Jurijs Poļakovs Simts dienas līdz pavēlei

Transkripts

1 Jurijs Poļakovs Simts dienas līdz pavēlei FineReader 12 «Simts dienas līdz pavēlei»: Sprīdītis; 1990 Аннотация Jurijs Poļakovs Simts dienas līdz pavēlei Stāsti: Simts dienas līdz pavēlei ; Rajona mēroga ārkārtējs notikums ; Kļūdu labojums «Simts dienas līdz pavēlei» ilgi lauzās pie lasītāja. Kārtējo reizi atdodami man manuskriptu, armijas politdarblnieki aicināja mani uzrakstīt par armiju tādu patiesību, kas iedvesmotu un sauktu uz priekšu. Taču nav mobilizējošas patiesības, tāpat kā nav nomelnojošas patiesības. Ir vienkārši patiesība, un tai nav vajadzīgi paskaidrojoši epiteti. Bet, ja patiesība liek noskumt un padomāt, tad vainīgs ir rakstnieks. Jurijs Poļakovs, Ļeņina komjaunatnes prēmijas laureāts Maskavas komjaunatnes prēmijas laureāta dzejnieka, kritiķa un prozaiķa titulstāsts satricināja visu Padomju Savienību, pirmo reizi atklādams to, kas tika čukstēts slepus, ar mūsu varanīgo armiju tomēr kaut kas nav kārtībā, to no iekšpuses sagrauž tā saucamās «veču» un «salagu» attiecības. Stāsts «Rajona mēroga ārkārtējs notikums» atklāj komjaunatnes funkcionāru ikdienas rūpes par jaunas paaudzes «pareizu audzināšanu». Trešajā stāstā «Kļūdu labojums» autors iepazīstina ar visiem it kā zināmajām skolēnu un skolotāju attiecībām. No krievu valodas tulkojis Guntars Jēgeris Poļakovs J. Po 187 Simts dienas līdz pavēlei) Stāsti / No kr. vai. tulk. un priekšv. sanīkst. G. Jēgeris;

2 Māksi. A. Lamsters. R.) Sprīdītis, lpp., ģīm. (Jaunības b-ka). ISBN SATURS Jēģeris Guntars.Vai tiešam artilērija šauj uz savējiem? Simts dienas līdz pavēlei Rajona mēroga ārkārtējs notikums Kļūdu labojums Jurijs Poļakovs Simts dienas lidz pavēlei Rīga «Sprīdītis» 1990

3 84 К7-44 РО 187 Юрий Поляков СТО ДНЕЙ ДО ПРИКАЗА Повести Москва «Молодая гвардия» 1988 Redakcijas kolēģija: Voldemārs Bāls, Nora Bērziņa, Skaidrīte Bikova, Jānis Brodelis, Aldonis Builis, Imants Daudišs, Uldis Norietis, Mārīte Romāne, Zigmunds Skujiņš, Uldis Tīrons, Ina Vaitmane, Guntis Valujevs, Ingrida Vāverniece Redaktors Andrejs Rijnieks Mākslinieks Andris La m sters v M805(ll)-90 ISBN Б Издательство «Молодая гвардия», 1988 Guntars Jēgeris, tulkojums latviešu valodā, Ievads, 1990 Andris Lamsters, mākslinieciskais noformē* jums, 1990 VAI TIESĀM ARTILĒRIJA ŠAUJ UZ SAVĒJIEM Lasītājs pirmoreiz latviešu, valodā saņem jaunās paaudzes rakstnieka, kritika un vairāku dzejas grāmatu autora Jurija Poļakova stāstu krājumu, kurā iekļauti trīs garie stāsti. «Simts dienas līdz pavēlei» izsauca plašu lasītāju atsauksmi jau pirms publicēšanas žurnālā «Junostj». Kā tad tā? jūs jautāsit, tā nemēdz būt. Dosim vārdu autoram, lai viņš paskaidro: «Bieži vien notiek tā: iznāk ievērības cienīga grāmata, butors gaida sabiedrības reakciju, atsauksmi, novērtējumu un nekādi nevar sagaidīt. Tas ir, tā sakot, parasts gadījums. Taču ar mani atgadījās neparasts notikums: žurnāla «Junostj» vienpadsmitais numurs (1987. gada G. J. piez.) ar manu stāstu «Simts dienas līdz pavēlei» vēl nebija iznācis, bet reakcijas jau pārpārēm. Tikko avīze «Moskovskij komsomoļec» publicēja nelielu stāsta fragmentu, tā «Krasnaja zvezda» atbildēja ar plašu materiālu «Artilērija šauj uz savējiem». Bet žurnāls «Aģitator armii i flota», pārpublicēdams fragmenta fragmentu, apgādāja to ar komentāru «Bet kā ir dzīvē?». Un pavisam nesen, 25. oktobrī (tātad mēnesi pirms stāsta iznākšanas! G. J. piez.), CT raidījumā «Kalpoju Padomju Savienībai» tika izteikta doma, ka mans stāsts kaitē armijas «perestroikai». Kas par lietu? Stāstā konkrēti skartas tā saucamo nereglamentēto attiecību problēmas, kas nodara lielu ļaunumu audzināšanas un ne tikai audzināšanas darbam armijā. Tiesa, ir arī cits uzskats: «nereglamentētās attiecības tā ir netipiska, atmirstoša parādība». Tieši tādā garā VĻKJS XX kongresā man iebilda Padomju Savienības Varonis I. Čmurovs. Tādā garā ir uzrakstīti iepriekšminētie materiāli. Tātad stāsts vēl nav Izlasīts, taču jau nosodīts.» «Gadās,» būtu teicis Kurts Vonnegūts. Bet ko mēs?... Man ne prātā nenāk raksturot stāsta galvenos varoņus, lasiet paši un domājiet, kāds ir Aleksejs Kuprja šins šis ironiskais Juri ja Poļakova rupors, kurš cenšas aizstāvēt Serafimu Je, kāds ir Vafēra Cer ņeckis ar savu īpatnējo dzīves izpratni: «Vārdos mums ir viena taisnība, bet dzīvē gluži cita. Tu domā, ka cilvēki ir sadalīti «večos» un «saļogās» tikai armijā? Kļūdies. Izberzē acis: vieni uz darbu čāpo kājām, bet citi braukā melnos limuzīnos, šitie spaidās rindās, bet otri iepērkas specnodaļās, šie...» Un kāds ir Saņa Zu-bovs vai vienkārši Zobs. Autors pacēlis aizkaru, kas līdz šim laikam bija sedzis armiju, un sakustinājis pašapmierinātību un laiskumu, izsaucis īstu vēstuļu krusu. Lielisks armijas tikumu pazinējs rakstnieks un frontinieks Vjačeslavs Kondratjevs, iepazinies ar lasītāju atsauksmēm, satriekts atzīstas, ka uzzinājis «tādas lietas, par kurām rakstīt ir šausmīgi. Neesmu dzirdējis, ka pat ieslodzīto vidē kaut kas tāds notiktu.» Vai tiešām tāda ir mūsu armija, kurā dienēt ir katra PSRS pilsoņa svēts pienākums? Vai atkal mums jāsaka: «Tā gadās,» un jāaizver acis, it kā nekas nebūtu noticis un nekad vairs nenotiktu?... Bet satrauktās mātes raksta izmisuma pilnas vēstules aizsardzības ministram: «Kur ir komandieri, kur politdarbinieki? Šaubos, ka viņi neko nezina. Neviens nesaka, ka kareivjiem nepieciešami siltumnīcas apstākli. Viņus vajag norūdīt armijas mācībās, darbā,' nevis aizskarot cilvēcisko pašcieņu un sitot...» Vai tā ir «perestroika», ja pirms augstas priekšniecības ierašanās ar zaļo krāsu jākrāso mauriņš un koku lapas pie kazarmām?! Vai tādā vidē jāiepazist dzīve

4 astoņpa-dsmitgadigiem puišeļiem? Un Jurijs Pofakovs meklē atbildes uz šiem jautājumiem. Bet mēs? Mēs atcerēsimies gada 9. aprīli Tbilisi, atcerēsimies lietuviešu puisi Artūru Sakalausku un Aleksandra Saharova izvirzītos jautājumus Tautas deputātu / kongresā un atcerēsimies arī, ka to darīja mūsu armijas karavīri, mūsu daudznacionālās armijas dēli! Vai tādus mēs viņus gribam redzēt? Un uzdosim sev vēl vienu jautājumu: «Vai tiešām artilērija šauj uz savējiem?!» Jurija Poļakova otrais stāsts «Rajona. mēroga ārkārtējs notikums» mūs aizved gluži citā vidē kāda Masku ras rajona komjaunatnes komitejas darbinieku pasaulē. Galvenais varonis Nikolajs Šumiļins nekaunas no vārda «funkcionārs», jā, viņš ir funkcionārs, kuru nejaušība no pedagoģiskā darba iesviedusi komjaunatnes daibā. Viņš netaisa savu karjeru uz citu rēķina, viņš par to samaksā ar izpostīto ģimenes dzīvi, lielo aizņemtību iщ sirdsklauvēm. Vai viņa darbs ir tādu upittu vērts? Autors ironiski runā par šīm problēmām, kuras no pirkta izzīduši paši atbildīgie darbinieki. Kā tadaslenibā h: rajona komiteja ir vajadzīga jaunatnei vai jaunatne rajona komitejai? Baidos, ka pēdējā jautajuma daļa ir pareizāka... Trešais un pēdējais stāsts «Kļūdu labojums» lasītāju atgriež bērnībā skolas solā. Izrādās, ka ari starp skolēniem un skolotājiem pastāv attiecības, kas ne vienmēr ir vienkāršas. Vai atkal iztiksim ar: «Tā gadās!»? «Simts dienas līdz pavēlei» pagaidām ir pēdējais Ju-rija Poļakova stāsts, bet «Kļūdu labojums» pirmais. Tātad zināmā mērā varam izsekot autora izaugsmei. Un, ja paturēsim prātā, ka Jurijs Poļakovs pēc izglītības ir pedagogs, filoloģijas zinātņu kandidāts, tāpat arī armijā bijis ierindnieks un neko nav uzpūtis no ziepju burbuļa, novēlēsim viņam turpmākus radošus panākumus! Izlasīsim stāstu krājumu «Simts dienas līdz pavēlei» un padomāsim. Guntars Jēgeris SIMTS DIENAS LĪDZ PAVĒLEI I... Izbijies atveru acis un redzu baterijas staršinu praporščiku Visoveņu. Celies! Nogulēsi tribunālu! praporščiks dzedri joko. Aiz lodziņa vēl drēgna tumsa. Skrējienā pogādamies un bozdamies, puiši traucas uz durvīm. Caur stiklu var redzēt, kā pa bruģēto baterijas laukumu mīņājas daži kareivji nākamās pilnvērtīgās ierindas aizmetņi. Kazarmā blakus podiņu krāsnij stāv diviziona komandiera vietnieks politiskajā darbā majors Osokins; viņš ir nikns un samiegojies. Laiku pa laikam Osokins strauji norausta galvu, gluži kā atgaiņādams uzmācīgu domu. Tas ir tiks Afganistānā gūtās kontūzijas sekas. Līdzās majoram mokās mūsu baterijas komandieris vecākais leitnants Uvarovs. Viņš mēģina raukt pieri, lai izrādītu neapmierinātību par viņam uzticētās baterijas neorganizēto celšanos, taču skatienā jaušams apjukums. Rokās mūsu nervozais baterijas komandieris gumza un lauzī savu lepnumu cepuri «lidlauku», kas pašūta rūpīgi konspirētā galvaspilsētas specateljē. Kusties, Kuprjašin, kusties! Vecākais leitnants Uvarovs nicīgi pamet man ar galvu. Guli kā pirmajā gadā! Aizstāvītis... Kas noticis? tā kā smadzeņu daja, kas pārzina reglamenta vārdkopas, vēl nav pamodusies, es jautāju gluži kā civilais. Trauksme taču paredzēta rīt... Staršina Visoveņs lēnām pašķielē uz majora Osokina pusi, pēc tam atkal pievēršas man, un viņa skatienā ir tāds daudzsološs tēvišķīgs siltums, ka es zibenīgi nolecu uz grīdas, mirklī ieaugu formas tērpā, skrējienā apmetu vidusjostu, izlidoju laukā un ietriecos ierindā. Tā nodreb, pieņemdama pazudušo dēlu, un sastingst. «Velns parāvis,» klusībā lādos. «Otro dienu neļauj Izgulēties!» Izgulēsieties disbatā 1! soļodams gar ierindu, ap-sola staršina Visoveņs. Nav nekādu 1 Saīsinājums no vārda «disciplinārais bataljons». (Tulk. piez.)

5 šaubu, ka prapor-ščiku skolā viņu apmācījuši telepātijā. Bet kas tad ir noticis? es jautāju līdzāsstāvošajam jefreitoram Zubovam, mūsu pašgājēja mehāniķim vadītājam un nenogurdināmajam cīnītājam par «veču» tiesībām. Zobs lēnām pievērš man savu dusmīgo seju ar rožainajiem vaigiem un nepagodina pat ar atbildi. Viņš vispār atgādina ļaunu sivēnu, sevišķi tagad, kad ir noskuvis kailu galvu, lai līdz «dembelim» ataugtu kuplāki mali. Ko tu neteiksi, cik lepns! Padomju Armijas un Jūras Kara Flotes vectētiņš! Tātad vakarnakts spriedums mantnīcā tomēr ir ilgstoša akcija! Labi, pārdzīvosim. Staršina Visoveņs apstājas ierindas priekšā, izstaipās un skaļi nožāvājas. Un tomēr kādēļ mūs uzmodināja nakts vidū? * * * Vakar stundu pirms celšanās mani pamodināja čuksti. Rožainajā rīta gaismā kazarma mirdzēja, it kā tikko būtu izremontēta. Blakus gultām uz ķebļiem bija rūpīgi salikti formas tērpi, uz melnajām zīmotnēm vienmuļi spīguļoja artilēristu emblēmu lielgabaliņi. Līdzās uz grīdas stāvēja zābaki, ap to stulmiem bija aptīti pelēki auti. Pie katras taburetes divi zābaku pāri: viens nomīts, pie kurpnieka pabijis, otrs jauns, ar tikko jaušamām krokām. Tur jau tas joks, ka gultas mums ir divstāvīgas: lejā guļ «veči», bet augšā jauniņie. Kazarma ir tikpat kā radioēters piepildīta daudzveidīgiem trokšņiem: miegainām nopūtām, saldu šņākuļošanu, smalku, gandrīz māksliniecisku svelpoņu, dārdošu krākšanu, neskaidru murdoņu un, visbeidzot, paklusiem čukstiem, kuri tad arī mani pamodināja. Sarunājās jaunie Maļiks no pārvaldes vada un vārgdienis Jeļins manas apkalpes lādētājs. Viņu gultas novietotas pavisam tuvu, tāpēc abi bija pārliecināti, ka neviens nedzird, bet es saklausīju katru vārdu. Tev varbūt vajadzēja pakārt caurvējā! Maļiks ieteica. Es jau pakāru arī, Jeļins bezcerīgi atmeta. Tik un tā apkaklīte un aproces mitras. Tagad Zobs bļaustīsies, ka esmu slikti izgriezis, bet es taču griezu līdz tulznām, Un viņš parādīja iesaukuma biedram plaukstas. _ Varbūt būs labi! Maļiks mierināja. Šodien taču svētki! Citiem svētki, bet citiem,*, Jeļins nepabeidza, un iegrūda seju spilvenā. Pacieties, gan tev arī būs svētki! Es negribu, nevaru! Jeļins gandrīz vai iekliedzās. Negribēsi piespiedīs, nevarēsi iemācīs! -pārliecinoši atteica Maļiks. Puiši, būs gulēšana vai ne?! no segas apakšas sašutumu izteica ierindnieks Ēvalds Āboltiņš, kurš vēl tikai pirms diviem mēnešiem bija pastaigājies «pa Rīgas šaurajām ieliņām». Neviens neatbildēja, bet mirkli vēlāk visi trīs aprima jaunie aizmieg momentāni, viņiem vēl jānodien līdz saviem svētkiem, līdz savām simts dienām! Kurš nav lauzis obligāto, nesapratīs, к a s ir simts dienas līdz pavēlei! Tas nozīmē, ka tu jau pa pusei esi civilais. Tas nozīmē, ka aizsardzības ministrs ir ne tikai izraudzījies pildspalvu, ar kuru parakstīs pavēli par tava iesaukuma ieskaitīšanu rezervē, bet arī iemērcis to tintē. Nezinu, iespējams, maršals savas pavēles paraksta ar kādu satriecošu parkeru, kam ir zelta spalva, taču tā nu tiek uzskatīts: sākumā viņš izraugās sev pildspalvu, pēc tam iemērc to tintē, tad uzvelk dažus izmēģinājuma ķekšus un, visbeidzot, atstāj autogrāfu uz ikvienam kareivim zināmā dokumenta, kurā ir šādi svēti vārdi: «Saskaņā ar PSRS likumu «Par vispārējo karaklausību» pavēlu: 1. No g. oktobra līdz decembrim ieskaitīt rezervē no Padomju Armijas, Jūras Kara Flotes, robežapsardzības un iekšējā karaspēka rindām tos karavīrus, kuriem aktīvā karadienesta ilgums beidzas līdz g. 1, janvārim.» Pēc tam seko otrais punkts par jaunu iesaukumu, betl aiz tā trešais: «Pavēli izziņot visās rotās, baterija, eskadriļās un uz kuģiem.» Trīs reizes, stāvēdams ierindā, es dzirdēju šos vārdus, trīs reizes pavadīju uz mājām «večus». pēc simts dienām mana pavēle! Pirms tam vienmēr runā, ka šajā gadā gan pavēle, gan atvaļināšana noteikti būs ātrāk nekā

6 parasti, jo tam esot svarīgi iekšpolitiski un ārpolitiski iemesli. Baumām tic, lai gan tās vēl ne reizi nav apstiprinājušās. Lai nu kā, bet «dembelis», staršinas Visoveņa vārdiem runājot, ir «nenovēršams kā nāve». Pirmie par pavēli uzzina rakstveži un tūliņ paziņo labo vēsti saviem novadniekiem. Kā šaušalīgu noslēpumu. Protams, pusstundu vēlāk to jau zina visa daļa. Drīzumā pavēle parādās presē, un sākas īstas avīžu medības. Nav zināms, kādā veidā, taču numuri ar pavēles tekstu izgaist pat no iesietajiem avīžu komplektiem, Kuri glabājas pie pulka komandiera un viņa vietnieka politiskajā darbā. Bet jefreitors Simaņonoks (viņš tika atvaļināts pavasarī) gluži vienkārši taisīja ar šīm avīzēm sīku biznesu. Apmēram nedēļu pēc vispārējās ažiotāžas, kad dažs labs bija zaudējis visas cerības izdaiļot savu «dembeļa» albumu ar senloloto izgriezumu, Simaņonoks saņēma no mājām pamatīgu bandroli, kas bija piestūķēta ar visdažādākajām viena vienīga datuma avīzēm. Zināms, kāda. Un vēl tas mūsu divīzijas avīze-. Drošsirdība» numurs, kura pirmajā lappusē bija pavēle, ir vienīgais, ko izķēra momentā un pilnīgi. Jebkura citā laikā šo avīzi (puiši to dēvē par «Stāt, Kas Nāk?!») var redzēt visnegaidītākajā veidā un visnepiemērotākajās vietās. Tātad, uzzinājuši par pavēli, «veči» drāžas uz mežu uzlikt «dembeļu» krustus sastiprinātus dēļus vai zarus, pie kuriem pienaglotas plāksnītes ar uzrakstiem. Piemēram: Jaun. seržants A. Korkins Kā vectēvs, dēlēn, dienestu nes, Bet vectēvs tavs dienestā neskuma vis! Galvenais uzdabūt krustu kokā pēc iespējas augstāk. Pagājušajā gadā kāds «vecis» novēlās un nokļuva nevis mājās, bet hospitālī. Vakarā notikumi attīstās tā: «večiem» uz pavēles dienu vienmēr ir sagādātas trasējošās patronas un signālraķetes, tāpēc, līdzko satumst, te vienā, te otrā vietā debesis caururbj ugunīgas punktētas līnijas. Virsnieki lamājas, meklē vainīgos, taču vairāk skata pēc, jo visi saprot tāda ir sensena kareivju paraža. Tomēr vissvarīgākais sākas pēc vakara jundas: «veči», kas no šī brīža kļūst par «dembeļiem», paaug stina visus pārējos nerakstītās kazarmu hierarhijas kārtējās pakāpēs. To dara ar parasto, reglamentā paredzēto vidusjostu. Katrs saņem pa vispārzināmu vietu tik daudz simbolisku sitienu, cik mēneši atdoti dārga jiem Bruņotajiem Spēkiem., Kad es mācījos skolā, mums bija vēstures skolotājs drausmīgs sausiņš katru stundu viņš beidza

7 ar priekšlikumu uzzīmēt «pa puslapu tabuliņu», lai nostiprinātu atmiņā jauno vielu. No tā laika es varu ap-kopot tabulā visu, ko vien vēlos, pat mūsu kareivju dzīvi. Tā izskatīsies apmēram tāda 2. «Vecis» tas ir salds miegs pēc rīta jundas (kamēr nav ieradies staršina), tas ir labākais kumoss pie garā kareivju galda, tās ir tiesības nepacelt kāju, kad baterija maršē (tavā vietā zoles dauza jaunie), tā ir neatkarība no sīkajām sadzīves rūpēm un iespēja visā pilni bā nodoties sapņiem par «dembeli» (ja vajadzēs, ap-kakliti piešūs vai formas blūzi pārmazgās jaunais)... Var minēt vēl desmitiem dažādu privilēģiju, kas pārvērš tevi par īpašu būtni un tavai gaitai piešķir izklaidīgu majestātiskumu, bet sejai miegaini augstprātīgu izteiksini. Godīgi sakot, es neizmantoju lielāko daļu no šīm tiesībām nav manā dabā... Nevaru, piemēram, kā jefreitors Zubovs likt jaunajam visu nakti mazgāt manas darbadrēbes, bet pēc tam lamāt par to, ka formas blūze līdz rītam nav izžuvusi, lai gan pirms gada tieši tāpat izrīkojās ar viņu, Zobu. Taču visskumjākais nu neizprotamākais ir tas, ka tikai gadu vēlāk šis līdz nāvei iebiedētais Jeļins kļūs par nesteidzīgi bargu divdesmitgadīgu «veci» un trenkās tādu pašu apdullušu puisi savu šodienas līdzinieku! taču neko tamlīdzīgu vairs neredzēšu: pēc simts dienam pavēle, tad vismokošākās dienas līdz atvaļināto nosūtīšanai mājup, bet pēc tam... Es jau sajūtu aso, uzbudinošo «brīves» smaržu un, 2 Atsevišķas detaļas un nosaukumi var variēties atbilstoši daļas tradīcijām. (Aut. piez.)

8 iespējams, pēdējā laikā esmu sācis mosties tik agri tādēļ, lai ar baudu pasapņotu par to. Gandrīz divus gadus neesmu dzēris gāzēto ūdeni no spurdzoša automāta, neesmu klaiņojis pa rudenīgo Maskavu! Gandrīz divus gadus... Vai tiešam aizritējuši divi gadi?! 2 Staršina Visoveņs apstājas ierindas priekšā, izstaipās un skaļi nožāvājas. Un tomēr kādēļ mūs uzmodināja nakts vidū? Izkārtojušies divās rindās, mēs stāvam gar apgaismotajiem kazarmas logiem. Virs galvas melnē naksnīgās debess brezents viss mazos zvaigžņu caurumiņos. Pa logu var redzēt, kā diviziona komandiera vietnieks politiskajā darbā Osokins, galvu raustīdams un kļūdams aizvien sarkanāks, strostē vecāko leitnantu Uvarovu, bet tas, zobus sakodis, klusē un, šķiet, tūlīt salauzīs mazo, meistarīgi ieliekto speccepures nagu. Nevis dienests, bet cirks par velti! staršina Visoveņs rūc. Lēkā nu te kā klauns. Praporščikam ir vararudi mati un pamatīgas dūres, ar kurām, ja tās izmantotu miermīlīgos nolūkos, varētu dzīt pāļus. Biedri staršina, uz papēžiem šūpodamies, laiskā balsī apvaicājas ierindnieks Černeckis. Atļaujiet jautāt! Vaļera Černeckis mana iesaukuma puisis, pārvaldes vada aprēķinātājs armijā ieradās no institūta' otrā kursa itin kā sarežģītos filozofiski ētiskos meklējumos. Bet es nez kādēļ domāju, ka viņš iesaukts banālu akadēmisko parādu dēļ. Jautā, nedaudz pārsteigts par Vaļeras reglamentēto ceremonialitāti, piesardzīgi atļauj Visoveņs. Kādā sakarībā mūs piecēla? Černeckis painteresējas. Varbūt atvaļinās pirms termiņa? Par godu simts dienām! Zobs piebilst. Tagad uz mājām vienīgi caur disbatu! staršina mīlīgi atkārto savus dīvainos draudus. Tas viss man nepatīk! sarunā klusām iesaistās ierindnieks Kamals Šaripovs mūsu apkalpes tēmētājs. Ļoti nepatīk. Velns parāvis! Kad pirms diviem gadiem mēs ar Kamalu iepazināmies karantīnā, kurā viņš ieradās no augstkalnu kišlaka, krievu valodu viņš tikpat kā nezināja, bet tagad Šaripovs pārvalda lielo un vareno pavisam brīvi un sevišķi iecienījis spēcīgus izteicienus, kuru saknes sniedzas tautas jaunvārdu darināšanas visriskantākajās dzīlēs. Bet man, veči, šonakt «dembelis» sapņos rādījās! arī es iejaucos kopējā sarunā. Taču viņi mani it kā neievēro. Nu, protams, pēc «veču» tiesas sprieduma no šīs nakts līdz tam laikam, kad tiks atsūtīta pirmā jauniesaukto grupa, man ir atņemtas visas tiesības un esmu degradēts par «salagu». Sapnis tomēr bija dīvains kaut kā ačgārni sagriezies! Un Ļena..Es viņu sapņos neesmu redzējis jau sen, kopš tā laika... - Baterija! staršina Visoveņs griezīgi komandē. - Līdzināties! Mier-rā!! * * *.Mājās radi vēl svinēja manas atvadas, jau kuro reizi pirms tējas ieķerot «pa pēdējai». Vecmāmiņa un кrustmāte Daša palīdzēja mātei virtuvē mazgāt traukus, bet tēvocis Petja, kā parasti atšķēlies no kompānijas pašā karstākajā dzīru brīdī, gulēja uz dīvāna un krāca kā Bengālijas tīģeris. Uz rakstāmgalda slējās piebāzta mugursoma, cepeškrāsnī brūnēja cejojuma vista. Vārdu sakot, no gatavības darbam līdz gatavībai aizsardzībai bija palicis tikai solis. Es devos pavadīt Ļenu līdz metro. Apkopējas, darbodamās ar lielām, teleantenām līdzīgām sukām, jau beidza slaucīt mozaīkas grīdu. Sadevušies rokās, mēs stā-vejām uz platformas, gaidīdami, kad tunelī parādīsies Vilciena ugunis; pēc tam pēdējo reizi saskūpstījāmies un Ļena iekāpa tukšā vagonā. Ar gumijotu plīkšķi sa-klavas durvis, jauniņs mašīnists, zīmīgi palūkojies uz mani. viegli ielēca kabīnē un kādam uzbrēca: «Uz priekšu!»

9 Atgriezies mājās, es ilgi nevarēju iemigt un pat izgāju kāpņu telpā uzsmēķēt. Kad atkal apgūlos, istabā ielūkojās tēvs un teica: Paskat, satraucies! Ak tu mūžs divi gadi! Agrak dienēja divdesmit piecus gadus! Varbūt tu Ļenkas dēļ? Nespēdams aptvert, kā gan cilvēki dienējuši divdesmit piecus gadus, es aizmigu......no rīta vēl pirms gaismas mamma, tēvs un es atnācām, precīzāk runājot, ieradāmies «Parūpēs» stadionā. Manā kabatā atradās zīmogiem izgreznota pavēste, kurā bija sacīts, ka esmu iesaukts aktīvajā karadienestā un ieskaitīts komandā 44. Turklāt saskaņā ar pavēsti man bija gadalaikam piemērots kārtīgs apģērbs un apavi (tēva novalkātais mētelis un vecie tūka saišzābaki), īsi apgriezti mati, līdzi apakšveļas pāris, dvielis, mugursoma personiskajām mantām, karote, krūze un tualetes piederumi. Bez tam es izskatījos bāls kā cilvēks, kuru likteņa straume aiznes nezināmā virzienā. Apkārt pulsēja jauniesaucamo un pavadītāju pūlis, tas atgādināja tautas svētkus rajona kultūras un atpūtas parkā. Trinkšķēja ģitāras, šņukstēja bajāni, laiku pa laikam drūzma izveidoja apli, kurā, kaukdama kā «ātrā palīdzība», iedrāzās kāda tante un atskaldāmā vesera ritmā nodziedāja troksnī nesaklausāmas častuškas. Ik brīdi kāds uzsāka «ne-rau-di, mei-te-nīt», taču diezgan ātri sapinās tekstā. Garmatains puisis raustīja ģitāras stīgas un gaudulīgi smalkā balstiņā dziedāja: Tikai divas ziemas vien, divus pav sarus, Nestaigā ar citiem tu pa kinoteātriem-iem-iem.,, Turklāt viņš ik pa brīdim lūdzoši palūkojās uz koši izkrāšļotu draudzeni. Pūlī, kur pavadītāju bija salasījies desmitreiz vairāk nekā pavadāmo, jauniesaucamo varēja uzreiz pazīt pirmkārt, pēc ērmotā, it kā utenī iegādātā apģērba un, otrkārt, pēc sejas izteiksmes: «Sak, kas gan šeit darās? Dzīvoju bez bēdu: strādāju, mācījos, skraidīju uz veikalu, gāju uz randiņiem... Bet kas nu būs?» Es izskatījos tāpat kā visi, iespējams, pat vēl sliktāk, jo nebija Ļenas. Pat tādā dienā viņa nokavējās. Taču viss beidzās labi vispirms atbrauca mans skolasbiedrs Miška Voropajevs, bet vēlāk pūlī ieraudzīju arī Ļenas skumji sērīgo seju. Miška bēdīgi mani apskāva, pateica dažus uzmundrinošus vārdus maniem vecākiem, bet pēc tam sanākušo uzmanību neuzbāzīgi pievērsa faktam, ka tieši no šejienes viņš brauks uz lekcijām institūtā. Tajā pašā institūtā, kurā stājoties man pietrūka puse balles. Pēcāk visi reizē man deva padomus, kuri aprobežojās ar to, ka jātur kājas siltas un neko nevajag ņemt galvā. Mamma ne no šā, ne no tā ierunājās par kaut kādām viesnīcām, it kā es dotos uz pionieru nometni, nevis armijā. Kāds tēvocis ar sarkanu, alkohola apzīmogotu fizionomiju, sadzirdējis, ka mani māca, atstreipuļoja no savas grupas un arī pamācīja: «Nevirini muti un nelien, kur neprasa...» Tad mani pavadītāji smalkjūtīgi pagāja sāņus, lai es varētu atvadīties no Ļenas. Mums viss bija izlemts:-divu gadu laikā pienāks kooperatīva rinda, naudu vecāki solījās piesviest. Izņemot dzīvokli, viss bija pilnīgi skaidrs un neizsauca nekādas šaubas. Brīžiem es Jutos kā populārās dziesmas «Gulbja uzticība» varonis. Mēs norunājām viens otram rakstīt divreiz nedēja (katru dienu tas nav nopietni!). Iznāca 2X104 = 208. Pec 208 vēstulēm man Vajadzēja atgriezties. To Ļena bija vareni izdomājusi skaitīt nevis dienas, bet vēstules! Es no viņas saņēmu 38 vēstules, precīzi divas nedēļā... Un pietiek par to! Pēc tam mēs visi vēlreiz atvadījāmies, līdz parādījās virsnieks, kurš deva komandu stāties ierindā. Jau vārtos es paskatījos atpakaļ un iegaumēju uz visiem laikiem: sagumušie vecāki, Ļena ar melnu noplūdušas tušas iēreīti uz vaiga, Miška, kurš mīņājās no vienas kājas uz otru un laiku pa laikam paraudzījās pulkstenī. Mūs salādēja automašīnās KrAZ, kurām bija apjumtas kravaskastes, un aizveda uz rajona kara komisariātu, kas atradās piecu trolejbusa pieturu attālumā no stadiona. Kad mēs atbraucām, izrādījās, ka pie kara komisariāta durvīm gandrīz tādā pašā sastāvā kā pie stadiona drūzmējas pavadītāji. Es paguvu saskatīt māti, tēvu, Ļcnu. Mūs nostādīja garā gaitenī, pamatīgi pārbaudīja mugursomas un konfiscēja grādīgā pudeles Pēc tam mēs atkal sablīvējāmies kravas automobilī un pavadītāju acu priekšā aizbraucām. Taču tā bija kara viltība. Pavadājuši pa pilsētu, mūs nogādāja atpakaļ kara komisariātā, kur tagad nebija nevienas dzīvas dvēseles. Toreiz man šķita, ka es neko neaizmirsīšu, nevienu vienīgu sīkumiņu. Taču, rau, vēl nav pagājuši divi gadi, bet daudz kas jau pagaisis. Esmu ievērojis, ka atmiņa saglabā vienīgi notikušā

10 vispārīgu iespaidu un dažas spilgtas epizodes, uz kurām šis iespaids balstās. Un vēl esmu pamanījis: atkarībā no tā, kā vēlāk izveidojas dzīve, mainās arī atmiņas uzpeld pavisam citas epizodes, kuras iznirušas nez no kādiem dziļumiem. Nezinu, varbūt arī es kādreiz to visu atcerēšos citādi, nevis tā kā šodien... Divas diennaktis mēs sēdējām pilsētas «punktā», kur mani pirmoreiz pārņēma ikvienam kareivim pazīstamā nebrīves sajūta, kad tavam iekšējam stāvoklim un noskaņojumam nav nekāda sakara ar tavu izturēšanos, kas tagad *r pakļauta komandieru un priekšnieku pavēlēm. Un, lai gan daži puiši dižodamies stāstīja, ka līdz zvēresta nodošanai it kā varot izstrādāt, ko vien vēlas kaut vai aizbēgt uz mājām, neviens, protams, neko neuzsāka. Drīz paklīda baumas: naudu uz daļu vest nedrīkst nav atjauts. Un divas dienas mēs neizgājām no bufetes, pārdzerdamies «Baikālu» un izēzdamies eklērus, tēlodami kaukāziešus, kuriem sīkākā maiņas monēta ir rublis. Sevišķi mūsu devīgumu izjuta frizieri, kuri, pāris reižu parūcinājuši dīcošo mašīniņu, izrēķinājās ar viskrāšņāko matu kodaļu. Ieradās aizvien jauni klienti, un frizētavas kaktā auga augstumā dažādu krāsu matu kaudze. PHsētas «punktā» es iepazinos ar Žoriku Pļešanovu. Vecāki viņam bija iedevuši līdzi milzīgu ceptu pīli, bet sākumā visiem bija bez jēgas mājās gatavoto krājumu, un viņš nekādi nevarēja sadabūt palīgu, līdz griezās pie manis. Ēzdami ūdensputnu, mēs prātojām par dzīvi. Izrādījās, Žoriks nesen bija beidzis poligrāfijas tehnikumu, un visas viņa apceres par likteni sliecās uz vienu domu: valstij nav izdevīgi tik vērtīgu speciālistu kā viņš uz veseliem diviem gadiem atraut no produktīvā darba. Visai drīz viņš mani pārliecināja, ka mūsu gudrā un humānā sabiedrība nepiedodami kļūdījusies, liegdama man vēl vienu iespēju stāties institūtā, no kura es, bez Šaubām, iznāktu kā unikāls speciālists. Tā nemanot mēs gandrīz vai iegrimām nožēlojamā pa-cifismā, taču sarunu izdzirdēja kāds virsnieks un pavēlošā tonī paskaidroja, ka neviena valsts netaupa uz militārās varenības rēķina un, ja patiešām rūpējamies par valsts labumu, tad vispirms mums vajag domāt un tikai pēc tam runāt... Otrās dienas beigās ieradās kapteinis ar garum garu sarakstu, kurā bija arī mans un Žorika uzvārds. Mēs atkal sablīvējāmies mašīnās ar brezenta jumtu un pusstundu vēlāk nokļuvām daļā, kas atradās netālu no Centra. Militārajā leksikā to sauc par «karantīnu». Pa kazarmas logiem bija redzama kā skudrupūznis rosīgā pilsētas dzīve, kas šķita reibinošas, ne ar ko neierobežotas brīvības iemiesojums. Armijas karantīnai, starp citu, nav nekā kopīga ar karantīnu, kura palikusi atmiņā no skolas un pionieru nometņu laikiem. Kaut gan mūs, kas bijām inficējušies ar privātās dzīves vaļību, patiešām vajadzēja paturēt izolācijā, līdz armijas dis-rlpilnas zirga devas nogalinās militārpersonai tik bis-lamo civilvīrusu. Karantīna izpaudās kā medicīniskās apskates, ekipējuma saņemšana, ierindas mācība utt. Atceros, kā aiz-sapņojies (mans parastais stāvoklis līdz armijai) es nepaguvu reizē ar visiem saņemt formas tērpu un tēva sagumzītajā mētelītī visu dienu mocījos jaunu šineļu vidū, līdz karantīnas priekšnieks pavēlēja «apģērbt šo slaistu». Naktī pēc medicīniskās apskates mani uzbukgīja 2o-rlks un pavēstīja, ka mūs taisoties aiztriekt uz lādu no* «tūri, kur neesot nekā ievērības cienīga, tikai sēta. Vienīgā izeja aizķerties karantīnā līdz nākamajai grupai, ko sūtīšot uz slavenu divīziju, kura ar kaujām aizgājusi līdz Pomerānija.i un slavas vainagota atgriezusies Piemaskavā. Žoriks zināja arī to, kā aizķerties, jā-noaimulē kāda nopietna slimība. Ne gripa, ne arī kuņģa darbības traucējumi, ko es vieglprātīgi piedāvāju, nederēja. Bija nepieciešams kaut kas sevišķs, kas paralizētu kara ārstu ilggadīgo pieredzi. Un pār Pļešanovu nāca apskaidrība! Visu atlikušo nakti mēs mokoši atsaucām atmiņā «Veselībā» lasītos un no cietušajiem dzirdētos glābjošās kaites simptomus, bet no rīta skribinājāmies pie ārsta durvīm. Žoriks sarkdams un stomīdamies sāka izklāstīt mūsu pikantās slimības pazīmes. Sirmais, sarkansejainais kapteinis ar zeltainām čūskiņām aveņkrāsas zīmotnēs, ļoti uzmanīgi un līdzjūtīgi mūs uzklausījis, uzdeva uzvedinošus jautājumus? Un no rīta arī? - No rīta it sevišķi, Pļešanovs atzinās. Jā-ā. Bet biedram?

11 Un biedram arī. Jā-ā. Kur tad jūs ar viņu iepazināties? Kino. Jā-ā. Un adresi nezināt. Nezinām. Jā-ā. Bet pazīmes atceraties? Protams. Gara, apaļīga (Žoriks pastiepa uz priekšu elkoņus). Apakšžoklī labajā pusē zelta zobs. Zobs vai kronītis? kapteinis satrūkās. Zobs! mans draugs pārliecināti apstiprināja. Un kā tu domā? Ārsts pētoši palūkojās man acīs. Un tūlīt es šaušalīgi skaidri apjēdzu kapteinis jau sen ir visu nopratis un gluži vienkārši ņirgājas par mums. Satvēris pārsteigto Žoriku aiz piedurknes, es kāpos atpakaļ uz durvīm, taču pretēji gaidītajam kara ārsts mūs nenostādīja miera stājā un neizsauca karantīnas priekšnieku, bet vienīgi pajautājas Vismaz «Šveiku» jūs esat lasījuši? Esam, atbildēja Žoriks, kurš vēl neko nebija sapratis. Tikai sen, bērnībā. Bērnībā vajag lasīt «Buratino»! kapteinis nobrēca un ar roku ieblieza pa galdu, uz kura iešķindējās niķelētie instrumenti... Vēl atminos, kā vēlu vakarā mūs nekārtīgā kolonnā veda mazgāties uz tukšajām rajona pirtīm un pa ceļam, izlūdzies seržantam atļauju, elsdams joņoju pa šķērsielām un meklēju nesabojātu telefonu. Bet pēc tam, jau iemetis monētu un piespiedis dūcošo klausuli pie auss, nekādi nevarēju atcerēties numuru. Ļenas mājās pie telefona nezin kāpēc neviens nenāca, manējiem bija mūžīgi «aizņemts». Beigu beigās sazvanīju Mišku Vo-ropajevu un saraustīti skaidroju, kur atrodas mūsu karantīna, bet nākamajā dienā KCP3 jau sarunājos ar māti un Ļenu, kuras sērīgi lūkojās manī. Pie jums droši vien slikti ēdina? māte pavaicāja KCP dežurantam. Ēdina normāli. Pēc diviem gadiem viņš vairs nevienās biksēs neielīdīs! virsnieks mierināja un lūdza, lai sākam atvadīties. Izrādījās, ka viņam bija taisnība šodien godīgi varu atzīties, ka armijā esmu pieņēmies apmēros par diviem lielumiem un krāšņās, pelēkās «banānenes», kuras nopirku pirms paša iesaukuma, tagad man nederēs. Kā saka staršina Visoveņs, labam cilvēkam vajag labi daudz! Ar ēšanu saistās vēl kāds notikums. Karantīnas otrajā dienā man pazuda no mājām līdzpaņemtā karote. Sis zaudējums, kas civilajā dzīvē būtu gluži nemanāms, izraisīja vissmagākās sekas. Ēdām pēc komandas, neierasti ātri. Un, kad beidzot kaimiņš, aprijis devu, atvēlēja man savu līdz spīdumam nolaizīto karoti un es trakā steigā ņēmos strēbt kāpostu zupu, atskanēja pavēle «Celties!». Iestūķējis mutē visprāvāko riecienu (iznest maizi no ēdnīcas nav atļauts) un Uzmetis žēlu skatienu neapēstajam, gāju stāties ierindā. Ar lielām pūlēm man laimējās sameklēt salauztu zupas smeļamo, kurā kāds bija ieskrāpējis vārdus: «Ņem vairāk svied tālāk!». Sasējis pārlauztos gabalus ar diegu kopā, es ķēros pie zaudētā atgūšanas smēlu, cik jaudas. Tieši tad kļuva skaidrs, ka armijā nedrīkst stāvet ar atplestu muti, to var atļauties tikai divos gadījumos: kad ēd un kad šauj ar lielgabalu. Vel atceros, cik grūti un salīgi bija celties sešos no rita. miedzot acis spilgtajā, indīgi dzeltenajā gaismā, nu, aukstumā trīcot, ātri ģērbties, pa roku galam uztinu kājautus, lai vēlāk, pēc pārbaudes, nemākulīgā rūpīgumā tos pārtītu vēl reizes desmit, taču tā arī nesa-sniedzot reglamentā paredzēto rezultātu... Neilgi pirms nosūtīšanas atbrauca fotogrāfs, lai iemūžinātu mūs, tā teikt, armijas dzīves pirmajā posmā. Kāds labsirdīgs «vecis» laipni piedāvāja tiem, kas vēlas, noknipsēties viņa «dembeļa» formas svārkos, kurus greznoja divas nozīmīšu rindas un cieti uzpleči zeltainam strīpiņām. Tagad, aplūkojot šo fotogrāfiju, man nāk smiekli un ir skumji: gaužām jau nu jocīga kombinācijā apjucis skatiens, baiļu pilni vaibsti, kas kļuvuši asāki, un greznie formas svārki. Nekad neaizmirsīšu garo lidostas gaiteni ar fantastisku caurvēju un dīvaino uzrunu «kareivji». 3 Kontroles un caurlaides punkts. Tulk, piez,ļ

12 Stjuarts ar roku norādīja uz krēsliem un teica: «Nu ko, kareivji, sēdieties!» Sākumā es domāju, ka viņš zobojas, taču Izrādījās, ka tas ir oficiāli pieņemtais veids, kā uzrunāt Padomju Armijas ierindniekus un seržantus. «Nu ko, kareivi, aiziet!» es teicu pats sev, kad IL-62, strauji nodrebinājusies uz betonētā skrejceļa, pēkšņi pamira lidojumā. 3 Baterija! staraina Visoveņs griezīgi komandē. Līdzināties! Mier-rā!! No kazarmas lēnām iznāk diviziona komandiera vietnieks politiskajā darbā Osokins, viņš pārmetoši lūkojas mūsu sejās. Majoram nopakaļ velkas baterijas komandieris Uvarovs, kurš savā supercepurē ir līdzīgs spic-nagliņai. Zodu izvirzījis, plāno degunu raukdams, viņš vērīgi nopēta mūsu zābakus. Praporščiks stingrā ierindas solī pieiet pie priekšniecības un ziņo: Biedri major, sestā baterija pēc jūsu pavēles nostādīta! Pirms laika nodzeltējusi lapa, viegli griezdamās, nolaižas uz mūsu pašgājējlielgabala komandiera nesatricināmā seržanta Titarenko melnā uzpleča. Citā reizē kāds viņam noteikti iegrūstu sānos, sak, mājās brauksi kā vecākais seržants! Taču šobrīd neviens tam nepievērš uzmanību, un vienīgi mīlīgais telēns Maļiks no pēdējā papildinājuma ar diviem pirkstiem godbijīgi notrauš lapiņu no seržanta varenā pleca. Virsnieki klusām apspriežas. Mēs pacietīgi gaidām komandieru un priekšnieku gudrās pavēles. Paklausieties, varbūt mūs grib kaut kur pārsviest? bailīgi čukst Cālēns mūsu mantzinis ierindnieks Ciplakovs. Cālēns ir drukns puisis, kura sejā vasaras raibumi saplūduši lielos, dzeltenos plankumos. Turklāt Cālēns arī kustas kā putns: īsiem, asiem rāvieniem. Kaut gan dienē tikai astoto mēnesi, viņu personīgi pazīst pat pulka komandieris, jo Cālēns savos astoņpadsmit gados ir precējies, sagādājis meitu un bez tam turpat vai iesaukšanas dienā nodrošinājis sev otru sīko, un tagad ar nepacietību gaida, ka viņu divu bērnu tēvu atvaļinās pirms termiņa. Jā, pārsviedīs, šaripovs piekrīt. Kur pagrabā uz miltu maisa divas peles trešo taisa! Puiši, es taču nopietni... Cālēn, Cerņeckis nopūšas, tev ir smadzeņu muskuļa letāla distrofijaī Ja kas mēs tagad jau stāvētu pilnā ekipējumā! Bet tu uz kupra vēl turētu kasti ar patronām. Saprati? Izbeigt sarunas! staršina Visoveņs uzbļauj. Padome Fiļos beigusies: majors Osokins lēnām soļo gar ierindu, Visoveņs un Uvarovs, blakus stāvēdami, saprotoši saskatās. Beidzot diviziona komandiera vietnieks politiskajā darbā apstājas un skaļi jautā: Kurš ir redzējis ierindnieku Jeļinu pēc pulksten sešpadsmitiem? Un es jūtu, kā līdzās nodreb un saspringst Zobs. * * * Lidmašīna lidoja ilgi. Stjuarts mums pasniedza konfektes. piemetinādams- «Uzkodiet, kareivji!» Es iluminatora vēroju bezgalīgo mākoņu plūdumu, kas tik ļoti atgadinaja piesnigušu līdzenumu, ka likās tūdaļ bulta pauguriņā parādīsies slēpotājs. droši vien es vēl ne reizi vien būtu atcerējies šo pār-lidojumu no civilās dzīves uz armijas dzīvi, ja pēkšņi pašā-atmiņu medū netiktu ielieta darvas karote. Lejā, aizsperos čīkstinādams, lamādamies sāka knosītiēs Zobs. Viņš grozījās gan šā, gan tā, saritinājās kamolā, pārvilka segu no kājām uz galvas un atpakaļ, taču nekādi nevarēja sasildīties. - Je-e-ļin! neizturējis mokas, viņš iekunkstējās. Par atbildi bija klusums. Je-eļin! jau nikni atkārtoja jefreitors. taču «salagas» guļ kā nosisti. Jeļin! Zobs iebļāvās un ar kāju spēra pa augšējas gultas stiepļu pinumu, kur gulēja lādētājs. Tas izbijies pārkārās pār malu; Kas ir?

13 Kas! Kas! Nevar ne uzmodināt... Paņem no Cālēna atslēgas un atnes no mantnīcas šineli. Auksti, redz, kas ir Jeļins nemākulīgi, ar celi atsizdamies pret skapīti, nolēca zemē, viebdamies iestūma kājas milzīgajos zābakos un aizdimdināja uz durvju pusi. Klusāk, spoks tāds, visu kazarmu uzcelsi! jef-reitors nokliedza pakaļ un, pagriezies pret mani, paskaidroja: Vakar nomazgājos kurinātavā, nekādi nevaru sasildīties... Jāpiebilst, ka mazgāties pie draugiem kurinātājiem dušā, nevis pirtī kopā ar visiem ir viena no «veču» privilēģijām. Šodien diezgan vēss, es piekritu. Toties svētki! Jā, Ļoška, simts dienas! Drīz uz mājām... Atceries, kad «dembeļi» atzīmēja savas «simts dienas», likās, mums nekad tādu nebūs! Kā redzi sagaidījām! Kamēr mēs tērzējām, atgriezās Jeļins, nesdams zābakus. - Ciplakovs teica, ka staršina nav atļāvis iznest šineļus no mantnīcas! Pasaki Cālēnam, ka es viņu nositīšu! Saprati? Jeļins nopūtās un atkal aizgāja. Tagad tādi aprobežoti «salagas», Zobs pažēlojās. Ne velna nejēdz, guļ, kājās stāvot... Zobu es pazinu kopš dienesta pirmās dienas un labi atceros, kā viņš kļuva slavens visā daļā, stāvus aizmig-dams artilēristu dienai par godu nostādītajā pulka ierindā. Bet kā jauniņo Zubovu toreiz dancināja drūmais ierindnieks Mazajevs, kurš no baterijas tika atvaļināts pirms gada! Reiz nu jau miglā tītās armijas jaunības rītausmā es biju aculiecinieks šādam gadījumam. Ieskrienu kazarmā un redzu: pūkainais «dembeļa» šinelis izstiepts uz slotas un atsliets pret krāsni, bet garām šim putnubiedēklim dārdošā parādes solī kursē Zobs un centīgi atdod godu. Ko tu dari? izbrīnījies vaicāju. Mazajevs... pagriezis galvu pret šineli, viņš maršēdams paskaidroja. Es nepieklauvējis iegāju sadzīves telpā. Tagad, redzi, līdz vakariņām... Vēl Mazajevam patika «pārbaudīt finieri» sist jaunajiem ar dūri pa krūtīm. Mēs visi staigājām vienos zilumos, bet Zobam vispār nebija nevienas veselas vietas. Tas bija pirms pusotra gada. Bet tagad viss ir pilnīgi pretēji: jaunajiem nav glābiņa no vīrišķīgā un bargā Zoba. Izlaidušies, salāti! Zobs turpināja ar pensionāra īgnumu. Ek, kā viņiem te derētu Mazajevs, tad viņi iepazītu dzīvi! Liecies mierā, es centos viņu apklusināt. Jeļins tev visu nakti mazgāja darbadrēbes, bet tu vēl čīksti! Kas par to! Cik es nemazgāju, cik negludināju! Tagad viņu kārta! Tu, Ļoška, žēlo jaunos, it kā pats nebūtu bijis «dēlēns», jefreitors iekaisa. Viņš vēl ilgi būtu ņerkstējis par jauniesaukto «spītību», par baterijas veterānu iedragāto vienotību, par majora Oso-kina uzbrukumu «veču tiesībām», taču tajā brīdī ar šineli atgriezās Jeļins. Tevi tikai pēc atomkara sūtīt! Zobs iebrēcās. Ciplakovs bija aizmirsis, kur noglabājis atslēgas, aizvainoti taisnojās kurjers un, gluži kā meklēdams. atbalstu, palūkojās uz mani no negulēšanas apsārtušām acīm. Labi, brīvs! Zobs apžēlojās un, paņēmis šineli,iekārtojas siltāk. Ja drēbes būs slapjas nositīšu! labsirdīgi žāvādamies, viņš piebilda. un Jeļins, kurš jau tikpat kā bija uztrausies savā lāvā, rezignēti nopūtās, smagi nolaidās lejā un aizvilkās, uz sadzīves telpu... I - atkal paliku viens, ap sirdi bija nelāgi, un, aplūkodams zilganbaltos griestus, kas ar neskaitāmajām ļiinisiņ;īm atgādināja skolas kontūrkarti, centos atcerēties kaut ko labu. Un atcerējos... reiz mēs ar Ļenu braucām sēnēs un, lai gan mežā celmeņu bija, ka biezs, atgriezāmies tukšā, toties no skūpstiem pietūkušām lūpām. Elektriskajā vilcienā mēs sasnaidījāmies, vērojot ar groziem apkrāvušos sēņotājus. No mīlestības un spirgtā lauku gaisa mana pil-sētnieka galva reiba, likās, es dzirdu, kā manās dzīslās laiko asinis. Vēlāk mēs ilgi atvadījāmies pie Ļenas mājas durvīm. AI vadījāmies tik ilgi, ka es nogulēju

14 darbu. Starp citu, iii ins armijas pēc neveiksmīgās stāšanās institūtā es mazliet pastrādāju rūpnīcā. Pēc maiņas mēs stūrim j.im autobusu, kurš apstājās pie caurlaides telpas, un visi barā braucām līdz metro. Tur pazīstamo ceļabiedru pūlis saruka, bet pirmajā pārsēšanās stacijā izklīda pavisam. Mājās es pārrados viens. Tas ļoti at-gadiuaja jauniesaucamā ceļu uz daļu. Sākumā visa grupa nonāca apgabala jauniesaukto pulcēšanās vietā, un mēs gaidījām virsniekus, kuri komplektēja jaunos savam daļām. Laiku pa laikam paklīda valodas, ka atbraucis kāds vecākais leitnants, kurš izraugās puišus sporta rotām: ēšana «līdz kaklam», nekādu norīkojumu, sak, tikai trenējies! Kamēr mēs apsvērām savas sportiskās iespējas un pašapmāna ceļā sen iegūtā trešā jaunatnes sporta klase gluži kā augstlēkšanas latiņa pacēlās līdz pirmajai pieaugušo, noskaidrojās, ka čempionu meklētājs komandu jau savācis un aizbraucis. Pēc tam tas pats atkārtojās ar māksliniekiem, dejotājiem utt. Līdz norīkojuma vietai mums abiem ar Žoriku ceļi nešķīrās, un, kad mēs jau kalām plānus par kopēju dienestu, pašā pēdējā brīdī liktenis ar vieglu vēzienu sagrāva visas mūsu cerības: es nokļuvu artilērijas pulkā, Žoriks divīzijas tipogrāfijā. Apmēram trijos naktī mēs iebraucām caur daļas vārtiem, un tūdaļ mūs aizsūtīja uz pirti * nomazgāt civilistu grēkus, bet vēlāk, kad mēs klājām gultas, virs apakšveļas uzmestā šinelī kazarmā ienāca samiegojies jaunākais seržants. Vai no Saratovas ir kāds? viņš painteresējās! Neviens neatbildēja. Žēl! Jau trešā grupa un neviena novadnieka, viesis bija sarūgtināts. Labi, pagaidām guliet. Rīt iepazīsiet dienestu! Vēlāk es ievēroju, ka armijā puišiem vienmēr saasinās civilajā dzīvē tikpat kā pagaisušās novadniecības jūtas: Novadnieks, kareivju žargonā: zema 4 tas ir tuvs cilvēks. Dažkārt apmācībās tu satiec puisi no nezināma Aļehnovas ciema Piemaskavā un lūkojies uz viņu tā, it kā visu mūžu būtu nodzīvojis ar viņu vienā kāpņu telpā. Tikai retais veterāns nodarīs pāri savam gados jaunākajam novadniekam, bet, ja jūs esat viena iesaukuma biedri, turklāt vēl atbraukuši vienā grupā, tas jau pamats draudzībai uz visu mūžu! Nākamajā dienā, kā arī bija solījis saratovietis, mēs iepazinām dienestu, jo sākās jaunkareivju skola. Neaizmirsīšu, kā beidzos vai nost pirmajā krosā, kā uz stieņa spēju izpildīt tikai vienu vingrojumu, ko praporščiks Visoveņs nosauca: «sadista ķetnās». Un ierindas mācība! Visu laiku aizmirsos un jaucu soli, neapjēdzu, kādēļ pēc komandas «Karantīna!» stingrāk jādauza kājas pret bruģi. Neapjēdzu vienīgi tik ilgi, kamēr visi piecdesmit zābaku pāri iedimdējās vienā skanīgā uņ J smagā solī, kas, atsizdamies pret sienām, aiztraucās cauri pilsētiņai. Bet ierindas dziesmas! Tās nedzied, bet auro, un īpašs sasniegums ir, nonākot līdzās cita diviziona karantīnai, ar saviem varenajiem dārdiem noslāpēt viņu vārgo dziesmu. Dažkārt, ja neiedziļinājos vārdos, mani pat pārņēma dīvaini patīkams un svinīgs noskaņojums, un es, pats to neievērodams, dziedāju, cik tik bija spēka. Majors Osokins individuālajās pārrunās ar jaunajiem karavīriem starp citu brīdināja: ja kāds no veterāniem gribēs atņemt personīgās mantas vai formas tērpu, pieplest darīt kaut ko tādu, kas nav paredzēts reglamenta, jebkurā diennakts laikā steidzami zinot viņam Bet naktī pēc vakara jundas šīs pamācības komentēeja ierindnieks Mazajevs. Viņš paskaidroja, ka osokins var muldēt visu, ko vien vēlas, viņam par l" maksā naudu un četrdesmit piecos gados dod pen-elļu Un, ja mēs, «dēlēni», gribam normāli dienēt un laimīgi atgriezties mājās, mūsu pienākums ir paklausīt * vī riem» un dzīvot pēc nesatricināmajiem kazarmu likumiem, jo armija tā nav civilā dzīve... Armijā ir «vi likumi: gadu drātē tevi, gadu tu drātē citus! Taču to jau arī es pats biju apjēdzis. Jaunā dzīve u/klupa gluži kā pēkšņa slimība. Allaž gribējās gulēt vai est, vajāja bailes kaut ko izdarīt aplam. Un mani pirmie vēstījumi uz mājām (kad atgriezīšos, katrā ziņā pārlasīšu) bija tik bezcerīgi, ka sabiedētā māte pat gi.rajas rakstīt niknu vēstuli da as komandierim, par ku paziņoja man. Bailes no tāda negoda tūdaļ apslāpsi а tieksmi pngaustlcs. Vēstulēs Ļenai es centos sevi l/lelot par tādu ka zaldātos atdotu dzejnieku, vēl jo vairak 4 No krievu «земляк» novadnieks. (Tulk. plez.)

15 tāpēc, ka manī ar jaunu, slimīgu spēku uzlies-iiinja jau devītajā klasē pierimusī rīmju kalšanas mānija. Galvā sāka malties rindiņas ar, piemēram, tādām atskaņām: Ja skumjas tavā sirdī iemājo, Par to, kā atgriezīšos, pasapņo. Taču visbriesmīgākais bija tas, ka šos pantus es aizai! iju Ļenai. Turklāt savās vēstulēs gribēju no viņas i/dikt jaunu fotogrāfiju, iepriekšējo kāds bija nospēris, Ka man paskaidroja, «dembeļa» albumam. Vel ļoti labi atceros, kā mūs pirmoreiz veda uz šautuvi es kratījos kravaskastē, iespiedis starp ceļgaliem Ķautņaino AKM 5 aptveri, automātu pirms tam ne vien-reiz vien biju izjaucis un tīrījis, turklāt pēc salikšanas aizvien palika pāri kāda lieka detaļa. Beidzot es nogūlos uz brezenta, izpletu kājas, lai būtu atbalsts, notvēru tēmēklī kustīgo mērķi un, kā man likās, ļoti viegli (patiesībā ļoti strauji) nospiedu mēlīti. Automāts rokās sāka stipri raustīties un mētāties no vienas puses uz otru. Pilsētas šautuvē es vienmēr gāzu zvērus nekļūdīgi, nepūdelēju arī spēļu automātā «Džungļu medības», tāpēc biju pilnīgi pārliecināts, ka tūdaļ pārsteigšu puišus un virsniekus ar savu trāpīgumu. Taču nevienu pārsteigt man neizdevās, tāpat kā neizdevās sašaut nevienu mērķi, toties cieņas jūtas pret ieroci tās kopš bērnības mājo katra vīrieša sirdī bija apmierinātas. Ierindnieks Kuprjašins šaušanu beidzis! es lepni pavēstīju, celdamies no brezenta, un neveikli pagriezu stobru tieši krūtīs vecākajam leitnantam Uva-rovam, kurš tolaik bija karantīnas priekšnieks. Viņš mierīgi un pat mazliet nicīgi pastūma automātu sāņus, pakratīja galvu un caur zobiem novilka Aizstāvītis... Pēc tam bija zvēresta diena. Automāta ledainais metāls saldēja rokas. Pie galda, kas bija pārklāts ar sarkanu audumu, stāvēja diviziona virsnieki, majors Oso-kins izkliedza jauno kareivju uzvārdus. Kad pēdīgi pienāca mana kārta, es, pārbijies, ka neizdaru ko nepareizi, iedresētiem soļiem izgāju no ierindas, vienā rokā sažņaudzis automāta laidi, ar otru paņēmu vākus, kuros ielikts zvēresta teksts, un aiz satraukuma smalkā balstiņā sāku lasīt: «Es, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pilsonis, stājoties Bruņoto Spēku rindās, dodu zvērestu un svinīgi solos būt godīgs, vīrišķīgs, disciplinēts, modrs karavīrs, stingri sargāt kara un valsts noslēpumu, bez ierunām izpildīt visus militāros reglamentus un komandieru un priekšnieku pavēles...» Kad tiku līdz rindām «bet ja es lauzīšu šo manu svinīgo zvērestu...», balss piepeši kļuva tik draudoša, ka virsnieki delikāti saskatījās un vecākais leitnants Uvarovs pasmaidīja... Visgrūtāk, kā izrādījās, bija zem zvēresta parakstīties: stīviem pirkstiem es paņēmu pildspalvu un uzvilku nesaprotamu ķeksīti. Kad zvērestu bija devis pēdējais jaunkareivis, mēs pievienojāmies kopējai ierindai un karantīna beidza eksistēt. Parādes solī devāmies svētku pusdienās. Tagad tu esi īsts karavīrs! Mazajevs tēvišķīgi uzsita man uz pleca. Vari iet kārties! Reizēm šķita, ka viss, kas ar mani noticis, ir gluži kā kinofilmā: tūdaļ kā dažkārt rīkojas režisori ieņirbēsies kadri rudens, ziema, pavasaris, vasara... Un parādīsies titri: «Pagāja divi gadi». Bet, lūk, nākamais kadrs: es zvanu pie mūsu dzīvokļa durvīm, ieklausos soļos, kas tuvojas no priekšistabas, apkampju līksmojošos vecākus un, šineli nenoģērbis, metos pie telefona, uzgriežu Ļenas numuru un māksloti klusinātā balsī, it kā zvanītu no tālienes un būtu ļoti slikta dzirdamība, bļauju! «Sveika! Kā tev klājas?...» Un Ļena skaļi, cenzdamās pārkliegt šķietamos traucējumus, atbild: «Normāli... Mums viss ir labi. No kurienes tu zvani? Kad jūs atlaidīs?!» «Pēc piecām minūtēm!» es saku skaidrā, skanīgā balsī,.šaujos lejā, apstādinu taksometru un drāžos pie viņas!... Redz, kā aizsapņojos. Kaut ātrāk būtu celšanās! Vai dieninieks tur aizmidzis, vai?......beidzot diviziona komandiera vietnieks politiskajā darbā apstājas un skaļi jautā: 4 5 Modernizētais Kalašņikova automāts. (Tulk. piez.)

16 Kurš ir redzējis ierindnieku Jeļinu pēc pulksten sešpadsmitiem? Un es jūtu, kā lidzās nodreb un saspringst Zobs. Rindām pārskrien viegla dūkoņa ikviens apstrādā iegūto informāciju savā īsi apcirptajā un ar laiviņu nosegtajā personālajā kompjūterā. No tumsas parādās bibliotēkas runcis Ķeša, asti perpendikulāri uzslējis. Uz mums līdzjūtīgi lūkojas dzeltenas acis, redzokļi ir šauri kā tēmēkļu lodziņi. Droši vien apjēdzis, ka uzradies nelaikā, kaķis pakrata ķepiņu, kā pēc reglamenta pagriežas un atstāj mūsu baterijas laukumu. Ļauna zīme! Saripovs čukst. Ķitvaju micīt! Mēs esam aptvēruši situācijas nopietnību un gaidām turpinājumu. Labi, majors Osokins saka aizsmakušā balsī, lai gan visiem ir skaidrs, ka nekā laba nav nedz viņa jautājumā, nedz arī mūsu klusēšanā. Labi. Vai ierindnieks Jeļins kādam paziņoja par savu nodomu atstāt daļas teritoriju? Majors raugās tieši uz mani, bet baterijas komandieris Uvarovs paliecas uz staršinas pusi un ar skatienu rāda uz Zobu. Praporščiks Visoveņs ļoti zīmīgi artikulē ar lūpām. Zobs božas, mēģina atpogāt formas blūzes apkaklīti, taču laikus attopas un atkal izstiepjas miera stājā. Nu, spēkoni, audzinātāj, paeksperimentējies?. ~ gaužām klusi un gaužām nikni jautā Cerņeckis. Iekritāt gan, kretīni, Šaripovs piekrīt. - Klusu! Pēcāk tiksim skaidrībā! seržants Titarenko čukst. Ar plecu jūtu, ka Zobu sāk kratīt drebuļi. Labi, vēlreiz atkārto majors Osokins un norausta galvu, tātad neviens neko nezina. Pazudis kareivis un neviens neko nezina! Labi-i... Pa to laiku pie tēviem komandieriem aizelsies pie-steidzas leitnants Kosuļičs, mūsu vada komandieris. Viņš tikai nesen ieradies no karaskolas, sarkst kā meitene, nēsā brilles zeltītā ietvarā un, par spīti raupjajai armijas realitātei, cenšas izteikties literāri. Kad līdz majoram Osokinam palikuši daži metri, leitnants Kosuļičs pāriet uz cītīgu ierindas soli, ievelk krūtīs gaisu, lai ziņotu, taču Osokins ar niknu rokas mājienu viņu apstādina un norāda uz vietu sev līdzās. Klausīt manu pavēli! diviziona komandiera vietnieks politiskajā darbā pasludina, un atbalss ilgi maldās starp kazarmām, noliktavām, angāriem. Pirmais vads izķemmēs pilsētiņu un autoparku. Sevišķu uzmanību pievērst pagrabiem un remontbedrēm. Vecākais leitnants Kosuļičs... Kosuļičs aplaiza sārtās lūpas un sakārto brilles. Otrais vads, majors atkāsējies turpina, izķemmēs poligonu. Sevišķu uzmanību pievērst birztalai! Vecākais praporščiks Visoveņs. Visiem pulcēties pie blindāžas. Ziņot ik pēc divdesmit minūtēm. Izpildiet! Ierinda izklīst. Baterijas komandieris Uvarovs apjucis un dusmīgs atskatās uz diviziona komandiera vietnieku politiskajā darbā. Un tad es dzirdu pavēlis Jefreitor Zubov, ierindniek Kuprjašin, pie manis!... * и«* Nē, dieninieks nebija aizmidzis, un vakarējā tik nozīmīgā diena iesākās tieši tāpat kā lielākā daļa no manām sešsimt astoņpadsmit dienesta dienām. Noklaudzēja soļi, atvērās durvis, un ieskrēja Cālēns, kurš, ievilcis plaušās kazarmu sasmakušo gaisu, iebrēcās? «Baterija, celties!» Mirkli visi sastinga, nogaidīdami, vai tālāk nesekos daudzsološais vārds «trauksme». Nē, nesekoja. Tātad sākās kārtējā armijas diena. No augšējām gultām ar dārdoņu bira lejup jaunie. Pēc nerakstītā kazarmu reglamenta viņu uzdevumos ietilpst: izslaucīt un uzkopt dzīvojamo telpu, nospodrināt grīdu, sakārtot savas, kā arī «veču» gultas. Viltīgais Maļiks aizskrēja pie durvīm un nostājās uz vakts, lai baterijas veterāni līdz staršinas atnākšanai vēl varētu pasnaust. Sīs piecpadsmit, divdesmit minūtes miegainās laimes ir mūsu ģenētiskās atmiņas par saldi laiskajām mājas brīvdienām, kad tu guli, reibdams no tā, ka jāizvēlas vai nu ceptas olas ar šķiņķi,