Laura Vinogradova von Behr(a)

Transkripts

1 Laura Vinogradova von Behr(a)

2 Šis stāsts ir tapis iedvesmojoties no Popes muižas vēstures un par to, lielā mērā, esmu pateicīga Robertam Grīnbergam, kurš dalījās ar mani savās vēstures zināšanās. Lai gan daļa no stāsta ir balstīta uz reāliem vēsturiskiem faktiem, stāsts tomēr ir un paliek manas iztēles auglis. Veltīts sievietēm. L.Vinogradova 2

3 von Behr(a) Popes muižu es pirmo reizi pamanu uzbraucot kalnā. Skatos pa karietes logu un ieelpoju auksto februāra gaisu. Skaista. Tā guļ iesnigusi sniegos un ar saviem baltajiem logiem skatās atbraucējos. Muiža, kuru sargā kalns. Muiža, kurā es piedzīvošu gan priekus, gan bēdas. Muiža, kura uz brīdi kļūs par manām un mana vīra mājām. Mani sauc Anna un es atbraucu šeit no Saksijas. Es vēl nepazīstu šo zemi un nepazīstu savu vīru. Redzu viņa garo augumu un tumšos matus, kurus viņš mantojis no mātes. Viņa māte, īsta un karsta dienvidniece Maria Maybell, nomira dzemdībās. Mans vīrs viņu neatceras. Ir tikai viņas portrets, liela un smaga glezna virs kamīna. Es mēdzu lūkoties viņas acīs, mēģinot izprast tur jaušamās skumjas. Vai skumjas viņas acīs dzemdina ziema? Vai tās barojas no tumsas? Vai cilvēkiem vajadzētu ciešāk turēties pie savām saknēm, nevis tapt atrautiem tālu prom? Un vai es neesmu atrauta prom pārāk tālu? Par to es domāju, lūkojoties viņas portretā. Par ko domā tu, Marij? Es esmu kaut kur pa vidu un Johans Dītrihs ir kaut kur pa vidu, tāpēc mēs apprecējāmies. Mums apkārt ir brāļi un māsas. Mēs, tie pa vidu, esam viens otram nolemti. Mūs apprecina. Saprecina. Izprecina. Un tad nu mūsu pašu ziņā ir, ko ar to iesākt tālāk. Kā iemīlināties. Es esmu Johana Dītriha sieva un Johans Dītrihs ir mans vīrs. Johans Dītrihs fon Bērs. Barona Ulriha fon Bēra un viņa pirmās sievas Marias trešais bērns. Bērns, kurš ir apprecējis sava tēva brālēna ceturto bērnu. Jo viņa tēvs un mans tēvs tā gribēja. Ko gribu es, man neviens nejautāja. Kad vaicāju par to Johanam Dītriham, viņš izbrīnā izliec savus tumšos uzacu lokus un skatās manī melnām acīm: - Kā Jūs to domājat vai man vaicāja? Vai tad tas jau nebija sen zināms, ka mēs precēsimies? Viņš nesaprot. Un es dažreiz sevi ienīstu par to, ka saprotu. Par to, ka man tas sāp. Par to, ka esmu izlasījusi pārāk daudz grāmatu kā pieklātos sievietei, par to, ka augu pārāk tuvu tēva necilās muižas ļaudīm un par to, ko redzu sapņos. Pirmo reizi, kad ciemojos pie sava vīra Angermindes pilī, vīra tēvs, barons Ulrihs, man rādīja savas fon Bēru dzimtas koku. Milzu ozols ar zariem un atzariem. Es klusēju un vīra tēvs domāja, ka esmu apmulsusi šī diženuma priekšā. Bet es klusēju, jo man sāpēja. Milzīgs, stiprs dzimtas koks, bez nevienas sievietes. It kā viņu nebūtu. It kā baronu dēli nebūtu nākuši no sieviešu klēpjiem 3

4 un it kā baroni nekad nebūtu mīlējuši. Koks bez sievietēm. Dzīve bez sievietēm. Klusi un nemanāmi. Kas mēs esam? Vai mēs esam? Kur ir mūsu zari un atzari? Es toreiz klusēju, jo tik ļoti sāpēja. Klusēju, bet sieviete manī kliedza. Kliedza un ar savām mazajām dūrītēm sitās manī kaut kur zem paribes. Gribēja salauzt to korsetes sasieto būri, izlauzties brīvībā un apsēsties šī diženā dzimtas koka zaros. Sēdēt un šūpot kājas. Mest ar kurpi kādam smalkam sentēvam un smieties, kad tam no mutes izkristu pīpe. Bet es klusēju. Atzinīgi pamāju ar galvu un pieklājīgi novēlēju, lai koks vēl ilgi kuplo un zaļo. --- Kad mēs ar Johanu Dītrihu apprecējāmies, barons Ulrihs mums atvēlēja dzīvot Popes muižā. Nē, neatdeva muižu mums, bet dāsni atvēlēja tur dzīvot. Pats viņš palika Angermindes pilī un es saprotu kāpēc. Angermindes pils ir ļoti, ļoti skaista. Tā atrodas upes krastos un upes rāmums mierina visu pili. Tad, kad dzīvē ir skriets un darīts, tad tas ir tas, pēc kā ilgo sirds. Un vīra tēvs ir darījis daudz, tagad viņam ir pienācis laiks apstāties. Popes muiža ir skaista vienstāvu muiža, kurai nesen klāt piebūvēta virtuves ēka, kas savieno kungu māju ar kalpu māju. Aiz muižas, nupat būvēta, Medību pils divos stāvos. Viens stāvs Medību pilij esot arī zemzemē, bet tur mani neved. Medību pilī parasti atpūšas vīrieši, bet tikko atbraukusi, es vienreiz tur ielavījos. Tas bija mirklī pirms viesu uzņemšanas. Kalpi rosījās un slaucīja grīdas, purināja paklājus un kūra uguni kamīnā. Es sēdēju, ietinusies savā visbiezākajā mētelī, un skatījos kā uz mazā Medību pils loga klusi sevi aizraudāja prom leduspuķes. Jā, mūsu sākums Popes muižā ir auksts. Visu dienu kuras krāsnis un kamīni, bet tik un tā mana elpa pūš baltu. Es cenšos pierast pie jaunajām mājām un pierast pie sevis kā Johana Dītriha sieva. Mums katram ir sava guļamistaba, bet vīrs katru nakti guļ pie manis. - Kopā gulēšana ir siltāka, - viņš kā atvainodamies man saka. Vai arī citreiz: - Šovakar atkal ļoti auksts. Es no Johana Dītriha nedaudz kautrējos, lai gan viņš nekad neskatās kā es vienā kreklā palienu zem milzīgām segu grēdām. Arī es neskatos kā atģērbjas viņš. Nervozi zem segas knibinu savas krekla podziņas. Māte man nedaudz stāstīja par vīru darīšanām pie sievām. - Tas nebūs nekas patīkams,- viņa teica, - bet tas nebūs ilgi. Tev vajadzēs bērniņu un bez tā nevarēs. 4

5 Tas arī bija viss, ko viņa stāstīja, un mātei bija taisnība. Tas notiek ātri. Ir nedaudz sāpīgi, bet es cieši aizmiedzu acis un domāju par mazu puisīti, par bērniņu, par baronu dzimtas turpinājumu. Pēc tam Johans Dītrihs aizmieg. Es mēdzu viņu miegā vērot. Viņš ir skaists vīrietis un man viņš patīk. Aizmidzis viņš bieži mani apskauj, vai arī mēs pamostamies ar cieši kopā saspiestiem deguniem. Tad viņš uzreiz neveikli atraujas un mulsi ieklepojas. Viss mūsu sākums ir neveikli kluss. Es nezinu ko runāt ar vīru, un vīrs nezin, ko teikt man. Bet mana ziņkārība ir lielāka. Es bāžu degunu vīru lietās. - Pastāstiet man par muižu, - es viņam kādu rītu prasu. - Kāpēc muižu neatdeva mums? Kur mēs dzīvosim pēc tam? Vai es drīkstu aiziet līdz augļu dārzam? Vīrs apmulst. Viņa ģimenē sievietes nejautā. Sākumā atbild strupi. Bet tad sāk stāstīt arvien vairāk un vairāk. Viņam patīk kā es klausos, viņš man reiz teica. Tieši tādiem vārdiem: - Anna, Jūs skaisti klausaties! Es pietvīku, patiešām. Sārtums pārklāja mani visu un es kautrīgi nodūru skatienu. Es gribu viņam atbildēt, ka arī man patīk kā viņš stāsta, bet nespēju. Tas būtu pārāk. Pārāk sārti. Popes muižu pēc barona nāves mantos viņa vecākais dēls, ar nosacījumu, ka līdz sava mūža beigām tur mitināsies barona atraitne, ja pārdzīvos vīru. Johans Dītrihs dabūs citu muižu, tikai vēl nezin kuru. Popes muiža nav tikai šī ēka, vīrs man stāsta. Popes muiža ir visi tās lauki, līdumi, pļavas un dravas. Meži un cilvēki. Jā, Popes muižai pieder arī cilvēki. Muiža ir arī lielais augļu dārzs, kura ražu barons Ulrihs patur sev. Mums no tā nepienākas nekas. Tur saimnieko barona Ulriha nolīgts dārznieks. Mazais puķu un augļu dārzs, kurš atrodas muižas priekšā, gan piederas mums. No tā barons Ulrihs sev paņem vien plūškoka ogas. Pārējo apēdam mēs. Arī no meža mēs drīkstam ņemt vien tik, cik vajag apbūvei un darvas tecināšanai. Vīrs nedrīkst kokus ne atdod, ne pārdot, ne dāvināt. Vīrs stāsta un es klausos. Skaisti klausos. Mēs abi tagad arī piederam muižai. Mēs esam Popes muižas īpašums. Bet Johans Dītrihs par to nebēdā. Viņš visu pieņem tādu kā ir. Manī ir tas nemiers. Manī ir tas spīts. Manī ir tie jautājumi. Viņā ne. Viņš ir barona dēls. Straujais dienvidnieciskums ir tikai viņa matos un acīs. --- Mēs esam atbraukuši uz viesībām Angermindes pilī. Ir iedegtas visas sveces 5

6 lustrās un pils ir neparasti spoža. Biezie aizkari aizklājuši augstos logus, lai krītošās saules gaisma netraucētu lustrām spīdēt. Man ir sajūta, ka pils slēpjas no pavasara. Baidās, ka pavasara gaisma un putnu balsis pārkliegs viesību trokšņus. Es gribu mājās. Tur, kur viss ir mazs un kluss. Savādi, pirmo reizi par Popes muižu iedomājos kā par mājām. Vajadzēja tikai aizbraukt prom, lai to sajustu. Pie galda sēžu vīram pie labās rokas. Tāda ir kārtība. Trauki šķind un vīrieši jūsmīgi slavē ēdienus. Fazānu gaļa esot izcila un lasis citrona mērcē burvīgs. Sievietes klusē vai arī atbild tikai tad, ja viņām ko jautā. Bet parasti nejautā. Arī tāda ir kārtība. Johana Dītriha roka nejauši pieskaras manai. Man kļūst silti, bet tikai līdz brīdim, kad pamanu, cik satraukti viņš paskatās apkārt. Vai tikai kāds nav ko manījis. Vai tikai kāds nav ievērojis, ka viss nav tā kā pieklājas. Pēc vakariņām, galda galā kājās pieceļas viesību namatēvs barons Ulrihs fon Bērs, un aicina vīriešus doties iemalkot viņa plūškoka degvīnu. Es skatos viņa iznesīgajā stāvā un ar mazu acs kaktiņu pamanu, cik ļoti viņš ir noguris. Aiz valdonīgā skatiena redzu acis, kuras dziest. Viņam ir daudz gadu, nemaz neesmu vīram jautājusi cik, bet daudz. Viņa mati ir sirmi un sirmas ir arī ūsas. Uz kakla manu vecuma pleķus un āda ir sažuvusi kā saulē kaltēti tomāti. Bet tas vecums ir tikai tad, ja skatās ar pašu acs kaktiņu. Garā barons Ulrihs fon Bērs vēl ir liels. Viņa vārdi ir stipri un lēmumi neapstrīdami. Vīrieši aiziet un arī mēs sievietes dodamies no galda prom. Pirms deju zāles ir liela halle, tur ap maziem, apaļiem koka galdiem salikti krēsli, kuros varam apsēsties un atpūsties. Te mēs runājamies un izrunājam visu, kas sievietēm runājams. Visas kleitu un cepuru lietas, bērnus un precības. Aprunājam vērienīgākās viesības un dižākās medības. Viss tiek izrunāts. Mani iepazīstina ar tik daudz sievietēm, ka neatceros pat viņu vārdus. Es stāvu kājās, un pie rokas man pieķērusies vīra māsa, baronese Margareta fon Bēra. - Vai Jūs gribētu, lai Jūs sauc tāpat kā Jūsu māti? - viņa man čukst ausī un es klusi iespurdzos, jo jauno baronesi patiešām sauc tāpat kā viņas māti. Viņa ir jokotāja. Dzīva kā straujie kalnu strauti manā dzimtajā Saksijā. Putojoša. Ķircina mani un stāsta par visu, kas uz mēles, kad paliekam divatā. Es esmu viņu iemīļojusi tajās retajās reizēs, kurās satiku un viņa ir pieķērusies man. Vīri ir izgājuši pils dārzā, pa logu redzu Johanu Dītrihu ar brāļiem. Viņi par kaut ko kaismīgi strīdas. Man gribētos pieiet pie vīra un piespiesties viņam tuvu klāt. Nomierināt satraukumu un paijāt galvu, kā māte mani paijāja mazai esot. 6

7 Nedrīkst. Nē. To ne. Bet tad balles zālē klusi un aicinoši sāk skanēt mūzika. Redzu, kā vīrs ar brāļiem negribīgi pārtrauc runāto un atgriežas pilī. Barons Ulrihs ved savu sievu Margaretu balles zālē uz pirmo polonēzi. Es raugos uz viņiem un pamanu. Tās ir rokas, kuras viena otru pazīst. Tās ir kājas, kuras izjūt otra kājas vēl labāk kā sevi pašu. Viņa lido viņa rokās pat tagad, pēc tik daudziem gadiem. Deja ir noteikumi bez noteikumiem. Saplūšana, ievērojot visu, kas jāievēro. Viņa redz tikai viņu un viņš redz tikai savu baronesi. Vai arī mēs ar Johanu Dītrihu veci tā dejosim? Lēnam viņiem pievienojas citi pāri un es redzu kā manā virzienā tuvojas Johans Dītrihs. Mana sirds iepukstas straujāk, kad viņš paloka galvu manā priekšā un es dziļi ieliecos ceļos. Mēs dejojam un griežamies, un viņš tur mani tik stipri, kā baidītos pazaudēt. Tik stipri mani pēc tam netur neviens. Man jādejo arī ar vīra tēvu un vīra brāļiem, ar citiem baroniem un viņu dēliem. Man patīk dejot, bet vislabprātāk es dejoju ar savu vīru. - Jūs esat skaists pāris, - man atkal ausīs iečukst jaunā baronese Margareta, kad esmu aizgājusi līdz hallei nedaudz atpūsties un padzerties ķiršu sulu. Pusnaktī balle beidzas un mēs braucam mājās. Ceļš ir tāls un es nedaudz iemiegu. Pamostos, kad zirgi sāk vilkt karieti kalnā. - Vai izkāpsim uz mirkli? es jautāju vīram, kad esam kalna galā. - Kāpēc? viņš brīnās, bet liek apturēt karieti. Viņš izkāpj un palīdz izkāpt man. Zirgi groza galvas un nesaprot kāpēc apstājušies. Nakts ir skaidra un zvaigžņota. Es stāvu pacēlusi galvu un lūkojos zvaigznēs un man blakus stāv mans lielais un skaistais vīrs. Mīņājas un berzē rokas. Salst. - Vai Jums neliekas, ka te, kalna galā, viss ir tuvāk? es pārtaucu klusumu, bikli vaicājot. - Zvaigznes ir tuvākas un mēness tuvāks. Saule un vējš. Viss ir tik tuvu, ka šķiet, ar roku aizsniedzams. Liekas, ja pastiepsies uz pirkstgaliem, tad ar degunu varēs stumdīt mākoņus. - Hm. Es nebiju par to domājis, - apjucis bilst mans vīrs. - Un vai Jums nešķiet, ka ne jau muižai pieder kalns, bet kalnam muiža? Ja tā padomā, tad kalnā dzīvo mūžība. Tas te stāvēja jau ilgi pirms muižas un stāvēs ilgi arī pēc tās. Tas ir daudz lielāks par muižu. Lielāks 7

8 par cilvēkiem tajā, lielāks par augļu dārzu un jauno Medību pili. Mēs visi aiziesim, mūsu nebūs, pat Popes muiža nebūs mūžīga, bet kalns...tas būs. Tas ir. Tas paliks. Nemainīgi paliks. Un tāpēc tas ir daudz lielāks par visu. Tam ir lielāks gars. Es pēkšņi apklustu, jo saprotu, ka esmu pateikusi par daudz. Pirmo reizi es Johanam Dītriham tik ļoti stāstu ko domāju un jūtu. Es nespēju uz viņu paskatīties. Noduru skatienu aprīļa dubļos un gaidu. Gaidu. Vēl gaidu. Un tad Johans Dītrihs saka, lai kāpju karietē. Mēs braucam mājās un klusējam. Šonakt Johans Dītrihs pirmo reizi neguļ pie manis. Es nevaru iemigt, jo gribu, lai viņš nāk. Bet nenāk. Viņam tik ļoti bija taisnība, ka kopā gulēšana ir siltāka. Un klusāka. Jo pēkšņi es dzirdu katru muižas elpas vilcienu. Katru kalpoņu klusāko solīti. Katru vēja saucienu skurstenī un katru dēļa ieklepošanos. Es nevaru iemigt, jo tas klusums ir tik traucējoši skaļš. Tik vientuļš. Kāpēc es nepaklusēju? Vai Johans Dītrihs vairs mani negrib? Vai viņš mani sūtīs prom? --- Nākamās naktis Johans Dītrihs atkal guļ pie manis un manī atgriežas miers. No rīta pie brokastu galda viņš saka man: - Tu esi savādāka kā manas dzimtas sievietes. Un viss. Noteic un turpina brokastot. Bet es saprotu. Es saprotu, ka man ir piedots. Saprotu, ka mazliet drīkstu būt savadāka kā fon Bēru dzimtas sievietes. Kamēr vēl žūst pavasara ūdeņi un lēni veras pumpuri lielajiem kokiem, es pa muižas logu vēroju kādu vecu vīru mazajā puķu dārzā, muižas priekšā. Vīrs ir mazliet salīcis un iet viegli pieklibodams. Viņš pēta zemi, pēta jaunos augļu kociņus, kas sastādīti starp puķu dobēm, un pēta puķu atmošanos. Atbrīvo tās no lieka smaguma, dubļu sanestiem akmeņiem un veco lapu paliekām. Tā, lai puķes var pacelt savas mazās galvas un meklēt sauli. Bet man ir jāgaida. Tādos dubļos mēs sievietes ārā neejam. Dubļi sabojā mūsu kleitu malas un kurpes. Laiks, kad mēs tā pa īstam pastaigājamies, ir vasara. Šī būs mana pirmā vasara Kurlandē un es nedaudz satraucos. Vai tā būs tāda pati kā Saksijā? Un kāpēc tā vēl nesākas? Johans Dītrihs saka,tas tāpēc, ka jūra tuvu. Viņš pienāk pie loga un nostājas man aiz muguras. Paceļ manu roku un pastiepj to jūras virzienā. - Tā ir tur, - viņš saka kaut kur dziļi manos matos, - jūra ir tur, aiz kalna. 8

9 Mēs vēl mirkli stāvam viens otram pavisam tuvu. - Vai es drīkstu iziet dārzā, kad zeme būs sausa? es viņam jautāju. - Kāpēc? viņš brīnās. - Gribu redzēt kā plaukst puķes. Gribu redzēt, no kurienes nāk skaistums vāzēs. Kad biju maza, tad daudz laika pavadīju savā bērnības muižas dārzā. - Es kad biju mazs, varēju augu dienu dzīvoties zirgu stallī. Man ļoti patika tos apkopt. Sukāt garās astes un berzt sānus, vīrs dzīvi iesāk, - Mēdzu mukt no auklēm un tad mani vienmēr visupirms meklēja zirgu stallī! Johans Dītrihs smejas, bet tad apklust. - Hm. Jā, protams. Jūs drīkstat iet uz dārzu. Pagriežas un aiziet. Tādi nu ir tie mirkļi. Mēs atveramies viens otram, bet tad, sabijušies no noteikumiem, kuri jāievēro, steidzīgi aizveramies. Tiklīdz zeme ir sausa, es eju dārzā. Starp puķu dobēm ir mazas taciņas, es uzmanīgi speru kāju un saceļu uz augšu kleitu. Tā ir pārāk liela tik mazām taciņām, švīkā dobes. Bet tur dīgst un rosās. Un es nedrīkstu to visu ar savu milzu kleitu sajaukt. Pieliecos pie kāda rožu stāda, to es pazīstu. Ziemā tas bijis sasegts ar egļu skujām, kuras tagad vecais dārznieks ir paņēmis prom. Tikai reta skuja palikusi zemē. Bet rozēm vēl pumpurus nemana. - Labdien, kundze! sveša balss mani uzrunā vāciski un es pārsteigta pagriežos. Man pretī uz mazās taciņas stāv vecais dārznieks ar dārza šķērēm rokās. - Labdien! es atbildu un viegli pakniksēju. - Jūs protat vāciski? es tūlīt pat jautāju. - Nedaudz, - viņš pasmaida un ap acīm tūlīt pat savelkas simts mazu krunciņu, jau tā grumbainajā sejā, es dažus gadus dzīvoju Vāczemē, kad mācījos par dārznieku. - Ak tā, - es novelku un atkal pakniksēju. Vecais dārznieks iesmejas un ar vienu vienu kāju iekāp dobē. - Citādi es netikšu Jums garām, - viņš saka savā mēlē un man šķiet, ka es viņu saprotu. Gandrīz katru dienu eju uz dārzu. Man tur ļoti patīk. Reiz pamodies, dārzs zaļo 9

10 ļoti strauji. Katru dienu es redzu jaunus un jaunus asniņus spraucamies laukā no zemes. Katru dienu kokiem arvien vairāk un vairāk mazo lapiņu. Uzzied sniegpulkstenītes un pēc tam narcises. Arī lielie tulpju pumpuri kuru katru dienu atvērsies. Bieži es dārzā satieku veco dārznieku. Viņš sēj mazas sēkliņas un stāda jaunus puķu sīpolus. Dažreiz viņam palīdz meitas un puiši. Nes smagas kastes un smejas. Ierauga mani un apraujas. Meitām galvā lakatiņi, bet zem tiem biezas bizes. Kājas bieži basas. Meitas svārku malu aizsprauž aiz jostas un brien pa dobēm melnām kājām. Ieraugot mani, viss vienmēr nedaudz sastingst un apstājas. Es cenšos netraucēt, cenšos ātri nozust. Es to sajūtu. Es tur esmu lieka. Vienīgais, ar kuru es nejūtos lieka, ir vecais dārznieks. Dārza malā ir uzlieta nojume un zem tās liels galds. Tur dārznieks dala lielos sakņu gumus, piķē mazos stādiņus un sagatavo zarus potēšanai augļu kokiem. To visu es pirms tam nezinu, bet viņš man parāda un ierāda. Izstāsta visu, cik prot izstāstīt vācu mēlē. Stāsta arī savā valodā, es klausos, bet vārdi ir sveši. Valoda gan ir skaista. It kā plūdena, bet tad negaidot var aprauties. Pēkšņi un nebrīdinot kļūst asa un cieta. - Kā tās sauc? es rādu viņam ar pirkstu uz milzīgu sakneni, kuru vecais dārznieks dala un atdala, jo tas saaudzis pārāk kupls. - Paeonia officinalis - viņš atbild. - Nē, es domāju, jūsu valodā. - Ak tā. Pujene, viņš saka. - Pujēn, - es atkārtoju un dārznieks viegli pasmaida. - Nē, pujene. Viņu valoda ir grūta, mana mēle tā nelokas, bet es gribu to iemācities. Turpmāk katru dienu meklēju veco dārznieku un taujāju pēc viņa vārdiem. - Kas ir šis? un norādu uz lejkannu. - Un šis? piebakstu viņa biksēm. Dārznieks nenogurst. Strādā un māca. Runā ar mani viegliem teikumiem, līdz beidzot es sāku atpazīt vārdus. Sāku saprast, kur viens vārds sākas un otrs beidzas. Kādu rītu es kalponei pie brokastu galda saku: Paldies! Man ļoti garšoja!. Viņa gandrīz izgāž no rokas lielo terīni. Steidzīgi apgriežas un aizskrien. Vīrs sēž man pretī pavērtu muti. 10

11 - Es mācos viņu valodu! es viņam lepni saku. - Kāpēc? viņš skarbi jautā un viņa mute aizveras šaurā strīpiņā. - Man tā patīk. Un es gribu zināt par ko viņi smejas. Par ko dzied savas dziesmas, es atbildu. Vīram seja savelkas stingra. - Dārgā Anna! Tā nedrīkst. Jūs nedrīkstat ar viņiem runāt viņu valodā. Jums vispār nevajadzētu ar viņiem lieki runāt. Es jūtos kā pliķi dabūjusi. Vaigs sūrst un es pie tā pielieku roku. Es esmu pārāk vaļīga. Aizmirsusi savu vietu. Dārzs ir pamodies un es tajā pazaudējos. Apreibu no svaigā gaisa, putni piečivināja manas ausis un zeme aizmālēja acis. Esmu pārāk ilgi skatījusies kalpu saules brūnajās sejās un kļuvusi pārāk tuva vecajam dārzniekam. Es aizmirsu savu vietu. Sāpināju savu vīru. Izgāzos. - Es nekad vairs nerunāšu viņu valodā,- es saku. - Labi, - vīrs atbild un saruna ir beigusies. Es arī turpmāk eju uz dārzu, bet turos nostāk. Pastaigājos, papriecājos un atgriežos muižā. Bet viņu valoda ir dzīva. Es saprotu vārdus, pat negribot, un saprotu viņu uzsaucienus viens otram. Es to vairs nespēju no sevis izskrāpēt. --- Vasara rit savā pilnbriedā. Ābeles un bumbieres gatavina augļus, meitas tup pie krūmiem un lasa upenes. Muižas ļaudis par viņām vīpsnā. Iet garām vīzdegunīgi pacēluši degunus. - Kāpēc tā? es kādu vakaru jautāju vīram. - Muižas kalpi ir kalpi, viņi par to saņem algu un ir piederīgi muižai. Bet tie ļaudis, kuri strādā dārza darbus, ir nedaudz savādāki. Arī viņi pieder muižai, bet viņiem ir arī savas mājas un lauki. Uz muižu viņi nāk klaušu darbos. Viņi ir muižas dzimtcilvēki. Es mēģinu saprast, bet nesaprotu. Tik ļoti nesaprotu, ka visu laiku par to jādomā. Vīram es vairs neko nejautāju, es jūtu, ka viņam nepatīk par to runāt. Kādu dienu pie mums atbrauc pats barons Ulrihs fon Bērs. Es noklausos viņu runājam ar Johanu Dītrihu, ka atbraucis kāda nepaklausīga dzimtcilvēka dēļ. Šis musinot ļaudis, ka jāiet uz Rīgu, jo tur varot kļūt brīvs. 11

12 - Kur viņi to padzirdējuši? barons Ulrihs dusmīgi šķendējas. Mans vīrs stāv kā nopērts suns tēva priekšā, lai gan ir vairākus sprīžus pārāks. Mans vīrs ir vainīgs. Nav pratis dzimtcilvēku savaldīt. Vēlāk vakarā, gulēt ejot, viņš cieši man piespiežas un es glāstu viņa plecu. No rīta Barons Ulrihs dodas izjādē. Apskata mežu un tālos laukus, izstaigā lielo augļu dārzu. Pie pusdienām atzīst, ka muižu esam labi uzraudzījuši. Tikai tas nemiernieks. Ko darīs, ja šis samusinās ļaudis un tie patiešām aizies uz Rīgu? Ej nu tos pēc tam atrod. Nāk virsū ražas novākšana, kas to visu darīs? Vīrs apsola šo lietu nokārtot un barons Ulrihs nedaudz nomierinās. Pēc pusdienām viņš aiziet uz savu istabu atpūsties, bet mēs ar pavāru saskaņojam vakariņu ēdienkarti. Man muižā darāmā nav daudz. Pārsvarā es sēžu savā istabā un izšuju. Lasu kādu grāmatu, kuru vīrs man atnes no bibliotēkas savā darbistabā. Tur ir ļoti daudz grāmatu, bet visas man vīrs nenes. No rītiem es kārtoju vāzēs ziedus. Zinu, ka citās muižās to dara kalpi, bet man patīk to darīt pašai. Ir dienas, kad gribas visu kārtot pa krāsām. Dzeltenos ziedus vienā vāzē un sārtos citā. Un ir dienas, kad visu vajag juku jukām. It kā vāzē būtu ielikta visa pļava. Vīrs ļauj man vaļu. Vai pareizāk sakot, nemaz nepamana, kas ir vāzēs. Kaut gan es ilgojos, lai viņš teiktu: - Dārgā, sieva! Jūs skaisti esat sakārtojusi ziedus! Bet vīrieši ziedus neredz. Izņemot veco dārznieku. Viņš tos redz. Vairāk par visiem citiem. Kad barons Ulrihs jau aizbraucis atpakaļ uz Angermindi, es veco dārznieku satieku dārzā. Skatos kā viņš apgriež noziedējušos īrisus un jautāju viņam: - Vai kalpi un dzimtcilvēki nav brīvi? Vai viņiem nepatīk nākt strādāt muižā? Dārznieks darbojas ap īrisiem un pat nepaskatās uz mani. Ilgi klusē. - Viss ir mainīgs un nemainīgs, kundze. Laikam ir lielāka nozīme kā mums šķiet, - viņš beidzot man atbild, bet es nesaprotu viņa sacīto. - Vai Jūs, kundze, esat brīva? Es nezinu ko viņam atbildēt. Jā, protams, es esmu brīva, bet... Pēc tam par to domāju visu dienu. Kas ir brīvība? Vai mana runa ir brīva? Vai domas ir brīvas? Vai es brīvi no rīta izskrienu dārzā ar izpūrušiem matiem? Vai es aizspraužu svārkus aiz jostas un basām kājām brienu laukus? Vai es dzīvoju muižā, kura mums pieder? Kas ir brīvība? Vai mans vīrs, kad stāv kā 12

13 nopērts suns tēva priekšā, ir brīvs? Nē. Cilvēki nav brīvi. Brīvi ir tikai putni debesīs. Un kalns ir brīvs, jā. Vējš un saule. Brīvi nāk un iet. Bet mēs, cilvēki, neesam brīvi. Ne baroni, ne kalpi, ne dzimtcilvēki. Mēs dzīvojam, kā vajag. Nākam un ejam, kad jānāk un jāiet. Ēdam, kad jāēd un smejamies, kad jāsmejas. Lai gan nē, tie ļaudis dārzā smejas, kad grib. Vai viņi patiesībā ir brīvāki par mani? Nākamreiz, kad satieku veco dārznieku, es viņam jautāju: - Kā Tevi sauc? - Mārtiņš, viņš atbild. Bet to es nevaru izrunāt. Martins. Veco dārznieku sauc Martins. --- Kad sākas garie rudens lieti, atbrauc vīra māsa, baronese Margareta. - Es gribu atpūsties no vasaras,- viņa čivina un Popes muižu tūlīt piepilda viņas skaļie un siltie smiekli. Pirmās dienas viņa turas pie mans rokas un pļāpā par visu ko. Iztaujā mani par dzīvi muižā, izprašņā par kalpotājiem, bet es nezinu ko viņai stāstīt. - Kā? Nekā interesanta viņos nav? viņa brīnās, - Kalpos vienmēr ir kaut kas interesants, vajag tikai turēt acis un ausis vaļā. Savādi. Mans vīrs teica nekā nejaukties kalpu un dzimtcilvēku dzīvē, bet Margareta brīnās, ka es to neesmu darījusi. Tikai tagad saprotu, ka fon Bēri tiešām dzīvo divas dzīves vīrieši savas un sievietes savas. - Tu esi tik skaisti bāla,- Margareta saka man un izjauc manus matus no stingrā mezgla. Izvelk matadatas un paņem lielo ķemmi. Viegli laiž to cauri maniem matiem un es aizveru acis. - Es mēģinu izvairīties no saules, bet nesanāk.tik bieži gribas palūrēt no cepures apakšas, ka deguns palicis pavisam brūns, - viņa smejas un smejos arī es. Ar baronesi Margaretu ir viegli. Viņas dzīvē nav nekā sarežģīta. Viņa kļūst par jauku un klusu dāmu, kad tuvumā parādās vīrieši, bet kad viņu nav, tad palaiž brīvībā savu nebēdnieces dabu un smejas skaļus smieklus. Viņa daudz nedomā un nepārdomā. Pieņem un dzīvo. Prot būt klātesoša mirkļos un tos 13

14 izbauda, nevis lidinās kaut kur tālu prom savos sapņos. Vienu dienu vairs nelīst un spīd vēlā rudens saule. Mēs ar Margaretu ejam pastaigā apkārt muižai. Garām puķu dārzam, garām zirgu staļļiem un garām kalpu mājai. Aiz muižas noejam līdz Medību pilij, bet tā aizslēgta. Vēsi. Rudens saule vairs nespēj sildīt. Lēni soļojam mājup. - Kāpēc Tev vēl nav bērniņa? Margareta man pēkšņi jautā un es sastingstu. Tas ir jautājums, kuru es sev uzdodu katru dienu, rītu un vakaru. Kāpēc? Jo mēs ar Johanu Dītrihu guļam kopā, mēs darām tās lietas, un esam precējušies jau gandrīz gadu. Bet bērniņa vēl nav. Tukšums. Mans klēpis ir tukšs un es nezinu kāpēc. Johans Dītrihs man par to nepārmet, mēs vispār neesam runājuši par bērniem, bet es zinu, ka bērnus vajag. Es zinu, ka noteikumi to paredz. Es zinu, ka tikai tāpēc mani apprecēja. - Piedod,- Margareta steigšus saka, kad pamana, ka es kļūstu bāla un vāja. - Mīļā, Anna! Mīļā, draudzene, piedod, piedod, man, muļķei! Es brīžiem nedomāju ko saku! Piedod... viņa skatās manī un pirmo reizi es redzu viņu tik skumju un nožēlas pilnu. Es atgūstos un dziļi ieelpoju. - Viss ir labi, Margaret. Es nezinu kāpēc tā. Bet es to ļoti vēlos. Ļoti. Tādu mazu rociņu savā rociņā. Mazu pēdiņu pirmajās kurpītes. Tumšus, cirtainus matiņus kā Johanam Dītriham. - Būs! Tas viss būs! Tikai mazliet jāpagaida! jaunā baronese mani satraukti mierina. - Viss ir labi, viss ir labi,- es savukārt mierinu viņu. Pēdējā dienā pirms aizbraukšanas, Margareta saka brālim: - Aizved mūs līdz liepai. Es tur neesmu bijusi tik daudz gadus. Vai tā vēl stāv turpat? Es pirmo reizi dzirdu par liepu. Johans nedaudz atgaiņājas, bet Margareta uzstāj. Kādu gabalu braucam vieglajos vasaras ratos. Tad ceļš beidzas un mēs ejam kājām pa šauri iemītu taciņu cauri retiem kokiem. Kokos jau vēls rudens. Daudzi no tiem jau nometuši savas lapas un mēs ejam čaukstošiem soļiem. Margareta spiedz, kad viņas kāja iestieg dubļos. Mēs ar Johanu Dītrihu ejam un klusējam. Liepa aug otrā kalna pusē, tieši pie nogāzes. Kad esam galā es 14

15 sastingstu. Ir sajūta, ka zinu šo vietu, lai gan esmu šeit pirmo reizi. Ir sajūta, ka šī vieta pazīst mani. Tik savādi. Liepa ir milzīga. Es atgāžu galvu, un skatos tās zaru žuburos. Kā milzīgs pinums tie aizpin debesis. - Stāsta, ka senie kurši te upurējuši cilvēkus un pielūguši savus dievus, - Margareta man čukst. Pie liepas gribas čukstēt. Čukst vējš tās lapās un čukst zeme zem mūsu kājām. Pamanu zemē nobērtus graudus. Un liepas otrā pusē, zaru dobumā, sabrūnējis puķu pušķis. Kāds te vēl nāk. Kāds, kurā senie kurši vēl dzīvības pilni. Un ja nu šeit patiešām dzīvo viņu dievi? Es nekad nevienā vietā neesmu jutusies tik savādi. Vakarā mēs ar Margaretu iepriecinām Johanu Dītrihu ar mazu koncertu. Es spēlēju klavesīnu, bet Margareta dzied. Vīrs sēž lielajā atpūtas krēslā un smaida. Es esmu tik laimīga viņam dot. Tik laimīga darīt tā, lai viņš smaidītu. Man nepieder nekā, bet es pati piederu viņam. Es viņam varu dot tikai šo savu piederēšanu. Vai viņu nebiedē mans tukšais klēpis? - Mīļo brāli, nāciet tagad padziedat Jūs! jaunā baronese teic un paņem manu vīru aiz rokas. Margaretai pretoties nav iespējams. Viņš pienāk pie klavesīna un šķirsta notis. Izvēlas skaņdarbu un pasniedz to man. Es pirmo reizi dzirdu savu vīru dziedam. Viņa balss ir zema un lēna. Tā neskan skaļi, bet piepilda visu istabu ar glāstiem. Tā skan mīlestība - es iedomājos un man ir tik labi. Beidzis dziedāt vīrs mūs atstāj divatā un mēs vēl ilgi runājam. Tikai tagad, tik mazu brīdi pirms aizbraukšanas, Margareta kļūst nopietna un saka man: - Viņi ir atraduši man precinieku. Nākamnedēļ izziņos saderināšanos. Es dzirdu bailes viņas teiktajā, bet neprotu dot viņai drosmi. - Tas ir kāds jauns barons no lejas Kurzemes. Es vēl nekad neesmu viņu redzējusi. Viņam ir stipra un turīga dzimta, tēvs saka, ka tas mums būs ļoti izdevīgi. Ak, Margaret, Margaret! Kā lai es atrodu tev mierinājuma vārdus? Kā lai es stiprinu tevi ceļā? Tu dosies prom no mājām, pavisam viena. Tu darīsi to, kas jādara. Un varbūt tev paveiksies, varbūt tu iemīlēsi savu vīru tāpat, kā es iemīlēju Johanu Dītrihu. Bet varbūt nē. - Margaret, es būšu tev blakus tavās kāzās. Un braukšu ciemos, labi? Un 15

16 tu viesosies pie mums. Margaret... - Jā, es zinu, - viņa skumji pasmaida, - tāda ir dzīve. No rīta, vēl melnumā, Margareta aizbrauc un es ilgi skatos nopakaļ karietes lukturim. Tāds mazs spīdeklītis tumsā, līdz to aizsedz kalns. --- Sniegs zemi pārsteidz naktī un noklāj to ar biezu segu. No rīta pamostos un redzu savu puķu dārzu baltu. Augļu koki kā ar baltu seģeni apmesti. Muižas priekšā satraukti mīņājas zirgi un gaida braucējus. - Vai Jūs kaut kur brauksiet? es vaicāju Johanam Dītriham. - Man jāaizbrauc uz dažām dienām līdz Ēdoles muižai,- vīrs man atbild. Dažas dienas. Tikai dažas dienas bez Johana Dītriha, un es jau gaidu viņu atpakaļ. Bez viņa Popes muiža vairs nav tik skaista un cēla. Bez viņa mājas vairs nav mājas. Pat es esmu tikai tad, ja blakus ir viņš. Es domāju par savu bērnu. To, kurš nenāk. To, kurš negrib un nenāk. Kas manī vainas? Kas manī ir tik slikts, ka viņš nenāk? Kas manī ir nepareizs? Tas kamols, kas vēderā, pēkšņi kāpj uz augšu. Es sviežu izšujamo pret sienu un iekrītu gultā. Raudu. Raudu. Tik ilgi līdz iemiegu. Acis aizlīp no visa, kas izraudāts. Kalpone nāk un nopūš sveces. Un tad ir tas sapnis. Balta zirga mugurā es jāju pa mežu. Ķēve ir grūsna un smagi elpo, kad ceļš vijas kalnā. Kaut kur dzirdu medījam vanagu, tas iekliedzas, ieraudzījis savu medījumu, kuram grūti paslēpties, ja visu tik spoži apspīd mēness. Es gaidīju šo nakti un gaidīju grūsno ķēvi. Gaidīju pavasari pirms plaukšanas. Gaidīju brīdi, kad zeme atkal piedzimst no jauna. Gaidīju mēnesi debesīs tik lielu un apaļu kā siera ritulis Vasaras saulgriežu svētkos. Gaidīju nakti, kad jāšu lūgt Auglības dievi dot man bērnu. Lūgšu sev pilnu klēpi, lūgšu stipru un brīvu sēklu manam vīram. Gandrīz jau esmu galā. Kalnā, tuvāk mēnesim. Es klusi jāju garām koka pilij, kurā dzīvo mūsu ķēniņš ar saviem ļaudīm. Mēs neesam pils ļaudis, lai gan pils mums dod savu patvērumu, kad tas ir vajadzīgs. Mēs ar vīru dzīvojam mežā, netālu pie kalna. Sargājam piekalna mežus un ūdeņus. Mēs esam meža ļaudis. Nakts ir dzestra un es esmu vienā kreklā. Ap roku man ir apliktas deviņas sud- 16

17 raba aproces un ap potīti žvadz kājas sprādze. Pie paša kalna stāvākās nogāzes lepna un stalta stāv Upurliepa. Dižliepa. Nav cilvēka, kurš spētu to aptvert un nav cilvēka, kurš bijībā nenoliektu galvu tās spēka priekšā. Viņi visi dzīvo te, liepas zaros. Liepas vainagā. Te ir dievu mājas un te mēs ar tiem runājam. Te ir arī viņa. Auglības dieve. Es nolecu no ķēves un atstāju to tepat ganīties. Tā rāmi ēd zāli un ik pa laikam paceļ galvu, saspicē ausis, kad pilī ierejas kāds suns. Pāri galvai novelku kreklu un palieku kaila. No seglu somas izņemu saišķi ar iepriekš saplūktajām vībotnēm. Rauju tās un brucinu, saberžu plaukstās un rīvēju sevī. Ieberžu ādā, līdz āda kļūst sarkana. Plecos un rokās, stilbos, skaustā un sānos. Ieberžu klēpī un beržu krūtīs. Visapkārt sāk reibinoši rūgti smaržot. Vībotne mierina un piepilda. Tās smaržā sievas kļūst grūtas un vīri stipri kā lāči. Vībotnes zāļu tēju dzer, ja iekšā ir tukši. Ja sirdī ir tukši, ja vēderā tukši un, ja tukšs ir klēpis. Pēc tam izņemu no somas kulīti ar rudzu graudiem. Tā ir mana sēkla. Eju apkārt liepai un sēju. Kaila. Mati gari un tumši apsedz muguru. Trīs reizes eju apkārt uz vienu pusi un trīs reizes uz otru. Graudi mirdz mēnesgaismā un sabirst zemē. Es lūdzu dievi dot man bērnu. Skaitu vārdus trīs reizes uz vienu pusi un trīs reizes uz otru pusi. Kaut kur dzirdu pūci. Pieeju pie liepas un apķeru to. Tik dziļi un tuvu, līdz kļūstu par liepu. Ieeju tajā un tā ienāk manī. Lūdzos. Visu laiku lūdzos. Jūtu, kā liepas sulas kļūst par manām asinīm un es saritu vienviet. Saritu visa tur, kur manī taps bērns. Tieši tajā punktā tas sāksies. Un tad es pagriežos un dodos prom. Tagad tikai neatskatīties. Tagad, kad viss ir lūgts un viss taps dots. Uzlecu ķēves mugurā un mēs strauji aulekšojam prom. Ātrāk, ātrāk, no kalna lejā. Mani mati plīvo un ap mani žvadz sprādzes un aproces. Garām pazib koki un to zari skrāpē manu seju. Mājās ievedu stallī grūsno ķēvi un ar siena vīkšķi noberžu ķēves nogurušos sānus. Pārējie zirgi miegaini paver acis. Eju istabā. Tur vēl ir silti. Pavardā redzu gailējam retas ogles. Ielienu blakus zem segas vīram un piespiežu viņam savas aukstās pēdas. Es esmu brīva kuršu sieviete un mans vīrs ir brīvs kuršu vīrietis. Mums būs bērns. No rīta es pamostos ar sāļu garšu uz lūpām. Mums būs bērns. Svešā sieviete sapnī ienāk manī un tā es to zinu. Mājās pārbrauc Johans Ulrihs un es to pasaku arī viņam. Viņš ir tik priecīgs, ka paceļ mani gaisā un griež ap sevi. Nolaiž zemē un ilgi tur apskautu. Šoreiz viņš nedomā, vai tā pieklājas. Šoreiz ne. 17

18 --- Visu ziemu es pavadu darinot drēbītes un sedziņas mazajam. Zeķītes un cepurītes. Šuju, vīlēju un adu. Prātoju par puisīti un meitenīti. Vai bērniņš būs līdzīgs man vai Johanam Dītriham? Daudz ēdu un lēnām briestu arvien lielāka. Pavisam lēnām. Vīra māte, baronese fon Margareta, atsūta man savu šuvēju, lai tā sašuj man dažus tērpus, kas viduklī ir vaļīgāki. Lai vēderam ir kur augt. Es jau tagad vairs korseti nesienu tik stipri kā iepriekš. Kad pienāk pavasaris un es eju dārzā, zem daudziem lakatiem vēl nekas nav nomanāms. Kļūst siltāks un es atsedzos. Daži muižas kalpi jau sapratuši un mani ieraugot atplaukst smaidā. Sieviete cerībās dāvā cerības arī citiem. Jauna dzīvība atgādina par dzīves nemainīgo mainību, par pārmaiņām un dzīvotjēgu. Kad to pamana vecais dārznieks Martins, esmu jau diezgan kupla. - Bērniņš, tas ir labi, meit! viņš man saka un man gribas ielikt galvu viņa klēpī. Gribas, lai viņš ir klāt un lai palīdz man tāpat, kā palīdz izplaukt rozei. Lai palīdz man, kā palīdz augļus briedināt ābelei. Lai dod man dzert, kad slāpst un lai baro mani, kad esmu izsalkusi. Es esmu zeme, kas pēc pāris mēnešiem pavērs ceļus jaunai dzīvībai. Zemei vajadzēs dārznieku. Viesos atbrauc barons Ulrihs ar savu baronesi. Abi vēl mums laimes un priecājas par gaidāmo dzimtas turpinājumu. - Lai dēls piedzimst vesels un stiprs! vecais barons novēl, it kā redzētu man cauri. It kā zinātu, ka tur manī guļ dēls. Ka tās ir tieši dēla kājiņas, kas kā maigi taureņa spārni pieskaras manam vēderam iekšpus. Ka tas ir dēls, kurš laupa manus spēkus dienā un miegu naktī. Mans ķermenis kļūst tik ļoti citāds, maize garšo savādāk un vīns reibina divreiz ātrāk. Dēls. Un ja nu meita? Vai vīra tēvs priecāsies arī par meitu? Kad viesi aizbrauc, es sēžu pie atvērta loga un skatos kā aiz kalna nozūd saule. - Vasaras naktīs nekad nekļūst īsti tumšs, - man aiz muguras atskan Johana Dītriha balss. Es pieceļos un mēs lēnām ejam uz manu guļamistabu. Vīrs vēl joprojām katru nakti guļ pie manis, lai gan mums drīz vairs gultā nebūs vietas 18

19 - Tas nekas, - viņs saka,- es šobrīd gribu būt Jums blakus. Milzīgs maigums viņā. Kad noloka nost tās stīvināto drēbju kārtas, tad viņā paliek tikai milzīgs maigums. Es esmu pateicīga Dievam, ka tas tiek man. Tas ir skaistākais, ko varu no dzīves saņemt. Mēs aizmiegam ar smaidu uz lūpām un viņa roku manos matos. Guļu mierīgi, bet no rīta pamostos no asām sāpēm vēderā. Tad tās pāriet, bet es vairs nespēju iemigt. Uzmanīgi, lai nepamodinātu Johanu Dītrihu, es izlienu no gultas un pieeju pie loga. Sāpes atkārtojas. Kā ar nazi iedur un es pamanu uz grīdas pilam asinis. Asins traipi arī uz baltā krekla. - Nē, - es ievaidos un pamostas Johans Dītrihs. Viņš vienā mirklī saprot notiekošo un ātri dodas meklēt palīdzību. Atgriežas ar divām kalponēm, kuras tūlīt pat sāk kaut ko satraukti runāt savā mēlē. Es saprotu vārdus bērniņš un silts ūdens. Viena aizsteidzas. Otra kalpone, pavisam jauniņa, aizved mani līdz gultai un norāda, lai atguļos. Sāpēs te uznāk un te pāriet. Asas un stipras. Tās plēš mani uz pusēm. Mans ķermenis liek man to stumt ārā, bet es pretojos. Vēl ir par agru, daudz par agru. Vēl ne. Bet ķermenis ir uzstājīgs, tas griež un dur un plēš. Es sakožu zobus un turu sevi ciet. Nē, bērniņam vēl jāpaliek manī, dzirdi!!! Es redzu Johana Dītriha bailēs ieplestās acis. Viņš pienāk pie manis un stāsta, ka brauks meklēt dakteri, bet es lūdzu viņam palikt. - Nē, nē, viss būs labi, es neļaušu bērniņam nākt pasaulē! Palieciet! Mīļais vīrs, es jūs lūdzu, palieciet pie manis!!! Bet viņš manī neklausās un aizsteidz. Un tad ir tikai sāpes. Nekā cita nav. Vairs neesmu es un vairs nav bērniņa. Uz grīdas viens pēc otra krīt dvieļi, pilni asinīm. Es vairs nespēju pretoties. Ar skaļu kliedzienu ķermenis mani uzvar un es stumju to laukā. Jūtu, kā plīstu un vairs nevaru to apturēt. Deg. Tur, starp manām kājām, viss deg. Es spiežu un spiežu, līdz kļūst tukši. Pagriežu galvu un redzu, kā viena kalpone krata manu bērniņu. Galva tam lejā un tas ir pavisam balts. Tam jāuzkliedz pasaulei, tam jākliedz par tādu kratīšanu, bet tas klusē. Tas nekustas un klusē. Ilgi. Tad kalpone noliek to uz gultas malas un pliķē viņa ķermenīti. Bet bērniņš klusē. Meitenīte. Tā ir meitenīte. Pavisam sīciņa un klusa. Kalpone purina galvu un es aizveru acis. Manis nav. Es vairs negribu būt. Es neizgāju no istabas vairākas nedēļas. Mani baroja ar karoti, jo es pati neēdu. Es negribēju būt. Es biju zaudējusi tik daudz asiņu, ka nebija spēka karotei. Nebija spēka dzīvei. Es nezinu, kur viņi lika manu meitiņu, un Johans Dītrihs klusē, kad es viņam to jautāju. 19

20 - Mīļā, Anna! Es negribu Jūs zaudēt tāpat kā zaudēju savu māti! viņš man saka un bāž putras karoti manās sakniebtajās lūpās. Es purinu galvu, bet viņš nepadodas. Rūpējas par mani tā, kā neviens nekad nav par mani rūpējies. Sukā manus garos matus un mazgā seju. Aizvelk aizkarus un atvelk. Nes manā istabā ziedu vāzes un stāsta par muižas dzīvi. Bērniņa nav. Par to mēs nerunājam. It kā nekad nebūtu bijis. Meitiņa mana. Tik sīka un klusa. Viņa nāk pie manis sapņos un es mostos raudādama. Johans Dītrihs tur mani apskautu un ļauj raudāt. Man gribas, lai viņš mani saņem cieši un krata. Krata tik stipri kā kalpone kratīja manu meitiņu. Krata tik stipri, lai man sāp. Lai sāp ķermenis, bet nesāp sirds. Jo tagad tīrus dvieļus vajag manai sirdij. Tur ir brūce, kura nedzīst. Brūce, kura asiņo. --- Es neatceros cik ilgs pagāja laiks, līdz es pieceļos un izeju no istabas. Ilgs. Ļoti ilgs. Kalpi skatās manā sejā un skumji noliec galvas. Ikviens zina, ko nozīmē zaudējums. Es nedrīkstu sērot. Nedrīkstu staigāt melnā, jo bērniņš jau piedzima nedzīvs. Tātad, nebija vispār. Un tā gadās gandrīz katrai. Neba katru reizi tāpēc staigās gadu sērās. Mums pēc iespējas ātrāk jāsadzīst un jādzemdē atkal. Un mēs sadzīstam. Starp kājām vairs nekas čurājot nesāp un no krūtīm vairs netek piens. Bet dvēselē sāp. Tajā dvēselē, kuras sievietēm neesot. Bet, ja sievietēm nav dvēseles, tad kas ir tā, tur dziļi iekšā, kurai tik ļoti sāp? Kas ir tā, kura apraud savus nedzīvojušos bērnus? Kas ir tā, kurai ir savas domas un savas sajūtas? Mazu brīdi pirms Ziemassvētkiem nomirst vecais barons. Un nu gan ir atļauts sērot. Tagad nemaz nedrīkst nesērot. Es apvelku melnu un sēroju. Mazliet melnā ir baronam, bet viss pārējais manai meitiņai. Kļūst mierīgāk. Ja sāpēm ļaujas, tad kļūst mierīgāk. Mans vīrs skumst tā, kā vīrietim pieklājas skumt, zaudējot tēvu. Viņš par to nerunā. Pat ar mani ne. Es esmu viņam jautājusi, kā viņš jūtas, bet viņš tikai atteic: - Viņš bija jau vecs vīrs. Kaut kad tam bija jānotiek. Es vairāk nejautāju, bet vienkārši esmu viņam blakus. Tur, kur mana vieta. Tur, kur es vēlos būt. Barona Ulriha nāve ir iemesls kāpēc tiek uz gadu atliktas jaunās baroneses Margaretas kāzas. Es par to neskumstu. Gan jau vēl paspēšu vīram apnikt viņa aušojas kādā vēstulē man. Es pasmaidu un priecājos, ka šī meitene ir kļu- 20

21 vusi man tik tuva. Jau vairākas reizes viņas redzējums ir licis arī man savādāk paskatīties uz lietām. Vieglāk. Pēc barona nāves ir jāpaiet sēru gadam, bet jau tagad sākas mantas dalīšana. Barons Ulrihs ir atstājis skaidrus norādījumus, kas pēc viņa nāves darāms. Kad beigsies sēru gads, mums Popes muiža būs jāatstāj. Vīram jāizvēlas muiža Ēdolē vai Zlēkās. Popes muiža, kā jau tas bija zināms iepriekš, paliek vīra brālim, vecākajam barona Ulriha dēlam. Tiesa, atļauja līdz sava mūža galam dzīvot Popes muižā, tiek barona atraitnei Margaretai. Pārējos īpašumus sadalīs bērniem, bet es pat neinteresējos kā. Galvenais, ka es zinu Popes muižu mēs pēc gada pametam un dodamies paši uz savām mājām. Visu ziemu notiek lielā mantas dalīšana, visu ziemu mēs viesojamies citās muižās un viesi brauc pie mums. Tiek stādīti mantu saraksti un apraksti. Klusā rosība, kas rit blakus sērām, palīdz pārdzīvot tumšo ziemu, kura šogad mūs nelutina ar sniegu. Viss sniegs izsnidzis citur, Popes muižai met līkumu. Pienāk pavasaris un Johans Dītrihs mudina mani iziet dārzā. Es viņam labprāt paklausu. Laipoju starp sapumpurotajām narcisēm un tulpēm, līdz satieku veco Martinu. Viņš smaida un nāk man klāt. - Iesim kundze!- viņš bilst un ar savu veco roku norāda man ceļu. - Uz kurieni? es viņam pārsteigta vaicāju. - Tad jau redzēsiet! Tas ir pārstegums! saka, un vairāk neko. Tikai smaida savu grumbaino smaidu. Martins iet pa priekšu, viegli pieklibodams un salīcis, es tipinu nopakaļ. Aiz Medību pils kalnam diezgan stāva nogāze. Saaugusi pilna kokiem, ka sauli cauri neredz. Vecais dārznieks tur no akmeņiem izveidojis līganu taciņu, kas ved lejup. Ejot, es sadzirdu kaut ko klusi burbuļojam. Nākot tuvāk saprotu, ka tas ir brīnišķīgs strautiņš, kas iztek no kalna un pa nogāzi aizvijas sev vien zināmus ceļus. Dārznieks to ir attīrījis no vecām lapām un zariem un nu tas dzīvi, kā rotaļādamies, lēkā pa akmeņiem. Blakus strautiņam, zem veca skabārža zariem, stāv svaigi tēsts koka soliņš. - Tas viss ir Jums, kundze! saka Martins un man acīs sariešas asaras. - Zinu, zinu... mierinoši skan viņa balss un es sniedzu viņam roku. Viņš to mirkli patur savā sastrādātajā plaukstā un tad aiziet. Es palieku viena. Apsēžos uz soliņa un klausos strautā. Vēl nekad, nekad es neesmu saņēmusi skaistāku dāvanu par šo. Popes muiža, Tu darīji mani laimīgu, paldies Tev par to. 21

22 Vakarā es saku paldies savam vīram. - Par ko, dārgā Anna? vīrs norūc, bet es redzu klusu smaidu viņa sejā. Es zinu, ka neviens strautiņš un soliņš muižā neradīsies bez viņa ziņas. Es zinu, ka šī ir dāvana no viņiem abiem, vecā Martina un Johana Dītriha. Visburvīgākā dāvana pasaulē. Kad mēs pametam Popes muižu, ir jau pienācis rudens. Esam šeit pavadījuši gandrīz trīs gadus. Gan ieguvuši, gan zaudējuši. Ieguvuši viens otru, bet zaudējuši bērniņu. Sēdēdama pie sava strautiņa, esmu domās no viņas atvadījusies. Esmu palaidusi meitiņu rotaļāties debesu pļavās. Nodziedājusi viņai visas šūpuļdziesmiņas ko zinu un saukusi viņu vārdā. Birgita. Tā viņu sauktu. Tādu vārdu es izlasīju kādā grāmatā, vēl esot tēva mājās Saksijā. Tur Birgita bija stipra un skaista ziemeļnieku sieviete un tāda būtu arī mana meitiņa. Mans eņģelītis. Vīrs ir izvēlējies Ēdoles muižu un mēs braucam tur. Ēdoles muižas jaunais barons ar savu baronesi. Es esmu pilna satraukuma, jo jauna vieta nāk ar jaunām cerībām. Un es cerēju. Ļoti, ļoti cerēju. Viss ir sadzijis. Arī dvēsele. Un nu bērniņš var nākt, es to sagaidīšu. Es izliecos pa karietes logu un pametu skatu atpakaļ. Kalns. Aiz tā muiža. Un aiz muižas Medību pils. Bet aiz Medību pils kāds mazs strautiņš. Es atgriezīšos, es tam domās saku. Dzirdi, atgriezīšos! Pat pēc daudziem, daudziem gadiem. Pat tad, kad manis vairs nebūs. Es atgriezīšos, sēdēšu strauta malā uz soliņa un lasīšu grāmatu. Es, baronese Anna fon Bēra. Es - sieviete. Beigas. 22

23 vinogradovalaura.wordpress.com Laura Vinogradova, 2017