Aizsargu priekšnieka Miķeļa Dzintarnieka ģimene Izsūtīta 1941.gada 14. jūnijā no Pērkones Vecdzintarniekiem Pirmajā rindā no kreisās: Valija Ķeris, Mi

Transkripts

1 Aizsargu priekšnieka Miķeļa Dzintarnieka ģimene Izsūtīta 1941.gada 14. jūnijā no Pērkones Vecdzintarniekiem Pirmajā rindā no kreisās: Valija Ķeris, Miķelis un Lizete Dzintarnieki, Alvīne Čaure, Otrajā rindā: Artūrs Ķeris, Mirdza Dzintarnieks, Indriķis Dzintarnieks, Jānis Čauris. Grāmatā Aizvestie : Miķelis Dzintarnieks Andreja dēls, dzim , arestēts Kirovas apg. Vjatlags, miris Lieta nr Līzete Dzintarniece Miķeļa meita, dzim , Izsūtīta Krasnojarskas nov. Pirovskas raj. atbrīvota Lieta nr Indriķis Dzintarnieks Miķeļa dēls, dzim , Vecdzintarnieki, izsūtīts , Krasnojarskas nov. Pirovskas raj. atbrīvota Lieta nr Mirdza Dzintarniece Miķeļa meita, dzim , Vecdzintarnieki, izsūtīta Krasnojarskas nov. Pirovskas raj. atbrīv Lieta nr Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā ): 519. Dziltarnieks [Dzintarnieks] Miķelis Andreja d., dzimis 1885.g. Liepājas apriņķī, Perkanskas (Pērkones/?/) pagastā, Aučugals(?) apdz.v. (Latvija), latvietis, PSRS pavalstnieks, no zemniekiem, izglītība zemākā, Aizsargu organizācijas biedrs, bez specialitātes, zemkopis, speciālā norāde: Latvijas Armijas virsnieks, līdz arestam dzīvoja dzimšanas vietā, izmeklēšanā esošais, ieradās Vjatlagā g. no PSRS

2 IeTK Juhnovas LDN, miris (pirms sprieduma pasludināšanas) g., 7.lagpunkts(?), Jagodnija ciemats, personālā lieta arhīvā Nr Miķelis Dzintarnieks dzimis gada 26.aprīlī Pērkones pagasta Vecdzintarniekos, lauksaimnieka Andreja dēls, beidzis Liepājas pilsēta skolu. Piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās, aktīvi darbojies sabiedriskās un saimnieciskās organizācijās, ieņemdams tur vadošus posteņus. M. Dzintarnieks bija Pērkones aizsargu nodaļas priekšnieks. No gada augusta sekmīgi vadīja Latvijas zemnieku kredīta bankas Liepājas nodaļu, pirms tam būdams valdes loceklis. No gada jaunās lauksaimniecības biedrības priekšnieks. Biedrības dibinātāji bija Pērkones zemnieki- Miķelis Dzintarnieks, Miķelis Ķeiris, Jēkabs Spuntelis, Miķelis Jaunsleinis, Miķelis Orbens un Jēkabs Peņķis. Tajā pašā gadā Zemkopības ministrs J. Birznieks iecēla M. Dzintarnieku par Liepāja patērētāju biedrības Centība valdes priekšsēdētaju. Ēriks Čauris stāsta: Miķelis un Lizete Dzintarnieki ir mani vecvecāki no mammas puses, kuri bija mantojuši labi nostādītu vecsaimniecību. Nu neteikšu, ka viss bija tā, bet tuvu tam, kā aprakstīts grāmatā Straumēni. Bija tradīcijas, darba ierašas, bija pienākumi. Nezin kuros gados mani vecvecāki precējās, bet tad jau opis bija saimnieks. Vecsaimniecība kopā ņemot bija liela, kura sadalīta vairākos mazos lauciņos, kuri atradās Maiļragā, Ezera lankā, Porienā (zema vieta pie paša ezera). Tad ar zirdziņu apstrādāja, tur bija ganības, bija labības lauki, audzēja cukurbietes. Dzintarniekiem bija trīs meitas- Alvīne, Valija, Mirdza un viens dēls- Indriķis. Visas meitas bija labas dziedātājas, piedalījušas Dziesmu svētkos. Vecākā meita Alvīne apprecējās ar puisi no Bernātiem - Jāni Čauri, uzsāka saimniekošanu sava onkuļa Miķeļa Orbena mājās Zūdavās, kurām draudēja ūtrupe, jo bankā nebija atmaksāti parādi. Orbena pārim nebija dzimtas turpinājuma. M. Orbens bija apprecējis Miķeļa Dzintarnieka māsu. Alvīni un Jāni Čaurus ar bērniem izveda gada 14. jūnijā. Vidējā meita Valija ar vīru Arturu Ķeiri dzīvojuši Liepājā. Arturs strādājis Cukurfabrikā kā vecākais instruktors līdz nelaimes gadījumam, par kur raksta vietējā laikrakstā Kurzemes Vārds (Nr.40; ): Saindējoties ar gāzi, miris Liepājas cukurfabrikas darbinieks Arturs Ķeiris, kurš atrasts uz dīvāna savā dzīvoklī miris. Noskaidrojās, ka dzīvoklī ieplūdusi gāze, kaut gan gāzes vads bijis aizgriezts. Ķeiris apsaimniekojis arī uz Sibīriju aizvestā sievas tēva Miķeļa Dzintarnieka saimniecību Pērkones pagastā, kur pastāvīgi dzīvojusi viņa sieva, parasti viņš svētdienās izbraucis pie sievas, bet šoreiz palicis Liepājā, jo bijis jādodas uz Rucavu slēgt līgumus ar cukurbiešu audzētājiem. Arturam un Valijai bija bērns. Jaunākā meita Mirdza un dēls Indriķis vēl nebija nodibinājuši ģimenes, dzīvoja Vecdzintarniekos un palīdzēja tēvam un mātei saimniekot, līdz pienāca liktenīgais

3 1941. gads un ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Opi atšķīra no ģimenes, vēlāk uzzinājām, ka miris Vlatjaga nometnē. Pārējie atgriezās gadu vēlāk nekā Čauru ģimene. Atceros, ka vecāki stāstīja, opis bijis ļoti kārtīgs un precīzs. Visus ienākumus un izdevumus pierakstījis lielā burtnīcā. Svētdienās ome neko nevārīja, sestdien izvārījusi rīsu vai citu balto biezputru, salikusi katram savu porciju traukos un ielikusi kambarī. Svētdiena ir svētdiena, cits aizbraucis uz baznīcu, cits šur, cits tur. Svētdiena ir jāsvēta. Zemnieka Jāņa Čaura ģimene Izsūtīta gada 25. martā no Pērkones Zūdavām Jānis Čauris Andreja dēls, dzim , Zūdavas; izsūtīts , Omskas apg. Okoņešņikovas raj.,atbrīvots (Lieta Nr ) Čauru ģimene Sibīrijā. Alvīne Čaure (dzim. Dzintarniece) Miķeļa meita, dzim. 1910, Zūdavas; izsūtīta , Omskas apg. Okoņešņikovas raj., atbrīvota (Lieta Nr ) Jānis Čauris Jāņa dēls, dzim. 1941, Zūdavas; izsūtīts , Omskas apg. Okoņešņikovas raj., atbrīvots (Lieta Nr ) Anita Čaure Jāņa meita, dzim. 1943, Zūdavas; izsūtīta , Omskas apg. Okoņešņikovas raj., atbrīvota (Lieta Nr ) Ēriks Čauris Jāņa dēls, dzim. 1947, Zūdavas; izsūtīts , Omskas apg. Okoņešņikovas raj., atbrīvots ( Lieta Nr )

4 Ēriks Čauris: Man kā bērnam atmiņas atšķiras, tās nav tik sāpīgas, kā bija vecākiem, kam bija jāšķiras no mājām, no dzimtās zemes. Kā izbraucām no mājām, zinu no vecāku stāstītā. No agra rīta mūs mājās iebraukusi smagā mašīna, iekšā zaldāti. Viens leitnantiņš teicis, lai ņem visu, ko var paņemt. Ko tai uztraukumā un nesaprašanā paņemsi, kādu maizes klaipu, speķu gabaliņu, kādas drēbes? Es iedomājos mammu, trīs mazi bērni- brālim bija 9, māsai-5,man 4 gadiņi. Visi sasēdināti mašīnā un aizvesti. Tāpat citi no Pērkones. Bērni dzīvi Sibīrijā uztvēra vieglāk nekā vecāki. Iejutāmies jaunajā vidē. Vecākiem bija daudz grūtāk, bija jādomā, kā pabaros mazos bērnu, ko ēdīs paši, kā dzīvos. Pirmie trīs gadi bija briesmīgi grūti. Es nevaru iedomāties savu mammu, ko viņa pārdzīvoja, tēvs - kauli un āda, trīs mazi bērni, kā pabaros. Nebija nekā ne mums, ne krieviem. Tie nabaga krieviņi bija tādi paši kā mēs. Viņiem jau arī nebija nekāda palīdzība no valsts, vai kāda izglītošana. Revolūcija tur bija visu iznīcinājusi, latvieši tomēr daudz viņiem iemācīja. Ar gadu jau kļuva nedaudz vieglāk, tad bijām tikuši pie kaut kā, pie savas gotiņas Taņas. Sibīrietes daudz nerūpējās par govīm, mēs, latvieši, iemācījām, kā jārūpējas, jāapčubina, jo tā bija mūsu ģimenes locekle, mūs barotāja. Viņiem arī bija kāda gotiņa, kaut kā baroja, sienu gādāja, deva aukstu ūdeni, mūsējie tai lietai piegāja ar sirdi un dvēseli. Kas mums, bērniem - skrējām un dauzījāmies, krievu puikas liku uz lāpstiņām, bet Pievolgas vāciešu puiku nevarēju. Dzīvojām vienā sādžā pie sāls ezera, tur dzīvoja -Jaunzemji Jēkabs un Marija, bezbērnu pāris, Ķeiri, Lukaži, Klieves, Paisu Jānis, Putras, Pāvils un mēs. Tur bija riktīga pērkonnieku kolonija. No mūsu paaudzes vēl ir Lukažu bērni, mēs ar Elmāru. Viņš dzīvo Liepājā. Putras Edgars tur piedzima. Ar uzvārdiem mūsu pusē ir kā ir, es tikai daudzus gadus vēlāk, kad Paisu Jānis precējās ar Miliju, uzzināju, ka viņš ir Otaņķis pēc uzvārda, te jau visus māju vārdos sauca. Tāpat Klieves, tas arī ir māju vārds. Bija kleķu velēnu būdas. Sibīriešiem baņa (pirts) svēta lieta, katrai ielai galā bija pirts, visi pa kārtai kurināja. Katru sestdienu gāja pērties. Manai mammai arī bija jākurina, reiz pārkurināja un nodega. Ģaģa (tēvocis) Fedja, bija tāds kā vecākais neviens mammai nepārmeta. Nedēļas laikā visu atjaunoja, sienas, bet griestus nepaspēja, pērās ar cauriem griestiem. Tas viņu saimniekošanas veids atšķīrās, mūsējie jau bija pieraduši saimniekot citādāk. Manam tēvam, kas nācis no nabadzīgiem Bernātiem, kurš no vienpadsmit gadu vecuma sācis strādāt par puisi, bet tas godīgums, kas viņam bija, tas ir nenovērtējams! Viņš vārpu nepacēla no kolhoza lauka, kas likās viss kopējs. Visi kaut ko čiepa, nesa mājās, bet tēvs kaut vienu cukurbieti būtu pārnesis savai gotiņai, viņš kaut kā to nevarēja. Ja tas nav tavs, tad arī nevar ņemt. Tas bija gēnos. Mēs, tādi jaunekļi, ielikām tīku ezerā, to mēs viņam nedrīkstējām teikt.

5 Labību audzēja, kūla. Es kā šodien atceros - sabērtas milzīgi lielās stirpās. Tas bija ārprāts, tik ļoti nesaimnieciski! To pat grūti apjēgt, bet tā tas bija, to es savām acīm redzēju. Visas tās stipras sievām bija jāpārlāpsto - it kā jāžāvē, bet ko tur izžāvēs. Lieli daudzumi sapuva. Latvieši bija tie, kas tika strādāt uz traktoriem, mūs cienīja. Mājas tur bija no kleķa, katrā mājā krievu krāsns, viņi visi tādos podiņos vārīja ēst. Mammai arī bija tāds podiņš, visu tur saliek, izkurina to pečku un ieliek podiņu, badā mēs nebijām. Tā vārīja zupu, prosas biezputru no miežiem. Tur, kur mēs nonācām, neviens mūs par fašistiem nesauca, vismaz manā atmiņā nav. Brālis bija lielāks, tam sava darīšana, tas ar mums mazajiem nē. Es daudz dažādas blēņas pastrādāju, pulksteni izārdīju, papirosu paciņu izpīpēju, vēl viens periods- skraidīju pa dārzniecību, tur jau tomāti nogatavojās uz lauka. Mamma strādāja pie tām lielajām graudu stirpām, tēvs stepē ganīja lopus. Es atceros to periodu, kad abi bija norīkoti strādāt dārzniecībā, tur bija ukrainis- Čerņiš, kad izsūtīts, nepateikšu. Bija tāda balta ķēve Čalka. Ziemā tēvs iemācīja ķert zaķus ar cilpām, brālis gāja pīles medīt. Visāda izdoma bija. Ja pilnīgi nebija, tad gāja pie priekšsēdētāja, tas izrakstīja kādu miltu kulīti. Bija atkal laiki, kad uzraka savu zemes gabaliņu, iestādīja, tad jau kaut kā varēja izdzīvot. Kad Staļins nomira, vietējie nāca, gaudoja. Centāmies neaizmirst savas tradīcijas, svinējām svētkus- uz Jāņiem sanācām kopā. No mājām šad tad saņēmām pa paciņai, mammai bija tāda draudzene Alma no Cenkones skoliņas, kura mums sūtīja ziepes un vēl šo to. Viena Pērkones sieviete visu atmiņā ir palikusi sliktā nozīmē, sašmucējāsstukačs, padevās. Nevienu vien viņa Bet ātri atšifrēja, ieliek tevi kamerā un pratina. Viņa pārbrauca te, bet cilvēki nevarēja aizmirst, visi no viņas vairījās, aizgāja uz Liepāju. Viņai ir meita, brīnišķīgs cilvēks, bet vienalga, tas iet līdz. Viņa jau nebija vienīgā, bija jau vēl. Tas bija tāds skaidrs gadījums, ko es zinu, tas tāds traips, viņa bija no mūsu vidus. Nekad mani vecāki negaudās, bez rūgtuma, bez dusmām viņi dzīvoja, tāda bija viņu dzīves attieksme. Viņi atcerējās epizodes no Sibīrijas laikiem ar humoru gada 22. oktobrī pārbraucām. Mājās braucām ar Pirtnieku ģimeni no Nīcas. Braucām ar vilcienu līdz Maskavai, tur kādu laiku stāvam. Pirtnieku tēvs bija velna pilns, viņi taču ar Daini Maskavā uz cirku aizgāja, nokavēja vilcienu. Tur viņiem bija traģiski, māte visu ceļu raudāja, viņa jau bija paglabājusi vienu dēlu tur Sibīrijā tieši pirms braukšanas mājās, tagad vēl tēvs ar dēlu paliek Maskavā. Tikām atpakaļ savās Zūdavās, te dzīvoja mammas māsa un dzīvs bija vecais onkulis Orbens, no kura vecāki to māju dabūja uz nokopšanas līguma- Miķelis Orbens, viņam bija aizņēmums bankā. Vecāki izmaksāja. Kad pārbraucām, es vēl veco Miķeli dabūju redzēt, gadā nomira.

6 Miķelis Orbens ar sievu. Orbenu pārim bija labi panākumi lauksaimniecībā, īpaši piena lopu audzēšanā, godalgas saņemtas par govi Zvaigzne gan gadā, gan gadā. Tomēr sirds lieta viņam bija ezera zveja, ne lauksaimniecība, tāpēc tā nevedās, nācās ņemt aizņēmumus. Mums laimējās, nebija kā citiem, kas atgriezās, kuri netika savās mājās un kuru mājās iemitinājās tie caurstaigātāji. Visi Čauru bērni izmācījāmies, izveidojām ģimenes, strādājām. Tagad baudu vecumdienas.