēju mazo grupu darbu, jo esmu veidojusi mācību filmām darba lapas. PROFI- LES projekta ietvaros es veidoju pētniecisko darbu par iztvaikošanas faktoriem, kas nav mācību kursā un ir līdz šim nepētīts process. 9

10 SKOLA UN KARJERAS IZGLĪTĪBA Karjeras izglītības loma skolā Kā skolotājs var pozitīvi ietekmēt bērna turpmākās izglītības gaitas? Inta Lemešonoka, Jauniešu un vecāku karjeras informācijas un konsultēšanas centra valdes locekle, karjeras konsultante Pavasaris ir laiks, kad īpaši aktualizējas jautājumi par skolēnu karjeras izvēli. Lēmumi par izglītības iestādes izvēli ir tikai leduskalna redzamā daļa. Pretstatā pasaulē atzītām karjeras vadības teorijām Latvijas vidējās izglītības sistēmā nereti novērojamas ačgārnas tendences centieni panākt, lai bērns ir izcils vai labs visos mācību priekšmetos, un viņa personības novērtēšana mēdz tikt saistīta ar viņa vidējo mācību sasniegumu vērtējumu. Nereti vidējā atzīme ir galvenais atlases kritērijs, lai iestātos elitārā skolā vai ģimnāzijā. Visā pasaulē ir zināmi karjerā veiksmīgi un ar savu dzīvi Apmierināti cilvēki, kuri paši atzīst skolā nebija ne tuvu teicamnieki. To apliecina ārvalstu karjeras teorētiķi, kas veiksmīgu karjeras cilvēku dzīves scenārijus pēta jau kopš 20. gadsimta gadiem, un veiktie secinājumi ir pavisam vienkārši: cilvēks nevar būt izcils visās jomās. Veiksmīgs ir tas, kurš sevī pamanījis un novērtējis tās jomas, kas viņam padodas vislabāk, un ieguldījis savu enerģiju, spēkus un resursus to attīstīšanā. Skolēni un viņu vecāki domā, kā nokļūt sev piemērotākā un labākā skolā, savukārt skolu vadītāji lauza galvas, kā vairot skolēnu skaitu savās skolās, jo nauda taču seko skolēnam, nereti aizmirstot, ka skolēnam būtu jānokļūst sev atbilstošākajā mācību iestādē, piemēram, profesionālās izglītības iestādē, un nereti vidusskolu 9. klasēs šādai iespējai nemaz īpašu vērību nepievērš. Bet kur tad ir mūsu bērncentrētās pedagoģijas ideja? Lēmumu pieņemšana nav pats pirmais solis skolēna karjeras izvēles ceļā Pirms lēmuma pieņemšanas ir jāveic rūpīgs pārdomu un informācijas analīzes darbs. Tāpēc, vadot nodarbības, kurās skolēni apgūst, kā pieņemt lēmumu par savu nākotni, ir jāsāk ar mācībām, kā un kur iegūt karjeras informāciju, kā to izvērtēt un strukturēt. Skolēni, kas ir mazie dievi interneta pasaulē, nespēj orientēties tīmeklī, lai atrastu vajadzīgo informāciju, te skolotājs var būt labs gids karjeras internetvietnēs, demonstrējot attiecīgās mājaslapas (kā www. nva.gov.lv un daudzas citas, tostarp ārvalstu) un tajās kopīgi darbojoties. Sākot karjeras izglītošanu apmēram 7., 8. klasē vai pat agrāk, vēlams sākt ar skolēnu sevis izpēti, kas vispirms ir sava rakstura izpēte: kāds es esmu? Vai manas rakstura īpašības būs pieņemamas 21. gadsimta darba tirgus noteikumiem? Jāapzina savas stiprās puses: kas man padodas vislabāk? Viens no veiksmīgas karjeras pamatakmeņiem ir interese un patika par noteiktu jomu, tādēļ skolēniem ir svarīgi darboties interešu izglītības jomās, kas visvairāk aizrauj, interesē, patīk, veicina entuziasmu un vēlmi darboties. Skolotāji kā labi novērotāji jau no sākumskolas klasēm var saskatīt bērna intereses un mudināt viņus darboties attiecīgajā virzienā. Karjeras formula Veiksmīgas karjeras formula sastāv no trīs komponentiem: gribu (patīk), varu (padodas) un vajag (iespējas). Tādēļ jau agrā vecumā gan vecākiem, gan skolotājiem ir jāsāk bērniem uzdot jautājumus: kas tu gribi būt? Kas tu vari būt? Vēlāk jāturpina ar iespēju izpēti: ko tev piedāvā izglītības un darba pasaule un vai tavas zināšanas un prasmes tam atbildīs? Cik 10

11 reāls ir tavs sapnis par nākotni? Skolotāju uzdevumi karjeras izglītības realizēšanai skolā Palīdzēt skolēniem veikt pašizpēti; veikt pašvērtēšanu (analizēt savu darbību un sasniegumus); virzīties uz jauniem personiskiem sasniegumiem gan mācībās, gan ārpus skolas; veidot pozitīvu un vienlaikus nopietnu attieksmi pret dzīvi un karjeru; mācīties strādāt patstāvīgi, bez uzraudzības; mācīties pašam pieņemt objektīvus lēmumus. Laba karjeras plānošana skolā: skolēns izvēlas galveno mērķi katram mācību gadam; sadala šī mērķa sasniegšanai nepieciešamās darbības konkrētos soļos; prognozē iespējamos šķēršļus un veidu, kā tos uzveikt; veic darbības pa soļiem; izvērtē ieguvumus un kļūdas, mērķa sasniegšanas pakāpi; veic nepieciešamās korekcijas; turpina virzību uz mērķi. Latvijas vidējās izglītības sistēmā nereti novērojamas ačgārnas tendences centieni panākt, lai bērns ir izcils vai labs visos mācību priekšmetos, un viņa personības novērtēšana mēdz tikt sasaistīta ar viņa vidējo mācību sasniegumu vērtējumu. Lēmumu pieņemšanu var veikt dažādi, taču vēlams ņemt vērā vairākus aspektus: izvairīties no nejaušībām, minējumiem vai vienkāršota vērtējuma un pieņemt lēmumu uz dullo; izvairīties pieņemt lēmumu garastāvokļa iespaidā: emocionālais stāvoklis var izrādīties par iemeslu neadekvātai izvēlei; svarīgus lēmumus nepieņemt steigā. Lai mums visiem izdodas! Vidusskolēnu vajadzības Vita Kārkliņa, ģimenes psihoterapeite Katrs cilvēks savā dzīvē ir iepazinis gan pieaugušo doto pieredzi, gan pats veidojis savu dzīves pieredzi. Vecākiem un arī skolotājiem vienlīdz svarīgi ir saprast gan to, kas notiek ar viņiem pašiem, gan to, kas notiek ar viņu bērniem. Tāpēc pieaugušajiem ir jādara kas vairāk par reaģēšanu uz bērnu vajadzībām viņiem ir jārūpējas arī par savām vajadzībām. Taču, lai izzinātu un tiešām izprastu katra bērna dzīves posmā noteiktās vajadzības, ir jābūt nodrošinātai dzīves kvalitātei, lai pieaudzis cilvēks ir spējīgs patstāvīgi veidot dzīves vērtības, mērķus un tos piepildīt, tādējādi nodrošinot sev dzīvīgu un apmierinātu dzīvi. Viena no svarīgākajām bērna vajadzībām ir novērtējums. Bērni to gaida no vecākiem un skolotājiem, pieaugušie no partneriem un sabiedrības. Bet vai skolotāji var atrast sev laiku, lai novērtētu paši sevi, ja skolas dzīvē ir tik daudz rūpju, stresu un vajadzību? Strādājot ar skolotājiem, esmu novērojusi, ka, tieši uzdrošinoties izprast savas izjūtas un vēlmes, aizdomājoties, kā katrs var iepazīt savas nezināmās un neizprotamās dvēseles ēnas puses, daudz labāk var palīdzēt un dot zināšanas jauniem cilvēkiem. Galu galā, ja strādā ar cilvēkiem, visupirms ir jāizprot sevi! Tad gandarījums un paša pašvērtējums ļauj būt apmierinātākam un laimīgākam. Tādēļ šoreiz parunāsim par jauniešu vecuma posmu un to vajadzībām. 11

12 Savas identitātes meklējumos Jauniešiem ir nepieciešams iepazīt savu vienaudžu grupas, izjust to atbalstu un saņemt akceptēšanu. Protams, ir svarīgi bērnam emocionāli atdalīties no ģimenes, bet ģimene paliek kā resurss un vērtība, turklāt vecāki ļauj bērnam emocionāli atdalīties. Un jaunietim tas nozīmē vienmēr būt citādākam nekā vecāki, vienlaikus nepazaudējot kopību, uzticēšanos, pacietību un gatavību kompromisiem. Ja vecākus satrauc šis vecumposms un atdalīšanās process, tad der atcerēties pašiem savu pieredzi kā un vai tas vispār ir noticis. Viena no svarīgākajām bērna vajadzībām ir novērtējums. Bērni to gaida no vecākiem un skolotājiem, pieaugušie no partneriem un sabiedrības. Ja šobrīd augstskolas prasa finansējumu, kuru reāli var dot vecāki, tad atdalīšanās būs grūtāk izprotama, jo saistības ar finansēm prasīs attiecību jaunas robežas. Skolā un ģimenē to var pārrunāt, jo nauda bieži vien ir varas jautājums. Noteikti ir jāpārrunā, ar kādiem noteikumiem turpināsies jaunieša un vecāku attiecības kādā veidā jaunietis varētu paust un īstenot savu brīvo gribu (tas ir ļoti svarīgi), kaut arī vecāki ir nolēmuši maksāt par studijām. Sevis kā personas atklāšana Jaunietim ir nepieciešama pašvērtības stiprināšana, jaunu tiesību un pienākumu pieņemšana, kā arī spēja uzņemties atbildību par sevi. Viņam ir raksturīga mācīšanās no konkrēta uzvedības modeļa jaunietis mācās no kāda skolotāja, trenera vai salīdzina sabiedrībā populāra cilvēka sasniegumus ar paša panākumiem. Jauniešos parādās interese par personību sasniegumiem un viņu dzīves ceļa gaitām. Īpaši skolotāju personībai ir dziļa nozīme jauniešu dzīves posmā, tāpēc arī skolotāji nereti kļūst bērniem par dzīves skolotājiem. Savas seksualitātes atklāšana Lai iepazītu savu seksualitāti un attiecības ar citiem cilvēkiem, jaunietim nepieciešams izdzīvot ilgas pēc otra cilvēka. Viņš piedzīvo vēlmi būt pati pilnība, tāpēc tiecas pēc zināšanām par dzimumizglītību un garīgo veselību. Jaunietim ir nepieciešams attīstīt sevī prasmi rast kompromisus, savas vērtības nākotnes mērķa izveidošanai. Protams, ejot cauri šim dzīves posmam, viņa uzvedību veidos vairāku paaudžu ģimenes modeļi, bet cilvēkam vienmēr ir iespēja tos izprast un veidot savu dzīvi, kas balstās tikai un vienīgi viņa paša pieredzē. Jaunieša izjūtas Ķermeniskās izmaiņas un dziņu impulss modina jauniešos apjukumu, bailes un nespēju ar to apieties. Savstarpēji mijas vainas sajūta ar aizsardzību, lepnums ar prieku. Atvadas no bērnības ir pretrunīgas izjūtas mijas no mīlestības līdz naidam utt. Jaunieši visu dara savu spēku robežās ir maksimālisti. Lai izskatītos vecāki nekā patiesībā ir, viņi daudz laika pavada spoguļa priekšā, bet turpina pa nakti gulēt kopā ar mīkstajām spēļmantiņām. Jauniešiem šajā vecumposmā ir grūtības atrast savu sociālo lomu, tas padara viņus agresīvus, raudulīgus un jūtelīgus. Jaunieši piedzīvo lielu vientulības sajūtu, kas robežojas ar izmisumu. Tāpēc klusēšana un noslēgšanās savstarpēji mijas ar pārmērīgām diskusijām. Šajā vecumā cilvēkā esošā zemapziņas darbība nonāk apziņas virspusē, tāpēc ir daudz sapņu un sapņošana nomodā. Jauniešos parādās vēlme veikt varoņdarbus, riskēt, celt savu nozīmību (gūt slavu), ilgas pēc mūžīgas mīlestības, bet bieži vien tiek piedzīvotas nelaimīgas mīlestības. Jaunietis dažreiz jūtas pasakaini, citreiz pilnīgi nevērtīgs, tādēļ aktivitāte mijas ar klaiņošanu. Viņam šķiet, ka bēgšana spēj izmainīt pasauli, bet piedzīvotā sakāve būs mūžīga. Kā sekas tiek izjustas un sevī izauklētas pasaules sāpes. Bet jauniešu sabiedrība sniedz atvieglojumu un jaunas problēmas: draudzība, attiecības, iemīlēšanās ir svarīgas, tādēļ mācību saturs ir otršķirīgs. Jaunības notikumi pieaugušajiem paliek atmiņā ļoti ilgu laiku. No dvēseles stāvokļa raugoties, jaunietim šis ir visgrūtākais laiks dzīvē, jo īsā laikā notiek daudz pārmaiņu. Personības pilnveidošanās sociālā vidē. Profesija un darbs Masu mediji un izglītības iestādes piedāvā lielas izvēles iespējas nākotnes darbiem un profesijai. Diemžēl vairāk tiek izvērtētas studiju iespējas augstskolā, kas vairāk attiecas uz ģimenēm, kuras var nodrošināt mācības finansiāli. Tajā pašā laikā pastāv uzskats, ka naudas pelnīšana ārzemēs dod daudz lielākas iespējas pilnvērtīgi dzīvot nekā savā dzimtenē. Profesijas un darba izvēle jauniešiem ir ļoti grūts brīdis, jo sapņu piepildījums ir atkarīgs no katra personības izaugsmes un identitātes nostiprināšanās. Mūsu sabiedrības situācija ekonomisku apstākļu dēļ jauniešos vieš cerības par skaistu dzīvi ārzemēs. Bet skolotājiem ir iespēja rosināt jauniešus padomāt par to, kāda veida darbus cilvēki no viņu 12

13 valsts parasti dara, kad dodas strādāt uz ārzemēm. Ja skolotāji izsaka savu viedokli par profesijas un darba iespējām, tad viņi izmanto savu vērtību un personīgās pieredzes skalu, taču jāņem vērā, ka katra cilvēka domas un personība ir atšķirīga. Skolotājiem vajadzētu uzklausīt un parādīt citus iespējamos ceļus. Ar simboliskiem piemēriem un stāstiem ļaut izvērtējumiem nākt no pašiem jauniešiem, neapstrīdot, neinterpretējot, bet atspoguļojot dzirdēto un uztverot, ko jaunietis vēlas; iespējams, kādā brīdī viņam vajadzīga pat psiholoģiskā palīdzība. Visbeidzot, lai vidusskolēna turpmākās dzīves gaitas skolotājs spētu ietekmēt pozitīvi, skolotājiem ir svarīgi atrast laiku sev pašiem! Ja esat noguruši un iztukšoti, būs grūti atrast vēl kaut nedaudz enerģijas un patiesas intereses par bērniem. Tāpēc izdariet sev pakalpojumu: atrodiet laiku pauzei, kurā atveldzēties! 13

14 SKOLOTĀJA VIEDOKLIS Skolas un vecāku attiecības Baltie un zaļās Māra Bērente, skolotāja Ja runājam par skolu vai citu izglītības iestādi, tad attiecības ar vecākiem arvien bijušas sarežģītas. Jāsaka, ka tāda reāla ģimenes konsultanta nav, kam lūgt palīdzību. Protams, oficiālā nostāja ir par attiecību saglabāšanu un izglītības iestāde cenšas būt atsaucīga un ieinteresēta. Tiek organizētas atvērto durvju, vecāku u. c. dienas, lai informētu, izglītotu, uzklausītu. Vai vecāki izmanto piedāvājumu tāds ir šīs reizes jautājums. Tika un tiek veidotas vecāku un/vai skolas padomes. Bet! Pamatā tiek risināti tie paši vecie materiālas dabas jautājumi: remonti, ekskursijas, skolas mācību bāzes uzlabošana u. tml. Pieņemu, ka ir situācijas, kad šādas padomes iebilst vai atbalsta kadru maiņu, tikai tie drīzāk ir izņēmumi, nevis sistēma. Lai kādās proporcijās (te es domāju skolotāju, vecāku, skolēnu skaitu) netiktu veidotas kādas padomes, vairāk vai mazāk tas ir skolas administrācijas dialogs ar vecāku pārstāvjiem par lietām, ko nav gluži pieklājīgi izlemt vienpersonīgi. Kam uzdot jautājumus? Pēdējā laika publiskās aktivitātes vairāk saistītas ar to, cik Latvijā maksā bezmaksas izglītība. Varbūt tāpēc, ka tā ir savā ziņā vienkārša un arī populistiska tēma, kas risināma ar noteikta līmeņa deputātu balsojumu. Iz dzīves zinu dažus kolektīvu vecāku akciju piemērus pret skolas optimizēšanu, par 10. klases atvēršanu un (!) akcijas klases audzinātājas aizstāvībai. Patiesībā tā ir tikai milzīga aisberga redzamā daļa. Domāju, ka ikdienā vecākiem ir daudz citu jautājumu, kurus uzdot, tikai... kam? Ārpus vecāku dienām un padomēm diemžēl vecākus labāk redz ejam nekā nākam atvainojos par savu tiešumu (izņēmums ir bērnudārzs un sākumskola), jo nāk viņi ar problēmām, kurām vajadzīgs risinājums. Kuram gan patīk problēmas?! Un kurš zina labus ieteikumus risinājumam? Kuri vecāki nāk uz skolu? Ja paskatāmies statistiku, tad vispirms nāk kareivīgie un materiāli turīgie, lai atrastu vainīgo, piemēram, jaunā telefona pazušanā. Tie parasti dodas pie klases audzinātājas, kurai jākļūst par izmeklētāju un situācijā iesaistīto pušu samierinātāju. Ja vien audzinātājs nav jau izskolots un nenosūta vecākus pie speciālista, pamatoti aizrādot, ka uz skolu nav jānes līdzi dārgas lietas. Tad nāk pēc uzaicinājuma: skolēnam nav vēlamie mācību rezultāti, un/vai viņš izvairās no stundām. Šīs situācijas ir neērtas un diezgan bezcerīgas, jo sarunu scenārijs nemainās gadiem ilgi. Vispirms kāds no skolas skaidro situāciju, pēc tam vecāks taisnojas vai aizstāvas, pēc tam skolēns piedāvā savus argumentus, visbiežāk norādot uz vainīgo (klasesbiedra vai skolotāja personā). Atšķiras vienīgi skaļuma decibeli un skolas pārstāvniecības skaitliskais pārsvars. Lai gan parasti tas ir 3:2 skolu pārstāv sociālais pedagogs, klases audzinātājs un direktors, var pieaicināt arī kādu no vietniekiem vai skolēna pieminēto priekšmeta skolotāju. Dažkārt vecāki ierodas abi, lai līdzsvarotu pozīcijas. Saruna beidzas divos veidos vai nu ar vecāku un skolēna solījumiem laboties, vai arī tiek iezīmēts ceļš uz kādu ārpusskolas institūciju. Ārpus vecāku dienām un padomēm diemžēl vecākus labāk redz ejam nekā nākam atvainojos par savu tiešumu (izņēmums ir bērnudārzs un sākumskola), jo nāk viņi ar problēmām, kurām vajadzīgs risinājums. Ja godīgi, tad neredzu īpašu jēgu šādai procedūrai. Ja vecāki ir neziņā par sava lolojuma skolas gaitām, tad klases audzinātājs nav izmantojis mūsdienu sakaru iespējas. Tā arī ir vienīgā situācija, kurai ir kāds saturs: informēšana, tikai tai nav vajadzīga vesela delegācija. Pārējos gadījumos viss notiek atskaites labad. Kādreiz to sauca par pēriena pieprasījumu, jo tik tālu ielaista nemācīšanās un skolas neapmeklēšana, ka lielās pārrunas ir sen nokavēts pasākums. Saruna ir vajadzīga pareizā laikā un vietā. Kad skolēns pirmo stundu pavadījis bezdarbībā vai vispār aizgājis, vai ir pārāk kluss, vai... Ja 14

15 skolotājam ir kāds padoms vai kādas aizdomas par sarežģījumiem, jā, tad ir vajadzīga saruna. Bet kolektīvajā pulcēšanās reizē ap direktora galdu vecāki var tikai publiski nosodīt vai aizstāvēt savu bērnu. Viss. Punkts. Lai atnāktu parunāties bez uzaicinājuma, vajadzīga paliela uzdrīkstēšanās. Mēs kā amēbas reaģējam tikai uz ārējiem kairinājumiem un lepojamies ar savām aktivitātēm. Ja nāks ar iebildumiem, noteikti attieksme pret bērnu nepaliks bez sekām (tava mamma atkal...). Iznāks kā vienmēr, kad vēlamies kā labāk. Nākt ar jautājumiem un cerību, ka skolotājs būs bijis vērīgs un arī pietiekami profesionāli sagatavots, lai ko ieteiktu? Var jau mēģināt, jo noteikti ir vērīgi, gudri skolotāji, kuri priecāsies par sarunu. Bet var iznākt arī čiks, neērta situācija, kas atstās nepatīkamas mieles uz ilgu laiku. Nākt pie sociālā pedagoga vai skolas administrācijas tātad atzīties savās problēmās. Kā sacīto uztvers? Kā vecāka neprasmi tikt galā ar savu bērnu vai kā sūdzēšanos par skolotāju, vispirms jau par klases audzinātāju. Bumeranga efekts jebkurā gadījumā vērsīsies pret bērnu. Vai ir vēl kāda amatpersona, speciālists, kurš adekvāti reaģēs uz vecāku vizīti? Ir jau sociālie dienesti, bet tie tūlīt informēs visas iesaistītās puses, un ieteikumu var arī nebūt. Ir speciālisti, bet tad tiks uzstādīta diagnoze, no kuras vecāki baidās vēl vairāk nekā no skolas ikdienas problēmām. Jāsaka, ka mūsu izglītības situācija no vecāku viedokļa ir gandrīz vai nerisināma. Ja vien bērns nav tai piemērojies. Ikviena citāda uzvedība, ikviena neskaidrība vai neliela situācija, kura prasās pēc tūlītēja risinājuma, kas reāli ne tikai netiek rasts, bet pat netiek meklēts (ir arī laba prakse, zinu), var savelt milzīgu akmeni, kurš ripos no kalna lejā ar tādu ātrumu, ka ikvienu nogrūdīs grāvī. Mediators būtu variants Dažviet presē aprakstītās situācijas, kur strādā mediators, palīdzot noskaidrot reālos problēmas cēloņus un katras puses vēlmes, ir tāds retums, ka būtu ierakstāmas Sarkanajā grāmatā. Lai gan bija mēģinājums vismaz sociālos pedagogus vai kādu no skolotājiem informēt par mediācijas iespējām. Pati biju šādā pasākumā, arī skolēniem un kolēģiem pastāstīju par minēto praksi, bet ar to arī vadības interese beidzās. Lai gan ideja ir ļoti laba. Praksei gan vajadzīgs profesionāli sagatavots un cilvēciski piemērots speciālists, ar kursiem nekādi nepietiek. Vēl jo vairāk izglītības sistēmā, kur ikviens skolotājs tik veikli visam prot pielikt savu mēru, ka skolēns nepaspēj muti atvērt, kad jau ir nodefinēts un apzīmogots. Kāda tur vēlmju izzināšana un cēloņu atklāšana! Jā, mēdz būt pozitīvs cilvēciskais faktors, bet kā par to uzzināt? Kā tikko skolā ienākušam vecākam saprast, kuram ko drīkst vai nedrīkst jautāt? Labākā situācijā ir aktīvie bērni un vecāki, kuri nedomā kas man par to būs un vēlas skaidras atbildes. Bieži pat zina, kādas konkrēti. Nav kas paskatās uz situāciju no malas Tomēr vairums skolēnu ir t. s. klusie. Kas notiek ar viņiem? No skolas sūdzību noteikti nav, tātad nav arī iemesla papildu interesei kā tur mans bērns. Ja novērtē šos bērnus un viņu vietu izglītībā, tad jāatzīst, ka viņu nemaz nav. Ne tādā nozīmē, ka nav klusu bērnu, bet tādā kā manis nav. Tikai viņiem arī mērs mēdz būt pilns un tad tas pat nebūs akmens no kalna, tā būs lavīna, par kuru pieaugušie nez kāpēc ir pārsteigti. Ja palasām skaistos izglītībai izvirzītos un Ministru kabineta apstiprinātos mērķus, tad risinājumam vajadzētu būt. Ja jautātu man, tad es vispirms ieteiktu jau publiski pausto variantu ar klases audzinātāja funkciju nodalīšanu. Ir jābūt skolotājam, kurš uz skolas ikdienas norisēm un katru bērnu tajās paskatās no malas. Bez steigas un neiekļaujoties stundu vadīšanas operācijās. Vairumā vispārizglītojošo skolu ir sociālie pedagogi, daži pat cenšas tādi būt, bet no viņiem biežāk tiek prasīta seku likvidēšana, nevis cēloņu meklēšana, absolūti aplamas funkcijas. Nav jau arī viena cilvēka spēkos zināt par katra skolēna ikdienas mazajām veiksmēm un neveiksmēm. Tas pats sakāms par skolas psihologu, kurš dažviet pat ir un pat cenšas būt iesaistīts. Tikai atkal vairāk seku likvidācijā, ne 15

16 cēloņu meklēšanā. Profilakses mums nav, un pat nav mēģinājumu tādu veidot. Mēs kā amēbas reaģējam tikai uz ārējiem kairinājumiem un lepojamies ar savām aktivitātēm. Vecāki, kuri redz izmaiņas sava bērna uzvedībā un mēģina saskatīt to cēloņus, meklējot arī palīdzību pie kādiem speciālistiem, ir kā baltie zvirbuļi. Dažviet gan izskatās, ka balto pulks vairojas. Vienīgais, kas attur piekrāsotos atzīties, ka viņi ir balti, ir nedrošība par savu bērnu, bailes no tā, ka būs kā vienmēr. Jo katram ir sava pieredze; ja nav savas, tad ir vecāku, radu draugu, kuri labprāt ar to dalās. Un baltie labāk izvēlas neizcelties. Jāsaka, ka vēl ir daudz vecāku, kuriem stingrība un paklausības prasība šķiet labas bērna audzināšanas metodes, tāpēc arī skolotāja kategoriskums, piezīmju rakstīšana un citas ekstras tiek uzskatītas par normu. Arī bērna viedokļa neuzklausīšana. LIZDA neatbalsta IZM ieceri par sešgadniekiem pirmajā klasē Tikai cita sagatavotība, papildināta ar iespēju atlasīt pedagogus pēc to piemērotības darbam ar bērniem, var šajās lietās ko mainīt pēc būtības. Kur palikusi vēlme saprast? Protams, protams, ir arī neadekvātas situācijas. Pati esmu piedzīvojusi kāda skolēna vecmāmiņas pārmetumus, ka neesmu pietiekami atsaucīga, ar to domājot, ka vajag novērtēt konkrētās matemātikas zināšanas vismaz ar 4. Bet varbūt arī te cēlonis ir tas pats vecais: atkal un atkal sastopoties ar neprasmi un nevēlēšanos uzklausīt, iedziļināties, iesaistīties. Ja par vecmāmiņām, tad vēl klāt nāk nepareizā atbildība, jo būtībā vecvecāka pienākumos ietilpst būt par dzīvo rotaļlietu, retumis arī par sarunu biedru vai plecu, uz kura izraudāties. Bet vecmāmiņas, dažreiz arī vectētiņi, kuriem atkal jāuzņemas vecāku pienākumi, ir ļoti neapskaužamā situācijā. Tieši tāpēc skolā ir jābūt profesionāli sagatavotiem konsultantiem, lai būtu, kam jautāt. Par izglītības iestāžu aplamo darba stilu liecina fakts, ka pirmsskolas posmā un pirmajā skolas gadā, dažkārt arī ilgāk, vecāki savu bērnu atved un aizved. Tātad ir laiks un vieta īsai, labvēlīgai sarunai. Diemžēl ikviens zina, kādas sarunas sagaida un pavada bērnus bērnudārzā, dažkārt arī sākumskolā. Ja vien tas nav privāts un profesionāls, kas arī ir liels retums. Tur arī izplēn vecāku un izglītības nesēju attiecības. Tikai cita sagatavotība, papildināta ar iespēju atlasīt pedagogus pēc to piemērotības darbam ar bērniem, var šajās lietās ko mainīt pēc būtības. Ja ieinteresētos un aktīvos vecākus nodēvēju par baltajiem zvirbuļiem, tad pedagogi, kuri ne tikai pamana katru bērnu, bet arī runā ar vecākiem bez zīmogiem un receptēm, manā izpratnē ir zaļās vārnas reti sastopami, bet skaisti putni, lai gan apzīmējums (vārna) tā ne visai. Ko lai dara, patīk man dažādi apzīmējumi. Tomēr labprāt novēlu kolēģiem vairāk savā ikdienas darbā sastapt kā baltos, tā zaļos putnus, arī pašiem pārbaudīt savu krāsojumu varbūt nemaz neesam tik pelēki, kā sev izskatāmies. Lai mums veicas! ZIŅAS ĪSUMA Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) pārtraukusi darbu Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darba grupā par agrāku vidējās izglītības ieguvi, jo neatbalsta ministrijas ieceri par sešgadniekiem pirmajā klasē, informēja LIZDA sabiedrisko attiecību speciālists Edgars Grigorjevs. LIZDA norāda, ka ministrija neieklausās nozares un sociālo partneru viedoklī un konstanti piedāvā tikai vienpusēju risinājumu - bērnu uzņemšanu pamatizglītības procesā jau no sešu gadu vecuma, kas ietver draudus gan mazo skolēnu veselībai, gan 18 gadīgu jauniešu nokļūšanai bezdarbnieku rindās. LIZDA izvērtējusi ministrijas piedāvājumu, saņēmusi vairāk nekā 20 izglītības iestāžu kolektīvu iebildumu vēstules un darba grupā sniegusi viedokli par šīs reformas vājajām pusēm, draudiem un iespējām. LIZDA aicinājusi IZM neuzstāt uz bērnu iesaisti pamatizglītībā no sešiem gadiem, bet meklēt citus iespējamos risinājumus skolēnu agrākai vidējās izglītības ieguvei līdz 18 gadu vecumam. "Sešgadīgu bērnu uzņemšana pirmajā klasē rada draudus viņu psihiskai un fiziskai veselībai, uzsver LIZDA. Arodbiedrības mājaslapā veiktā aptauja liecina, ka lielākā daļa jeb 89% no 147 aptaujātajiem neatbalsta ieceri par sešgadniekiem pamatskolas pirmajā klasē. "Nav arī saprātīgi veidot situāciju, ka darba tirgū ar neatbilstošu darba vietu piedāvājumu nonāk aizvien jaunāki jaunieši, kas veicinās viņu došanos uz ārzemēm," uzskata LIZDA, norādot, ka Latvijā ir viens no augstākajiem jauniešu bezdarba līmeņiem un aptuveni jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem aizvien meklē darbu. "Lai arī citas Eiropas valstis cenšas paturēt savus jauniešus ilgāk izglītības sistēmā, IZM nav argumentēti skaidrojusi nepieciešamību jauniešu ātrākai iesaistei darba tirgū. Nav pārliecības, ka pēc 12 gadiem jauniešiem būs iespējas iekļauties darba tirgū, jo jau tagad Latvijā jauniešiem trūkst darba vietu," uzsver LIZDA eksperte Modra Jansone. LIZDA uzskata, problēmai par motivācijas trūkumu vidusskolēnu vidū jāmeklē citi risinājumi. 16

17 CIEMOS PIE SKOLAS Viesojoties Ikšķiles Brīvajā skolā Līvija Grosberga-Taubere, skolotāja, žurnāliste Ja būtu izvēlējusies kļūt par skolotāju, būtu skolotāja piektajā paaudzē. Varbūt tādēļ mans hobijs ir izglītība! tā par sevi stāsta Tīna Kempele viena no Ikšķiles Brīvās skolas idejas autorēm gadā četras mammas un domubiedrenes izveidoja savu skolu 2 mēnešu laikā, jo saprata, ka vēlas sniegt saviem bērniem citādāku, uz bērna interesēm un vajadzībām fokusētu skolu. Skolu, kurā tiek audzinātas tādas vērtības kā brīvība, patstāvība, radošums, ģimeniskums, kurā bērnam iemāca raudzīties uz pasauli atbildīgi un izprotot pasaules norises. Kā izrādījās, skolu dibināt tik īsā laika posmā ir iespējams un tas noteikti atmaksājas! Tīna Kempele viena no Ikšķiles Brīvās skolas idejas autorēm. Motivācija Ikšķiles Brīvā skola ir Drustu tautskolas 99 Baltie zirgi filiāle Ikšķilē. Skola pastāv, ģimenēm sadarbojoties: vecāki iesaistās skolas ikdienas darbā, gan tieši ietekmējot mācību laikā notiekošo, gan liekot savu roku klāt dažādiem sadzīviskiem darbiem. Skola ir vairākas reizes mainījusi savu vietu un beidzot ir laimīgi atradusi telpas Elkšņu skolā, kas ir ārpus pilsētas. Šajā mācību gadā tajā mācās 25 bērni vecumā no 4 līdz 9 gadiem. Par nepieciešamību veidot skolu T. Kempele stāsta: Daudzas lietas izglītības sistēmā pieklibo. Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Skolēni mācās tik daudzus gadus šajā sistēmā, bet... Principā skolas bieži vien pilda bērnu pieskatīšanas funkciju. Bet zināšanu un reālu dzīvē nepieciešamu prasmju pietrūkst. Mēs neuzticamies tam, ko mūsu bērniem var piedāvāt tradicionālā skola, taču mēs neuzskatām, ka kāds mums ir kaut ko parādā. Tādēļ veidojām skolu pašas. Bijām apsvērušas ideju par mājmācību, taču sapratām, ka, kooperējoties ar citiem, tāpat nonāktu pie tā, ka vadātu bērnus no vienas ģimenes pie otras. Vēl jo vairāk mūs stimulēja fakts, ka daudzi neticēja, ka varēsim atvērt skolu, pie tam tik īsā laika posmā. Mums ar Kristīni Liberti ir tā ja mums saka, ka mums nekas nesanāks, tad mēs to izdarīsim! Brīvība Skolas darbības principi ir veidoti tā, lai bērns attīstās patstāvīgs, drošs un radošs. Arī skolas nosaukumā ietvertais vārds brīvs tiek interpretēts kā aicinājums katram dot iespēju brīvi izpausties un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Ikšķiles Brīvā skola ir izvēlējusies nepārstāvēt tikai vienu pedagoģisku virzienu. Skolotāji savā darbā izmanto to labāko un, viņuprāt, pieņemamāko no dažādām filozofijas un izglītības pieejām tādām kā humānā un tautas pedagoģija, kopveseluma pieeja attīstībā un audzināšanā, Jēnas plāns (atvērtības modelis), Montesori, Valdorfpedagoģija. Mācības tiek organizētas dažādu vecumu bērnu saimēs. Nepastāv strikts laika dalījums pa stundām, mācības un interešu izglītība ir cieši saistītas. Divu bērnu māmiņa Kristīne Liberta. Ir nodarbību saraksts, tomēr dienas kārtība var tikt improvizēta. 17

18 Skolotāji ir aicināti strādāt atbilstoši bērnu noskaņojumam vai, piemēram, laika apstākļiem, veidojot daudz projektu darbu, kuros bērni aktīvi iesaistās, iet ārā. Tiek veikta aktīva tautas etniskās kultūras mantojuma izzināšana. Svarīgi ir mācīt skolēniem ar laiku pašiem sev izvirzīt mācību mērķus. Lai veicinātu bērnu iekšējo motivāciju attīstīties un izglītoties, atzīmes netiek uzskatītas par nozīmīgām. Mājasdarbi pastāv, bet tikai tiem, kuri vēlas patrenēties vēl vai nepaspēj pabeigt uzdevumus skolā. Taču nepastāv nekādas sankcijas, ja bērns nav veicis mājas uzdevumu. Lai veidotos ierasts ritms, rīta posmā ir mācības, pēc pusdienām interešu Franču valodas skolotāja Agnija Kempele. nodarbības, kas ir saistītas ar dažādām jomām un ko bieži vien iesaka vecāki. Tās ir tādas nodarbības kā koka un veidošanas darbi, muzikālo instrumentu apgūšana, aušana, ūdens glāžu matemātika, capoeira, dambrete un citas. Tad launags, pēc kura daļa bērnu paliek vēl, līdz vecāki atbrauc tiem pakaļ. Katrs rīts sākas ar rīta apli. Tiek aizdedzināta svece, nodziedāta ikrīta dziesma Aust gaismiņa, lec saulīte. Tad katrs bērns izstāsta, kas viņam jauns, kas noticis. Mani kā postpadomju mammu īpaši iepriecina tas, ka bērni raujas pēc vārda, grib izteikties. Viņi māk runāt par jūtām. Dara to, ko nemāk izdarīt pat pieaugušie! stāsta T. Kempele. Māju sajūta Ir vasaras diena. Skaista lauku celiņa malā ir divstāvu ēka, kuras durvis stāv vaļā. Gaiss ir pilns ar vasaru uz plati izplaukušajām koku lapām nopil retas lietus lāses. Ienākot telpās, nav sajūtas, ka esmu ieradusies skolā. Pretim izskrien bērni basām kājām, sasveicinās un dodas darboties savās darīšanās. Lielākajā telpā pie launaga galda sēž daži bērni, daži skolotāji un vecāki. Tiekos ar skolas vadītāju franču valodas skolotāju Agniju Kempeli un vienu no skolas idejiskajām dibinātājām divu bērnu māmiņu K. Liberti. Esam vienojušās tikties pēcpusdienā, lai netraucētu bērniem ierasto mācību ritmu rīta pusē. Skolas divas telpas paredzētas grupu nodarbībām: viena jaunākai saimei, kurā darbojas gan pirmsskolēni, gan jaunākie sākumskolēni, un otra telpa vecākiem sākumskolas skolēniem. Telpās galdi ir salikti vienkopus, bērni pie tiem sēž aplī. Katrā telpā ir grāmatas, pie sienām bērnu darbi, dažādi uzskates materiāli. Skolas lielākās telpas logi paver skatu uz zaļu pagalmu, kurā ir skolēnu pašu aprūpēts dārzs, pie vienas no lielās telpas sienām ir novietotas katra bērniņa mazās stelles, ar kurām skolēni mācās aust. Uz grīdas ir uzzīmēts aplis, kuru izmanto nodarbībās un rīta aplī. Te arī akvārijs. Vienā mazā telpā manu uzmanību uzreiz piesaista skapis ar plauktos saliktām koklēm, kā arī māla ceplis. Kā vēlāk noskaidrojas, tas ir skolas vadītājas kabinets, kurā pavisam nelielu daļu aizņem plaukti ar dokumentu mapēm un datoru. Mājīgā sajūta ir tā, kas uzreiz sniedz ideju, ka skola nav atrauta vide no bērnu dzīves. T. Kempele secina: Nākotne ir mazās skolās tuvu mājām. Bērni pavada savu dienu skolā, kurā ir draugi un skolotāji, kurā vecāki ir bieži viesi, bet ne tikai tādēļ, lai sekotu līdzi savu bērnu rezultātiem, bet lai iesaistītos ikdienas darbos, piedalītos svētkos, mācītos kopā ar saviem bērniem. K. Liberte stāsta: Lielajās skolās man kā vecākam būtu grūti ietekmēt notiekošo. Neviens īpaši par manām ģimenes prioritātēm neinteresētos tā, kā tas notiek mūsu skoliņā. Te nav zelta bedre, tas nav mūsu peļņas bizness, bet visu, ko darām, darām ar milzīgu prieku! Bez divkosības Skolotāju darbs ir ļoti radošs, jo vienmēr jāsagatavo vairāki uzdevumu varianti, lai dotu bērniem iespēju izvēlēties. A. Kempele stāsta, ka darbs liek būt spējīgai ātri reaģēt, fantazēt, improvizēt: Nav vērts darīt, ja nevar darīt labi! Ja tradicionālā skolā ir svarīgs vidējais rezultāts, tad mēs strādājam, lai īpaši atbalstītu skolēnus, gan pārvarot mācību grūtības, gan sasniedzot augstākus līmeņus. K. Liberte: Ir svarīgi, lai skolotājs ir uz tā paša viļņa, uz kura atrodas skolēni. Skolas vadītāja uzsver, ka bērni mācās darot. Tiek organizētas ekskursijas, meklēti vēstuļdraugi 18

19 Bērni pavada savu dienu skolā, kurā vecāki ir bieži viesi, bet ne tikai tādēļ, lai sekotu līdzi savu bērnu rezultātiem, bet lai iesaistītos ikdienas darbos, piedalītos svētkos, mācītos kopā ar saviem bērniem. tiem, kuriem patīk svešvalodas; bērni muzicēja kopā ar Vītolu ģimeni 1. septembra svinībās. Tagad kopā ar vecākiem tiek iekopts permakultūras dārzs. Skola veido ap sevi kopienu: tajā pulcējas domubiedri, kuru uzskati par personisko atbildību saskan, viņi izvēlas veģetārus ēdienus, atbalsta tiešo pirkšanu no zemniekiem, pievērš lielu uzmanību ekoloģijai. Ļoti izplatīts mīts par alternatīvo pedagoģiju tiek apšaubītas skolēna spējas pēc tam integrēties sabiedrībā, kas nav no šīs skolas vides. Vai tad mums ir jāintegrējas sabiedrībā, kurā neievēro likumus, kož un lamājas? Vai tad tāds ir mūsu mērķis? Redzu, kā mani bērni ir gatavi uzsākt sarunu, draudzīgi sadarboties ar citiem bērniem, piemēram, treniņos, atbild T. Kempele. Arī K. Liberte stāsta no savu bērnu pieredzes kad bērnu grupa no Ikšķiles Brīvās skolas devusies uz treniņiem Rīgā, treneris esot bijis spiests meklēt citas darba formas, jo bērni ir prasīgi un izvērtē, vai viņiem ir jāpilda pavēles: Bērni zina, ka viņu viedoklis ir būtisks, ka to ņem vērā ne tikai mājās, bet arī skolā un nodarbībās. Te nav divkosības bērni nav pieradināti veikt uzdevumus tikai ķeksīša pēc, ja paši vai vecāki neatbalsta ideju. Tas, ka kaimiņu bērns sēž katru vēlu vakaru pie mājasdarbu izpildes, nav rādītājs tam, ka tā tam ir jābūt, lai skolēns būtu domājošs un ieinteresēts mācībās! uzskata A. Kempele. Viņa uzsver, ka var būt citādāk un ir jābūt citādāk. Te nav zelta bedre, tas nav mūsu peļņas bizness, bet visu, ko darām, darām ar milzīgu prieku! sarunas noslēgumā saka skolas pārstāvji. SKOLAS VIDE Kā ar mīlestību un cieņu noteikt bērnam robežas Daiga Gulbe, Mg. psych., psiholoģe V isi vecāki, pedagogi vai cilvēki, kuru dzīve ir saistīta ar bērnu audzināšanu, izglītošanu, vēlas izaudzināt savus bērnus par labiem cilvēkiem. Pieaugušie vecāki un pedagogi, kas audzina bērnus, cenšas to veikt atbilstīgi savām zināšanām un izpratnei. Augstu tiek vērtēti katra iesaistītā cilvēka centieni un daudzpusīgā pieredze bērna audzināšanā. Kā jau vairākkārt teikts: par vecākiem nepiedzimst, bet par tādiem kļūst dzīves laikā, pašiem veidojot audzināšanas ceļu. Bet tie veidojas ejot. Un, tā kā iešana nekad nenorit tikai taisni, drīzāk to iezīmē apvedceļi, strupceļi, stāvēšana uz vietas un atkāpšanās, tos nav iespējams saplānot iepriekš. Bērnu audzināšana, vecāku, pedagogu un bērnu savstarpējās attiecības, kam jārisinās pēc stingri noteikta plāna, nereti beidzas ar cīņu par varu, haosu un bezpalīdzīgu aizvainotu klusēšanu. Bieži, nonākot ceļa krustcelēs, var arī apmaldīties. Reizēm bērna nepieņemamā uzvedība, attieksme vai rīcība spēj pieaugušo apmulsināt. Tad esam apjukuši: izjūtam bezspēcību, dusmas, vainas apziņu... Šādās ikdienas situācijās ātri izlaužas spēcīgas emocijas. Konflikti visām iesaistītajām personām neapzināti norisinās pēc noteikta scenārija: pieaugušais redz situāciju, kas ir skaidra viņam, bet ne bērnam. Pieaugušais redz sakarības, kas ir skaidras bērniem, bet viņiem pašiem nav saprotamas. Bērns turpina traucēt, uz- 19

20 vesties uzkrītoši, vēlas tikt saprasts, pieņemts. Kādā brīdī pieaugušais zaudē pacietību, norādot robežas kliegdams, žestikulēdams vai draudīgi šņākdams. Bērns apraujas, ieklausās, pielāgojas līdz nākamajai reizei, kad atkal sāksies vecā dziesma. Audzināšana bez vardarbības Varbūt ir cita iespēja, kā pieaugušajam rīkoties apjukuma situācijās? Uz šo un, iespējams, citiem jautājumiem var gūt atbildes vecākiem un pedagogiem rīkotajās nodarbībās par bērna audzināšanu Kā ar mīlestību un cieņu noteikt bērnam robežas vai Audzināšana bez pēriena. Interpretējot mācību nosaukumu, var runāt arī par bērna problemātiskas uzvedības risināšanu bez vardarbības. Kaut arī sabiedrībā tiek veidotas lielas kampaņas, ir izglītojoši raidījumi, atbalsta pasākumi pret vardarbību ģimenē un bērniem, tomēr vēl joprojām tā pastāv un ir viena no bērna audzināšanas metodēm. Vēlētos precizēt, ka jēdziens vardarbība nav tikai bērna fiziska iespaidošana, bet jārunā arī par emocionālo (kliegšana, ignorēšana, manipulācija, iebaidīšana) vardarbību, vecāku nolaidību bērna aprūpē un uzraudzības pienākumu nepildīšanā. Bērni un robežas Bērni pārbauda robežas ar izmēģinājuma un kļūdīšanās metodi it īpaši situācijās, kurās viņiem trūkst paļāvīgu likumu, skaidru robežu vai kurās pieaugušie rīkojas neskaidri, neprasmīgi vai nedroši, mazāk uzticoties savai intuīcijai un jūtām, darot to, ko apkārtējie no viņiem gaida. Bērni tikai tad pieņem robežas, kad tās ir skaidri formulētas. Bērni tikai tad pieņem pieaugušo, kad viņa žesti, tonis un vārdu jēga saskan. Bērni ļoti smalki sajūt un atpazīst pieaugušā nedrošības izjūtu. Tā kā bērni šīm jūtām nemāk piešķirt nosaukumu, viņi tik ilgi pārkāpj robežas, līdz apzinās sev pievērsto uzmanību. Pieaugušo nedrošības izjūta vai nedrošā rīcība bērna audzināšanā rodas, kad viņš pats atkāpjas no personīgajām prasībām, pakļauj sevi atkarībai no citu cilvēku (iedomātiem) uzskatiem. Atkarība no citiem bloķē cilvēka rīcību, ierobežo risinājuma iespēju daudzveidību. Subjektīvi vērtējumi ja ieraudzīs manu kļūdu, būs slikti ir cēlonis pašpārmetumiem, tādam realitātes skatījumam, kas vairāk saistīts ar personīgajām bailēm un nedrošību nekā ar apkārtējo īstenību. 3 soļi Mācību programmā pedagogiem, vecākiem un cilvēkiem, kuru dzīves ir saistītas ar bērnu audzināšanu, izglītošanu, ir iespēja apgūt mācību saturu trīs tematiskos blokos. 1. Nē pērienam Mēģinot atbildēt uz šādi uzdotu jautājumu, dalībnieki varēs vairāk pārdomāt iemeslus, kuru dēļ viņi reizēm izvēlas lietot nekonstruktīvas audzināšanas metodes, kā arī paraudzīties no bērna perspektīvas, kurš gūst šādu audzināšanas pieredzi. 2. Jūtas Dalībnieki var izzināt jūtas, kuru ietekmē viņi izmanto nekonstruktīvu pieeju kā audzināšanas metodi. Viņi meklē iespējas atpazīt jūtas sevī un citos, kā arī veidus, kā tās pārvarēt sarežģītās situācijās. 3. Pēriena vietā Dalībnieki meklē, mācās un izmēģina nevardarbīgus veidus, kā risināt situāciju ar bērnu, iedrošinot viņu sadarboties un mācot uzņemties atbildību par savu rīcību. Piedaloties grupu mācībās, dalībnieks: 1) labāk apzināsies savas jūtas, domas, pārliecības un vajadzības; 2) labāk sapratīs savas darbības motīvus; 3) iegūs prasmes atpazīt savas emocijas un tās kontrolēt; 4) papildinās savas audzināšanas prasmes un varēs audzināt bērnus bez vardarbības; 5) iepazīs un gūs iespēju izmēģināt jaunus, bērnam draudzīgākus izturēšanās modeļus. Kaut arī sabiedrībā tiek veidotas lielas kampaņas, ir izglītojoši raidījumi, atbalsta pasākumi pret vardarbību ģimenē un bērniem, tomēr vēl joprojām tā pastāv un ir viena no bērna audzināšanas metodēm. Kopīgas audzināšanas grūtības satuvina Piedaloties mācībās, dalībnieks var stāstīt par savu personisko pieredzi audzināšanā, par to, kā tā atspoguļojas attiecībās ģimenē. Mācību laikā ļoti bieži var dzirdēt dalībnieku izteikumus, ka viņi ir uzklausīti, atbalstīti un pieņemti. Viens no svarīgākajiem komponentiem kopīgās audzināšanas grūtības satuvina un saliedē dalībniekus. Viņi nejūtas vientuļi, jo redz, ka līdzīgas grūtības ir citiem dalībniekiem. Grupu darbā dalībnieki gūst patiesu interesi, jo var dalīties ar pašu pieredzi un ieklausīties citu dzīves pieredzē, kuru ne vienmēr ir emocionāli viegli pasniegt apkārtējiem. Katrs grupas dalībnieks paņem sev vērtīgo informāciju un spēj saskatīt ie- 20

21 guvumu, kā mainīt savu uzvedību. Gūtā pieredze mācību kursā dod apjausmu par savām jūtām, ka tās veido un ietekmē paša pieaugušā uzvedību. Vispirms ir darbs ar sevi Apziņā rodas izpratne, ka vispirms jādarbojas ar sevi. Ja pieaugušais vēlas, lai mainītos bērns, tas nenotiks, kamēr pats pieaugušais nemainīs savu rīcību vai attieksmi. Neviens no pieaugušajiem, kas audzina bērnus, negrib viņiem darīt pāri. Mēs audzinām bērnus tādēļ, lai tie būtu labi, prastu ievērot noteikumus un likumus, spētu mīlēt, cienītu sevi un citus, būtu patstāvīgi, zinātkāri. Tādēļ ir svarīgi, lai pieaugušais ar savu rīcību bērnam rādītu piemēru, jo bērni visātrāk mācās atdarinot. Sākumā viņi atdarina tos, kas viņiem ir vistuvākie, tātad vecākus. Mēs kā pieaugušie esam saviem bērniem pirmais un visnozīmīgākais paraugs. Viņi pārņem mūsu uzskatus un vērtības, saprot, kas uzskatāms par pieņemamu uzvedības modeli gan bērna, gan pieauguša cilvēka dzīvē. Bērni daudz vairāk vēro mūsu rīcību nekā klausās mūsu vārdos. Tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai mūsu uzvedība atbilstu ne tikai mūsu pašu uzskatiem, bet arī tam, ko mēs vēlam saviem bērniem viņu dzīvē. Ja mēs vēlamies, lai bērni atkārto mūsu pozitīvo uzvedību, tad pilnīgi loģiski, ka viņi atkārtos arī mūsu negatīvo uzvedību. Tikai attiecībās bērni var izmēģināt savas spējas un prasmes. Audzināšana ir attiecības, un attiecības bez sadursmēm nav iedomājamas. Augsim kopā ar saviem bērniem! Veidosim un sargāsim savstarpējo saikni, kopsim un attīstīsim viņu emocionālo dzīvi, priecāsimies un bēdāsimies kopā! Izmantotā literatūra 1. Bez pēriena. Kā ar mīlestību un cieņu noteikt bērnam robežas mācību kursa programma. Nodibinājums Centrs Dardedze, Mareja Dž. Bet es taču viņu mīlu. Avots, Roge J.Ū. Vecāki nosaka robežas. Jumava, 2010 METODISKIE MATERIĀLI Matemātikas mācīšana ar Wasserglasmethode Wasserglasmethode ir metode, kas palīdz izprast matemātiku, lejot speciālās glāzēs iekrāsotu ūdeni (ūdens tiek iekrāsots labākas uzskatāmības dēļ, Linda Apine, metodes turklāt bērniem vienmēr ir interesanta pati iekrāsošana, ieviesēja Latvijā sevišķi, ja tiek jauktas kopā vairākas krāsas). Metodes pamatprincips ir vizualizēšana. Ar savu dēlu sāku darboties, izmantojot šo metodi, drīz pēc viņa ceturtās dzimšanas dienas. Teikšu atklāti biju skeptiska, jo šķita, ka viņš tomēr vēl ir par mazu, lai spētu dalīt desmitnieku atsevišķos vienos, lai saskatītu noteiktus lielumus un spētu tos nosaukt utt. Tomēr jau pirmā nodarbība bija pārsteidzoša! Tas, cik ļoti ieinteresēti dēls darbojās, un tas, ka pats prasīja turpināt darbošanos, kad man jau šķita, ka jāatpūšas, manas bažas izkliedēja. Šobrīd, kad dēlam ir pieci gadi, mans lielākais gandarījums ir tas, ka viņš ļoti labprāt rēķina un interesējas par matemātiku. Tas ļauj man cerēt, ka viņam ir ielikti labi pamati turpmākajām mācībām. Arī prasmju ziņā dēls ir gājis tālāk viņam labi padodas rēķināšana galvā. Nodarbības veidošana Nodarbības ilgums ir 50 minūtes. Šajā laikā ar bērniem pievēršamies tēmām, kas viņiem sagādā problēmas. Izmantojot ūdeni, gandrīz jebkuru tēmu var mācīt citādāk, nekā tā ir skaidrota skolā. Ar laiku glāzes izmantojam arvien mazāk, lai bērni pierastu vairāk darboties bez papildu līdzekļiem. Ir bērni, kas jau diezgan ātri ūdensglāzes sāk redzēt galvā. Tas palīdz viņiem veiklāk risināt matemātikas uzdevumus. Neatņemama nodarbības sastāvdaļa ir noslēguma spēle. Kopš strādāju ar šo metodi, visur aktīvi meklēju spēles, kas veicinātu koncentrēšanos, attīstītu loģiku utt. Lielākoties spēles iegādājos ārzemēs, jo diemžēl pie mums ir samērā maz saturīgu spēļu, 21

22 kuru izspēlēšanai arī nebūtu vajadzīgs ilgs laiks. Mans tuvākais mērķis ir saņemt licenci, kas ļautu manam uzņēmumam izglītot skolotājus Latvijā. Ir bijušas vairākas skolotājas, kas ieinteresējušās par šādu iespēju, bet diemžēl šobrīd vēl ir mazliet jāpagaida. Cerams, ka nākamajā gadā būs pozitīvi jaunumi... Wasserglasmethode mērķis ir radīt bērniem interesi un sniegt dziļu izpratni par matemātiku, parādot, ka tā nebūt nav garlaicīga arī matemātika var sagādāt lielu prieku! Gandarījums ir, kad bērns pasaka, ka ļoti gaidījis matemātikas nodarbību. Vēl lielāks ir prieks, ja bērns ir sapratis lietas, kas, piemēram, skolā nav izdevušās. Kā viss sākās Laikā, kad mans jaunākais bērns bija pavisam mazs, sāku aktīvi domāt par to, ko piedāvā mūsu skolas, kādu izglītību vēlos saviem bērniem. Man bija pietiekami liela pieredze ar vecāko bērnu, kas tajā laikā jau mācījās pamatskolas pēdējās klasēs. Skolai ir savi plusi, savi mīnusi kā jau visam. Tomēr vienmēr ir ilgas pēc kā labāka, kvalitatīvāka, paliekošāka. Pastiprināti un ar lielu interesi tverot visu informāciju par bērniem draudzīgām skolām un jaunām mācīšanas metodēm un sērfojot interneta plašumos, atradu informāciju par Wasserglasmethode, kas īpaši paredzēta bērniem, kam ir diskalkulija (matemātikas mācīšanās grūtības). Man svarīgs šķita fakts, ka šī metode spēj palīdzēt apmēram 90% bērnu, kam diagnosticēta diskalkulija. Jau pavisam drīz, gada pavasarī, es devos uz nelielu Vācijas pilsētiņu Hiršbergu pie Valdštrāses, kur noklausījos pirmās lekcijas pie metodes izgudrotājas psiholoģes Angelikas Šlotmanes. Tā paša gada beigās es saņēmu licenci, un nu mans uzņēmums ir vienīgais Latvijā, kuram ir atļauja darboties ar matemātikas apmācību pēc Wasserglasmethode. Uzreiz pēc licences saņemšanas izveidoju bērniem draudzīgu skolu Mazais princis. Pirmā doma bija radīt vietu, kur bērni varētu mācīties dažādas lietas piedāvājām matemātiku pēc Wasserglasmethode, radošās nodarbības, vides nodarbības, mūzikas nodarbības pēc Kindermusic metodes, bet Ziemassvētku meistarklasēs bija piedāvājums etiķetes ekspertes Irmas Kalniņas vadībā apgūt labas uzvedības mākslu. Skoliņas darbība gan nebija ilga pēc gada nolēmu lielākas pūles veltīt tieši Wasserglasmethode popularizēšanai Latvijā. Šobrīd bērniem tiek piedāvāts individuāls mācību plāns, sazinoties ar mani personīgi. Esmu priecīga, ka gada beigās man pievienojās un sertifikātu saņēma mana draudzene Ruta Vanaga gadā viņa strādāja bērniem draudzīgajā skolā Mazais princis, kur vadīja nodarbības piecgadniekiem, bet tagad Ruta turpina strādāt ar bērniem nelielās grupiņās Ikšķiles Brīvajā skolā un Brīvajā Māras skolā Rīgā. Nu jau pēc savas darba pieredzes droši varu apgalvot, ka Wasserglasmethode vienlīdz laba un noderīga ir arī tiem bērniem, kam matemātika īpašas grūtības nesagādā. Un pētījumi, kas veikti Vācijā, liecina, ka Wasserglasmethode spēj palīdzēt ap 90% bērnu, kam matemātikā līdz tam ir bijušas kādas problēmas. PRAKSE Acumēra trenēšana I variants Klasē, istabā bērnam lūdz noteikt pēc acumēra, cik centimetru ir no viena objekta līdz otram, piemēram, no viņa krēsla līdz sienai, no galda līdz plauktam, no telpas vienas sienas līdz pretējai, no grīdas līdz palodzei utt. Bērns veic pierakstus. Tad ar mērlenti visus prasītos attālumus izmēra un atkal visu pieraksta. Bērns salīdzina savus izteiktos minējumus ar precīzajiem mērījumiem. Kad veikts pirmais mērījums un bērns redz, cik precīzs/neprecīzs bijis, var ļaut viņam palabot pārējos izteiktos minējumus. II variants Šo darbu labāk veikt ārā vai vannas istabā. Izvēlamies kādus četrus dažāda izmēra un izskata traukus, piemēram, krūzi, katliņu, bļodu un spaini. 22