stum stum Andra Neiburga 2017-01-09 Andra Neiburga STUM STUM Mākslinieks Kirils Kirasirovs Datorgrafiskais noformējums: Iveta Paegle Andra Neiburga, 2004 Kirils Kirasirovs, mākslinieciskais noformējums, 2017 SIA Jāņa Rozes apgāds, 2017 ISBN 978-9984-23-634-6 Katrā momentā eksistē īpašs izšķirošs mirklis, kurā visas lietas atrodas stāvoklī, kas uzskatāms par tā momenta būtību. Katra fotogrāfa sapnis ir noknipsēt tieši tajā sekundes simtdaļā. Anrī Kartjē-Bresons, fotogrāfs Paldies Andrim, kurš man uzdāvināja laiku. piemiņas fotogrāfija Man neiet iekšā fonā tā baznīca kopā ar bāku. Atkāpies. Nu nav taču kur, jau tā kājas slapjas. Tad ņem bāku vien. Nav tas. Nu tad baznīcu vien. Galīgi nav tas. Nu tad noknipsē mani ar to tanti ar ķerru aiz muguras. Un govi. Un pietiks. stum stum Kad es kurinu plīti, es domāju tikai par malku. Viss. Par malku. Un ne par kādu tur mežu, ne par kokiem, ne cilvēkiem, kas tos kokus gāzuši, pofig. Mani interesē malka, cik tā sausa, un vai iedegsies man tā fakinā plīts vai nē, vai skurstenis atkal klepos dūmus atpakaļ kā aizrijies nabagmājas vecis. 1
Dzīves jēga? Ejiet dirst. Nav nekādas jēgas dzīvei, nav. Labi, sniegpulksteņi ir forši, un visas tās pavasara urgas, zin. Tērcītes. Saule. Es neko nesaku. Un, kad tu izej no rīta ārā, galošās, naktskreklā vēl, auksti nav, kaut uz ūdens vannītes plāna ledus kārtiņa turas, vēl gultas siltums glabājas starp sakarsušo ādu un flaneļa audumu, kad pārlaid skatu pagalmam, visas taciņas nogrābstītas, viss daudzmaz kārtībā, sulas negribīgi tek toverī no bērza: pak, pak, pak. Putns čivina savā nodabā. Ievelc plaušās to dzestro gaisu, vēl dienas nesamaitāto huh, notupsties sūnās aiz mazmājiņas, pavēro, kā čura mirgodama iesūcas ķērpjos, kaifs. Tur varbūt ir jēga. Tai vienā brīdī. Tai vienīgā brīdī, kad ir laiks apkārt pavērties, kauč uz tām pašām debesīm. Tāpat vien pavērties, bez domas kādas. Nevis štukojot, vai Dievs, piemēram, ir vai nav, un vai uz lietu nesavilksies, vai veļa no striķa nav nost jārauj. Bet, redz, tas viss jau tik un tā ir, tāpat vien ir bez tevis un ne priekš tevis. Tu tik te gadījies esi, tā starp citu. Priecāties par šo faktu vai bēdāties tā jau ir katra paša darīšana. Planētas griežas? Lai viņas griežas. Visums izplešas? Ko, piedodiet? ak tad saraujas jau atkal? Nu lai tad saraujas vesels, sen bija laiks sarauties. Ierauties, izbeigties. Miers un nekas. Da nu viņu, visumu. Man viņu nevajag. Ja visumam vajag mani lūdzu, te es esmu. Kā reiz tai sapnī, kur es tiku par cilvēces turpinātāju, tādu kā ciltsmāti izraudzīta. Visa pasaule gāja bojā, atomkarš vai kaut kas tāds. Zeme sarkana, un debess sarkana, vienos sarkanos putekļos viss, un vispār neko saprast nevar, kur kas sākas, kur beidzas. Un no tā sarkanuma tāds kuģis kā no miglas izpeld, tāds gaisa kuģis, tipa, lidojošais šķīvītis, un balss tāda pērkonīga pa visu debesi saka (nez vai pat ugunīgi burti, lai, debesīs neierakstījās, bet negalvošu, varbūt es to vēlāk izdomāju): Andra, saka, taisies! Te, saka, miljardu biljardu gadu paies, līdz dzīvība no molekulas uz zemes atgriezīsies, bet tev ir iespēja sākt jaunu dzīvi tur. Kur?! Nepateica. Pamodos. Kā saka, uz savu nelaimi saraujies, uz cita izpleties. Vot es i saraujos, ieraujos, mājā meža vidū, pie kapiņiem. Ceļš izdangāts, autobuss uz rajona centru divreiz nedēļā, autoveikals vienreiz. Ja nesalūzt. Ko, nav tādas vietas vairs Latvijā? Ir, mīlīši, un kā vēl ir. Un man te ir labi. Ne vainas. Domāju tikai par malku. Par rijamo domāju. Un par Opi. Ziemā vēl par pavasari domāju, vasarā par rudeni. Rudenī par ziemu. Bet ne jau kādā tur filozofiskā vai metaforiskā nozīmē, nē. Vienkārši tā būs ziema, znač malka jāgādā. Pavasaris pērnās lapas jāgrābj, sakņu dārzs jāuzrok. Rudens sēnes jāsāla. Dzīves jēga. Nokaitināja viņš mani ar to dzīves jēgu vakar! Riktīgi nokaitināja. Es domāju, šņabi iedzersim, visas lietas, man vecis jau pāris mēnešu nav bijis. Bet viņam jautājumi, redz, sakrājušies. Tā līdz gultai pat netikām. Kur, prasa, dzīves jēgu lai atrod? A tu nemeklē, saku, neiespringsti. Tad arī nebūs kreņķa, ka atrast nevar. Nu zināt taču to veco teicienu: kas meklē, tas atrod? Galīgi aplams teiciens, pa manam. Kas meklē, tas neatrod gandrīz nekad, bet, kas nemeklē, tas tīri kā pa jokam uzgrūžas. Vot, piemēra pēc, ieej mežā un 2
pamēģini sēņu nazīti atrast. Nedēļu, divas nostaigāsi, ne sūda neatradīsi! Vai piecīti uz ielas? Fig tev. Bet pietupsties, tāpat vien, bez nolūka, tai mežā kādu vajadzību nokārtot, vai arī pa trotuāru tukšu alus bundžu ar kāju paspārdi, i še tev kā nazītis, tā piecītis. Rokā gan. Es sen neko nemeklēju. Kas ir ir. Kas nav nav. Kaimiņiene nu kas par kaimiņieni kilometrs vēl aiz grāvja katru piektdienas vakaru sakrāsojas kā Sābas ķēniņiene un uz ra jona dančiem prom. Meklē. Meklējas. Veci meklē. Būtu labāk slēpusies, muļķe. Ai, muldu. Opim putra jādod. Putra ar zapti. Piens, sviests, putraimi. Un paldies. Ne jau Dieviņam paldies pašai, ka varu vēl nopelnīt. Ar fizisku darbu varu. Citi mākslu taisa, raksta tur mūziku, teātri spēlē, skolās māca, bet tu (tas ir, es) stum ķerru. Stum, vecenīt, stum. Ar savu augstāko, ka tavu almu māteri, izglītību. Dzīve tevi sašņorē. Daudz spirināsies šņores tikai ciešāk savilksies. Tā ka labāk jau atslābsti. Veča nav? Nav. Un tad? Pati varu. Rokas man visas sagrieztas re te ar nazi, te cirvi iešķēlu. Te ar to sūda metāla birstes kātu, ko bijušais atstāja nolauztu, asu kā šķēpu, paklupu, labi, ka vēderu neuzšķērdu. Cik varu, tik daru. A ko nevaru, nu i nedaru. Lai stāv un nebrēc. Re, mopsis nav sapotēts, nepaspēju. Re, re, sēž, lūr uz mani jocīgām acīm. Varbūt jau traks, pa pur viem, pa mežiem vazājas, ko var zināt. Bet no tās sērgas neārstē. Štrunts par nāvi, bet tās mocības. No sāpēm es traki bailīga esmu. Bet ar trakumsērgu briesmīgi jāmokās esot. Trīs dienas jāmokās. Nu kāpēc nevar vienkārši nošpricēt tos slimos? Nošpricē nost, lai nemokās. Nē, dakteri skaitās. Tfu. Es nedomāju par mežu, par jūru, par debesīm arī ne. Piekāšu, es jūs neredzu, sapratāt. Neredzu! Rīts auļo kā zirgs, putas uz iemauktiem, nekā paspēt nevar. Rau, plīts, maita, atkal izdzisusi, bet Opis jau no savas istabas pēc putras bļauj, un vēl šim kāds TV antenu esot sakruķījis. Da nekruķu es tavu antenu, nekruķu, vecais muļķi! Bļin. Man vispār ne līdz televizoram. Man te pašai savs realitātes šovs, sava ferma. Pats esi sakruķījis. Netic. Met man ar avīzi, nikns. Acis bola. He, cik tālu ar avīzi aizmetīsi, āksts. Jā, jā, tu jau labāk zini, tu jau tā gudrā! 3
Skaidrs, ka es gudrā. Ne jau tu. Še putra, ēd, televizoru vakarā skatīsies. Sunim ar putra. Cita. Ūdenī vārīta, ar liellopa kubiku. Nedomājiet, ka es Opi un suni ar vienu putru baroju. Cilvēcība manī vēl kāda nebūt saglabājusies. Bet vai tas labi to gan nepateikšu. Kas tā par zapti? opis bļauj. Brūkleņu zapte. Kas tā par brūkleņu zapti?! Brūkleņu zaptei savārītai jābūt, nedrīkst būt ogu! Tur arī nav nekādu ogu. Tad kas tā par brūkleņu zapti, bez ogām?! Tā pati, kas vakar. Ēd. Vakar bij cita. Bet tu jau labāk zini, tu jau tā gudrā. Tomēr ēd gan. Viss. Mieru, mieru. Plīts atkal izdzisusi. Un niknums. Niknums ar ir cilvēcības paveids. Domā, ne? Sak, zvērs ar ir nikns? Nu bet ne tik nikns kā cilvēks. Es, piemēram, uz bērzu esmu nikna. Uz akmeni, uz dīķi. Tāpēc, ka veca palieku. Ko blenz, mopsi, ko tecini siekalu? Škic, maita. Grīdas. Trauki. Veļu noņemt no striķa. Veļu izžaut. Sauso skapī. Vēlreiz grīda. Pa kuru laiku? Opis bļauj atkal, avīzē kārtējo žīdu sazvērestību atmaskojis. Ēd, saku, nebļauj. Putra atdzisīs. Par žīdiem es jau sen ar viņu vairs sarunās neielaižos. Miers, saku. Mums te mežā žīdu nav. Mēs par sevi, žīdi atkal par sevi. Un āmen baznīcā. Un vispār, žīds, viņš arī ir cilvēks. Nu, to tik šim vajadzēja. Met atkal ar avīzi. Viņam, redz, Palestīna un Izraēla miera nedod. Tu man te ar avīzēm nemētājies, vai zin. Otrreiz vairs neatdošu. Ko? Neko. Putru ēd, atdzisīs. Un līdz pieciem nekā cita nebūs, es uz autoveikalu. Dzīves jēga. Kam ir laiks, lai meklē. Man laika nav. Ņemšu tačku un ripināšu uz autobodi. Turp pa mežu ripināšu, atpakaļ gar jūru. Un vēl tās mēnešreizes sākušās. Vēders sāp. 4
Kam man, sakiet, mēnešreizes? Kam man viņas, man!? Labāk lai ātrāk tas viss beidzas. Vispār lai beidzas. Viss. Opis katru nakti ceļas un uz Austrāliju brauc, pie brāļa. Viņam tur esot miljons un brūte. Nu vai zin. Tīri vai būs pie gultas jāsien, cik var. Pa dienu noskrienos kā tarakāns, vēl i naktīs gulēt nepaļaus. Opi, dzirdi? Ko? No bodes tev ko atnest? Bandīti viņi ir, vot kas! Stiklenes gribi? Man jau nav zobu, ar ko es grauzīšu, šis nikns. Nekā nav labi. Nekas, nosūkāsi. Veciem jau kārojas saldums. Nu viss, ņems tačku un brauks. Mājās, mopsi, mājās, sargā māju! Es tad prom, Opi, dzīvo godīgi. Tik nepaliec ilgi, meit, man vienam bailes. Ka čigāni neienāk. Pa divi stundi būšu atpakaļ. Tu ar kā bērns, tak nav mums te čigānu nekādu. Nu ja, tu jau tā gudrā, tu labāk zini. Nosnaudīs tās pāris stundas un pat nepamanīs. Pēdējā laikā jau caurām dienām snauž. Trīs kilometri pa mežu. Nē, vakar viņš mani ar to dzīves jēgu galīgi izbesīja. Šī dzīve, saka, nav priekš manis. Skaidrs, ka nav priekš tevis, priekšnieks atradies. Bet Bībele tak māca: lūdz un tev taps dots. Jā, ej par ubagu Rīgā pie baznīcas, tur tev iedos. Pudeli šņabja izliku, un par baltu velti. Gultā nedabūju. Veca, vai, esmu palikusi? Vai vienkārši nemāku. Kā teica mans senais un izglītotais pilsētas draugs erotika notiek galvā. Vai kā saka mana kaimiņiene: večiem jāpiš smadzenes, tad viņi tev apkārt lēkās. Īstenībā jau abi vienu un to pašu saka. Tikai katrs savā veidā. Bet vispār viņš jau no iesākumiem, vēl no mūsu skolas brūtēšanās laika vairāk uz filozofēšanu kā darīšanu. Par augstām lietām. Tomēr Rīgas skolās beigās es izmācījos, ne viņš. Un tā mācīšanās ar reizi man visu spriedelēšanas vēlmi atsita. Jēga ta kāda? Izmācīties izmācījos, bet akcents palika. Un laikam jau arī domāšanā kaut kas citāds. Kā tas pats cēlais mans draugs no faķa teica: nu nepatīk man tās beibes no laukiem. Es, šķiet, pat nosarku lai gan viņš tad vēl it kā nemaz nevarēja zināt. Ka es arī. Bet laikam jau kaut kas tāds purnā mums rakstīts, lauciniecēm. Kurpniek, paliec pie savām liestēm, vai ne. Un nu es tāda esmu sanākusi ne cepta ne vārīta, ne zivs ne gaļa. Bļaģ un fak vienā teikumā. Laucinieks man par prastu, pilsētniekam par prastu es. Tas tā kā saka, nopietnām attiecībām. Bet īstenībā es nopietnas nemaz negribu. Man tāpat pietiek, ko stumt. No veča viegluma negaidi vismaz tik daudz dzīve mani ir izmācījusi. Pa mežu ripinot, zinīgi ievērtēju kritušu koku. Tas gan Teodora zemē, bet nekas. Pa tumsu ar zāģīti atcilpošu, ar ķerru stum, vecā, stum. Un būs malciņa savam brīdim par baltu velti. 5
Pilsētā tā arī neiedzīvojos. Vot tai pilsētā, tur, jei bogu, tās domas par dzīves jēgu nelika mierā. Ūdens silts tek pa trubām, jādara nekas nav viss pats no sevis notiekās. Skolā sāku strādāt, bet algas knapi dzīvokļa īrei pietiek, un sīkie ar mani viens un divi izbesīja. Viņi tagad citādi kā agrāk, manā laikā. Un citādi arī kā laukos. Tādiem ar uzbļāvienu muti neaizbāzīsi. O, nē. Un tad tie tusi, tie garie vakari, un tā tukšu salmu kulšana. Paldies, nevajag. Es, mīļie, es par malku domāju, sapratāt? Nevis par mežu. Atbraucu no pilsētas mājās. Muterīte pa to laiku bij ar kaut kādu vācu agronomu aizlaidusies, Opi vienu pašu atstājusi, die s debesīs apžēlojies par mums grēciniekiem. Sūta bildes no sava Vācijas dorfa. Laimīga neizskatās. Bet totiesu tagad zinot, kas dzīves jēga ir. Dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Ha, taisni tā arī uzrakstīja savā spīdīgā ziemsvētku kartiņā. Es Opim nemaz nerādīju. Ja muterītei kādreiz būtu ienācis prātā pavaicāt, kādreiz agrāk, kad Opis vēl bija pie sajēgas, kad darbos gāja, kad mēbeles visiem ciema kaimiņiem sataisīja par velti, kad rudens vakaros savā karsti sakurinātajā dārza būdā avīzes lasīja, baravikas uz plīts restēm žāvēja vēl tagad tā būda pēc Opja baravikām smaržo Nu jā, būtu toreiz paprasījusi, viņš viņai vairāk par cilvēka cienīgu dzīvi varētu pastāstīt, kā šitāds desiņu fricis. Par to, kā Sibīrijā nesalūzt. Kā draugus nenodot. Kā vienu sievieti visu mūžu mīlēt. Lai gan es jau arī nepaprasīju. Nepaspēju. Fui man. Tā arī palikšu nezinot. Nesen te viens avīzē plaši izrakstījās. Par patērētājsabiedrību un tā. Būtībā, nolika visus pie vietas. Visus mūs. Tos, kas nemeklē jēgu, bet ēd tik un dzer, ja ir par ko nopirkt. Un strādā. Strādā, starp citu. Un Raimondu Paulu klausās. Es pati, ja kas, neklausos, bet tik un tā pieprasu citiem tiesības nenosodītiem klausīties. Skaidrs? A to sanāk, ka tikai tie kādi pieci vai desmit, vai piecdesmit gudrinieki, tur augšā, to jēgu zina. Bet kurš, jāprasa, mūs pārējos atļāvies bez jēgas atstāt? Kurš draņķis mums jēgu atņēmis? Vai iedalīt aizmirsis? Abidno. Paši zina, bet mums nesaka. Jo mēs jau tik un tā nesapratīsim. Bet varbūt vienkārši katram savs. Un man ir pavisam cita jēga kā viņam, tam gudrajam. Kaut kur ir. Bet es nemeklēšu, un lieciet mani mierā. Re, trakie Gulbīšu ceļu pāraruši. Tā iet tais mērnieku laikos. Ķerra pa arumiem grūti stumjas. Labi gan, ka es pie tiem kapiņiem, man tur vismaz neviens kempingus nebūvēs. Tak ko tu šodien vari vairs zināt. Pie autoveikala jau vecenes pulcējas. Daudz nav. Cik tad mēs esam te ciemā, pirms sezona sākusies. Atspiežos pret baļķu grēdu, uzpīpoju. Pakavēšos pa gabalu, lai rinda noskrien. Negribas ar večām mēles trīt. Dūms garšo labi. Mugura, maita, smeldz. Mitrā koksne smaržo. Pie izgāztuves dūmi kūp, vakar pažars bij izcēlies, ugunsdzēsēji atbraukuši, lai. Opim nemaz neteicu, lai nesabīstas. Vispār šite pie malkas grēdas man ir īpaša tāda vieta. Trīs takas te krustojas, uz jūru, uz kapiem un uz manu māju. Nekā daudz jau nav, ko redzēt: kadiķi, cūkpriežu puduri, mežs otrpus ceļam, lielās debesis, pļava un balti krāsotie kapu vārti. Pievakarēs te parasti migla. Ja nostājas tā pilnīgi mierā, ka ne zālīte 6
neiečabas zem kājām, dziļi ievelk elpu un aiztur, lai nekāda šņākuļošana vai sēkšana neliecina par paša esamību, un šitā vienkārši stāv un redz, un vairāk neko, un dzird un skatās, kādas minūtes trīs vai piecas, tad var iztēloties, kā būs tad, kad tevis paša vairs nebūs. Un dabūt to sajūtu, kā tu nebūdams būsi. Ai, nieki. Robis ar vakar bij dzēsis. Varbūt tamdēļ tāds saguris. Bet es pat klēpī iesēdos. Pat sabučojāmies drusku. Opim pat glāzi šņabja ielēju, lai guļ un neklepo. Bet nekas nesanāca. Parunāja, parunāja par to jēgu un tenterēja uz māju. Tādu siltu rumpi blakus, cik mēnešus jau neesmu jutusi. Kad tu tā pabāz roku, pačamdi ir! Ir. Silts un elpo. Tavs. Ņurd kaut ko miegā. Sajūt tevi un apkampj. Pārmet tādu smagu roku pāri. Vai kāju, viss viens. Varbūt tur ir tā jēga? Fui, dūmi lien acīs. Pirksti zili nosaluši. Vot, pastāvi, pastāvi šitā ziemeļu vējā, papīpē plikām rokām. Vecenes jau paklīdušas, pārītis vēl tikai, stumšos ka tālāk. Nu tā, prijehaļi. Vairs tikai vecā Kārta palikusi. Vārds atbilst izskatam, staigā kā slotas kātu norijusi, gara un stīva, slīpi sametusies kā no jūras vēja, lūr ar tā ieslīpi no apakšas, nekad ne tieši acīs. Robis vakar esot no tevis tikai ap pusnakti pārvilcies. Kas ta ziņo? Kas ziņo sieva ziņo. Diez ko viņam no tevis vajag, zilas šķērstas, kad pašam tāds sieviets mājās, ka prieks acis pamielot. Ko vajag par dzīves jēgu parunāt vajag. Pfff. Konservi. Speķis. Makaroni. Milti. Maize ķieģelītis. 5 gab. Mar garīns lielais, stiklenes Opim. Nē, apelsīnu, tās viņam labāk garšo. Visas lietas. Šampis? Šampis. Gribu un dzeru. Vot tā. Stum, vecā, stum. Atpakaļ glīti gar jūru. Jūrā vējš ķeras brunčos un matos, labi, ka Opja veco pufaiku uzmetos. Izlaidīs līkumu līdz viņam ciema galam, tur uzbrauks atkal uz ceļa, pie baznīcas. Un atšaus to šampi, lai jautrāka iešana. Bet šampis labs, salds, ar katru malku kļūst feināk. Asinis ieriņķo, pat rokas sāk silt. Ķerras ritenis stieg smiltīs, jāturas tuvāk pie ūdens, tur smilts stingra kā galds. Domāju par ķerru. Domāju par šampi. Stumju un dzeru. Stumju un dzeru. Un nekādas tur kaijas, kas vēstules nes. Vējš met sejā sīkas, ledainas ūdens lāses nevar saprast tas lietus vai migla no jūras? Tur, kur ceļš atkal ved augšā krastā, jau gadiem guļ tāda milzīga koka spole. Nu, tipa, tūkstošiem reižu palielināta diegspolīte, tik liela kā vecais apaļais ozola galds. Studiju gados es, muļķe tāda, biju sasapņojusies, ka reiz atvedīšu šurp kursa biedrus. Un to čali. Kam erotika notiek galvā. Pikniks, tā sakot. Kā pie smalkiem ļaudīm. Un tad spoli izmantos kā galdu. Spoles apakšdaļa jau tad bija ieputināta smiltīs, bet augša ūdens un saules nobalināta, gluda un stingra. Tur derēja šampanietis un lašmaizītes, sulīgas sarkanas zemenes, zilimelnas kazenes, skaistas melnmatainas sievietes baltās kleitās, ar ķiršogu auskariem ausīs, baltu kaiju balsis, dzelteni pūķi debesīs, viļņu šalkoņa. 7
Un sarunas par dzeju, par literatūru, par nu jā, par to pašu. Par dzīves jēgu. Ha, kino laikam biju pārskatījusies. Dekadence. Zinu es tādu vārdu, zinu, ne velti esmu skolā gājusi. Es jums vispār varu kā no grāmatas norunāt. Bet negribu. Nemāžojos. Es lietoju tikai tos vārdus, kuri man piestāv. Tomēr, ko tik vien cilvēks jaunībā neizfantazējas, ne. Un šampis padara sentimentālu, vajadzēja ņemt vinčuku. Re, šogad spole jau gandrīz izjukusi, no virsējās plātnes palikuši vien daži dēļi, viss pārējais dziļi smiltīs, un ārā duras sarūsējusi armatūra. Tas arī nekas. Sapņi ir jāpiepilda. Kas to teica? Es to teicu. Spoles aizvējā tīri silti, un pudelē vēl laba trešdaļa. Baltās kleitas vietā Opja pufaika, bet tas sūds. Stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes. Aizvēršu acis uz brīdi un tikai klausīšos. Nedomāšu neko. Lai gan es jau tāpat neko nedomāju. Neskatoties uz lietu un drēgnumu, vēja un jūras šūpās miegs mācas virsū, acis līp ciet. Ausīs šalc. Tādas kā balsis runājas. Tā kā Kārtas balss, tad atkal kā Opja. Atmodina rupjas lietus lāses, gaiss kļuvis tumšāks un biezāks, vējš tā kā pierimis uz mirkli. Pudele nez pa kuru laiku tukša, mutē nelāga garša, galva dulla. Un dzīves jēga tikpat tālu kā agrāk. Grūti uzrausties kājās, mugurā sāpe, kājas notirpušas. Stum, vecā, stum. Lietus, maita, pieņemas, vējš atgriežas vēl niknāks, tieši sejā. Auksti. Tā ir ar tiem sapņiem. Nestumšu, bet vilkšu. Vilkt vieglāk, vismaz kādu brīdi. Augšup kāpā. Bāka balta slejas tumsnējās debesīs. Opis pārgaidījies būs, nabags. Baznīcas jumts, nosegts ar skārdu un nokrāsots baltā krāsā, spilgti izceļas pret debesīm. Apsnidzis izskatās. Kovārņu bars griežas ap torni. Kā piedzērušies tie putni. Baznīcā ugunis deg, logi izstaro vilinošu siltumu krēslā. Nu gatavie Ziemsvētki. Ieiet baznīcā? Nea, neviens mani tur negaida. Dievs dzīvo citur. Un nesakiet, ka esmu pilnā. 8
Un jēga jēga varbūt ir tais kovārņu balsīs, un manā spējā tās sadzirdēt, un krusta siluetā debesīs, un manā spējā to ieraudzīt. Un dzirdēt mūziku jūrā. Kājas iet drusku meimuriem, bet tas nekas. Neviens neredz. Un jāsteidzas, Opis gaida. Bridīs pa mežu. Sākumā taka iet plata un stingra, bet tad gandrīz izzūd dub ļainā žulgā, meži te purvaini. Slapjākās vietās, par laimi, kāds sametis dēļus, jātrāpa tik ar tačkas riteni virsū. Nav viegli. Purvājs pa kreisi izskatās kā melnbaltā krievu pasaku filmā, kādas manā bērnībā rādīja. Tādās vietās dzīvoja raganas tādās, kur klusā, stingi nekustīgā rāvā spoguļojas platu egļu nokaltušie apakšējie zari. Kuru katru brīdi tāda ragana, ļauni čāpstinādama, garo degunu šņaukādama, varēja parādīties un, vecās lūku vīzēs autām kājām purva virsmu pat nesaviļņojot, aiztuntuļot savās raganas darīšanās. Pati tu tagad tāda ragana. Pati es tagad tāda ragana. Nebaidos vairs ne no kā. Ne no dzīviem, ne mirušiem. Dīvaini, ka bērnībā tomēr tā baidījos. No sliktiem sapņiem, kas mēdza atkārtoties. No spokiem. No mēbelēm, kas tumsā kustējās un dzīvoja savu dzīvi. No durvju rokturiem, kas krēslā klusi pieliecās, un durvīm, kas klusi vērās vaļā, tā arī nekad neatvērdamās. Un no nāves, no nebūšanas, no bezgalības. Opīt, pasēdi pie manis, man ir sliktās domas. Un Opis, pēc darba un haltūrām noguris, pēc svaigām zāģu skaidām smaržodams, nāca un sēdēja, turēja mazo rociņu savā lielajā, dzīslainajā, sausajā plaukstā, kamēr es aizmigu. Vienmēr dega mazā lampiņa. Labi gan, ka tas pāriet. Viss pāriet. Un neko nevar paturēt. Rau, deguns tek, tas laikam uz vecumu. Opim ar vienmēr pile deguna galā. Nez kā viņš tur? Mājā tumšs, nu ja aizejot aizmirsās gaismu ieslēgt. Opi, es tev stiklenes atnesu! Iededzu gaismu. Opis nekustīgs guļ gultā. Galva jocīgi piešķiebta. Seja pret sienu. Miris?? Opi! Fū, dzīvs. Pagriež galvu. Kur ellē tu vazājies visu dienu? Liela rinda pie veikala. Un grūti atstumt. Trakie ceļu pār aruši. Ko t šie, karpeļus stādīs, vai? Tūrismu taisīs. Ko muldi. Nu ja, avīzē pat jau rakstīja. Kempings. Ekoloģiskā atpūta. 9
Ko muldi. Nu ja. Tu jau tā gudrā. Še, Opīt. Bombongas. pastiepju roku, pieskaros matiem. Tu man gar matiem negrābsties. Suni tu vari glaudīt, ne mani. Es nemaz neglaudu. Galva tev netīra, jāmazgā. Krāsns jākurina, ūdens jāsilda. Es domāju par malku. vispār ne fotogrāfija Klau, tā sieviete. Kura? Neskaties uzreiz. Tur stūrī. Nu? Man liekas, viņa mūs vēro. Tev ir paranoja. Viņa vispār te neiederas. Kā neiederas? Redzi, kādas viņai brilles? Kādas? Dārgas. Un tad? Kā un tad!? Viņa mūs vēro. Un tad? Kā un tad?! Man tas nepatīk. Man arī. Kas? Ka tu visu laiku baidies. pie blakus galdiņa Meitene tagad sēdēja pie blakus galdiņa, kafejnīcas vistumšākajā kaktā. Bāla, nervoza. Seja ēnā, gaisma no zemu novietotā sienas gaismeklīša, kāds dega pie katra galdiņa, krita uz viņas rokām, kuras ne mirkli negulēja mierā, te nervozi noslaucīja neredzamas drupačas no tumši sarkanā vaskadrānas galdauta, kurš šajā lētajā vietā atdarināja mežģīnes, te sakārtoja mākslīgās puķes vāzītē, te grieza ap pirkstu šauru gredzena stīpiņu, tas nebija laulību gredzens, tik daudz es pamanīju. Ārā slapjš sniegs gāzās baltām šaltīm, viņa bija ienākusi pirms minūtēm piecpadsmit, apkārt neskatoties, kā labi zināmā un pazīstamā vietā, izgājusi cauri visai zālei ļoti mērķtiecīgi un apņēmīgi, gariem, mazliet grīļīgiem soļiem, lietus pilēja no viņas blondi lāsumainajiem matiem uz sejas un no garspalvainā sintētiskā ka žociņa lēkšķēm tecēja uz grīdas; kažociņš bija īss, virs ceļa, un ceļgali plānajās neilona zeķēs rādījās nosaluši zili-oranžiem plankumiem, to visu es paguvu ievērot īsajā brīdī, kamēr viņa veica attālumu no durvīm līdz manam galdam, jau tuvumā pamanīju, ka acis viņai apvilktas ar melnu un skropstu tuša nav žēlota, bet lūpās un vaigos mirdzēja mēness bālums. Un viņai nebija somas. Viņa apsēdās pie galdiņa stūrī, līdzās manam; ne atsēdās drīzāk atkrita krēslā, un tūdaļ iebāza roku kabatā, parakņājās tur nervozi un sapīkusi, izvilka roku no kabatas un sāka grauzt nagus. Bārmenis pievērsa viņai laisku skatienu un pamāja ar galvu, bet nepārtrauca sarunu ar sievieti pie bāra letes, dūšīgu, balinātu blondīni dziļi piesmakušu balsi, melnā ādas jakā, paplašinātiem asinsvadiem sārtā 10