Izveda gada 25. martā no Nīcas pagasta Reiņu-Katliem Jāņa Katlapa ģimene Jānis Katlaps Jāņa d., dz , Reiņu Katli; izsūt , Omskas

Transkripts

1 Izveda gada 25. martā no Nīcas pagasta Reiņu-Katliem Jāņa Katlapa ģimene Jānis Katlaps Jāņa d., dz , Reiņu Katli; izsūt , Omskas apg. Ņižņaja Omskas raj., miris Lieta Nr Maiga Katlaps Jāņa m., dz , Reiņu Katli; izsūt , Omskas apg. Ņižņaja Omskas raj.,atbrīv Lieta Nr Jānis Katlaps Jāņa d., dz , Reiņu Katli; izsūt , Omskas apg. Ņižņaja Omskas raj.,atbrīv Lieta Nr Anna Katlaps Andreja m., dz , Reiņu Katli; izsūt , Omskas apg. Ņižņaja Omskas raj., atbrīv Lieta Nr Miķeļa Katlapa atmiņas Esmu dzimis gada 25. maijā Nīcas pagasta "Reiņa Katlu" mājās kā sestais bērns ģimenē. Bez manis Dievs dāvā vecākiem vēl 3 brāļus un 2 māsas. Vecākā māsa Katrīna mirst 18 gadu vecumā ar šarlaku, kad manis vēl pasaulē nav. Šobrīd no mūsu ģimenes esam palikuši divi - māsa Anna un es. Mani vecāki, Maiga un Jānis Katlapi, bija īsti zemnieki, kuriem piederēja saimniecība ar 30 ha zemes. Vecāki laulājušies Nīcas Lutera draudzes baznīcā, arī bērnus audzina un uztur kristīgā gaisotnē, mācot turēt godā Dieva vārdu un likumus. Tieši tāpēc par visu savā dzīvē esmu pateicīgs Dievam un saviem vecākiem. Dievam par to, ka esmu izdzīvojis Sibīrijā un karā, par to, ka neesmu viens un esmu nodzīvojis garu un bagātu mūžu. Vecākiem par to, ka iemācīja mīlēt darbu, dzīvi un cilvēkus. Esmu bijis mīlēts un daudz mīlējis pats. To nekad neesmu nožēlojis, jo manās trīs laulībās mīlestībā dzimuši arī trīs bērni - dēli Andris un Jānis, un meita Ingūna. Neesmu apbižots arī ar mazbērniem, kuru šobrīd man pavisam ir 10. Un savos 80 gados Dievs man devis piedzīvot arī 2 mazmazbērnus. Savā mūžā esmu daudz strādājis, bet arī par to negaužos, jo esmu aiz sevis ko atstājis. Savām rokām, par prieku sev un citiem, esmu uzbūvējis piecas mājas. Un, ja Dievs dos, šovasar turpināšu aizsākto un vēl nepabeigto sesto būvi. Mana bērnība paiet "Reiņa Katlu" mājās, par kuru saglabājies visai maz atmiņu. Atmiņā visspilgtāk iezīmējas gadījums, kad pa kluso mēģināju paņemt pieclatnieka gabalu no tēva un mātes krātās naudas čupiņas istabaugšā. Tēvs tomēr

2 pamanīja, kam sekoja pamatīgs sods, pēc kura nekad neesmu neko tamlīdzīgu mēģinājis. Skolas gaitas aizsākas Nīcas pagastskolā gadā Pabeidzu 5 klases. Pēc laika seko šoferu kursi Liepājā. Nav attiecīgo dokumentu par izglītības iegūšanu, tāpēc toreizējā krievu vara nosūta mācīties 5.vsk., lai iegūtu pamatskolas izglītību un civilās aizsardzības pamazināšanas. Vakaros apmeklēju šoferu kursus. Sākumā Liepājā dzīvoju Ezera ielā īrētā istabiņā, vēlāk Ganību ielā pie Remess kundzes - attālas radinieces, kas tobrīd kā koktirgotāja sieva, bija ļoti situēta. Tur dzīvo arī brālis Pēteris. Pa retam piestrādāju Rangas ceptuvē par beķeri, kas toreiz atradās tagadējā Gājēju ielā. Nebija viegli, jo dikti izdzina - bija sācies krievu laiks ar neizbēgamajām normām un virsnomām. Pēc kāda laika mani pārceļ darbā īpašnieka Šteina konditorejā. Tur ir vieglāk, esmu paēdis arī pats. Man uztic pīt smalkmaizītes un taisīt pat tortes. Nevienu no pieminētām izglītībām un amatiem tā arī pilnībā neapgūstu, jo sākas karš. Skaidri atceros troksni no rīta, kas atskan no lidostas puses - tiek bombardēts aerodroms. Vācieši jau ir klāt. Ko darīt? Ar laivu divatā ar brāli Pēteri aizbraucam pāri ezeram uz Remess kundzes lauku mājām Otaņķos. Nogaidām. Tad ar kājām uz mājām pie vecākiem. Sāk mobilizēties vietējie latviešu partizāni cīņai ar padomju armiju. Kad vācieši atbrīvo Nīcas pagastu, es palieku strādāt sava tēva mājās, pēc tam - brāļa Pētera mājās Nīcas pagasta "Pūrēnos". Saimniekoju tur viens, kas bija svarīgi, lai vācietis nepaņemtu armijas rindās. Kādu laiku tas arī izdodas. Tajā laikā rodas interese arī par ciema meitām, kuras varēja sastapt vietējās māju zaļumballēs. Trušu Maigai toreiz nebija ne vainas gadā tomēr tieku iesaukts vācu armijas rindās. Mani apmācībai aizsūta uz Rīgu, uz Kruskazarmām. Tiku mācīts soļot. Pēc 3 mēnešiem atsūta atpakaļ uz Liepāju, uz vācu armijas autoskolu. Pēc 2 mēnešiem to beidzu un tiku iedalīts 19. zenītdivizionā. 15. janvāra rītā no Karostas ar vilcienu tieku sūtīts prom uz fronti - Krieviju, Ostrovu. Man tiek ierādīta vieta Medvevas sādžas ierakumos. Iet vaļā īsts karš, krīt cīņu biedri. Sākumā šausmīgi, pamazām pierodu. Tā apmēram gadu palieku dzīvajos. Nejauši rodas iespēja būt par šoferi vācu armijas pulkvedim Gefhardam. Tā bija Dieva dāvana. Biju paēdis, apsargāts un drošībā. Iemācījos runāt vāciski. Pagadījās padraiskoties pat ar pulkveža mīļāko - krievuška nesmādēja arī šoferīti. Tā es nobraukāju līdz pat kara beigām. Pie "Kurzemes katla" sagaidu kapitulāciju - 9. maiju. Mani atlaiž, lai braucot, kur gribot, ar visu mašīnu. Uztankojos un braucu ar sava kunga WV apvidus mašīnu mājās. Mašīnā paņemu līdz vēl 2 čaļus, liepājniekus. Izdomājām mēģināt laisties no Ventspils ostas uz Zviedriju. Braucam visu nakti. Līdz ostai nemaz nav jābrauc, jo saņemam informāciju, ka krievs jūrā bloķējis ceļu un ņem visus ciet. Atliek braukt uz Liepāju.

3 Iebraucot Liepājā, pie Lutera baznīcas ieraugām pirmo upuri - nošauts. Pirmie turpat satiktie saka, ka krievi vēl nav. Taču uz tilta jau ieraugām krievus. Aptur, davai vodku! Tiekam cauri, bet pēc brīža nākamie atņem mašīnu. Liek iet uz komandantūru reģistrēties. Laimējas, ka kāds pasaka, lai neiet - būšot cauri. Paslēpjos pie paziņas Annas. Miera nav, krievi bungājas pie logiem un durvīm, laužas iekšā. Apsveru, kā tikt projām. Pārģērbjos sadabūtās drēbēs, paņemu rokās kanneles un iztaisos, ka braucu uz laukiem pēc piena. Izdodas. Ar krievu vezumnieku, pa ceļam ne reizi nepārbaudīts, tieku līdz pat Nīcas tiltam. Diedzu prom pie Kazbuķiem, jo zinu, ka vecāki tur apmetušies. Laimīgs nokļūstu galā, taču uz īsu brīdi, jo pēc laika krievi klāt! Par nelaimi, pārbaudes laikā man ierauga vācu armijas jostas sprādzi. Pārbaudītājas ir sadzērušās krievenes. Gandrīz nošauj, draud ar pistoli, lai dodot šņabi. Brīnumainā kārtā neizšauj. Nedaudz situāciju glābj arī tēvs, kurš mazliet runā krieviski. Lai nesaņemtu ciet, tajā laikā pa naktīm ar brāli Jāni guļam laivā ezerā, it kā zvejojam zivis. Paglābties izdodas, bet ne ilgi. Kādu rītu, nākot mājās, pagalmā mūs jau sagaida krievi. Saņem ciet. Esot jāiet uz komandantūru reģistrēties. Reģistrēšanās gan beidzās pēc pieciem gadiem, bet sākās Kretingā. Tur arī tika saņemti ciet daudzi mums līdzīgu, ar kuriem kopā tikām pārsūtīti uz Jelgavu un pēc 2 dienām salādēti vagonos. Paskaidrot mums neviens neko nepaskaidroja, ja nu vienīgi, iesperot ar kāju. No Jelgavas aizsākās 33 diennaktis garš ceļš pretī nezināmajam. Līdzi mums nebija nekā. Vienīgais ēdiens, ko mums deva, bija suhāri un nedaudz ūdens. Daudziem sākās dizentērija. Daudzi pa ceļam mirst vagonos. Kuri miruši, tos izmet ārā. Man un brālim Jānim tika lemts sasniegt vietu, kur jāizkāpj - uz ilgāku laiku. Vieta saucās Sovetsky Gauņa Vaņina. Apmēram mēnesi dzīvojam un guļam zem klajas debess žagaru kaudzēs - kur nu kurais. Labi, ka bija jau silts, nenosalām. Sākām taisīt barakas. Un jāatzīst, ka tad arī tika likti mani pirmie pamati celtniecības amata mākslā. Mūs sūta darbā pie lidostas celtniecības, jo krievi sāk karot ar Japānu. Tā kādu pusgadu. Mums ar Jāni iegadās labs darbs - mainīt lāpstām nolūzušos kātus. Labs tāpēc, ka neuzraudzīja un bija iespējams pierakstīt neesošas "normas". Par 100% normas izpildi varēja dabūt 1.5 karoti kāšu un 1 kg maizi. Lai izdzīvotu, rakstām, cik varam. Tie, kuri bija zem kontroles, visi nomira, jo normas izpildīt nebija iespējams. Barakās daudzi un bieži mira, jo faktiski dzīvojām pusbadā un smagi strādājām. Atceros, kā no rītiem iznesa mirušos no barakām un sasvieda ratos. Pirms aizvešanas katram mirušajam ar nūju uzsita pa galvu, ja nu gadījumā pusdzīvs. Līķi tika aizvesti mežmalā vilkiem par barību. Kauli tā arī palika mētājamies, to tur bija daudz. Arī man sākās caureja kādu dienu, bet kaut kā izķepurojos. Mēģinājām ēst visu ko. Ar Jāni vārījām zupu arī no zāles. To atceroties, vēl tagad jānoskurinās. Toreiz abi nospriedām, ja nav, tad nav, bet tādu ieēst nevaram. Ja būs jāmirst, mirsim vienalga. Mēs nenomirām. Pēc 1,5 gada brāli Jāni brīnumainā

4 kārtā atbrīvo un tas brauc mājās. Es palieku un par nodarīto ļaunumu padomju tautai, tieku iedalīts būvbataljonā atjaunot sagrautās pilsētas. Man tiek iedalīts šofera darbs uz smagajām mašīnām. Jāpiegādā būvmateriāli dažādiem būvuzņēmumiem. Sūta pa malu malām, apmetos, kur un kā pagadās. Darbs ir smags, bet kaut ko maksā un iespējams izdzīvot. Klusā okeānā ķēru zivis ar rokām. Tā bija delikatese. Tika dotas arī novalkātās krievu karavīru drēbes, vismaz silti! Tā nodzīvoju četrus gadus. Beidzot tiek dota atļauja sarakstīties ar mājiniekiem. Pēc kāda laika caur vēstulēm uzzinu, ka brālis Jānis apprecējies. Vēl pēc kāda laika, ka vecāki un brālis Jānis ar sievu Annu izsūtīti. Pienāk gada demobilizācija. Vaina izpirkta. Braucu uz dzimteni nekavējoties, jo tam esmu iekrājis drusku naudiņu. Latvijā tā īsti vairs nemaz māju nav. Nolemju braukt pie Kazbuķiem. Laimīgs atkalredzēšanās brīdis, bet tikai brīdis. Ko tālāk? Sirds mieru nerod, jo visi tuvākie ir tālu prom. Visi kopā, arī brālis Andrejs, nolemjam, ka man jābrauc apraudzīt vecāki. Man tiek iedota nauda un es dodos ceļā uz Sibīriju, uz Omskas apgabalu, Šapkīno sādžu. Pa stepi 80 km braucu ar gadījuma mašīnām, kaut kā aizkuļos un galā esmu. Mamma ir laimīga. Mans prieks ir dalīts, jo tēvu apraudzīt vairs nav lemts, kādu laiku jau kā miris. Ar Jāni aizejam pie kapa laukmalā un noraušam pa asarai. Apmēram nedēļu rit ceļš mājup. Galvā neziņa par turpmāko. Nezinu, ko turpmāk iesākt, kur palikt. Kādu laiku tā arī dauzos pa Liepāju, kur pagadās. Ar darbu grūti, manas "noziedzīgās" pagātnes dēļ neviens negrib pieņemt. Pēc kāda laika tomēr palaimējas ietikt Rīgas liķiera-degvīna fabrikas Liepājas bāzē par šoferi ekspeditoru. Tas ir gadā un bāzē nostrādāju piecus gadus, līdz to likvidē. Pēc tam kāds pazīstams priekšnieks mani iekārto celtniecībā par šoferi. Pēc laika uzņēmums atkal likvidējas. Sāku strādāt par autobusa šoferi. Diez kas nav, bardaks. Nostrādāju 3 gadus. Švāģeris Reters gadā palīdz iekārtoties darbā par šoferi "ātrajos". Nostrādāju 28 gadus līdz gadam. Laiku, kad sāku strādāt "ātrajos", varētu uzskatīt par manu jaunības laiku, kaut arī nemaz tik jauns vairs nebiju. Pati īstākā jaunība palika Sibīrijā, taču savos 35 gados vēl viss nešķita nokavēts. Kopā ar draugu Ēvaldu Zariņu, kurš bija lielisks dejotājs, šiverējam pa ballītēm, restorāniem. Kādā reizē iepazīstos ar Birutu. Kādu laiku satiekamies un gadā svinam kāzas. Piedzimst dēls Andris. Kopā nodzīvojam 5 gadus. Tad šķiramies. Pa to laiku esmu uzbūvējis savu māju, bet šķiroties tā nu jāpamet. Tā nepaliek nevienam no mums, jo tiek pārdota. Bet daudz neskumstu, jo rokas vēl klausa un darba nebaidās. Durbes apvienotajā slimnīcā, kas tobrīd ir arī mana darba vieta, iepazīstos ar slimnīcas

5 grāmatvedi Rasmu, kura gadā kļūst par manu sievu. Pēc neilga laika Rasma man dāvā dēlu Jāni. Taču liktenis ir nežēlīgs un Rasma gadā mirst no audzēja. Palieku ar Jāni viens. Saprotu, ka viens galā netikšu, tāpēc Jāni piekrītu atdot aprūpei un pieskatīšanai sava brāļa Pētera ģimenē. Jānim pie Pētera un Annas nav slikti, tiek aprūpēts kā pašu bērns. Es strādāju un pelnu naudu. Paralēli turpinu nodarboties arī ar celtniecību un manis pirmā uzceltā māja vairs nav vienīgā. Darba vietas ballītē ieraugu Vēsmu, kuru tovakar arī dancinu. Saprotamies, jo mūs abus dzīve nav lutinājusi. Tobrīd liekas, ka kopā varētu būt vieglāk un gadā apprecamies. Neilgi pēc tam piedzimst meita Ingūna, par ko abi esam ļoti laimīgi. Taču kopā dzīvošana kopā nevedas. Tolaik visi dzīvojam, arī dēls Jānis, manis celtā mājā Ventas ielā 3. Paralēli sāku celt māju Svētes ielā. Kad māja pabeigta, mana laulība ar Vēsmu ir izirusi un jaunajā mājā dzīvojam divatā ar Jāni. Taču dzīve turpinās. Jānis iet skolā un es turpinu pelnīt naudu, strādādams divās darbvietās. Kopā sanāk tīri labi. Pie manis labprāt ciemojas meita Ingūna un ar viņas mammu laika gaitā izveidojas labas, cilvēcīgas attiecības. Kā esmu mācējis un cik no manis bijis atkarīgs, savu dzīvi esmu veidojis, vadījis un dzīvojis. Esmu pratis priecāties, neskatoties uz bēdām, pārdzīvojumiem un neveiksmēm. Un protu priecāties vēl šodien. Savā dzīvē esmu priecīgs un pateicīgs par visu, kas bijis skaists un visiem, kas dzīves skaistos brīžus man sagādājuši. Miķeļa stāstīto pierakstīja un apkopoja meita Ingūna,