LATVIJAS ZIŅAS REĢIONA PREZIDIJA VĒSTĪJUMS Svētības, ko saņemam, ik dienas studējot Svētos Rakstus V ienā no pirmajiem Mormona Grāmatā ietvertajiem st

LATVIJAS ZIŅAS REĢIONA PREZIDIJA VĒSTĪJUMS Svētības, ko saņemam, ik dienas studējot Svētos Rakstus V ienā no pirmajiem Mormona Grāmatā ietvertajiem stāstiem ir vēstīts par to, kā pravietis Lehijs ar savu saimi pameta Jeruzālemi. Drīz pēc tam, kad viņi trīs dienu garumā bija ceļojuši pa tuksnesi, Dievs pavēlēja Lehijam sūtīt savus dēlus atpakaļ uz Jeruzālemi pēc svētajiem pierakstiem. Tas tika darīts, lai palīdzētu Lehijam un viņa tautai saglabāt savu ticību, kā arī izzināt Dieva baušļus, kurus nepieciešams ievērot, lai neietu bojā neticībā. [Skat. 1. Nefija 4:13, 15.] Arī mums, tāpat kā Lehija ģimenei, dzīves ceļā var rasties dažādas grūtības. Zināmos apstākļos mūsu ticība var vājināties un viena vai otra baušļa ievērošana kļūt par smagu nastu. Taču mīlošais Debesu Tēvs allaž ir gatavs sniegt mums roku, lai palīdzētu un atbalstītu grūtos dzīves brīžos. Šajā nolūkā Viņš mums, tāpat kā Lehija ģimenei, ir devis neaizstājamu palīglīdzekli Svētos Rakstus. Tieši tādēļ 2017. gada aprīļa vispārējā konferencē prezidents Tomass S. Monsons mācīja: Es lūdzos, lai katrs no mums ik dienu ar lūgšanu studētu un gremdētos pārdomās par Mormona Grāmatu! Tādējādi mēs būsim spējīgi sadzirdēt Gara balsi, pretoties kārdinājumiem, uzveikt šaubas un bailes un saņemt savā dzīvē Debesu palīdzību. [ Mormona Grāmatas spēks, 2017. gada aprīļa vispārējās konferences runa.] Mormona Grāmatai tik tiešām piemīt apbrīnojams spēks. Tie ir īpaši Svētie Raksti, kas ikvienam no mums var dāvāt īpašu garīgo spēku un iedvesmu. Lai mēs varētu saņemt solīto atbalstu un svētības, ir svarīgi ne vien lasīt, bet arī darīt. Prezidents Hovards V. Hanters uzrunāja Baznīcas locekļus, pievēršot īpašu uzmanību šādiem Svēto Rakstu studēšanas aspektiem: Svarīgākais ir nevis tas, kad studējam, bet gan tas, ka atvēlam noteiktu laiku regulārām studijām. Būtu ideāli, ja mēs katru dienu Svēto Rakstu studēšanai varētu veltīt veselu stundu; taču, ja nav iespējams veltīt tik daudz laika, tad Svēto Rakstu regulāra studēšana pusstundas garumā arī dos ievērojamus rezultātus. Kaut arī stundas ceturksnis ir īss laika posms, ir tik pārsteidzoši, cik daudz apgaismības un zināšanu var gūt, veltot 15 minūtes šai, tik nozīmīgajai nodarbei! Svarīgi būtu nekad neļaut nekam iztraucēt mūsu studijas. [Baznīcas prezidentu mācības: Hovards V. Hanters, 10. nodaļa, 157. lpp.] Svētajos Rakstos mēs varam rast atbildes uz savām lūgšanām, kā arī iemācīties atpazīt Gara pamudinājumus un sekot tiem. Tieši par to vienā no saviem vēstījumiem runā elders Ričards G. Skots: Mēs runājam ar Dievu caur lūgšanu. Viņš visbiežāk atbild mums caur Savu rakstīto vārdu. Lai zinātu, kā izklausās un kādas sajūtas raisa dievišķā balss, lasiet Viņa vārdus, studējiet Svētos Rakstus un gremdējieties Elders Aleksejs Samaikins, otrais padomnieks Austrumeiropas reģiona prezidijā pārdomās par tiem. Padariet to par neatņemamu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Ja jūs vēlaties, lai jūsu bērni atpazīst un izprot Svētā Gara pamudinājumus, un atsaucas tiem, jums kopā ar viņiem jāstudē Svētie Raksti. [ Izvirziet ticības pielietošanu par savu galveno prioritāti!, 2014. gada oktobra vispārējās konferences runa.] Jautājumam par bērnu audzināšanu taisnīgumā ir ļoti īpaša vieta manā sirdī. Mums ar sievu ir trīs mazi bērni, un mēs bieži apspriežamies par to, kā palīdzēt viņiem turpināt taisnīgi mērot savu dzīves ceļu. Pašās pirmajās laulības dzīves dienās mēs nolēmām sākt ik dienu savā ģimenē, studējot Svētos Rakstus. Kamēr mums nebija bērnu, mums izdevās. Mēs pat sākām veikt ierakstus personīgajās dienasgrāmatās, pierakstot domas un sajūtas, kas mūs pārņēma pēc lasīšanas. Taču, kopš mums piedzima bērni, ikdienas Svēto Rakstu studijas kopā ar ģimeni ir sagādājušas arvien lielākas grūtības. Tomēr mēs neesam krituši izmisumā un esam centušies rast dažādas iespējas, lai, par spīti visam, īstenotu izvirzīto mērķi. Kaut arī tagad mūsu bērni ir paaugušies, viņiem pagaidām nav viegli pievērsties tam, ko mēs lasām. Tādēļ lasot mums bieži nākas ieturēt pauzi un uzmanīgi izskaidrot lasīto. Gadās arī tādi brīži, kad mums šķiet, ka mūsu bērni mūsos neklausās un mēs velti šķiežam savu laiku. Šādos brīžos es LATVIJAS ZIŅAS 2017. gada oktobris L1

atceros kādu stāstu, kurā, aprakstot savas bērnības atmiņas, dalās elders K. Brets Netress: Kādu rītu es nolēmu izskaidroties ar savu māti. Es izsaucos: Mammu, kāpēc tu to dari? Kāpēc tu katru rītu lasi Mormona Grāmatu? Tad es pateicu ko tādu, ko kaunos atzīt. Patiesībā es nespēju noticēt, ka to pateicu. Es viņai pateicu: Mammu, es tevī neklausos! Viņas mīlošā atbilde kļuva par izšķirošu brīdi manā dzīvē. Viņa teica: Dēls, es biju sanāksmē, kur prezidents Merions G. Romnijs mācīja par svētībām, ko mēs gūstam, lasot Svētos Rakstus. Šajā sanāksmē man tika solīts, ka tad, ja es ik dienas lasīšu saviem bērniem Mormona Grāmatu, es viņus nepazaudēšu. Tad viņa ieskatījās man tieši acīs un apņēmības pilna teica: Un es nepazaudēšu tevi! [ Nav lielāka prieka, kā zināt to, ka viņi zina, 2016. gada oktobra vispārējās konferences vēstījums.] Es ticu, ka prezidenta Romnija solījums ir spēkā arī šobrīd. Padarot ikdienas Svēto Rakstu studijas par stipru ģimenes tradīciju, mēs spēsim vislielākajā mērā atbalstīt un pasargāt savus bērnus un mūsu personīgajā dzīvē ienāks papilnam gaismas. 25 gadi sludinot evaņģēliju Velga Senkāne, Rīgas Centra 1. draudze Š ī gada jūnijā un jūlijā Latvijas svētie svinēja 25 gadus kopš evaņģēlija sludināšanas aizsākšanas mūsu valstī. Atzīmējot šo notikumu, jubilejas svinības 30. jūnijā iesākās ar filmas Tā Kunga roka, kas vēsta par Baznīcas izaugsmi Latvijā 20 gadu garumā, noskatīšanos un Latvijā kalpojošo misionāru liecībām un prezentācijām. Sestdien, 1. jūlijā, svinības turpinājās visas dienas garumā, iesākoties ar svinīgo sapulci, kurā visus uzrunāja apgabala prezidents Gvido Senkāns, jaunais misijas prezidents Kirils Pohiļko un viņa sieva, Stokholmas tempļa prezidents Ingemārs Nīmans, kura uzstāšanās ieaicināja īpašu tempļa garu un perspektīvu. Svētku turpinājumā viesi varēja noskatīties jauno filmu par Baznīcas ģimenēm Pēc jūsu augļiem jums būs pazīt, novērtēt draudžu priekšnesumus un vizuālās prezentācijas klašu telpās, nobaudīt pusdienas un svētku torti, izvērtēt savas zināšanas par Baznīcas vēsturi Latvijā, piedaloties viktorīnā, kā arī ļauties dažiem dančiem, kas arī ir viena no Latvijas svēto tradīcijām, ko būtu vērts saglabāt. Svētkus papildināja vēl kopējā liecību sapulce svētdien, kurā abas Rīgas draudzes pulcējās kuplā skaitā, un jaunā lūgšanu nama iesvētīšana, ko veica apgabala prezidents Gvido Senkāns. Atskatoties uz noieto posmu, pacentīsimies izvērtēt sasniegumus un potenciālu, kas īstenots šajos 25 gados. Jubilejas pasākumu plašā skaitā apmeklēja arī Latvijā šo gadu laikā kalpojušie misionāri, kuri kopā ar Baznīcas locekļiem padalījās savās pārdomās par svarīgākajām izmaiņām, kas notikušas šo 25 gadu laikā. Baznīcai Latvijā ir vēl daudz iespēju pilnveidoties, taču, salīdzinot ar 1992. gadu, kad ieradās misionāri un atrada tikai 2 Baznīcas locekļus, ļoti daudz kas ir noticis pa šo laiku. Atzīmēsim nozīmīgākās izmaiņas, kas notikušas šajos 25 gados, ilustrējot tās ar bijušo misionāru, kas kalpojuši Latvijā, un Baznīcas locekļu liecībām. 1. Baznīcas locekļu skaits ir ievērojami pieaudzis (svinībās piedalījās ap 250 cilvēkiem). Latvijā ir 4 draudzes: 2 Rīgā un pa vienai Liepājā un Daugavpilī. Mums ir Baznīcas locekļi un ģimenes, kas paliek uzticīgi Tam Kungam un ceļ Ciānu šajā valstī. Deils Frenklins: Es ierados Latvijā kā pilnlaika misionārs 1992. gadā. Kopš tā laika ir notikušas daudzas izmaiņas. Man ir prieks, ka tagad Latvijā ir daudz Baznīcas locekļu. Es esmu redzējis Tā Kunga roku to cilvēku dzīvēs, kuri ir noslēguši derības ar To Kungu un cenšas tās turēt. Ir skaidrs, ka tad, kad mēs noslēdzam derības ar To Kungu, Viņš mūs svētī, ja mēs pildām savu derību daļu. 2. Vairāk nekā 50 jaunie pieaugušie, brāļi un māsas, no Latvijas ir kalpojuši pilnlaika misijā dažādās valstīs. Daudzi no viņiem uzticīgi kalpo kā vadītāji Baznīcā, mācās uzņemties atbildību, veido mūžīgās ģimenes un audzina bērnus evaņģēlijā. Vairāk nekā puse no brāļiem vadītājiem ir no atgriezušos misionāru vidus; viņus atbalsta uzticīgas sievas, kas pilda savus pienākumus ticībā gan mājās, gan Baznīcā. Mets Fullers: Es ievēroju, ka gan Rīgā, gan Liepājā Baznīcas locekļi ir L2 Liahona

uzņēmušies atbildību un vada draudžu darbu. Es nespēju noticēt tam, cik daudz tur bija mazu bērniņu un bijušo misionāru. Tas ir brīnišķīgi, kā Baznīca ir izaugusi Rīgā un Liepājā, neraugoties uz to, ka daudzi Baznīcas locekļi ir devušies uz ārzemēm darba meklējumos un ir nodibinājuši ģimenes ārpus Latvijas. Rihards Fridbergs: Priecājos par jaunuzņemto filmu, kurā bija apkopotas ģimenes, kas ir izveidojušās pēdējo piecu gadu laikā. Šīs un citas ģimenes, kas vēl tiks izveidotas, būs Baznīcas kodols nākotnē un veicinās Tā Kunga valstības celšanu šajā Tā Kunga vīna dārza daļā. 3. Baznīcā, Latvijā, esam svētīti ar brīnišķīgām dāvanām piemēram, mums ir Mormona Grāmata, mācību grāmatas un konferences runas pieejamas latviešu valodā, 3 jaunuzcelti lūgšanu nami, īpaši jaunākais lūgšanu nams Rīgas centrā, Baznīcas dziesmu grāmata latviešu valodā, tempļa priekšraksti pieejami savā valodā, kas arī ir paveikts ar Baznīcas locekļu darbu un parāda mūsu potenciālu. Keitija (Vilimore) Fullere: Kad Mormona Grāmata tika tulkota latviešu valodā, es biju Rīgā. Es atceros, kā mēs ilgi gaidījām jaunās grāmatas. Beidzot, kādā svētdienā, Gvido Senkāns runāja baznīcā, un viņš turēja rokās zilu grāmatu, un mēs visi varējām redzēt, kas bija rakstīts uz tās vāka: Mormona Grāmata! Gars bija sajūtams ļoti spēcīgi, un ikviena acīs bija asaras, un mūsu sirdis bija piepildītas ar mīlestību un pateicību, ka mēs varējām saņemt šādu dāvanu no Debesu Tēva. Liecību sanāksme, kurā piedalās bijušie misionāri, kas kalpojuši Latvijā. Savā liecībā dalās Elke Kozāka. Izstāde par ģimenes vēsturi rezultāts daudzu ģimeņu rūpīgajam darbam. Katras ģimenes dzimtas koka shēma ietvēra četru paaudžu radinieku fotogrāfijas. Rīgas Centra 1. draudzes locekļi sagatavoja teatralizētu uzvedumu. Katrs dalībnieks, pārstāvot kādu no saviem radiniekiem, stāstīja par savu dzīvi. LATVIJAS ZIŅAS 2017. gada oktobris L3

Rihards Fridbergs: Baznīcas jubilejas svinības noslēdzās īpašā un svētā sanāksmē, kurā prezidents Gvido Senkāns iesvētīja jauno Baznīcas ēku. Lūgšanas laikā bija jūtama spēcīga Svētā Gara klātbūtne. Tas Kungs ir apliecinājis, ka Viņš pazīst un mīl katru no mums. Šī ir Viņa Baznīca. Jēzus Kristus ir tās vadītājs. Kāda svētība piedalīties Viņa valstības celšanā! 4. Baznīcas locekļi ir iesākuši ievērojamu ģimenes vēstures un tempļa darbu: viņi ir paveikuši kopumā tempļa darbu par vairāk nekā 12 tūkstošiem brāļu un māsu, no kuriem liela daļa ir viņu pašu senči. Velga Senkāne: Jubilejas laikā gaiteņos bija izvietoti 4 paaudžu dzimtu koki ar fotogrāfijām, kā arī grāmatiņas Mana ģimene ar dzimtu stāstiem; Rīgas 1. draudzes priekšnesums bija sagatavots, pamatojoties uz savu senču dzimtu stāstiem. Stokholmas tempļa prezidenta piedalīšanās svinībās nebija nejaušība. Ģimeņu apvienošana abās priekškara pusēs turpinās. Jeļena Uļjanova: Svinību laikā īpašu sajūtu par mūsu lielo Baznīcas ģimeni radīja ne tikai tas, ka piedalījās daudz vietējo Baznīcas locekļu un bijušo misionāru, bet arī tas, ka pie sienām bija izvietotas mūsu senču fotogrāfijas, kas raudzījās uz mums no visām pusēm. 1. Pēdējo 25 gadu laikā ļoti daudz misionāru ir kalpojuši Latvijā, un viņi joprojām ir daļa no Baznīcas Latvijā. Vairāki bijušie misionāri ziedoja savu laiku un naudu, lai mērotu tālu ceļu un apciemotu mūsu zemi un cilvēkus, kurus viņi ir iemīlējuši. Tāpat arī šobrīd kalpojošie misionāri Latvijā palīdzēja svinību laikā un pirms tam, lai Baznīcas locekļi varētu izbaudīt šos īpašos svētkus, jo viņi mīl mūs un mēs mīlam misionārus. Tas ir visu kopīgs darbs. Mets Fullers: Būdams misionārs, es iemīlēju Latvijas ļaudis vairāk, nekā es domāju, ka tas ir iespējams. Es vēlējos atkal redzēt vairākus no cilvēkiem, kuriem es biju kalpojis pirms tik daudziem gadiem. Keitija (Vilimore) Fullere: Esmu vēlējusies atgriezties Latvijā kopš tās dienas, kad devos prom! Taču bija grūti atstāt mūsu mazos bērnus un darbu uz tik ilgu laiku. Mēs ar vīru izvirzījām mērķi drīz vien apmeklēt Latviju. Mēs krājām naudu un gaidījām, līdz mūsu jaunākais bērns kļūs nedaudz vecāks. Mans vīrs pat atrada darbu ar elastīgāku tā režīmu! Mēs pamanījām Velgas Senkānes vēstījumu Facebook par šo notikumu 2017. gadā, un mēs nolēmām ierasties, lai varētu piedalīties šajās svinībās. Mēs domājam, ka svētajiem Latvijā ir jāzina, ka viņi ir mīlēti. Bija tik jauki atkal satikt cilvēkus, kurus es pazīstu, apskaut viņus un parunāties. Deils Frenklins: Man kā vienam no pirmajiem misionāriem, kas kalpojis Latvijā, šī zeme vienmēr ir bijusi dārga. Es nekad neesmu pārstājis domāt par to. Tas bija lieliski piedalīties jaunās ēkas iesvētīšanā! Brūka Lidstere Makfadena: Es biju un esmu pateicīga par zināšanām, kuras ieguvu Latvijā. Es mācījos par izturības spēku un spēju atrast gaismu un sekot tai, pat esot ieskauta tumsā. Dievs pārveido mūs visus. Debesu Tēva spēks ir REĀLS, un caur Kristu var iegūt dziedinājumu. Valentīna (Lalovska) Brauna: Man īpaši patika apciemot Baznīcas locekļus un iepazīstināt ar viņiem savas ģimenes locekļus. Šie Baznīcas locekļi atbalstīja un iedrošināja mani misijas laikā, un mācīja man, kā būt misionārei, kā rūpēties un mīlēt cilvēkus. Es uzskatu, ka viena no lietām, kas padara mūsu Baznīcu par patiesu Baznīcu, ir tās locekļu patiesums. No viņiem es mācījos, ka dzīvošana pēc evaņģēlija un evaņģēlija sludināšana ir nešķirami. Genādijs Uļjanovs: Man ļoti nozīmīgas bija pirmo misionāru liecības. Es zinu, ka šīs liecības ietekmēja ne tikai mani vien. Kāds brālis no Daugavpils jau sen bija piedalījies misionāru pārrunās, taču nesteidzās pieņemt lēmumu par kristībām. Viņu ļoti iedvesmoja bijušo misionāru liecības, un tika noteikts viņa kristību datums. Es esmu ļoti priecīgs par šo lēmumu! Vēl viens brālis, pateicoties misionāru liecībām, sajuta vēlmi kristīties un vadīt sev līdzi savu ģimeni. Tāpēc nav tādu bijušo misionāru viņi turpina savu misiju Latvijas zemē, sniedzot mums savu liecību un savu mīlestību. Gvido Senkāns: Bijušo misionāru klātbūtne parādīja arī to, ka viņi ir iemīlējuši mūs un šo zemi, nevis vienkārši saka skaistas frāzes, bet patiesi bija gatavi ziedot to, kas nepieciešams, lai varētu šeit ierasties. Vairāki no bijušajiem misionāriem teica, ka viņi jūtoties kā sapnī! Sajūtas patiesi bija līdzīgas. To varētu salīdzināt arī ar to, ka Debesu Tēvs neaizmirsīs nevienu no Saviem solījumiem, pat, ja mēs tos esam aizmirsuši! Katrai draudzei šī notikuma ietvaros bija iespēja radoši izpausties, gan sagatavojot priekšnesumu, gan L4 Liahona

LATVIJAS ZIŅAS Tradicionālās latviešu tautas dejas šo svinību spilgts brīdis. Pēc daudziem gadiem Valentīna (Lalovska) Brauna satikās ar Gaļinu Kučinu. Viņas kopā skatās fotogrāfijas ģimenes albumā. vizuālu prezentāciju par tēmu Pēc mūsu augļiem jums būs pazīt. Tas bija izaicinājums draudzes padomes spējai sadarboties, apzināties savu progresu un veicināt vienotību un mīlestību, strādājot kopā. Tas, kurš vairāk iegulda, vairāk saņem prieku. Visas draudzes bija pūlējušās un ieguldījušas savu darbu, un rezultāts bija lielisks. Velga Senkāne: Katra draudze bija pielikusi pūles un mīlestību, lai sagatavotu priekšnesumus un vizuālās prezentācijas. Katrs bija ievijis savu melodiju kopējā orķestrī. Jo vairāk instrumentu, jo skaņa krāšņāka un vairo kopējo prieku. Katrs bija centies pēc savām spējām un talantiem, un tie tika uzņemti ar vienlīdzīgu mīlestību. Rihards Fridbergs: Esmu pateicīgs katrai draudzei par brīnišķīgajiem priekšnesumiem! Tie bija iedvesmojoši un stiprināja liecību par atjaunotā evaņģēlija mācību principiem. Daži misionāri savās liecībās apkopoja savus iespaidus par šo notikumu: Valentīna (Lalovska) Brauna: Šī apmeklējuma laikā es jutos pazemīga un atcerējos daudzas svētības savā dzīvē, sevišķi evaņģēlija svētību. Man tika atgādināts par tā spēku sapulcināt cilvēkus neatkarīgi no viņu dzīves apstākļiem. Evaņģēlija vēstījums sniedz mums cerību un māca mums, kā mīlēt citam citu un labāk kalpot. Tas mums māca to, kā kļūt līdzīgākiem Glābējam. Keitija Pītersone: Redzot vietējo Baznīcas locekļu uzticību, tika stiprināta mana liecība. Man ļoti patika tempļa prezidenta runa. Viņš patiešām man atgādināja, cik svarīgs ir templis un cik ļoti tas var ietekmēt mūsu dzīves. Es izjutu patiesu mieru un zināju, ka Latvijas svētie ir labās rokās. Mani pārņēma cerība attiecībā uz viņiem. Es zināju, ka man ir jāpaliek uzticīgai, un viņu piemērs man ir palīdzējis šajā ziņā. Čelsija (Varnere) Ģentrija: Esot šajā vidē, tika stiprināta mana ticība un liecība. Es varēju atcerēties garīgās pieredzes, kuras šeit guvu. Es jūtos tā, it kā no jauna būtu sakārtojusi savas attiecības ar Dievu. Deils Frenklins: Būdams Rīgā, es atcerējos to, cik nozīmīgi ir veltīt mūsu laiku un enerģiju un izmantot savus talantus, lai celtu Dieva valstību. Man ir jādodas mājās un jādara vairāk, lai celtu Valstību savā vīna dārza daļā. Es jūtu, ka, pateicoties Latvijas apmeklējumam, esmu atjaunojis savu apņēmību un vēlmi darīt ko vairāk. Tā ir bijusi garīga pieredze un garīgs ceļojums, un man ir bijušas tik daudzas brīnišķīgas pieredzes, pateicoties ikvienam, ko mēs esam satikuši, un it visam, ko katrs ir paveicis. 2017. gada oktobris L5

KĀ ES ZINU Mans pievēršanās stāsts Marta Blūma, Rīgas Centra 1. draudze Ar prieku es pastāstīšu savu stāstu, kopš kura laika es sāku sajust Dieva eksistenci un kā es atradu ceļu uz Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Jau no agra vecuma mana mamma man mācīja, cik skaista ir šī pasaule. Viņa norādīja man, cik skaisti ir ziedi un koki dabā, viņa man mācīja, kā rūpēties par mājdzīvniekiem un cienīt vismazāko radību uz šīs zemes. Vēlāk pamatskolā mums bija kristīgās ētikas stundas. Tur es uzzināju, ka tas ir Dievs, Kurš ir radījis šo brīnumaino izplatījumu un visu, kas ir uz tā. Es atceros, ka es biju ļoti zinātkāra un gribēju noskaidrot ļoti skaidri, kā mūsu Debesu Tēvs radīja pats sevi. Man to bija grūti saprast. Skolotāja nevarēja atbildēt uz manu jautājumu un izsūtīja mani ārā no klases. Es domāju, ka tajā brīdī, stāvot aiz tām klases durvīm, es sapratu, ka ir noslēpums aiz šī visa un es to uzzināšu kādudien. Es nezināju, kā man būtu jālūdz Kungs, jo manā ģimenē nekad nav bijusi tradīcija aktīvi doties uz baznīcu, bet Viņš kļuva par manu Tēvu. Es Viņam stāstīju visu, kas bija uz manas sirds un, jā, dažreiz es biju ļoti dusmīga, kad es nedabūju to, ko gribēju. Tikai pēc tam es sapratu, ka Viņš dod mums to, kas mums patiešām ir vajadzīgs mūsu attīstībai. Es varu būt ļoti pateicīga, ka vienmēr man apkārt ir bijuši labi cilvēki un skolotāji. Kad man bija sešpadsmit gadi, es devos no Cēsīm uz Rīgu, lai mācītos Rīgas Dizaina un mākslas profesionālajā vidusskolā. Tur mums bija mākslas vēstures nodarbības. Četrus gadus mēs studējām simbolismu un analizējām mākslas darbus. Tieši šīs stundas iepazīstināja mani ar Jēzus Kristus dzīvi. Skaistā veidā caur mākslas darbiem un Bībeles sižetiem Viņš ienāca manā dzīvē un mēs kļuvām draugi. 2008. gadā man bija jābeidz skola un jākārto eksāmeni. Tā kā mēs bijām mākslas studenti, mums nebija pietiekoši daudz angļu valodas nodarbības kā citās skolās, bet gala eksāmens bija tāds pats visā valstī. Es zināju, ka es nenokārtošu eksāmenu labi, ja neņemšu papildus angļu valodas kursus. Tajā laikā man bija arī jārealizē apģērbu kolekcija un projekts kā profesionālās jomas eksāmena darbs. Kopā tie bija lieli izdevumi, un mani vecāki lika man izvēlēties vienu, jo abus viņi finansiāli nevarēja atbalstīt. Es izvēlējos diplomdarbu, bet sabēdājos par angļu valodu. Mūsu Debesu Tēvs ir vienmēr kopā ar mums. Viņš vienmēr atbalstīs mūs, ja vēlēsimies apgūt zināšanas. Vienu dienu uz Dzirnavu un Skolas krustojuma es satiku divas misionāru māsas. Viņas iedeva man mazu kartiņu, uz kuras bija rakstīts par bezmaksas angļu valodas kursiem Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Es zināju, Marta Blūma L6 Liahona

ka tā bija Dieva roka, kas man palīdzēja. Es to redzēju, kā lielu dāvanu runāt ar cilvēkiem, kuru dzimtā valoda bija angļu, it īpaši pirms mana eksāmena. Es arī paaicināju savu istabas biedreni nākt ar mani uz baznīcu un kopā ar māsām mēs pildījām mājas darbus. Vienu dienu māsa Luīze man jautāja, vai es ticu Dievam, un es teicu Jā! Ļoti! Kopš tās dienas man bija daudz tikšanās, kur mēs runājām par Dievu un Jēzu Kristu, es uzzināju par pravieti Džozefu Smitu un par Jēzus Kristus atjaunoto baznīcu mūsdienās. Man bija noteikta kristību diena. Es jutu, ka viss bija patiesi, bet es nebiju pietiekami stipra pret visiem, kuri man teica, ka man to nevajadzētu darīt, it īpaši mana ģimene un draugi, kuri neatbalstīja manu lēmumu. Un, jā, ienaidnieks pievīla mani un sajauca man prātu. Es biju ļoti samulsusi par to, ko man darīt. Es nolēmu apstāties. Es turpināju lasīt Mormona Grāmatu un Jauno Derību. Es izlasīju, ka Jēzus Kristus tika kristīts, kad Viņam bija trīsdesmit gadu. Es nolēmu, ka es darīšu tāpat. Es cerēju, ka līdz tiem gadiem es uzzināšu, kurai baznīcai man patiešām ir jāpieder. Astoņus gadus es dzīvoju savu dzīvi bija kāpumi un kritumi. Es ticēju Dievam, bet es nedarīju visu, ko Viņš gaidīja no manis, tāpēc manu izvēļu rezultāts nebija ļoti iepriecinošs. Es biju saņēmusi daudz svētības, bet es nejutos pilnīgi laimīga, man nebija iekšējā miera sajūta. Līdz vienu dienu es nolēmu doties ar kājām no Brīvības pieminekļa pa Brīvības ielu līdz Teikai, kur es dzīvoju tobrīd. Tā bija pavasara vēla pēcpusdiena, lija lietus un visu savu ceļu es runāju ar Dievu. Es stāstīju Viņam visu paudu savu nožēlu, stāstīju par savām cerībām un to, ka es nezinu, ko darīt. Es patiešām jutos kā pazudusi aita. Dievs atbildēja uz manu lūgšanu es nebiju gaidījusi, ka tik ātri! Burtiski pēc pāris minūtēm es satiku misionārus, kad mans ceļš veda pāri VEF tiltam. Es devos lejā pa tiltu, misionāri devās augšup pa tiltu. VEF tilta gājēju celiņš ir ļoti šaurs. Misionāri deva man ceļu, lai mēs varētu apmainīties, jo mums bija lietussargi. Elders Nelsons uzsāka sarunu, viņi stādījās priekšā kā misionāri un pastāstīja man par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu un jaunumiem, kas gaidāmi saistībā ar jauno ēku. Tajā brīdī man bija sajūta, kā mana dvēsele no mana krūškurvja iziet cauri manām acīm un cauri eldera acīm redz viņa dvēseli dvēseles likās pazīstamas un es uzreiz uzticējos. Mēs apmainījāmies ar telefona numuriem un es turpināju savu ceļu. Es raudāju, jo es sajutu Svēto Garu un redzēju, cik simboliski Dievs bija man atbildējis mans ceļš lejup no tilta, misionāru ceļš augšup, šaurais tilts, uzaicinājums no elderiem nākt uz baznīcu un manas divas izvēles: es varu turpināt savu dzīvi kā pirms tam, un doties lejup, vai arī es varu sekot misionāru uzaicinājumam un doties augšup. Es izvēlējos otro sekot Jēzum Kristum. Pēc dažu mēnešu tikšanās reizēm un mācībām es beidzot nokristījos Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Es mīlu Dievu un Viņa evaņģēliju. KO ES PIEREDZĒJU, KALPOJOT MISIJĀ Mēs pārvarēsim visu, ja vien nepadosimies Velga Senkāne, žurnāla Liahona sadaļas Latvijas ziņas pārstāve Ir vienmēr interesanti sarunāties ar atgriezušos misionāru, jo katra viņu pieredze ir tik unikāla. Tā ietver gan spilgtus garīgos iespaidus, gan atmiņas par tikšanos ar interesantiem cilvēkiem, gan īpašo misionāru dzīves ritmu. Mans sarunas biedrs, Jevgēnijs Šeluhins, no 2013. g. janvāra līdz 2015. g. janvārim kalpoja pilnlaika misijā Grieķijā. Pirmais jautājums Jevgēnijam ir par to, kā viņš kļuva par Baznīcas locekli. Es pievienojos Baznīcai 1999. gadā 8 gadu vecumā. Ģimenē pirmā kristījās mamma, man toreiz bija 5 vai 6 gadi, taču es maz ko atceros no tā laika. Laikam ritot, mana ģimene pārstāja apmeklēt baznīcu, un es līdz ar viņiem. 20 gadu vecumā es atkal kļuvu aktīvs Baznīcā. Man pievienojās vecmamma no mātes puses. Tēvs tajā laikā vairs nebija starp mums, bet mamma dzīvoja Anglijā un apmeklēja baznīcu tad, kad viņai bija tāda iespēja. Kā tu izlēmi kalpot misijā? Tiklīdz biju atgriezies Baznīcā, es uzreiz izlēmu, ka man jādodas misijā, lai gan bērnībā man šādas vēlmes nebija. Pirms aizbraukšanas man vajadzēja pabeigt mācības, iegūstot izglītību, taču pēc tam ceļā radās citi šķēršļi, kuru dēļ es pārdomāju par kalpošanu misijā. Es domāju, ka sātans LATVIJAS ZIŅAS 2017. gada oktobris L7

īpaši centās, lai tā notiktu. To apzinoties, es daudz lūdzu, lai rīkotos pareizi. Un, kad man palika 22 gadi, es tomēr nolēmu kalpot pilnlaika misijā. Kādas bija tavas sajūtas, saņemot aicinājumu? Es ļoti labi atceros to dienu. Es cerēju, ka misijā varēšu apgūt jaunu valodu, un es vēlējos kalpot Japānā. Taču šis sapnis man šķita nereāls, es domāju, tā kā esmu krievu tautības cilvēks, mani sūtīs kalpot uz Krieviju vai Ukrainu. Šī iemesla dēļ, kad atvēru sava aicinājuma aploksni, es biju ļoti pārsteigts, izlasot, ka kalpošu kā misionārs Grieķijā, sludinot grieķu valodā. Kā tev veicās Misionāru apmācības centrā? Misionāru darbam es tiku sagatavots Misionāru apmācības centrā Provo, ASV. Pirmais mans pārbaudījums bija saistīts ar grieķu valodu. Deviņu nedēļu laikā, ko tur pavadīju, es to apguvu nepietiekamā līmenī. Es pieliku lielas pūles, lai iemācītos grieķu valodu, lūdzu pēc valodu dāvanas un ikreiz, kad guvu panākumus, pateicos Dievam par palīdzību. Es vēlējos iemācīties sarunāties ar cilvēkiem viņu dzimtajā valodā, lai spētu kaut nedaudz izteikt savas domas, daloties evaņģēlijā. To es panāca aptuveni pēc pusgada, taču samērā brīvi es varēju sarunāties pēc tam, kad biju nokalpojis vairāk nekā pusi savas misijas. Es neiemācījos grieķu valodu pilnībā, taču iegūtās zināšanas bija pietiekamas, lai kalpotu cilvēkiem. Kādi bija tavi pārbaudījumi misijas laikā, un kā tu tos pārvarēji? Es piedzīvoju pietiekami daudz pārbaudījumu. Grūtības ģimenē, ļoti karstais vasaras laiks un daudz kas cits. Taču misijā es sapratu ikvienu grūtību ir iespējams pārvarēt, atceroties, kādēļ mēs kalpojam. Es sapratu, ka nevaru izmainīt to, kas notiek mājās, taču Dievs mani aicināja kalpot tieši šajā brīdī, tātad Viņš zināja, ka tā būs labāk, bet man ir jāuzticas Viņam, ticot, ka Viņš parūpēsies par manu ģimeni. Visas misijā piedzīvotās grūtības nāca man par labu, jo es iemācījos tās pārvarēt un kļuvu gan garīgi, gan fiziski stiprāks. Es sapratu, ka man ir jāaizmirst par sevi un pilnībā jāvelta sevi kalpošanai cilvēkiem. To nav iespējams iemācīties, paliekot mājās, bet gan tikai tur, kur mums ir iespēja kalpot divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā. Iegūtā pieredze sagatavoja mani daudz kam tādam, kas notika un vēl notiks pēc misijas. Es sapratu, ka kalpošana misijā stiprina liecību, tuvina Debesu Tēvam, palīdz vairāk uzzināt par Glābēju, sagatavo ģimenes dzīvei un karjerai, māca, kā tikt galā ar dzīves grūtībām, kā pieņemt pareizos lēmumus, kā nenolaist rokas un vēl daudz ko citu. Atgriezušies misionāri vienmēr stāsta par savām svētībām, ko guva, kalpojot misijā. Ko tu vari pastāstīt šajā jomā? Katra kalpošana sniedz svētības. Ir tādas, ko saņemam uzreiz, tādas, ko saņemam vēlāk, un vēl tādas, ko saņemsim tikai aiz priekškara. Jevgēnijs Šeluhins Atgriežoties mājās, es tiku svētīts ar interesantu aicinājumu Baznīcā un labu darbu. Pēc kāda laika Dievs svētīja mani ar visbrīnišķīgāko svētību iepazīšanos ar jaunkundzi, kādu biju meklējis un par kādu sapņojis. Man bija iespēja divreiz apmeklēt templi, izjūtot tur ļoti īpašas sajūtas. Jā, kalpošana misijā tas nav vienkārši. Ir grūti izlemt un doties, jo mēs nezinām, kas mūs sagaida, un no tā mēdz palikt bail. Taču tagad, atskatoties atpakaļ, es atceros arī daudz priecīgu un jautru mirkļu. Arī grūtības misijā sniedz prieku. Debesu Tēvs mīl visus Savus bērnus, un tāpēc Viņš sniedz mums iespēju kalpot misijā, lai visi varētu uzzināt par Viņu. Es ticu, ka mūsu Pestītājs ir dzīvs, un Viņš palīdz mums grūtībās, jo Pats ir pārvarējis visas grūtības. Es zinu, ka ikviens no mums, bez izņēmuma, var iemantot mūžīgo dzīvi, ja vien nepadosies. LATVIAN L8 Liahona