OLB speciālizdevums Nr. 3 un Nr. 4, gada novembris Special edition - Newsletter # 3 and #4 of the Oregon Latvian Society, November 2017 Brīvības

OLB speciālizdevums Nr. 3 un Nr. 4, 2017. gada novembris Special edition - Newsletter # 3 and #4 of the Oregon Latvian Society, November 2017 Brīvības piemineklis 1937.gadā. Foto no žurnāla Atpūta 1937.gada 19.novembrī Photo from magazine Atpūta, The Monument of Freedom in 1937 Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 1

Sludinājumi/ Advertisements per issue Pilna lappuse/full page $45.00 Puse lappuses/half page $25.00 Ceturtdaļa lappuses/quarter page $15.00 Izdevējs: Oregonas Latviešu Biedrība Publisher: Oregon Latvian Society OLB mājaslapa/oregon Latvian Society (OLS) website: www. oregonlatvians.org. Lasītāji ir aicināti iesūtīt rakstus, vēstules, atmiņu stāstus, ceļojumu aprakstus, fotogrāfijas uz oregoniesi@yahoo.com. Readers are invited to submit articles, letters, memoirs, travel journals, photographs to oregoniesi@yahoo.com Izdevuma redaktore/ Editor Ilva Metlāne Mākslinieciskā redaktore un maketētāja/datorgrafiķe Graphic designer and layout editor Laima Kļaviņa Ar tulkošanu palīdzēja Help with English translation OLB mājaslapas veidotāja OLS website designer Literārā Redaktore Latvian Language Editor Pauls Toutonghi Emīlija Šteinblūma Sandra Brigsa Valde / Board Priekšsēde/President Ilva Metlāne 503-614-8779 Sekretāre/Secretary Māra Reinolde 509-427-4749 Kasieris/Treasurer Jānis Locenieks 503-614-8779 Biedrzine/Membership Services Biruta Zommere 503-436-1708 Valdes locekļi/board Members Sandra Brigsa Māris Graube Rūdis Pavlovičs Ivars Šteinblūms Krista Cickovska Ieva Dekstere Andris Balodis Pauls Toutonghi Alberts Ritmanis OLB paspārnē darbojas / Associated with OLS Bibliotēka/Library - Biruta Zommere Kulinārijas klases/cooking classes - Dace Garuts Grāmatu grupa/book group - Māra Reinolde Gleznošanas grupa/painting group - Ināra Beitlere Nama īrēšana/rental of the Latvian Hall - Daina Radziņa Baznīcas tīmekļa vietne/latvian Lutheran Church Website: www.latvianchurchinoregon.org OLB e-pasta adrese/ols e-mail address: oregoniesi@yahoo.com OLB vēstures mākoņa adrese/ols history in the cloud: http://sdrv.ms/1aze35k Follow us on Facebook: Oregon Latvian Society - more photos and articles Sekojiet līdzi Oregonas Latviešu biedrībai Facebook Oregon Latvian Society! Nepalaidiet garām iespēju iepazīties un lasīt rakstus angļu un latviešu valodā par latviešiem, kultūru, identitāti, mūziku, kā arī redzēt daudz interesantu fotogrāfiju no Latvijas, kas parāda tās skaistumu ne tikai dabā, bet arī cilvēkos. Ja jūs vēlaties, lai kādas jūsu Latvijas bildes vai jūs paši tiktu ielikti kā Oregonas latvieši ceļojot pa Oregonu vai ārpus tās sūtiet oregoniesi@ yahoo.com! If you want to be known as an Oregon Latvian, send us your pictures of activities in Oregon or other states or in Latvia or elsewhere oregoniesi@yahoo.com Check and like us on Facebook Oregon Latvian Society! Follow the life of Oregon Latvian community. There are many interesting articles in English and Latvian about Latvians, Latvian culture, heritage, identity, music, as well as beautiful pictures from Latvia to show the beauty of the country and its people. We find and post the articles for you about Latvia and Latvians in English; you read and enjoy them! 2 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

Oregonas Latviešu Centra Pasākumi 12. nov Draudzes 65. gadu darbības dievkalpojums 12.00 Vizitēs arhibīskape Lauma Zušēvica Church Service 18. nov Latvijas valsts svētku svinības 12.00 Celebration of Latvian Independence Day 2. - 3. dec Ziemassvētku tirdziņš 10.00-16.00 Christmas Market 17. dec Dievkalpojums Church Service 11.00 Draudzes eglīte 24. dec Ziemassvētku dievkalpojums 16.00 Christmas Eve service 6. janv Kulinārijas klase Cooking class 10.00 12. janv Dziesmu vakars Song Soiree 19.00 14. janv Dievkalpojums Church Service 11.00 Latviešu kino pēcpusdiena 12.30 Dokumentālā filma Vārpa apsolītā zeme Documentary movie about Latvians in Brazil (in Latvian only, no English subtitles) 28. janv Dievkalpojums Church Service 11.00 3. feb Kulinārijas klase Cooking class 10.00 11. feb Dievkalpojums - Church Service 11.00 Oregonas Latviešu Biedrības gada sapulce 12.30 Oregon Latvian Society Annual meeting 25. feb Dievkalpojums Church Service 11.00 Baznīcas gada sapulce (pēc dievkalpojuma) Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 3

Latvijas Valsts Dibināšanas Svētku Atcere Oregonas Latviešu Centrā Latvian Independence Day Celebration in Oregon Latvian Center Pasākums veltīts dzejnieces Zinaīdas Lazdas 60. gadu miršanas piemiņai Oregonā. (1902. g. 6.jūnijs - 1957. g. 7. novembris) Sestdien, 2017. gada 18. novembrī, pl. 12.00 Kopīga fotografēšanās pie Latvija karoga Azaids Pl. 13.00 Latviešu skoliņas bērnu uzstāšanās Kursas audzēkņu uzstāšanās Svētku uzrunu Tautas dziesma un tautas dvēsele teiks diriģents, komponists, čellists Juris Ķeniņš The event is dedicated to the memory of poet Zinaīda Lazda who passed away 60 years ago in Oregon. (June 6, 1902 November 7, 1957) Saturday, November 18, 2017, 12pm Performance by Oregon Latvian school children Performance by Kursa students Guest speaker and concert by - Juris Keniņš Piano Kārlis Jurisons Please bring a potluck dish to share with the community! Donations starting from $10 per person, children free. Svētku koncerts: Juris Ķeniņš - čells Kārlis Jurisons - klavieres Lūdzu piedalieties kopīgā azaidā ar groziņiem! Ieeja pret ziedojumiem sākot no $10.00, Bērniem ieeja par brīvu. 4 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

Juris Ķeniņš Dzimis 1952. g. Kanādā, Toronto. Beidzot Toronto universitāti ar grādiem mūzikā un pedagoģijā, viņš 30 gadus ir darbojies kā mūzikas skolotājs Toronto vidusskolās, turpinot blakus karjeru kā čellists, diriģents, komponists, lektors un rakstnieks, arī apmācot stīgu kvartetus Toronto universitātes mūzikas fakultātē. Juris trīs Kanādas latviešu dziesmu svētkos ir vadījis mūzikas nozari, un ir pašlaik Latviešu Dziesmu svētku biedrības Kanādā valdes priekšsēdis kā arī Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā (LNAK) valdes vice-priekšsēdis un kultūras nozares vadītājs. Darbojas arī LNAK Izglītības un Kultūras Fonda valdē un ir Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības Kultūras Fonda priekšsēdis un mūzikas nozares izpildvadītājs. Kā čellists piedalījies dažādos kamermūzikas projektos Ziemeļamerikā, Eiropā un Latvijā. Juris ir bieži uzstājies arī kā diriģents kopā ar Toronto jaukto kori Ziemelis, bijis XIV dziesmu svētku Kanādā virsdiriģents, virsdiriģents Rietumu krasta dziesmu svētkos Sanhosē un vadījis kamerorķestri ASV dziesmu svētkos Baltimorā 2017.g. jūlijā. Kā orķestra diriģents Kanādas dziesmu svētkos viņš ir diriģējis pirmatskaņojumus un skaņdarbus ar solistiem Rasmu Lielmani un Artūru Ozoliņu. Jura paša skaņdarbi ir piedzīvojuši pirmatskaņojumus Kanādā, ASV un Latvijā un ir dziedāti novada dziesmu svētkos un valsts svētkos Latvijā, kā arī dziesmu svētkos Kanādā un ASV. 2016. gadā Valsts Akadēmiskais koris LATVIJA pasūtīja un atskaņoja Jura Ķeniņa dziesmu Es gribētu! ar komponista vectēva Ata Ķeniņa tekstu, pasūtot arī jaundarbu 20. Garīgās Mūzikas festivālam 2017.g. augustā Missa brevis latviensis. Nesen atgriezās no koncerttūres Latvijā Sarunas ar dzimteni ar Lielās mūzikas balvas laureātiem Kristīni Adamaiti, Ievu Paršu un Arti Sīmani. Pašlaik Juris ir Toronto kameransambļa Empire Trio čellists, piedalās Ziemeļamerikas latviešu kameransambļos, ir Kanādas folkansambļa Poor Tom dalībnieks, un bieži uzstājas duetā ar Toronto altistu Arturu Jansonu. Turpinot darbu izglītības jomā, viņš kalpo kā mācību programmu padomdevējs Kanādas Mūzikas Centram (Canadian Music Centre). Born in 1952, Juris Ķeniņš is a graduate of the University of Toronto s music and education faculties. He worked as a music teacher in Toronto schools for over 30 years, while maintaining a career as a cellist, conductor, composer and arranger, lecturer and writer, as well as guiding string quartets at the University of Toronto s music faculty. For the past three Latvian Festivals of Song and Dance in Canada he has been chair of the music committee, and is currently chair of the Latvian Song Festival Association in Canada. He serves as the vice-president of the Latvian National Federation in Canada, (LNFC), as well as chair of its cultural division, and on the board of the LNFC s Educational and Cultural Foundation. He is chair of the Cultural Foundation of the World Association of Free Latvians and its interim chair of music. As a cellist, he has performed chamber music in North America, Europe and Latvia. He is conductor of the Toronto Latvian choir Ziemelis and conducted the massed choir at the XIV Latvian Festival of Song and Dance in Hamilton, 2014, and at the festival in San Jose, California in 2015. As an orchestral conductor, he has conducted at song festivals in North America, most recently leading the chamber orchestra at the July, 2017 festival in Baltimore, USA, and has performed with soloists Rasma Lielmane and Artūrs Ozoliņš. His own compositions have been performed in Canada and the USA, and at regional festivals and independence day celebrations in Latvia, as well as recorded for Latvian Radio; and at Latvian festivals in North America. In 2016, the State Academic Choir of Latvia commissioned and performed Juris Ķeniņš a cappella song Es gribētu! (I wish!), with his grandfather Atis Ķeniņš text, and commissioned a new work for the 20th Festival of Sacred Music in Rīga, August, 2017: Missa brevis latviensis. He has recently returned from a concert tour of Latvia Dialogue with the Fatherland with Latvian Grand Music Prize winners Kristīne Adamaite, Ieva Parša and Artis Sīmanis. Currently, he is cellist for Toronto s Empire Trio, participates in North American Latvian chamber ensembles, plays with the Canadian folk ensemble Poor Tom, and often performs as a duo with Toronto violist Arturs Jansons. He continues to work in education as educational consultant to the Candian Music Centre. Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 5

Oregonas Latviešu Centrā 2. 3. decembrī. Sestdien un svētdien no plkst. 10 līdz 16. Bagātīgs dāvanu klāsts rotaslietas, adījumi, keramika, kristāli, sveces, grāmatas, apsveikuma kartītes un vēl daudz citu amatnieku darinājumu. Lietuviešu izstrādājumi un Ukraiņu izrakstītās olas. Vienreizēja cepumu izlase, pīrāgi, rupjmaize, saldskābā maize un tortes. Garšīgas pusdienas sākot no plkst. 11. Pārsteigumu paciņas Izloze Rokdarbi bērniem Satiksimies, mielosimies, ciemosimies, iepirksimies! Viss atlikums par labu CENTRAM! Aicinām atbalstīt mūsu cepumu galdu ar pīrāgiem, ābolkūkām, Aleksandra kūkām, tortēm, rupjmaizi, saldskābo maizi, piparkūkām, Vajadzīgi palīgi Tirdziņa laikā! Lūdzu piesakaties pie Birutas Zommeres 503-436-1708, jbzommers@charter.net Vēlaties pārdot preces Tirdziņā! Lūdzu piesakaties pie Ievas Dexter 503-747-9493, ieva@ievaworks.com Saturday and Sunday December 2 nd and 3 rd at the Oregon Latvian Center, 10AM to 4PM Featuring a wonderful selection of authentic gifts including jewelry, knitwear, ceramics, glassware, candles, books, greeting cards, Lithuanian crafts, Ukrainian written eggs and many other handcrafted items. Also enjoy fresh baked goods, pīrāgi, cookies, cakes and rye bread. A delicious lunch will be served from 11AM Surprise gift bags Raffle Children s activity area Meet, eat, celebrate and shop! All proceeds benefit the CENTER! We invite you to support our baked good table by bringing your home made cookies, gingerbread, cakes, pies and bread. We re looking for volunteers for the event! Please contact Biruta Zommere 503-436-1708, jbzommers@charter.net If you would like to sell goods at the event, please contact Ieva Dexter 503-747-9493, ieva@ievaworks.com 6 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

Skoliņa Oregonas latviešu skoliņa sākās 2017. gada 1. oktobrī. Visas ģimenes ar latviešu izcelsmes bērniem, vai tie, kas vēlas mācīties latviski, tiek laipni lūgti. Skoliņu apmeklē bērni vecumā no 4 līdz 14 gadiem. Skoliņa mēģina uzsvērt latviešu kultūru, latviskas dziesmas, dejas un uzlabot bērniem latviešu valodu. Lielākā daļa nodarbību notiek kopīgi, bet ceram arī sadalīt bērnus pa vecuma grupām, kā arī valodas spējām. Tuvāka info: Andra Silgaile: knikvista@yahoo.com Dear Families! Mīļās ģimenes! It still feels very much like summer, but wanted to make sure you all save the dates for the Oregon Latvian school. This year school began on October 1, 2017. As always--sunday mornings @10:00 A.M-12:00 noon, in the preschool building. Schedule is as follows: November: 5, 12 (in addition to 18. november-- to be announced) December: 3, 10 and the Christmas show will be on Dec. 17th (note this a change) Atmiņas no Mežotnes Why I love Mežotne Summer Camp by Aleksa Dexter Sveiki Mežotne! I love to return to Mežotne Summer Camp every year and can not wait until next summer because it is the best place where to meet other kids like me, who have Latvian heritage but live outside of Latvia. I have made very good friends there that I only see once a year at the camp. We all live in different States around the US and Canada. At the camp I really like swimming, playing soccer and rope swinging. The themes every year are also fun. One year there was Summer Olympics, another year it was Superheroes, this year it was Vikings and Cowboys/Farmers (because there are no cowboys in Latvia). The food is also great. This year I learned how to make traditional Latvian pickles (marinēti gurķīši), which I brought home and my family loved them, especially my mom and dad. We do a flag ceremony every morning and evening. At the campfire we do skits or tell short stories, all in Latvian. It is really fun and is in fact my favorite part of the day. These are a few reasons why I love to go back to Mežotne every summer. Next year I plan to go to Kursa and I cannot wait! Uz redzēšanos! Alexa Dexter - Pirmā no kreisās puses Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 7

My Time in MEZOTNE By Alison Drummond My time in Mezotne was amazing from paintball ranges to scary night walks to a dance party and swimming it was all super fun. There were many new kids that I had never met before and it was fun to get to know them. There were so many great things about the camp that I could write a book but I will try to tell the best parts. A typical day went something like this. In the morning we would get up and do our morning exercise. Soon after would run to the flagpole and raise the Latvian flag. Next we would go inside the main hall and have breakfast. Then we would go and do our daily routine sport, swimming, making a skit for the campfire, eating lunch, and art. I liked arts and crafts activities the most we burned patterns on pieces of wood then added amber. We also pounded metal to make a broach and drew pictures of Riga. For me Latvian language was a little hard to understand but I learned more while being at the camp. The Latvian class was fun for me and my friends because we got to play Candyland (a board game) in Latvian. After dinner we would go to the campfire and perform our skit before we went to bed. My sports team was called Zemgale and we won the sport tournament. Some days we would do different things like find the counselors or go play on the paintball ranges. But you have to be careful that the paint balls don t explode in your hand. On Thursday 4thgraders got to go on a scary night walk where trolls would jump out and scare you. At the end of the week we had a dance party then jumped in the pool for a night swim. Overall I think it was the best camp that I have ever experienced. I would like to thank Mezotne for the best time of my life! Alison Drummond pirmā no labās puses Mezotne Memories By Jacob Kraushaar Jacob Kraushaar otrais no kreisās puses I like that there was great tasting water to drink. I like the theme s for evening dress up dinners: cowboys, vikings, and underwater ocean sea creatures. I like the food because it was healthy. The art projects were awesome - Latvian themed. We painted Riga s skyline, made amber - complete with insects and jewelry. I always enjoy singing Latvia folk songs. I love that I instantly connect with my friends even if I haven t seen them for a year. 8 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

Mana Vasara Kārlis Štolcers - 12 g.v. Mana ģimene jūlijā aizlidoja uz dziesmu un deju svētkiem Baltimorā. Mēs palikām Renaissance viesnīcā un tā bija pilna ar latviešiem! Es biju pārsteigts cik cilvēku runāja latviski. Mēs satikām manus radus: Omīti, Opapu, māsīcas, trīs onkuļus un tanti. Tie arī ielidoja uz dziesmu svētkiem. Gājām uz tautas deju lieluzvedumu, tur dejoja 700+ dejotāji, arī manas māsīcas no Mineapoles. Augustā, es pirmo reizi biju Mežotnē pie Šeltonas, Vašingtonā. Mežotnē katru dienu bija dziedāšana, vēsture, sporti, rokdarbi, peldēšana un ugunskuri ar bērnu uzvedumiem. Man vislabāk patika vadītājs Boris, viņš vadīja: nakts orientēšanu un kā kāpt tīklā. Ēdiens bija ļoti garšīgs Mežotnē. Man vislabāk garšoja glaunas vakariņas, kur mums deva cūkas cepeti, kartupeļus, maizi un gurķa salātus. Arī bija forša balle ar labu mūziku! Man bija ļoti laba vasara! Kārlis Štolcers About Mezotne Camp From Payton, mom of Beatrix and Phineas Though I m not Latvian, I felt welcomed and included for our fourth year at Mežotne. I was an assistant to the Ropes Course and Outdoor Education Director, Boris -- and we spent many days out in the forests, setting up the paintball targets and building the rope ladders. The kids -- Bea trix and Phineas -- are trying to learn Latvian. One way they are doing this is through the songs. Especially my daughter. She likes to sing, and so the camp s emphasis on folk songs is a good fit for her. I had a terrific time. We are looking forward to the next five summers at Mežotne, as well. Pauls, my husband (who is Latvian) worked this summer in the kitchens. I don t know if he will do that again; it was very hard work! Payton stāv aiz meitenēm Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 9

10 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

No kreisās Caleb Beideck, Anna Akots, Maiya Hill, Lauren Barlow, Connor Trnavskis Kursa - Jauniešu Atmiņas Anna Akots about Kursa I just completed my second year at Kursa and I know it is where I belong. It s somewhere I feel completely comfortable and know I can be my true self. In just two years it s taught me so much about myself and where I come from. My first year I formed incredible friendships. This last year I created many new ones and those original relationships were strengthened even further. I ve learned so much as a result of Kursa. I ve learned greatly this last year in language and folk dancing. Being Latvian is the greatest gift my dad could have ever given me and I didn t know it s value until a came to Kursa. Connor Trnavskis & Kursa I would like to start this letter by saying Paldies for the scholarship to attend Kursa. I am amazed how much I learned in 4 weeks! In the first few days of Kursa, I was taught the basic phrases such as Ka tev iet? (For which I often responded labi ), cik tev gadu? and ka tevi sauc? I also learned a little bit on how the Latvian alphabet works and what diacritics do to a letter. As time went on, I began writing the words I learned into a dictionary, and I am proud to say that even though I still have a long way to go, my Latvian vocabulary greatly increased during my time at Kursa. Along with learning how to speak, write and read Latvian, we learned a lot about Latvian culture. One thing that impressed me about our culture is all the festivals that we celebrate, such as those for the winter and summer solstices. I also learned about Latvian dress, Latvian songs and Latvian dancing. My dad says I became a pretty good polka dancer! In my jewelry and sewing classes, I learned all about Latvian symbols and their meaning. Lastly, I learned a lot about the history of Latvia before it got its independence. Because of this, I now know the meaning of what it is to be Latvian. It means that no matter what happens to your country you must still represent it proudly and never give up on it. So in conclusion I loved everything about Kursa! The 4 weeks I spent there were some of the best weeks of my life. Because it was so amazing and because I want to learn so much more about my heritage, I hope to return for the next 3 years and eventually graduate. So Paldies again for the wonderful opportunity I was given this summer. Memories of Maiya Hill This summer was my second year at KURSA. Being my second year, I was extremely excited to see my old friends. Like always, there will be new people as well. What s beautiful about KURSA is that even though everyone may come from different social groups back home, everyone has one thing in common, being Latvian. We all can relate through our blood. I had gone to Mezotne since I was 2 years old. But at Mezotne you don t learn about the culture, history and language as much as you do at KURSA. It s hard to learn everything in a couple of weeks, but after every class I was glad to take away something new like spelling, telling time, or what year Nazi Germany technically invaded Poland. I m not fluent in Latvian, but with the resources and my Latvian speaking friends and family, I am hopeful I will be more fluent in the near future. During our free time at KURSA, Anna Akots and I would take walks around the lake and just take in the nature and talk. Usually we would try and talk about KURSA, but it was hard for us to put into words and comprehend how special and Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 11

meaningful KURSA is to us. We would talk about how KURSA molded us as people and helped us figure out who we are as a person. It is so special to us that we can say we re Latvian and be able to teach others about the culture and traditions. I carry being Latvian with nothing but pride. I couldn t imagine what my life would be like without being immersed in the culture. When I started KURSA, I expected to make friends, but I ended up with a whole other family. I am extremely grateful and thankful for all the help in making this happen. I hope that many other kids will be able to experience and have the love for KURSA that I do for many years to come. Skoliņas Holloween 2017 12 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

Jāņi - Līgošana Portlandē Līgojām kā vēl nekad, divās grupās. 25. jūnijs bija viena no karstākajām dienām Portlandē. OLB valde uzticēja Jāņu rīkošanu Albertam R. un Birutai Z. Pateicoties mūsu lieliskajiem palīgiem, viss bija labākā kārtībā. PALDIES Vēsmai P, Edvardam Z, Agrim P, Heidījai R, Marvinam W, Jānim N, Jānim Z, Guntai ar Jo T, Gunāram O, Lolitai C, Ritai S, Mārai K, Anitai P, Paulam (RM) un vēl visiem What a wonderful day! June 25 dawned hot, so the volunteers who hosted this year s Jāņi, set up both on our Jāņkalniņš and in the air conditioned center. Thanks to the many, many volunteers who made the day possible. A special thanks to Vēsma Puharte who spent the afternoon running in and out, up and down. We enjoyed singing and dancing, we wove flower wreaths and cooked Jāņu siers. That was a first! Thank you to everyone who brought food and flowers. palīgiem, kas tik veikli palīdzēja visu novākt, satīrīt un atlikt vietā!!! Viss bija brīnišķīgi - dziedājām, gājām rotaļās, pinām Jāņu vainagus, ciemojāmies, iepazināmies un sasējām pat Jāņu sieru! Vislielākais paldies Vēsmai Puhartei. Vēsma senajā, skaistajā tautas tērpā, tekalēja no nama uz Jānkalniņu, augšā - lejā! Varbūt, Dieviņš palīdzēja ar 100 grādu karstumu, jo piens labi sakarsa un siers sarecēja!!! Pirmo reizi Portlandes līgošanā sējām Jāņu sieru Līgo svinībās! Paldies visiem, visiem par garšīgajiem ēdieniem, ko kopīgi baudījām, un par Jāņu zālēm, ar ko pinām skaistos Jāņu vainagus. Sveicam mūsu vidū pirmo reizi Dr. Jēkaba Biķa ģimeni ar kundzi April un bērniem Isaac, Christian and Līva, Dānielu un Kaylu Selanus, kuriem mājās puisīši Liam un Gavin, Kristīju - Vēsmas draudzeni. Priecājamies arī, ka mūsu goda konsuls Oregonā Dr Uldis Jānis Bērziņš atbrauca līgot And we welcome those who joined us for the first time. We hope to see you again soon. Oregonas Latviešu Biedrības valde Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 13

Valmieras teātra viesizrāde Medību pils Portlandē Š.g. 26. septembrī Portlandē viesojās Valmieras teātris ar izrādi Medību pils. Ilgāk nekā mēneša laikā pieci aktieri no Latvijas ar teātra izrādi apceļoja gandrīz visus latviešu centrus autrumkrastā, Kanādā, vidienē un rietumkrastā. Pirmdien 25. septembrī aktieri ieradās no Mineapoles. Lidostā viņus sagaidīja priekšsēde Ilva Metlāne un Ēriks Pētersons. No lidostas aktieri devās uz Oregonas latviešu centru, kur par pusdienām jau bija parūpējusies Anita Pētersone. Pēc gardas maltītes, aktieriem tika izrādīts latviešu centrs un izstāstītas dažas Oregonas latviešu vēstures lappuses. Lai nākošā dienā būtu vairāk brīva laika Portlandes apskatei, sagatavošanās izrādei notika pirmdien. Tika sakārtota skatuve, izgludināti tērpi un izmēģinātas dažas ainas no izrādes. Liels paldies Silvijai un Jurim Orlem, Robertam un Michelle Bedrīšiem, Anitai Pētersonei par sirsnīgu aktieru uzņemšanu savās mājās. Liels paldies arī Anitai par aktieriem sagatavoto mielastu abas dienas!. Teātra dienā aktieri apskatīja Portlandi, iepirkās Apple un Columbia veikalos. Uzēduši Anitas sagatavotās garšīgās vakariņas, saģērbušies, nogrimmējušies, aktieri bija gatavi izrādei. Uz izrādi bija ieradušies 47 cilvēki. Trešdien no rīta jau 8:15 aktieriem bija autobuss, lai dotos uz Sietlu, kur tajā vakarā notika izrāde. Liels paldies latviešu apvienībai TILTS par izrādes organizēšanu. Paldies visiem, kas palīdzēja lai aktieru viesošanās un izrāde Oregonā noritētu sekmīgi. 14 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

Anitas Bataragas viesošanās Oregonas Latviešu centrā Otrdien, 2017.gada 10. oktobrī Oregonas Latviešu centrā bija iegriezusies bijusī Amerikas Latviešu apvienības priekšsēde Anita Bataraga. Otrdiena ir tā diena, kad latviešu dāmas centrā satiekas uz pusdienām, kur nosvin kādu tikko pagājušo dzimšanas vai vārda dienu, vai vienkārši satiekas pārrunāt Portlandē notiekošo. Šoreiz tika nosvinētas Anitu vārdadienas. Abas Anitas Anita Bataraga un Anita Pētersone tika suminātas ar tortes gabaliņu un dzirkstošā vīna glāzi. Bibliotēkas Ziņas Bibliotekāres katru otrdien cītīgi strādā, katalogo jaunās grāmatas, ko mūsu Grāmatu Lasītāju grupiņa ziedo. Pagadās arī no citiem ziedotājiem pa grāmatai, kuŗu mums bibliotēkā vēl nav. Mūsu dubultās grāmatas arvien sūtām uz Latviju. Latvian American Shipping Line uzņēmums nupat bija pieņemt sūtījumus uz Latviju. Šogad oktobrī nosūtījām 8 kastes ar grāmatām uz labdarības organizācīju Otrā Elpa Latvijā. Caurmērā, nosūtīt katru grāmatu kasti izmaksā $60. Lūdzam grāmatu ziedotājiem pievienot arī naudas ziedojumu, kas palīdz segt izdevumus, grāmatu nosūtīšanai uz Latviju. Sirsnīgi pateicamies visiem, kas esat šogad ziedojuši naudu bibliotēkai: $ 20 - Pēteris Kalniņš, Lelde Gilman, Osis Family Trust, Ilga Zariņa, Biruta Zommere. $ 25 - Ivars un Vēsma Lazdiņi, Gvīdo Augusts, Zinta Kūlīte. $ 30 - Aija Ūdre. $ 40 - Gunārs Meneks. $ 50 - Ojārs Sovers, Ināra un Māris Graube. $ 100 - Varis Ratnieks. $ 200 - Ērika Orchard. Priecājamies, ka lasāt mūsu grāmatas! Esam bibliotēkā katru otrdien no pulksten 12-iem līdz 15-iem. Grāmatas varat izņemt lasīšanai jebkuŗā reizē, kad esat Centrā. Uz redzēšanos! Anita, Ilze, Vēsma un Biruta Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 15

Dokumentālā filma Vārpa apsolītā zeme Filma sniedz ieskatu līdz šim maz zināmā latviešu izceļošanas vēstures lappusē latviešu baptistu izceļošanā no Latvijas uz Brazīliju 20.gadsimta 20.gadu sākumā. Izmantojot vēsturiskas fotogrāfijas, dokumentus un dzīvesstāstus, parādīta izceļotāju dzīve Vārpas kolonijā tās dibināšanas un uzplaukuma laikā. Izceļotāju pēcnācēju intervijas ļauj ielūkoties Vārpas ikdienā mūsdienās un centienos saglabāt latviskumu. Dokumentālo filmu veidojis muzejs un pētniecības centrs Latvieši pasaulē sadarbībā ar Studiju Centrums. Filma tapusi, balstoties uz vēsturnieces Brigitas Tamužas ilggadējiem pētījumiem par latviešu izceļošanu uz Brazīliju, kas aizsākās ar ekspedīcijām 1999. un 2001. gadā. B. Tamuža kopā ar muzeja darbinieci, Mariannu Auliciemu devās vēl vairākās ekspedīcijās (2009., 2011. un 2013. gadā), lai papildinātu muzeja krājumu ar priekšmetiem, fotogrāfijām un interviju klāstu. Satiekot cilvēkus, kuri kā mazi bērni bija atstājuši dzimteni dažus gadus pēc Latvijas valsts nodibināšanas, radās ierosme šo savdabīgo izceļošanas gadījumu parādīt filmā. Muzejs uzaicināja projektā iesaistīties operatoru Valdi Celmiņu, kurš piedalījās divās pēdējās ekspedīcijās. Sākotnējā iecere bija izveidot īsus sižetus un interviju fragmentus muzeja mājas lapai, taču pamazām tā pārauga idejā par pilnmetrāžas dokumentālu filmu, kas varētu uzrunāt daudz plašāku sabiedrību. Kopš paša sākuma filmas veidošanā piedalās Bruno Aščuks, palīdzot pārveidot vēsturisko materiālu ekrāna valodā. Filmas mūziku komponējis Platons Buravickis. Bēgdami no sarkanā pūķa un smagajiem apstākļiem Latvijā pēc Pirmā Pasaules kara, vairāk nekā 2000 baptistu, kas sevi dēvēja par atmodniekiem, devās uz Brazīliju. Pravieši to bija pasludinājuši par apsolīto zemi, kur jādodas sagaidīt pasaules galu un Kristus otrreizējo atnākšanu. Pēc viņu domām, tieši no turienes pēc attīrīšanās no pasaulīgiem grēkiem izredzētā tauta tikšot parauta debesīs. Kad tas nepiepildījās, ekstrēmākā izceļotāju daļa garīgo līderu vadībā izveidoja kristīgu komūnu ar askētisku un reliģiski piepildītu dzīvesveidu. Viņi nonāca neapskaužamos apstākļos neskartajos mūža mežos. Izceļošanas aculiecinieku emocionālie stāsti skatītājiem atklāj sarežģīto un grūtību pilno iedzīvošanos svešajā zemē. Tur pirmajos gados nomira vairāk nekā 200 cilvēki, galvenokārt bērni un sirmgalvji. Atrodoties ilgstošā labprātīgā nacionālā un reliģiskā izolācijā, Vārpa līdz mūsdienām ir saglabājusies kā latviskuma saliņa Brazīlijas vidienē. Filmā parādīts, ka nedaudzie palikušie vecākās paaudzes ieceļotāju pēcnācēji vēl joprojām runā un dzied latviski, cep rupjmaizi un glabā zārku bēniņos, taču jaunākā un vidējā paaudze Vārpu jau ir pametusi. 16 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

Grāmatu grupas ziņas - Reading Group News Šī gada 10 septembrī deviņi grāmatu grupas dalībnieki snāca uz pārrunām Centra telpās. Bijām lasījusi Noras Ikstenas Latvijā apbalvotus darbus Dzīves svinēsana, (1998) un Jaunavas mācība (2001), un tagad arī tulkoti vairākās svesvalodās. Noras Ikstenas noveles salīdzinājām ar Ināras Vērzemnieces nesen publicēto memuāru angļu valodā Among the Living and the Dead. Varējām saskatīt vairākas paralēles, kur galvenie tēli ir stipras sievietes, īpasi vecmāmiņas, kuras pārdzīvo grūtus laikus un ir atbasts pēcnācējiem. Visi minētie darbi tinās ap īstenības meklēsanu un savas dzīves izpratni. Kā nākoso darbu ko lasīt un pārrunāt izvēlējāmies Laimas Kotas Istaba (2016) par kuru jau jūsmo lasītāji Latvijā. Mums ir divi eksemplāri, kuri sāk riņkot mūsu lasītāju grupā. On the 10th of September nine members of the Book Group met at the Latvian Center. We discussed two award winning works by Nora Ikstens: Celebration of Life, (1998) and The Virgin s Lesson (2001), which have now been translated in several other languages. We compared this author s works with Inara Verzemnieks recently published memoir Among the Living and the Dead. (2016) We found some parallels, where the main characters are strong women, especially the grandmothers, who live through hard times and are able to aid the next generations. All the books mentioned ponder reality and life s meaning. As the next book to read we have chosen The Room, the new work by Laima Kota, which has already garnered acclaim among readers in Latvia. We have two copies that are now circulating among the readers. Lelde Gilman par Among the Living and the Dead Nesen iznāca jauna grāmata, Among the Living and the Dead; a Tale of Exile and Homecoming on the War Roads of Europe. W.W. Norton and Co., 2017. Autore ir žurnāliste un profesore Iowas Universitātē, Ināra Vērzemniece. 26. jūlija vakarā, autore bija lūgta runāt par savu grāmatu, kā arī lasīt no tās kādu izvilkumu, Portlandes un visas Amerikas labi pazīstamā Powells grāmatnīcā. Starp klausītājiem bijām arī kādi septiņi latvieši. Tā kā vairāki portlandieši jau Ināru Vērzemnieci pazina kā žurnālisti, kuras raksti parādījās The Oregonian avīzē, kur viņa nostrādāja vairākus gadus, šis notikums bija ļoti labi apmeklēts, zāle bija pārpildīta. Mūsu grāmatu grupa nolēma šo grāmatu izlasīt un tai pašā laikā arī izlasīt Noras Ikstenas trīs romānus (izdotus sakopojumā TRI S) Dzīves svinēšana (1998), Jaunavas mācība (2001) un Mātes piens (2015) un pārrunāt tās visas kopā. Ikstenas grāmatas ir romāni un to vienojošais pavediens mātes un meitas, kuras dažādos laikmetos cenšas noskaidrot, kā dzīvot. Ināras Vērzemnieces grāmata nav romāns, bet gan ļoti personiska reportāža vai stāsts par savu ģimeni un pašas saknēm kas ir Latvijā. Arī viņas stāsts ir par trīs paaudzēm, vecomāti un vecāsmātes jaunāko māsu, savas pašas māti un tās Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 17

nespēju uzņemties mātes pienākumus, un beidzot, arī par sevi, kā meitu un mazmeitu. Žurnāliste un rakstniece, savā Powells grāmatnīcas runā mums stāstīja, ka līdz šim visās viņas reportāžās, viņa pati nekad neņēma dalību cilvēku stāstos bet tos uzklausīja un sniedza lasītājiem. Neitrāli uzklausīja un aprakstīja notikušo. Šajā grāmatā, kuras uzrakstīšana ņēma septiņus gadus, viņu pārņēma sajūta, ka viņa pati ir neizbēgama daļa no šī stāsta vai vēstures. Stāsts, vai stāsti (jo katras personas ir savādāks) ir par autores vecomāti, kas atstāja Latviju ar autores tēvu vēl autiņos un viņa divgadīgo māsiņu pie rokas, 1944.g. un devās trimdā, un vecmāmiņas 14. gadus jaunāko māsu, kas palika Latvijā un 1949.g. gāja brīvprātīgā izsūtījumā uz Sibīriju lai viņas māte un brālis, kara invalīds, to izdzīvotu. Rakstniece Ināra Vērzemniece atgriezās Latvijā lai uzzinātu šīs māsas un viņas ģimenes likteņus, stāstītu par savas vecmātes, un atgūtu arī pati savu vēsturi. Interesanti ir, ka mūsu grupas pārrunās, vairums no mums secināja, ka Ināras Vērzemnieces stāstījums par savu ģimeni, tās likteņiem unbijušo un pašreizējo Latviju likās cerīgāks nekā Noras Ikstenas TRI S. Ielikšu šeit atbildi, kuru Nora Ikstena deva intervijā, kas notika ar angļu žurnālisti: What would be the title of your autobiography? Observe and Destroy. Tā tad, vēro un iznīcini, vai vērot un iznīcināt. Es šo rakstu 17. septembrī. Šorīt izlasīju recenziju par Ināras Vērzemnieces grāmatu New York Times grāmatu apskatā, kas iznāk svētdienās. Recenzija ir ļoti pozitīva, to rakstījis ir Davids Bezmožģis, Kanādas rakstnieks un vairāku grāmatu autors, kas ir dzimis Rīgā un sešu gadu vecumā, 1980.g., ar vecākiem devās projām no Pad. Latvijas, arī kā bēglis, jo pieprasīt atļauju tad nozīmēja gandrīz visu uz vietas zaudēt. Grāmata ir saņēmusi atzinību no pazīstamiem Amerikas literātiem, akadēmiķiem un vēsturniekiem, šeit ir tikai viens no vairākiem: Poetic, melancholy, colored by dark beauty of the northern landscape, this memoir of loss and recovery from the tragedies of the twentieth century will linger in your imagination, widen your historical perspective, and make you grateful that language has such power. D.J. Waldie Es ceru, ka ikkatrs no Oregonieša lasītājiem, kam interesē Latvija vai arī pašam savas saknes Latvijā, šo grāmatu izlasa un izvērtē. Vēlos šeit vēl minēt, ka vairāki no šīs grāmatas recenzentiem ir pazīstami žīdu literāti un vēsturnieki. Ne vienmēr latviešiem ir bijusi laba slava starp žīdu ļaudīm un latvieši ir daudz reiz jutušies ka tos nomelno, nesaprot, pārprot vai pareizi nenovērtē to stāvokli kara un okupāciju gados. Šoreiz tā nav, un tas daudz ko izsaka par šīs grāmatas patiesību, vērtību un nozīmīgumu mūsu tautai. Mana cerība, un arī autores ir, ka grāmatai radīsies meistarīgs tulks lai to pārtulkotu uz latviešu valodu. Lelde Gilmane Recently a new book has been published, Among the Living and the Dead; a Tale of Exile and Homecoming on the War Roads of Europe. W.W. Norton and Co., 2017. The author is journalist and professor at the University of Iowa, Ināra Vērzemnieks, who was a reporter for the Oregonian for several years. She has Latvian roots, was raised by her Latvian grandmother and over a period of years, traveled to Latvia in order to retrieve her family s history, and thereby her own. This book has just been reviewed in the New York Times Book Review, September 17, 2017, by David Bezmozgis, a well known Canadian author. He was born in Riga and emigrated from Soviet Latvia at the age of six with his family in 1980. The Latvian book group has read and discussed this book and some of us in the Latvian community here went to hear the author read at Powell s City of Books in Portland on July 26. I recommend this book to all of those in our community who do not speak Latvian but have roots in Latvia, are interested in it as well as its recent history. The book has been very positively reviewed by major literary scholars, academics and historians, it is insightful and beautifully written. Lelde Gilman 18 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

No Jura Orles grāmatu plaukta, Grāmatas par latviešiem, Latviju, Baltijas valstīm, u.c. ko vērts izlasīt From the bookshelf of Juris Orle. Books about Latvians, Latvia, Baltic states worth reading to get to know your Latvian heritage, history * The Long Road Home: the aftermath of the Second World War and DP life by Ben Shephard (2011) Yalta: the price of peace by S.M. Plokhy (2010) Latviesi un žīdi stap vāciesiem un krieviem (Latvians and Jews between Germans and Russians) Franks Gordons (Efrayim Gordon) * Between Giants: The battle for the Baltics in World War II by Prit Buttar (2013) Bloodlands: Europe between Hitler and Stalin by Timothy Snyder (2010) The Baltic Way to Fredom: non-violent struggle of the Baltic States in a global context by Inteligensia Association of Latvia, compiled by Janis Škapars (2005) The Baltic World 1772-1993, Europe s Northern Periphery, by David Kirby (1995) Latvia in Transition by Juris Dreifelds (1996) The Baltic States the Years of Independence 1917 1940 by Georg von Rauch (1979) The Baltic Nations and Europe: Estonia, Latvia and Lithuania in the twentieth century by John Hiden and Patrick Salmon (1994) The Baltic: a new history of the region and its people by Alan Palmer (2005) The Other Europe: the rise and fall of Communism in East Central Europe by Jacques Rupnik (1989) The Baltic Revolution: Estonia, Latvia, Lithuania on the path to independence by Anatol Lieven (1993) The Drama of the Baltic Peoples by August Rei (1970) A Case for Latvia: disinformation campaigns against a small nation by Jukka Rislakki (2008) The German Occupation of Latvia 1941-1945: What did America know? Stockholm documents compiled by Andrew Ezergailis (2002) Latviesu tautas piedzīvojumi, Uldis Germanis (1979) Latvijas un latviesu tautas vēsture, Agnis Balodis (1990) Latvija, editor Vito Vitauts SImanis (1984) Walking Since Daybreak by Modris Eksteins (1998) Ar zvaigznīti atzīmētās grāmatas lasījām un pārrunājām Grāmatu grupā. Vairumu no grāmatām var atrast ar vietējo bibliotēku strpniecību ( Inter-library Loan programmu). Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 19

Apsveiksim draugus un radus kopīgā OLB Ziemassvētku Apsveikuma Kartītē Lūdzam pieteikties ar ziedojumu Oregonas Latviešu biedrībai ne vēlāk kā līdz š.g. 5.decembrim. Izgrieziet šo veidlapu un kopā ar čeku, kura saņēmējs būs OREGON LATVIAN SOCIETY nosūtiet kasierim: Jānim Loceniekam, 4016 SW 96th Ave., Beaverton, OR 97005 Ziedojums kopīgam OLB Ziemassvētku apsveikumam: $ Kā vēlaties, lai Jūsu vārds tiktu ierakstīts apsveikumā: Ar šo ziedojumu Jūs apsveiksiet draugus Oregonā un tās apkārtnē, kā arī palīdzēsiet segt daļu no biedrības izdevumiem, kas pieaug katru gadu, un apliecināsiet savu atbalstu latviešu sabiedriskajām aktivitātēm. Kartītē tiks iekļauti tikai to vārdi, no kuriem tiks saņemts ziedojums! Send Christmas greeting to your friends and relatives via the Oregon Latvian Society Christmas Card Please contact us by December 5 with the contribution. Use this form and make checks payable to OREGON LATVIAN SOCIETY Sending them to the OLS treasurer: Janis Locenieks, 4016 SW 96th Ave., Beaverton, OR 97005 Donation to the Christmas card: $ Indicate how you wish your name to be shown on the card With this donation, you can send greetings to all your friends and relatives in Oregon area, help defray the Oregon Latvian Society s expenses, which are increasing every year, and show your support for the Latvian community. Your name will be on the card if the donation is received, verbal promises will be honored. 20 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

Eslingena Šogad Latvijā iznāca grāmata Atmiņas par Eslingenu. Eslingenas latviešu vidū bija arī latvieši, kas tagad dzīvo Oregonas un Vašingtonas štatā. Piedāvājam mazliet ieskatu grāmatā no mūsu Zintas Kūlītes atmiņām. Eslingenas nometne bija bagātākā ar latviešu inteliģenci profesionālie aktieri, mākslinieki, politiķi un visdažādākie garīgie darbinieki, staigājot svešo zemi, atrauti no savām vietām dzimtenē iesaistījās vispārējā latviešu kultūras saglabāšanā un jaunatnes audzināšanā. (Astrīda Barbina-Stahnke) Šajā grāmatā 3 raksti ir no mūsu pašu Zintas Kūlītes. Piedāvājam jums ieskatu Zintas atmiņās. Cik ir Eslingenas stāstu (Autore Laura Putāne) Tieši tik daudz gandrīz seši tūkstoši, - cik latviešu, Otrā pasaules kara beigās nonākuši bēgļu gaitās Vācijā, tika izmitināti Eslingenas bēgļu nometnē Kalna kolonijā jeb tā dēvētajā Pārdaugavā, pilsētas daļā otrpus Nekāras. Izkliedēti, bet atkal satikušies, te latvieši sajutās kā mazajā Rīgā un drīz vien sūtīja bērnus skolā un uz pulciņiem rīkoja teātra izrādes, izdeva avīzes un organizēja sabiedrisko un kultūras dzīvi, kas bija kā plāksteris uz sagruvušajām mājām, izpostītajām ģimenēm un cerība, ka drīz atkal varēs atgriezties dzimtenē. Pēc 70 gadiem šogad atminamies un godinām 1947. gada notikušo Dziesmu svētkus Eslingenā un mūsu tautas varoņus par tādiem gribētos dēvēt ikvienu mazo meitenei un puiku, viņu vecākus un ģimenes, kuriem dzīve līdz bēgļu nometnei un ikdiena iemācīja pieticību, pacietību, pateicību, saticību, prasmi sadzīvot ar neziņu par nākotni. Un, spītējot grūtībām, apliecināt savu piederību latviešiem un uzturēt dzīvas latviskās vērtības. Nozīmīgs ir katrs stāsts, gan kā vēsturiska liecība par sabiedrības sociālo, politisko un reliģisko situāciju pēckara gados, gan kā stāsts par mūsu tautas ceļiem, gaitām un likteņiem. Tie ir stāsti par nezūdošo ticību un cerību, kas šos Dieva putniņus pavadīja ceļā un tikai daļu no viņiem atveda atpakaļ uz Dzimteni. Arī, mēs Oregonas Latviešu biedrība, aicinām apzināt, vai vēl mūsu Oregonas latviešu vidū ir cilvēki māte, tēvs, no Leldes Gilmanes fotoalbuma Eslingenas dziesmu svētki 1947.gads. Prof. Ābeles koris. Leldes tēvs, Eduards Patvaldnieks, pēdējā rindā no kreisās puses ar brillēm. Daži no tautastērpeim bija paņemt līdzi trimdā, daži bija darināti no amerikāņu armijas segām (tās bija zaļas, krāsoja un izšuva) Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 21

vectēvs, vecmamma vai cits, kuru stāsti vēl nav zināmi, kuri nav vēl pierakstīti, kuriem vēl ir saglabājušas fotogrāfijas no Eslingenas laikiem un šos stāstus mēs labprāt publicētu mūsu apkārtrakstā kopā ar fotogrāfijām. No Zintas Mekšas Kūlītes atmiņām (saīsināti) Eslingenas latviešu pamatskolā iesēta latviskuma sēkla 1945. gada maijā karš beidzās, to sagaidījām Vācijas dienvidos. Bēgļi no Latvijas sazinājās un pulcējās bēgļu nometnēs. No Memmingenbergas uz īsu laiku pārcēlāmies uz Heidenheimu, tur jau dzīvoja mātesbrālis Kārlis Kalniņš. Heidenheima iesākās mana latviskā izglītība, līdz tam laikam apmeklēja vācu pamatskolas pirmo klasi. Vēl tā paša gada vēlā vakarā ar lielu amerikāņu armijas kravas autiņu mūs aizveda uz Eslingenu, Nekāras upes krastā. Eslingena atrodas starp Ulmu un Štutgarti, karā nebija cietusi, laikam nenozīmīga pilsētiņa Švābijā. Latvieši ilgi nekavējās, lai uzsāktu savu bērnu izglītošanu, jau pašā rudenī savas durvis vēra pamatskola un vidusskola. Pirmajā skolas dienā skolotāja Vanaga man noprasīja, vai māku lasīt, teicu, ka ne, jo latviski vēl nelasīju. Mani atstāja pirmajā klasē, bet māsu pārcēla trešajā, viņa jau lasīja kopš četru gadu vecuma. Arī manu brāli, kurš ir par mani gadu jaunāks, atstāj pirmajā klasē. Mācījāmies ticība mācību, latviešu valodu, matemātiku, zīmēšanu, dziedāšanu, fizisko audzināšanu. Pēdējais direktors Eslingenas pamatskolā bija mans tēvs Jēkabs Mekšs. Ap to laiku Eslingenas latviešu nometne bija sarukusi, drīz pēc tam pēdējie nometnes iedzīvotāji bija izvietoti jaunremontētajās blokmājās. Skolu slēdza, un mēs iesākām skolas gaitas vācu ģimnāzijā (1950 g.). Nepaguvu pabeigt latviešu pamatskolu, bet ar vislielāko cieņu un pateicību pieminu šo skolu, tās audzinātājus, kas mums deva latvisko izglītību un dzimtenes mīlestību, mīlestību uz latviešu dziesmām, dejām un kultūru. Tur sētā sēkla daudziem no mums pavēra durvis plašajā pasaulē un piesaistīja mūs latviešu saimē, vienalga kurā pasaules malā. Eslingenā nodibinātas draudzības vēl pēc 50 gadiem mūs saista ikvienā Amerikas malā. Satiekot bijušos skolasbiedrus, liekas, ka satieku brāļus vai māsas. Tagad jau paši esam sirmgalvji, bet ar lielāko prieku atceramies Eslingenas laikus, atgriežamies vīna kalnu apņemtajā pilsētā pie Nekāras. Tur mūs vairs nesagaida ar nepatiku, kā tas bija dīpīšu laikos, bet uzņem kā vecus draugus. Sadzīve un kultūra gāja roku rokā (saīsināti) Zinta Mekša Kūlīte Displaced Persons Camps (DP) nometnē Eslingenā nonācu ar vecākiem, brāli un māsu 1945. Gada vasaras beigās. Mums ierādīja divas istabas Breitenstrase 14, iepretim pamatskolai netālu no Dienvidu baznīcas, kalnā, Breitenštrāses galā. Dzīvoklis atradās otrā stāvā. Bez mums tur dzīvoja Vimbas, Spēlmaņu ģimenes un vēl viens pāris, kuru vārdu neatminu. Tātad četrās istabās piecas ģimenes vai precēti pāri. Nebija vannas istabas, uz pirti gājām lidotāju skolā. Virtuve bija kopīga, neatceros, ka kādu reizi būtu bijušas domstarpības tik šauros apstākļos. Pirms paši varējām gādāt savas maltītes, mums tās izdalīja skolās sētā no amerikāņu armijas katliem. Visspilgtāk atmiņā palikusi zaļo zirņu zupa un kukurūzas maize, kurai, nobriestot un to laužot, pāri vilkās balti pavedieni. Vēlāk mūsu istabā ieika vēl divas sildāmās ierīces. Iatabā jau biaj liela podiņu krāsns, bet to nespējām apsildīt. Tai priekšā iebūvēja čuguna krāsni sildīšanai un malkas plītiņu vārīšanai. Blakusistaba nebija apkurināma, tur ziemas vakaros tēvs neļāva ieiet. Tātad pieci gulējām viena istabā. Vienu no šīm istabām atdevām Skaidrītei Lepmanei un viņas trim bērniem. Vijolnieces Lepmanes vīrs, Kārlis, arī vijolnieks Rīgas radiofonā, nomira ar smadzeņu plēves iekaisumu, atstājot trīs bāreņus. Pārtiku saņēmām vispirms Fligeršūlē, vēlāk Saules izdales punktā. Daudz laika pavadījām, stāvot rindās pēc 22 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

pārtikas, visdziļāk atmiņā palikusi ananasa sula lielās bundžās, augu tauki, kuru dīpīši iesauca par mērkaķu taukiem, un dzeltenās briesmas olu pulveris vai kukurūzas maize. Eslingenas teātri redzēju no tā tapšanas brīža. Turnhalle skanēja āmuri un zāģi, gājām skatīties, kas tur notiek. Mums teica, ka būs teātris. Noskatījos No saldenās pudeles, Skroderdienas Silmačos, Āksts, Minchauzena precības un daudzas citas izrādes vairāk nekā vienu reizi. Koncerti parasti notika Gemeindehaus zālē, pilsētas daļā pāri tiltam. Mamma tur kopā ar Štutgartes orķestri dziedāja Ādolfa Kaktiņa jubilejas koncertā. Mamma arī dziedāja kantāti Tēvijai pirmajos dziesmu svētkos 1947. gadā Eslingenā. Uz koncertiem braucot, no sākuma aizņēmās tautastērpu no ministra Gulbja kundzes, vēlāk, nokrāsojot zaļo armijas segu melnu, uzšuva Bārtas tautastērpu. Tas gan nebija etniski pareizs, bet uz skatuves izskatījās labi. Šo tautastērpu mamma arī valkāja, ejot protesta demonstrācijās pret komunistiem. Kurpes tajā laikā dabūjām tikai no labdarības ziedotājiem sūtījumiem no Amerikas. Brīnos, ka neesam sabojājušas gaitu, augdamas lietotās kurpēs. Arī drēbes bija lietotas. Tās saņēmām Fligeršūlē, atkal garās rindās stāvēdami. Jutāmies elegantas staigājot drēbēs, kas tagad paskatoties fotogrāfijās, nebija nemaz piemērotas 12 un 13 gadus vecām meitenēm. Vasarās mūs bērnus veda uz IMCA s vasaras nometnēm. Vismaz bijām ārā svaigā gaisā. Mācījāmies dziedāt amerikāņu dziesmas, sportojām, dzīvojām teltīs. Kādā nometnē biju kopā ar gleznotāja Ludolfa Liberta audžumeitu Jānu. Es šodien viņu sauktu par huligānu. Toreiz viņa man sagādāja neizmērojamas sāpes. Tajā vasarā mūsu māte mūs aizsūtīja uz vasaras nometni un pati aizbrauca uz Heidelbergas slimnīcu, lai chirurgs izņem nierakmeni. Jāna to zināja. Kādā dienā ienākusi mītnē, paziņoja, ka gar nometni esot kāds nācis un teicis, ka mana mamma slimnīcā mirusi. Es tajos laiks biju memmes meitiņa. Dienās, kad vecāki drīkstēja braukt bērnus apciemot, stāvēju ielas galā un gaidīju, ka no tramvaja izkāps mamma, nogaidījos un nesagaidīju. Mūsu ģimenei bija paredzēta izceļošana uz Ameriku 1949. gadā. Galvotājs bija mācītājs Karl Mau no Oregonas. Tikām līdz tranzīta nometnei Grohn, kur palikām vairākus mēnešus, kamēr noskaidroja mana tēva politisko stāvokli. Kādam bija labpaticies viņu nomelnot, apmelot, un mūs aizveda atpakaļ uz Eslingenu. 1951. gadā, archibīskapa mudināts, tēvs apsolījās doties uz Brazīliju, kur Sanpaulu pilsētā dzīvoja bijušie bēgļi. Eslingenu atstājām īsi pirms Jāņiem. Iesākās jauns posms mūsu dzīvē. Leaving Aleppo Piedāvājam mūsu lasītājiem Oregonas Latviešu biedrības valdes locekļa Pauls Toutonghi rakstu, kas tika publicēts The New Yorker. Viņa māte ir latviete, bet šoreiz viņš raksta par savām otrām saknēm, no tēva puses. An article published in The New Yorker by our board member Pauls Tountoghi. His mother is Latvian but this time he explores his heritage on father s side. Leaving Aleppo February 28, 2017 By Pauls Toutonghi (published with the permission of the author) Of all the family stories about my grandfather Philip Toutonghi s time in North Hollywood, one pains me the most. In 1951, after months and months of polite but dogged pursuit, he managed to get a meeting with the actor Danny Thomas. Thomas was born Muzyad Yakhoob Kairouz in 1912, to Maronite Catholic parents from Bsharri, Lebanon. My grandfather was born Philippe Elias Tütünji in 1898, to Melkite Catholic parents in Aleppo, Syria. At the time, the two men attended mass at the same Catholic church, in Los Angeles. But while Thomas was starring opposite Doris Day in the Michael Curtiz-directed Warner Brothers musical I ll See You in My Dreams, my grandfather was sweeping the floors at Universal Studios. Still, my grandfather was a recent immigrant, full of ambition. He was a poet, and he d written a few lyric stanzas in English, which he dreamed of turning into a song. It was, he would always claim even decades later a poem worth a million dollars, and unlike anything anyone had ever heard. On the day of his meeting with Thomas, he went to the post office and spent twenty-eight cents to send the poem to himself through registered mail a poor man s copyright. On the envelope, he wrote his address, twice, and then added, underlined: Poeme in English, and its title had never been used. Excited and confident, he went to Thomas s house, where he was led into the study. He brought his son, my father, along, and they waited there patiently. My grandfather had come up with a melody, and he hoped that Thomas might play the tune on the piano a simple chord progression while he sang the lyrics. It would be my grandfather s début as a Hollywood lyricist. His verses, he was certain, would make him famous. They would come back to him, amplified, made more lovely by radio or vinyl records or film. They waited for an hour. Then two, then Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 23

three. Finally, a housekeeper came in. Mr. Thomas wouldn t be able to make it, she said, apologizing. But he would be sure to reschedule. My grandfather nodded, certain that this rescheduling would never happen. He and my father left through the side door and went home. He was working that night; he had to change out of his suit and into his coveralls. My family s recorded history dates back to 1720, when two brothers, Victor and George Tütünji, were born. /react-text react-text: 159 Tütün /react-text react-text: 160 is the Turkish word for tobacco, which Tütünjis grew on farms scattered throughout the countryside near Turkey s Mediterranean coast. Over the next two centuries, my ancestors became members of the merchant class, extending, through commerce, their worldly connections, to Europe and European institutions, especially. You can see this on our family tree, from 1904. Written entirely in Arabic, it features names that sound one way (Bashir, Abdullah, Fouad, Salim, Hafifa) and names that sound another (Basil, Eduard, Michel, Susan, Sophia). Over the years, many generations of Tütünjis lived in the region, near the sea. They spoke any combination of a half-dozen languages. Some were Christians and some were Muslim. My grandfather was born into the vibrant, complex culture of fin de siècle Aleppo. Because his father and uncles, selling tobacco across the region, depended on inter-urban commerce to make a living, they frequently travelled on the Baghdad Railway, commuting between the main cities of the Vilayet of Aleppo, a province of the Ottoman Empire. It was a cosmopolitan existence. The family s home was in the soap-making district of the city. My grandfather would never forget the scent of Aleppo s soap season the time each November when the soap-making houses would feed their boilers with wood and cook the straw-colored admixture. The air would smell like charcoal and laurel oil; the pungent, muddy odor clung to clothes, to bedsheets, to the fibers of the carpets. This all changed in the closing days of the First World War. One of the war s last battles happened within the city walls a bloody, hand-to-hand fight between the Egyptian Expeditionary Force and the fleeing Thunderbolt Army Group of the Ottoman Empire. Much of the fighting happened in the darkness, on the night of October 25, 1918 a night when hundreds of Aleppo s residents were killed. Over the next few years, regional politics only grew darker. The Ottoman Empire collapsed; civil war broke out; General Mustafa Kemal Atatürk, the leader of the Turkish National Movement, fought a prolonged war for independence against Armenian and French forces in the countryside of the Vilayet. Turkish troops burned, shot, and drowned Armenian Christians by the thousands. Melkites and Maronites were especially imperiled, since they were perceived perhaps unfairly as rejecting the values of the newly founded Turkish state. During wartime, most trade-related businesses failed. My family struggled to survive. And so they were divided. Some chose to stay; my grandfather was one of the many who fled. He travelled by boat to Cairo. He imagined that his time in Egypt would be brief, and that he would soon return home, where he wanted only to teach languages and write French poetry and grow geraniums, all the things that, to him, seemed to add up to a full and worthwhile life. He was a young man. In his new city, he wrote poems about his exile, poems to his new country and his new city, poems to St. Thérèse, to the Virgin Mary. Ultimately, he wrote poems to my grandmother, Lorice, whom he met in Heliopolis, a suburb outside Cairo where he d settled. Then he wrote poems for each of his seven children, as they were born, in quick succession, in the course of eleven years. He worked as a teacher and French translator, offering French lessons out of his apartment not far from the Heliopolis Palace Hotel. He wrote articles for Cairene newspapers; he acted, semi-professionally, in plays. But poetry remained his single great passion, the art to which he would return again and again An admirer of Alphonse de Lamartine and other early-nineteenth-century French lyricists, my grandfather employed a metered, careful, rhyming verse. Qui peut te voir sans t aimer, Ô, la plus belle des vignes, Jardin clos et perfumé Que Dieu revêt de son signe? Who can see you without loving you, O, you, most beautiful of vines, An enclosed and perfumed garden, That God adorns with His sign? His work began to appear in Egyptian literary journals, like _Le Rayon d Égypte, _ the magazine of the French Dominican Friars in Cairo. In 1929, he won a regional French literary prize from the Academie des Jeux Florimontains, the certificate for which identified him as a Poete Franco- Egyptien. That academy also took the 24 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

liberty of changing his Arabic name, altering its spelling from from Tütünji to Toutonghi. Six hundred miles from Aleppo, he continued to read the newspapers from the region, daily, at the Café Casablanca, the little restaurant across the street from the new family home. Reports from the Vilayet were confusing and tumultuous. My grandfather felt safer in Cairo, especially with a growing family. But then, on September 13, 1940, the 1st Blackshirt Division of the Italian Army crossed the Libyan Frontier Wire at Fort Capuzzo, and brought the Second World War to Egypt. In the desert outside the city, the French and the English fought the Germans and the Italians. The violence loomed. Italian men, including many of my grandfather s friends, were rounded up and detained by the Egyptian police. And so when my oldest aunt, Agnes, got a job as a stenographer at Standard Oil, and, with dizzying speed, met a young Standard Oil geologist, married him, and moved to Los Angeles, my grandfather decided that the rest of the family would follow. He fled again. The Toutonghis raffled off all their possessions to pay for tickets on an ocean liner. On May 26, 1946, they disembarked from Alexandria, Egypt, on the S.S. Vulcania, bound for New York City. On the ship s Immigration and Naturalization Service Form I-415 a form that is still in use today my family s race is listed as Syrian. In the next column, the one reserved for country of citizenship, there is a different word: Stateless. Upon arrival in Manhattan, the Toutonghis collected their luggage and spent their last money on bus tickets bound for California. Stateless, they began a new life in a new nation one that was, for the most part, open and welcoming to these hopeful refugees. What happens when the world that creates you is gone? In the face of war, some flee, and some remain. The culture is transformed, of course, but each transformation is individual. Suffering cannot be generalized. Once in California, my grandfather placed ads in the newspaper, hoping to find work as a language tutor: Latin and French teacher, diploma of Notre Dame des Anges, Thonon, France. 23 years teaching in Egyptian government colleges. Two dollars per hour. There wasn t an avalanche of demand for his services. And he needed to support his family somehow. So he worked the night shift in a bakery; he loaded trucks in downtown Los Angeles; he cleaned the floors at a fish market on Redondo Beach; and then, finally, he managed to land the custodial job at Universal. Being a janitor was hard, low-paying, dirty work. It was quite different from tutoring, and certainly from writing both professions that had challenged my grandfather s mind, and spoken to the identity that he d worked so hard to build, through the decades. He had a poet s eye for beauty; now, cut off from any means of publication, surrounded by yet another new culture what hope did he have? My grandfather had been able to thrive in Egypt as a writer. Cairo had been, at that time, a colonial city; it had significant contact with the French language. But America was something different entirely. In America, he became a writer whose body of work would not in his lifetime be shared with the world. Exile is the unhealable rift forced between a human and a native place, between the self and its true home, Edward Said wrote. In 1998, my brother financed the collection and publication of my grandfather s poems by a regional vanity press. It was a notable event for our family; our centenarian grandfather inscribed copies for each of his twenty-nine grandchildren. My copy has a short note that he wrote to me in his shaky hand: May you live a life full of joy and happiness. But the poems they are so sad. Particularly sorrowful is Retour au Pays Natal, or Return to a Native Land, which my grandfather wrote after a return trip to Aleppo, for a single week, in 1985. Revisiting the city of his birth for the first time in sixty years, my grandfather decided to go to his mother s grave. Je m assieds sur la pierre Fatigué, le coeur las. Que m importe la terre Où l écho n accourt point à l appel de mon pays? I sit on the stone, Fatigued, my heart exhausted. What matters to me in this land Where there isn t the echo of the call of my country? Que m importe la vie Je veux voir où tu es, Mère, et la croix fleurie Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 25

The Umayyad Mosque, one of the great treasures of the Islamic world, has been ravaged; its nine-hundred-year-old minaret has collapsed into rubble. The eastern and central parts of the city, especially, are lunar-looking now; they recall Beirut during the worst of the Lebanese civil war, or the degradation that followed the siege of Sarajevo. The destruction is beyond imagination, one U.N. official said recently. War has changed everything. Five years ago, my grandfather s religious district, the Melkite Greek Catholic Archeparchy of Aleppo which includes Idlib and al-raqqa, both still within the control of / react-text react-text: 306 isis /reacttext react-text: 307 had roughly eighteen thousand parishioners. After years of civil war and ethnic cleansing, Jean-Clément Jeanbart, the Archbishop of Aleppo, struggles to be optimistic. We have no statistics for how many of us are still living in the city, he told me not long ago. It is perhaps half the original number. But we remain faithful to the city of our forefathers. Et la tombe où tu dors sous la marbre muet. What does life matter to me? I want to see where you are, Mother, I want to see the flowered cross, And the grave where you sleep in silent marble. Mais la tombe jalouse Ne me décèle rien Et la grasse pelouse À rongé sans espoir les ultimes liens. But the jealous tomb Tells me nothing, And the swollen grass Devours forever our last connection. 26 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017 La nuit monte sereine Et la terre s endort. Une étoile lointaine, Épuise sa clarté sur le sommeil des morts. The night rises serene And the earth falls asleep. A distant star Exhausts its light on the sleep of the dead. A distant star / Exhausts its light on the sleep of the dead. _Reading this now, I can t help but think of the residents of my grandfather s birthplace, who are living through their fragile ceasefire, facing the task of rebuilding their city. As its population struggled through winter, Aleppo had no water and no electricity. The day after my grandfather s appointment with Danny Thomas, the envelope containing his Poeme in English arrived at his house, via registered mail. He had addressed it to his new, American self: Philip Toutonghi. In trying to remake himself as a Hollywood lyricist, he had Americanized his first name: Philip instead of Philippe. He must have stashed the letter in a drawer, where it remained for decades. He didn t look at it, but he refused to throw it away. He carried it with him as he moved from house to house in the nineteen-fifties, sixties, seventies, eighties, and nineties. I still have it, today. The envelope has been sealed for sixty-five years. It has never been opened. The poem remains inside unpublished, unseen, unsung, unread.

ZIEDOJUMI - CONTRIBUTIONS 4/27/2017 10/25/2017 Liels paldies visiem ziedotājiem! Thank you all for your contributions! Oregonas Latviešu Biedrībai To Oregon Latvian Society Vija Johnson $20 Daniel Selans $25 Lelde Gilman $20 Gaida Valkovskis $25 Ieva Puris $50 Jānis Locenieks $50 Anita Pētersone $100 Kopā/Total $290 Oregonietim/To Newsletter Oregonietis Jānis Niedra $10 Neiders ģimene $15 Vija Johnson $20 Lelde Gilman $20 Ivars, Vēsma Lazdiņi $25 Jānis Cimdiņš $25 Ivars Lazdiņš $25 Anita Pētersone $50 Ieva Puris $50 Kopā/Total $215 Bibliotēkai / to Library Vija Johnson $15 Lelde Gilman $20 Ivars, Vēsma Lazdiņi $25 Ieva Puris $50 Pēteris Kalniņš $60 Anita Pētersone $100 Kopā/Total $270 Oregonas Latviešu Centram/ To Oregon Latvian Center Neiders ģimene $15 Vija Johnson $20 Lelde Gilman $20 Ivars, Vēsma Lazdiņi $25 Ieva Puris $50 Anita Pētersone $50 Jānis Cimdiņš $50 Kopā/Total $230 Daudzbērnu ģimenēm Latvijā/ In aid of large, poor families in Latvia Lelde Gilman $20 Ivars, Vēsma Lazdiņi $25 Ieva Puris $50 Neiders ģimene $50 Kopā/Total $245 Okupācijas muzejam/ To the Museum of the Occupation of Latvia Vija Johnson $10 Anita Pētersone $50 Kopā/Total $60 * * * Citiem Mērķiem / To Other Causes Anna Casey piemiņai Oregonas Latviešu baznīca $7 ALA/American Latvian Association Ivars, Vēsma Lazdiņi $25 Oregonas Latviešu baznīcai/ Oregon Latvian Church Ivars, Vēsma Lazdiņi $25 Latviešu skoliņai Anita Pētersone $5 Kopā /Total $170 KOPĀ/TOTAL $1480 Ļaujiet Imagine Design Build Īstenot Jūsu Izdomas Let IDB transform your imagination into reality Galdniecība/Carpentry Finish Work Framing Fences Decks Dārzu Celtniecība/Hard Landscaping Parking Pads Pavers Retaining/Garden Walls Natural/Precast Stone Remontus/Kitchens, Basements & Bathrooms Tile Work Flooring Molding Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 27

OREGONAS LATVIEŠU BIEDRīBA - OREGON LATVIAN SOCIETY, INC. Biedru maksai un ziedojumiem ieteicams lietot šo veidlapu. Čeki rakstāmi uz OREGON LATVIAN SOCIETY vārda un kopā nosūtāmi vai nododami OLB kasierim Jānim Loceniekam. Please use this form for membership dues and other contributions. Checks can be written to the OREGON LATVIAN SOCIETY and sent to OLS treasurer: Janis Locenieks, 4016 SW 96th Avenue, Beaverton, OR 97005 Sūtītāja vārds / Your Name OLB biedru maksa par 2018. gadu - $25.00, studentiem - $10.00 OLS membership dues for 2018 - $25.00, for student - $10.00/year Ziedojums Oregonas Latviešu biedrībai Contribution to Oregon Latvian Society Ziedojums Oregonietim Contribution to newsletter Oregonietis Ziedojums bibliotēkai Contribution to the library Ziedojums Latviešu centram Contribution to the Latvian Center Ziedojums Okupācijas muzejam Contribution to the Museum of the Occupation of Latvia Ziedojums daudzbērnu ģimenēm Latvijā Contribution in aid of large, poor families in Latvia Ziedojums citiem mērķiem (norādiet kuriem) Contribution to other causes (please specify) Ziedojums Amerikas Latviešu Apvienībai (ALA) Contribution to the American Latvian Association (ALA) Biedru maksa ALA - $30.00 gadā, pensionāriem $20.00 gadā ALA membership dues - $30.00/year, senior citizens $20.00/year KOPĀ / TOTAL $ $ $ $ $ $ $ $ $ $ $ 28 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

Zinaīda Lazda laikabiedru atmiņās 18. novembra valsts svētku svinības būs veltītas pazīstamajai latviešu dzejniecei Zinaīdai Lazdai (1902. g. 6. jūnijs 1957.g. 7. novembris), kas ir stāvējusi pie Oregonas latviešu biedrības, Oregonas latviešu skoliņas dibināšanas šūpuļa un kurai novembrī aprit 60 gadu kopš nāves. Materiālu sagatavoja Ilva Metlāne Kad no tālienes raugāmies uz meža sienu, redzam paceļamies dažas retas, staltas galotnes pāri it kā vienmērīgajam meža līmenim. Tāda reta, stalta galotne latviešu dzejā bija Zinaīda Lazda. Ar savām platajām acīm un kluso smaidu man likās kā viena no latviskajām dievībām lauka, meža vai zemes māte, kas vakarā pulcē ap sevi visu radību vareno, skaisto un sīko, rakstīja dzejniece un prozaiķe Rūta Skujiņa, dzejnieces Austras Skujiņas māsa. 60 gadus atpakaļ, 1957. gada 7. novembrī Sēlemā, Oregonas pavalstī, pēc grūtām ciešanām pārtrūka Zinaīdas Lazdas dzīves pavediens. Veltot cieņu dzejniecei, šajā numurā un arī nākamajos Oregoniešos iepazīstināsim mūsu lasītājus ar viņas dzejoļiem un citām viņas publikācijām, kā arī pazīstamu rakstnieku, dzejnieku un kultūras darbinieku domām par viņu, atskatīsimies uz viņas devumu Oregonas latviešiem. Mūsu vidū vēl ir cilvēki, kas viņu atceras personīgi, daudzi no jums vēl arī atceras viņai veltītus pasākumus 60tajos un 70tajos gados. Vašingtonas pavalstī, Edmonds pilsētā joprojām dzīvo Zinaīdas Lazdas brāļa dēls Gunārs Šreibers ar sievu. Tos, kuri par Zinaīdu Lazdu neko nav dzirdējuši, Latvijas simtgades ietvaros mēs iepazīstināsim ar viņu kā trimdas kultūrvēsturei neatņemamu personību. Zinaīda Lazda, īstajā vārdā Zinaīda Zelma Šreibere, piedzima 1902. g. 6. jūnijā Leimaņu pagasta Tanuļu mājās. Tēvs Jānis (1872-1953) bija cēlies no Ērgļiem, māte Emma (dzim. Bauģe, 1872-1955)- no Ogres. Abi ir apglabāti Āriņkalna kapsētā. Ģimenē ir bijuši seši bērni, no kuriem divi miruši kā zīdaiņi. Zinaīda ģimenē bija otrais bērns. Par visspilgtāko tēlu savā bērnībā Zinaīda Lazda atzīst tēvamāti viņa bija kā burve un tālreģe, lai gan ar buršanu nenodarbojās, viņai bija dziļa un sena valoda. Par skolu Zinaīda izsakās: Skola man izlikās visjaukākā vieta pasaulē. Z.Lazda sēž treša no labās puses 1919. gada rudenī Zinaīda kopā ar toreizējo draudzeni iestājās Rīgā, N. Draudziņas ģimnāzijā. Direktore N. Draudziņa, kuras dzīvoklī Zinaīda uzturējas, visus gadus bija kā audžumāte un gādniece. Vēlāk viņa pieņēmusi arī Zinaīdas māsas Martu un Veru. 1923. gada pavasarī Zinaīda beidz ģimnāziju un rudenī iestājas Latvijas Universitātē, lai studētu baltu filoloģiju. Līdztekus studijām un vēl pēc augstskolas beigšanas Zinaīda strādā kā latviešu valodas skolotāja savā bijušajā ģimnāzijā (1925-1944). Sākot ar 1928. gadu rakstnieka Jāņa Grīna redakcijā Rīgā iznāca plašs, ievērojams literatūras, mākslas un zinātnes mēnešraksts Daugava. 1932. gada sākumā redakcijā ieradās Zinaīdas draudzene Eliza Miķelsone un atnesa draudzenes dzejoļus ar parakstu Zinaīda Lazda. Ar to latviešu dzejā ienāk jauns vārds, ap ko drīz sāk skanēt slava. Redaktors jau no pirmajām vārsmām redz, ka autorei ir savdabīgs talants. 1936. gadā iznāca pirmais dzejoļu krājums Zaļie vārti, kur ievērojama vieta tika ierādīta latviskai mistiskai dabas dzejai. 1939. gadā Zinaīda Lazda Latvijas universitātē ieguva filozofijas maģistra grādu. Viņas diplomdarbs bija folkloras pētījums par zīmīgi izraudzītu tematu Velna vieta un laiks. 1942. gadā sākumā Rīgā iznāca otrs Lazdas dzejoļu krājums Staru viesulis. Grāmata ir ar filozofisku ievirzi, kur gan dabas norises, gan dzimtenes ainavas un pagātne ir tvertas augstākā plāksnē, tā sakot, no kosmosa viedokļa. Grāmatā nav Z.Lazda stāv pirma no kreisās Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 29

neviena mīlas dzejoļa, bet beidzamajā nodaļā trīc laikmeta baigums un šausmas: Svešas kājas samīda Latvijas zemi, Sveša roka izkaisa Latvijas tautu, Sāpes dvēseli plosa līdz nāvei, nabaga putnu. Par šo dzejoļu krājumu 1943. gada 10. janvārī viņa saņēma Annas Brigaderes prēmiju. Viņai tiek augstākā vieta latviešu dzejā līdzās pašam Kārlim Skalbem, kas ir otrs šīs prēmijas laureāts tai gadā. 1944. gada vasaras otrajā pusē dzejniece piedzīvoja uzbrukumu Ērgļiem un rudenī aizbrauca uz Rīgu pēc mantām. Piederīgie iestrēga Vidzemes ceļā un ar dzejnieci vairs nekad nesatikās. Izbraukusi no Rīgas, viņa apmēram divas nedēļas nodzīvoja pie Aīdas Niedras Liepājā bez nodoma izceļot tālāk. Taču Z.Lazda Fišbachas nometnē Vācija, 1947.g. Z. Lazda Kalifornijā 1955.g. 30 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017 sākoties Liepājas bombardēšanai Lazda 12. oktobrī atstāja Latviju un nokļuva Veimārā, Vācijā. 1945. gadā 27. jūnijā viņa kopā ar citiem latviešiem ieradās Fišbachā (8km no Nirnbergas), kur tiek organizēta D.P. latviešu nometne. Lazda bija viena no nometnes dibinātājām. Viņa aktīvi piedalījās nometnes sabiedriskajā dzīvē un tika ievēlēta nometnes padomē. Fišbachā viņa nodzīvoja vairāk nekā četrus gadus līdz 1949. gada 5. oktobrim. Nometnes Kārļa Skalbes ģimnāzijā viņa bija latviešu valodas un literatūras skolotāja. Ilze Šķipsna, bijusī Lazdas skolniece atzīst, ka Zinaīdai bija ļoti plašas zināšanas latviešu un cittautu literatūrā, kas netiek pārāk bieži pieminētas, jo dzejnieces slava pārējo atstāj ēnā. Taču zināšanas viņai bija milzīgas un prasme mācīt literatūru - apbrīnojama. Viņas daba nebija pačalot par kādu rakstnieku vai darbu, bet gan ieķerties tajos kā dadzim, līdz viss bija izpētīts, atrasta jēga un nozīme. Lazda visam lietām meklēja kodolu, kas, reiz atklāts, atļāva saprast pārējo. Viņa vienmēr taujāja pēc dziļajiem pamatiem, no kuriem idejas bija meklējušas izteikties vārdos un kuri varēja būt ļoti dažādi vai varbūt arī pavisam nebūt. Lazda parasti arī nesalīdzināja vienu rakstnieku vai dzejnieku ar otru, neteica, ka kāds labāks par citu, bet mēģināja ļaut mums saskatīt ikviena raksturīgākās īpašības, vienalga vai tas bija Vecais Stenders, Huģenbergs, Līventāls vai arī Poruks, Virza un Rainis. Rainis tomēr laikam bija izņēmums. Rainis izraisīja Lazdas pašas spēkus un degsmi visaugstākajā pakāpē, un stundas, kurās mēs lasījām Uguni un nakti, varbūt vēl vairāk tās par Induli un Āriju, ir neaizmirstamas. Ilze Šķipsna piemin, ka Zinaīda Lazda arī runājusi par daudz ko citu par laikmeta parādībām, nometnes dzīvi, politiku, rietumu bumbu taisītājiem un austrumu slepkavām, par trimdu, tautību, dzīvi un dzeju. Par sevi Lazda nekad nerunāja, par dzejas rašanos vai radīšanu reti atceros viņa teica, ka starp dzejoļa ieceres brīdi un tā uzrakstīšanu vai pabeigšanu var paiet gadi, pie kam nav nepieciešami, ka iesākuma izjūtas vai apstākļi vēl atkārtotos. Viņa minēja kādu savu vasaras dzejoli, kas pabeigts pēc vairākiem gadiem baltās ziemas dienā. Teica arī to, ka ceļošana, īpaši braukšana vilcienā, sekmējot viņas dzejoļu rašanos, un, ka tad, kad dzejolis izdevies, pabeigts, pareizs, dzejnieks pats to zina. Uz rakstīšanu vai dzejošanu skolā Lazda nevienu nemudināja, talantus nemeklēja un sev mācekļus neaudzināja. 1946. gadā vajadzēja iznākt Lazdas trešajam dzejoļu krājumam Tālais dārzs, bet apgāds aiz kaut kādiem iemesliem kavējās. Grāmata parādījās vienkāršā rotētā izdevumā Fišbachas latviešu komitejas apgādā 1947. gadā. Tā ir ne vien apjomā plašākā Lazdas dzejoļu grāmata, bet arī dzejnieces augstākā virsotne mākslā. 1949. gada pavasarī iznāca dzejnieces ceturtais dzejoļu krājums Bēgle. Tas pauž dzejnieces trimdinieces dziļo mīlestību uz zaudēto Latviju, laikmeta smeldzi, arī cerības. Tuvojoties 1949. gada rudenim emigrācijas rats bija sācis strauji griezties. Bēgļu nometnes Vācijā sāka tukšoties. Lazda sarunājoties ar dzejnieci Rūtu Skujiņu sacīja: Tev ir bērni, pirmie gadi būs grūtāki. Bet kad bērni paaugsies, taču nepametīs. Es viena, kā no pāksts izvēlies zirnis. Cik ilgi spēšu kustēt? Kad spēki pietrūks, sabrukšu kaut kur. Pamesta. Viena Ruta Skujiņa raksta, ka tā runāja viena no latviešu lielākajām, spilgtākajām dzejniecēm. Viņas acis raudzījās rēgonīgi tālumā, un man nebija neviens balsta, nevienas domas, kā izkliedēt viņas melnās nākotnes vīzijas Vēlāk, kad pienāca aizbraukšanas laiks, arī Lazdai jau bija sagādāta oficiāla galvotāja, viņas pieprasītāja Findlija

Z.Lazda Fišbachas nometnē Vācija, 1947.g. kundze (Anna Findley) Sēlemas pilsētā Oregonā. Izceļošanai tuvojoties, radās bažas un tumšas nojautas. Kādā vēstulē dzejniece raksta: Negribu, negribu nekur projām vairs. Es nevaru, es nevarēšu uzveikt to bezgalīgo svešumu. Es esmu ļoti bēdīga. Brauciens pāri okeānam bijis briesmīgi grūts, braukuši no 1949. gada 30. decembra līdz 1950. gada 13. janvārim slikts kuģis, vāja medicīniskā aprūpe, vētrains laiks, daudz jācieš no jūras slimības. Tomēr nenobeidzos, sirds gan ir cietusi, vēl arvien rītos ir aiztūkušas acis un vakaros tāpat ar kājām. Pēc īsas uzkavēšanās Ņujorkā ceļš caur Čikāgu iet tālāk uz Oregonu. Zinaīda Lazda raksta: Tās nu ir baigas pilsētas, tā Ņujorka un Čikāga, es laikam tur nevarētu nemaz pavilkt elpu. Garais ceļš līdz Oregonai rāda Ameriku netīkamu, nekoptu un tukšu. Bet jauki, ka Oregonas tuvumā apsnigušas egles. Dzejniece domā: Mīļais sniegs, tu esi atnācis mūs saņemt un palīdzēt ar savu balto tīro vizēšanu, savu silto villaini. Kad sniegs, es nejūtos tik viena. Brauciens autobusā no Portlandes uz Sēlemu bija jauks, jo ziemas diena gaiša, sniegaina. Sēlemas autobusu piestātnē Lazdu kopā ar brāli Kārli sagaidīja turienes latvieši: latviešu rakstnieku sponsors, ārsts Dr. Teodors Staprāns ar kundzi Elvīru Staprāni, kā arī Voldemārs Kārkliņš. Viņi arī bažījās, kā dzejniece būs pārcietusi vētraino jūras ceļojumu un braucienu pāri kontinentam. V. Kārkliņš atceras, ka Lazda nākusi pretī smaidīdama, ar mantu groziņu rokā un viņam licies, ka viņa varētu būt atbraukusi tieši no dzimtenes, no Ērgļiem. Uz jautājumu, kā patīk Amerika smiedamās atbildējusi: Mīļie, te jau viss kustas kuģis šūpojas, vilciens, autobuss, pat zeme liekas šūpojamies. Kopš Eiropas krasta vairs nav cieta pamata zem kājām. Tā dzejnieci ar brāli aizved pie galvotājiem Findlijiem. Tie ir apmēram 75-77 gadus veci un bagāti ļaudis, jo viņiem pieder vairākas fermas un Dr. Findlijs vēl turpina ārsta praksi. Šī ģimene un viņu māja ir pirmā vieta, kur Zinaīda iepazinās ar amerikāņu paražām un psiholoģiju. Tā bija inteliģenta ģimene ar klavierēm salonā; viņi zināja, ka atbraucēja ir pazīstama latviešu dzejniece un viņiem likās ļoti interesanti ; bet, protams, šai zemē ieceļotāja bija tikai mājas strādniece, kuras pienākums bija dūšīgi strādāt. Tad nu arī netika taupītas labi domātas pūles, lai dzejnieci izskolotu par labu mājkalpotāju ar 40-50 dolāru mēnešalgu. Dzejniece sāka mājkalpotājas darbu pēc tam, kad pāris dienas ar brāli bija paciemojusies pie Staprāniem, lai atpūstos un atjēgtos. Pati kundze vārījusi ēdienus, dzejniece vairāk tīrīja visu ko. Darbs nav bijis grūts, cilvēki arī nekas. Materiālie apstākļi viņai nebija nekādi spožie, bet daudz sūdzēties par tiem arī nevarēja. Zinaīdai bija pašai sava neliela, bet glīti mēbelēta istabiņa Findlija mājas augšstāvā, 20-tā ielā, neliela strautiņa malā. Turpat tuvākā apkaimē dzīvoja arī pārējie latvieši, pie kuriem viegli varēja aiziet ciemos no darba brīvajā laikā. Kad Zinaīda vakaros atnāca Dr. Staprāna mājā, kur vietējie latvieši mēdza tikties un pārrunāt iespaidus jaunajā pasaulē, viņa stāstīja, kā viņai ejot ar viņas Maku un Annu. Visus šos stāstus varēja apvienot zem kopīga virsraksta Kā mani par kalponi taisīja, atceras rakstnieks Valdemārs Kārkliņš. Tomēr viņš piemin, ka bieži Zinaīdas Lazdas vārdos varēja saklausīt rūgtu pieskaņu, un pat jautrākos stāstus klausoties, mums lāgā nenāca smiekli. Dzejniece cieta. Grūtajā, nepiemērotā darbā nebija vietas savrupībai, savai dzīvei, nebija iespējas rakstīt. Tāpēc pēc pāris mēnešiem Zinaīda Lazda bija nolēmusi savu kalpones darbu izbeigt un nostāties pati uz savām kājām. Taču lai izdzīvotu, bija jāmeklē cits darbs. Zinaīda darbu uzteica un pārcēlās dzīvot pie Krīgenu ģimenes, kamēr darbs būs atrasts. Pārcelšanās dienā visi smagākie saiņi tika atvesti ar auto, bet pati ieradās ar nelielu mantu nastiņu rokā. Zinaīdai atstājot Findliju ģimeni nekādu lielu ietaupījumu nebija un tamdēļ bija jāmeklē darbs, lai rastu līdzekļus iztikai. Vienīgais darbs, kas agrā pavasarī bija Sēlemā atrodams, ir māju tīrīšana un par to maksāja 75 centu līdz vienam Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 31

dolāram stundā. Viņa pieņēma darbu pie vairākām kundzēm, kur bija jātīra telpas, jāmazgā trauki un jāberž kastroļi. Viņas dinamiskajai dabai un radošajam garam tāda veida darbs bija pagalam nepiemērots un viņa to ienīda līdz dvēseles dziļumiem. Oregonas valsts galvaspilsēta Sēlema bija ērti novietojusies Vilametes upes abos krastos. Pastiprinātas latviešu ieceļošanas laikā piecdesmito gadu pašā sākumā te saplūda gandrīz vai visi tie latvieši, kam darba piedāvājumi bija Oregonā. Jau 1949. gada vasarā šeit bija nodibinājusies latviešu pagaidu organizācijas komiteja, kas centās likt pamatu topošai latviešu sabiedriskai dzīvei jaunajos un neparastajos apstākļos. Tās uzdevumos ietilpa arī statūtu izstrādāšana dibināmajai Oregonas latviešu biedrībai un tautiešu reliģiskā aprūpe. Tā Sēlema pamazām izveidojās par Oregonas latviešu vēl tikko topošās sabiedriskās dzīves centru. Šeit uz dzīvi apmetās vairākas latviešu kultūras pasaules izcilas personas: dzejniece Zinaīda Lazda, rakstnieks Valdemārs Kārkliņš, rakstnieks Anšlavs Eglītis ar dzīvesbiedri Veroniku Janelsiņu. Netālajā Korvalisā dzīvoja rakstniece Aīda Niedra, kā arī daži jau pazīstami sabiedriskie darbinieki, kas piedalījās latviešu sabiedriskās dzīves veidošanā. Tā bija daļa latviešu tautas, kas toreiz veidoja latviešu sabiedrību šeit. Tie nebija tie imigranti laimes meklētāji, par kādiem tos uzskatīja amerikāņi, bet no savas zemes atrauti, savu dzimteni, mantu un stāvokli zaudējuši cilvēki. Cerības uz atgriešanos dzimtenē, kas, Vācijas bēgļu nometnēs dzīvojot, bija vēl diezgan lielas, tagad sāka pamazām saplakt. Iemesti gaužām svešā vidē, bez vai arī tikai ar ļoti vājām angļu valodas zināšanām, bez jebkādiem sakariem un aizmugures, tie varēja dabūt un strādāt tikai visvienkāršāko fizisko darbu. Cilvēki ar pabeigtu augstskolas izglītību strādāja par aptīrītājiem slimnīcās vai par mājkalpotājiem. Tas radīja sarūgtinājumu, dažreiz par naidīgu noskaņojumu pret svešo vidi. 1950. gada aprīļa vidū dibināmās Oregonas latviešu biedrības statūti 32 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017 beidzot bija sastādīti un iesniegti reģistrācijai Biedrību departamentā. Pirmā biedru sapulce notika 5. maijā, un tai īstenībā bija jābūt biedrības dibināšanas sapulcei. Pirmo reizi Oregonā pulcējās vienkopus lielāks skaits latviešu. Daži redzējās pēc vairākiem gadiem pirmo reizi. Pēc garām un karstām debatēm statūti tika grozīti un pieņemti. Tika ievēlēta pirmā Oregonas latviešu biedrības valde ar Dr. Teodoru Staprānu kā priekšsēdi. Valdē ievēlēja arī Zinaīdu Lazdu, vēlāk viņa uzņēmās arī biedrības kultūras daļas vadību, paliekot šajā amatā līdz pat aizbraukšanai uz Kaliforniju. Lai sagādātu tautiešiem iespēju satikties un tuvāk iepazīties, valde sarīkoja izbraukumu Molālas upes krastā. Te Zinaīda Lazda nolasīja referātu par tematu: Latviešu kultūras vērtības. Zinaīda Lazda arī noorganizēja un vadīja latviešu skolu Sēlemā, vēlāk pārņēma skolas vadību Portlandē. Vienmēr viņa uzsvēra latviešu valodas mācības nepieciešamību bērniem, lai tie būtu spējīgi uzņemt latviešu kultūras vērtības. Skolu gada noslēgumu abas skolas svinēja kopīgi 1951.gada 27. maijā Sēlemā. Skolēniem izdalīja Oregonā dzīvojošo rakstnieku grāmatas ar pašu autoru ierakstītām veltēm. Skaistā un izjustā noslēguma runā Zinaīda Lazda mudināja jauniešus nekad neaizmirst, ka tie ir latvieši, nekad neaizmirst savu mātes valodu un nekad nenovērsties no savas tautas. Pēc Lazdas ierosmes tika noorganizētas rakstnieku dienas Sēlemā, Portlandē, Judžīnā un Longvjū, Vašingtonas pavalstī. Zinaīda Lazda arī rakstīja ievadus biedrības informācijas biļetenam, sastādīja uzaicinājumu tekstus biedrības sarīkojumiem un vāca ziedojumus latviešu ieceļošanas veicināšanai. Kā atceras Juris Krīgens, ar Zinaīdu Lazdu nebija viegli strādāt. Būdama pati impulsīva un darbīga, viņa neskopojās ar pārmetumiem valdes locekļiem un biedrības biedriem par kūtrību un neatsaucību sabiedriskajā darbā. Viņa kritizēja protokolu valodu un reiz nosauca to par mežonīgu, ar to izraisīdama valdē krīzi, jo sekretārs tūliņ atteicās no amata. Ar Zinaīdu Lazdu, ja gribēja, varēja debatēt par visu, atskaitot varbūt divas lietas, atceras Valdemārs Kārkliņš Endzelīna gramatiku un latviešu dzejas vērtību, ko viņas klātienē bija labāk neaiztikt. 1950. gadā Sēlemas latvieši skaisti nolīgo Jāņus. Jūlijā Zinaīda Lazda pārceļas labāk atalgotā, normētā darbā uz Portlandi, par kopēju, resp. palīgmāsu (nurse s aide) Portlandes Emanuēla slimnīcā. Portlandē viņa dzīvoja kopā ar brāli. Mājas apkārtnē bija maz zaļuma, maz koku, bet logā veroties, tālumā varēja saskatīt Huda kalna sniegoto galvu. Šīs ainas izraisījušas dzeju ciklā Huda kalns. Augšstāvā, kur dzīvoja dzejniece kopā ar brāli un svainieni, viņai bija neliela, klusa, gaiša istaba ar logiem ielas pusē, glītuma kamīnu, ko nevar kurināt, dīvānu, dažiem ērtiem krēsliem un grāmatu plauktu līdz griestiem. Latviskas piemiņlietas un gleznas, starp tām divas Noras Drapčes, dzejnieces ģīmetne un rozes šī pēdējā Zinaīdai Lazdai sevišķi mīļa telpā vieš mierīgu krāsu saskaņu raksta Voldemārs Kārkliņš. Kad viņš jautā dzejniecei, ko domā par šo laiku un saviem turpmākiem nodomiem, viņa atbild: Laiks ir bargs. Mūsu dzīve aiziet neziņā. Mēs esam paēduši, iztikuši, bet vai ar to pietiek, lai dzīvotu? Mūsu spēki izkūst svešā darbā, brīvos brīžus māc svina nogurums, žņaudz bezcerība: cik ilgi tā var iet? Nav taču nekā, uz ko cerēt: priekšā tikai tas pats maizes darbs, arvien lielāks nogurums, arvien mazāk spēka, un nekādu izredžu, ka reiz mainīsies uz labu Pat, ja izturētu fizisko piepūli un pārvarētu materiālos grūtumus, tikpat lieli mūs māc garīgajā plāksnē. Mūs apdraud atšķirtība no savas zemes un tautas. Dzejniekam, rakstniekam tas nozīme gausu nāvi. Mēs vairs nevaram savu zemi tēlot realitātē, tikai idejā. Ideja un atmiņas nav īstenība; mākslai pārrautas saites ar īstenību, tā ir kā no zemes izcelts koks. Stāvoklis ir bez ilūzijām, un optimisms te nekā nelīdz. Neredzu, ka latvieši darītu visu iespējamo savas tautas likteņa

maiņai. Daudz laika paiet veco naudu pārcilājot un pārspriežot. Mūsu sabiedrībai nav kultūras politikas: ja tā neorganizēs savu kultūras darbu, tam jāapstājas. 1952. gada jūnijā Oregonas mazais latviešu pulciņš sarosījās atzīmēt Zinaīdas Lazdas 50. dzimšanas dienu. 18. jūnijā tika sarīkota Zinaīdas Lazdas lirikas pēcpusdiena. Pēcpusdienas sarīkošanas darbu veikšanai palīgā bija pieaicināti arī izcilākie sabiedriskie darbinieki. Lirikas pēcpusdiena izvērtās par vienu no vērtīgākajiem un kuplāk apmeklētajiem pasākumiem Oregonā. Pamatīgu referātu par viņu lasīja filoloģe Elvīra Staprāne, pēc tam dzejniece pati skandēja savas vēl nepublicētās dzejas. Apsveikumi, telegrammas, gan rakstiski, ienākuši no Latvijas sūtņiem un draugiem un cienītājiem visā brīvajā pasaulē. Pie kopējā mielasta galda, kad svinīgais noskaņojums pa daļai jau pagaisis, runas teica daudzi runātāji. Vainagu visam runām Zinaīda uzlika pati ar savu noslēguma sakāmo, kur viņas humors un atjautība sprēgāt sprēgāja. Pateikdamās visiem par viņai parādīto uzmanību, viņa piemetināja, ka biedrība esot darījusi daudz šī vakara sarīkošanā, bet aizmirsusi vienu visai svarīgu lietu sagādāt viņai vīru. Tas esot valdes turpmākais uzdevums. Dzejniece visu vakaru jutās ļoti pacilāta un laimīga. Prāvais apmeklētāju skaits liecināja, ka par spīti sava rakstura atskabargainībai viņa Oregonā bija ieguvusi prāvu skaitu īstu draugu un cienītāju. Vismaz kādu laiku dzejniece nejutās vairs aizmirsta, redzēja kādu labvēlības gaisu atspīdam, kas deva jaunu spēku jauniem darbiem. 1955. gadā augustā Lazda atstāja darbu Oregonā un pārcēlās uz Kaliforniju, lolojot nodomu rudenī iestāties Berklija universitātē, ja gadu dēļ ņems pretī. Bet diemžēl nodoms nepiepildījās. Atvadīšanās vakarā Oregonā viņa pēdējo reizi skandina pati savas dzejas saviem Oregonas draugiem, par mazu atmiņu saņemdama skaistu kristāla vāzi. Draugu visa laba vēlējumu pavadīta, viņa no Oregonas aizbrauc. Piecus gadus viņa dzīvoja un darbojās šeit, ienesdama Oregonas latviešu dzīvē daudz skaistuma un garīga spraiguma gan ar savu spilgto dzejnieces personību, gan kā sabiedriska darbiniece gan arī kā sirsnīgs un atsaucīgs cilvēks. Par izciliem nopelniem sabiedriskajā darbā Oregonas latviešu biedrība viņu ievēl par savu pirmo goda biedri. Tā paša gada 4. oktobra vēstulē Zigurdam Ritmanim viņa raksta : Lai gan esmu Kalifornijā un tālu prom, tomēr iekšķīgi jūtu, ka Oregonā ir mana māja, jo tur ir daudz kas palicis: labi paziņas, darbs latviešiem, daudz labu domu Dzejnieces dzīve bija sūra. Viņa bija ļoti taisnas dabas. Pārāk godīga pret sevi un citiem, lai ielaistos kompromisos. Būdama bez savas ģimenes, viņa savā vientulībā skaudrāk izjūta tautas postu: tauta ir viņas īsteniece, ar to ko viņa dzīvo un cieš. Rakstnieks Valdemārs Kārkliņš atceras, ka jautājis, kad parādīsies viņas jaunā grāmata un kā to sauks. Dzejniece esot paņēmusi no galda manuskripta kaudzīti: Esmu iecerējusi jaunu dzejoļu krājumu, virsraksts būs Saules koks. Bet maz vēl gatava, tik daudz vēl trūkst. Laiks paiet, un pārāk reti veicas ko uzrakstīt. Nezinu arī vēl apgāda, kas manu grāmatu izdos. Dzejniece arī min, ka Saules koks ir sens mitoloģisks priekšstats. Jauni vīri veci kļuva, to kociņu meklējot Saule dažkārt dainās parādās kā koks. Tas ir arī koks, ko saule lecot apspīd pirmo. Saules koka zarus plosa dažādi vēji. Bet tas nav iznīcināms, jo saules koks ir dzīvības simbols. Saules koks iznāk 1956. gada pavasarī. Dzejoļi piepildīti ar sāpju rūgtumu, bet ar spītu, lepnumu un cerībām. 1956. gada jūnijā autore uzrakstījusi savas grāmatas zīmīgu raksturojumu. Vispirms viņa salīdzina Tālo dārzu, kas bijis vairāk lirisks, turpretim Saules kokam ir dramatisks un episks raksturs. Par grāmatu viņa vēl saka : Saules koks ir brīvības ideju un cīņas saucienu grāmata. Tā ir ticības grāmata jaunai gaišai dienai, kas nesīs cilvēku un tautu tiesību atjaunošanu. Grāmatas beigu nodaļā ir mitoloģiska poēma par Saules koku, kur saule pa nakti guļ, jūru pārbraukusi. Poēmu par Saules koku dzejniece paguva nobeigt, bet - gan plašāk iecerēto Pazemi ne. Bet drīz dzejnieci piemeklē kaut kas ļaunāks nekā piekusums. 1956. gada ziemā pienāk ziņa, ka viņa ir diezgan smagi saslimusi un atrodas slimnīcā. Slimība, kā vēlāk noskaidrojās, bija daudz nopietnāka, nekā to sākumā varēja iedomāties, un bija jārēķinās ar ilgāku slimošanu. Nebūdama spējīga vairs strādāt un pelnīt, dzejniece nevarēja sagādāt līdzekļus ne ārstēšanai, ne iztikai. Lai stāvokli kaut cik atvieglotu, Oregonas latvieši nodibināja Zinaīdas Lazdas ārstēšanas fondu. Fonda dalībnieki maksāja vienu dolāru mēnesī, kas garantēja dzejniecei simts dolāru pabalsta ik mēnesi. Šāda summa tika sūtīta dzejniecei sākot ar 1957. gada 1. janvāri. Savu slimības sākumu dzejniece atminas sekojoši: 1956. gada 6. novembrī, Oklandē slimnīcā strādājot, mērīju temperatūru kādam slimniekam. Iedomājos, ka paiet tieši gads, kopš tai slimnīcā strādāju par palīgmāsu Kaut kas bija nokritis zemē, pieliecos, lai paceltu. Pēkšņi kļuva tumšs acu priekšā, tikko nepakritu. Izmērīju temperatūru arī pati sev bija 102F. Darba biedrenes sūtīja mājā, es arī aizgāju. Domāju, ka esmu saaukstējusies. Paliku mājās divas nedēļas, bet temperatūra aizvien vēl nekrita. Gāju pie ārsta, dabūju zāles. Tās tomēr nelīdzēja; temperatūra turējās kā bijusi. Ārsts nezināja, kas man vainas, ieteica iestāties slimnīcā uz vispārīgu veselības pārbaudi. Slimnīcā izdarīja visas izmeklēšanas, kas tādās pārbaudēs parastas. Ārsts atkal atzinās, ka nesaprotot, no kā ceļoties temperatūra. Viņš gan atrada nelielu dziedzeru pietūkumu kakla labajā pusē, taču nevarēja uzminēt, no kā tas varētu būt. Dr. Pikijs teica, viņam pašam esot tādi uztūkuši dziedzerīši, viņš zinot arī, no kā tie cēlušies; no sastrutojoša zoba, ko nolaidības dēļ neesot izrāvis. Man šis iemesls atkrita, jo lietoju mākslīgo zobu plati. Ieteica izdarīt dziedzera biopsiju. Pagāja dažas dienas, gaidīju atbildi. Kad ārsts ienāca, jautāju viņam, kādas ziņas. Dr. Pikijs kā negribot atbildēja: Nav labas. Es jautāju: Kas man ir? Konstatēta nenormāla šūniņu Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 33

vairošanās limfas dziedzeros. Ko tas nozīmē? Dr. Pikijs ieklepodamies sacīja: Jums ir tā saucamā Hodžkinsa slimība. Vai tas ir vēzis? Dažas parādības, piemēram, nenormāla šūniņu vairošanās, Hodžkinsa slimībai vienādas ar vēzi. Redzot, ka dzejniece ir mierīga, Dr. Pikijs noteica, ka I see you have the right attitude (Jums ir pareizā attieksme). Zinaida Lazda tālāk atceras kad viņš aizgāja, man pietrūka spēka. Tā bija grūta nakts; biju izmisumā, raudāju. Otrā rītā, ārstam ienākot, nespēju parunāt. Saņēmu viņa roku, lūdzu, lai brītiņu pastāv pie gultas. Biju dziļā izmisumā, skaļi raudāju. Dr. Pikijs bija līdzjūtīgs ārsts, ļoti cilvēcīgs. Viņš stāvēja klāt un mani mierināja, kamēr lēkme pārgāja. Tā tas notika vēl otrreiz; tad pamazām nomierinājos. Dabūju pirmās zāles, ko parasti lieto pret šo slimību sinepju un slāpekļa savienojumu. Mans organisms tās nepacieta: reakcija bija grūta, un zālēm nebija panākumu. Tad tās pārtrauca, un mani izlaida no slimnīcas. No tā laika darbā vairs neesmu gājusi. Sāku lietot otras zāles, TEM (triethylmethanolite). Tām bija labāki panākumi, bet strauji pasliktinājās asins sastāvs. Tā man iet līdz šai dienai Esmu dzirdējusi, ka Hodžkinsa slimībai reizēm pēc gada iestājoties remisija. Tā mana pēdējā cerība, Lazda nobeidza stāstu vienam no paziņām. Ārstēšanas fonda darbība, kas sākumā bija paredzēta tikai sešiem mēnešiem, tika pagarināta uz vēl tikpat ilgu laiku. Izmantojot mazu atslābumu slimības gaitā, Zinaīda atbrauca uz Oregonu un apmetās Dr. T. Staprāna ģimenē. 1957. gada 2. februārī viņa raksta Karolei Dālei: Kā es saprotu no tavām vēstulēm tu nemaz nezini, ka man ir ļoti nopietna slimība.. Lasot šo vēstuli Karola Dāle atceras, ka Lazda jau Fišbachas nometnē bija izteikusi bažas, ka viņa tikai nesaslimst ar vēzi. Toreiz dzejniecei uz vaiga bija neliela sacietējuma pūtīte. 34 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017 Sarunā Dāle centās centās dzejnieci mierināt un izkliedēt domas. Beidzot arī Lazda vairs par to nerunāja. Bija it kā piemirsusi. Tās tas palika. Tad 1952. gada 4. novembrī no Oregonas rakstītā vēstulē šīs bažas ieskanas par jaunu: Esmu ne visai labā jutoņā un ir arī it kā kādas nelabas slimības zīmes, pazīmes Noskaidrošos pie ārsta. Jūtos nogurusi un gribētu īsi un ātri mirt. Bet nezinu Tā, ja var ticēt priekšnojautām, tad Lazdai par savu saslimšanu ar vēzi tādas noteikti bijušas, piezīmē Karola Dāle. Vēl 1957. gadā rudenī viņa saņem no Zinaīdas Lazdas negaidītu un skaistu dāvanu: mīkstus un, siltus, latviskā rakstā dzejnieces pašas adītus vilnas cimdus. Pēc tam Lazda dzīvo Berklijā un pārlaiž slimību gan grūtas, gan puslīdz vieglākas dienas. Viņu pavasarī apciemo ASV iebraukušais Andrejs Eglītis. Tam dzejniece izteikusi vēlēšanos, lai viņas līķi sadedzina un urnu ar pelniem pārved Eiropā, iegremdē Baltijas jūrā. Arī Jānim Grīnam viņa raksta 1957. gada 22. martā: Būs jau jāļaujas sadedzināties, jo šajā svešajā zemē es negribu gulties. Citādi gan gribētu zemē. Bet pelnu urnu var iemest Baltijas jūrā, ja ne mūsu pašu līcī, tad tanī pašā jūrā, kur čūska maļ miltus un varbūt arī Saules koks zaro. 1957. gada vēstulē Pēterim Ērmanim Lazda izteic vēlēšanos: Gribētos uz pāris nedēļām aizbraukt pie Staprāniem uz Oregonu, varbūt tāda pārmaiņa nestu ko labu. Jau deviņus mēnešus Kalifornijā slimojusi, un slimībai vieglākai kļūstot, dzejniece United Airlines lidmašīnā atbrauc uz Sēlemu karstā, saulainā 4. augustā dienā apciemot draugus un piederīgos. Gadījās, ka lidmašīna bija pienākusi agrāk par sarakstā minēto laiku. Dzejniece jau sēdēja lidostas uzgaidāmajā istabā. Ceļojums bija viņu nogurdinājis. Lidostā viņu sagaidīt ieradās Elvīra Staprāne ar dēlu (gleznotāju Raimondu Staprānu) un Voldemārs Kārkliņš. Mīļie, ja būtu jālido vēl stundu ilgāk, nebūtu izturējusi, viņa sacīja iekāpjot auto. Par spīti grūtajam stāvoklim, ārēji viņa izskatījās labi; tikai sejai bija iedzeltena nokrāsa, kas norādīja uz dzelteno kaiti vieglā formā. Staprānu mājā, kur viņai bija sagatavota istaba, viņa tūliņ likās gulēt. Tomēr naktī temperatūra ceļas un, zāles dzerot, viņa stipri svīst. Dzejniece jutās ļoti nespēcīga, sūdzas par nelabumu, spiedienu krūtīs un sāpēm limfas dziedzeros, kas, sevišķi pie kakla, ir manāmi uztūkuši. Slimnieces stāvoklis pasliktinājās ar neapturamo slimības attīstību. Lai gan reizēm, dienām vai pat uz nedēļu, slimnieces sajūta uzlabojās tā, ka viņa varēja staigāt, paaugstināta temperatūra, no 101-104F, viņu mocīja gandrīz vienmēr. Kaut arī ciemošanās bija paredzēta uz divām nedēļām, slimībai progresējot Lazda Kalifornijā vairs neatgriezās. Visu laiku dzejnieci pašaizliedzīgi kopa Elvīra Staprāne. Viņas uzdevums nebija viegls, jo Lazda nepiederēja pie klusiem un pacietīgiem slimniekiem. Tomēr garīgais možums nezuda. Pie viņas nāca Uzraksts uz urnas Latvju dzejniece Zinaīda Lazda 1902-1957 Latvian poetess.

daudzi apmeklētāji un ar ciemiņiem viņa mīlēja sarunāties, kaut arī pēc tam cēlās temperatūra. Visvairāk dzejniece žēlojās par nespēku, mazāk par sāpēm. Kad jutās labāk, viņa uz brīdi piecēlās un izgāja dzīvojamā istabā patērzēt vai paskatīties televīziju, bet lielāko tiesu pussēdus gulēja savā istabiņā, kur nekad netrūka svaigu ziedu. No tiem viņa sevišķi mīlēja baltas neļķes un rozes. Kamēr vēl varēja, atbildēja uz vēstulēm, parasti ar pastkartēm; vēlāk pietrūka spēka arī tam. Rakstniekam Valdemāram Kārkliņam jau kopš Lazdas ierašanās Sēlemā bija nodoms, ja vien to atļautu viņas veselība, dzejnieci uzņemt filmā, bet viņa par fotogrāfēšanos negribēja dzirdēt un atrunājās: Gan jau kādreiz vēlāk. Tad Laika redakcija lūdza bildi Mēnešrakstam, un dzejniece piekāpās. Kādu dienu, juzdamās labāk, viņa Valdemāram Kārkliņam paziņoja, ka viņš var ierasties. Viņa pat iznākusi dārzā un apsēdusies piesaulē atpūtas krēslā. Viņš bija paņēmis līdzi fotoaparātu un mazu filmu kameru. Izmantojot izdevību, viņš rīkojās pārmaiņus gan ar vienu, gan otru. Aparātus nepazīdama, Lazda tomēr dzirdējusi filmkameras švirkstēšanu un teica, izlikdamās dusmīga: Ko viņš dara! Es teicu, tika vienu īso, bet viņš atkal uzņem to garo! Viņa tomēr ļāvās fotogrāfēties, pat aizgāja līdz žogam pie Elvīras Staprānes rozēm. Vēlāk viņa gribēja redzēt, kā filma iznākusi. Kārkliņš ieradās ar mazu ekrānu un projekcijas aparātu. Kaut arī dzejniece nejutās labi, tomēr uzņēmumus noskatījās un bija apmierināta. 22. augustā stāvoklis viņas stāvoklis pasliktinājās un dzejniece bija jāaizved uz vietējo Memoriāla slimnīcu, lai viņa saņemtu asins pārlējumus un apstarojumus. Apstarojumi gan mazināja palielinātos dziedzerus, bet slimniecei bija grūti panesami. Kad rakstnieks Kārkliņš viņu apciemo slimnīcā, dzejniece bija pusnemaņā un vājā balsī atkārtoja: Es miršu, es miršu, to es nevaru izturēt. Pēc trijām slimnīcā pavadītām nedēļām Lazda atkal atgriezās pie Staprāniem. Viņa jutās labāk atstājot slimnīcu un pat vēl domāja par atgriešanos Kalifornijā. Viņa tomēr neticēja, ka varēs nosēdēt četras stundas lidmašīnā, tādēļ interesējās, vai nebūtu dabūjama Dzejnieces pelnu urnas izvadīšanas svinības Portlandē, Oregonā lidmašīna, kur varētu gulēt. Izdevās sameklēt ambulances lidmašīnu, taču tā bija neliela, vienmotora, un slimniecei neiedvesa paļāvību. Es nu gan neiešu plivināties pa gaisu vienmotora lidmašīnā, viņa noteica un tā no ceļojuma nekas neiznāca, jo par braukšanu vilcienā vai automašīnā, protams, nevarēja būt runas. Dzejniece bija ļoti pateicīga Staprānu pārim par lielo gādību un rūpīgo kopšanu, bet kautrējās tik ilgi izmantot draugu viesmīlību. Savā parastajā, paskarbajā vaļsirdībā viņa sūrojās, ka negribot viņiem piemirt māju un ilgojās pēc savas istabas Berklijā, saviem manuskriptiem un grāmatām. Pēc īsa atlabuma slimības stāvoklis atkal kļuva ļaunāks, un šoreiz varēja noprast, ka dzejnieces atlikušās nedēļas ir skaitītas. Ciešanas palika arvien grūtākas: gremošanas traucējumi, mocoši jēlumi mutē, kas ēdot un pat šķidrumus dzerot sagādāja neciešamas sāpes, atkal cēlās temperatūra. Skumji bija redzēt, kā dzejniece cieta. Drudzī viņa brīžiem pussapnī, brīžiem pusnomodā murgoja, redzot trokšņainu ļaužu pūli, ko sauca par bļāvējiem. Nebija saprotams, ko viņa ar tiem domāja, bet šie tēli viņu kaitināja un biedēja. Elvīra Staprāne atceras, ka vakaros dažreiz žēlojās, ka baidoties iemigt, jo sapņos rādoties tikai miroņi tuvāki un tālāki mirušie piederīgie. Visbiežāk redzot vecomāti. Ugunis tad visu nakti palika neizdzēstas, lai slimniecei pamostoties, murgi atkāptos. Rakstniekam Valdemāram Kārkliņam ir arī iespiedusies viena epizode Staprānu mājā, kad pie dzejnieces bija atnākuši vairāki latvieši. Lazda jutās vāja, bija sasvīdusi, bet priecājas par viesiem. Par slimošanu ierunājoties, viņa rūgtā balsī sūdzējās: Briesmīga slimība Nevienam nenovēlu to, kas man jācieš. Pat vislielākajam ienaidniekam ne. Ne, zaglim, ne slepkavam lai viņi zog un dara, ko grib, to es viņiem nenovēlu. Pat ciešanas Lazdu tā nenomāca kā bezcerības apziņa: Piecpadsmit gadu vecumā mani ļoti slimu veda uz slimnīcu. Bija pleurīts, man sūca šķidrumu no sāniem. Es tikai smējos, jo zināju, ka nemiršu. Bet tagad 10. septembra karstā, bet vējainā dienā Valdemārs Kārkliņš atkal apciemoja dzejnieci slimnīcā. Kā vienmēr,viņa priecājās par apmeklētājiem, bet dusmojās, ja kāds saka, ka vajag paciesties, gan būs labi. Viņi nezina, ko tas nozīmē. Ir tik grūti, ka paciesties nav iespējams Neizsakāmi mani var kaitināt vārdi: Gan jau būs labi! Tos varētu samīt un iznīcināt: briesmīgākie, nežēlīgākie vārdi, ja zina, ka nebūs labi. Ir slimības, kur nevar būt labi. 12.oktobrī, pie Staprāniem, stāvoklis atkal bija kļuvis ļaunāks. Dzejniece drudzī murgoja, Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 35

reizēm runāja neskaidri, redzēja cilvēkus, kuri patiesībā nebija klāt: Kur viņi palika? Te taču nupat bija daudz cilvēku Kad temperatūra bija nokritusi, slimniece jutās labāk, bet sūdzējās par iekšu iekaisumu no kortizona. Neizskatījās, ka uz remisiju būtu lielas izredzes; slimniece to saprata. Drūmās dienas bija tomēr pārsvarā. Nāves ēnā juzdamās, dzejniece izteica vēlēšanos, lai viņas izvadīšanā sarīkojot māksliniecisku svētbrīdi, viņas mirstīgās atliekas pārpelnojot, pelnu urnu ar uzrakstu Latvian Poetess Zinaida Lazda pārvedot uz Zviedriju un gremdējot Baltijas jūrā. Sākumā šo viņas vēlēšanos neņēma īsti nopietni, bet kad dzejniece to atkārtoja vairāk reižu, nebija šaubu, ka tā tiešām ir viņas griba. Viņa minēja, ka urnu uz Zviedriju varētu aizvest Dr. T. Staprāns un Austra Ozoliņa. Zviedrijā to sagaidītu dzejnieks Andrejs Eglītis un Jānis Grīns. Viņa piebilda: Viļņi tad manus pelnus varbūt aizskalos līdz dzimtenes krastiem. Dr. Staprāns viņai bija atbildējis: Zinaīda, es jums nevaru apsolīt, ka braukšu pats. Varbūt sūtīšu kādu citu savā vietā. Bet jūsu vēlēšanās katrā ziņā tiks izpildīta. Elvīra Staprāne savās atmiņās raksta, ka par dzejnieci norūpējies bija arī viņas brālis Kārlis. Brālis viņu mīlēja, tāpat kā viņa brāli savā īpašā skarbā veidā. Brālis viņu diezgan bieži apciemoja slimības laikā un solīja materiālo palīdzību, bet brāļa mājā viņa nevēlējās nogulties un brāļa materiālo palīdzību vairījās pieņemt. Starp citu, dzejniece neaizmirsa arī dalīt mantu. Brālim Kārlim Šreiberam viņa novēlēja kāda apdrošinājuma izmaksu, brālēnam Zariņu Jānim - grāmatas, kādai kolēģei, kas ar viņu vienādā augumā - labākās drēbes, un Elvīrai Staprānei pildāmspalvu, izsakot vēlējumu, lai par viņu sarakstītu grāmatu. 18. oktobrī viņa atgriezās slimnīcā trešo un pēdējo reizi. 20. un 21. oktobra vakaros, viņa zāļu iespaidā gulēja. 22. oktobra vakarā dzejniece bija ļoti vāja un apātiska, bet pie skaidras apziņas. Apmeklētāju vidū, kā pēdējās dienās vienmēr, bija Staprāni, dzejnieces brālis Kārlis, svaine Maiga no Portlandes. Tika teikts, lai slimniece nerunā, ja tas 36 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017 viņu nogurdināja. Viņa atbildēja: Es jau negribu runāt. Man nav spēka pat izstiept roku un paņemt zāļu pudelīti. Sēdiet un runājiet savā starpā, es klausīšos. 23. oktobrī slimniece izskatījās vārga un miegaina. 24. oktobrī viņa klusu vaidēja un žēlojās par sāpēm. 26. oktobrī Lazda, sajuzdama pēkšņu vājumu, atsauca Staprānus pie sevis pirms parastā apmeklēšanas laika. Viņa sacīja: Man bailes, ka nomirstu, un neviena nebūs klāt. 30. oktobris bija skaista, vēsa rudens diena, kad rakstnieks Valdemārs Kārkliņš apciemo Lazdu slimnīcā. Viņa esot šķitusi norimusi, vairs nesūdzējās par sāpēm. Bet viņa neizskatījās labi. Seja likās uztūkusi, ieguvusi tumšāku, gandrīz brūnganu nokrāsu. Roku āda bija vaskaina, ar lieliem tumšiem plankumiem no adatu dūrieniem. No kāda dūriena vietās vēl sūcās asinis, tā ka māsai vajadzēja uzlikt stingru pārsējumu, lai tās apturētu. Rokās skatīdamās, Lazda sacīja: Es negribu nomirt ar tādiem melniem plankumiem uz rokām. Klusuma brīdī viņa nopūtās: Cik grūti tā gulēt un gaidīt nāvi Pēdējo reizi rakstnieks Valdemārs Kārkliņš redzēja Zinaīdu Lazdu svētdien, 3. novembrī. Dzejniece esot bijusi vēl nespēcīgāka, bet par sāpēm nežēlojās un teica, ka jūtoties labāk. Tā nebija nejaušība: tieši pēdējās dienās viņas noskaņojums bija mainījies. Lazda vairs nerunāja par miršanu, gluži pretēji, izteica pārliecību, ka šo lēkmi vēl pārcietīšot. Tajā dienā dzejniece klausījās apmeklētāju balsīs, bet pati tikpat kā nerunāja. Viņas atmiņa bija vājinājusies; ar neilgām atstarpēm viņa trīs reizes jautāja, kas šodien par dienu, un vairs neatcerējās viesus, kas viņu bija apmeklējuši tikai pirms stundas. Redzot, ka dzejniece grib kaut ko teikt, rakstnieks Valdemārs Kārkliņš pieliecies tuvāk Lazdai. Senāk domāju, ka cilvēkam vajag izteikt savas domas, viņa čukstēja. Ka tam tad ir zināms iespaids. Bet es vairs nevaru Viss paliek kā bijis. Tobrīd rakstnieks Valdemārs Kārkliņš sapratis, ka tie ir pēdējie vārdi, ko lemts dzirdēt. 6. novembra apmeklējuma laikā viņa jautājusi Dr. Staprānam: Kāpēc jūs man nesakāt, ka es jau biju mirusi, ja mēs vēl tagad runājat? Staprāns atteicis: Zinaīda, kā jūs varējāt būt mirusi, ja mēs vēl tagad runājam? Dzejniece piebildusi: Nu jā man jau teica, ka tas bijis rīt... Kad Elvīra Staprāne atvadoties jautājusi, cikos rīt atnākt, Lazda skaidri un noteikti atbildējusi: Deviņos rītā, kad tie bļāvēji būs prom. Nākošajā rītā, kad Elvīra Staprāne 1958.g. 14. jūnijs izbraucot Baltijas jūrā. No labās Jānis Grīns, Kārlis Dziļleja, Austra Cielēna-Ozoliņa (ar dzejnieces urnu) un Valdemārs Kārkliņš.

aizgājusi uz slimnīcu, Zinaīda Lazda gulējusi. Kad piegājusi pie viņas gultas un jautājusi, vai viņa aizmigusi, viņa uz brīdi atvērusi acis un pavērusi muti, it kā vēlēdamās ko teikt, bet tūliņ atkal iemigusi. Tai brīdi Staprāne sapratusi, ka Zinaīda Lazda vairs nemodīsies, ka viņa jau mirst, tik mierīgs licies viņas miegs. Elvīra Staprāne savās atmiņas ir tā, kas apraksta pēdējos mirkļus, jo viņa ir tā, kas pa dienu ir kopā ar Lazdu. Visu dienu viņa dziļi gulēja un vienmērīgi elpoja. Lai gan īsi un sekli, bet kā jau parasti pēdējā laikā. Puspiecos viņai atkal pārbaudīja pulsu, un likās, ka viņa vēl līdz rītam nodzīvos. Pēc brīža viņa pēkšņi dziļi, jo dziļi ievilka elpu, un man jau iedūrās sirdī: vai viņa mirst? Bet viņa atkal tāpat īsi un vienmērīgi elpoja tālāk. Apčubināju viņu, kaut gan viņa nebija pakustējusies, un pavilku segu drusku augstāk. Domāju aizbraukt pakaļ savam vīram, kas pulksten piecos beidza darbu, lai tad atkal kopā pasēdētu pie dzejnieces līdz guļamajam laikam. Pasacīju slimnīcas māsai, kad uz brīdi aizeju. Pulkstenis rādīja bez divām minutēm pieci, kad atstāju slimnīcu. Nebiju tomēr vēl nokļuvusi līdz mājām, kad Zinaīda Lazda bija pārstājusi elpot. Pēc brīža, brālim un dažiem citiem apmeklētājiem ierodoties, Zinaīda Lazda jau bija mirusi. Viņa nomira nemanot, pamazām klusi iemiegot. Ciešanu mēru līdz pēdējam tukšojusi, dzejnieces kvēlā sirds bija beigusi pukstēt. Latviešu tauta bija zaudējusi vienu no saviem visvērtīgākajiem locekļiem, cilvēku, kas savu dzimteni un tautu mīlēja par visu vairāk. Zīmīgi, ka tieši iepriekšējā un nāves dienā, bez kāda īpaša aicinājuma pie dzejnieces ieradās tuvinieki un gandrīz visi Oregonā dzīvojošie draugi. 7. novembra pēcpusdienā agri satumsa rudenīgā debess, pār pilsētu nolaidās bieza migla. Gaisā pēkšņi bija jūtams ziemas tuvums. Brīvmākslinieka Berķa dzīvesbiedre Aina, kas no Portlandes ieradās tikai īsu brīdi pēc Zinaīdas Lazdas nāves, stāstīja savādu sagadījumu: Slimnīcai tuvojoties, jau iztālēm dzirdējām putnu balsis, lai gan putnus pašus nevarēja redzēt. Liels gājputnu, meža zosu vai dzērvju, miglā laidās augšup un lejup virs slimnīcas un skaļi kliedza izklausījās gluži kā dzimtenē rudens vakaros. Es nespēju valdīt asaras Zaļo vārtu sējumā Zinaīda Lazda man vēl septembrī ierakstījusi veltījumu: Pēdējie putni jau aiziet It kā kāds man to būtu pateicis, pēkšņi zināju, ka dzejnieces vairs nav. Arī Marija Ūdris atminas, ka jau pēcpusdienā viņu pārņēmis neparasts nemiers. Tuvojoties slimnīcai nemiers esot kļuvis tikai arvien lielāks. Bijusi sajūta, ka braucot pa lēnu. Slimnīcā ieradusies ap sešiem un tūliņ devusies uz viņas istabu. Istaba bija tukša, gulta tukša. Nenovēršamais bija noticis. Tūliņ pēc dzejnieces nāves notikusi sanāksme, kurā bijušā ārstniecības fonda dalībnieki nolēma darbību turpināt, organizāciju pārvēršot Zinaīdas Lazdas piemiņas fondā. Uz dzejnieces izvadīšanu aizsaulē no T. Goldena apbedīšanas biroja kapellas salasījās liels pulks ļaužu. Zinaīda Lazda gulēja šķirstā, tērpta melnās drēbēs. Tumšo matu cirtas ielogoja bālo seju, no tā izdzēstas pēdējo ciešanu pēdas, kamdēļ tā izskatījās kā dzīva. Šķirsts ar nelaiķi iegrimis ziedu kupenā. Atvadīšanās runu teica mācītājs Mačs. Sirsnīgiem un cildinātājiem vārdiem no nelaiķes atvadījās organizāciju pārstāvji un draugi. Lielākā daļa pavadītāju klusi noskaitīja lūgšanu, izslaucīja no acīm asaru un aizgāja. Kāda draudzene atvadoties ielika Zinaida šķirstā maisiņu ar Latvijas zemi. Vēl dzīva būdama, atgriežoties no kāda miruša tautieša izvadīšanas, viņa izteicās, ka viņas bērēs viņa gan vēlētos, lai parasto bēru dziesmu vietā dziedātu latviešu vai cittautu komponistu dziesmas. Viens no latviešiem, Juris Krīgens, savās atmiņās raksta: Izspraukusies cauri Portlandes ielu satiksmes mudžeklim, mašīna lēni ripoja pa Abejas kalna parka ēnaino ceļu. Pamodušās atmiņas un domas vēl stāvēja prātā, kad apstājāmies pie Abejas kalna apbedīšanas biroja durvīm. Manu vedamo saņēma biroja pārvaldnieks un kapellā parādīja vietu, kur novietos postamentu ar urnu. Kad pēc pāris dienām viņš atgriezās kapličā, viņš redzēja, ka urna ar pelniem, tautiskiem audumiem izrotāta, bija novietota uz postamentu maza altāra priekšā. Pie urnas stāvēja pulciņš tautiešu un klusi sarunājās. Izpildot dzejnieces vēlēšanos, viņas izvadīšanā tika sarīkots māksliniecisks svētbrīdis. Zinaīdas Lazdas aiziešanu sāpīgi izjuta viņas draugi un biedri. Jānis Grīns rakstīja: Es nemaz vēl nevaru ticēt, ka viņas vairs nav. Savās grūtajās dienās Lazda atkārtoti izteikusi vēlēšanos, lai urnu ar viņas pelniem pārved Zviedrijā un gremdē Baltijas jūrā. Tātad tā cieša viņas griba. Tūliņ pēc dzejnieces nāves noorganizējas Zinaīdas Lazdas piemiņas fonds Oregonā un viens no tā uzdevumiem bija dzejnieces pelnu urnas aizvešana uz Baltijas jūru. Juris Krīgens turpina savas atmiņas rakstot, kad mēs ar Dr. Toeodoru Staprānu un rakstnieku Valdemāru Kārkliņu iznācām uz dzīvības pilnās Tirdzniecības ielas Sēlēmā, jūnija saule bija savu rīta cēlienu jau nostaigājusi un tagad izšķērdīgi lēja dzīvinātāju siltumu un gaismu pāri zaļumos iegrimušai pilsētai. Saule un dzīvība ielās pamazām izkliedēja aizkapa drūzmu, kas bija sakrājusies dvēselē, staigājot pa apbedīšanas biroja telpām, kur cilvēks vēl dzīvs būdams jūtas jau pa pusei iegājis veļu valstībā. Rokā es turēju laikraksta papīrītī ietītu iegarenu skārda kastīti, ko bija iedevis apbedīšanas biroja īpašnieks. Kastītē atradās viss, kas bija palicis pāri no latviešu lielās dzejnieces un cīnītājas Zinaīdas Lazdas fiziskās parādības saujiņa pelnu. Jutos diezgan aizskarts no nevērības, ar kādu pārvaldnieks apgājās ar mums tik dārgo relikviju. Būtu tomēr par daudz prasīt kādu līdzjūtības izpausmi no cilvēka, kam mirušo pelnu izsniegšana piederīgajiem ir tikai nenozīmīga izdarība viņa veikala ikdienas dzīvē. Mūsu uzdevums bija pārvest mirušās dzejnieces pelnus no Sēlemas uz Portlandes Kalna Abejas kapliču, lai tur tos pārvietotu jau iepriekš iegādātā Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 37

Urnas izvadīšanas svinības 1958.g. 13.jūnijā Stokholmā urnā. Zinaīda Lazda par savu pēdējo dusas vietu bija izvēlējusies Baltijas jūru, lai arī nāvē būtu tuvāk dzimtenei, pēc kā viņa ilgojās un par ko raudāja gan dzīvē, gan dzejā. Staprāns ar Kārkliņu novietojās mašīnas priekšējā sēdeklī, es ar savu skumjo vedamo - aizmugurē. Mašīna veikli ieslīdēja gatvē, kas ved uz Sēlemas- Portlandes auto ceļu. Vakaru pusē stiepās zilganā miglājā slēpusies piejūras kalnu grēda, rītu pusē - Kaskādu kalni ar savu apdrupušai cukura galvai līdzīgo Huda kalnu, kas tanī dienā bija izspraukusies no miglas un tiecās pretim bāli zilajām debesīm. Lūkojoties uz kastīti man blakus, tomēr bija jādomā par notikumiem nesenā pagātnē, kad Oregonā tikko sāka veidoties latviešu sabiedriskā dzīve, kas pašā sākumā bija pārbagāta dramatiskiem notikumiem un karstām cīņām. Skumjākais brīdis bija 1958. gada 6. jūnijā, kad Portlandes kapsētas kapellā atvadījāmies no Zinaīdas Lazdas, raksta Zigurds Ritmanis. Dzejniece bija gatava tālajam ceļojumam uz Baltijas jūru. To realizēja nākamā, 1958. gada 13. jūnijā, kad ar urnu uz Stokholmu no Oregonas atlidoja Valdemārs Kārkliņš un Austra Ozoliņa. Vispirms urnu pārveda uz Nacionālā fonda telpām, kur plkst. sešos tai pašā vakarā notika dzejnieces pelnu izvadīšanas svētbrīdis. Urnu sagaidīja Jānis Grīns, Andrejs Eglītis, Konstantīns Dziļleja un citi dzejnieces cienītāji. Goda sardzē pie urnas stāvēja Zviedrijas latviešu ievērojamākās dzejnieces Veronika Strēlerte un Anna Dagda. Telpu šauruma dēļ bija aicināti tikai rakstnieki, mākslinieki un sabiedriskie darbinieki, zāli līdz pēdējai vietai pildīja sēru viesi, skaitā ap 40. Svētbrīdi iesāka prāvests O. Sakārnis, izvadīšanas un svētīšanas ceremoniju nobeidzot ar lūgšanu un dziesmu Tu rīta rasa skaidra, tīra ar Lazdas vārdiem. Prāvests uzsvēra, ka dzejniece vēlējusies būt tuvāk tai zemei, kurp tiecas mūsu visu ilgas, tuvāk tam garam, kas dzejniecei vienmēr bijis dārgs. Rakstnieks Jānis Grīns, Dvēseļu puteņa rakstnieka Aleksandra Grīna brālis, pieminēja dzejnieci ar garāku runu, apcerot viņas talantu un vietu un nozīmi latviešu dzejā. Viņš minēja, ka Zinaīda Lazda ir saskaņas dzejniece. Tas viņu dara tuvu laika garam, kur izpaužas latviskais saskaņas ideāls. Pēdējās atdusas vietas izvēle nepārsteidz, jo jūras motīvs, pat vēlēšanās saplūst ar jūru, dusēt tās klēpī, bieži atkārtojas viņas dzejā, vēstulēs. Viņš turpināja: Atzinība pienākas Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda komitejai Oregonā un Latvju Nacionālam fondam Skandināvijā par dzejnieces pēdējās gribas īstenošanu. Šis notikums, kura liecinieki un dalībnieki patlaban esam, ieies latviešu literatūras vēsturē, un tam ir labas izredzes tālākā nākotnē kļūt par leģendu ar simbolisku nozīmi mūsu tautas vēsturē vispār. Pēc piemiņas brīža Dr. Zentas Mauriņas mājās Upsalā, nākamajā rītā, 14. jūnijā, aizvesto piemiņas dienā, dzejnieces vēlēšanās tiek īstenota. Simboliski un nozīmīgi bija, ka pelnu apbedīšana jūras viļņos sakrita ar tautas sēru dienu. Ar dzejnieces urnu uz Visbiju Gotlandes salā izlidoja A. Ozoliņa, V. Kārliņš, J. Grīns, K.Dziļleja. Gotlandē pievienojās daži turienes tautieši. Plkst. 3 pēcpusdienā urnu ar pelniem, šķērsojot Gotlandes salu, ar auto pārveda tās austrumu krastā. Izbraucot jūra bija diezgan nemierīga zvejnieka Gustava Nilssona prāvajā VY 269 Rego laivā un kad laivas vadītāji to paredzētajā vietā apturēja, tā viļņos stipri šūpojās. Pavadītāji urnas gremdēšanai nogaidīja mierīgāku brīdi. Urna tika izvesta ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, 3.5 jūdzes no krasta, 40m dziļā vietā un svinīgā ceremonijā gremdēta Baltijas jūras ūdeņos. Bronzas urnai bija piestiprināts akmens atsvars, kādu zvejnieki lieto tīklu noenkurošanai, un tā bija ietīta Latvijas nacionālajā karogā. Austra Ozoliņa, no kuras rokām pelnu urna nogrima viļņos, bija tērpusies Vidzemes novada tautas tērpā. Dzejnieces urnai ūdenī nogrimstot, redaktors Jānis Grīns pateica dažus atvadu vārdus, pavadītāji iemeta viļņos līdzi atvestos ziedus sarkanas rozes un baltas maijpuķītes. I sās, bet aizkustinošās ceremonijas nobeigumā pavadītāji nodziedāja valsts himnu. Saldu dusu jūras klēpī mūsu lielajai dzejniecei. Kad laiva apgriezās atceļam, vējš norima un viļņi likās saplakuši. Saule, no miglainiem mākoņiem iznākusi, sijāja sudrabotu gaismu pār norimušās Dzintarjūras līmeni. Savu Pazemes poēmu Zinaīda nenobeidza, zeme viņu pašu nepaņēma. Viņa nokļuva citu elementu ziņā. Vispirms viņu sadedzināja uguns, tad gaiss viņas pelnus pārveda lidmašīnā, lai būtu mūžīga atdusas vieta. Zinaīdas Lazdas pelnu urnas gremdēšanu Baltijas jūrā gan īsākos, gan plašos rakstos, ievietojot arī uzņēmumus, atzīmēja visi lielākie Gotlandes un Stokholmas laikraksti, paskaidrojot notikuma nozīmi. Dažos laikrakstos minēts arī, ka urnā pelniem līdzi dotas kļavas lapas, ko 38 Oregonietis Nr.3 & 4, 2017

no Latvijas atsūtījusi draudzene, no dzimtenes vests dzintara krustiņš un sauja dzimtenes smilšu. Laikrakstu virsrakstos varēja lasīt sekojošo Dzimtenes krasts saņem bēgļu dzejnieces pelnus (Morgon Bladet), Latviešu dzejniece apbedīta Baltija jūrā (Dagens Nyheter), Aizgrābjošs sēru akts uz jūras (Stockholms Tidnigen), Dzejnieces kaps jūrā rada jaunu latviešu leģendu (Henings Esterbergs). Pēdējais laikraksts raksta sekojošo: Urnā atradās arī sauja Latvijas zemes un mazs dzintara krustiņš. Ārpusē bija piestiprināta Zinaidas Lazdas sakta ar sarkanām zīlēm un ar Latvijas krāsas austu prievīti. Simbols simbola galā, sīki un lieli: personīgi, nacionāli un viscilvēciski, kas sniedzas pāri valstu robežām! Tik tuvu šķiet jūras otrs krasts, un tomēr tas ir gaismas gadu atstumā brīvajiem latviešiem. Šeit atrodas tikai urna, niecīgais cilvēka simbols mums nepazīstamai dzejniecei, kas mirusi ar vēzi savos radīšanas spēka gados, un tomēr mēs jutām viņu gluži klāt esošu šajos brīžos, kad laiva svaidīdamās peldēja spēcīgos viļņos. Dusi Baltijas jūrā, ko tu tik ļoti mīlēji. Tuvāk mājām, mēs patlaban netiekam. Ardievu! teica Jānis Grīns. Ir radīta kāda latviešu leģenda. Zinaīda Lazda Hūda kalnā 1. Sniegs un ledus Indiāņu puķe, Baltā burve, zied Hūda kalnā stāvā, Neuzveiktā zied. Hūda kalnā stāvā Sniegs un ledus zied. Tur tu savu dienu Augstu gaisā svied. Palaid to kā putnu, Lai tā vītero, Palaid to kā dziesmu Tikko dzimušo. Neredzēta gaisma Tālēs rotājas, Caurspīdīgas ēnas Zūd un atkāpjas. Hūda kalnā stāvā Sniegs un ledus zied. Tur tu savu dienu Augstu gaisā svied. 2. Indiāņu puķe Tur, kur Hūda kalnā Zāle ledū lied, Indiāņu puķe, Baltā burve zied. Spožām, augstām svecēm Klājiens nostādīts; Gaismu apmargojies, Modies zemes rīts. Kur ir tava tauta?- Kur tavs zinātājs?- Tavas slepenības Kārais meklētājs? Tāli laiki šūpo Dienu bijušo, Dziesmu nodziedātu Teiku aizmirsto Vientulīga veries Kalna augstumos, Laiks nāks un paies, Mūži aizlīgos. 3. Rododendroni Pakalnus apklājis spožs mākonis rotājas Sārtais un baltais krūms zilganais rotājas. Tādu greznumu sen redzēt nav bijis man ļauts; Kalna margainais auds riebīgos augstumos rauts. Zeme liekas un gaiss caurspīdīgs ēnu zieds; Viens otru neaizliedz, viens otram roku sniedz. Brīvības gaviles skan, vizuļo kalna gals: Zemuma pasaule mals tevi, bet nesamals. Sārti blāzmains krūms, pasaki izrotājies Vai tevi vedis še Dievs augstumos apstāties. Salikšu rokas es ar it kā ziedlapas tu, Kļūšu par krūmāju, augstumos palikšu. 4. Saules Visas saules nobēgušas projām. Ledus gari nāk no ziemeļiem, Kur bij saules aizdzinušas gulēt, Savā varā turēdamas dienas. Ledus gari, pacēluši galvas, Aukstu miglu pūš pār kalnu galiem, Piepūš pilnas dziļās aizu lejas; Pāri zemei stiepjas tīmekļos, Pāri ūdens dzelmēm tumšām velkas. Visas saules nobēgušas projām, It neviena dienā neuzlec, It neviena nespīd, nenoriet. Bet pēc ilgas, klusas dusēšanas Steidzas atkal tās uz rīta pusi, Aizdzen ledus garus atpakaļ Atkal tālu projām ziemeļos, Arvien tālāk, tālāk ziemas laukos, Lielais sauļu pulks. Uzlec atkal katru rītu saule, Katru dienu jauna, sava spīd; Katra diena savādāku seju. PASAULES MALĀ Nezinu pavasara Nav melnā strazda; Nezinu vasaras Nav cielaviņas. Nekūko dzeguze, Nav lakstīgalas; Tā laižu dienas Kā kapu smilti. Svešajā zemē, Pasaules malā Ar delnu aizspiežu Vaidienam muti. Svešajā zemē, Pasaules malā Klusuma loki Apņem sirdi. MEŽĀ Izgāju mežā pie kokiem Svešs bija sils; Un mani tur nesagaidīja Nekāds brīnums zils. Nr.3 & 4 2017 Oregonietis 39