Mani dvēseles soļi. Visapkārt klusums, Pat manu asaru var dzirdēt nokrītam. Visapkārt klusums, Pat manu sāpi var dzirdēt novaidamies. Vai šodien ir citāda diena? Vai diena no pagātnes? Vai varbūt tās ir cerības? Cerības, kuras ir zudušas, Un tieši šodien es to pateicu sev- Laime nav dāvana, Mīlestība nav rozā brilles. Viss nosapņotais kādreiz beidzas. Tu saproti, ka tas ir bijis tikai mirklis Ar gaismas staru sākumā, Ar sāpēm un smeldzi šobrīd... Vai tā ir mana sirds, Kas liek man raudāt? Vai tā ir mana dvēsele, Kura vēlas piedošanu? Es vēl jūtu tavus glāstus. Tavas rokas vēl pieskaras un apskauj... It kā tu būtu līdzās- Smarža, smaids, skūpsts... It kā tu būtu tikai mans Un vienīgā mūsu laime - dāvāt sevi otram. Tik klusi un smeldzoši, Tik baisi un pārgalvīgi, Dvēsele izdziest tu aizej...
*** Tas baltais Ziemassvētku miers Lai katru no mums uzmeklē. Lai visas raizes, bēdas, šaubas, Ar baltām pārslām apklāj tas. Ar gaišu ticību lai raugāmies- Šai laikā dievišķā. Ar cerību, ka uzklausīs Un mūsu lūgsnas sadzirdēs. Ar mīlestību - patiesu un tīru Lai jaunam gadam pretī Ejam mēs!
*** viņi civilizētie cilvēki apprecas nopērk māju dzemdē bērnus brauc ar mašīnām iepēkas lielveikalos un skatās TV patiesībā es biju viņi atšķirība bija tikai tajā ka rakstīju dzeju kuru viņiem vairs nevajadzēja mēs jau bijām pieredzējuši barbarus kas apgāza skulptūras dedzināja grāmatas nē viņi nebija barbari bet dzeju tiem nevajadzēja tagad bija kļuvis modīgi runāt par iekšējo dzīvi es domāju kā šai iekšējai tumsai kā likt tai skanēt atcerējos stāstu par kādu cietumnieku kas vieninieku kamerā uz lažas kas bija no koka ar nagu bija uzzīmējis klavieru taustiņus un sēdēja un spēlēja klavieres
Svētbrīdis rudens vēji un lieti drīz aiznesīs pēdējos vasaras tūristus un kādā agrā novembra svētdienas rītā raga mūzika Doma laukumā ieskanēsies pa īstam es arī tur būšu un mēs viens otru atpazīsim jo būsim tur savējie kā svētbrīdī kurā nevajag ne sludināt ne pārliecināt ko nevajag ne saskaņot ne plānot bez programmām netraucēti būsim vienkārši tādēļ ka gribēsies svētkus sevī
Grodi tumšā un lietainā novembra vakarā laternu gaismā spīdēja koku kailie šķietami nedzīvie zari it kā pilsētā melni milzīgi koraļļi būtu palikuši sausumā pēc tūkstošgadīgiem plūdiem bet no katras laternas gaisma to zaru pinumos šķīrās, lauzās un savijās gailošos vaiņagos cauri tik daudziem tumsas slāņiem izraktu aku grodos ka par visām dienvidu jūrām tos neatdotu brīdi vēlāk tie paši zari jau ledus klāti grabēja skaudrā vējā tik trausli bet droši ka nekāda palmu šalkoņa nespētu aizsaukt mani projām jo esam viens otram te piederoši un cilvēku klusējošie rēgainie silueti kā veļi no tumsas izauga un nāca man pretī laikabiedri un senči ienaidnieki un draugi katrs ar savām domām bet visi no viena rauga
Novembris novembris domas kailas zarojas pavedienos būt savās mājās starp savējiem nebūt kā atstātai ciemos satikties atkal kā parasti tajā pašā vecajā vietā tu pazītu mani pēc svecītēm sienā es tevi pazītu ikvienā novembris vēl pēc nedēļas svētki jubileja neaicināsim citus nevajag gaviļu, deju vispirms sevī paši svētīsim un lieki vēl kaut ko skaidrot es ar paceltām zvaigznēm kā parasti būšu vecajā vietā gaidot novembris pēdējā svētdiena tumsā iesim cauri viens otram kā līdzīgs līdzīgu jutīsim cits citu bez vārdiem bez rokām te starp savējiem mājās... pārāk bieži ir būts kā ciemos novembris domas kailas zarojas piemirstos pavedienos
Dziesma Šī dziesma ikgadējos svētkos Neļauj mums sēdēt klubkrēslos Tā liek mums piecelties kājās Un stingri apzināties- mēs esam mājās Skanot šai dziesmai karogs ceļas mastā, Spītīgais vilnis atgriežas dzimtenes krastā Saule liegi ielaižas jūrā Un vējš iepūš zvejnieka burā Sava jūra, sava zeme, savas pļavas Nevienam svešam gar to nav daļas Vien īstens latvietis saprot, Ka savu zemīti mīlēt ir jāprot Pat tad, kad liekas, ka pasaules gals, Tu atgādini sev-tas vienmēr būs mans! Mans mežs, mans ceļš un mana dziesma, Kas, katru gadu deg kā liesma. Šī ir mana zeme, mana tauta un mana saule Un katru gadu ir tā diena, Kad šī sajūta nepaliek viena Jo katrā no mums ir šī liesma, Kad ieskanas mūsu kopējā dziesma- Dievs svētī Latviju...
Ziemassvētku brīnumiņš Mazs Ziemassvētku brīnumiņš, Svētīgs, maigs un kluss, Tumšajos ziemas rītos Uz degungala tev dus. Salds smaids, kuru vairs nevar noslēpt, Kad sniegpārslas debesis krāso. Uzvelc cimdus, aptin šalli ap kaklu, Baudi ziemu un skaisto sniega prieku.
Mīlestība ir svētku sajūta Tu esi pretēja dzimuma Rūjas krasts tu esi zvaigznes bet es esmu nakts tu meklē mani lai pazustu starp trotuāra spraugām taču es gribu traki katru tavu rīta sapni laizīt no tavām puskailām zemes krūtīm zvēru būšu jūtīgs pret katru asnu jo vienalga velnus esmu tavs kalps Dieva sūtīts un atkal es pazaudēju tevi, lai tu atrastu spēku krūtīs nopirkt sauju pasauļu saules jo vārdi kas jauni ir domāti tev lai tu tos lasītu un prasītu vismaz pagaršot lūpu kaktus uzliec uz mēles cukurgailīti kā pirmos bērna vārdus tu atvēri man acis kā durvis bet ja godīgi tikai tavos sapņos es esmu Alises ielas burvis.
Savam dēlam Vidū mans dēls kā balta svītra uz pelēkas asfalta dienas guļ tur lietus aizelsies sit papēžus pret ietvi un kuļ uzpūteni peļķē protestējot pret laimi bet es ar tevi laimīgs nokrītu ceļos un zvēru es dzejošu dzejoļus par prieku tev un mīļotajai kaut vai pusgadsimts paietu es tavus smieklus skaitīšu krāšu un bēršu glāzēs katrā sekundes simtdaļā par spīti negaisiem es kvēlošu lai sildītu tevi ar tinti asinīs tu esi vienīgais gaisa kuģis manās narkomāna debesīs un es esmu dzīvs jo tu smaidi man un es ticu tam lai kur tu būtu es būšu tur
Piedzimt Bija janvāra ziema kokaīna pulverītis mētāja ielas bin ladena asaras neslēpa smieklus kad gulēju mātes klēpī Dieva tēva roku svētīts Es klusām lūdzos Pleaz! ļaujiet man gulēt vēl sekundes trīs tad gan es celšos un kliegšu kā modinātājs Labrīt! ******** kad varavīksnes loga rūtīs plīst tad sniega mātes atnestie bīti klejo brīvi es padzīvi ejot naktī mīlu saprast ka tikai mana mamma ir neaizmirstulītes cienīgs hīts
Ziemassvētku prieks Viena zvaigznīte tik logā šajā naktī spīd, Kad aiz loga pār laukiem nāk Ziemsvētku miers, Bērniņiem actiņās mirdz neviltots prieks Un egļu zaros iemirdzas svecīšu sirsniņas. Lai prieks tev un man šajos Ziemassvētkos, Kad visapkārt valda miers un saticība! Lai prieks tev un man šajos Ziemassvētkos, Kad zemi pārklāj sniegs! Viena cerība kāda bērniņa dvēselītē dzimst, Kad aiz loga sāk dejot sniegpārsliņas ar vēju, Bērniņu actiņās mirdz prieks, Un pār laukiem klusi ar dāvanu maisu nāk Sala tētis...
Ziemas sapnis Ap pusnakti laiks Jau tavas pēdas sniegā dzēš, Bet tu jau guli Aiz sevis atstājot ēnas. Bet es savas domas tavā virzienā sūtu, Pa mākoņu pastu, lai nekavē laiku. Ik mirklis, pavadīts starp sapņiem taviem, Kā puse mirkļa, esot blakus tev. Es ceru tavos sapņos jaukties, Griezt pasauli tev otrādi. Lai nezini, kur ej, kur biji. Tik to, ka esi te, kur snieg. Tavu silto smaidu gaidu, Draisku liesmu deju vaigos. Piemiedz aci, garām ejot, Dod mīlestībai iespēju, kaut vai vienu.
LATVIJA Mēs mīlam šo zemi, kur dzimuši esam, Kur baltieša spītu mēs līdzi sev nesam. Reiz Latvija pastalas uzāva kājās... Bet tagad, tik daudziem jau pamestas mājas. Mēs ticam un ceram, ka zemīte mūsu Reiz atdzims un noberzīs uzkrāto rūsu. Kaut Latvija maza, tā stipra ar garu, Ja atgūta brīve, laiks uzplaukt ar sparu! Aug paaudze jaunā, tā ķersies pie lietas, Un valdībā liekēžiem nebūs vairs vietas. Mēs ticam, ka tautieši tālajās zemēs, Reiz skatienus Latvijas virzienā tēmēs. Jo mīlam mēs zemi, kur dzimuši esam, Pat svešumā Latviju sirdī mēs nesam. Vien nosodām varu, kur naudkāre valda, Kur miljoni smadzenes drumstalās skalda. Mēs gribam, lai atgriežas saprāts un brīve, Lai visiem reiz Latvijā laimīga dzīve. Lai pastalās dejojam tautiskās dejas, Bet sadzīvē kāpjam uz augšu no lejas. Mēs nedrīkstam Latviju piesmiet un gānīt, Pa novadiem visus vien rīdīt un dalīt, Jo Dzimtene bija un paliks mums viena. Kas musina tautu, lai neaust tam diena! Reiz Abrene noklīda neceļos tālu. Var Latgale arī reiz piedzīvot galu! Ja Rēzeknes Māra ar pacelto krustu, Tā teikt, dažiem tautiešiem, neuzbērs dustu! Mēs Latviju mīlam, šeit dzimuši esam, No Ventspils līdz Zilupei karogu nesam. Gan Limbažos, Rīgā, gan Liepājā, Valkā, Lai Latvija plauktu, mums jādodas talkā! Lai Dievs svētī Latviju, svētī un gādā, Lai bērni un sirmgalvji nepaliek badā! Lai svešatnē mītošās mātes un meitas, Steidz sakravāt koferos jakas un kleitas... Lai pasaules lidostās, Rīga, skan cēli, Kad masveidā mājās brauks Latvijas dēli. Kur gaidīs tos smaržīgās rupjmaizes klaipi, Kur Dzimtene zels, tai būs noberzti traipi. Mēs mīlam šo zemi, gan laukus, gan silus, Gan jūrmalas smiltis, gan ezerus zilus. Nekur nav, patiesi, tik labi kā mājās, Kur saimnieki esam, kur atmiņas krājas.
KAD PA LATVIJU DĒMONI PLOSĀS Mana ģitāra, mosties un skani! Paliec draugos kā allaž ar mani! Ja kaut vienai es pieskaršos stīgai, To būs jāsadzird sirmajai Rīgai. Mana ģitāra, tu mana dzīve! Mēs ar tevi kā skrūve un blīve. Varam satusēt roķīgā dejā, Varam gremdēties latviskā dzejā... Mana ģitāra, mosties un skani! Stīgas, stīgas, jūs sadzirdat mani? Cauri negaisiem, vētrām un paliem, Jānes dziesmu līdz ciematiem tāliem! Laiks mums uzdziedāt latvisku roku, Sniedzot draudzīgi viens otram roku! Mazliet skarbajās mūzikas taktīs, Latvju roks, lai skan dienās un naktīs! Lai no mūzikas nedotos projām, Cits uz mājām, cits kopmītņu kojām, Mēs ar ģitāru jautāt jums gribam: Varbūt mazliet par skaļu mēs rībam? Atskan nē! Nu, tad uzmetam garu! Dziedam skaļāk, vēl skaļāk, ar sparu! Lai pār Latviju pārklājas balsis! Šoreiz roks! Latvju roks, nevis valsis! Skarbās mūzikas pārņemti varam Neļaut noplakt ne sparam, ne garam. Kad pa Latviju dēmoni plosās, Mūsu saprāts, lai prātīgi rosās. Ja skaus visus mūs laime un brīve, Uzplauks ziedi un sazaļos dzīve. Latvju roks skanēs klubos un hallēs... Valsi dejojot - līksmosim ballēs! Tomēr pagaidām nesteigsim svinēt, Nevar nākotni zīlēt un minēt. Cauri negaisiem, vētrām un paliem, Dziesmu jādzird gan tuviem, gan tāliem!
ADVENTE Santaklauss iejūdzis kamanās briedi, Sakrāvis dāvanu maisus, turklāt, Drīz pāri laukiem, pa sniegbalto sliedi... Ticiet, būs vecītis Ziemsvētkos klāt! Adventa laiks paies noskaņā svētā, Dieviņš ar padomu līdzās mums būs. Laime, tad mājos ik namā, ik sētā. Veiksme un mīla vairs neapies mūs! Decembra krēslā, ja iedegsim sveces, Drēgnajām dienām degs gaisma pie krūts. Enģelīt s balts, kas uz veikala letes, Vicinot spārnos, steigs klauvēt pie rūts. Dieviņš to sūtīs, lai tumsu mums kliedē, Mudinot pārdomāt mirkļus, kas zūd. Ziemsvētku gaidās, lai rētas var dziedēt, Jo klusuma svēta par daudz nevar būt!
Latvija Zili ir ezeri Tavi, Zaļas pļavas un meži. Dziļas ir tavas saknes! Latvija - mēs esam Tava sirdsapziņa, Tavi zari, kas debesīs tiecas Latgale - ezeru zeme - Tava sirsnība un spēks, Mākoņkalna dvēsele. Kurzeme - tavs lepnums, jūra, Sūrums un spīts. Zemgale -Tu mūsu maizes klēts, Un Vidzeme un Rīga - Tas viss ir mūsu. Saknes, kas dziļi zemē, Zari, kas debesīs tiecas, Mūsu meitas un dēli. Tie esam mēs! Tie esam Latvija!
Sigulda Sigulda es mīlu Tevi kļavlapu zeltā, Es mīlu Tevi ievu reibinošajās kupenās, Tavās atvaru dzelmēs vasarās, ziemās, Dzērvēs un vīgriezēs Vienmēr Tu daļa no manis Es Tevis Kad jāauj kājas Un laiks projām doties Es daļiņu Tevis ielieku somā. Un līdzi sev nesu. Kad gribēsi mani satikt tad Siguldā Kļavlapās, ievās, vasarās, ziemās Tiksimies Siguldā! Pilsētu pilsētā. Es mīlu Tevi! Kļavlapās, ievās, vasarās, ziemās, Dzērvēs un vīgriezēs!
Sveču sajūta Ikvienam šodien sveces rokām tiek svētku spožums dāvināts. Ikvienam šodien siltām svecēm, ar labestību ceļš ir klāts. Un varbūt tieši šodien kādam par sveci nedaudz gaišāks prāts, un varbūt pat par sveci siltāk un laipnāk citiem mirdzēs kāds. Un varbūt kāds vēl palūgs svecei, lai neapstājas gaismu dot, lai sirdī turas svētku siltums, vēl arī svecei nodziestot.
Ar Latviju Krāsainas lapas visos ceļos vēl rudeni dāvāt steidz, kad sarkanbaltsārtās rozēs saulriets un saullēkts kvēl. Ar Latviju domās un sirdī, mirkļi un dienas būs salūta gaismās spožās kā svētki un pārsteigums. Novembra tumšās naktīs, salnās, kas zemi klāj, pa krāsainu lapu taku nāk rudens Latviju modināt. Pasaules elpu no rītiem klusumā saklausīt var ko čukstā skaļā teic atbalss, kā sveces liesmā zied nakts. Vien sargāt, mīlēt un saprast, šo zemi, ko novembris ir dāvājis brīvu un cēlu, šo zemi, kas sevī jāsadzird.
Eņģeļu nams Tu teici eņģelis bija, apciemoja mūs, aiz loga, tumša un klusa, dedzot vakarzvaigznes, kas spīd no gaismas pieskāriena, no brīža, ko saskatīt. Vēja pūtiena brāzma un šalkas, klusums rēns no tumsas sāk raisīties gaismas staros, kā solot, viss kļuvis un paliks savādāks. Tu teici nav laikam varas, pāri mums ir kāds eņģeļa spārns, ja vari, esi līdzās šajā namā, kur eņģeļi satikties sāks. Ja sajust spēsi, tie nāks. Krita sarma, skanēja atbalss, no viegluma steidzās cits rīts, pamodies gaismas staros, ar eņģeļa elpu un klusumu piepildīts.
citā laikā vēl viena diena miglas pilnā vakarā starp izgaisušu mirkļu totēmiem spēlējas ēnu plūstošais laiks, nepārnākušu atmiņu aizputinātos ceļos laižas putni, spārnu vēzienos aiznesot debesis citviet, citā laikā, mēs klusētu pārpeldēts atvars nepārvērtīsies straumē, ūdens atmiņas plūst uz jūru, akmens atbalss paliek dzintara graudos, zudušās pēdās krājas neīstas pērles vēsture atgriežas, laika loks noslēdzies iedžinkstas sudraba monētas, augstākās raudzes prove pārbaudīta, dālderu spožumā gadsimtu apsūbējums liek sevi manīt Pēterbaznīcas zvanu skaņās piezvani šovakar, klusuma pārāk daudz
Svētkos Cik sapņaini mostas Rīga Šorīt tumšzilās villainēs! Nodreb mana sirds un roka... Viļņojas Daugava Un sirmmāmuļa Latvija laimīgi smej. Tik Pētertornī gailis klusi ar aci mums miedz. Es esmu tava Pārdaugavas meitene, Kura šodien pie trīs zvaigznēm dzied Par prieku, laimi un mārtiņrozēm baltām. Es zinu, tu gaidi mani pat svētkos Pie mazā tiltiņa, pie operas, Kur ugunspuķes gaisā plaukst. Un gribu vēl rīt un parīt Te mīlestību ieraudzīt, Te spoži starot novembrī Un lapās slēpties rudenī!
Gaidot Ziemassvētkus starp dubļiem un zvaigznēm eņģeli gaidot eglītes pošas un piparkūkas izrāda sevi tik kārdinošas maratons sācies lielveikalu džungļos reklāmu krāsainās sejas kā sidra uz smadzenēm lejas bet augšā aiz mākoņu vāliem spīguļo zvaigznes smīnot par mums klaidoņiem virtuāliem aiz datoru sienām starp nebijušām ziemām kāds tumšākā naktī iedegs svecīti mazu mums visiem gaišākām dienām
*** drīz Ziemassvētki nāks un Ziemassvētku vecītis varbūt tev kādu brīnumu no lielā maisa izvilks to brīnumsvecīti ko sauc par mīlestību un otru svecīti ko sauc par pacietību un trešo gaišāko to iedegsim un viņas gaismā viens otram laimi dāvināsim
*** tumša naktī zaļā eglē spoži spīd baltas sveces Ziemassvētki atnākuši jaunu gaismu atnesuši
Limbažiem 790 Septiņi simti deviņdesmit Tas ir daudz, vai ne pārāk daudz, Ja ar Sudraba pilsētu Limbažiem, Tu pats kā zaļoksnis ozoliņš audz? Steidz gadsimti, kaut kur tie aiziet, Senās pilis caur gadsimtiem drūp. Par to Limbažu ļaudīm nav raizes, Tiem gaišā pilsētas rītdiena rūp. Kad pilsēta rītausmā staro, Jo tai iedota sudraba sirds, Tās mirdzošās ābeles zaros Jau sudraba āboli mirdz. Arī Lielezers sudrabā zvīļo, Dzidro ūdeni noglāsta krasts. Vai ko citu var limbažnieks mīlēt Un ko tuvāku sirdij sev rast? Daudz Laimes, Tev, pilsēta mana, Audz liela un gadsimtos mirdzi! Glabā ilgi, cik ilgi vien sanāk, Ozolzaru ar sudraba sirdi!
Ziemassvētkos Šonakt svētkus svinēsim, Jo Jēzus bērniņš dzimis. Priecājas pat Visums viss, Ber zvaigznes nenorimis. Zvaigžņu acis debesīs Mirdz starojošā priekā. Mēness vaigs ir nosarcis, Ber dimantiņus sniegā. Bet ļaudis šonakt negulēs Tie priecāsies par mirgu, Par to, kas zaigo debesīs, Ar prieku pilda sirdis. Par to, ka eglēs svecītes, Jau deg ar liesmu zaigu, Nāks Ziemassvētku vecītis Ar nosārtušu vaigu. Vecītim būs dāvanas Lielā, lielā maisā, Tas atbrauks spožās kamanās, Tā vienkārši pa gaisu!
Es svinu dzīvi Zinu, ko es uzrakstīšu dzejā Man nav jādomā nevienu brīdi. Nevienu dienu neizkaisu vējā, Kā dārgums man ir katrs laika sprīdis. Jūtos laimīga un svinu dzīvi, Un priecājos par dienu Dieva dotu, Mana izvēle no šaubām brīva Ik mirkli krūtīm piespraužot kā rotu. Kas var aizliegt savu dzīvi svinēt? Šie svētki paši īstākie, nudien! Tā var kādu laimes brīdi vinnēt, Par laiku nedomāt, kas ātri skrien.
Jauno gadu gaidot Dubļi, ne sniegs, šoziem vairāk zem kājām,- Noburkšķ jau atkal kāds un tad bez steigas Turpina ceļu pa taciņām savām. Ko gan vairs noskriet,- Tāpat gadam beigas! Es jau arī kā peldot caur pasaku Varētu sniegpārslas skaitīt un elpot, Tikai tavs zvans ierauj Vecgada trakumā Vairāk kā karstvīns un atlaides veikalā, Vēlīnās kundes aiz deguna velkot... Nē, laikam nebūšu es pūļa cilvēks Ikdienas steigā, ne Vecgada kņadā. Dāvanu kārbas gan saista kā bērnībā, Bet ja ko dāvini...,- esi tu pats, Atnāc un izbrien ar mani caur pļavām Kails un vēl kailāks kā jaunais gads.
Palēciens virs ikdienišķā Palēciens virs ikdienišķā Sev tik ierastajās kedās... Un kas ir tas, ko tu vairs nespēj, Pat ja kājas izmērs lielāks Un sāp savādāk kā agrāk? Ak, piedod, zinu- tas tavs kreisās kājas īkšķis... Kā likums, atkal kurpe spiež! Bet skatos, Vai man izliekas, ka smaidi Un smaidot nemanāmi ciet... Cik spītīgi ir savām sāpēm pretī kost, es brīnos! Kā ceļazīmei būt, ko rupjas rokas liec, Bet tu joprojām lepni smaidi... Vien skaļi klusē, Jo es dzirdu- Sirds tev kliedz. Un varbūt tā tu piedzeries no savām sāpēm Vai noreibsti, Kad atklāj savas plaukstas tukšas... Bet tomēr svini savu mazo palēcienu. Ko izlikties,- Mēs visi reizēm svinam vieni.
Bibliotēka Caur miglājiem,lietavām, puteņiem Caur gadsimtu domgraudu zeltiem Tur iegūstam draugu, kas nenodos Būs kopā gan laimē, gan sūrē Tur pazūd kāds pasaku burvībā Kāds karos, kāds cīnās ar pūķi Ir kādam dots apkārt braukt pasaulei Un kādam kuģot pa jūru Kāds mīlē tur kvēli un kaislīgi Kāds slēpjas aiz eņģeļu spārniem Ir kādam dots atrast, zaudēt un gūt Un kāds laimīgs aizmirstas sapnī Tur brīnumi lieli un maziņi Tur laime un nelaime vienviet Tur sapņi un cerības savīti Caur domu un dvēseļu graudiem.
Cerība Miglā rudeņo kļavlapu ziedi Ābeles briedums tik salds Ozols cēli nomet pa zīlei Kastaņi pārbriedā plaukšķ Ejot rudenī ieslīgsi domās Par to kas bij' un kas būs Cik eglāji zaļi stāv svēti Un bērzlapu zelts sauli nes Rudens lietavas dzēlīgi drēgnās Aizskalo dzirkstošo vasaru prom Vēji ievējo miglājā dvesmu Kurā vēlīna pilnbrieda dzirksts Vēl tik mirklis būs rudenim krāsot Vēl tik mirklis mums dzīviem kļūt Lai caur skarbajiem puteņi vējiem Varam laimi līdz vasarai nest...
Tikai trīs trīs uguntiņas iedegšu, lai sirdī gaiši kļūst, trīs uguntiņas iedegšu, lai lietavas ko gūst. to pirmo degšu tikai sev, lai sirdī atplaukst smaids un no tā smaida manī deg, sirds lietuslāses vaids. to otro degšu tikai tev, lai sajūti cik silts ir manas domas vējojums kas lietū nesamirkst. to tešo degšu lietavām, kas zemi raudās tin, lai nejūtas tās vientuļas, un saulej taku min. trīs uguntiņas iedegšu, lai sirdī gaiši kļūst, un no šīs dienas lai tās ir, kā saules gaisma Jums...
12 stunda Visi uztraukušies gaida, Kad pulkstenis tik savu laiku skaita Visu sejās redzams prieks Un nekas vairs nešķiet lieks. Katrs vēlas Jaunā gadā Papūlēties draugu labā Vairāk dodot, siltumu starojot Labus darbus kopīgi padarot, Bet pulkstenis pie sienas sit Un šampanietis vaļā rit, Kad katrs vēlējumus saucam Un prātu vien sev paši jaucam. Pulkstenis vien tikšķina Un kāds ar aci mirkšķina, Jo Jaunais gads ir sagaidīts Un Vecgada vakars jauki aizvadīts.
*** Kad mēs smaidām - mums pasaule smaida Un rozā sapnis par īstenību reiz kļūst Tad pārsteigums kā jauns notikums jau mani gaida Un visas skumjas kā sniegs uz plaukstas kūst. Kad sevi atdodam mēs daudz ko pretī saņemam Un Ziemassvētku prieks ik katrā sirdī mīt Tad noticot īstam brīnumam Savu laimes zvaigzni debesīs spēt ieraudzīt. Kad sirds siltas sajūtas mums visiem ir priecīgi Un Jaunais gads pie durvīm jau klauvē Tad sapņi un mērķi, kas piepildās, lai vairāki Kurus dienu no dienas īsteno un saudzē.
*** Šajā Ziemassvētku naktī iededz eglītē trīs dažādas svecītes: Vienu par paveiktiem darbiem Otru par brīžiem skaistiem Trešo par topošiem mērķu peipildījumiem. Katra iedegtā svecīte eglītē liks aizdomāties par laiku kas bijis, kas ir un kas būs. Lai trešā iedegtā svecīte eglītē Tev atnes to, ko visvairāk vēlies saigaidīt.
Izelpa ieelpā Vārds vārdam piesien vārdus un pielīst ar strāvu, lai nākamie soļi piena putās atstāj mazus, līdz šim nemanītus pēdu nospiedumus. Un gaiss, lai sačukst ausīs pārslas, vieglos pavedienos. Mēs sakāpsim loga rūtīs uzziedēt sveču liesmās, pieliesim spārnus siltām, gaisīgām sajūtām, un lidosim cauri smalkiem, baltiem koka pirkstiem piesnigt ar retām vēja plūsmam mūsu prātos.
Sapņos Nocelt varavīksni no debesīm un likt to kabatā, basām kājām saminot pirmās sniega segas, atceļā pie sevis. Aizķerties kādam aiz auss un piedūdot ķermeņa vissīkākos matiņus mandarīnu smaržām un sprakšķēt kā degošai malkas pagalei. Lai liesma sadeg sejās, ejot pasaules malai pieskarties. Mēs pulksteņus noliksim uz acīm, lai tie tikšķ kā sniegpārslas aiz apvāršņiem. Kādam jāpārkož pasaule un jāpiesmeļ izsalkušos ar karameli, lai laiks neapstājies turpina savu skrējienu, šķeļot mākoņu krūtis, pārpildītas miera pikām. Mums jāpieplok tuvāk gaismai ik stundu, minūti.. līdzsvaru auklējot.
PIEGDIENAS SVĒTKI (pēc trešā iešņauciena) kaut kādā paralēlā visumā es sludinu tavu daili stāvot uz komētas astes dzalkstainas kas valstās sānis zvaigznes metot un čurkstot tu esi mana mīļā TU ESI MANA MĪĻĀ pirms melnā cauruma kas īgns draud vēsajam visumam mēdās ar melnu staru vainagu kaut patiesībā ir silts kā tavu krūšu oglītes tumsā neizskaidrojama uguns lāso manā tukšajā galvā ko karsta turbulence mētā virs tavām zaļgajām gravām un es skaidri no asteszvaigznes malas redzu kā planētas ieleju svēta zemestrīce vilni pēc viļņa o tu alkainā atsaucīgā gaidošā gravitācija o mana versmīgā aizdegšanās ieejot tavā atmosfērā o kalni kas brucinās un jūk o jūras kas sviežas apkārt un sānis o debesis kas tuvojas aulī un reizē aulī mūk o pasaule kas gurusi pati sevī arvien straujāk brūk no ieelpotiem augstumiem krīt atpakaļ zemē pļavas un kalni rimst zāles stiebri savās vietās un avots rāmi atsāk tecēt pār savām vecajām krācēm es aizmirstos tālu vēl pirms saviem senčiem un tālu aiz saviem bērnubērnubērnubērniem kļūstot bezlaicīgs kā pārpildīts mirklis tu dzer manu pienu TU DZER MANU PIENU
Limbaži SS pie atvērta loga no rīta es ieraugu karogu plīvojot tā bārkstis piesedz baskāji Latviju tā kautrīgi slēpjas kā bērns kas nozadzis mammai konfektes un pirmoreizi izmēģinājis pomādi lūpu tik karstas sajūtas kā iemīlējies sevī kā visas Latvijas alus kausus dzēris šajā vārtrūmē uz mutes es klūpu nav vēls ir gaišs bet karogs vēl plīvo iet Latvija jau platākiem gurniem kā negause aizķerot ielu namus zvalstot sānis palodžu puķu podus klusi dīdās aku dziļie grodi kauli vairs neklausa prātu viss ir spalvas pavasara vējā pavēlniece Latvija
*** simtskāji sakrustotām pēdām viņu pārnes Limbažu mednieki mājās ne brīnās ne vaicā sievas karst zināt kā šim uz ķēķa galda lai ak nevainībā atšķetina kājas eh vīrs ej lūdzu ellē vai arī apseglo zirgus man te aiz aizvērtām durvīm laiski un tīkami risēs sevis pašas tirgus rīts kā glodene vēl aizmidzis zem palaga lokās aiz aploka zirgi un tēvainis brokastu ietur ar Ģirdu vai nav vienalga kur ir mans laulenis Pērnavā vai Rīgā (plīv karogs) vai Slokā ir katedrāle Parīzē dzimtais mākslinieks grašiem saujās par visu kas zīmēts kas skūpstos apskauts bet aizvien ne mīlēts grūž piestā saberzts karogs ne sveicam valsts svētkos JAU ESAM KRIEVI ir noskūtas avotā mērcētas kājas es lavīnā tevī slīdu Latvija tu esi manas mājas
Balta diena Ir balta diena balta piepildīta, un baltas domas zemi klāj. Uz baltiem kokiem vēlējumu pilniem snieg baltas cerības un neapstāj. Zem baltiem kokiem sirds kļūst balta un baltu tā sev līdzi nes. Tad mirdz it viss, viss aiztur elpu, kad balti svētki aizskar dvēseles.