Laikraksts LATVIETISwww.laikraksts.com Austrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē An Australian newspaper for Latvians worldwide Nr. 206 2012. gada 20. jūnijā TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991 Published by Sterling Star Pty Ltd PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA Email: redakcija@laikraksts.com Kas mirdzēja, kas vizēja Viņā l auka gal iņā? Jānīts kūra uguntiņu Savus bērnus gaidīdams. Pūt, Jānīti, vara tauri, Kalniņā stāvēdams, Lai ceļas Jāņa bērni No mal iņu mal iņām. Sērošana pagātnē Visas bija Jāņa zāles, Ko plūc Jāņa vakarā; Visi bija Jāņa bērni, Kas Jānīti daudzināja. Dziedat, meitas, Jāņa nakti, Neba gara Jāņu nakts: Vienu malu saul aizgāja, Otru ausa gaišumiņš. Lai tauta un valsts nestu augļus, tai vajadzīgas stipras saknes Latvijas vasara ir ne tikai odu un saules pilna, bet arī sēru un piemiņas dienu piepildīta. Galvas piemiņā nolieksim 14. jūnijā un 4. jūlijā, kā katru gadu pagātnes mācības vētīsim 17. jūnijā un 23. augustā. Vai sērojam par daudz un vai esam par dziļu iestiguši pagātnes pieminēšanas purvā, kā mums to mēdz pārmest no ārpuses un kā mēdzam kurnēt paši iekšienē? Neviens koks nezarojas un nenes augļus, ja tam nav pietiekami spēcīgas par sērošanu un slīgšanu pagātnē ir, ka ir jāsēro un par pagātni jārunā nākotnes vārdā. Aizturētas sāpes Ja kādam no malas vērotājam liekas, ka mēs Latvijā pārlieku sērojam, tad patiesībā mēs nemaz tik daudz un ilgi to nedarām. Tas, kas varbūt, no malas raugoties, liekas neparasti, ka vairāk kā pusgadsimtu senu notikumu piemiņas pasākumi (25. marts, 14. jūnijs, 4. jūlijs) notiek publiski un ir samērā plaši apmeklēti, ir patiesībā viegli izskaidrojams ar mūsu neseno saknes. Arī cilvēks, tauta un valsts vēsturisko pieredzi. Komunistiskā nevar pastāvēt un augļus nest bez saknēm, tāpēc savas saknes ir jāzina un jākopj. Bez sakņu spēka un pagātnes izzināšanas nav iespējama arī nākotnes režīma deportāciju upurus pieminēt mums nebija ļauts pusgadsimtu, kamēr pats režīms turpināja valdīt Latvijā. Taču tajā pašā laikā arī nacistu attīstība. Tāpēc mana atbilde uz pirmajā rindkopā uzdoto jautājumu Turpinājums 13. lpp. Īsa, īsa Jāņu nakts Par visām naksniņām: Vienā malā saule gāja, Otrā saule uzl īgoja. Visas puķes uzziedēja, Papardīte vien nezied; Tā ziedēja Jāņa nakti, Zelta miglu miglodama. Laikraksta Latvietis redakcija un valde sveic vārda dienās visas Līgas un visus Jāņus plašajā pasaulē! Lai priecīga līgošana! Līgo! FOTO Kristaps Sietiņš Saturs Austrālijas ziņas...2, 3, 5, 6, 14 Latvijas ziņas...4, 7, 9 Latvieši pasaulē... 6, 7, 14 Redakcijā...3 Sanita Upleja...1, 13 Sibīrijas bērni... 4, 11, 12 Māra Branča skatījums...8 Jēkabs Ziedars...8, 9 Vēstule Gunāram Astram...10 Datumi...14, 15 Sarīkojumi un ziņojumi...15, 16 Lata kurss...16 9HRLINH*gjjaac+
2. lpp. Laikraksts Latvietis Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā Adelaides baltieši piemin aizvestos Gadskārtējā vainaga nolikšana un piemiņas sarīkojums Ir viena vieta pasaulē, ir viena vieta īstā, Pār Tavu kapu vainagu no ozoliem reiz vīs tā Pianists Džeimijs Koks un čellists Jānis Laurs. Apvienotais koris piemiņas sarīkojumā. FOTO Pēteris Strazds...tikai ne tiem tūkstošiem, kurus 1941. gada 14. jūnija naktī varmācīgi un brutāli izrāva no gultām, sadzina lopu vagonos un izsūtīja verdzībā un nāvē Sibīrijas mežonīgajos plašumos. Nežēloja ne bērnus, ne sirmgalvjus, izšķīra ģimenes un mūsu tautas ražīgāko paaudzi, inteliģenci un politisko iekārtu nolēma iznīcībai. Šogad jau sešdesmito reizi Adelaides Baltiešu padome pulcināja igauņu, latviešu un lietuviešu kopienas pieminēt šos terora upurus ar vainaga nolikšanu pie Adelaides Migrācijas muzeja Igauņu dūdinieks vainaga nolikšanā Migrācijas muzejā. sestdien, 16. jūnijā un nākošā dienā svētdien, 17. jūnijā ar svinīgu aktu un koncertu Tālavā. Vainaga nolikšana ar gadiem ir augusi plašumā, un šogad tajā piedalījās ap 70 dalībnieku un skatītāju. Latviešu un lietuviešu sestdienas skolas bērni vienmēr piedalās ar dziesmām, jauniešiem stāvot karogu sardzē, tādā veidā nodrošinot, ka arī jaunā paaudze zinās par šaušalīgo notikumu, kas risinājās pirms 71 gada. Sarīkojuma vadītāja Malda Ceplīte iepazīstināja runātājus, to skaitā Migrācijas muzeja vadītāju Katerīnu Meningu (Catherine Manning) un Dienvidaustrālijas senatoru Dženiferu Renkīnu (Jennifer Rankine). Katerīna Meninga pastāstīja, ka tieši baltieši bija pirmie, kas lūdza atļauju piestiprināt piemiņas plāksni pie Migrācijas muzeja ārējās sienas. Nākošos desmit gados šim piemēram sekojušas arī citas iebraucēju grupas, un nu jau plāksnes noklāj visu sienu, ar baltiešu plāksnēm vidū. Vainagus nolika Baltiešu padome, Dženifera Renkīne, pārstāvot Dienvidaustrālijas valdību, un Dienvidaustrālijas parlamenta augšējās palātas deputāts Džings Lī (Jing Lee MLC). Igauņu dūdinieka vientuļās, melanholiskās skaņas ievadīja un izvadīja sarīkojuma norisi. Svētdienas pēcpusdienā gadskārtējais piemiņas sarīkojums notika nevis baznīcā, kā vienmēr, bet Tālavas Lielajā zālē. Svinīgā gājienā zālē ienesa karogus, apvienotie igauņu, latviešu un lietuviešu kori nodziedāja Austrālijas himnu un A. Topmaņa Rekviēmu et lux perpetua luceat eis ( lai viņus apspīd mūžīgā gaisma ), nobeidzot minora melodiju ar cerīgu mažora akordu. Malda Ceplīte iepazīstināja ar svētku runātāju, vēsturnieku, rakstnieku un bijušo Dienvidaustrālijas senatoru Dr. Bādenu Tīgu (Baden Teague). Ja vecākai paaudzei viņa teiktajā nebija nekā jauna, jo dzirdam to jau sešdesmit gadus, un daži paši piedzīvojuši, tad tomēr jaunākai paau- FOTO Pēteris Strazds dzei šī vēstures atstāstīšana angļu valodā varbūt bija jauns atklājums. Turklāt runātājam ir īstas oratora dotības, kas padarīja stāstīto dzīvu un saistošu. Dr. Bādens Tīgs atklāja arī savu pirmo saskarsmi ar latviešiem: kādā sapulcē pirms tieši 36 gadiem viņa politiskā partija viņu izmeklēja kā Senāta kan- Turpinājums 14. lpp. Published by Sterling Star Pty Ltd ABN 54053671855 Redakcija / Editorial Office: Sterling Star PO Box 6219 SOUTH YARRA, VIC 3141 AUSTRALIA Tel/fakss: (03) 98273753 redakcija@laikraksts.com latvietis@netspace.net.au www.laikraksts.com Editor: Dr. Gunars Nagels Associate Editor: Ilze Nagela Abonēšanas cena drukātam laikrakstam: $35 par 10 numuriem, $70 par 20 numuriem vai $180 par 52 numuriem ar piegādi Austrālijā. Čekus rakstīt uz Sterling Star Pty Ltd vārda. Sludinājumu cena: $5 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā. Content and design: Sterling Star and individual authors 2012. All rights reserved. Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991 Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983 Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā. FOTO Pēteris Strazds
Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā Laikraksts Latvietis 3. lpp. Redakcijā Sveicināti, lasītāji! Jāņi un līgošana. Latviešu sensenā tradīcija. Vasaras kulminācija prieki un jautrība. Bet 1941. gadā tik daudziem mūsējiem izpalika prieki un jautrība. No Latvijas 1941. gada 14. jūnijā tika izvesti 15 425 Latvijas dažādu tautību iedzīvotāji, tostarp 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Varam lasīt Marijas Rumbas stāstījumā kā bērni pārdzīvoja vai arī nepārdzīvoja izsūtījumu. Liktos, ka skaidra lieta noziegums pret cilvēci. Ja, kā šogad dzirdam gandrīz tikpat bieži kā padomju gados, nebija okupācijas, tad šīs šausmas notika miera laikā, jo 1941. gada 14. jūnijā Padomju Savienība vēl oficiāli bija Hitlera Vācijas sabiedrotā, un abu lielvalstu robeža bija kaut kur (no pasaules kartes izdzēstās) Polijas vidū. Un ja bija okupācijas, tad noziegums ir tikpat liels. Bet vai dzirdam nosodījumus? Vai saņemam atvainošanos? Ja Vācija atzīst savu vainu vismaz 62 000 Latvijas pilsoņu noslepkavošanā 1941. gada otrā pusē, tad velti gaidīt kādu vainas atzīšanos no Padomju Savienības juridiskās mantinieces, Krievijas, par 1941. un daudzu citu gadu noziegumiem. Šī klusēšana ir iebaidīšanas metode, lai saprotam, ka tas nebija nekas īpašs, un, ja būs iespējas, to atkārtos. Dzirdam pat melus, ka izsūtīšana bija bērniem jauks piedzīvojums. Kādas ir sekas? Ar vienu vārdu, sliktas. Latviešu tauta vēl šodien ir tā iebaidīta, ka nākas dzirdēt no pašu latviešu puses visādus attaisnojumus padomju noziegumiem. Slepkavas un bendes tiek attaisnoti, apgalvojot, ka izvestie jau to bija pelnījuši viņi noteikti bija slikti cilvēki. Šādas greizas domas nāk tāpēc, ka cilvēks mēģina saprast notikušo. Ja izvestie bija slikti, tad viss ir kārtībā, jo viņi to bija pelnījuši. Ja viņi nebija slikti, tad viņi to nebija pelnījuši, un kaut kas nav kārtībā ar pasauli. Bet mēs ļoti gribam, lai viss būtu kārtībā ar pasauli, un tāpēc noliedzam iespēju, ka ļauna vara staigā pasaulē starp mums. Šādu teoriju 1960. gados formulēja psihologs Melvins Lerners (t.s. taisnīgās pasaules hipotēze vai taisnīgās pasaules malds). Tiem no mums, kuri nesirgst ar maldiem par pasaules taisnīgumu, ir pienākums atgādināt citiem vienkāršos faktus Padomju Savienība / Krievija ir noziegusi pret mums un mūsu valsti. Mēs zinām, kas notika, un neļausim tam atkārtoties. Šoreiz neiesim kā aitas uz slaktiņu. Lai turpmāk varam vienmēr līgot ar prieku! GN Talantīgs jaunietis Matīss (Matisse) Leja pašreiz apmeklē Gipslandes ģimnāzijas (Gippsland Grammar School) 12. klasi. Viņš mācās piecus vidusskolas (Unit 3 & 4 VCE) priekšmetus ķīmiju, fiziku, matemātiskās metodes, speciālo matemātiku un angļu valodu. Viņš ir arī Melburnas Universitātes matemātikas papildklasē (Extension Class). Pagājušā gadā Matīsse saņēma Gippsland Patoloģijas balvu par visaugstāko sasniegumu 11. klases studentu zinātnē, kā arī skolas (Unit 3 & 4) franču valodas balvu. Matīss tika izvēlēts apmeklēt prestižo Nacionālo Jaunatnes Zinātnes forumu (National Youth Science Forum NYSF), kas notika 2012. gada janvārī. Izvēle balstījās uz viņa izcilajām vadīšanas un organizatoriskajām prasmēm, kā arī galvenā prasība kaislība uz zinātni. No 450 skolēniem, kas piedalījās NYSF, Matīss ir viens no sešiem austrāliešiem, kuri ir aicināti apmeklēt Eirozinātnes atklāto forumu (Euroscience Open Forum ESOF) 2012. gada jūlijā Dublinā, Īrijā. Šajā forumā piedalīsies vairāki tūkstoši pasaules mēroga zinātnieki, žurnālisti, valdības un rūpniecības pārstāvji, kā arī studenti no piecdesmit dažādām valstīm. Šogad Matīss saņēma Džeka Makmilana Anzaku dienas jauniešu pilsonības balvu (Jack McMillan Anzac day Youth Citizenship Award), ko Gipslandes Atvaļināto karavīru līga (Gippsland RSL) piešķir par labu raksturu, mācību spējām, vadīšanas īpašībām, atbildību un pašaizliedzību. Matīss ir Velingtona Apriņka Jauniešu domē (Wellington Shire Youth Councillor) kopš 2010. gada oktobra. Viņš ir arī savas skolas studentu padomes Anzaku dienā, Seilā (Sale). No kreisās: Gipslandes Bruņoto spēku muzeja prezidents Nevils Gibons (Neville Gibbons), Matīss Leja Valette, Marisa Leja Valette, Fransuā Valette, Kristofers Valette, Dagnija Skulte. Priekšā Timotijs Valette, Nikola Valette. loceklis un debašu kapteinis. 2008. gadā viņš brīvprātīgi pieteicās palīdzēt nometnē bijušajiem bēgļiem no Āfrikas raga. Turklāt Matīss nodarbojas ar vairākiem sporta veidiem, kā piemēram, teikvando, hokeju, vingrošanu, slēpošanu un skvošu; viņš arī spēlē ģitāru. Apņemšanās, ko viņš ir izrādījis sabiedrībai caur pakalpojumiem, fizisko atpūtu un mākām ir atzīta ar Bronzas Edinburgas herzoga (Bronze Duke of Edinburgh) piešķiršanu. Matīsam arī patīk ceļojumi, pārgājieni mežā, satikt jaunus cilvēkus, lasīšana un vēsture. Matīsa karjeras mērķi un plāni aptver vairākas zinātnes nozares. Eirozinātnes atklātā forumā viņš plāno uzzināt vairāk par katru no tām. Pašlaik viņa nodoms ir kļūt par aerokosmosa inženieri; kaut gan ķīmija, fizika un medicīnas zinātne ir iespējamās jomas, kurās viņš varētu darboties. Matīss ir arī ieinteresēts nākotnes elektroenerģijas ražošanā, jo viņš pievērš uzmanību ierobežotiem pieejamajiem resursiem pasaulē. Eirozinātnes atklātais forums ir kolosāla iespēja Matīsam pārstāvēt mūsu sabiedrību, Viktoriju un Austrāliju būtiskajā pasaules zinātnes konferencē. Vēl svarīgāk, dzīves iemaņas un zinātniskā pieredze, ko viņš gūs no šī brauciena, dos pienesumu mūsu sabiedrībai. DS Melburnas mācītājs Brisbanē Svētdien, 17. jūnijā agri no rīta Melburnas Svētā Krusta draudzes mācītājs Dainis Markovskis devās apciemot draudzi Brisbanē. Tiešam bija ļoti jauka tikšanās nu jau trešo reizi Brisbanē! Mācītāju sagaidīja un pavadīja Daina un Raimonds Vanagi. Neizpalika interesants piedzīvojums. Kad agri no rīta ielidoja Brisbanē, pirms dievkalpojuma vēl bija nedaudz laiks. Kopā ar Vanagu ģimeni mācītājs netālu no baznīcas iegriezās iedzert rīta kafiju vienā franču kafejnīcā, un izrādījās, ka šinī kafejnīcā varēja nopirkt latviešu maizi! Šķiet, ka tā ir vienīgā vieta Brisbanē, kur var nopirkt īstu latviešu maizi, kurai, kā saimnieki (franči) teica, esot liels noiets! Latvieši ir tomēr visur! Brisbanē bija saulains, skaists laiks, un brīnišķīga atkal tikšanās ar turienes latviešiem. Svētdienas vakarā mācītājs atgriezās Melburnā.
4. lpp. Laikraksts Latvietis Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā Sibīrijas bērni dodas uz Tālajiem austrumiem Brauc izvestie un viņu pēcteči Piektdienas, 15. jūnija Latvijas TV vakara ziņu raidījumā Panorāma diktore teica: Miklas acis raugās melnbaltajās fotogrāfijās. Šorīt viņi atkal mēroja ceļu uz turieni, uz savas bērnības Golgātu; Staļina laika represiju upuri bērni http://www.ltv.lv/video/zinjas/9375/ sibiirijas-berni-brauc-uz-krieviju/ Jau sesto gadu Sibīrijas bērnu fonda dibinātāja, kinorežisore Dzintra Geka vada šos braucienus. Ar smagām bērnu dienu atmiņām ceļa devās 28 cilvēki, starp viņiem ir tādi, kas bija tikai dažus gadus veci vai pat zīdaiņi, kas 1941. un 1949. gadā tika izrauti no savām mājām, ģimenes, valsts, lai lopu vagonos tikt aizvesti uz Sibīriju. Šis brauciens daudziem būs pirmā atgriešanās Sibīrijā pēc tiem tālajiem gadiem: Annai Gaigulei, Marijai Krūmiņai, Dedzim Andrejam Broderam, Kasparam Pūcem u.c. Brauks Sibīrijas bērni un viņu pēcteči. Starp braucējiem ir rakstniece Gundega Repše, kā arī Māra Strautmane no Stokholmas, komponists Pēteris Vasks un mācītājs Guntis Kalme. Dzintra Geka stāsta: Brauksim ar vilcienu 3 dienas un 3 naktis gar Baikāla ezeru, ar Transsibīrijas ekspresi brauksim līdz Irkutskas apgabalam. Šogad esam nolēmuši aizvest piemiņas plāksnes bērniem, kuri 1949. gada 25. martā tika aizvesti uz Tālajiem Austrumiem, Amūras apgabalu, Blagoveščensku. Apmeklēsim 1941. gada izsūtījuma vietas Krasnojarskas apgabalā, Kanskā, Tasejevā, Tarajā, Imbežā, Irbejā, Suhanojā, Taišetā bijušajā nometinājuma vietā Rešoti ieslodzījumu lēģeru vietām, kur mēs noturēsim pieminas dievkalpojumu tēviem. Maršruts: Rīga-Maskava-Blagoveščenska-Kanska-Krasnojarska-Pēterburga-Rīga. Sibīrijā un Krievijā paredzētas tikšanās ar tur dzīvojošiem latviešiem, tiks rādītas arī dokumentālās filmas par Sibīrijas bērnu likteņiem. Lidostā, pavadot Sibīrijas bērnus, maiznieks Normunds Skauģis Dzintrai Gekai pasniedza lielu rupjmaizes klaipu un teica: Gribētu vēlēt, lai šis maizes klaips jūs visus spēcina šajā ceļā un dod enerģiju. Laikraksts Latvietis saņēmis fotogrāfijas no ceļojuma sākuma, uzņemtas ar mobilo telefonu lidmašīnā, atstājot Rīgu. Sibīrijas bērni jau lidmašīnā dodas ceļā. FOTO Dzintra Geka Par izvešanām 1941. g. 14. jūnijā Atis Skalbergs par propagandu un Krieviju Apritējis 71 gads, kopš baismīgajām izvešanām, ko 1941. g.14. jūnijā ziņās, ko raidīja Krievija, bija meli; murgaini skaidrojumi. Piemiņas pasākumi bija daudzās veica staļiniskā Latvijas pilsētās un ciematos. Komu- PSRS. No Latvijas lopu vagonos izveda 11418 latviešus, 1789 ebrejus, 742 krievus, 36 vāciešus, 247 citu tautību cilvēkus. Viņu vidū bija 291 zīdainis. Mēs pieminam šos upurus un vēlreiz apzināmies, ka to izdarīja komunistiskais režīms, kas kopā ar vācu nacistiem realizēja noziedzīgo Rībentropa-Molotova paktu. Sāpīgajā ceremonijā pie Brīvības pieminekļa Rīgā piedalījās 10 valstu vēstniecību darbinieki, izņemot Krievijas vēstnieku, kas liecina, ka šī valsts joprojām aizstāv staļinismu. Ebreju kopiena nolika vainagu un kopā ar latviešiem sēroja par upuriem. No Saskaņas centra (SC) bija ieradies tikai viens deputāts. TV nisma lāsts atgādina par šo necilvēcīgo režīmu. Arī Eiropas Parlamentā tika pieminēts šis noziegums pret cilvēci. 12. jūnijā Maskavā notika tā saucamais miljonu maršs, kurā piedalījās vairāki desmit tūkstoši cilvēku, kas gāja ar lozungu KRIEVIJA bez PU- TINA. Lai slāpētu šo gājienu, dienu iepriekš uz policiju tika izsaukti pieci vadošie opozicionāri, tika izdarītas kratīšanas, paņemti datori. Opozīcijas laikraksta Novaja Gazeta (Jaunā Avīze) žurnālists Sokolovs tika iesēdināts mašīnā un aizvests uz mežu, kur viņam izteikti nāves draudi. Sokolovs nākošā dienā atstāja Krieviju. Opozicionārs Boriss Ņemcovs teica, ka tautu neizdosies iebaidīt, ka mēs gribam tikai godīgas vēlēšanas. Daudzās intervijās protestētāji uzsvēruši, ka viņi negrib nekādu revolūciju. Par tādu vēlēšanos kriminālkodeksā sods nav paredzēts. Maršs notika, tajā varas pārstāvji bija iesūtījuši savus cilvēkus, kuriem pēc tam bija jāziņo, kas ko darīja. Pamatīgi strādāja hakeri, kas paralizēja daudzu portālu darbu. Ksenija Sobčaka, kuras tēvs bija palīdzējis Putinam iegūt varu, atzinās, ka nekad nebija domājusi, ka vecie laiki vēl varētu atgriezties. Šai manifestācijā bija arī lozungi NĒ 1937. Šai gadā sākās staļiniskās represijas, ko pasaule nav aizmirsusi. Kremlis grib savu jaunatni izaudzināt patriotisku, bet tas neizdodas, jo vēstures vietā Krievijā ir propaganda un meli. Krievi nav muļķi, kuriem pamest jaunu murgu par komunisma Turpinājums 5. lpp.
Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā Laikraksts Latvietis 5. lpp. Aizvesto piemiņas sarīkojums Sidnejā Runa par tēva ceļu uz Sibīriju Svētdien, 17. jūnijā Sidnejas Latviešu namā, apmēram, 150 cilvēki pulcējās gadskārtējā apvienotā Baltijas valstu 14. jūnija atceres sarīkojumā. Jau daudzus gadus igauņu, latviešu un lietuviešu ļaudis sanāk kopā Latviešu namā, lai pieminētu traģiskos 1941. gada notikumus. Šī sarīkojuma svarīgs mērķis ir arī iepazīstināt Austrālijas valdības politiķus, kā arī pašvaldības ierēdņus un citu tautību pārstāvjus par Padomju okupantu vardarbību pret Baltijas valstīm Otrā pasaules kara laikā (red.: laikā, kad PSRS vēl bija Hitlera Vācijas sabiedrotā), kad desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku tika vienā naktī izsūtīti uz Sibīriju. Katru gadu tiek lūgti politiķi no federālas un Jaundienvidvelsas parlamentiem. Šogad no Austrālijas parlamenta ieradās deputāts Kreigs Kelijs (Craig Kelly Federal member for Hughes), kurš pārstāvēja federālas opozīcijas vadītāju Toniju Abotu (The Honourable Tony Abbott MHR), Liberālās partijas kandidāts federālā Rīd (Reid) vēlēšanu apgabalā Kreigs Laundijs (Craig Laundy) un no Jaundienvidvelsas parlamenta Stratfīldas pārstāvis Šarls Kasusčeli (Charles Casuscelli), Jaundienvidvelsas parlamenta augšējās palātas deputāts Dāvids Klarks (David Clarke), un Kaija Torpe (Kaia Thorpe), kura pārstāvēja Kristīgās Demokrātiskās partijas vadītāju Jaundienvidvelsā Fredi Nailu (The Reverend the Honourable Fred Nile). Latviešu nams atrodas Stratfīldas (Strathfield) priekšpilsētā, un no Stratf īldas pašvaldības piedalījās mērs Tonijs Marūns (Tony Maroun). Bija arī pārstāvji no poļu, horvātu un ukraiņu sabiedrībām. Sarīkojumu rīko Apvienotā Baltiešu komiteja, kurā ir pārstāvji no visām trim Baltijas valstīm. Komitejas vadība mainās rotācijas kārtībā, un šogad komitejas prezidente lietuviete Rasa Blanjāra (Rasa Blansjaar) vadīja sarīkojumu. No ilgas pieredzes sarīkojuma norises secība ir sīki izstrādāta un nemainās no gada uz gada. Sarīkojums iesākās ar Austrālijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogu ienešanu zālē. Tad sekoja Austrālijas himna. Rasa Blanjāra sveica sarīkojuma viesus un nolasīja premjerministres Džūlijas Gilārdas (Julia Gillard) sveiciena vēstuli. Opozīcijas vadītāja Tonija Abota vēstuli nolasīja Kreigs Laundijs. Pēc lūgšanas, ko vadīja prāvests Kolvins Mekfersons (Colvin Mac- Pherson), Rasa Blanjāra lūdza Vincs Taškūnas. viesu runas teicēju pie pults. Programmā bija paredzēts viesu profesors Tasmānijas universitātē Dr. Algimantas Taškūnas. Diemžēl slimības dēļ Dr. Taškūnas nespēja ierasties, un viņa runu nolasīja Dr. Taškūnasa dēls Vincs (Vince) Taškūnas. Savā runā Dr. Taškūnas stāstīja par sava tēva likteni, kas 14. jūnijā tika izsūtīts uz Sibīriju un tur nomira. Par tēva ceļu uz Sibīriju, viņa dzīvi un aiziešanu mūžībā Dr. Taškūnas uzzināja no acu lieciniekiem, kas atgriezās Lietuvā. Šis dzīves stāsts ļoti aktuāli raksturoja Padomju varas brutalitāti un dziļi aizkustināja klausītājus. Pēc Dr. Taškunas runas sekoja koncerts, kurā piedalījās igauņu vokālais ansamblis Lēke (Lõke) ar trim dziesmām; latviešu kvartets (Daina Kaina vijole, balss, Viktorija Mačēna klavieres, Kaija Upeniece čells, balss un Vēsma Putniņa vijole, balss) ar sidnejietes Ellas Mačēnas kompozīciju, Jāņa Mediņa melodisko Ārija un pazīstamo tautas dziesmu Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas; soprāns Tāra Viljamsa (Tara Williams) ar divām dziesmām; lietuviešu sieviešu vokālais ansamblis ar četrām tautas dziesmām; poļu pianists Vojčeks Visnievskijs (Wojciech Wiśniewski) ar Šopēna lirisko Andante Spianato un bravūrīgo Grande Polonaise Brillante Op. 22, kā arī lietuviešu koris ar četrām dziesmām. Jāpiemin, ka Vojčeks Visnievskijs ir izcils pianists, kas ir piedalījies latviešu un lietuviešu sarīkojumos jau vairākus gadus. Bez solo priekšnesumiem, viņš arī pavadīja citus māksliniekus. Sarīkojumu nobeidza ar igauņu, latviešu un lietuviešu himnām, pēc kurām karogi svinīgi tika iznesti no zāles. Pēc sarīkojuma visi klātesošie bija aicināti pakavēties Mārtiņa Siliņa zālē pie glāzes vīna un baudīt Māra Celinska slavenos pīrāgus. Skatuvi skaisti bija iekārtojuši Vija Spoģe-Erdmane un Pēteris Erdmanis. Paldies arī tehniskajiem darbiniekiem Jānim Graudam par gaismām, Voldim Kainam un Gintam Kārkliņam par skaņu sistēmu, Pēterim Kļaviņam par drukas darbiem un Valdim Ozolam par Okupācijas muzeja plakātu iekārtošanu. Sakarā ar 14. jūnija atceres sarīkojumu, katru gadu notiek Baltijas mākslinieku izstādi, ko rīko Austrālijas mākslinieku apvienība. Par izstādi varēs lasīt nākamajā laikrakstā. Ojārs Greste Apvienotās Baltiešu komitejas loceklis Lietuviešu koris, diriģente Birute Alekna. FOTO Tīju Krolla (Tiiu Kroll) FOTO Tīju Krolla (Tiiu Kroll) Par izvešanām 1941. g. 14. jūn. Turpinājums no 4. lpp. uzcelšanu. Cilvēki tam netic, bet jauna pasaka nav izgudrota. Krievu ieročus pērk vienīgi Sīrija, citas valstis nevēlas šaut uz savu tautu. Ekonomiskais stāvoklis pasliktinās, mēģinājums uzspiest ukraiņiem krievu valodu kā otru valsts valodu beidzās ar deputātu asiņainām sadursmēm. Maskavā populāra ir anekdote: Vēlēšanu komisijas priekšnieks saka Putinam, ka viņam ir divas anekdotes viena laba, otra slikta. Pirmā ir tāda, ka Putins ievēlēts par prezidentu, bet otrā par viņu neviens nav balsojis. Liekas, ka Putina lielākais ienaidnieks ir krievu tauta. Atis Skalbergs
6. lpp. Laikraksts Latvietis Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā Kino klubiņš Melburnā Kino klubiņa dibinātājs un organizators Petras Nesteckis uzrunā klātesošos. Svin pirmā gada jubileja Svētdien, 17. jūnijā apritēja gads, kopš dibināts Kino Klubiņš, kas darbojas Melburnas Latviešu namā. Kino Klubiņa mērķis ir atbalstīt Latviešu namu, piesaistot papildus līdzekļus, ar Latvijā veidotu filmu starpniecību. Tādējādi, parādīt notikumus un stāstus par dzimteni, kas iemūžināti dokumentālo vai mākslas filmu formā. Kino klubiņa apmeklētāji jau ieraduši, ka parasti iespējams redzēt divas dažādu žanru filmas vienā sarīkojuma reizē. Filmas tiek izvēlētas pēc pieejamības un, ja iespējams, pieskaņotas notikumiem Latvijā. Filmu starplaikos nama kafejnīcā iespējams iegādāties gardumus latviešu gaumē, nereti tās ir pildītās pankūkas, taču šoreiz svētku jubilejas godam, bija iespējams baudīt ziemas laikam atbilstošo skābu kāpostu zupu un īpaši šim sarīkojumam radīto desertu Kino odziņa. Filmu starplaikā apmeklētājus uzrunāja Kino klubiņa dibinātājs un organizators Petras Nesteckis, izsakot pateicību katram, kas ieguldījis savu laiku un sniedzis savu atbalstu, jo īpaši savai dzīvesbiedrei Gitai Meierei-Nesteckai un aktīviem palīgiem Lāsmai Frīdenbergai, Roksijai Reiterei, Jānim Kārkliņam un Žerāram Šulcam. Tāpat izskanēja organizatora uzaicinājums katram līdzi darboties ar saviem ierosinājumiem, atsauksmēm un idejām, lai klubiņš augtu kuplumā un būtu par vietu, kur patīkami tikties un pavadīt kopā laiku. Uzrunai sekoja cienasts dzirkstošā vīna glāze un gabaliņš svētku kliņģera, ko sagādāja laikraksts Latvietis. Šoreiz apmeklētājus pārsteidza īpaša jubilejas loterija, kurā katram Kino Klubiņa apmeklētājam bija iespēja piedalīties un laimēt balvas brīvbiļetes uz nākamajiem kino seansiem. Atliek vien novēlēt: Daudz laimes gada jubilejā un kupliem sarīkojumiem bagātu gadu! Ja vēlaties saņemt epastu par Kino klubiņa norises datumiem, filmu īsu aprakstu kā arī ēdienkarti, lūdzu sūtiet e-pastu uz petrasnesteckis@gmail.com Regīna Reķe FOTO Lāsma Frīdenberga Latvieši pulcējās Tobago Dziedātāji no Melburnas, kuri piedalīsies gan Tobago, gan Dziesmu svētkos Milvokos. No kreisās: Skaidrīte Zaķe, Ivars Medenieks, Māra Medeniece. FOTO Gunārs Nāgels Turp devušies Austrālijas virtuālā kora Atbalsis 12 koristi Sestdien, 16. jūnijā latvieši no dažādām mītnes zemēm un arī no Latvijas pulcējās Tobago un Trinidadas salās, lai piedalītos 16. latviešu salidojumā. Tas turpināsies līdz 26. jūnijam. Notiks kopīga Jāņu svinēšana kurzemnieku krastmalā, salas apskate, iepazīšanās ar kurzemnieku vēsturiskām vietām un piedalīšanās kultūras pasākumos. Piedalīsies kora dziedātāji no dažādām zemēm no Austrālijas kora Atbalsis un arī kori no Latvijas un Īrijas. Austrālijā koristus virtuāli koordinēja Marija Perejma. Uz Tobago Jāņus svinēt devās 12 Atbalsis koristi Māra un Ivars Medenieki, Māra Piksone, Rasma Celma, Skaidrīte Zaķe no Melburnas un Lilita Daenke, Biruta Brūna, Vizma Brūna, Inese Laine, Jānis Priedkalns, Ilga Vēvere un Marija Perejma no Adelaides. Iebraucot salās, koristi jau ir apguvuši dziesmas. Latviešu salidojumā aicināti piedalīties arī vietējie koristi, jo daži prot nodziedāt kādu latviešu tautasdziesmu, kā arī Latvijas himnu. Notiks ekumenisks dievkalpojums, preses u.c. intervijas, kā arī televīzijas pārraides. Pirmais latviešu salidojums Trinidadā un Tobago notika 1974. gadā, kad prof. Dr. Edgars Andersons tur pulcināja latviešus no dažādiem kontinentiem. Salidojuma mērķis bija iepazīties ar Tobago salu un tās vēsturiskām vietām. Uz salidojumu latvieši šogad pulcēsies Sv. Dāvida baznīcā. Tobago valdība ir piešķīrusi zemi pie baznīcas, lai celtu latviešu centru un restorānu. Tiek gaidītas uzņēmīgas rokas! Šodien salas vēsturnieki pieņem, ka kurzemnieki, kas palikuši salā, ar laiku ir asimilējušies. 16. latviešu salidojuma vadītājs Trinidadā un Tobago ir Austrālijas latviešiem labi pazīstamais Guntars Gedulis, PBLA Kultūras Fonda un Izglītības padomes pārstāvis Dienvidamerikā. Pēc salidojuma Tobago Austrālijas latvieši Māra un Ivars Medenieki un Skaidrīte Zaķe dosies uz Ameriku, lai jūlijā piedalītos Dziesmu svētkos Milvokos.
Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā Laikraksts Latvietis 7. lpp. Jāņu uzvedums Latvijā pirkstu. Jaunatne meklēja savu ceļu. Vācijā tas izraisīja 1968. gada nemierus un iespaidoja arī latviešu jaunatni. Liela daļa aizgāja savu ceļu vai pat uz citu sabiedrību. Organizāciju struktūras sastinga, un biedru skaits samazinājās. Biedru skaitam samazinoties, darbības sadalīšana pa nozarēm nedeva nekādus at- Latvija līgo Bauskā uzstāsies arī latviešu dziedātāja no Toronto Tuvojas skaistākie kalna un Kristīnes Kārkles-Puriņas dīcijas un šodienu. Un, sanākot kopā vasaras svētki saulgrieži, kad gaidāma visgarākā diena un visīsākā nakts. Šovasar Latvijā notiks kopīgs Līgo svētku pasākums Latvija Līgo, tā rīkotāji ir Latvijas Radio 2, kļūstot par skanīgu tradīciju Latvijā. Par svētku norises vietu ir izvēlēta Zemgales sirds Bauska gleznainā Pilskalna estrāde. Latvijas Radio 2 ir sākusi skanēt pasākuma Latvija Līgo Bauskā dalībnieku kopdziesma Lai līgojam, lai svinam no Rūdolfa Blaumaņa izrādes Skroderdienas Silmačos. Šo dziesmu pazīst ik viens latvietis, un tā ir kļuvusi kā neoficiāla Jāņu svētku himna. Dziesmu ir iedziedājuši gandrīz visi Jāņu koncerta dalībnieki. Koncerta uzvedumā par Jāņu tēvu ir izvēlēts dziedātājs Ingus Pētersons, kura balss lieliski iederas klasiskajam uzveduma sižetam. 23. jūnija vakarā, Kristapa Kriev- vadībā, koncertā Latvija līgo Bauskā skanēs pazīstamas meldijas etnopopa manierē, un uz skatuves tiksies Suitu sievas, folkloras kopas Ilža, Grodi, Dziga, Kokle un daudzi populārā žanra Latvijas solisti, kā arī citi izpildītāji un tautas muzikanti, starp kuriem būs arī latviešu dziedātāja no Toronto Sandra Ķuze, kas uzstāsies savas vecmāmiņas austajā Vidzemes vidienes, nu jau vairāk kā 70 gadus vecajā, tautas tērpā, un uzvedumā kopā ar Ingus Pētersonu dziedās Raimonda Tiguļa jauno dziesmu Dod Dieviņi jauktam korim un solistiem. Bauska ir vieta, kur satiekas Latvijas trīs upes un mīlētāju saliņā droši glabājas Līgo nakts noslēpums. Latvijas labāko dziedātāju sadziedāšanās un seno rituālu izdzīvošana sola īpašu enerģijas un fantastikas vakaru un nakti. Pateicoties dažādiem mūziķu kolektīviem un instrumentālistiem, dziesmas iegūs jaunu skanējumu, apvienojot seno un jauno, mūžsenās tra- šādā lielā un varenā dziesmu rituālā, visiem kopā gūstot vitāli nepieciešamu kopības sajūtu. Bauskas svētkos valdīs rosība un jautrība. Vēl pirms Jāņu uzveduma, tiks piedāvātas spēles un atrakcijas, spēlēs pūtēju orķestris, dziedās kori un folkloristi, uzstāsies deju kopas, plašā izvēlē tiks piedāvāti arī katram novadam raksturīgie ēdieni. Visiem Jāņiem un Līgām ieeja pasākumā būs bez maksas. Pēc koncerta turpināsies Līgo nakts balle, kur muzicēs populārie ansambļi un grupas. Koncertu tiešraidē varēs vērot Latvijas televīzijā LTV 1 un klausīties Latvijas Radio 2. Pirmo reizi vēsturē tas būs redzams LTV mājas lapā www.ltv.lv tīmeklī. Koncerta un tiešraižu sākums plkst. 21.00 pēc Latvijas laika. Pieslēgumi gan LTV, gan Radio būs visas dienas laikā. Helēna Gintere no Toronto Informācijas apmaiņas loma Referāts DV CV valdes sēdē Bērzainē Daugavas Vanagu Centrālās valdes sēde Bērzainē, Freiburgā no 2012. gada 24. 28. maijam. Piektdien 25. un sestdien 26. maijā konference: Latviešu organizāciju ārpus Latvijas nākotne un informācijas apmaiņas loma to darbībā. Referāts Informācijas apmaiņas vēsturiskā loma Daugavas Vanagu Vācijā darbībā un organizāciju ārpus Latvijas nākotnē pēc 5, 10, 20, 50 gadiem; Mārtiņš Bērziņš Daugavas Vanagu Vācijā (DV V) prezidija loceklis. Ievads Visilgāk dzīvoju Vācijas pavalstī Bavārijā, kuru sauc par brīvvalsti. Brīvvalstī drīkst arī brīvi runāt. Tātad es runāju galvenokārt par pieredzi un attīstību Vācijā. DV V ir maz problēmu, bet gan uzdevumi, kuri jāatrisina. Uzdevumiem es pieeju kā tehniķis. Ja motors, piemēram, kārtīgi nedarbojas, iemesls jāatrod. Varbūt kāda skrūve par ciešu vai par maz piegriezta, nepareizā eļļa vai degviela ielieta. 1. Kas ir Informācija? Ir mutvārdu un rakstīta, kā arī nerakstīta vai bezvārdu informācija. Parasti runā par rakstveida informāciju. Nerakstītā ir tikpat svarīga vai dažreiz pat svarīgāka. Piemēram, ja sabiedrībā kāds saēdies pamatīgi ķiplokus, citi ar laiku no viņa attālinās un viņa sniegto informāciju neuzņem labvēlīgi. Pavisam cits skats, ja visi ēd ķiplokus. Tātad jābūt zināma vēlēšanās un pareizam sadarbības veidam starp ziņu raidītāju un ziņu saņēmēju. 2. Palīglīdzekļi informācijai Mainoties laikiem un tehniskai attīstībai, arī mainās saziņas līdzekļi. Pēc kara nometnēs galvenokārt bija personīgas sarunas, sapulces, vēstules. Tautieši, izklīstot pa pilsētām, valstīm un kontinentiem, sazinājās ar apkārtrakstiem, pa telefonu, faksu, ar filmām, pa radio un televīziju. Jaunākajos laikos internets apvieno daudzas no šīm iespējām, bet iespējas jāmāk pareizi un mērķtiecīgi pielietot. Daudziem ir internets, bet viņi nemāk savas domas zināmā secībā izteikt. Cits māk labi rakstīt, bet viņam nav interneta pieejas. Neaizmirsīsim gluži saimnieciskos jautājumus, kuri jārisina tehnikas iespēju sekošanā. 3. Informācijas loma DV darbībā Pēc kara informācija bija no pēdējā valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa rīcības ietekmēta vadība noteica, ko drīkst teikt un rakstīt. Domāt tomēr nevarēja aizliegt. Kopējie pasākumi caur informāciju ietekmēti notika arvien retāk. Jaunā paaudze tika izslēgta, jo bija par zaļu (nemākulīgu) vai arī par rozā, vai par sarkanu, jo saskatīja tur komunisma Mārtiņš Bērziņš. Turpinājums 14. lpp. FOTO Inese Kalniņa
8. lpp. Laikraksts Latvietis Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā Māra Branča skatījums Aizmirstais laiks Gunāra Kroļļa zīmējumos Visu jūniju Rīgas maiņu Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslas telpas Intro zālē Zīmulis kā tehnika Gunāram Krollim zem Rātslaukuma skatāma Gunāra Kroļļa dar- gadu garumā. Vēl spilgtā atmiņā ir uzmanības centrā nu jau ir vairāku bu izstāde Zemapziņas 2010. gadā Ārzemju mākslas muzejā pārnesumi. Tā pieskaņota šī grafikas meistara kuru bija ierosinājusi astotā pasaules redzētā izstāde Bīstamais līdzsvars, jubilejai 23. jūnijā viņam aprit 80. gadskārta. šana, par ko vēstīja filma, un kurā liela brīnuma Aleksandrijas bākas atklā- Domājot par Gunāru Krolli, vispirms jāatzīmē, ka viņam raksturīgs darbībai un līdzāspastāvēšanai. uzmanība bija pievērsta kultūru mijie- radošums, nepārtraukta mainība, saspringta garīgā dzīve, kas atspoguļojas stādes darbos. Te laikmeti un dažādu Tas pats iezīmējas arī jubilejas iz- tēmu risinājumos. Arī rokraksts, ārējā tautu kultūras pastāv vienā laikā un telpā, krustojas, saaužas vienā veselumā. forma neatkārtojas no darba darbā. To nosaka tehnika, kādu viņš izmanto, Gunārs Krollis it kā būvē savu pasaules un tēma. Ja sākuma periodā mākslinieks meklēja un atrada visaptverošus bluķus no viena perioda un pasaules modeli, te paķerot neaptēstus akmens tēlus, kas runāja paši par sevi, tad, ar reģiona, te apdarinātus kvadrus no cita gadiem, kad krājās dzīves pieredze, gadsimta un citas vietas. Tos balsta grafikas lapas kļūst arvien daudznozīmīgākas, dziļākas, sarežģītākas, asones senā templī, zinātnes modelējumi. kā nu kuru reizi kolona, ieejas kāpciācijām bagātākas. Akmenī iegravēti pazīstami tēli gan Jubilejas izstādē eksponēti tikai 20 no seno alu zīmējumu klāsta, gan no izmēros lieli (100 70 cm) zīmējumi, Mezopotāmijas, gan no Senās Ēģiptes, taču tā liekas garīgi piesātināta, vērienīga. Te jāatgādina, ka Gunārs Krollis Eiropas kultūras vēstures. Citkārt dar- Senās Grieķijas laikiem vai viduslaiku daiļrades sākumā aizrāvās ar linogriezumu, vēlāk strādāja oforta tehnikā. grieķu kolonas fragments, ēģiptiešu bā blakus Babilonijas vārtiem parādās Laiku pa laikam viņš nodarbojas arīdzan ar akvareli un glezniecību. Nozī- sānos. Laiks te nepastāv, visu nosaka dievietes siluets iezīmējas kaut kur mīgs ir arī jubilāra ieguldījums grāmatu ilustrāciju laukā. Ielūkojoties zīmējumos, šķiet, ka mākslinieka griba, iztēle. Liela dzīves daļa viņa pagājusi kā jubilārs atgādina par bagāto kultūras pedagogam, audzinot jauno grafiķu pagātni, kas veido šodienas pasauli un ko bieži mūsu virspusējā laikā piemirst. Kāds no darbiem tā arī saucas Aizmirstais laiks, kurā parādās pirmatnējo cilšu gleznojumi uz klinšu alu sienām un kas tagad liekas tik moderni. (Izrādās, ne kur tālu mēs neesam tikuši savā attīstībā!) Kā redzams, viņa zīmējumi prasīt prasās pēc krietnas zināšanu bagāžas pasaules mākslas vēsturē. Taču šie laikmetu krustojumi nav pašmērķīgi. Darbu rašanos noteikušas autora pārdomas par pasauli, tās gaitu, arī par mums pašiem. Gunārs Krollis tajos atklājas kā filozofs, kurš savas atziņas pauž ar tēliem. Noteiktu baudu skatītājiem var sagādāt zīmējumu pētīšana tuvāk. Mākslinieks lietojis dažāda cietuma grafīta zīmuli (vietām sēpiju), te punktējot, te formas veidojot ar īsākām un garākām svītrām, te rūpīgi modelējot formas un gaismēnas, radot gan glezniecisku, gan skulpturālu iespaidu. Viss uzreiz nav atklāts, jāieskatās, jāiedziļinās, jāmēģina saprast, ko Gunārs Krollis te gribējis pateikt, ko redzētais atgādina man, skatītājam, ar citu dzīves un gara pieredzi. Nav nemaz nepieciešama plaša zāle, neaptverams darbu skaits, lai aptvertu mākslinieka talanta lielumu un nozīmību mūsu mākslas vēsturē. Māris Brancis Ekspozīcija. FOTO Māris Brancis Portrets pašam. FOTO Māris Brancis Mēs gribam Jūrkalnē Uzstādīts plakāts ar uzsaukumu Dr. Rauls Vēliņš raksta, ka Jūrkalnē ir personīgi Mārim Dadzim, Aivaram Muceniekam un Ventspils māksliniekam īstenojusies viena no Andrim Norītim. Plakāts ir div- Ventspils novada sieviešu dzimstības pētījuma iecerēm ir uzstādīts plakāts: Mēs gribam, lai Latvijā/Jūrkalnē dzimtu vairāk bērnu! Vides objekts ir radies, pateicoties Ventspils novada domei, pusējs; tas ir novietots ciema centrā vienīgā veikala tuvumā un uzrunā gan iebraucējus, gan aizbraucējus. Dr. Vēliņš ir piesūtījis plakāta uzņēmumus, kas izdarīti Jūrkalnes talkas laikā un parāda iesaistītos jūrkalniešus. Vienā pusē plakātam ir redzama Ansonu ģimene tautas tērpos blakus uzrakstam: Mēs gribam, lai Jūrkalnē dzimtu vairāk bērnu! Zem plakāta ir tā pati ģimene talkas tērpos. Otrā pusē ir redzama skolnieces Intas Šlangenes skice blakus uzrakstam: Mēs gribam, lai Latvijā dzimtu vairāk bērnu! Zem plakāta ir Šlangenu ģimene ar zīmēju- Turpinājums 9. lpp.
Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā Laikraksts Latvietis 9. lpp. Latvijas Nacionālā bibliotēka tagad arī digitāli Aicina pieteikties autorus vai to mantiniekus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) noslēdzies trīs gadu darbs pie digitalizācijas un digitālās bibliotēkas rijas vai arī mainījies, piemēram, upes tecējums, salīdzināt Livonijas teritoriju ar tagadējo Latvijas teritoriju. pakalpojumu izveides. Turpmāk Jaunizveidotajā tīmekļa vietņu ikvienam digitālās bibliotēkas lietotājam būs pieejams grāmatu portāls, periodikas portāls, digitālā bibliotēka bērniem, tīmekļa vietņu arhīvs un vēsturisko karšu portāls. Grāmatu portālā gramatas.lndb. lv ir pieejamas aptuveni 7000 digitalizētas grāmatas, sākot no 19. gadsimta līdz pat mūsdienām, Latvijā un ārpus Latvijas teritorijas izdotas grāmatas par Latviju, vai grāmatas, kuras sarakstījuši latviešu autori. Portālā ir iespēja grāmatas gan pārlūkot un lasīt, gan veikt meklēšanu grāmatu pilnos tekstos. Savukārt vietnē www.periodika.lv atrodami vairāk nekā 1000 dažādu nosaukumu laikraksti un žurnāli 2,8 miljonu lappušu kopskaitā gan no Latvijā, gan trimdā izdotas periodikas. Šeit apkopota periodika no 18. gadsimta vidus līdz mūsdienām, iekaitot nometņu perioda izdevumus. Bērniem ir izveidots īpašs interaktīvs portāls Lasāmkoks (www.lasamkoks.lv), kas ir pielāgots četrām dažādām vecuma grupām pirmsskolas vecuma bērniem, jaunāko klašu bērniem, pusaudžiem un arī pieaugušajiem par bērnu literatūru. Vietnē būs atrodama informācija par bērnu literatūru, kā arī lasāmas un šķirstāmas digitalizētās bērnu grāmatas. Vietne veidota interaktīva, lai bērni varētu paust savas domas un viedokļus. Vēsturisko karšu portālā kartes. lndb.lv pieejamas kartes no 18. gadsimta līdz pat mūsdienām. Kā vecākā karte te ir atrodama 1588. gada Livonijas karte. LNB ir veikusi vēsturisko karšu iesiešanu ģeogrāfiskajās koordinātēs, līdz ar to iespējams kartes klāt vienu virs otras un salīdzināt to, kā laika gaitā ir mainījušās pilsētu terito- arhīvā webarhivs.lndb.lv ir apkopots ap 3000 rasmotu tīmekļa vietņu par Latviju un latviešiem, kas ir arhivētas jau kopš 1998. gada, kā arī izveidotas piecas speciālās kolekcijas. Nereti gadās, ka, noslēdzoties vēlēšanām, pazūd kandidējušo partiju mājaslapas ar visām viņu programmām un solījumiem, taču to visu tagad būs iespēja retrospektīvi atrast www arhīvā. Pēdējo gadu laikā strādāts arī pie LNB elektroniskā kopkataloga un nacionālās analītikas datubāzes Analītika, kas, papildināta ar vēl 600 000 jauniem ierakstiem, ļauj elektroniski atrast informāciju arī par rakstiem periodikā no 1951. gada līdz 1980. gadam. Šī rakstu datubāze ir iecienīts pakalpojums, piemēram, žurnālistu vidū, jo piedāvā iespēju, atrast visus kāda autora rakstus un informāciju par izdevumiem, kuros tie publicēti. Nākotnē analītikas datubāzi plānots sasaistīt ar periodikas portālu, papildus piedāvājot lasīt atrasto rakstu pilnos tekstus. Digitālā bibliotēkas e-pakalpojumi ir tapuši, īstenojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansētos projektus Digitālās bibliotēkas izveide 2. kārta un Digitālās bibliotēkas pakalpojumu attīstība. Visi digitalizētie materiāli 4,3 miljonu lappušu apmērā tiks nodoti arī Eiropas digitālajai bibliotēkai Europeana. Jaunie e-pakalpojumi ir pieejami internetā, un, atbilstoši Latvijas autortiesību likuma regulējumam, no mājām ir iespējams lasīt to daļu, kas nav aizsargāta ar autortiesībām. Savukārt no jebkuras bibliotēkas Latvijā ir iespējams piekļūt visam digitālās bibliotēkas saturam. Šajā sakarā Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina pieteikties autorus vai to mantiniekus, lai vienotos par atļauju digitalizēt trimdas izdevumus gan periodiku, gan grāmatas, kā arī vienoties par autortiesībām un piekļuves veidu darbiem internetā. Liels paldies laikraksta Laiks, Londonas Avīze, Brīvā Latvija, žurnāla Jaunā Gaita, Mazputniņš un citiem tiesību īpašniekiem, organizācijām Amerikas Latviešu apvienība, Latviešu nacionālai padomei Lielbritānijā, Daugavas Vanagu centrālai valdei, autoriem Inesei Auziņai-Smitai, kā arī visiem pārējiem, ar kuriem esam jau vienojušies par atļauju digitalizēt un ievietot darbus periodikas un grāmatu portālos, ļaujot tiem publisku piekļuvi internetā no jebkuras vietas pasaulē. LNB mājas lapā (www.lnb.lv) tiks publicēts to grāmatu autoru darbu un periodikas izdevumu saraksts, par kuru digitalizāciju un piekļuvi nepieciešama jūsu atļauja. Liels paldies visiem tiem, ar kuru atbalstu trimdas izdevumu digitalizācija ir kļuvusi par iespējamu! Pirmie digitalizācijas rezultāti jau ir pieejami un skatāmi periodikas un grāmatu portālos. Digitalizācijas darbiem ziedojumus esam saņēmuši no korporācijas Fraternitas Lataviensis, Amerikas Latviešu apvienības, Zigurda Miezīša fonda, Veltas Tomas fonda un LATS. Pateicoties šo organizāciju ziedojumiem, jau ir digitalizēts vairāk kā pusmiljons trimdas periodikas un grāmatu lapaspušu. Latvijas Nacionālā bibliotēka izsaka sirsnīgu paldies ikvienam, kurš ir palīdzējis līdz šim, atsaucies un iesaistījies, kā arī visiem tiem, kuri ir atvērti jaunai sadarbībai arī turpmāk! Karīna Bandere LNB Digitālās bibliotēkas projektu vadītāja Latvijas Nacionālā bibliotēka Tālr. 67439943 E-pasts: karina.bandere@lnb.lv Mēs gribam Jūrkalnē Turpinājums no 8. lpp. ma oriģināla autori Intu. Šis ir pirmais solis latviešu tautas atdzimšanai, kas nāk no tautas puses, ar neslēptu mājienu valdībai un Saeimai izbeigt tūļāšanos dzimstības jautājumos. Šo soli var pielīdzināt pirmajai bezdelīgai, kas pavasari nenes, bet kā būtu, ja mēs, ārzemnieki, palīdzētu katrs savā pagastā uzcelt tādus vides objektus? Jēkabs Ziedars, Melburnā Ansonu ģimene. Plakātā redzama tautas tērpos, zem plakāta talkas tērpos. FOTO Rauls Vēliņš
10. lpp. Laikraksts Latvietis Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā Brīvība jaunatnes skatījumā Konkursa Trešā Atmoda Latvijā nobeiguma sarīkojumā 2010. g. maijā EP Informācijas biroja telpās Rīgā. No kreisās: Talsu Valsts ģimnāzijas direktore Inguna Raituma, Latvijas Valsts arhīva vadītāja Daina Kļaviņa, Ieva Krotova, Imants Balodis, Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, Paulis Kļaviņš. Daži izvilkumi no Vēstulēm Gunāram Astram Ar Talsu Valsts ģimnāzijas toreizējo direktori Ingūnu Raitumu un skolnieci Ievu Krotovu mēs iepazināmies konkursa Trešā atmoda Latvijā nobeiguma sarīkojumā Rīgā. Sekojošā sarakstē saņēmām ierosinājumu kopēji rīkot konkursu Vēstule Gunāram Astram, jo viņam 2011. gada 22. oktobrī būtu 80! Uzrunājām skolu jaunatni, pievēršot viņu interesi laikmetam, kad latvieši pirmo reizi savā vēsturē izjuta draudus kļūt par minoritāti pašiem savā zemē. Aicinājumam atsaucās 64 skolēni no daudzām Latvijas skolām. Tā kā nav prāta darbs viņu domas un atziņas nogremdēt datorā, publicējam dažus izvilkumus no saņemtajām vēstulēm. Lūcija Pūcīte no Limbažu 3. vidusskolas raksta: Ir pagājuši 20 gadi, kopš Latvijā ir atguvusi savu neatkarību. Ir izaugusi jauna paaudze, kurai PSRS laiks un viss, kas ar to saistīts, ir svešs. Arī man nostāsti par oktobrēniem, pionieriem un komjauniešiem neizraisa nekādas emocijas. Pēc vēstures stundām, kad mācījos par Latvijas neatkarības atgūšanu, viss likās daudz vieglāk nekā tas patiesībā ir bijis. Jo kad izlasīju Jūsu dzīvesstāstu, sapratu, ka Latvijas Trešā Atmoda nebija nejaušība, bet gan Jūsu un Jums līdzīgu domājošu cilvēku mērķtiecīga rīcība. Šobrīd Latvijā aktualizējas jautājums par latviešu valodas pastāvēšanu kā vienīgo valsts valodu. Mēs Latvijas neatkarību un latviešu valodu uztveram par pašsaprotamu faktu. Mūsdienas jaunatnē ir maz tādu, kas sekotu līdzi tam, kas notiek Latvijā. Izvēlas aizbraukt nevis piedalīties Latvijas nākotnes veidošanā. Mūsu skolās par maz tiek pievērsta uzmanība patriotiskai audzināšanai. Bet ko var gribēt no skolēniem, ka pat viens otrs Saeimas deputāts nezin, kas ir Lāčplēša diena. Tas tikai pierāda, ka tiek aizmirsti Latvijai nozīmīgi notikumi, kas veicināja Latvijas neatkarības iegūšanu. Vairāk vajag pieminēt tādus cilvēkus kā Jūs, lai mums būtu no kā ņemt piemēru. Pēdējais vārds, ko teicāt tiesā, izskanēja pasaulē un bija liktenīgs, lai es dzīvoti brīvā Latvijā. Karīna Birzgale no Krimuldas vidusskolas stāsta: Rakstu Jums patiesā cieņā un apbrīnā par Jūsu patriotismu, entuziasmu un pārliecību cīņā par latviešu tautu. Man jāatzīst, ka arī es, tāpat kā lielākā daļa jauniešu, līdz šim par Latvijas vēsturi zināju un joprojām zinu gaužām maz. Varbūt tas saistāms ar to, ka skolā par to māca minimāli, varbūt tas saistāms arī ar manas pašas neizdarību. Taču priecājos, ka nu esmu uzzinājusi kaut nedaudz vairāk par Latvijas vēsturi un Jūsu ieguldījumu latviešu tautas gājumā. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka darbojoties kopā vienota mērķa vārdā, var sasniegt neiedomājamas lietas. Gluži tāpat ir arī ar latviešu tautas stiprināšanu, tradīciju saglabāšanu un izkopšanu. Vēlētos, lai mums vairāk ir tādu cilvēku kā Jūs, kuri motivētu mūs darboties, mīlēt, cienīt savi, savu tautu un līdzcilvēkus, kuri sadotos rokās, gluži kā veidojot Baltijas ceļu, un dzīvotu ar kopēju domu un kopēju mērķi. Sitija Vernera bija izvēlējusies tematu mums noteikti jāuzvar un mēs uzvarēsim: Lasot Gunāra Astras biogrāfiju, manī rodas dīvaina sajūta. Man ir ļoti žēl, ka Astra nepiedzīvoja Latvijas brīvību. Manuprāt, arī es to šobrīd piedzīvoju tikai daļēji. Latvija vēl mūsdienās nav īsti brīva. Protams, tā tāda skaitās uz papīra...padomju Savienība sabruka. Visam vajadzēja nostāties savās vietās, vai ne tā? Ar nožēlu secinu, ka tā tomēr nav vis. Latvijā vēl tagad liela loma Krievijai. Vēl aizvien daudzi krievu tautības cilvēki, kas dzīvo Latvijā, nemaz neprot runāt latviski. Tā kā daudzi krievvalodīgie nemaz netaisās runāt mūsu valstī latviski, mēs piekāpjamies un cenšamies tiem izdabāt. Vai tiešām šo skaitās brīva Latvija? Brīva Latvija, tas manuprāt, nozīmē latviska Latvija. Latvieši par to ir cīnījušies gadu desmitus. Latvijas patrioti daudz cieta Latvijas labā un, protams, tas bija tā vērts. Ir atšķirība, kāda Latvija bija Padomju Savienības laikā, kāda tā ir tagad. Un tomēr nav tā, kā vajadzētu būt. Ar kaunu jāatzīst, ka nebiju neko dzirdējusi par Tevi, Gunār Astra. Par Tevi uzzināju tikai pavisam nesen novada vēstures stundā. Man tiešām liels prieks, ka uzzināju. Nu man ir par vienu cilvēku vairāk, ar kuru varu lepoties. Tu ticēji, ka Latvija uzvarēs pretiniekus, tā arī notika un notiek vēl aizvien. Vēl viss nav beidzies, mēs noteikti uzvarēsim - tā būs! Šādas un līdzīgas domas pavīd daudzās jauniešu vēstulēs. Nupat arī žurnālists Pauls Raudseps mudina: Katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāzin par Gunāru Astru, kaut vai aiz cieņas pret viņa likteni un ticību brīvībai. Taču, ne tikai tāpēc vien. Jautājums tikai, kā to sasniegsim? Mēs esam solījuši, ka darbu turpināsim. Tādēļ šī gada septembrī izsludināsim iepriekšējā konkursa turpinājumu. Temats: Gunārs Astra un viņa līdzgaitnieku loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Imants Balodis DV Gunāra Astras pieminas projekta vadītājs Mums vēl ir vieta Jūsu sveicieniem, apsveikumiem, paziņojumiem. Cena $5 par 1 cm vienā slejā. Minimums $10. Tieši šis laukumiņš izmaksās tikai $45. FOTO Krotovs
Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā Laikraksts Latvietis 11. lpp. 1941. gada ceļš uz Sibīriju Stāsta 1940. gadā dzimusī Marija Rumba (Krūmiņa) No pašām pirmajām dienām man ir vismazāk atmiņu es atceros to, ko citi stāstījuši. Traģiskākais jau bija izsūtīšana pati par sevi un ceļš uz izsūtījuma vietu. Mums vai nu laimējās, vai nelaimējās mēs bijām vienīgais vagons, kurā vīri brauca kopā ar ģimenēm, un ceļš vismaz mūsu mammām bija vieglāks nekā citiem. Es biju tik mazs bērns, ka mamma mani vēl baroja ar krūti. Tad, kad mūs izveda, neviens nezināja, cik tālu vedīs, kur vedīs, kas jāņem līdzi... Protams, nebija jau arī mājās pārtika lielos kvantumos un arī netika ņemta līdzi. Izsūtīšanas dienā mani bija atnākusi pieskatīt mammas māsa, jo vecākiem vajadzēja braukt uz brāļadēla izlaidumu Saulaines tehnikumā. Tad, kad atbrauca melnās bertas, mammas māsa bija tā, kas bija satinusi līdzi burtiski visu, ko varēja atrast plauktiņos priekš manis. Bija arī sveces ielikusi. Divas nedēļas vecā Maijiņa Kad nonācām vagonā, mani pretī paņēma Ineses mammīte, bija tāda Pētersona kundze ar Maijiņu Maijiņa bija divas nedēļas veca. Pētersona kundzes mamma bija pati pieteikusies braukt līdzi, jo zināja, ka meitai tur būs grūti. Viņas vīrs bija lidotājs Pētersons. Mēs bijām vienā vagonā. Mana mammīte divreiz dienā baroja arī Maijiņu, jo Pētersona kundzei no uztraukumiem nebija piena, un uz sveces man vārīja putras. Ceļš bija grūts braucām 18 dienas. Kad nonācām galā, Maijiņa no mūsu vagona bija pirmais bērns, kas nomira. Tā kā mans tēvs bija mācītājs, viņam bija tas grūtais pienākums izvadīt. Kolhozā, kur mēs bijām, nebija kapsētas mūsu Latvijas izpratnē. Tur bija stepē, lauka vidū. No turienes radies iespaids, ja krievi kādu glabā, tad ap kapa vietu metāla sētu, jo turpat ganījās aitas, govis... Tā bija vasara, Maijiņa bija mirusi, un visi latvieši kā svētceļojumā devās izvadīt mazo Maijiņu. Tēvus no ģimenēm atšķīra un aizsūtīja uz nometnēm. Mammas apbrīnojamā kārtā tika galā ar mums un vēl spēja sadabūt pārtiku, ko sūtīt vīriem... Pētersona kundze viena no pirmajām saņēma ziņu, ka viņas vīrs nometnē ir gājis bojā. Īsu laiku mēs pat dzīvojām kopā vienā istabā sovhozā, vēlāk ciematā, kur atradās piena konservu rūpnīca. Rūpnīca vēlāk pārcēlās uz Kansku, mēs palikām ciematā. Kundze tur zaudēja visus savus piederīgos. Skolas gaitas Sibīrijā Skolas gaitas man tāpat kā visiem Krievijā dzīvojošiem bērniem. Es nevarētu teikt, ka starp bērniem būtu naids. Drīzāk bija tādi kurināti naidi, ka mēs esam fašisti, neuzticami. Kara beigās vieniem bija prieki, otriem ne. Skolas laikā nekādas represijas no bērnu puses nejutu. Iespējams tāpēc, ka man bija vecāks brālis, un, ja man kāds piesējās vai apsaukāja par fašistu, tad es atbildēju, ka viņi paši ir fašisti, jo neatzīst citu tautu, kā tikai krievus. Tā mēs ātri izskaidrojāmies... Teicu, ka brālis nāks palīgā. Ar to pietika. Skolā sāku iet 1948. gadā. Skolotāji, kas bija partijas cilvēki vai atgriezušies no kara, bija noskaņoti pret mums. Viņi uzskatīja, ka izsūtīto bērni nemaz nevar kaut ko labi zināt ne vēsturi, ne konstitūciju, ne citus priekšmetus. Bija arī daži skolotāji, kas paši bija izsūtītie tāda man bija krievu valodas skolotāja, tāds bija fizikas skolotājs. Viņi izturējās ļoti cilvēcīgi, uzmanīja, lai mēs labi mācāmies. Viņi saprata, ja mēs spēsim izsisties, tad tikai ar zināšanām. Kad lielie brāļi brauca studēt uz Krasnojarsku, viņus ar konvoju veda kārtot eksāmenus. Tas mums likās briesmīgi. Ja viņš tika tur mācīties, tad nemaz nedrīkstēja atbraukt ciemos uz svētkiem vai brīvdienās. Tas notika slepeni, jo bija jāiet reģistrēties. Braukšana mājās Mācījos un beidzu sešas klases. 1953. gadā, pēc Staļina nāves, mūsu dzīvi palikušie vecāki sāka domāt un cerēt, ka kādreiz mēs arī tiksim mājās. 1954. gadā bērniem sāka izsniegt brīvās pases, un mēs kopā ar Inesi braucām; viņa mani veda uz Rīgu. Es biju ciematā audzis bērns, kam Rīga bija kaut kas liels un svešs. Mammas palaida mūs vienas divas meitenes 16 un 13 gadus vecas cauri visai Krievijai, ar pārsēšanos Maskavā... Bija labi cilvēki, tie paši vilcienu vagonu pavadoņi, kas mūs pa ceļam pieskatīja. Viss brauciens bija interesants. Tur bija karstas vasaras, aukstas ziemas. Atbraukusi Latvijā, es šo klimatu nespēju pārdzīvot. Tur bija pierasts pie straujām un ledainām kalnu upēm, nevarēju pierast pie jūras. Mēs tur dzīvojām Sajānu priekškalnēs. Tur bija stepe, un daba nebija īpaši krāšņa, bet tur esošie krūmi mums glāba veselību un dzīvību. Tur auga arī loki, ķiploki, čeremša. Gājām ganībās. Vasarā gaļu neēdām; iztika ar to, kas izauga pļavā. Brīvā dabā auga upenes, jāņogas. Ogu krūmus neviens nenovāca. Ogas, arī ievu ogas, nogatavojās, tās bija sulīgas. Bija spradzenes prom no ciematiem. Bija sēnes lielas, biezas, līdzīgas krimildēm. Atceros malāriju. Ārsti, kas bija ar mums kopā, nebija par malāriju neko dzirdējuši, jo tie bija zobārsti, paleontologi, nevis infekcionisti. Tuvumā bija purvi, malārijas odi. Pusbadā dzīvojošie cilvēki slimoja smagi, arī mans brālis. Viņš gadu nevarēja iet skolā tikai tāpēc, ka mocījās ar nemitīgām drudža lēkmēm. Mammai bija lēkmes katru trešo dienu. Vietējie kalmiki redzēja, kā mēs mokāmies, un teica, ka jāmeklē hinīns, un tikai tad var sākt ārstēšanu. Mamma gāja kājām uz Kansku 26 km turp un 26 km atpakaļ, lai dabūtu zāles. Būdama bērns, es neko citu nezināju, nebiju redzējusi... Ja godīgi jāsaka, paldies mammai, paldies Ineses mammai, jo es nedzirdēju no viņām sūkstīšanos par to, kas ir zaudēts, kas pārdzīvots. Vienīgi reiz mamma teica, ka viņai ir žēl tās Latvijas laikā neapēstās kūciņas... Paldies Dievam, mēs atgriezāmies es vispirms, pēc gada brālis, pēc pusotra gada mamma. Mēs varējām apmesties pie mammas māsas. Sibīrijā es pavadīju 13 gadus. Reizēm, joka pēc saku, ka man ir 79 gadu darba stāžs, jo Sibīrijā pavadītie gadi tiek reizināti ar trīs. Tētis Tētis gāja bojā ļoti smagos apstākļos. Viņš bija jauns un spēcīgs vīrietis, un katrā vēstulē mammai viņš rakstīja, cik grūti klājas viņi dzīvoja badā. Es saprotu, ka valsts politika bija tāda, viņi jaunie, spēcīgie, spējīgie bija nolemti iznīcināšanai. Nometnē, milzīgā salā, badā, infekcijās... Mamma sūtīja sasalušas saknes. Bieži vien no tā, kas tika sūtīts, adresāti daudz ko nesaņēma ne drēbes, ne vilnas zeķes. Mana un Ineses mamma bija aizbraukušas uz lēģeri, bez šaubām, ar vīriem viņām nebija iespēja satikties. Bija arī malārija. Tētis vēl rakstīja, ka tur iemācījies lietuviešu valodu. Tēvs zināja apmēram deviņas valodas. Mammai ir laimējies saglabāt tēva vēstules. Kad mūs izsūtīja, mēs krievu valodu nezinājām. Tēvs prata valodu, un viņš rakstīja, lai mēs arī mācāmies. (Mans tēvs 1. Pasaules kara laikā bija evakuācijā un skolu beidza Pjatigorskā.) Vēl viņš rakstīja, lai mamma meklē sev atbilstošu darbu, jo viņa bija strādājusi par grāmatvedi. Tā arī notika, jo sākumā, kolhozā, nebija iespējas izdzīvot. Vēlāk, pateicoties Pētersona kundzei, mēs tikām uz sovhozu. Grāmatvedes darbs Kad mammai sākās drudža lēkmes, viņa pamozdamās teica: tagad es Turpinājums 12. lpp.
12. lpp. Laikraksts Latvietis Trešdien, 2012. gada 20. jūnijā 1941. gada ceļš uz Sibīriju Turpinājums no 11. lpp. zinu, ka mēs nenomirsim sovhozā deva 200 g maizes diennaktī. Vēlāk mamma meklēja grāmatvedes darbu. 1944. gadā pārcēlāmies uz rūpnīcciematu, un tur viņa dabūja grāmatvedes vietu. Tēvs tad jau bija miris. Pirms tam morāli viņi caur vēstulēm viens otru stiprināja... Liels paldies ir jāsaka mammām par to, ka mēs esam atbraukuši atpakaļ... Anglijā 1989. gadā biju Anglijā. Tētis un mamma bija uzaudzinājuši abus brāļadēlus. Jaunākais brāļadēls aizgāja bojā kara laikā, vecākais te beidza augstskolu, bet bija paņemts leģionā un aizsūtīts uz nometnēm. Pēc tam pārcēlies uz Angliju. Viņš mani paaicināja ciemos. Tur, ārzemēs, izdota izsūtīto grāmata, kurā pretī manam vārdam rakstīts Mirusi ceļā uz Sibīriju... Tāda interesanta sajūta pārņem... ļoti maz bija bērnu, kas līdz gada vecumam izdzīvoja. Pirms desmit gadiem dakteris Alks vāca datus par genocīdu pret latviešu bērniem. Viņš bija dabūjis zīmes, ka ir izsūtīti 294 bērni līdz gada vecumam, bet pavisam (līdz 16 gadiem) vairāk par 3600 bērnu. Es viņam jautāju, kāpēc viņam šie dati ir vajadzīgi; viņš teica, ka gatavo referātu 3. Ārstu kongresam un vēlāk piebilda: Paldies, jūs esat ceturtā dzīvā, kas man ir atsaukusies no tiem, kuri līdz gada vecumam izdzīvoja. Tādi bērni mums nav vajadzīgi Es atbraucu Latvijā, bija interesanti. Sākumā jau nemaz nebija domas, ka es te palikšu, jo mēs ar Inesi braucām ciemos pie radiniekiem. Es dzīvoju pie mammas māsas, tur bija mana māsīciņa. Jāņonkulis teica, ka nebūs nekāda atpakaļ braukšana, latviešu bērnam ir jāiet latviešu skolā. Tas bija zīmīgi 14. jūnijā mūs aizveda, 14. jūnijā es atbraucu. Mammas māsa sāka meklēt skolu. Māsīca mācījās 3. vidusskolā, kur direktore bija Duškina. Direktore teica: Tādi bērni mums nav vajadzīgi! Izstaigāja visas skolas, un nekur tādi bērni nebija vajadzīgi. Skolas ielā bija 49. pamatskola, tur direktors bija Ansebergs, mierīgs vīrs. Mani aizveda aprunāties ar viņu, viņš aprunājās par mammu, brāli. Viņš izsauca skolotāju Oškalni, kas nodarbojās ar pēceksāmenu bērniem, un viņa, mani ieraugot, durvīs sastinga, jo es esmu ļoti līdzīga tēvam. Viņa uzlika man roku uz pleca un teica: Tas ir mans bērns, es viņam iemācīšu latviešu valodu! Izrādās, viņa ar manu tēvu kopā bija mācījusies skolotāju institūtā. Pārējie bija neizpratnē. Tā viņa pa vasaru man iemācīja latviešu valodu. Rudenī sāku iet 7. klasē. Direktors aizgāja pensijā. Esmu beigusi 49. vidusskolu. Autobiogrāfija Stājoties augstskolā, bija jāraksta autobiogrāfija. Es biju sapņojusi kļūt par ģeologu, bet tad, kad beidzu vidusskolu, Ģeoloģijas fakultātes Latvijā vairs nebija. Mamma bija slima, es negribēju nekur prom uz citām pilsētām braukt un izlēmu, ka jāiet mācīties pa medicīnas līniju. Aizgāju iesniegt papīrus un ļoti atklāti noprasīju, vai man biogrāfijā rakstīt Sibīriju? Tas bija 1959. gads, it kā drīkstēja runāt latviski, bija Berklava laiks... Dokumentu pieņēmējs prasīja, vai es neesmu aktīva. Teicu, ka ne. Tad es uzrakstīju, ka 1948. gadā sāku savas skolas gaitas un 1959. gadā beidzu 49. vidusskolu. Tāda bija autobiogrāfija. Man laimējās, es tiku pieņemta. Beidzu augstskolu 1965. gadā, aizbraucu strādāt uz Kandavu. Nostrādāju trīs ar pusi gadus tur, mācību laikā strādāju arī par māsiņu 1. slimnīcā. Pēc tam atnācu atpakaļ uz Rīgu, tad jau biju precējusies, man ir divi dēli, un tagad es jau esmu vecmāmiņa. Ārstēju acu slimības, visu mūžu esmu strādājusi par acu ārstu un lielāko darba dzīves daļu esmu pavadījusi bērnu slimnīcā. Bērni un ceļošana man patīk, par ceļošanu jau parūpējās padomju vara, bet pašlaik cenšos pasauli skatīt no citas puses, nevis no Sibīrijas (smej) Pret Sibīriju dabu, cilvēkiem man nav pretenziju. Esmu ar bērniem ar laivām pa Urālu upēm braukusi, Altajā bijusi, aizrāvāmies ar kalnu tūrismu. Sibīrija no mazām dienām ir mācījusi paļāvību un rēķināšanos ar saviem spēkiem. Tēvs stāvēja klāt Man vairākkārt Sibīrijas bērni ir stāstījuši viņiem licies, ka viņu mirušais tēvs vai vecmāmiņa stāv klāt un palīdz izšķirīgos brīžos... Man tā bija izšķirīgajos brīžos man it kā tēvs ir stāvējis klāt. Otrs zīmīgs gadījums bija augstskolā, tas bija tāds jocīgs laiks 1959. gads. Tas bija Berklava laiks, bet toreiz arī Berklavu savāca, aizveda un noņēma. Manā kursā nebija krievu plūsmas. Vēlāk, sākot no 3. vai 4. kursa, to izveidoja, jo kur gan likt virsnieku bērnus, kuri brauca no Krievijas un Alma-Atas, kurus te speciāli sūtīja un iefiltrēja... Tanī laikā katrā grupā bija kāds ziņotājiņš. Mana rakstura galvenā iezīme bija tā, ka es nebaidījos brīvi izteikties, jo nebiju partijā un nebaidījos, kas man par to būs. Tas ir labi, jo esmu bijusi godīga un mani uztvēra tādu, kāda es esmu. Gadījās, ka 2. kursā man bija lielisks anatomijas pasniedzējs. Kādā kolokvija reizē viņš bija uzšķīris Latvijas laika Konversācijas vārdnīcu, kurā arī mans tēvs ir rakstījis dažas nodaļas par reliģijas lietām. Tur ir ievietota arī tēva bilde. Viņš skatās uz mani, skatās uz foto mēs esam līdzīgi. Viņš man jautā, vai tas man kāds radinieks. Es pielēcu kājās un teicu: Jā, tas ir mans tēvs, un man par viņu nav jākaunas! Aizšķīru grāmatu, aizsitu durvis un izgāju ārā. Domāju cauri, būšu ārā no institūta... Bet, nē. Pirms tam jau viņš bija ievērojis, ka es nodarbībās sēžu aiz platākām mugurām, un prasīja, kāpēc. Es teicu: tāpēc, ka nāk miegs, jo pa naktīm strādāju. Stipendija bija 22 rubļi, bet 1. slimnīcā bija tādi individuālie posteņi: ja slimniekam visu nakti sēdēja klāt, apkopa viņu, tad par nakti maksāja piecus rubļus. Katru nedēļu vienu nakti es gāju tur un nopelnīju otru stipendiju. Pēc šī gadījuma pasniedzējs man teica: Izbeidz šitās nakts dežūras, tu nespēsi pabeigt institūtu... Kursi ir ļoti grūti un ir daudz jāmācās. Es tev piegādāšu privātskolniekus. Ar to beidzās. Jāsaka, atkal tēvs stāvēja klāt. Mācīju to pašu anatomiju, ar kuru pati biju cīnījusies. Vienmēr jau liekas, ka vecāki mums stāv klāt, arī tagad. Mamma nomira pirms 14 gadiem. Marija Rumba (Krūmiņa)