ISSN T. SERGIJENKO

Transkripts

1 ISSN T. SERGIJENKO

2 Papildinot Aiņa Auziņa «Dadža» 7. numurā publicēto rakstu par latviešu humora un satīras klasisko mantojumu, inform ēju interesentus, ka gadā E. Rirdāna apgāds Londonā izdeva feļetonu krājumu «35 ielāpi». Krājumā ie vie to ti Ačuka (A rnolda Ruberta; ) piecpadsm it; Drūmā (Konstantīna Salma-Saimiņa; ) vienpadsmit un Rirdāna (Ernesta Rirdāna-Rirdanča; ) vienpadsm it feļetoni ar E. Rirdāna zīmētajām karikatūrām. Līdz šim b rīdim man nav izdevies noskaidrot, kādēļ nosaukumā m i nēti 35, b e t krājumā ie vie to ti 37 «ielāpi». J. ANERAUDS AČUKS Vinjeti un Acuka šaržu zīm. E. RIRDANS ZIEMAS S kriet ziem as laikā ledus aukstā ū d e n ī un n o rū d īt savu ķerm eni uz to m ani skubin āja d z īv o k ļa saim niece. Sākās ar to, ka vienā jaukā rītā es ar viņu sarunājos ļo ti zinātniskā va lo d ā. «Z in ā t ko?» es viņ u uzrunāju. «Nu?» saim niece sastinga u zm a n īb ā. «V ai kas jauns par kariem?» «Nē, be t salst,» paskaidroju viņai. «Jā, salst gan,» d z īv o k ļa saim niece p ie k rita. «Vakar pat viens balodis novēlās no jum ta.» «M an šķiet, ka nekāds b ru ņ o ta is ko n flikts n e izce lto s, ja jūs m a zlie t ie k u rin ā tu krāsni,» tu rp in ā ju tālā k. «Krāsns jau sen kuras.» «Kuras? K ur tad?» «Ķ ēķī. Jau no paša rīta kuras.» «Bet kas tad man tu r par labum u, ja ķēķ ī kuras?» ierāvu galvu m ēteļa apkaklē. «Kā nav labuma? Vai jūs dom ājat, ka siltum s aku rāt uz vie n u v ie tu vien stāv? Tak jau tā p a t iz k līs t pa visu d z īv o k li. Bez tam,» viņa izvilka roku no priekšauta apakšas un p a v ic i nāja gaisā, «te nem az tik auksts nav. A v īz ē s raksta, S ib īrijā, tu r gan esot bargs aukstum s; skaidri kā viens zvērs k o ž o t d e g u n ā, b e t kas tad nu šite...» M u d īg i viņa noslēpa roku atpakaļ zem prie kšauta. «Ūja, ū ja!» d z īv o k ļa saim niece iesaucās, kad es a iz rā d īju, ka man to m ē r salst. «Tad-jau jūs laikam dziestat laukā. Ziem u nemaz nepā rcie tīsit. Palasieties avīzēs, kā citi jauni c ilvēki visu ziem u pa ā liņ ģ ie m peras kā tie m nav auksti? Jūs gan a rī varējāt kādreiz pam ē ģ in ā t iz p e ld ē tie s tādā ā liņ ģ ī, ta d mājās nem az n e b ū tu auksti.» S evī ilg i p ā rd o m ā ju to lie tu un nācu p ie slē d zie n a, ka saim niecei ta is n īb a gan. Tas taču vairāk nekā skaidrs, ka tad, ja cilvēks aukstā ū d e n ī nosalst kā prusaks ledus vagonā, viņam pat če tri g rā d i silta istaba liksies karsta kā p irts. Tāpēc b ū tu no svara jau laikus sākt rū d ītie s, lai m ē belētā s istabās nav jāno salst n e norm ālā vecum ā. P ā rlapoju žurnālus, kur tā d i p e ld ē tā ji n o fo to g ra fē ti, visi v iņ i ja u tri lēkāja kā jē riņ i pavasara saulē. Patiesību ru n ā jo t, nosalis z v irb u lis gan a rī lēkā uz vienas kājas, taču viņš nekad nav jautrs, be t gan nopie tn s kā m atem ātikas p rofeso rs. N o te ik tā var secināt sekojošo : ja tādi aukstas peldes cie n ītā ji to m ē r ja u tri lēkā un d e jo,.ta d skaidrs, ka ziem as p e ld e s nem az tik sliktas nav. Bez tam veselības ziņā tādas peldes a rī esot va i rāk nekā ieteicam as v ie n. Es pats p e rs o n īg i varu to a p galvot: viens mans draugs sen gadus nejauši ie k rita ziem as laikā ā liņ ģ ī, un no tā laika viņš vairs nekad jaunu k le p u nav d a b ū jis tā p ē c, ka vē l nav tic is no tā paša v e cā kle p u s vaļā. N olēm u bez kādas ilgas pārdom āšanas uzsākt ziemas peldes. Lai gūtu p iln īg u skaidrību PELDES pa r tādas ziem as p e ld e s n o risi u zm e klē ju aukstās p e ld e s c ie n ītā ju s un sīki in fo rm ē jo s par visu, ko un kā. Sastapu četrus v īru s, kas pe ld u kostīm os tērpušies āliņģa malā, ro kas uz k rū tīm sakrustojuši, un lūkojā s kā ro ņ i ledus g a b a liņ ie m p ā rklā ta jā aukstajā ū d e n ī. V isie m viņ ie m apakšlūpas m a zlie t kustējās. N e d o m ā ju, ka tas b ū tu no aukstum a. D rīzā k gan ticam s, ka v iņ i klusām p ie sevis ska itīja lūgšanu. Tas p iln īg i saprotam s, jo cik tu r va ja - ga, ka ledus aukstajā ū d e n ī d z īv īb a iz d z ie s t kā tauku svecīte vētrā. V isi četri stāvēja labu laiku p ie ā liņ ģ a kā saucēji p ie D augavas nevie ns ū d e n ī n e līd a. B eigās tie sāka ra u s tīt un g rū s tīt viens o tru kam ēr ga lu galā visi ievēlās ū d e n ī. N ebūtu es un vēl dažas pe rsonas bijušas klā t d ie z in, kā p e ld e n o slē gtos, jo pe ld ētājie m visiem b ija tāda sejas izteiksme, kas skaidri runāja: pa gaidi tik, es te v rā d ī šu grūst otru aukstā ū d e n ī! Bet, tā kā mēs b i jām vairā ki klāt, ta d p e ld ē tā ji sāka p ā rd a b īg ā prie kā lēkāt, spra u sļo t un šļa kstītie s ar ū d e n i, laiku pa laikam u z g a v ilē d a m i: «V a i, kas pa r o m u līb u! Ak, cik silts.ūdns! Nu tieši kā uzsild īts piens!» Pēc maza b rītiņ a malā stāvošie izvilka ledus p e ld e s c ie n ītā ju s ar u g u n sg rē ka ķekšiem no ūdens. V isi četri sāka čakli s k ra id īt a p kā rt vien ap ā liņģ i. Skriedams pakaļ, sāku tos inte rv ē t. «A uksti nav?» «Nnnnem az arrrrr n -ne-ne...» «Bet kāpēc jūs tā d i līki?» «Dzimšanas dienas d ze lte n a is k liņ ģ e ris a rī ir līks, b e t vai viņam tam dēļ būtu auksti?» «Bet kāpēc jum s zili deguni?» «N e a iz m irs tu līte s vasarā tā p a t z ie d zilie m ziediem, bet salt nesalst. Tāpat a rī mēs.» «Bet no kā jūs trīcat?» «Tā nav trīcē ša n a, tu r iekšējais karstum s v ib rē.» «Nu, b e t no tādām p e ld ē m se vī sajūtat kādu spēka pieplūdum u?» «Bet nu tā d u, ka tū liņ pēc izrāpšanās no ā liņ ģ a g rib a s otram k lu p t matos.» P eld ē tā ji aizskrē ja kā irb īte s pa sniegu uz mājas pusi, b e t man p ie tik a ar d z ird ē to. Es no lē m u jau o t rā dien ā uzsākt aukstās peldes. Sev līd z i es uzaicināju pazīstam u fo to g rā fu, lai tas fiksē skatu, kad es b e z b a ilīg i v ā rtīšos sniegā un ju tīš o s «kā vasarā», un tad viņa pa vadībā devos uz auksto pe ldētavu. Laim e, ka n e n o ģ ē rb o s apakšveļā, c itā d i mani n o tu rē tu par ne visai n o rm ālu, kad, brēkdam s jn visus aukstās p e ld e s c ie n ītā ju s sodīd am s, skrēju uz m āju. V ie n u kāju iem ērcu ā liņ ģ ī, bet es jums saku: tikp a t kā ziepju zālēs ie g rū d u! Pelēks vie n no stiepās gar acīm. Saprotams, ka es vairs ne zābaku kājā nedabūju, cik tra k o t ātri sirds tiecās uz m āju. Dažs līd z c ie tīg ā k s ļautiņ š paskrējās man g a b a liņ u līd z i un centās iz d ib in ā t: «A k ta d a p la u p īja gan jūs? Laime, ka tika i vienu zābaku vien novilcis. Kā tad pats p ie d z ē rie s vai b ijā t o d e r g u lē jā t p ie S arkanajiem spīķe rie m? Tur jau tie b o s ik i va irā k blandās.» Fotogrāfs, tas joza pakaļ brēkdam s: «M ie rā! M ie rā lū d zu vie n u v ie n īg u sekundi m ierā, jo n u pat ir varen labs ap gaism o jum s.» Taču lika drusku p a g a id īt! M ā jā s es visu vakaru d zē ru karstu tē ju un d o m ā ju pats p ie sevis: velns lai parauj visu tā d u p e ld ē šanu! Labāk lai ta d es p a lie k u švaks kā trīs m ēnešus vecs z īd a in is, b e t tā d ā ū d e n ī gan vairs iekšā n e līd īš u. Tur jau k ro k o - d ilis var nosalt, ne jau nu cilvēks vie n. Jā, ja kažoku uzvelk m ugurā un divējas parķa b ik ses kājās, tad varbūt gan var iztu rē t tādu p e l dēšanos, bet citād i nē. B eigās iz d ib in ā ju, ka tā u zre iz n e d rīk s to t m esties aukstā ū d e n ī, ja ne esot p ie ra d in ā jie s. V a ro t tā p ā rb ītie s, ka sākot b e z laika vecus parādus maksāt. Lietu va ja g o t sākt pam azām un sistem ātiski, pamazām vajagot p ie ra d in ā ties un n o rūdītie s. Jā, to es saprotu, tāda valoda man p a tīk. U zsāku sistem ātisku tre n iņ u. Pirm ajā d ienā n o g ā ju pa tre p ē m vien lejā un tū liņ grie zos atp akaļ. O trā d ie n ā p a g ā jo s līd z ielas stūrim. Trešajā d ie n ā jau p ā rg ā ju šķērsielai p ā ri. Tas taču skaidrs, ka tū liņ nevar skriet ā liņ ģ im klā t un lē kt tajā iekšā. Nem az n e g rib u le p o tie s, b e t nav man a rī nekādas v a ja d zīb a s n o slē p t to apstākli, ka ta g a d jau varu a iz ie t līd z pašai D augavm alai. Bez kādiem tā d ie m sevišķiem d re b u ļie m. Bišķi pakrata, b e t tas nekas nav. Es par to nekā neiztaisu, kā saka. V ēl nedēļās četras vai p ie cas, ta d droši varēšu iet jau ā liņ ģ im klāt. Un tad... tad jau varēšu āliņģa malā n o fotog rafēties. Pēc tam vēl dažas nedēļas un... z i nāms, ja pavasaris uzskries ātrāk tu r es nebūšu vainojam s. Nu, bet tas arī nekas: siltā la i kā nemaz nav sliktāka peldēšanās nekā ziem ā. LKP C K izd evniecīb a, «Dadzis», 1989

3 JEL NEPĀRMET, NEPĀRMET MAN! Nu vienreiz es g ribu izkra tīt sirdi mums, vecākās paaudzes satīriķiem, sarūgtinātas personas reizēm bada ar pirkstu acī un pārmet: «Jūs, godātie, esat subjekti ar noslieci! Par mūsdienu nejēdzībām rakstāt varen {a kli, bet tās, kas bija toreiz, pirms kara, vairs atcerēties negribat. Tas nav g o d īg i!» Ko tu r liegties, ko lo cītie s jā, pirmskara nejēdzības aprakstījuši neesam. Kāpēc! Tāpēc, ka jaunā paaudze mūs būtu uzskatījusi par meļiem. Sakiet, vai satīriķi var pievērsties, teiksim, tā laika zag iem! iā, pirmskara Latvijā zaga, kā nu ne. Bieži vien avīzēs varēja iasīt par nozagtu zirgu, aitu vai cūku. Retumis zaga a rī autom obiļus. Bieži tos zagt nevarēja, jo auom obiļu bija maz. Un tom ēr, ja mēs par šo nozieguma paveidu rakstītu, ja u natne mums neticētu. Neticētu tāpēc, ka visus pēckara gadus neviens autom obiļus vairs nav zadzis. Tos m īlīg i ir aizbraukuši vai, sliktākajā gadjumā, aizdzinuši. A rī kramplaužus piem inēt nav nozīmes, jo kas gan ticēs, ka krampjus un atslēgas var uzlauzt. Nu jau gadus četrdesm it to neviens vairs nedara. Deklasēti un antisabiedriski elem enti dzīvokļus atslēdz vai, gluži vienkārši, iekļūst dzīvokļos un pēc tam kaut ko piesavinās. Lūdzu, ievērojiet, nevis zog, bet piesavinās! Tāpēc nav jābrīnās, ka p ie ķertajiem elementiem netiek piespriests cietums, bet gan tikai b rīvīb a s atņemšana. V arbūt satīriķi var rakstīt, kā agrāk no ļaundariem tika sargātas sabiedriskās ie stādes! Nevar vis! Jaunā paaudze labi zina, ka šodien pat pie redakciju durvīm sēž bruņoti m iliči un m odri raugās, vai deklasētie un aniisabiedriskie elem enti nemēģinās slepus iznest kādu p a p īrku rvi vai meistariski uzrakstītu feļetonu, tādējādi nodarīdam i padom ju žurnālistikai lielus zaudējumus. Ja mēs rakstīsim, ka pirms kara pie redakciju durvīm nesēdēja neviens, bet ministrijas un citas augstas iestādes bruņotu policistu vietā apsargāja ūsaini onkulīši, kas mums ticēs! Starp citu, tos onkulīšus sauca par šveicariem un viņi uz darbu nāca nevis ar pistolēm, bet lietussargiem bruņoti. O, lietussargi ir bīstam i ie ro či! Ja parādījās laupītājs, un laupītāju to laik netrūka, šveicars buh! negaidot lietussargu atvēra. Kas notika tālāk! Laupītājs šausmīgi pārbijās un aizbēga. Lūk, kas notika! Lūdzu, nesm īniet! Toreiz ļaundari bija ļo ti dum ji. Tas atkal izklausīsies neticami, bet viņi nespēja apjēgt, ka telefonu b ū d i ņas aparātiem var ļo ti viegli noraut klausules, tāpēc visi aparāti allaž b ija kārtībā. Sīs pašas dum jības dēļ ļaundari nezaga a rī telefona abonentu grāmatas, kas būdiņās stāvēja uz plauktiņa blakus aparātam. Lūdzu atvainot, ja nedaudz pieskaršos visai delikātam jautājumam. Kas g rib, lai tic, kas negrib, tai netic, bet tolaik Rīgā bija sim t reiz mazāk publisko tualešu nekā mūsdienās. Ja tie, kas tam netic, būtu pastaigājuši pa centra namu kāpņu telpām pirms kara un pastaigātu tagad, viņi, degunus aizspieduši, sniegtu man roku un teiktu: «Tev taisnība, g o d īg ais satīriķi!» Un vēl pāris vārdu. Diez vai kāds no ja u nās paaudzes spēj iedomāties, cik zems b i ja veselības aizsardzības līm enis pirms kara! Neviens neuzskatīja par vajadzīgu ļautiņus b rīdinā t, ka peldēšanās Daugavā, L ie l upē un jūrā apdraud d z īv īb u. Sekas tam ir ļo ti nepatīkamas nepagāja ne piecdesmit gadu, un mēs m asveidīgi sākām s it m ot ar infekciozo hepatītu. Tas liekas pārāk fantastiski, tāpēc par drūmajiem pirmskara gadiem vairs nerakstīšu ne vārda. Ja kāds man turpm āk pārm etīs noslieci nepareizā virzienā, es žēli sacīšu: «Jel nepārmet, nepārm et man!» Un, varat ticēt, šie vārdi nāks no sirds. RAKSTI, JANTT, KA ESAM IEBRAUKUSI NO PLESKAVAS APG ABALA, C ITĀDI BOS PA TUKŠO! VIKTORS SOLOVJOVS Negaidīdam s sievas mudinājumus, devos uz ķīm isko tīrīta vu. Lūk, cienītā, sāku izklā stīt savas bēdas, uz biksēm tintes traips. Bikses gaišas, traips melns. Kā redzat, tas manu apģērba gabalu nerotā. Ļoti lūdzu palīdzēt man tik t no traipa vaļā. Nu ko, jūtu līd z i, darbiniece pasm aidīja. Tāpēc jau ir ķīm iskā tīrīta v a. Ko tad mēs tīrītu, ja nebūtu traipu. Atnāciet pēc trim d ie nām. Būdams pārliecināts, ka serviss mums vēl nav visai augstā līm enī, atnācu pēc četrām dienām. Apsveicinājies vaicāju: Kā ir ar manām biksēm! A r to traip u! Kādu tra ip u! Zupas vai cepeša! izsniedzēja pajokoja. Ne viens, nedz otrs. Parasts tintes traips. Aha... Veca nelaime. Papīra vietā punkts trā p ījie s uz biksēm. Dzejniekiem dažkārt tā gadās. Ai nē, dzejoļus es nerakstu. Visparastākais negadījum s. Nejauši gadījās. Ja nejauši, tad tā ir nejaušība, darbiniece ie virzīja sarunu filozofiskā gultnē. Kaut TINTES TRAIPS G. VĪNDEDZIS gan, ja uz to raugās no dialektikas viedokļa, nejaušība ir likumsakarības izpausme. P iedodiet, es saminstinājos. Filozofija nav mana stiprā puse un dialektika ne tik. Mani pašreiz interesē bikses, jo tās man ir vajadzīgas. Vai varu saņemt! Kāpēc tad jūs neieradāties vakar, kā k v ītī norādīts! Datumu redzat! Redzu gan, es piekritu un ķēros pie meliem. Vakar nevarēju, b iju komandējumā. Lūdzu šoreiz piedot. Nu nekas, darbiniece ž ē līg i piedeva. Saņemiet savas bikses un, ja esat goda vīrs, ierakstiet pateicību. Skatos, bikses kā jaunas, traips pazudis bez pēdām. Darbiniece tās rū p īg i saloka un sāk iesaiņot. Kad ir tāds serviss, kā tu neuzrakstīsi pateicīb u! Pats varēju iedomāties. Bet, ko līd z, sameklējis pildspalvu, grasījos rakstīt pateicību pasniegtajā grāmatā, uz bikšu staras uzkrita tin tes traips. Ak jūs! es iebrēcos. Nevarat strādāt tāpat kā agrāk! Iesaiņošanu izdom ājuši. Vai es pats nemācētu salocīt un ie likt somā! Nevajadzētu rakstīt kaut kādas pateicības, neuzkristu šis tin tes traips! Pie joda jūs ar visu servisu... 3

4 f tr e M m f f im f f l S MAK, TAM M K Kad Rīgā, kā jau kultūras centrā, sāka veidoties pirm ie kom pjūterspēļu saloni, to o r ganizētāji solīja sabiedrībai zelta kalnus un brīnum u lejas. M ūsu spēļu salonos izauklētā jaunā paaudze būs īsta kom pjūteru laikm eta paaudze! teica topošo salonu organizētāji. Tas būs brīnišķīgs papildinājum s vidusskolu skaitļošanas pam atu īsajam kursam! Skolotāji aiz rociņām vedīs bērniņus pie mums, un mēs b ērniņiem iemācīsim apgūt kom pjūterus gan beisikā, gan fortranā, gan citās skaitļotāju valodās, Urā! Lai dzīvo kom pjūteru spēļu saloni! K lausoties šajās runās, kļuva skaidrs, ka m ūsu aizvēsturiskais sencis savā laikā nokāpa no koka tikai tāpēc, ka apakšā bija noorganizēts pirm ais kompjciterspēļu stūrītis cilvēces vēsturē. Kopš spēļu ēras sākum a nu jau aizritējuši vairāki gadi. Šobrīd diezvai ir iespējam s precīzi uzskaitīt kom pjūterspēļu salonu, zāļu un stūrīšu skaitu ne tikai Latvijā, bet pat Rīgā. Tos savā paspārnē organizējuši gan kom bināti, gan ražošanas apvienības, gan kooperatīvi un jau natnes centri. Diemžēl par saloniem kā ideāliem skaitļošanas zinātnes padziļināšanas centriem neviens vairs nerunā. A r skolām nekas nesanāca, bijušie kom pjuterizācijas entuziasti tagad plāta ro kas. Skolām pašām ir sava skaitļošanas teh nika, un mēs viņiem neesam vajadzīgi. Tāpēc šobrīd mēs ar savām spēļu program m ām ieaudzinām apm eklētājos reakcijas asumu, prasm i loģiski dom āt un vispār darām labu darbu, o r ganizējot pusaudžu brīvo laiku... Diemžēl ikvienai m edaļai ir divas puses. Un ikvienai rungai ir divi gali. Pusaudžu brīvais laiks salonos tiek organizēts ne jau par baltu velti un skaistām acīm. Desmit spēles m inūtes apaļš rublītis! Ja spēlē otras desm it m i nūtes astoņdesm it kapeikas. Salonus galvenokārt apm eklē tīnīši, padsm itnieki, kas savā mūžā nav nopelnījuši ne kapeiku. Vecāku plānie m aciņi retajam ļauj spēlēt dienā kaut vai desm it minūtes, jo mēnesī tas jau cērt krietnu robu ģim enes budžetā. Un tad ap spēļu saloniem sāk veidoties tāda kā m ikrogangsterism a gaisotne. N ereti salonam tuvākajā vārtu rūm ē sākas dūru dialogs par kom pjūterizācijas tēm ām starp tiem, kam naudiņa ir, un tiem, kam nav. Dialoga rezultātā daudzi dodas mājās, asaras slaucīdam i, bet tie, kam sm agākas dūres, lepni paceltu galvu dodas uz spēļu zāli. Starp citu, Tautas izglītības m inistrijas attieksm e pret kom pjūterspēļu salonu pašreizējo darba stilu ir krasi noliedzošā. M inistrijas inform ātikas m etodiskā centra vadītājai L. Andersonei ir gan pedagoģiska, gan medicīniskā, gan finansiāla rakstura iebildumi. Es laikam kaut ko nesaprotu, viņa saka. Sanitāri epidem ioloģiskais dienests kategoriski aizliedz skolās m ūsu skaitļotājus pieslēgt krāsu televizoriem, jo tas bojā bērnu acis. Bet, ja skolēni par pašu naudu bojā acis spēļu salonos, tas m ediķus nem az nesatrauc. Bez tam, pēc ārzem ju speciālistu datiem, apm ēram desmit procentiem pusaudžu šīs spēles ir n arkotika. Tas, kas vienreiz sācis spēlēt, spēlēs vēl un vēl, un naudu salonu apm eklēšanai centīsies iegūt jebkuriem līdzekļiem. Es nemaz nerunāju par spēļu program m u pedagoģisko līmeni... Taču, pēc pašu salonu turētāju domām, spēļu program m ām nav nekādas vainas. M ums visas program m as ir importa! apgalvo spēļu organizatori. Bet vai tad im ports var būt slikts? Bez šaubām, im ports ir laba lieta. Taču im porta program m ām ir savs autors. Tiesa gan, sakarā ar to, ka m ūsu tiesiskajā valstī dažnedažādu kapitālism a sabiedrības autoru tiesības ir tukša skaņa, program m as salonos tiek izm antotas m aksim āli, autoriem parādot pigu. Visi ienākum i no rupji pārkāptajām au to rtiesībām nonāk cienījam o kom pjūterspēļu organizētāju kabatās. Bet bāzes uzņēmumi, kuru paspārnē šie saloni darbojas, tikai rausta plecus. Tos rausta gan kom binātā «Rīgs foto», gan ražošanas apvienībā «Elektrons», gan kom binātā «Rīgas ekspresis». Par kooperatīviem vispār nerunājot. Vai tad mēs atzīstam ārvalstu autoru tiesības uz honorāriem? bāzes uzņēm um a adm inistrācijas pārstāvji brīnās. M ēs taču nekādus līgum us neesam noslēguši... Ļoti ērta nostāja. Ja mēs stāvam maliņā, tā tad varam darboties ar pirātu m etodēm pievākt visu un nem aksāt neko! Bet ko mēs tur varam darīt? brīnās adm inistrācija. Galu galā, salonos uzstādītā aparatūra, televizori un pat program m as ir salonu darbinieku personiskais ipašums. Piedodiet, bet kas tādā gadījum ā ir jū su? var vaicāt. j Telpas un fiksētais ienākum s, ko salonu turētāji ik m ēnesi iem aksā mūsu kasē, adm inistrācijas pārstāvji atbild. Galu galā, mums tas ir izdevīgi. A tklāti sakot, gandrīz vai jāsāk domāt, ka salonu turētāji ir tādi kā nesavtīgi krēzi, rotšildi vai grieķa O nasisa attāli radinieki. Jo viena vienīga spēļu zālē novietota kom pjūtera cena rakstām a ar pieczīm ju skaitli. Un te nu uzdevum s lasītājiem : cik nopelna m ēnesī salona turētāji, ja viena spēles m inūte m aksā vienu kapeiku, un salons darbojas astoņas stundas, bet zālē novietoti pieci spēļu kom pjūteri? Un cik, ja novietoti desmit? Saskaitījāt? Bet fiksētais ienākum s, kas jānom aksā bāzes uzņēmuma kasē, caurm ērā ir seši, septiņi simti mēnesī. Līdz ar to ienākum a nodoklis., m azģim eņu nodoklis un citas summas tiek m aksātas tikai no ienākum a daļas. Tāpēc velti runāt par Sociālo taisnīgumu, par plānotā ienākum a ekonom isko pam atojum u. Taču viens gan ir skaidrs salonu turētājiem kom pjūterspēles ir krietns peļņas avots. Fiziski teicam i attīstīti jauni cilvēki, kam dieviņš devis spēkus kalnus bīdīt vai dzelzceļa sliedes siet mezglā, novēro, kā pusaudzis spaida kom pjūteru m ikropodziņas. Viņi saņem ne jau m ikronaudiņu. Un salonu turētāji var likt kaktā svētbildes vietā attiecīgā bāzes uzņēm u ma vadītāja portretu un ik vakaru noskaitīt v i ņam izjustu lūgšanu: M īļais kungs un vadītāj augstajā krēslā! Lai Dievs vairo tavu skaistum u un tavu labvēlību pret mani! Un kāpēc lai naudīgie vīri nepielūgtu savus labdarus? Lidz šim gan bāzes uzņēmum u vadītāji, gan finansu nodaļas un pat Tautas izglītības m inistrija kom pjūterspēļu saloniem ir metuši apkārt lielu līkumu. Sak, viņi j au dara labu un svētīgu darbu kom pjuterizācijas sasniegum u popularizēšanā. Vienīgā nelaim e šī darba svētīgum a līmeni neviens līdz šim nav izvērtējis. A. BRĀLĪTIS V A I JUMS NEBOTU SĒRKOCIŅI! PAMEKLĒJIET t e p a t f o s f o r iņ u

5 N0 «DADŽA» ALBUMA ARMINS LEJIŅ5 V A B O L N IE K S Par to, ka mums vēl nav tiesiskas valsts, liecina kaut vai šis fotouzņēmums. Lai gan Rīgas pilsētas labiekārtošanas noteikum i aizliedz iebūvēt ēkās augošus kokus, Latvijas reklāmas aģentūras iespieddarbu nodaļas darbinieki šim a izlie gumam, rupji izsakoties, spļauj virsū. Un tā A rtilērijas ielā 37 jaunceļamajās garāžās tiek iemūrēts ozols. TĀ ESOT BIJIS I. CELMS Slavenā fa b u lu m eistara I. K rilo v a bēru g ā jie n a laikā kāds ga rā m g ā jē js a ktie rim P. K oro tiginam jautāja: Ko glabās? Tautas iz g lītīb a s m inistru. Kā, vai tad U varovs miris? Ne jau U varovu glabā, be t K rilovu. Bet K rilovs taču ir fabulu sacerētājs. Tieši otrādi U varovs ir fabulu sacerētājs, tu rp re tī K rilovs ir tautas iz g lītība s m inistrs, aktieris atb ild ēja. P opulārajam kanādiešu hum oristam S tīvenam Līkokam kāds kolēģ is no p ro v in ces avīzes re iz ja u tā ja : R edakcija man p a s ū tīja pam fletu. C ik pa r to v a ja d zētu prasīt? V isu naudu, cik v iņ ie m ir. Bet ne centa vairāk, hum orists atb ild ēja. KA BOTU, JA MES NO DIBINĀTU KADU ASO CIĀCIJU! I.MELGAILIS Par V a b o ln ie k u dom as dalās. V ie n i uzskata, ka viņš ru p ji m e lo. C iti ir p ā rlie cināti, ka smalki pūš m iglu. Reiz kādā sanāksmē V abo ln ieks sastāstīja šausmu lietas par d z e jn ie k u N. Pats n e s p ē jo t s a d ze jo t ne rin d iņ u. Izk a lp in o t d ivu s n e a tz ītu s p a ntu m eistarus, kas šim rakstot. A r kuku ļie m tic is pie goda nosaukum a. Bet d z īv o k li ar atsevišķo ka b in e tu ie g u v is tād ā afērā, kāda m afijai sapņos n e rā d o tie s. N e krie tn a is apm e lo ju m s, protam s, tika apgāzts. V a b o ln ie k u p ie s p ie d a p ie sienas ar fa ktie m. D om āja, šis tū līt ie līd īs zem ē aiz kauna. N ekā. V ie n ā m ierā sniedza atsaukum u. B iedri, viņš paziņoja, kategoriski norobe žojos no tā, kas man p iln īg i nejauši un zināmā mērā absolūti neg r ib o t izspru ka ie p rie k š ē jā re iz ē. Tam, ko es to re iz te icu, nav nekāda sakara ar to, ko es patiešām dom āju par N! C itre iz V abo ln ieks sarunāja zilus b r ī numus, stāstīdam s par savām darba uzvarām lauku plašum os un rū pniecīb as g i g antos. Taču ātri vie n n o ska id ro jā s, ka viņš nekad nav b ijis kolhoza priekšsēdētājs, tik a i m ēzis kū ti, līd z p a trie k ts par dzeršanu. Tāpat nekad nav strā dājis par tē ra u d lē jē ju, tik a i lējis čug unu p a līg s trā d nieka am atā. N ekad viņš nav saņēmis a rī o rd e ņ u s un m edaļas, v ie n īg i nēsājis nez k u r pievā ktas sporta n o z īm īte s, tiesa, ne ar vienu sporta veidu nenoda rbo damies. V ai dom ājat, ka pēc tādas atmaskošanas V abo ln ieks kaut vai nosarka? N e kā ta m līd z īg a! A cis n e m irkšķinādam s un v a lo d u ne raustīd am s, viņš sniedza jaunu paziņojum u : D ārgie b ie d ri, kam gan negadās pak lu p t! A r ī man iznāca, tā te ik t, nu g lu ži uz līd z e n a s vieta s. N ejauši p ā rte ico s. Kaut gan b iju do m ā jis pavisam ko citu. Tāpēc kategoriski n o robe žojos no tā manas b io g rā fija s atse višķo posm u tra ktē ju m a, kas cita starpā radās manas ie p rie kšē jā s uzstāšanās kontekstā. V ē l dažas re ize s p a m a tīg i «n o ro b e žojies», V abo ln ieks kaut kur pazuda. Pēdējā laikā d z ird runājam, ka viņš iestājie s kaut kādā jaunā b ie d rīb ā, kur esot pilns no visvisādiem bijušajiem. B ijušajiem p irtn ie kie m un sekretāriem, n o liktavu pārziņiem un instruktoriem, ve ika l vežiem un nodaļu vad ītājiem. Šie taisotie s v ē lē t V a b o ln ie k u p a r savu p re z id e n tu, lai klāsta savas fan tāzijas b ie d rīb a s labā: kam ēr s a b ie d rīb a iz ķ id ā š o t, ko V a b o l nieks atkal safleitējis, tikm ē r p ā rē jie varēšot vienā dieva m ierā jaukt gaisu. P.S. G a d īju m ā, ja tā tas n e b ū tu, esmu gatavs ka te g o ris k i n o ro b e ž o tie s no visa augstāk uzra kstītā. Ķ eizars V ilh e lm s II re iz devās uz Elbas krastm alu ska tītie s, kā n irst ūdenslīd ē js, to la ik tas skaitījās ā rk ā rtīg s te h nikas sasniegum s. C ik jūs nopelnāt? ķeizars ūdenslīdēja m jautāja. Divus tūkstošus m ēnesī, jūsu majestāte. Ko jūs sakāt! ķeizars b rīn ījā s. Tik daudz nesaņem pat mans kultū ras m inistrs. V ai patiešām? Un cik ilg i viņš var n o tu rē tie s zem ūdens? Floridas štata (A S V ) gubernatoram Robe rtam M a rtin e za m u zd e va ja utājum u, kāpēc viņš ie b ils t p re t lik u m p ro je k tu, kas p a re d z uz nāvi n o tie sā ta jie m e le k tris k o krēslu aizstāt ar letā la p re p a rā ta in je k c iju. G u b e rn a to rs a tb ild ē ja, ka viņš p e rs o n īg i do d priekšroku elektriskajam krēslam. V A I TU M A N I C IE N I! J.BRINKIS SKRIENIET ARĪ PAŠU Rīgas pasažieru stacijas d a rb in ie ki nolēm uši ie s a is tīt pasažierus skriešanas nod a rb īb ā s. Tāpēc v ilc ie n u saraksta lielās lapas, kas vēl nesen b ija redzam as uz katra p e ro n a p ie z iņ o ju m u d ē ļa, tagad sad alītas. P iem ēram, uz 4. p e ro n a, no kura a tie t v ilc ie n i uz Z ve jn ie k c ie m u un K ru s tp ili, ir tik a i saraksta strēm eles, kas n o rā d a šo m aršrutu v ilc ie n u kustīb as laiku. Ja pa sažieri vēlas kaut ko u z z in ā t par Jūrmalas vai Jelgavas v ilc ie n u atiešanas laiku, viņ ie m g r ib o t n e g rib o t jā skrie n uz ; citu p e ro n u. D iez vai paši d z e lz c e ļn ie k i p rie cā to s, ja v iņ ie m pēc zupas šķīvja b ū tu jāskrie n ' uz vie n u, b e t pēc k o tle tē m uz citu ē d n īc u... J. ODS

6 Rīgas kuģu rem onta rūpnīcas atslēdznieks Valdis Bergs jau agrā jaunībā bija sajutis aicinājum u braukt. Tak jau tehnikas laikm etā mēs dzīvojam. Savu pirm o aicinājum u viņš sajuta tieši septiņpadsm it gadu vecumā. Kā zināms, katrs iesākum s ir grūts. Lai šo brīdi padarītu vieglāku, Valdis drusku iedzēra uzm undrinošas zāles. Pasaule kļuva rožaināka un braukt gribēšana nevaldām ā ka. Kā par laimi, tieši tajā brīdī pie Saldus, kultūras nam a Valdis ieraudzīja tīri glītu mopēdu. Ā trum u alkstošais jauneklis saspļāva saujās u n... aizpukšķināja pa asfaltēto ielu pretī lauku klusumam. Drīz vien viņš slaidi iestūrēja grāvī, saslapināja kājas un saķēra iesnas. Pēc m ēneša un pāris nedēļām braukšanas aicinājum s Valdim uznāca otrreiz. Pēc grādīgas un uzm undrinošas sagatavošanās viņš nakts m elnumā aizņēmās m otociklu «K-175». Un brauca, brauca, kam ēr Tautas tiesa, ņem ot vērā, ka braukšanas prieks Valdim uznācis atkārtoti, piešķīra viņam brīvu maizi un pastaigāšanos nelielā teritorijā. Uz trim gadiem. D ivdesm it četru gadu vecum ā pašā v a saras vidū Valdim braukšanas aicinājum s uzbruka trešo reizi. Viņš nespēja p retoties. Šoreiz atbilstoši savam vecumam Valdis izvēlējās m otociklu «Iž». Kas par rūcienu, kas par uzrāvienu! Un vai nav nelaime! iestūrēja grāvī. Kāpēc iestūrēja, mēs nezinām. N evar taču būt, ka vainīgi tie pārsim t grami, kas bija uzņem ti uz krūts. A k vai, arī šoreiz Tautas tiesa neizprata traģ isk o ap stāk ļu sag ad īšan o s un... Nē, trīs gadus ne, šoreiz tikai pusotra. C eturto reizi Valdim laim ējās uzsēsties uz m otovelosipēda. G atavais plirkšķis, bet ko darīsi,, ja kārtīgāka braucam ā nav pie rokas. Ceļš, protam s, bija slidens. Tāpēc sekoja neliela avārija. Toties nākošās dienas vakarā, kad Valdis iesēdās smagās m ašīnas kabīnē, viņš būtu braucis ilgi un laimīgi, bet ceļā gadījās m ilicijas postenis. Vēlreiz Tautas tiesa un sēdēšana drošā vietā. Gāja gadi. Valdis uz pasauli sāka skatīties prātīgākām acīm. Tagad viņš braukāja tikai un vienīgi ar zaporožecu, ko v i ņam kopā ar pilnvaru bija aizdevis paziņa Boriss Koblencs. Viss būtu labi, bet gadījās jautrā kom pānijā iztukšot pāris pudeļu vīna un Valdim piem etās briesm īgs braukšanas prieks. Neko darīt, nācās sēsties pie stūres. īsi pirm s pusnakts autoinspekcijas darbinieki palūdza viņa šofera tiesības un paturēja divdesm it astoņus mēnešus. Drīz pēc tam viņš iedzēra šam panieti un brauktgribēšana septīto reizi klāt, kā likta. Šoreiz sods tikai desm it rubļi. Sīkums! Ak vai, nepagāja ilgs laiciņš un Valdis astoto reizi jautrā prātā sēdēja pie stūres. Skaistais m irkli ak, nebeidzies! Un tom ēr tas beidzās. A r O ktobra ra jo na Tautas tiesas spriedum u 300 rubļi soda un četrus gadus neredzēt autovadītāja tiesības. Bet tagad rodas jautājum s: cik reižu godājam ais Valdis vēl sēdēs apdzēries pie stūres? Vai braukšana dzērum ā turpināsies tikm ēr, kam ēr viņš kādu sabrauks? Ja tā, tad atliek viņu nepārtraukti sodīt ar naudas sodiem un nogaidīt. Kā tas acīm redzot pašreiz notiek. E. JUMĀRS UN KĀPĒC MUMS ĢIMENES DĀR ZIŅ Ā NEUZCELT TĀDU VA SA RAS M Ā JIŅ U! E.RUSMANIS KULDĪGĀ BIRO KRĀTI PAMAZĀM IZZŪD Teikšu tā pārkārtošanās p e rio d ā b iro k rā ti izzūd ar jo n i. Nav vairs šodien kā rtīg u, iesīkstējušu b iro krā tu. Par to pārliecinājās a rī Z. Brūveris, kad K uldīga s rajona tautas iz g lītīb a s nodaļa uzticēja viņam re ģ istrē t divus kravas m o to ro lle ru s V alsts autoinspekcijas Liepājas starprajonu reģistrācijas nodaļas izbraukum a pieņem šanā K u ld īg ā. Z. B rūverim b ija viss: krājkases kvītis, ministrijas pavēle par m o to ro lle ru piešķiršanu, rū p nīcas izg a ta vo tā ja s izziņ a, ra jo na kara kom isāra zīm o g s par ņem šanu uzska itē... Bija pat iesnie gum s ar iz g lītīb a s nodaļas v a d ītā ja un galvenās grām atvedes parakstiem, pilnvara reģistrēt m otoro lle rus. R eģistrācijas nodaļas inspektors rū p īg i izskatīja d o kum e n tu s, ie d e v a Z. B rūve rim a iz p ild īt d iva s re ģ istrā cija s ka rtīte s, Z. B rūve ris izstāvē ja rin d u p ie V A I d a rb in ie c e s, kura p re t samaksu šīs kartītes a iz p ild īja... Viss ritē ja kā smērēts. No b iro krā tija s nebija ne vēsts. Z. B rūveris ar d o k u m e n tie m un a iz p ild īta jā m kartītēm v ē lre iz devās pie inspektora. Inspektors vē lre iz izskatīja visus dokum entus. Un pēkšņi... Kur iestādes vad ītāja pavēle par tra n sp o rtlīd z e k ļu stāvvietu? inspektors vaicāja. Kāpēc iz g lītīb a s nodaļas adrese ir K u ld īg ā, b e t stāvvietu adreses m o toro lle riem norādītas Padu rē un Skrundā? Z. B rūveris p a skaid ro ja, ka tā tam jā b ū t, jo m o to ro lle ri pa redzē ti Padures un Skrundas skolām, kā tas jau n o rā d īts iestādes v a d ītā ja iesniegum ā un a p stip rin ā ts gan ar v a d ītā ja, gan galvenās grām atvedes parakstu. N ē! in spe kto rs teica. A r to ir par maz. N epie ciešam a iestādes v a d ītā ja p a p ild u p a vēle par m in ē to m o to ro lle ru stāvvie tām. D o kum entiem jā b ū t precīziem un ierakstiem d o ku m entos a rī jā b ū t p re c īz ie m. P retējā g a d īju m ā tie nav dokum enti. Argum ents b ija satriecošs, un Z. B rūveris skriešus metās uz rajona Tautas iz g lītīb a s n o daļu, m o b iliz ē ja m a šīn ra kstītā ja s, m o b iliz ē ja v a d ītā ju, un īsā laikā p a p ild u pavēle bija gatava un iesniegta inspektora m. D rīz vien tik a saņemtas m o to ro lle ru tehniskās pases ar z īm o g ie m un parakstiem, kas a p lie c in ā ja, ka m o to ro lle ri tag ad b e id z o t ir m o to ro lle ri, m o to ro lle rie m ir/ip a š n ie k i un, pats galvenais, ir a rī stāvvietas. Taču, kad Z. B rūve ris ie lū k o jā s do ku m e n to s, viņam aizrāvās elpa. Iz rā d ījā s, ka m o to ro lle ri p ie d e r neeksistējošai m inistrijai. Latvijā ir Tautas iz g lītīb a s m inistrija, visos iesniegtajos d o kum entos fig u rē ja Tautas iz g lītīb a s m in istrija, be t m o to ro lle ra teh n iska jā pasē n e p ā rp ro ta m i krievu valodā b ija ierakstīts, ka m o to ro lle ra ga l venais īp a šn ie ks ir «М ин. пр о свещ е ни я», kaut gan jau sen zināms, ka Latvijā ir tikai «М и нистер ство н а р о д н о го о б р а зо ва ния». O trā m o to ro lle ra stāvvie ta, n e ra u g o tie s uz ie s n ie g to v a d ītā ja p a p ild u p a v ē li, b ija p ā rce lta no P adures astoņgadīgās skolas uz Padures ciem a padom i. Un tas viss b ija apstiprināts ar nodaļas prie kšnieka b. G reitāna pa šrocīgu parakstu. Un z ī m ogu. No teiktā droši var secināt, ka b iro k rā ti tie šām izzū d ar jo n i. Jo pa t svešvārdu vā rd n īc ā minēts, ka biro krāts ir cilvēks, kas savus p ie nākum us iz p ild a fo rm ā li. T u rp re tī V A I Liepājas starpra jo nu re ģ istrā cija s nodaļas d a rb in ie k i savu darbu veic radoši, ar izdom u. Un tas ir šausm īgi pa tīkam i! P. A U R IŅ Š Ш 4 Nr. 13 6

7 K atru svētdienu, atstājusi savu dzimto pilsētu O gri, caur Rīgu dodos uz Jelgavu. Braucu pie savas radinieces Elzas Koķis, kura dzivo Kutuzova ielā 15. Elzas tantei es palidzu ar padomiem dārzkopībā, bet pēc tam mēs kopīgi ēdam viņas pagatavoto gardo maltīti. Tā kā veselība man vāja un ģim eni nodibināt nav izdevies, šīs vizītes pie Elzas tantes man ir ļoti, ļoti dārgas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka m ājup vienm ēr braucu ar lielu somu, kas pilna ar dažādiem dārza un virtuves labumiem. Tas viss būtu ļoti jauki, ja nebūtu nacionālā jautājum a. Es, kā jau minēju, neesm u atradusi dzīvesdraugu,_ man sestdienas vakaros bieži iznāk aizkavēties patīkam ā sabiedrībā. A r draudzenēm un draugiem gadās tā ilgāk pasēdēt pie kafijiņas ar balzāmiņu vai arī pie konjaciņa, teik sim. Tā nu iznāk, ka svētdienas rītos jūtos reizēm gaužām slāba un mīlu vilcienā cieši n o snausties. Esmu ļoti uzm anīga un, lai mani m iegā neapzagtu vai kā citādi neapskādētu, vienm ēr apskatos, kam apsēžos blakus vai pretī. C ittautiešiem es neuzticos. Ja dzirdu, ka m ani k aim iņi nerunā latviski, fiksi pārsēžos. V ilcienus savukārt izvēlos, kā jau m i nēju, tos, kuri iet pa taisno. Tad m an nav jāpārsēžas un es varu gulēt bez pārtrau kuma. Varu! Bet neguļu. Rīgā vienm ēr kāds no kaim iņiem enerģiski mani purina aiz pleca un runā ausi: «Cienītā, celieties, jau Rīga!» Vai vēl nekaunīgāk: «M eitenīt, celieties, jau Rīga!» Sen vairs m eitenīte neesm u un jābrauc man ir līdz Jelgavai, tāpēc šāda sirsnīga izpalīdzība mani ārkārtīgi traumē. Taču kādudien, Elzas tantes lielisko rabarberu plātsm aizi ēzdama, es sapratu: tas viss ir tikai nacionālā jautājum a dēļ. N ākošo svētdien es izvēlējos sev par kaim iņu uzticam a izskata vīrieti. Uzticību sevišķi rosināja Latvijas karoga krāsās ieturētā bikšu josta, kura ieskāva viņa raženo vēderu. Lai gan vīrieši visum ā m an ļoti patīk, taču, pārvarējusi kautrību, es nolēm u lūgt, lai viņš mani Rīgā nem o dina. Kaut arī nav nemaz tik nepatīkam i, kad īsta vīrieša roka purina m aigas dāmas plecu, taču tā rīta slābums mani spieda izteikties. A tv a in o jie t, la ip n i u z sā k u, es braucu uz Jelgavu. Pretim sēdētājs pašķielēja uz mani, bet nekā neteica. Redzat, es Rīgā nepārsēžos, tu r pināju. Brauc, kur g rib i, -pēkšņi p ārtrau ca mani kaimiņš, kas man. Es pilnīgi apstulbu. Bet viņš taču runāja latviski, tāpēc uzdrošinājos turpināt. Nē, jūs nesapratāt. Kad es braucu uz Jelgavu... Tad jūs vienm ēr večiem piesienas, atkal viņš mani pārtrauca un sāka smīnēt. Tikai tagad es ievēroju, ka viņš ir p retīgi resns, nevis ražens, nu baigais alusvēders. Tas man deva spēku iesaukties: Es negribu, lai jūs mani Rīgā m odinātu, man nāk miegs! Ko tu man piesienies, viņš arī paaugstināja balsi, krāc, cik gribi. Es tādu kā tu nem odinātu ne Rīgā, ne Londonā. Kā jūs runājat ar dāmu, es nočukstēju, asaras rīdama, un vēl latvietis... Ko piesienies? Uzbāžas man, un viņš lūkojās apkārt, vai visi ir dzirdējuši mūsu sarunu. Lieki piebilst, ka es neaizm igu un, kaut gan Rīgā mani neviens nem odināja, jutos ļoti slikti. Jelgavā drusku nom ierinājos. Kāda nenosakāmas tautibas tantiņa krieviski mani m ierināja un pavadīja mazu gabaliņu uz tantes Elzas pusi. Tāpēc es uzskatu, ka nacionālais jautājum s ir ļoti svarīgs. Vai tiešām mēs kopīgiem spēkiem nevarētu izdarīt tā, lai latvieši vienm ēr uzvestos pieklājīgi, cilvēcīgi un kulturāli, b e t cittautieši nepieklājīgi, necilvēcīgi un nekulturāli? Tad vismaz katrreiz varētu zināt, kā rīkoties. Bet pašreizējā situācija mani galīgi neapm ierina: nezinu vairs, ko darīt, kam sēsties pretī vilcienā, kam nē. M ana draudzene gan saka, ka poļi esot ļoti kulturāli. Bet kā lai, iekāpusi vagonā, nosaku, kurš ir polis, kurš citas tautības p ārstāvis? Pēc kā? Palīdziet man lūdzu to noskaidrot! N acionālais jautājum s man joprojām vilcienā neļauj gulēt. Daudzas nelikumības ir likumsakarīgas. Burta kalps var būt arī analfabēts. ANDRIS BRIEDIS BŪS JAU LABI! C ilvē ks savā b ū tīb ā ir o p tim ists. Ie ra u d z ījis kādu n o la id īb u vai p a v irš īb u, viņš n e p ie ļa u j d o m u, ka tās d ē ļ tū liņ varē tu n o tik t kas slikts. C itu r pasaulē, citās zem ēs jā, tu r šis tas atgadās gan, b e t p ie mums nē, m īļo d ie n iņ, vai nu tik ļauni būs! Nu, pielabosim, no vērsīsim. Bez steigas, ar a p d o m u, ja ne rīt, tad p a rīt. V ai a r ī tuvā kā nā kotnē. M ūsdienu pilsētas slienas augstum ā. D ivp a d sm it, četrp a d sm it, sešpadsm it stāvu nami nav vairs nekāds retum s. Šādās augstceltn ēs ir paredzētas speciālas in že n ie r tehniskas ie rīce s, kas ug u n sn e laim es g a d īju m ā a tv ie g lo tu ie d z ī vo tā ju eva kuāciju un ēkas a izsa rd z īb u. Tās ir dūm u atsūkšanas iekārtas un m a ģ istrā lie ū d ensvad i. Teorē tiski tām v a ja d zē tu b ū t katrā au g stce ltn ē, taču... Taču prakse no te o rija s b ie ž i m ēdz atšķirties. R īgā, Spilves ielā 25 nesen u zce lto 14 stāvu namu visādā ziņā varētu ap zīm ēt ar vārdiņu «lielisks», tom ēr ugunsdrošības d a rb in ie k i šim ap zīm ējum am ne kādi n e g rib p ie k ris t. Un, ja labi padom ā, viņiem ir taisn īb a, jo d ū mu nosūces sistēma te š o b rīd ned a rb o ja s, b e t ūd ensvad s te h n isko risin ā ju m u n e p iln īb a s d ē ļ aizsaldēts un sabojāts jau ziem ā. N o kā p ra s īt a tb ild īb u? M ilitā ra is resors, kas šo namu b ū vē ja, ir tik varens, ka g rie z tie s p ie tā ar p re te n z ijā m bū tu vie n kā rši n e ta ktiski. Savukārt neviena cita organizā cija bez p ro jekta dokum entācijas savest sistēmu k ā rtīb ā neņem as. Bet ne jau p ro je kta dokum entācija te būs galvenais šķērslis, vēl pa lie k jautājum s, kur ņe m t m a teriālu s, iekārtas, līd z e k ļu s, d a rb a sp ē ku. Taču laiks rit. Un, ja n o tie k ne la im e, māja p ra k tis k i nav aizsargāta. Par to varētu spečiā li n e ra k s tīt, ja šāda ēka R īgā b ū tu vie n a v ie n īg ā. Bet nav vis! Ļe ņingrada s rajonā, kur atrodas m inētais nams, no 30 augstceltnēm 5 ēkās dūm u atsūkšanas ie rīce s n e darb ojas. Jautājum s, protam s, tie k risināts. P rincipā. Ir pieņem ts valdīb as lē mums. Pirms vairā kiem g a diem. Un tā p ē c p a g a id ā m viss ir k ā rtīb ā. Jo nelaim es, kā zinām s, gadās visur citur, tika i ne pie mums. Z. PLATAIS Nr. 13

8 0 ik ilgi jāmācās no savām kļūdām, lai varētu sākt mācīties no citu sasniegumiem! Vai arī domu gājiens ir aizliegts, ja tas nav iepriekš pieteikts! Vai tos, kuri nepakjaujas dresūrai, var uzskatīt par nevadāmiem! Spiešanās nenotiktu, ja aizmugurē zinātu, ka priekšā nekā nav. A. LEJIŅŠ AK. KUNGS, ATKAL VIENS NAKTSPUTNS LAI2AS! G. B E R Z I Ņ 5 «DADZIS» NETURĒJA VĀRDU Jā, tiešām, «D adzis» nav tu rē jis v ā rd u. Raksts par Jūrmalas san atoriju «B u ld u ri» šā gada 6. numurā beidzās ar teikum u : «A rh i te ktū ra s p ie m in e k lim vēl viena a izstā vīb a s runa nav v a ja d z īg a.» Nē, m ū suprā t, kaut ko pa teikt te tom ēr vajadzētu. Kā jau b ija gaidām s, ēka ta g a d no p lē sta līd z pam atiem, b e t, ja varam tic ē t A r o d b ie d r ī bu Centrālās padom es K ūrorta pārvaldes solīju m a m, tā tiks u zb ū vē ta tie ši tād ā pašā izskatā, tika i d a u d z krāšņāka. Tas nebūtu peļam i, ja vien te neslēptos neliels āķītis. Prese, radio un TV, īsāk sakot, masu in fo r m ācijas līd z e k ļi p ē d ē jā laikā a iz v ie n b ie žā k ar skum jām konstatē, ka Jūrmalas pilsē tā kā sēnes pēc lietus uzradušās svešas, līd z šim n e d zird ē ta s o rg a n izā cija s ar savām viesnīcā m, p a n sio n ā tie m, sanatorijām un atpūtas nam iem. Taisni jā b rīn ā s vakar vē l n e b ija, b e t šod ie n, re, atkal jauna ēka ar garu jo garu nosaukum u plā ksn i p ie d u rv īm! C iivēkam, kurš v ā ji o rie n tē ja s ģ e o g rā fijā, tā a rī p a lie k m īkla, no kurie nes šī o rg a n iz ā c ija uzradusies. O tra plāksne «N epiederošiem ieeja aizlie g ta» gan nekādas šaubas neizraisa. Kādas tad ir tās spraugas, pa kurām m inētās sēnes, p ie d o d ie t, o rg a n izā cija s, Jūrm alā iespraucas? Sākam lasīt līgum u, kas noslēgts starp Latvijas A ro d b ie d r īb u C entrālās padom es K ū ro r tu p ā rv a ld i un «A u to m o to servisa» Latvijas ražošanas ap vie nība s C eltnie cības un m ontāžas pā rvaldi par sanatorijas «B ulduri» b ū v d a rbu veikšanu, un mums viss kļūst skaidrs. L īg u m a 3.2 p u n ktā n o rā d īts, ka c e ltn ie c īb a s o rg a n iz ā c ija i pēc ēkas re konstru kcija s visā tās ekspluatācijas laikā tiks ieda lītas ceļazīm es uz šo sanatoriju 35 p ro ce n tu apm ērā no vie tu skaita. Lūdzu, ražošanas a p v ie n īb a «A u to m o to - serviss» kļūst p a r pa ju b ie d ru san atorija i «B ulduri»! Bet ar laiku, kas zina, par p iln tie s īg u saim nieku. Jūrm alas veseļošanās iestāžu vecās koka ēkas b fē k tin b rē c pēc re m onta, b e t K ū ro rtu p ā rv a ld e, tā p a t kā Jūrm alas iz p ild k o m ite ja un visa re p u b lika mokās ar hronisku c e ltniecības jaudu, m ateriālu un līd z e k ļu trū kum u. Un, lūk, kā d ie v a dāvana nāk iz e ja : no kādas ļo ti tālas rū p n īcas atb rau c p ā rstā vji un vēlas p a līd z ē t. Tā un tā, apņem am ies izre m o n tē t, re ko n stru ē t, u zce lt p iln īb ā no jauna lie lis k u ēku. A r saviem m a te riā lie m un savu d a rbasp ēku. Tikai, paši sa p ra tīsie t, lauvas tiesa pa lie k mums. Par nesavtīgu palīd z īb u. Un pam azām Jūrm alā uzrodas m azi ķe iza - riņi, kuriem pilsētas izp ild ko m ite ja s nosaukums ir tukša skaņa. Sporta kom pleksi, p e ld baseini? Tikai to īpašniekiem! Jūrmalas p ils ē tas ie d z īv o tā jie m tie k p a rā d īta p lā k s n īte «N epiederošiem ieeja a izlieg ta!», un punkts. Pastāv, bez šaubām, a rī citi ceļi, kā iespraukties Jūrm alā. Baltijas kara flo te s sanato rija «M a jo ri», piem ēra m, v a in a g o jo t savstarpējas p a līd z īb a s aktu ar Jūras ģ e o lo ģ ija s zinātniski pē tniecisko institūtu, uzdāvināja tam vecu koka c e ltn i Teātra ielā 67a. N o vienas puses ra u g o tie s, dāvana tik ne cila, ka n e b ū tu pat p a ld ie s vērta. Bet, no otras puses, galvenais taču nav koka būda, g a lv e nais ir g ru n tsg a b a ls! Z in ā tn is k i p ē tn ie ciska is.in stitū ts pateicās ne savtīgaja m d ā vin ā tā ja m un ķērās p ie d a rba. Kā varam p ā rlie c in ā tie s no fotoattē la, tagad Baltijas jūras p ē rli Jūrmalu izdaiļo s šī krāšņā viesnīca pašā L ie l upes krastā. R īgas k o o p e ra tīv s «Ciem s» to u zcē lis re k o rd la ik ā. Protam s, p a tv a rīg i, b e z a p s tip rin ā ta p ro je k ta, be z je b kā d ā m a tļa u jām. Kā mākam, tā ceļam. V a rē tu rasties jautājum s, vai Jūras kara flo te s resoram ir tie sīb a s tik b r īv i iz rīk o tie s ar pilsēta s g ru n ts g a b a lie m. Ir, ir tie s īb a s! Saskaņā ar PSRS Tautas kom isā ru padom es gada 30. janvā ra rīk o ju m u, M a jo ro s un D zin ta ro s 13 mājas kopā ar ie kā rto ju m u ir nodotas Jūras kara flotes Tautas kom isariāta rīc īb ā. R īkoju m u p a ra k s tījis pats Tautas K om isāru padom es p rie k š s ē d ē tā ja vie tn ie ks V. M. M o lo to v s, un nekādiem ie b ild u m ie m šeit vairs nevar b ū t vieta s. Tiesa, Tautu tē va tuvā kais līd z g a itn ie k s savā rīk o ju m ā pa r Jūras ģ e o lo ģ ija s zinātniski pētniecisko in stitū tu neko gan nav m inējis, b e t tas nekas vai nu viņš to re iz visu varēja tik smalki pa redzē t! V ja česlava M ih a ilo v ič a pie šķirta jā s mājās un g ru n tsg a b a lo s kara sanatorijas «M a jo ri» dire kcija, pats par sevi saprotams, rīkoja s kā jau daždien likum īg s saimnieks. Sanatorijai ie va ja d zējā s jaunu g u ļa m korp u su un lū d z u! kāpu zonā, p a re izā k sakot, tie ši uz kāpas, jau ie lik ti pam ati s o līd a i s e p tiņ - stāvu ce ltn e i. Pilsētas v ie tē jā s varas iestādes gan p ro te s tē, b e t ko tu stipram padarīsi? Baltijas Jūras kara flo te s p ro ku ra tū ra s vispā rējās nodaļas prie kšnie ks V. K o ro b k in s silti ie te ic «n o ņ e m t ne vie nam n e v a ja d z īg o sasp īlē ju m u, kas radies ap šo o b je k tu», un c e ltn ie c īb a i p ie k ris t: jārē ķinās taču ar re ā li iz v e id o ju š o s situāciju! Tāda, lūk, ir daļa no tie m n e iz d ib in ā m a jie m ce ļie m, kas Jūrm alu pā rvē rš pa r p ilsē tu, kur katrs pats sev kungs un n o te icējs. Un pa r to, n u d ie n, nevarējām n o tu rē tie s nera kstīju ši. B. K R A S T IŅ Š L. Š T Ā L B E R G S J a divi cilvēki dodas uz vienu mērķi pretējos virzienos, vienam no viņiem ir jāapiet apkārt zemeslodei. Dažreiz dzīvi rotā vienīgi memuāri. Cilvēki, kas zvēr būt jūsu mūžīgie parād nieki, reizēm patiešām ir uzticīgi savam zvē' restam. Citu trūkumi ir vieglāk pamanāmi nekā paša tikai tāpēc, ka to vienmēr ir vairāk. C. MELAMEDS JA TU MĀCĒTU PIEGRIEZT SKRŪVES ŽURNĀLISTIEM, UZREIZ IECELTU TEVI PAR VIETNIEKU! E. RUSMANIS Nr. 13

9 Rfllfc VISS II H P Pēdējā laikā daudz tiek runāts, ka mums trūkstot tradīciju. Tāpēc dibina biedrības, kopas un organizācijas, m ākslīgi reanimē ak, šausmas! mums svešas ieražas. Bet daudzi atļaujas nekaunīgi aizrādīt, ka m ūsu sabiedrībā esot zudis darba tikums, cilvēkos neesot nekā svēta un viņu m orāle pagrim usi. Mīļie, tie, kas tā domā, lai palasa «Ģimenes enciklopēdiju»! To pašu, kas bija nodota salikšanai gada 12. decem bri, parakstīta iespiešanai gada 21. jūnijā un tika izdota Rīgā gadā. Enciklopēdijā cita starpā ir nodaļa «Padomju tradīcijas». Kad šo nodaļu izlasīsiet, satraukum s zudīs kā nebijis un jūs skaidri sapratīsit, ka mūsu sabiedrībā viss ir kartībā. M orāle ir n oturīga, un tautas tradīcijas stabilas, jo tās balstās uz internacionālism a un patriotiskās audzināšanas augstā līmeņa. A tļaujiet citēt: «.. Galvenais padom ju tradīciju uzdevums ir darbaļaužu sabiedriskās apziņas veidošana.. Svarīgs valsts un revolucionāro svētku un svinamo dienu norišu uzdevum s ir patriotiskā un internacionālā audzināšana..» Ja darbaļaužu sabiedriskā apziņa būs stipra, stipra būs arī pati sabiedrība. Tas ir fakts. Vēl labāk, ja viss zinātniski pam atots: «.. Tradīcijām, kas balstās uz zinātnisku dabas un sabiedrības attīstības izpratni, ir liela nozīm e darbaļaužu sadzīves atbrīvošanā no savu laiku pārdzīvojušām parādībām, it īpaši no reliģijas..» Var jau, protam s, radīt žēlsirdības biedrības, kopt un aprūpēt vecus un nespējīgus cilvēkus, rūpēties par palīgskolu un bērnu namu audzēkņiem, var ar reliģijas palīdzību m ēģināt atveseļot sabiedrību. Bet kam tas vajadzīgs? Pateicoties zinātniski pam atotām padom ju tradīcijām, mēs esam varējuši sekm īgi augt, veidoties un dzīvot no šūpuļa līdz kapam. Pats svarīgākais, nenoliedzami, ir darba tikums. Tāpēc ari enciklopēdijā teikts: «..Darba svētki un ieražas ir viens no padom ju tradīciju veidiem, kas sekm ē darba tikum a nostiprināšanos..» N eizpratni rada nepārdom ā tās publikācijas presē, dīvainie izteicieni televīzijā un radio par nezin kur pazudušo darba tikumu. Ja Latvijā gandrīz piecdesm it, bet Savienībā vairāk nekā septiņdesm it gadus sekm īgi kopj darba tradīcijas, kur varēja pazust d a r ba tikums? Ja jaunajiem strādniekiem, kā mums vēsta «ĢE», par tradīciju kļuvis svinīgais solījum s, kas skan: «Kļūstot par Padomju Savienības slavenās strādnieku šķiras locekli, svinīgi apsolu, cik vien iespējam s labi apgūt izraudzīto profesiju, sargāt sava kolektīva godu, aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, strādāt un dzīvot kom unistiski..» Un Pirm ajai darba dienai, kā mēs to ļoti labi zinām, seko Pirmās algas diena, kurai ari ir savas tradīcijas. Enciklopēdijā stāv rakstīts, ka darbabiedri jauno k o lēģi pirm ās algas dienā sveic ar puķēm un piem iņas veltēm. A rī laukos spēcīgi veidojas un nostiprinās padom ju darba tradīcijas. Pirm ās vagas diena, kad rīko varenās tehnikas skati, Pirm ā ganu diena, kad svinīgos apstākļos, piedaloties vadībai, govis tiek laistas ganos. Tagad nezin kāpēc runā. par nejēdzībām Padom ju Armijā. Daudzi izsaka vēlēšanos dienestu Padom ju A rm ijā aizstāt ar alternatīvu dienestu. Nē, tas nav v a jadzīgs aiziešana arm ijā ir viena no varenākajām padom ju tradīcijām. Tai jaunietis gatavojas jau no pašas bērnības un nevar vien sagaidīt, kad pienāks laim īgais bridis, jo tad «.. strē l nieki un Lielā Tēvijas kara veterāni tiekas ar jauniesaucam a jiem pirm s viņu aizbraukšanas uz dienesta vietu..» Bet, lai izaugtu kārtīgs padom ju pilsonis, mēs nedrīkstam aizm irst ari padom ju bērna periodu. Sajā periodā nav nemaz tik svarīgi iem ācīt mīlēt dabu, saudzēt mazu kukainīti, priecāties par ziedošu pieneņu pļavu un cienīt vecus cilvēkus. Daudz svarīgāk jau no agras bērnības iem ā cīt jaunajam cilvēkam svinēt svētkus, kas veltīti kādam n o teiktam m ērķim, «.. piem ēram, cīņai par m ieru «Lai vienm ēr būtu saule!»..» Pam ati tom ēr jāliek ģimenē. Tikai vecāki, un jo īpaši māte, bērnā var ieaudzināt to, kas v ē lāk viņam būs nepieciešam āks par svaigu gaisu prasm i cīnīties. Tāpēc arī vieni no skaistākajiem svētkiem, kas pieder pie padom ju tradīcijām, ir Starptautiskā sieviešu diena. C itēju v ēlreiz: «.. vispasaules sieviešu solidaritātes diena cīņā par sieviešu līdztiesību ekonom iskajā, sociālajā un politiskajā jom ā..» Bērni šajā dienā no savām m ām i ņām mācās, kā pareizi jācīnās. M ēs visi «.. šajos svētkos ar gandarījum u atzīmējam, ka sociālisms nodrošinājis sievietei vienlīdzību ar vīrieti..» Ir vēl daudzas padom ju tra dīcijas, kas, izrādās, nav vis vienkārši tautas svētki, bet «.. bieži saistīti ar sabiedriskajiem un politiskajiem notikumiem..». Lai minam Dziesmu un deju svētkus, M ākslas dienas, M ūzikas dienas, Dzejas dienas un Jaungadu. Pat karnevāls ir radies, pateicoties padom ju tra dīciju varenajam uzplaukum am! Un jaukākais, ari uz mūža m ā jām cilvēks var doties m ierīgu prātu viņš ir drošs, ka, pateicoties padom ju tradīcijām, viņa kaps tiks apkopts. Kas tam netic, lai izlasa «Ģimenes enciklopēdijā» nodaļu «Padomju tradīcijas», ko veidojis vesels autoru kolektīvs. ANITA FREIBERGA 9

10 EDUARDS KEIŠS Latvietis, panākumus guvis karikatūrists un šaržu meistars, kas d z īv o Kanādā. Kā sacīts vienā no viņam veltīta jie m rakstiem, savā septiņdesm it gadus ilgajā d zīvē pieredzējis pat «Dieva darbus». Tāpēc, ka nav b a id ījie s nevienam «uzknābt». Saržu zīmēšanā izkopis apbrīnojam as spējas; šaržu četrās sekundēs! Viņa zīm ējum os gan ievērojam i cilvēki, gan sīki nedarbi. Tālajā zemē viņam v e ltīti vārdi: «Lai d zīvo pasaules lā p ītā ji un karikatūristi!» Mēs sakām to pašu. E. RUSMANIS PASPORTRETS 2A K LIN A KENEDIJA-ONASIS VINSTONS ČERČILS d z o r d ž s b u s s TO DER ZINĀT N evien am nav no slē pum s, ka ārstniecisko tē ju a p tiekās n e p ie tie k. Dažas tu r parādās re ti, citu v is p ā r nav. Tam par iem eslu ir īpašais ritu āls, kas augu vākšanas un sagādes laikā stingri jā ie v ē ro, citā d i tējas nav d e rīg a s. K rūkļu mizas, piem ēram, pēc ievākšanas gadu ir jāžāvē. N e izžāvētu krū kļu m izu tē ju d z e ro t, piem etas, a tva inojiet, caureja. Visčaklāk krūkļu mizas ievāc m e žn ie cīb u strādn ieki pēc koku un krūm u izciršanas, taču viņ ie m nav iespējam s ievāktās mizas iz žā vē t. A r prā tu s p rie žo t, ja vācējs mizas iz ž ā v ē t nevar, tas jā dara pieņēm ējam, G alvenajai aptieku p ā rva l d e i. Taču to nekādā ziņā n e d rīk s t d a rīt, tā p ē c m izu žāvēšana no tie k m ežniecībās. D iem žēl m ežniecības žāvēšanu uzskata par lieku a p g rū tin ā jum u, m izas sakrauj kādā šķūņa stū rī, un tu r tās sapel. Pēc tam savāktās mizas se km īg i tie k izsviestas ārā. V ēl sarežģītāks rituāls jā ie vē ro bērzu p u m puru sagādē. V isp irm s tie jā n o d o d a p tie kā, kur vācējam par pum puru kilogram u samaksā 3 ru b ļus un izsn ie d z z īm i. A r šo zīm i viņam jā ie t uz m e žsaim nie cīb as k a n to ri, lai saņem tu vēl 14 ru b ļu s. īp a tn ē ja is sagādes ritu ā ls vācē jie m šķiet nev a ja d z īg i sarežģīts. Bet, ja birokrātiskas izdarīb a s g a rantē tē ju k v a litā ti, p re t šīm iz d a rīb ā m p rotestē t nav nozīm es. To nu vācē jie m v a ja d zē tu saprast. k A r nožē lu jā a tz īs t, ka daži no mums ne zin a, ko nozīm ē jēdzie ns «diēta». Tāpēc viņi ir sašutuši, ka d iē tis k a jā ve ika lā R īgā, M e rķ e ļa ielā 2, tirg ojas ar speķi, žāvētām desām un ta m līd z ī giem p ro d u k tie m, kam ar d iē tu neesot nekā kopēja. Bet diētisku p roduktu trū kstot! A tg ā d in ā sim, ka m e d icīn a s e n c ik lo p ē d ijā ir skaidri un gaiši ra kstīts: «D iēta no te ikts v e sela vai slima c ilv ē k a u ztu ra re žīm s.» L īd z ar to visi ie b ild u m i a tk rīt, jo d iē tiska is ve ika ls M e rķ e ļa ielā 2 dom āts cilvēkiem ar veselu kuņģi. Zinām as n e ska id rīb a s rada vā jp ie n a p ro d u k ti, a c id o fila is piens un klijas, ko ārsti iesaka slim n ie kie m. Ir iz te ik ti v ē lē ju m i, lai vā jp ie n s, a cid o fila is piens un klijas d iē tis k a jā v e ik a lā b ū tu vie n m ē r, nevis šad tad, kā tas ir tagad. Jo va irā k tāpēc, ka m in ē tie p ro d u k ti nav d e fic īts, tos ve ika ls var saņem t, cik vie n vēlas. Bet padom āsim lo ģ iski ja d iē tiska jā ve ika lā re g u lā ri būs da b ū ja m i kuņģa slim n ie kie m do m ā ti p ro d u k ti, sū d zīb a s sāks ra k s tīt vese lie. Un viņu ir d a u d z vairā k! * Pēc tautas ticē ju m ie m g rā d īg ā s p u d e lē s sēžot zaļš p ū ķ ītis, tā p ē c no tām v a ja g o t tu rē tie s pēc iespējas tālāk. Un jā te ic, ka d a u d z i tam tic. Piem ēram, d z ē rie n u ra ž o tā ji, kas ir a tb ild īg i par p u d e ļu izvešanu no stikla taras pieņem šanas p u n k tie m, to dara ar lie lu n e p a tiku. Jau gadu gadiem pilsoņ i sūdzas, ka viņiem ar tukšu p u d e ļu somām jāapstaigā vairāki taras pieņem šanas punkti, kam ēr laimējas visas pudeles nod o t. V ie n ā p u n ktā n e p ie ņ e m tādas p u d e le s, otrā šitādas. Taču ne sū d zīb ā m, ne rakstiem presē lie lu panākum u nav, un to var saprast. Kam gan p a tīk n o ņem tie s ar p u d e lē m, kurās sēž zaļi pū ķīši! D iem žē l v iņ i pam azām kļūst n e k a u n īg i un sāk līs t piena pudelēs, tāp ēc arī tās atsakās p ie ņem t. T rūkstot, re d za t, kastu. Iem esls, protam s, ir cits Rīgas piena ko m b i nāts no n e šķīstīb a s g rib tu rē tie s pē c iespējas tālāk. Būsim g o d īg i un atzīsim, ka mēs kom bināta vietā rīk o to s tieši tāpat. A. ĪSAIS, zinātņu kandidāts

11 Vecāmamma nodzīvojusi garu mūžu, tāpēc viņa ari daudz zina. Viņa saka: vajag pa dzīvi staigāt vaļā acīm nevis kā aizm igušam, tad daudz varēsi ieraudzīt un daudz ari mācīties, Vecaimammai jaunība bijusi ļoti grūta, viņa vasarās gājusi ganos pie saim niekiem, un tiem saim niekiem visiem bijušas pa astoņām desm it govīm. Un bietes viņai bijis jāravē, un pēc tam tās biešu lapas cūkām jākapā. Un vispār, es pilnīgi ticu, ka vecos laikos tiešām bijis grūti, lasām ajā g rāmatā ari ir par govju ganīšanu un visādām citādām klapatām. Kad vecām amma ganīja, tad skolotājs vis nenāca līdzi, tā ka neviens nevarēja kontrolēt, vai nabaga bērns nepārganās, tas ir, nepārskrienas. Pa savu garo mūžu vecāmamma sakrājusi daudz visādu gudrību. Tagad viņa tās māca man. Piemēram, maizes kukulīti nekad nedrīkstot uz galda likt ačgārni. Tad m aizītei sāpot, v e cāmamma saka. Bet patiesībā vienīgais, kas maizei varētu no tikt, būtu, ka tai garoza atlec, un arī tikai tad, kad tā vēl silta. Parasti garoza ir atlekusi jau, k a m ēr maizes m ašīna izvadā kukuļus pa veikaliem, un tad nu ēd, kāda gadās. Vecāmamma neļauj ari atstāt nazi uz galda ar asm eni uz augšu. Viņa saka, tad velnam, kurš ellē esot stipri pieķēdēts, tā ķēde pa mazam gabaliņam vien trūkstot pušu. Es vienreiz pajautāju, vai vecām amma tic velnam. Viņa uzreiz neatbildēja, bet tad teica, ko tur daudz varot zināt, nu un, kad tā sakot, tad varbūt tā ari esot. Es tikai sm ējos. Pie sevis, p ro tams. Es zinu gan, nazi ar asm eni uz augšu nedrīkst likt tāpēc, lai nejauši pieduroties nesavainotu roku. Bet viņai es to neteicu. M an patīk, ka reizēm es zinu vairāk par vecomammu. No velna vecomammu nekādi nevar atm āclt. Tas tāpēc, ka agrākos laikos ļaudis bija mazāk izglītoti. Viņa, sacīsim, negrib arī, ka pie galda sēžot šūpo kājas. Kāpēc ņe? Kas tur slikts? Gribu un šūpoju, protam s, jāskatās tikai, lai otram sēdētājam neiespertu. Tad var iznākt nāvīga saraušanās. Bet vecām amma saka, tad šūpojot velnam bērnus. Viņa spokiem arī tic. Viņa, p iemēram, saka man, lai es tum sā nekad neejot cauri kapsētai, tur viss kas v aro t gadīties. Es jau teicu, es zinu spoku nav. Bet kapsētai tum sā cauri es neiešu vis, tāpēc ka tur pulcējas zilīši, viņi dzer odekolonus un citas tādas draņķlbas, un tad viņi nojūk no prāta un piķis zina ko var izdarīt. M ammai viena paziņa bija gājusi šitādai kom pānijai garām, tad viņi to bija uzaicinājuši piedalīties! Vecāmamma vai katrā vārda galā māca teikt lūdzu un paldies, tas tā pienākoties, sm uki izklausoties un turklāt neko nem aksājot. Viņa, piem ēram, nekad neteiks «Padod man maizi», bet gan «Lūdzu, bērniņ, padod man m aizīti!» Nu jā, es neko neiebilstu, izklausās tiešām nekas.'b et,ja es skolā teikšu Uģim: «Esi tik laipns, iedod man lūdzu burtnīcu, es gribu no tevis nospiest fizikas m ājas uzdevumu,» viņš mani uzreiz turēs par tērētu un jautās, kurā bridi es galvu durvis saspiedis. Un lai es teiktu paldies p ā r devējai mūsu piena veikalā, kas katru pirkum u sviešus nosviež tev priekšā, tā ka kefīrs pudelē palecas un grūž gaisā savu zaļo form as cepuri. Tā tikai vēl trūka! Un tram vajā vai trolejbusā es lai saku paldies kom postrētajā aparātam, kas zobus šņakstinādams izsit caurum us manā braukšanas talonā? Un kad kontrolieris, klusi kā kaķis piezadzies, uzbļauj man «biļeti!», tad es jau nū viņam to nedošu klanīdamies. Tā tas ir, mīļo vecomamm! Es v e c a im a m m a i d a u d z piedodu, viņa ir vecs cilvēks, piedzimusi aizvēsturiskos laikos, kad vēl cilvēki cits citu uz ielas pazinuši un piena sieva rītos likusi pie durvīm piena pudeles, lai dzīvokļa īpašnieks pam odies var paņemt. Nē, lai pam ēģina tagad! Piena sieva likt, bet tas otrs cerēt, ka pudele tur vēl būs pēc piecām minūtēm! Un vispār, tagad piens ir paciņās, un to ražo piena kom binātā. M ana vecām amma saka, cilvēkam dzīvē vajagot izdarīt trīs labus darbus: nosist čūsku, iestādīt koku un izaudzināt dēlu. Nu, es jum s teikšu! Čūskas tagad visas ir iekšā Sarkanajā grām atā, pam ēģini tikai sist! Vecāmamma saka, agrākos laikos, kad viņa vēl m ežsarga m ājas dzīvojusi, čūskas kā striķi gar istabpriekšu pinušās; bet kā pārved m ājās siena vezum u un izgāž turpat pagalm ā pārkaltēšanai, tā uzreiz no tā siena vism az viens čūslis izlokās laukā... Re, kā! Bet k o kus stādīt... Mums jaunajā dzīvojam ajā m asīvā bija talka, visādi dēsti bija atvesti, tad mēs stādījām, laistījām, gādājām m ietiņus un sējām. Tos kociņus pamazām vien izraustīja. V arbūt citur kur ari var stādīt kokus, bet pie mums kokiem ir nelabvēlīgs klim ats. Un dēlu izaudzināt? Vispirm s es esm u par mazu, lai par tādām lietām spriestu, ja par šo jautājum u m ēģināšu iepīkstēties senčiem, tūlīt dabūšu pa mizu. Bet, arī kad būšu lielāks... tad man vēlāk dēlam kooperatīvais dzīvoklis būs jāpērk. To es labi zinu, mammai divi paziņas saviem dēliem nopirka. Bet tie paziņas ir bagāti, viņi var. Un ja es izgados nabags? Tāpēc par dēliem ir nopietni jādom ā. Var jau, sacīsim, tas dēls braukt uz laukiem un taisīt savu ģim enes fermu. Bet, kam ēr man dēls izaugs, es domāju, liekas zemes vairs nebūs palicis. Vecāmamma saka: Lieldienu rītā, iekams saule uzlēkusi, vajag nas arī nav, skolas biedru nav tuvum ā... Tantiņ, es jum s palīdzēšu, es saku un ņem u to somu rokā. Mīļie, kas tad sākas! Ka tā v e cene ņēm ās bļaut! Pat šoferis pavēra savas durtiņas un sāka lūrēt. Es jum s nevienam nevēlu piedzīvot to, kas bija jāpiedzīvo man. Šoferis skatās, vecene kliedz, vēl viena sieva, kas autobusā sēdēja, šī man tā kā drusku nāca palīgā, viņa teica, vismaz manus vecākus viņa pazīstot, tie esot godīgi cilvēki. Vai nu puiku iet pie avota un nom azgāt ģīmi tekošā ūdeni pret sauli, tad nebūs vasaras raibum u. Raug, to nu es darītu labprāt, jo man katru pavasari tie raibum i ir ka biezs, tik biezs, ka nejaudā noiet līdz pat citam pavasarim. Un m eitenes vairāk skatās uz citiem puikām, tiem, kuriem tādu raibum u nav. Tā ka es no visas sirds... Bet kurā vietā? Tur, kur beidzas mūsu m ikrorajons, tek viens tāds strautiņš ne strautiņš, avotiņš ne avotiņš, bet vai tad tam tuvum ā var iet? Vienos eļļas plankum os un baigi ož pēc p etro lejas. Ja es tādā savu ģīmi m ērcēšu, vienalga, vai nu virzienā pa sauli vai pret, mīļie, es varu iedom āties, kas tad būs, tad nepietiks ar vienkāršu polikllniķu, tad mammai vajadzēs mani vest uz ārstu kooperatīvu, kur garantē kvalificētu un efektīvu apkalpošanu, pats vienreiz reklām ā lasīju. Un cik tas maksās! M an atliek vienīgi kultivēt tā lāk savus vasaras raibum us. Un, ja m eitenes vēlāk mani mīlēs, tad mīlēs ar visiem raibumiem. Vecāmamma saka: kad tu redzi, ka vecāks cilvēks, ipaši sieviete, iet ar kādu sm agu nesamo, izņem viņai to no rokām, palīdzi aiznest! Vecomamm, kur tu šitādu gudrību esi ņēmusi? Vienreiz es braucu autobusā, skatos, kāpj ārā viena vecene ar tādu lielu lielu somu, zaļa kāpostgalva vēl spraucas laukā. N oliek uz pirm ā pakāpiena, sten, kāpj pat zemāk... A utobuss patum šs, neviens neredz, tā ka man jākauuzreiz cietum ā bāzt, ja vienreiz nošķiebies... Bet citreiz tā tu gan nedari, viņa man piekodināja, kad tā bļaurlgā vecene ar savu trīskārt nolādēto somu bija izrāpusies un tarkšķēdam a aizgājusi, bet autobuss jau brauca tālāk. C itreiz nedarīt? Es to nemūžam vairs nedarīšu, vienalga, kādas kukažiņas man priekšā gadītos un kaut vai katra stieptu divpūru maisu! Vai vecām am m a vispār zina, ko viņa runā? Pēc šitāda pārdzīvojum a, vai zināt, negribas vairs ticēt, ka vecām am m a var ko jēdzīgu iemācīt. Bet vecām am m a tikai māca un māca, un galviņa viņai tā drusciņ trīc, un viņa jautā man, vai es v i su esot kā nākas sapratis un vai es apsoloties darīt pēc viņas pamācībām. Un m an ir viņas žēl un dusm as arī, un tā man iet ar manu vecomammu, kura dzīvē gājusi vaļā acīm un m ācījusies visu labu un vajadzīgu. Un tagad grib to nodot man, savam vienīgajam m azbērnam. Ja nu šādā stāvokli vispār var runāt par laimi, tad laime ir, ka vecām am m a nedzīvo kopā ar mums, viņa dzīvo tik mazā m azpilsētiņā, ka tā īstenībā ir jau lauki. Un tur visi pazīst cits citu, jo dzimuši un auguši tur, un tur viņa arī var darīt tā, kā pati m ā ca, jo tur viss ir citādāk nekā pie mums Rīgā. Un es savukārt varu viņu n e klausīt. 11

12 ANATOLS POTEMKOVSKIS, «Szpilki», Varšava PAGĀNS! SPECIĀLI ATSŪTĪJIS M UMS IELŪGUM U. VINS PIEDZIM IS LAIMES KREKLIŅĀ! UN ARĪ TAS JAU BIJA IMPORTA... PAT VELNAM JAUZTRAUCAS Velniņš pam odās nakts vidū un ilgi nevarēja apvaldīt drebuļus. Tavu šausm īgu sapni! Pa m urgiem viņš bija iekūlies neiedom ājam ās nepatikšanās. Viņš bija izmucis no elles, nonācis zemes virspusē un, noskatījis jauku pļaviņu attālāk no mājām, sācis bezbēdīgi kūleņot. Bet, tavu cūcibu! Jaukā pļaviņa bija applūdināta ar sm irdošu šķidrum u, un velniņš notašķījās līdz ragiem. «Tādā izskatā mani miesīgā māte nepazīs,» velniņš nosprieda un, pam anījis brīnum jauku ezeriņu, lēca tajā noskaloties. Bet nelaim e nenāk viena. Ezera ūdens bija eļļains un velniņš nosm ērējās vēl vairāk. Par laimi tuvum ā atradās gluži balta noputējusi un neaizslēgta noliktava. A tcerējies, ka ellē tādās telpās glabājas krīts, velniņš skrēja iekšā. Ieraudzījis vaļēju maisu ar baltu pulveri,,viņš pagrāba dažas saujas un sāka berzties. Taču, ak šausmas, tas nebija krīts! Velniņa āda sāka neganti sūrstēt un degt. M eklēdam s glābiņu, viņš pieskrēja pie akas, iesmēla spaini ūdens, uzlēja sev uz galvas un noģība. Ūdenī bija am onjaks... Kad velnēns savu sapni izstāstīja Belcebulam, augstais elles priekšnieks viņam uzbrēca: Parādi, ko tu pirm s gulētiešanas esi lasījis! Velniņš viņam atnesa aktu kaudzīti, ko Belcebuls sāka šķirstīt. «.. Daugavpils rajona sovhoza «Nīcgale» dabas draugi izlējuši zemē 2,5 tūkstošus litru benzīna. Viņi gribējuši ar benzīnu cīnīties pret K olorado vabolēm. Tagad vaboļu apkarotāji gudro, kā dabūt pie dzīvības bojā gājušo dabu... A ugu aizsardzības agronom i Balvu rajona Ezeres kolhozā tuvākajā laikā cer gūt lielus panākum us cīņā p ret grauzējiem. Viņi m inerālmēslus, gan veselībai nekaitīgos, gan dzīvībai bīstam os, sajaukuši kopā un glabā noliktavā. Kad peles, žurkas un dažādi citi kaitīgi grauzēji sāks tos ēst, viņi tiešā ceļā nokļūs viņpasaulē... Lielu gādību par saviem lopiņiem izrāda Rēzeknes rajona Rāznas sovhoza un kolhoza «Boļševiks» speciālisti. Viņi cūku un liellopu fermas uzbūvējuši upju un ezeru krastos. Diemžēl lopiņi ne upēs, ne ezeros peldēties negrib. To var saprast, jo tur ieplūst virca... Ilgu laiku Cēsu rajona Dzērbenes ciema iedzīvotāji nevarēja dzert aku ūdeni tam bija tāda kā hlora piegarša. Tagad nebūšana izskausta. Par to parūpējušies rajona agroķīm i- jas kantora speciālisti. Viņu aprūpē esošā am onjaka krātuve tā piesārņojusi zemi, ka hlora sm aka vairs nav jūtama.» Nosviedis aktus, Belcebuls iesaucās: Lieta skaidra! Salasījies tik briesm īgus rakstus un vēl brīnās, ka rādās murgi! J. JAMZAKS Pie veikala stāvēja rinda.. Ziņkārības pēc piegājām paskatīties, kas tur ir. Ko te pārdod? baronese Soloveičika painteresējās. Semitakus, vecāks pans, kas balstījās uz kruķiem, atbildēja. Kruķi viņam bija eleg a n ti no plastm asas un alum īnija, jo invalīdiem valsts vara veltī īpašas rūpes. Tie ir tādi kā cepumi? baronese Soloveičika vaicāja. Jā, kaut kas līdzīgs, pans, kam veltītas īpašas rūpes, atbildēja. Rinda bija gara. V ērtējot pēc acumēra, jā nostāv dīvas stundas. Vai tad jūs kā invalīds nevarat iepirkties bez rindas? dzejnieks Košons sacīja. Pans ar kruķiem plati pasm aidīja. Protams, varu, viņš teica. Tādas tiesības man ir. Tikai te veselo nav. Veselajiem nav nekādu izredžu tikt līdz veikalam. Tas mūs mazliet šokēja. Jum s patīk sem itaki? K unkulīte Konkuļčiņaņska pajautāja. Ļoti! invalīds atbildēja. V eikalā tie m aksā sešdesm it zlotus, bet tepat aiz stūra tos var pārdot par diviem simtiem. Vai tie ir garšīgi? baronese Soloveičika vaicāja. Neesmu garšojis, pans atbildēja. Sem itakus neiegādājas ēšanai, tie ir prece. - Aizgājām aiz stūra. Pāris personas pirka sem itakus. Jum s patīk sem itaki? vaicājām v ienam no jaunajiem cilvēkiem, kuri tur tirgojās. Viņam bija liels vēders, kas vēlās pāri bikšu jostai, un adīta cepurīte ar uzrakstu «Adidas». Patik, jaunais cilvēks atbildēja. Jūs m aksājat pa divi simti? Jaunais cilvēks savicināja rokas: Divi simti? Simt piecdesm it augstākais! Vēl neesm u jucis. Vai tas ir labi? dzejnieks Košons v aicāja. Ir labi, «Adidas» atbildēja. Olštinā man m aksā divus sim tus piecdesmit. Bet kā tie garšo? K unkulīte Konkuļčiņaņska painteresējās. «Adidas», liekas, jautājum u nesaprata. Bet tad viņam tom ēr pieleca. Piķis viņu zina, viņš teica. V ajadzētu pajautāt zviedriem. Skandināvijā piecas paciņas iet par dolāru. Aizgājām, lai netraucētu. Beidzot taču cilvēki ārzem ēs mūs atkal sāk atbalstīt. JĀN IS REN CIS Nerādi ar vīniem Ceļu vitamīniem Sārta vīna lāsē Zaļais «pūķis» kāsē Vārtīs tas pa grāvi Piegulēsi nāvi Spriedumu kā liekas Parakstīs tev sliekas Un pirms laika valgu ledos zeme algu! Nr

13 SIS UN TAS PAR SO UN TO A u toin spekto rs apturējis garām b raucošo m ašīnu un pieprasa, lai tās v a d ītā js iepūš a lko h o la p ā rbau des s to b riņ ā. To es nevaru d a rīt, šoferis atb ild. Esmu astm atiķis, te būs ārsta izziņa. Tādā g a d īju m ā iz d a rīs im asins an alīzi. Izslēgts! Līdz ko man iedu r adatu, es k rītu nesam aņā. A r ī šo a p stākli rakstiski ir ap lie cinājis ārsts. A hā! Esiet tik laipn s, iz k ā p ie t no mašīnas ārā un n o e jie t desm it soļus. D esm it soļi neiznāks. Esmu tik pilns, ka n o kritīšu jau pēc ceturtā. Ā rsts atnācis p ie smagi slim a skota. V ājnieku rū p īg i izklausījis, viņš izraksta tam ļo ti ie da rbīg as, bet dā r gas zāles. Skots n o ra id o ši p u rin a g a lvu : Nē, p a ld ie s! A p b e d īša n a s b iro js man p ie d ā v ā iz d e v īg ā k u d a rīju m u... Skots sūdzas savam draugam : V a ka r sp ē lē ju ar Patriku tenisu un tā no skrējos, ka šo d ie n nevaru kājas p a v ilk t. V ai Patriks tik labi spēlē? Nē, b e t mums par abiem b ija tika i viena rakete. No rūpnīcas d ire k to ra runas:... Jā, p lā n u mēs n e p ild ā m, to tie s darām to re g u lā ri... Pentagona ierēdnis d iktē m ašīnrakstītājai ziņojum u un pēc b rīž a iesaucas: Jaunkundz, es, protam s, jūs b r ī d in ā ju, ka teksts ir slepens, taču n e g a id īju, ka tāpēc jūs rakstīsit ar aizvērtām acīm! Sarunājas d iv i am erikāņi. Pirms nedēļas iepazinos ar bu r v īg u m eiču un visā d rīz u m ā viņu p re cēšu. V a i tu nepārsteidzies? Tu taču viņu vēl tikp a t kā nepazīsti. N epazīstu?! Jau piecu s gadus strādāju bankā, kur viņas tēvs n o g u l da naudu! S ieviete nakts laikā iet garām kapsētai un pē kšņi iera uga kādu g ā jē ju. A tv a in o jie t, viņ a saka, vai d rīk s tu iet kopā ar jums? V ie n a i man b a il. Protams, cienītā. S irsnīgi pa teicos! V ai pašam jum s nav b a il n a k tī staig āt pa šīm vietām? V airs nē. Kad b iju vēl d z īv s, tad gan b a id ījo s. VIKTORS SOLOVJOVS RINDĀ Jus pēdējais? Es aiz jums Pārdevējs brīdināja, lai vairs rindu neieņem. Pēc stundas pusdienu pārtraukums, bet rindā vismaz simt cilvēku! M uļķības! Kāpēc tieši aiz jums nedrīkst ieņemt rindu? To nu gan es nezinu. Pārdevējam labāk redzams. Vai tad viņš jūs pēc izskata pazīst? N ofotografēja? Varbūt ar krāsu iezīmēja? Nezinu, nezinu. Ko man teica, to es arī jums saku. Es jūs uzreiz b rīd i nāju, lai jūs aiz manis rindā nestātos. Beidziet velnu dzīt! Kamēr jūs te dīdījāties, prece ir beigusies. Redzat, rinda izklīst. Un jūs arī nedabūjāt. Pārdevēj! Jūs taču te i cāt, ka rinda beidzas ar mani. Bet pats paziņām visu iztirgojāt! Nekādas kārtības! Varējāt galu galā mani nofotografēt vai, sliktākā gadījum ā, ar krāsu iezīmēt!... KLEKSĪŠI K. L I E D E «Aleksandrs Čaks, tēlodam s ormaņus, parāda lauku dzīvi pilsētā.» «Klasiķi ir tādi rakstnieki, kas piedzim uši ar galvām.» «Ja rakstnieki nerakstītu, viņiem nebūtu ko ēst.» «Agrāk kolhozā no ābelēm ražoja paštaisītu vīnu, alu un citus aizliegtus dzērienus.» «Mūsu kolhozā tejkopēm piem aksā arī par svarā pieņemšanos.» No skolēnu sacerējumiem izrakstījis L. VĪKSNA. ES TEPAT PASEDESU. KĀDA STARPĪBA, KUR G AID ĪT NAK AM O ALOU! E. RUSMANIS PASKAT, PETER, C IK LABI D 2EKAM PIESTĀV SI CEPURE! G. B E R Z I Ņ i 13 Nr. 13

14 Kāda austriešu firma ir g riezusies pie grupas «Rolling Stones» solista Maika Džagera ar priekšlikumu pārdot tai pēc mākslinieka nāves viņa kremētā līķa pelnus. Firma grib ar šiem pelniem p ie p ild īt 100 smilšu pulksteņus un pārdot tos par 1 m iljonu dolāru gabalā. Džagers pagaidām a tb ild i vēl nav devis. Itālijas A penīnu kalnos atrodas ciems Santamaria, kur d z īv o 1800 iedzīvo tā ju. Sis ciems ir ieguvis starptautisku slavu, jo tur jau četrus gadsimtus darbojas pavāru skola. Nesen mirušā Japānas ķeizara Hirohito un Zviedrijas karaļnama pavāri ir beiguši Santamarias skolu. Kāds Buenosairesas apkārtnē dzīvojošs A rgentīnas pilsonis stip ri uztraucās, kad viņa govs pēkšņi sāka m elodiski maut. V eterinārārsts diagnozi uzstādīja ātri: «Govs ir narkomāne.» Tā izrādījās patiesība lopiņš bija ganījies kaimiņa dārzā, kur slepus audzēja marihuānu. Kādā M onrovilas (ASV) naktsklubā 600 dāmas sarīkoja dem onstrāciju, jo kluba administrācija b i ja aizliegusi vīriešu striptīza numuru. Dāmas administrācijas p ā r stāvjiem uzbruka ar pudelēm, nažiem un dakšiņām. Uz jautājumu, kādi sinonīm i v i ņiem nāk prātā, d zird o t vārdu «krievs», Četamas (ASV) vidusskolas skolnieces atbildēja: «Sarkanie, komunisti, stū rg a lvīg i, nepastāvīgi, atomkarš, Sibīrija, v iltīb a, apspiešana, dzelzs priekškars, ienaidnieks.» D ibinot Izraēlas valsti gadā, tās te rito rijā varēja saskaitīt S73 arābu ciemus. Šodien to ir tikai 166. Pārējos iznīcinājusi Iz raēlas armija. Britu policijas pārvalde ir izsludinājusi vairāk nekā 70 Londonas rajonus par riska zonām, kurās valda augsts noziedzības līm enis. Ša jos apvidos par savu d zīvīb u jābaidās pirmām kārtām pasta darbiniekiem, taksometru šoferiem un īres iekasētājiem. Ronalda Reigana valdības laikā dažādās iestādēs ir ieviestas 6723 dažāda veida kartītes, kas aptver 3,9 m iljardus individuālus dosjē, t. i., caurmērā pa 18 dosjē uz katru ASV iedzīvotāju. Britu psihologs doktors Džons Valslijs ir konstatējis, ka ie d z īv o tāju vidū pieaug nepatika d z īv o t māju apakšējos stāvos. «Sava nozīm e ir iedomām, ka apakšējo stāvu iedzīvotājiem v ie g li uzbrukt. Ir zināms fakts, ka daudzas p ē r tiķu sugas pavada naktis augstāko koku galotnēs,» viņš teica. Am erikāņi caurmērā izlasa 2 grāmatas gadā. Televīzijas p ro grammām katrs ASV pilsonis nedēļā v e ltī 27 stundas 19 minūtes. 49 amerikāņi ielīda mucā, lai tādējādi iekļūtu Ginesa rekordu grāmatā. Sāda izm ēra mucā līd z šim bija izdevies ie līst tikai 43 cilvēkiem. Pēc ASV nacionālās veselības apdrošināšanas komitejas ziņām, vienas dienas ilga uzturēšanās slimnīcā ASV maksā caurmērā 212 d o lārus, Kalifornijā 281 dolāru, Aļaskā 247, Pensilvānijā 256, M ičiganā 270 dolārus. Brizbeinas (Austrālijā) veikala īpašnieks Pets Stenlijs uzkrāsoja uz ielas baltas svītras, lai saviem pircējiem dotu iespēju droši n o kļūt līd z veikalam. Pirmais šo pāreju izm antoja policists, kas sastād īja protokolu par neatļauto Stenlija rīcīb u. Zalcburgas (Austrijā) viesnīcas īpašnieks Maks Hubers pēdējos 20 gados ir savācis m ilzīgu ko lekciju, kam sakars ar alus d ze r šanu, S00 korķu viļķus, 2000 alus glāzes, tūkstošiem alus kausu, alus pudeles, etiķetes un kausu paliktņus. «Ludas M atyi», Budapešta Ja viņš nemācētu pūst tik brīnišķīgus gredzenus, mēs jau sen būtu viņam aizlieguši smēķēt! «Eulen spiegel», Berlīne PA «DADŽA» MATERIĀLU PĒDĀM «HO, HO, HO UN HA, HA HA!» tik sirsnīg i «Dadzis» smējās 6. numurā par ērm ībām mūsu c ie n īja mā v ie g la jā rū p n ie c īb ā. Nu esam saņēmuši Valsts rū p n ie c īb a s ko m ite ja s S o rtim e n tu un k v a litā te s d a ļa s p rie k š n ie c e s Ņ. V išņevskas a tb ild i. V iņ a, starp citu, raksta, ka visos trijo s re p u b likas apavu ražošanas uzņēm um os ie vie sta p ro d u kcija s re so rp ie ņ e m - šana. Kas attiecas uz vīrie šu b ik sēm, to šogad tiks piegādāts p irc ē jie m 130 tūkstoši je b 2,5 reizes va irā k nekā p ē rn. Tas, protam s, ir b rīn iš ķ īg i, taču d e lik ā ti p ie zīm ē sim, ka mūsu re p u b lik ā n e d z īv o vis 130 tūkstoši, b e t 1,25 m iljo n i v īrie š u... Sājā numurā zīmēto karikatūru tēmas ir Izdomfijofi Gunārs Bērziņš, Dainis B relk ij, Jānis Brlņķis, Ludmita Bufikina, Ludis Danilāns, Armīns LejiņS, Kira Liedē, Agris Liepiņi, Imant«Melgailis, Uģis Mežavtlks, Edvards ftusmanis, Tamāra Sergi cnko un Andrejs Vite. «Rohač», Bratislava Nr. 13

15 DADZIS HS ) 1989 Galvenais redaktors Egons STRAUTI Ņ5 Redakcijas kolēģija: о : Harijs GRUNDULIS Alfrēds IVANOVSKIS Osvalds MAČS Staņislavs MATISĀNS Eriks OSS Edvards RUSMANIS galv. māksi, redaktors Antons SONDORS atbildīgais sekretārs Andrejs VITE galv. redaktora vietnieks Esam saindējuši gaisu un ūdeni. Cilvēki atsakās te d z ī vot. Pēdējais laiks pārcelt mūsu rūpnīcas pārvaldi uz kaimiņu rajonu! «Punch», Londona Māksi, redaktors Uģis M E2AVILKS Tehniskais redaktors Māris SURVELIS LKP CK izdevniecība, , Rīgā, Balasta dambī 3. Laikraksta «Cīņa» izdevums. Redakcijas telefoni: galvenā redaktora vietniekam , atbildīgajam sekretā ram , vēstuļu no dajai Tu esi no tiem, kuri dod norādījum us, es no tiem, kuri tos izp ild a... «Stāršel», Soiija Nodots salikšanai Parakstīts iespiešanai JT Formāts 70X Ofseta papīrs Nr. 2. Ofseta tehnika. 2,58 uzsk. iespiedi., 7,8 uzsk. krāsu novilkumi, 3,57 izd. I. Metiens eks. Pasūt. Nr Maksā 30 kap. Redakcijas adrese: , Rīgā, Balasta dambī 3, ab. k. 19. Iespiests Latvijas KP CK izdevniecības tipogrāfija, , Rīgā, Balasta dambī 3. Jā, Tindel, es tiešām pavēlēju izģ ē rb ties līd z pusei. Bet no otra gala! «W eekend», Londona Manis pēc vari k ūt kaut vai par m ūrnieku. Bet vispirms beigsi kādu augstskolu! «Dikobraz», Prāga Журнал сатиры и юмора «Дадзис» (Чертополох). Выходит с 1957 года 2 раза в месяц на латышском языке. Издательство ЦК КП Латвии, , г. Рига, Баласта дамбис, 3. Адрес редакции: , Рига, Баласта дамбис, 3, аб. я. 19. Отпечатано в типографии Издательства ЦК КП Латвии, , г. Рига, Баласта дамбис, Nr. 13

16 Indekss Šiem jauna domašana? Ka tas var but, ja viņi vispār nedrīkst d o m ā t! U. ME2AVILKS 30 kap.