LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: KĀDS TAS IR UN KO MUMS DARĪT?

Transkripts

1 LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: KĀDS TAS IR UN KO MUMS DARĪT?

2 Teksta autori: Edgars Bojārs Ilze Kalvāne Anda Ruskule Kristīna Veidemane Galvenā redaktore: Kristīna Veidemane Valodas redaktore: Sanda Roze Foto: Valērijs Gabrāns Ilze Kalvāne Kristīna Veidemane Dace Vītiņa Manuskripts sagatavots gadā Teksts: Baltijas Vides Forums Iespiests SIA Jelgavas tipogrāfija, Jelgava, 2010 Grafiskais dizains: Max Mor Izdevējs: Zemgales plānošanas reģions Katoļu iela 2b, Jelgava, Latvija, LV-3001 Citēšanas paraugs: Veidemane K. (red.) Lielupes baseina ūdens stāvoklis: kāds tas ir un ko mums darīt? Zemgales plānošanas reģions, Jelgava, 16 lpp. ISBN Brošūra iespiesta uz otrreizēji pārstrādāta papīra. Brošūra izdota Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta programmas Pārrobežu sadarbība apakšprojekta Ūdens kvalitātes uzlabošanas pasākumi pārrobežu Lielupes baseina apsaimniekošanā ietvaros (līgums Nr. 8-29/ LV0017/07). Saņemts atbalsts no Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta

3 PRIEKŠVĀRDS Ūdens ir svarīga katra cilvēka dzīves un ikdienas sastāvdaļa. Mēs to dzeram, mazgājamies paši, izmantojam mazgāšanai un citām sadzīves vajadzībām. Ūdens mums dod iespēju dažādi atpūsties: gan peldoties vasarās, gan laivojot vai pat vienkārši pastaigājoties gar upju un ezeru krastiem un baudot skaistās ainavas. Makšķerniekiem un zvejniekiem ir iespēja iegūt mūsu ūdeņos dzīvojošās vērtīgās zivis. Savukārt dažādu nozaru uzņēmējiem ūdens, īpaši tā labā kvalitāte, ir būtisks faktors, lai ražošana varētu pastāvēt un gūt ienākumus. Lielupe ir viena no vērtībām, kas vēsturiski ir vienojusi Latviju un Lietuvu. Ūdens kvalitātei Lielupē, tās satekupēs Mūsā un Mēmelē, kā arī pietekās jau gadu desmitiem kā vienā, tā otrā zemē ir bijusi pievērsta liela uzmanība. Cilvēku radītās darbības rezultātā, novadot neattīrītus komunālos un rūpnieciskos notekūdeņus, kā arī bagāti mēslojot lauksaimniecības zemes, upēs un ezeros ir nonācis pārāk liels daudzums piesārņojošo vielu. Tāpēc tagad daudzos upju posmos un ezeros ūdens kvalitāte nebūt nav laba un situācijas uzlabošanai ir nepieciešama mūsu visu kopīga un aktīva rīcība. Šīs brošūras mērķis ir informēt iedzīvotājus un dažādu nozaru pārstāvjus par ūdens resursu izmantošanas īpašajiem aspektiem un Lielupes baseina pašreizējo situāciju. Uzzināsit, kāda ir pēdējos gados novērotā ūdens ekoloģiskā kvalitāte, kā arī peldūdeņu kvalitāte mūsu reģionā. Lai turpmāk samazinātu vai pat novērstu piesārņojumu nokļūšanu Lielupes ūdeņos, varēsit iegūt informāciju par piesārņojuma izraisītājiem un veicamajiem pasākumiem, lai šo situāciju uzlabotu. Tā kā dzeramā ūdens kvalitāte skar katru no mums, tad brošūrā atradīsit informāciju arī par tā stāvokli un galvenajām risināmajām problēmām, kas saistītas ar dzeramā ūdens kvalitāti. Brošūrai esam pievienojuši vienu no piesārņojošo vielu un ūdens tilpju aizaugšanas veicinātāju slāpekļa savienojumu (konkrēti nitrīta un nitrāta) noteikšanas ekspresanalīzi. Ar tā palīdzību Jums ir iespēja noteikt ūdens kvalitāti vai nu kādā upes posmā, vai ūdenim, kas ņemts no lauku mājas akas. Lūdzu, precīzi ievērojiet testa lietošanas instrukciju. Šo informāciju ir sagatavojuši vides eksperti, kas strādā ar ūdens apsaimniekošanas un sabiedrības izglītošanas jautājumiem vides aizsardzības jomā gan Latvijā, gan Lietuvā un kopīgi darbojas Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta programmas Pārrobežu sadarbība apakšprojekta Ūdens kvalitātes uzlabošanas pasākumi pārrobežu Lielupes baseina apsaimniekošanā (līgums Nr. 8-29/LV0017/07) ietvaros. Projekts īstenots gada laikā. Ar ūdens resursiem Lielupes baseinā ir jāapietas kā ar īpašu vērtību, kas ir nozīmīga gan tagad, gan arī nākamajās paaudzēs. Mēs ceram, ka šī nelielā brošūra sniegs derīgu informāciju un rosinās arī Jūs no jauna izvērtēt attieksmi pret Lielupi un tās ūdeņiem. Raitis Vītoliņs Zemgales plānošanas reģiona izpilddirektors LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: KĀDS TAS IR UN KO MUMS DARĪT? 1

4 LIELUPES BASEINS Lielupes garums: Lielupes baseins ir visa tā teritorija, no kuras Lielupe saņem virszemes un pazemes ūdeņus pa upēm, strautiem, avotiem, tērcēm un pat sauszemes. Pati Lielupe gan veidojas, Latvijā, Bauskas pilsētas teritorijā satekot divām upēm - Mēmelei jeb Nemunēlim (lietuviešu valodā) un Mūsai jeb Mūšai. 119 km Pieteku skaits: > 250 Garākās pietekas: Mēmele (191 km) Mūsa (164 km) Iecava ar Veciecavu (155 km) Svēte (116 km) Lēvene (140 km) Pivesa (93 km) Apašča (91 km) Lielupes sateces baseinā ietilpst arī tās upes, avoti un strauti, kas ietek Lielupes pietekās. Piemēram, Lietuvas teritorijā tekošā Apaščas upe ietek Mēmelē, bet Mēmele, kā zināms, ir viena no Lielupes satekupēm. Praktisku jautājumu risināšanai upes baseinu iedala apakšbaseinos, piemēram, Lietuvas pusē Lielupes baseins tiek iedalīts trijos apakšbaseinos: Mūsas, Mēmeles un Lielupes mazo pieteku apakšbaseinā. Lielupes baseina teritorijā reljefa augstuma svārstības virs jūras līmeņa ir niecīgas, augstākie punkti (>150 m) atrodas Žemaitijas augstienē un Šventojas paugurainē. Lejpus Jelgavas reljefa augstums (ar nelieliem izņēmumiem) ir mazāks nekā 10 m virs jūras līmeņa. Pateicoties reljefam, Lielupes baseina klimatiskie apstākļi Latvijas pusē no blakus esošā Daugavas un Ventas baseina ievērojami atšķiras ar mazāku vidējo gada nokrišņu daudzumu. Tomēr pavasara plūdos upe iziet no krastiem un applūdina lielu zemes platību. Lielupes baseinā izplatītas ir velēnu karbonātaugsnes un brūnaugsnes, kas ir vienas no auglīgākajām Latvijā un Lietuvā sastopamajām augsnēm. Vidējais caurplūdums: 106 m³/s (grīvā), Lielupe sava tecējuma augštecē un vidienē plūdu laikā pat 1380 m³/s galvenokārt plūst caur teritoriju, kuras virsmā Kritums: 11 m (0,09 m/km) dominē māls, kam raksturīga zema infiltrācija. Gada notece: 3,6 km³ Lejpus Jelgavas upe plūst caur Piejūras zemienes (50 % dod pietekupes) smilšu nogulumiem, kas paaugstina barības vielu zuduma risku augsnē. 2 L I E LU P E S B A S E I N A Ū D E N S S TĀV O K L I S : K Ā D S TA S I R U N KO M U M S D A R Ī T?

5 Apmēram puse no Lielupes sateces Sateces baseina baseina platība: atrodas Latvijā, km2 bet otra puse Latvijā: 8849,3 km2 Lietuvā. Lietuvā: 8938,3 km2 Platības ziņā Lielupes sateces baseins ir ceturtais lielākais Latvijas teritorijā un otrs lielākais Lietuvā. Ūdens apjoma ziņā, kas ik gadu no Lielupes ietek jūrā, Lielupes baseinu var salīdzināt ar Ventas un Gaujas baseinu. Administratīvās vienības: Latvijā: 27 novadi, 2 republikas nozīmes pilsētas Jelgava un Jūrmala un daļa no galvaspilsētas Rīgas. Citas lielākās pilsētas: Bauska, Dobele, Olaine Lietuvā: 11 rajoni un daļēji 2 pilsētas: Šauļi un Panevēža. Citas lielākās pilsētas ir Radvilišķi, Rokišķi, Birži Šajā teritorijā dzīvo 14 % Latvijas un 11,5 % Lietuvas iedzīvotāju, bet pavisam te dzīvo apmēram 840 tūkstoši iedzīvotāju. Apmēram puse iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Reljefs, klimatiskie apstākļi un augsnes kopā veido labvēlīgus apstākļus zemes izmantošanai lauksaimniecībā. Tāpēc Lielupes baseinā esošā zeme plaši tiek izmantota lauksaimniecībā (62 %). Lietuvā lauksaimniecības zemju īpatsvars ir 71 %, bet Latvijā 52 %. LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: KĀDS TAS IR UN KO MUMS DARĪT? 3

6 ŪDENS ĶĪMISKĀ UN BIOLOĢISKĀ KVALITĀTE Visā Lielupes baseinā ik gadu notiek regulāra upju un ezeru ūdens kvalitātes uzraudzība jeb monitorings. Galvenais monitoringa mērķis ir iegūt informāciju par to, kāds ir ūdeņu stāvoklis, un tas savukārt kalpo par pamatu, lai vēlāk izstrādātu stāvokļa uzlabošanai veltītu rīcības plānu. Ūdens kvalitātes noteikšanai ir izstrādāta īpaša sistēma ar vienādu paraugu ņemšanas un laboratorisko analīžu veikšanas metodiku kā Latvijas, tā Lietuvas pusē. Paraugu ņemšanai Lielupes baseinā ir noteiktas 146 monitoringa stacijas upēs un 30 stacijas ezeros. Sakarā ar pieejamā finansējuma pārmaiņām paraugu ņemšanas biežums un vietu skaits pa gadiem ir dažāds. Tā, piemēram, gadā Latvijā Lielupes baseinā paraugi tika ņemti tikai 11 vietās upēs un 1 vietā ezerā, bet gadā, kad finanšu situācija bija labāka, paraugi tika ievākti 28 vietās upēs un 10 vietās ezeros. Kad paraugi ir ievākti, tie aukstuma kastēs tiek nogādāti laboratorijās, kur tiem tiek veiktas analīzes. Latvijā analīzes veic Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, kam laboratorija atrodas Jūrmalā. Savukārt Lietuvā analīzes veic Lietuvas Vides aizsardzības aģentūra Viļņā. Ūdens kvalitātes noteikšanai ievāc ne tikai ūdens paraugus, bet arī mazos ūdens iemītniekus jeb makrozoobentosu, ko var atrast upju un ezeru gultnē (piemēram, zem akmeņiem) vai uz augiem zem ūdens. Makšķernieki noteikti būs pamanījuši makstenes un viendienītes. Ievāc arī ūdens augus makrofītus, fitoplanktonu un zivis. Fitoplanktons ir mikroskopiskas aļģes. Ar neapbruņotu aci tās var redzēt tikai tad, kad tās savairojas lielā daudzumā un krāso ūdeni zaļu. Dažkārt tās uz ūdens virsmas atgādina izlijušas zaļas eļļas krāsas sakopojumus. Fitoplanktona savairošanās ir ne vien eitrofikācijas sekas, bet arīdzan tās pastiprinātājs. Tomēr fitoplanktons ekosistēmā ir arī nepieciešams, jo tas ir zooplanktona un filtrējošo zivju un gliemeņu barība. Makrozoobentoss - pārtiek no fitoplanktona, kad tas ir gājis bojā un nogrimis ūdenstilpes dibenā. Pēc tā sugām un sastopamības biežuma var noteikt gultnes pārveidošanos, ķīmisko piesārņojumu un to, vai upē un ezerā ir organisko vielu pārslodze. Mīnuss ir tāds, ka nevar konstatēt, ar ko tieši upe ir piesārņota. Makrofīti - ir visi augstākie augi, piemēram, kalmes (Acorus calamus jeb harilik kalmus), ūdensrozes (Nymphaea alba jeb paprastoji vandens lelija). Augi ir dažādi, un katram augam ir savas iecienītas augšanas vietas. Vienam augam patīk augt ar skābekli bagātākā vietā, bet citam tur, kur vairāk barības vielu. Tāpēc pēc ūdenstilpē sastopamajām augu sugām var novērtēt ūdens kvalitāti, kas tomēr nav nemaz tik vienkārši, jo jāņem vērā arī ūdenstilpes straumes ātrums, apēnojums, valdošie vēji u.c. Dabā viss ir savstarpēji saistīts un, analizējot tikai dažus noteiktus ķīmiskus parametrus, var spriest par vispārējiem procesiem ūdenī. Tradicionāli, lai novērtētu ūdens ķīmisko kvalitāti, biežāk tiek izmantoti zemāk minētie rādītāji. Slāpeklis (N) un fosfors (P) abi šie ķīmiskie elementi ir svarīgākās augu barības vielas ūdenī un galvenais piesārņojums Lielupes baseinā. Profesionālā valodā tos sauc arī par biogēniem elementiem. Jo vairāk N un P nonāk ūdenī, jo vairāk ir pieejamo augu augšanai nepieciešamo barības elemetu. Dodot iespēju augiem augt, notiek ūdens tilpju aizaugšana jeb eitrofikācija. Ja ūdenī ir novērojamas aļģes, tad skaidri zināms, ka šajā vietā ir paaugstināta N un P koncentrācija. Aprēķini liecina, ka kopumā Lielupes baseina apgabalā cilvēka darbības rezultātā upē nonāk no 65 % Lietuvas pusē līdz pat 81 % Latvijas pusē kopējās fosfora noteces. Savukārt slāpekļa savienojumu noteces ir tikpat lielā mērā saistītas ar cilvēka darbību 57 % Latvijā un 87 % Lietuvā no kopējām šo ķīmisko elementu notecēm ūdensobjektos. Lielāko daļu slāpekļa un fosfora apjoma rada lauksaimniecība. Nozīmīgu daļu fosfora rada arī centralizēti un individuāli novadītie notekūdeņi. Latvijā ļoti būtisks ir pārrobežu piesārņojums, jo no kopējās baseina teritorijas aptuveni puse atrodas Lietuvā, kur tāpat kā Latvijā notiek intensīva lauksaimniecība. Ķīmiskais skābekļa patēriņš (ĶSP) un bioloģiskais skābekļa patēriņš (BSP) šie abi parametri norāda uz organisko vielu daudzumu ūdeņos. ĶSP ir skābekļa daudzums, kas tiek patērēts, sadaloties organiskajām vielām un oksidējoties neorganiskajām ķīmiskajām vielām, piemērām, amonija un nitrītu savienojumiem. Savukārt 4 LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: K Ā D S T A S I R U N K O M U M S D A R Ī T?

7 Sidabra Slāpekļa (N kop ) daudzums (mg/l) Lielupes baseina monitoringa stacijās un Vides ministriju izvirzītais kvalitātes mērķis Fosfora (P kop ) daudzums (mg/l) Lielupē baseina monitoringa stacijās un Vides ministriju izvirzītais kvalitātes mērķis BSP ir skābekļa patēriņš, ko izlieto ūdens mikroorganismi (piemēram, aļģes), barojoties ar organiskajām vielām. Šie ir arī vieni no svarīgākajiem notekūdeņu kvalitātes noteikšanas parametriem, pirms tie pēc notekūdeņu attīrīšanas iekārtām nonāk ūdenstilpē. Smagie metāli galvenokārt tie ir kadmijs (Cd), varš (Cu), hroms (Cr), dzīvsudrabs (Hg), niķelis (Ni), svins (Pb) un cinks (Zn). Smago metālu un citu ķīmisko vielu lielākās koncentrācijas upēs nonāk lielākoties ar rūpnieciskajiem notekūdeņiem. Paaugstināta smago metālu koncentrācija Lielupes baseinā nav konstatēta. Ūdensaugi un ūdens dzīvnieki smago metālu ietekmē neaiziet bojā, bet tos uzkrāj. Šādi augi un zivju mazuļi var būt kroplīgi. Savukārt cilvēkam, ēdot zivis, kurās ir uzkrājušies smagie metāli, to toksiskuma dēļ var notikt saindēšanās. Naftas produkti ūdenim ir īpaši bīstams piesārņojums. Uz ūdens virmas tie var izveidot redzamu krāsainu plēvīti vai pārklāt upju un ezeru gultni, turklāt naftas produkti var uzkrāties dzīvajos organismos; zivis pat var garšot pēc naftas gada laikā veikto analīžu rezultāti neuzrādīja piesārņojumu ar naftas produktiem. Analizējot citas bīstamās ķīmiskās vielas, Lietuvas Vides aizsardzības aģentūra gadā Mēmelē ņemtajos paraugos konstatēja ftalātus. Šī viela tiek izmantota, ražojot PVC plastmasu saturošus produktus (plastmasas apavi, dušas aizkari) un, tos izmantojot, ftalāti nonāk ūdens vidē, kas var radīt neatgriezeniskas problēmas dzīvajiem organismiem, piemēram, ietekmējot to vairošanās spējas. Bērze Bikstupe Auce Švėtė Tērvete Mūša Vilkija Vilkvedis Lanka Voverkis Vēršupīte Platonis Kulpė Svēte Vilce Kruoja Šiladis Platone Virčiuvis Ašvinė Pala Švitinys VėzgėEžerėlė Šešėvė Miglupīte Sesava Iecava Mažupė Svitene Viršytis Daugyvenė Ramytė aizņem daudz laika, jo ir parametri, kurus analizē pat 3 un vairāk nedēļas. Daudz vienkāršāk un lētāk ir izmantot vienkāršus testerus jeb īpašas lapiņas, kuras, iemērktas ūdenī, pēc neliela laika sprīža parādīs, piemēram, dzelzs vai slāpekļa daudzumu ūdenī. Tāpat ikvienam ir iespēja piedalīties sabiedriskajā monitoringā, kas pamatā balstīts uz bioloģisko parametru (makrofītu un makrozoobentosa) noteikšanu. Latvijā brīvprātīgo monitoringu Lielupes baseinā organizē Ķemeru nacionālā parka administrācija. Salīdzinot ar citiem baseiniem Latvijā un Lietuvā, Lielupes baseinā ir vissliktākā ūdens kvalitāte. Lielākajā daļā Latvijas puses upju ir slikta vai ļoti slikta ekoloģiskā kvalitāte (53,3 %). Latvijas pusē gadā laba kvalitāte ir noteikta tikai trīs Lielupes baseina upes ūdensobjektos Viesītes lejtecē, Zalvītē, kā arī Vecslocenē. Bez tam ar labu kvalitāti tika novērtēti trīs ezeri: Slokas, Lielauces un Viņaukas ezers. Lietuvas pusē ūdens kvalitātes vērtējums ir labāks tikai 26 % ūdensobjektu ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī, bet 12 upju posmi ir novērtēti ar labu kvalitāti. Beržtalis Ūdens ekoloģiskā kvalitāte Lielupes baseinā Lielupe Plonė Meškerdys Amata Misa Īslīce Žąsa Yslykis Įstras Mēmele Mūša Svalia Taļķe Čeriaukštė Upytė Tatula Orija Žemoji Gervė Apaščia Juodupė Apaščia Pyvesa Rovėja Nemunėlis Lėvuo Mituva Apzīmējumi Viesīte Zalvīte Nereta Nemunėlis Dienvidsusēja Vyžuona Augsta kvalitāte Laba kvalitāte Vidēja kvalitāte Slikta kvalitāte Ļoti slikta kvalitāte Vingerinė Nemunėlis Šaltoja Ūdens kvalitāti var noteikt arī jebkurš Latvijas iedzīvotājs, ir tikai jāzina, kā pareizi ievācami paraugi un kuri ir galvenie ūdens kvalitātes rādītāji. Ķīmiskās analīzes ir dārgas un Lėvuo Vašuoka Suosa km LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: KĀDS TAS IR UN KO MUMS DARĪT? 5

8 NOTEKŪDEŅI UN TO IETEKME UZ ŪDEŅIEM Mēs visi ikdienā patērējam ūdeni, kura lielākā daļa tiek izmantota dažādai mazgāšanai un tualetes poda noskalošanai. Ir aprēķināts, ka Latvijā pēdējos gados vidējais ūdens patēriņš vienam cilvēkam mājsaimniecībās ar centralizētu ūdens apgādi, kanalizāciju, vannu un dušu ir l diennaktī. 150 litri diennaktī ir arī vidējais rādītājs Eiropā, bet mērķis ir samazināt patēriņu līdz 80 litriem diennaktī. Izmantotais ūdens tiek novadīts kanalizācijas sistēmā un tālāk novirzīts uz dažāda veida attīrīšanas ierīcēm. Sadzīves, ražošanas un lietus notekūdeņu attīrīšanas iekārtām ir izvirzīti kvalitātes standarti, kas ūdens izplūdes vietās ir jānodrošina. Lai gan situācija ar notekūdeņu attīrīšanu ir uzlabojusies, tomēr gan Latvijā, gan Lietuvā apmēram 30 % piesārņoto notekūdeņu līdz izvirzītajiem standartiem netiek attīrīti. Situācija ar notekūdeņu attīrīšanas kvalitāti Lielupes baseinā Latvijas teritorijā ir līdzvērtīga vidējiem Latvijas rādītājiem gadā tika novadīti 16,2 milj. m 3 notekūdeņu, no kuriem 64 % bija attīrīti saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Taču centralizētos kanalizācijas pakalpojumus Lielupes baseina apgabalā izmanto tikai 62 % iedzīvotāju Latvijas daļā un 63 % iedzīvotāju Lietuvas daļā. baseinā gadā bija reģistrētas 221 punktveida izplūdes vietas, no kurām tikai 9 attiecināmas uz rūpniecisko sektoru. Sadzīves notekūdeņi ir nozīmīgs biogēnu jeb slāpekli un fosforu saturošo savienojumu avots ūdenstilpēs. Daļēji piesārņojošās vielas ūdenī saglabājas arī pēc notekūdeņu attīrīšanas. Piemēram, centralizēti savāktie un attīrītie notekūdeņi Lielupes baseinā veido 28 % cilvēka darbības radītā kopējā fosfora apjoma Latvijas pusē un 20 % Lietuvas pusē, bet apmēram 8 % slāpekļa savienojumu apjoma. Fosfors komunālajos notekūdeņos galvenokārt nonāk no dažādiem fosforu saturošiem mazgāšanas līdzekļiem, it īpaši veļas pulveriem. Savu artavu ūdenstilpju piesārņošanā sniedz arī rūpnieciskie uzņēmumi. Latvijā Lielupes baseinā lielākie rūpniecisko notekūdeņu novadītāji ir A/S Olaines ķīmiski farmaceitiskā rūpnīca. Šajos notekūdeņos arī pēc attīrīšanas bieži tiek konstatēti smagie metāli, piemērām, hroms, kadmijs un cinks. Arī pārtikas, īpaši jau piena un gaļas pārstrādes, rūpniecības uzņēmumi būtiski ietekmē ūdens kvalitāti Lielupes baseina upēs to notekūdeņos ir palielināts tauku saturs, kas ievērojami paaugstina BSP Notekūdeņu attīrīšana (milj. m³ gadā) Latvijā un Lietuvā LV LT LV LT LV LT LV LT Attīrāmo notekūdeņu apjoms Normatīvi attīrīto notekūdeņu īpatsvars attīrāmo notekūdeņu kopapjomā, procentos 32,5 43,4 71,2 15,9 79,1 70,9 53,9 72,7 Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde; Lietuvas Statistikas departaments Notekūdeņu izplūdes vietu skaits ar katru gadu samazinās, jo vai nu mainās ražošana, vai kāda no neefektīvajām attīrīšanas iekārtām tiek slēgta un pievienota jaunai sistēmai. Ja gadā Latvijas teritorijā bija 260 notekūdeņu novadīšanas vietu, tad gadā vairs tikai 165. Savukārt Lietuvas teritorijas Lielupes un ĶSP rādītājus. Notekūdeņus daudzviet papildina arī lietus ūdeņi, kas ūdenstilpēs nonāk gan tiešā veidā, gan pa kanalizācijas sistēmām. Novadītie lietus ūdeņi parasti netiek attīrīti un līdz ar to rada pastiprinātu piesārņojumu ar suspendētām vielām, kā arī naftas produktiem, īpaši pilsētās. 6 LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: K Ā D S T A S I R U N K O M U M S D A R Ī T?

9 KO VAR DARĪT IEDZĪVOTĀJI UN PAŠVALDĪBAS? Galvenais veids, kā nodrošināt komunālo notekūdeņu attīrīšanu, ir mājsaimniecību pieslēgšana centralizētai kanalizācijas sistēmai un notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, par ko gādā pašvaldības. Komunālo notekūdeņu centralizēto attīrīšanu veic vairākās pakāpēs, izmantojot dažādus procesus: Mehāniskā attīrīšana jeb pirmējā attīrīšana aiztur dažādas drazas, kā arī nosēdina smiltis un suspendētās vielas, savukārt vieglākos piemaisījumus, kā taukus vai naftas produktus, kas uzpeld virspusē, iespējams nosmelt. Ar šādām attīrīšanas iekārtām iespējams samazināt BSP par trešdaļu, tomēr lielākā daļa piesārņojuma paliek ūdenī. Tāpēc ir nepieciešama tālāka attīrīšana. Bioloģiskā attīrīšana jeb otrējā attīrīšana piesārņojošo vielu noārdīšanai tiek izmantotas baktērijas, kas notekūdeņos esošās organiskās vielas izmanto savu dzīvības procesu uzturēšanai. Baktērijas veido aktīvās dūņas, kas skābekļa klātbūtnē sadala organiskās vielas, izdalot ogļskābo gāzi. Arī šīs attīrīšanas iekārtas ir ļoti efektīvas, jo noārda vairāk nekā 90 % no bioloģiski oksidējamām vielām, bet P kop samazina par 50 %. Turklāt pāri palikušās dūņas izmantojamas lauksaimniecības mēslojumā. Ķīmiskā attīrīšana piesārņojošo vielu neitralizēšanai izmanto dažādas ķimikālijas. Šis ir samērā efektīvs attīrīšanas veids (BSP iespējams samazināt par 75 % un P kop par 90 %), tomēr šāda procesa nodrošināšana ir ļoti dārga un rezultātā, salīdzinot ar citiem attīrīšanas veidiem, veidojas liels daudzums ķīmiski piesārņotu dūņu, kuru noglabāšana saistīta ar papildu problēmām. Lielākās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās šie attīrīšanas veidi tiek kombinēti. Lielupes baseinā Latvijas teritorijā ir 22 mehāniskās attīrīšanas iekārtas, kas gadā pārstrādājušas apmēram 1 % notekūdeņu, un 119 bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, kas gadā pārstrādājušas 99 % notekūdeņu, nodrošinot pirmējo (mehānisko), otrējo (bioloģisko) un biogēno (pastiprinātu N un P) attīrīšanas pakāpi. Tomēr ne visas iekārtas strādā saskaņā ar jaunākajām tehnoloģijām un arī ne visas apdzīvotās vietas ir nodrošinātas ar centralizētām attīrīšanas iekārtām. Mērķis ir nodrošināt 95 % pieslēgumu apdzīvotajās vietās, taču, lai to sasniegtu, jaunu tīklu izveidei nepieciešamas lielas investīcijas. Individuālo māju iedzīvotājiem, kas nav pieslēgti pie centralizētām kanalizācijas sistēmām, nākas pašiem rūpēties par savu notekūdeņu attīrīšanu. Tradicionāls veids, kā tas tiek risināts, ir individuālo māju nosēdakas, kur notekūdeņi tiek ievadīti hermētiski noslēgtās tvertnēs un laiku pa laikam savākti ar asenizatoru palīdzību. Šis, kaut arī ierīkošanas ziņā lētākais veids, tomēr saistīts ar regulārām apkopes izmaksām, turklāt tvertnes ne vienmēr ir ideāli hermētiskas un rada gruntsūdeņu piesārņojumu. Ja notekūdeņu izvešana tiek sistemātiski un pareizi nodrošināta, tad arī šie notekūdeņi tiek attīrīti saskaņā ar notekūdeņu attīrīšanas iekārtu prasībām. Modernāki risinājumi ir individuālo māju septiķi vai bioloģiskās attīrīšanas iekārtas. Septiķis ir nosēdtilpne ar vienu vai vairākiem nodalījumiem, caur kuriem plūstot, notekūdenī esošās smagās organisko un neorganisko vielu daļiņas nogulsnējas. Septiķī ūdens tiek attīrīts par %, kas tomēr ir nepietiekami, lai to varētu izvadīt apkārtējā vidē. Turklāt filtrāciju nodrošina speciāla filtrācijas lauku sistēma, kas bieži aizsērē un ir jāmaina. Bioloģiskās attīrīšanas iekārtas ir kompaktas, hermētiskas plastmasas tilpnes, kurās attīrīšana notiek gan fizikālu, gan bioķīmisku procesu rezultātā, izmantojot mikroorganismus. Attīrītais ūdens tiek izvadīts no iekārtas, bet dūņas atgrieztas sistēmā, izmantojot otrējo nostādinātāju. Šo iekārtu efektivitāte ir %. Bioloģisko attīrīšanas iekārtu uzstādīšana, salīdzinot ar septiķi, ir dārgāka, taču ekspluatācija ir daudz lētāka. Tomēr visu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu darbība būs daudz efektīvāka, ja mēs paši samazināsim piesārņojošo vielu apjomu, kas nonāk ūdenī. Lai to panāktu, būtu ievērojami jāsamazina ikdienā lietojamo mazgājamo līdzekļu apjoms, pirmkārt, izvairoties no tādiem, kas satur fosforu, kā arī jārūpējas, lai mūsu notekūdeņi nenonāktu vidē neattīrīti. Taupīšana ir apjomu reducēšana, lai tā savukārt samazinātu attīrīšanas iekārtu darbināšanai nepieciešamo enerģijas patēriņu. LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: KĀDS TAS IR UN KO MUMS DARĪT? 7

10 Lauksaimniecība un tās ietekme uz ūdeņiem Lielupes baseina teritorijā atrodas auglīgas augsnes, kuras jau kopš pirmo cilvēku ienākšanas šajā reģionā ir tikušas izmantotas, lai nodrošinātu pārtiku. Pašreiz Lielupes baseinā lauksaimniecības zeme aizņem 62 %. Latvijas teritorijā esošā baseina lauksaimniecības zemes aizņem 52 %, bet Lietuvas teritorijā to īpatsvars ir būtiski lielāks jau 71 %. Baseina Latvijas daļā gandrīz divas trešdaļas (65 %) lauksaimniecisko zemju kopplatības ir aramzeme. Lietuvas daļā aramzemes īpatsvars sasniedz 70 %. Plašās, samērā intensīvi apsaimniekotās lauksaimniecības zemju platības rada barības vielu (galvenokārt slāpekļa un fosfora savienojumu) noplūdes, kas kalpo par centrālo Lielupes baseina ūdens piesārņojuma avotu. No cilvēka darbības izraisītās piesārņojuma slodzes Lielupes baseina Latvijas daļā lauksaimniecība rada 72 % slāpekļa un 37 % fosfora, bet Lietuvas daļā attiecīgi vairāk kā 80 % un 77 % slodzes. Mūsdienu lauksaimniecība būtiski atšķiras no tās, ar ko nodarbojās mūsu senči. Augsne tiek izmantota daudz intensīvāk, tādēļ tajā pietrūkst dažādu augiem nepieciešamo barības vielu. Lai nodrošinātu augu kultūru attīstību, augsne tiek mēslota papildus. Biežāk pielietotie ir slāpekļa un fosfora savienojumus saturošie minerālmēsli. Diemžēl ļoti bieži tie tiek pārdozēti un iestrādāti nepareizā laikā vai nepareizā veidā. Vielas, kuras augi nepaspēj uzņemt vai kuras nepaspēj saistīties augsnē, pārsvarā ar ūdeņiem nonāk tuvākajās upēs, strautos un ezeros, izraisot būtiskas izmaiņas ūdens ekosistēmās. Papildbarības vielu pieplūde izraisa strauju ūdensaugu attīstību un turpmāku ūdenstilpju aizaugšanu (eitrofikāciju). Savukārt aukstajos gadalaikos augi atmirst un sāk sadalīties, izraisot pastiprinātu organisko vielu uzkrāšanos, skābekļa trūkumu un ūdens dzīvnieku, īpaši zivju, bojāeju noslāpstot. Diemžēl arī organiskā mēslojuma, sevišķi kūtsmēslu, izmantošana augsnes uzlabošanai rada lielu piesārņojumu, bieži pat lielāku nekā minerālmēsli. Organiskā mēslojuma izkliedi ir grūtāk dozēt, un tas ir augiem grūtāk uzņemams. Dažādu barības vielu izskalošanos no augsnes veicina arī nepareiza zemes apstrāde, piemēram, zemi apstrādājot slapjā laikā vai arī paugurainos apvidos vagas veidojot gareniski pret pauguru. Lai cīnītos ar kultūraugu kaitēkļiem, zemnieki pielieto augu aizsardzības līdzekļus (pesticīdus). Daudzi no tiem, nonākot ūdens vidē, toksiski iedarbojas uz ūdens organismiem. Pētījumi rāda, ka dažās vietās piesārņojums ar slāpekļa savienojumiem un augu aizsardzības līdzekļiem ir sasniedzis arī pazemes ūdeņus, kas norāda uz šo vielu ilglaicīgu izmantošanu reģionā. Lielas barības vielu noplūdes ir raksturīgas arī no nepareizi organizētas mājlopu turēšanas mājlopu mītnēm un kūtsmēslu krātuvēm. Nereti mājlopu barošanai sagādā skābbarību. To sagatavojot, izdalās sula, kas, nokļūstot ūdenī, var izraisīt ūdens organismu bojāeju. 8 LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: K Ā D S T A S I R U N K O M U M S D A R Ī T?

11 Ko var darīt zemnieki? Lai samazinātu lauksaimniecības nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, zemnieki var daudz paveikt, ieviešot izmaiņas saimniekošanā. Jāņem vērā, ka gandrīz 2/3 Lielupes baseina teritorijas Latvijā (64 %) un visa teritorija Lietuvā ietilpst īpaši jutīgajā nitrātu teritorijā, kurā jāveic īpaši pasākumi, lai pasargātu ūdeņus no lauksaimnieciskās darbības radītā nitrātu piesārņojuma. Sevišķi jutīga ir karsta procesu zona Latvijas dienviddaļā (Skaistkalnes apkārtne) un Lietuvas ziemeļdaļā (Biržu apkārtne). Zaļās joslas jeb buferjoslas gar strautiem, upēm, ezeriem, kā arī grāvjiem ir efektīvas barības vielu aizturēšanas barjeras. Zaļās joslas ieteicams veidot ne tikai pie ūdeņiem, bet arī sleju veidā lauku vidū, samazinot ūdens un vēja erozijas risku. Ziemas periodā vismaz 50 % lauksaimniecības zemes platības vajadzētu saglabāt kā zaļās platības ar zaļajiem augiem vai to pēcpļaujas atliekām. Augsnes apstrādi (aršana, kultivēšana, ecēšana) ir jāveic pēc iespējas retāk, jo katra šāda mehāniska apstrāde veicina barības vielu izskalošanos. Jāizvēlas apstrādes laiks, kad ir vismazākais erozijas un barības vielu izskalošanas risks, ņemot vērā augsnes sastāvu un mitrumu, laika apstākļus, augu kultūru. Paugurainos apvidos augsnes apstrāde jāveic šķērsām nogāzei. Minerālo un organisko mēslošanas līdzekļu iestrāde jāveic, precīzi dozējot to daudzumu un ņemot vērā augu kultūras, gadalaiku, augsnes sastāvu. Izkliede ir jāveic pēc iespējas vienmērīgāk un iespējami īsākā laikā. Mēslošana jāveic gadalaikā, kad augi spēj to maksimāli uzņemt. Mēslojuma izkliede uz sasalušas, pārmitras, pārplūdušas vai apsnigušas augsnes būs tikai lieks darbs un pamatīgs kaitējums ūdeņiem. Pēc iespējas ir jāizmanto tādi mēslojuma iestrādes paņēmieni, kas samazina barības vielu noplūdes. Mēslojumu nedrīkst pielietot ūdeņu un novadgrāvju tiešā tuvumā (vismaz 10 m no tiem). Ja ir nepieciešams pielietot augu aizsardzības līdzekļus, stingri jāievēro to lietošanas instrukcijas. Latvijas aizsargjoslu likums nosaka mēslošanas un ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanas aizliegumu 10 m joslā gar ūdenstecēm un ūdenstilpēm. Pareizi jāizbūvē mājlopu mītnes, kūtsmēslu krātuves un skābbarības glabātuves, maksimāli izolējot no apkārtējās vides, lai nepieļautu noplūdes. Lai pareizi veiktu augsnes mēslošanu un apstrādi un pēc iespējas samazinātu nelabvēlīgo ietekmi uz dabiskajiem ūdeņiem, ir ieteicams konsultēties ar speciālistiem vietējos lauksaimniecības konsultāciju centros. Pasaulē un arī pie mums arvien populārāk ir saimniekot ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Tas nozīmē iegūt lauksaimniecības produktus, saimniekojot ar tādām metodēm, kas neizmanto ne augu aizsardzības līdzekļus, ne minerālmēslus, bet kūtsmēslus lieto precīzi aprēķinātās devās. Saimniekošanas priekšnoteikums ir veselīga augsne, kas ir dabiska un dzīva vienība ar daudzveidīgu floru un faunu. Ražas palielināšanai tiek rosinātas dzīvības norises augsnē. Bioloģiskās lauksaimniecības pamatā ir veselīga un bagāta augsne, kurā augot augi paši spēj pretoties kaitēkļiem un slimībām. Latvijā bioloģiskās zemnieku saimniecības pārdod savu produkciju ar speciālu marķējumu Latvijas ekoprodukts, tādējādi pircēji atpazīst šos produktus un par tiem attiecīgi maksā. Bioloģisko produktu klāsts ir ļoti plašs, sākot no graudiem līdz pat zivīm. Bez tam ir iespēja arī izmantot Eiropas Savienības bioloģiskās lauksamniecības marķējumu. LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: KĀDS TAS IR UN KO MUMS DARĪT? 9

12 Lielupes baseina zivis Zivju pētnieki ir novērojuši tādu sakarību jo lielāka ir upe, jo tajā lielāka zivju sugu daudzveidība. Lielupe šo likumsakarību apstiprina šeit sastopamo zivju sugu saraksts ir gana garš. Kopumā Lielupes baseinā novērots vairāk nekā 40 zivju sugu. Taču to izplatība visā upes garumā, kā arī Lielupes pietekās nav viendabīga. Lejtecē Lielupe ir tipiska līdzenumu upe ar ļoti nelielu kritumu. Upes gultni galvenokārt klāj smiltis vai dūņas, un augu valsti veido ezeriem raksturīgas sugas: ezermeldri, lēpes, glīvenes. Tādēļ lēnajos upes posmos zivju sabiedrību pārsvarā veido limnofīlās jeb ezeru sugas, piemēram, zandarts, rudulis, ķīsis, kā arī karpveidīgās sugas jeb baltās zivis, piemēram, rauda, plaudis, plicis, vīķe, līnis, ālants u.c. Šeit sastopamas arī caurceļotājsugas, kas no jūras migrē uz savām nārsta vietām upē, Lielupē tipiskākās caurceļotājsugas ir vimba un upes nēģis, bet ziemā šeit lielā skaitā ieceļo jūras salakas. Sākot no Mežotnes, Lielupes augštecē un tās pietekās ūdens tecējums kļūst raitāks un gultni daudzviet sedz cieta grunts dolomīts vai oļi. Līdz ar to šie upes posmi vairāk piemēroti reofīlām jeb straujteču zivju sugām, piemēram, vimbai, baltajam sapalam, platgalvei, pavīķei u.c. Akmeņainie upes gultnes posmi kalpo par nārsta vietām arī upes nēģim, strauta nēģim un vimbai. Lielupe ir viena no galvenajām vimbu nārsta vietām Latvijā, kas nodrošina lielāko daļu vimbu loma Rīgas līča piekrastē. Nozīmīgākās vimbu nārsta un mazuļu uzturēšanās vietas atrodas Lielupes augštecē no Mežotnes līdz Bauskai, kā arī Mūsas un Mēmeles augštecē. Straujteču posmos var sastapt arī lasi, taimiņu un alatu, kas Lielupē ielaista zivju resursu papildināšanai, bet kuras vairošanās tajā pagaidām nav konstatēta. Lielupes baseina zivju saimi papildinājušas no dīķsaimniecībām ienākušās karpas un sudrabkarūsas, kas sekmīgi pielāgojušās dzīvei upē un kļuvušas par iecienītu makšķerēšanas objektu. Reizēm var sastapt arī kādu no dīķsaimniecībām ielaistu varavīksnes foreli vai no Daugavas ieklīdušu samu, bet arī šīs zivju sugas Lielupē nevairojas. Lielupes zivju resursiem ir ievērojama saimnieciska nozīme. Vēl samērā nesen zveja Lielupē notikusi rūpnieciskos apmēros tā tas bija līdz gadam, kā arī laika posmā no līdz gadam. Galvenās nozvejas sugas bija plaudis un vimba, bet diezgan daudz tika nozvejotas arī karūsas, līņi, zandarti un līdakas. Šobrīd Lielupē zivis ķert ļauts ir tikai makšķerniekiem. Populārākais makšķernieku loms ir vimbas, kas pavasarī migrē uz savām nārsta vietām. Lai aizsargātu vimbu nārsta barus, kuriem pēdējos gados ir tendence sarukt, jau no 1980-iem gadiem makšķerēšana šeit ir limitēta. Licencētā makšķerēšana notiek samērā īsu periodu - no 1. aprīļa līdz 15. maijam. Turklāt ir noteikti vairāki ierobežojumi dienas limits, saudzēšanas dienas, kad makšķerēt nav atļauts, kā arī saudzēšanas teritorijas. Tiek lēsts, ka viens makšķernieks Lielupē dienā vidēji noķer no 4 līdz 7 vimbām. Uz vimbu nārstu Lielupē pulcējas liels makšķernieku skaits (gadā tiek pārdotas apmēram licenču), bet iecienītāko makšķerēšanas vietu nav daudz un tās ir koncentrētas ierobežotās teritorijās. Līdz ar to pulcēšanās Lielupes krastos izraisa arī nevēlamas blaknes tiek nobradāta zemsedze un izmētāti atkritumi, kas degradē upes krastu ekoloģisko stāvokli un ainavisko kvalitāti. Tādēļ vietējā Bauskas Mednieku makšķernieku biedrība ir uzņēmusies aktīvu lomu makšķerēšanas procesa organizēšanā un vides sakopšanā. 10 LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: K Ā D S T A S I R U N K O M U M S D A R Ī T?

13 Ko varam darīt, lai vairotu zivju krājumus? Kā jau minēts, vimbu krājumi Lielupes baseinā sarūk, un viens no galvenajiem iemesliem papildus pārmērīgai zivju resursu nozvejai ir nārstam piemērotu vietu samazināšanās. To veicina eitrofikācija pastiprināta barības vielu nokļūšana upē, kā rezultātā tā aizaug ar aļģēm un ūdensaugiem. Līdz ar to aizaug arī akmeņainie straujteču posmi aizaugums tajos daudzviet sasniedz % ūdens spoguļvirsmas, bet atsevišķās vietās pat 90 %. Samazinoties nārstam piemēroto vietu platībām, samazinās arī zivju vairošanās iespējas. Lai vairotu zivju krājumus Lielupes baseinā, kā arī lai uzlabotu upes ekoloģisko kvalitāti, makšķernieki sadarbībā ar vides speciālistiem ir uzsākuši nārsta vietu atjaunošanu. Šim nolūkam upes gultni ir nepieciešams atbrīvot no ūdensaugiem, tos pļaujot vai vislabāk izvācot ar visu sakņu sistēmu un tādējādi atsedzot akmeņaino grunti. Jau no gada Lielupes augštecē, Mūsā un Mēmelē lejpus Bauskas Mednieku un makšķernieku biedrība (Bauskas MMB), izmantojot savus ar licencēto makšķerēšanu iegūtos un piesaistot Latvijas Zivju fonda līdzekļus, atjaunoja vimbu nārsta vietas aptuveni 9,0 ha lielā platībā, izmantojot šim nolūkam speciāli pielāgotu traktortehniku. Vēlāk zinātnieku veiktā vimbu un citu zivju mazuļu kontrolzveja apstiprināja nārsta apstākļu uzlabošanos gadā upes tīrīšana un nārsta vietu atjaunošana tika veikta Mūsā pie Bauskas šeit tika izmantots kāpurķēžu buldozers, kas savāca dūņu sanesumus un ūdens augus ar visām saknēm un nogādāja tos krastā, kā arī veica upes gultnes irdināšanu un veidošanu. Papildus ūdens augu izvākšanai ļoti lietderīgs pasākums ir akmens krāvumu jeb pārgāžu veidošana upē. Šādas pārgāzes paaugstina ūdens līmeni, veidojas saliņas, kas samazina upes šķērsgriezumu un līdz ar to pastiprina straumes ātrumu, kā arī bagātina ūdeni ar skābekli, tādējādi veicinot tā pašattīrīšanos. Turklāt tiek radītas arī patvēruma vietas zivīm. Rezultātā ir atgūtas zivju nārstam piemērotas vietas, uzlabots upes hidroloģiskais režīms, stabilizēta eitrofikācijas sagrautā upes ekosistēma, kā arī uzlabota ainava. Pamatojoties uz viennozīmīgi pozitīvo efektu, darbus paredzēts turpināt vēl plašākos apmēros, piesaistot arī ES finanšu resursus. Tomēr jāņem vērā, ka minētās darbības nav īstenojamas bez speciālistu klātbūtnes un to veikšanai nepieciešams saņemt atļaujas no atbildīgajām valsts vides aizsardzības iestādēm. Speciālisti arī pateiks, kurās vietās šādas darbības nebūtu ieteicams veikt vai arī tās nenesīs vēlamo rezultātu. Pašu zivju mazuļu ielaišanu upēs un ezeros pārrauga LR Zemkopības ministrija, kas ir atbildīga par zivju krājuma stāvokli valsts ūdeņos. Lai papildinātu makšķernieku lomus, pēc Bauskas MMB iniciatīvas kopš gada tiek veikta eksperimentāla lašu un taimiņu mazuļu ielaišana Lielupē un Mēmelē - katru gadu upē tiek izlaisti vairāki tūkstoši vienvasaras mazuļu, kas iedzīvojas un, sasniedzot smoltifikācijas vecumu, papildina šo vērtīgo zivju krājumus Rīgas līcī. Tomēr, lai nodrošinātu šo zivju sugu izmantošanu makšķerēšanā, to populācijas ir nepieciešams uzturēt mākslīgi, jo pagaidām to dabīga vairošanās Lielupē vēl nav konstatēta. Arī Lielupes lejtecē, tāpat kā Lielupes attekā Buļļupē, kur notiek zivju rūpnieciskā nozveja ar murdiem, katru gadu tiek ielaisti lašu un zandartu mazuļi. Savukārt pēdējos astoņos gados atsevišķās Lielupes baseina pietekās Bauskas MMB, piesaistot savus, Zivju fonda un privātpersonu līdzekļus, no privātām audzētavām ielaida alatas un strauta foreles, kas pēc makšķernieku novērojumiem ir jau iedzīvojušās. Savukārt Lietuvā gadā Apaščas un Tatulas upes vietās, kur agrāk bijušas lielas vēžu populācijas, ir ielaisti vēžu mazuļu. Dažādi aizsprosti un hidroelektrostaciju dambji traucē zivju pārvietošanos pa upēm, kā arī ietekmē ūdens līmeni, jo notiek caurplūdes regulēšana. Tāpēc ir svarīgi, lai ir ierīkoti zivju ceļi vai pat novākti esošie šķēršļi. Lietuvā tiek plānots, ka tuvākajos gados tiks ierīkoti zivju ceļi trīs vietās: pie Švobišķa aizsprosta (Mūsas upe), Akmenas HES un Pasvaļa aizsprosta (Lēvenes upe). Cerams, ka iedzīvotāji iestāsies par to, lai Lielupes baseina upēs netiek celtas jaunas hidroelektrostacijas, jo tā rezultātā tiktu ietekmēta ūdens ekosistēma. LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: KĀDS TAS IR UN KO MUMS DARĪT? 11

14 Kādā ūdenī peldamies? Iespēja karstā vasaras dienā nopeldēties tīrā un atsvaidzinošā ūdenī ir viens no būtiskākajiem kvalitatīvas dzīves vides priekšnoteikumiem. Taču diemžēl ūdens publiskajās peldvietās ne vienmēr ir acij un degunam tīkams. Peldoties mēs vārda tiešā nozīmē ūdens kvalitāti izjūtam uz savas ādas. Kā zināt, vai atsvaidzinošā pelde neradīs kādas veselības problēmas un kur būtu tās vietas, kur var droši peldēties? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, tiek veikts peldūdeņu monitorings Latvijā līdz gada 31. augustam to veica Sabiedrības veselības aģentūra, bet pēc tās likvidācijas šī funkcija ir nodota Veselības inspekcijai. Lietuvā peldūdens kvalitāti uzrauga Higiēnas institūts. Peldsezona Latvijā ilgst no 15. maija līdz 15. septembrim, Lietuvā no 1. jūnija līdz 15. septembrim. Šajā periodā tiek veikts regulārs peldvietu apsekojums, ievākti ūdens paraugi, kā arī uz vietas izpildīti vizuālie ūdens kvalitātes novērojumi, lai konstatētu, vai nav novērojama zilaļģu ziedēšana, naftas produktu vai cita piesārņojuma klātbūtne. Pirmie apsekojumi notiek aptuveni nedēļu pirms peldsezonas sākuma. Paraugi tiek nogādāti laboratorijā, kur veic mikrobioloģisko analīzi. Tiek noteikts Escherichia coli jeb fekālo koliformu un zarnu enterokoku baktēriju skaits, kas liecina par iespējamo ūdens fekālo piesārņojumu. Balstoties uz ūdens kvalitātes novērtējuma rezultātiem, tiek pieņemts slēdziens, vai konkrētā peldvietā peldēties ir atļauts, nav ieteicams vai ir aizliegts, kā arī veikts ilglaicīgs peldvietas ūdens kvalitātes vērtējums saskaņā ar Eiropas Savienības prasībām. Pārsniedzot pieļaujamās normas, fekālajā piesārņojumā esošie patogēnie mikroorganismi var nopietni apdraudēt cilvēku veselību, izraisot gastroenteroloģiskas saslimšanas, augšējo elpošanas ceļu, ausu, acu un ādas iekaisumus, dizentēriju vai vēdera tīfu. Nopietnas veselības problēmas var izraisīt arī zilaļģu ziedēšana, jo, tām sadaloties, izdalās toksīni, kam var būt ādu vai gļotādu kairinoša iedarbība un kas spēj izsaukt alerģisku reakciju. Nokļūstot gremošanas sistēmā, šie toksīni var radīt arī saindēšanos. Mikrobioloģiskais piesārņojums vairāk raksturīgs upēm, īpaši peldvietās pie apdzīvotām vietām, un tam parasti ir epizodisks raksturs. Šā piesārņojuma cēlonis ir peldētāju elementāro higiēnas prasību neievērošana, mājdzīvnieku peldināšana, kā arī nepietiekama notekūdeņu attīrīšana. Savukārt zilaļģu ziedēšana biežāk vērojama stāvošos, ar barības vielām bagātos jeb eitroficētos ūdeņos siltos laika apstākļos. Lielupes baseinā peldvietu ūdens stāvoklis kopumā vērtējams kā samērā labs. Latvijā gadā novērtēts, ka ilglaicīgām kvalitātes prasībām šeit neatbilst 13 % peldūdeņu. Savukārt visas Lielupes baseinā ietilpstošās jūras peldvietas, kā arī ezeri un ūdenskrātuves gadā atbilduši ūdens kvalitātes prasībām. Sliktāka situācija novērota upju peldvietās no 12 peldvietām 5 neatbilst ūdens kvalitātes prasībām. Visvairāk ūdens normatīviem neatbilstīgu peldvietu konstatēts Bauskas apkārtnē Mūsā un Mēmelē Bauskas pilsētas teritorijā, kā arī Lielupē pie Rundāles. Lietuvā lielākoties peldvietu ūdens kvalitātes rādītāji gadā bijuši saskaņā ar izvirzītajām normām, tomēr atsevišķi mērījumi uzrādīja arī neatbilstību, piemēram, Lēvenes upē pie Paļunišķa vai Panevēžas. Arī gada jūlijā dažās vietās peldūdeņu kvalitāte neatbilda noteiktajām prasībām. 12 LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: K Ā D S T A S I R U N K O M U M S D A R Ī T?

15 Ko varam darīt, lai situāciju uzlabotu? Svarīgākais priekšnosacījums, lai uzlabotu peldvietu stāvokli, ir nodrošināt labu ūdens kvalitāti pašā upē vai ūdenstilpē, veicot efektīvu notekūdeņu attīrīšanu, mazinot lauksaimniecības noplūdes utt. Tomēr arī piesārņotās ūdenstilpēs un upju posmos ir iespējams veikt dažādus pasākumus, lai uzlabotu ūdens kvalitāti un radītu piemērotus apstākļus atpūtai pie ūdens. Viens no pirmajiem uzdevumiem būtu apzināt visus punktveida piesārņojuma avotus, piemēram, nelikumīgas notekūdeņu noplūdināšanas vietas. Šajā ziņā laba pieredze ir Lietuvai, kur vērienīga projekta ietvaros Biržu pašvaldībā tika tīrīta Aglonas upe un tās krasti Biržu pilsētā tika nobloķētas visas nelikumīgās kanalizācijas izplūdes vietas, kā arī no upes gultnes izvākts liels daudzums piesārņoto dūņu un attīrīti upes krasti, iegūstot pievilcīgu atpūtas vietu pie upes teritorijā, kur kādreiz bija pamatīgi krūmāji un diezgan nepatīkami smakojošs ūdens. Upju posmu attīrīšana no aizauguma, atjaunojot straujteču biotopus un zivju nārsta vietas, ievērojami uzlabo arī ūdens kvalitāti un peldvietu stāvokli. Šie pasākumi palielina straumes ātrumu, kas novērš iespējamo zilaļģu ziedēšanu, bet krācītes veicina ūdens aerāciju palielina skābekļa daudzumu, kas savukārt veicina pašattīrīšanās procesu. Tādēļ zivju nārsta vietu atjaunošanas pasākumi, kas veikti Bauskas apkārtnē Lielupes augštecē un Mūsā - sniedz ievērojamu ieguldījumu šeit esošo publisko peldvietu stāvokļa uzlabošanā. Tāpat ļoti svarīga ir peldvietu labiekārtošana visās peldvietās būtu nepieciešams ierīkot vismaz tualetes, uzstādīt atkritumu urnas, kā arī nodrošināt šā labiekārtojuma uzturēšanu pienācīgā kārtībā. Tualešu trūkums vai arī to sliktais stāvoklis veicina higiēnas normu neievērošanu, kas savukārt tiešā veidā rada peldvietu mikrobioloģisko piesārņojumu un kalpo par iemeslu peldēšanās aizliegumiem. Pēdējos gados pašvaldības ir nopietni pievērsušās peldvietu sakārtošanai Lielupes baseinā, ieguldot gan savus līdzekļus, gan piesaistot dažādu Eiropas Savienības finansējuma programmu naudu. Izmantojot Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta atbalstu, krastu un atpūtas vietu labiekārtošana ir uzsākta Mūsas upes krastos pie Bauskas un Gailīšos, kā arī Svētes un Lielupes krastos Jelgavas novadā. Arī Lietuvā pašvaldības ir jau veikušas vai plāno uzsākt atsevišķu upju posmu tīrīšanu. Jonišķu rajonā gadā tika tīrīta upes gultne Vilkijaites upē, gadā Krives and Lankas upē, bet gadā plānots tīrīt Svētes un Purves upes posmus. Biržos ir veikta Aglonas upes gultnes tīrīšana un tiek plānoti Širvenas ezera tīrīšanas darbi. Arī Pakrojis ir jau piesaistījis finansējumu, lai gadā varētu sākt Krojas upes krastu labiekārtošanas darbus. Līdzīgās aktivitātēs ir iesaistīta arī Kupišķu, Šauļu un Pasvales pašvaldība. Tomēr visi aprakstītie pasākumi varētu nesniegt ilglaicīgu rezultātu, ja neuzlabosies pašu atpūtnieku uzvedības kultūra un attieksme pret vidi. Cienīsim paši sevi un citus, un tad arī mūsu peldvietas kļūs par drošām un patīkamām vietām, kur atpūsties un labi pavadīt laiku ar saviem draugiem un ģimenēm! LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: KĀDS TAS IR UN KO MUMS DARĪT? 13

16 Kādu ūdeni dzeram? Kopumā Lielupes baseina iedzīvotāji ar labas kvalitātes dzeramā ūdens resursiem ir apgādāti pietiekami. Baseina robežās dzeramais ūdens gan Latvijas, gan Lietuvas pusē tiek ņemts tikai no pazemes ūdeņiem. Caurmērā Lielupes baseina pazemes ūdeņiem ir raksturīgs dabiski paaugstināts dzelzs saturs, savukārt baseina daļā ap Jelgavu, Olaini un Jūrmalu, kā arī Biržu, Pasvales un Jonišķu reģionā pazemes ūdeņiem ir palielināts sulfātu saturs. Šo vielu ietekme uz cilvēka veselību parādās vienīgi lielā koncentrācijā, bet parasti tās tikai pasliktina dzeramā ūdens garšu. Lielupes baseinā atrodas dažādi piesārņojuma avoti ar lokālu ietekmi uz pazemes ūdeņiem (piem., Olaines un Jelgavas šķidro toksisko atkritumu izgāztuve, bijušā minerālmēslu un lauksaimniecības ķimikāliju noliktava Iecavā, kur piesārņojums koncentrējas augšējā gruntsūdens slānī). 18 % baseina teritorijas ir jūtama arī neliela izkliedētā piesārņojuma (galvenokārt no lauksaimniecības) ietekme uz gruntsūdeņiem. Tomēr kopumā šiem avotiem nav ietekmes uz dzeramā ūdens ieguves vietām. Lietuvas pusē pazemes ūdens piesārņojums konstatēts arī dzīvnieku fermu tuvumā. Jonišķu reģionā esošās Barūnu fermas un Šauļu reģionā esošās Ginkūnų paukštynas fermas pazemes ūdeņos ir konstatētas nitrātu koncentrācijas, kas pārsniedz pieļautās normas. Centralizētās ūdensapgādes sistēmas (virs 10 m 3 dienā vai vairāk nekā 50 cilvēku) atbildīgās institūcijas - Latvijas Veselības inspekcija un Lietuvas Pārtikas un veterinārais dienests - pastāvīgi veic dzeramā ūdens kvalitātes monitoringu. Ūdens kvalitāti vērtē pēc ķīmiskajiem (amonijs, sulfāti, hlorīdi, dzelzs, mangāns u.c.) un mikrobioloģiskajiem rādītājiem (zarnu nūjiņas Escherichia coli, kopējās koliformu baktērijas, zarnu enterokoki) gadā vairākos Bauskas rajona dzeramā ūdens paraugos ir atrasts paaugstināts dzelzs saturs un duļķainība. Arī Dobeles rajona dzeramajam ūdenim ir raksturīgs paaugstināts dzelzs saturs. Visos Jelgavas pilsētas un vairums Jelgavas rajona paraugos ir konstatēta augsta sulfātu koncentrācija, bet dažos paraugos arī palielināts dzelzs saturs un organoleptisko (ar cilvēka maņām uztveramo) rādītāju izmaiņas. Jūrmalas pilsētā visos paraugos bija paaugstināta sulfātu koncentrācija, bet vienā paraugā arī dzelzs saturs. Savukārt dzeramā ūdens mikrobioloģisko rādītāju analīze šajā gadā liecina, ka visi paraugi atbilst standartiem. Tā kā iepriekšējos gados dzeramajā ūdenī tika atrasts palielināts mikrobioloģiskais piesārņojums, var secināt, ka Lielupes baseina Latvijas daļā ūdensapgādes tīklu stāvoklis ir uzlabojies. Dzeramā ūdens kvalitātes pārbaude individuālajā ūdensapgādē ir katra mājsaimniecības īpašnieka pārziņā. Agrāk veiktie pētījumi par aku ūdens kvalitāti Latvijā un Lietuvā liecina, ka nereti grodu aku ūdens ir piesārņots ar slāpekļa savienojumiem, kas norāda uz vietējiem piesārņojuma avotiem tuvumā notekūdeņu noplūdi, slikti izolētām kūtīm un kūtsmēslu krātuvēm. Lielupes baseina Latvijas daļā ir raksturīgs liels plūdu risks. Applūstot pagrabiem un kanalizācijas bedrēm, piesārņojums no tiem var nokļūt arī dzeramā ūdens avotos, īpaši grodu akās. Baseina Latvijas teritorijā plūdi apdraud teritorijas ap 18 ūdens objektiem. Lietuvas pusē šādas problēmas nav novērotas. Standartiem neatbilstīgu paraugu īpatsvars pēc ķīmiskajiem un mikrobioloģiskajiem rādītājiem Lielupes baseina centralizētajā ūdensapgādes sistēmā gadā Avots: Latvijas Veselības inspekcija 14 LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: K Ā D S T A S I R U N K O M U M S D A R Ī T?

17 Ko varam darīt, lai dzertu tīru ūdeni? Tā kā labas kvalitātes dzeramais ūdens ir nepieciešams katram cilvēkam, arī mums ir nepieciešams zināt, ko mēs varam darīt paši, lai pēc iespējas to nodrošinātu. Ja dzīvojat pilsētā vai ciematā, tad pastāv liela iespēja, ka ar dzeramo ūdeni jūs nodrošina centralizēta ūdensapgādes sistēma un jūs pa ūdensvadu saņemat ūdeni, par kura tīrību rūpējas vietējais ūdenssaimniecības uzņēmums. Parasti šāds ūdens atbilst dzeramā ūdens kvalitātes standartiem, tomēr esiet aktīvi un interesējieties par analīžu rezultātiem. Ja ūdenī ir nedaudz palielināts dzelzs saturs, tas nav kaitīgi veselībai, tomēr ūdens garšas īpašības pasliktinās. Noskaidrojiet, vai dzelzs saturs ir paaugstināts dabisku apstākļu dēļ vai arī tas nonāk ūdenī no novecojušām ūdensapgādes tīkla caurulēm. Pirmajā gadījumā kā aktīvs iedzīvotājs un nodokļu maksātājs savai pašvaldībai vai privātajam ūdensapgādes uzņēmumam lūdziet uzstādīt ūdens atdzelžošanas iekārtas, savukārt otrajā gadījumā nomainīt ūdensapgādes caurules. Kā individuālu risinājumu varat izvēlēties filtrus, kas aiztur dzelzs daļiņas, vai arī vēl efektīvākās individuālās atdzelžošanas iekārtas. Ja centralizētās ūdensapgādes dzeramajā ūdenī ir konstatēts bioloģiskais piesārņojums, tas parasti norāda uz plīsumiem ūdensapgādes sistēmā. Aktīvi interesējieties, ko dzeramā ūdens piegādātājs dara situācijas uzlabošanai, bet mājās dzeramo ūdeni lietojiet tikai pēc novārīšanas. Ja jūs dzīvojat savrupmājā, kurā nav pieejama centralizētā ūdensapgādes sistēma, tad centieties ierīkot dziļurbumu akas. Tā kā ūdenim bieži var būt palielināts dzelzs saturs, varat uzstādīt arī individuālās atdzelžošanas iekārtas. Ja jums nav iespējas ierīkot dziļurbumu, bet tuvumā ir pieejams avots, jūs varat nodrošināt savas mājsaimniecības dzeramā ūdens apgādi no tā, ierīkojot sūkni. Pirms tam gan ieteicams veikt avota ūdens ķīmiskā un bioloģiskā sastāva analīzi, jo iespējams, ka tuvumā atrodas kāds piesārņojuma avots. Ja ūdenī tiks atrasta Escherichia coli zarnu nūjiņa, tas nozīmēs, ka no kādām tuvākajām mājām caur grunti sūcas notekūdeņi. Tradicionālākais dzeramā ūdens apgādes avots Latvijas laukos ir seklās grodu akas vai spice. Tās ierīko līdz gruntsūdens līmenim. Grunstūdeņi kā augšējais pazemes ūdeņu slānis ir īpaši jutīgi pret piesārņojuma ietekmi, tādēļ aku īpašniekiem ir jābūt sevišķi uzmanīgiem un pastāvīgi jāseko ūdens kvalitātei. Ir ieteicams akas ūdens analīzi veikt regulāri. Jau pirms akas izrakšanas ir jānovērtē apkārtne, vai tuvumā nav piesārņojoši virszemes objekti. Ja jums ir individuālais ūdens apgādes avots, būtiski ir ap to uzturēt m platu sanitāro zonu (jo dziļāk tiek iegūts ūdens, jo zona mazāka). Jārēķinās arī ar to, ka grodu akas ir regulāri jātīra. Lielupes baseinā ir daudzas teritorijas ar pastiprinātiem plūdu draudiem. Plūdu laikā akās var ieplūst virszemes ūdeņi, kā arī kanalizācijas ūdeņi no notekūdeņu vai tualetes bedrēm. Tādēļ iedzīvotājiem ir jārūpējas, lai plūdu draudu gadījumā savlaicīgi tiktu izsūknētas notekūdeņu un tualetes bedres, kā arī ķīmiskās vielas jānovieto drošās vietās. Plūdu laikā pastiprinās arī dažādu infekciju izplatīšanās ar ūdeni, tādēļ ieteicams apgādāties ar dzeramā ūdens rezervēm. Pēc plūdiem būtu jāveic aku tīrīšana. Ja paši vēlaties noteikt slāpekļa savienojumu (nitrītu un nitrātu) daudzumu savas vai draugu akas ūdenī, varat izmantot speciālos testus, kas pievienoti brošūras aizmugurējā vāka iekšpusē. No centralizētā ūdensvada gan nav nozīmes šos paraugus ņemt slāpekļa savienojumu tur nebūs! LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: KĀDS TAS IR UN KO MUMS DARĪT? 15

18 Brošūras tapšanā izmantotie informācijas un datu avoti Lielupes baseina apgabala apsaimniekošanas plāns Latvijas teritorijai Lielupes baseina apgabala apsaimniekošanas plāna projekts Lietuvas teritorijai Par likumdošanas prasībām: Latvijas Republikas Vides ministrija Peldu iela 25, Rīga, Latvija, LV Lietuvas Republikas Vides ministrija A. Jakšto iela 4/9, Viļņa, Lietuva, LT Par notekūdeņu apsaimniekošanu un ūdens ekoloģisko kvalitāti: Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs Maskavas iela 165, Rīga, Latvija, LV Lietuvas Vides aizsardzības aģentūra A. Juozapavicius iela 9, Viļņa, Lietuva, LT Lietuvas ģeoloģijas dienests S. Konarskio iela 35, Viļņa, Lietuva, LT Par dabas aizsardzības prasībām: Dabas aizsardzības pārvalde Baznīcas iela 7, Sigulda, Latvija, LV Aizsargājamo teritoriju valsts dienests A. Juozapavicius iela 9, Viļņa, Lietuva, LT Par peldūdeņu un dzeramā ūdens kvalitāti Latvijā Veselības inspekcija Klijānu iela 7, Rīga, Latvija, LV Par dzeramo ūdeni Lietuvā Pārtikas un veterinārais dienests Siesikų g. 19, Vilņa, Lietuva, LT Par peldūdeņu kvalitāti Lietuvā Higiēnas institūts Didžioji g. 22, Vilņa, Lietuva, LT Par bioloģiskās lauksaimniecības politiku un atbalsta programmām Latvijas Republikas Zemkopības ministrija Republikas laukums 2, Rīga, Latvija, LV Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija Sabiedriska organizācija Ekoagros K. Donelaičio iela 33 / A.Mickevičiaus iela 48, Kauņa, LT Bioloģiskās lauksaimniecības programma Tatulos programma 16 LIELUPES BASEINA ŪDENS STĀVOKLIS: K Ā D S T A S I R U N K O M U M S D A R Ī T?