2016. gada programmas prioritātes Prioritātes Pieteikuma iesniedzēji tiek mudināti izstrādāt projektus saskaņā ar programmas Eiropa pilsoņiem vispārējiem un konkrētajiem mērķiem, vienlaicīgi koncentrējoties uz Eiropas Komisijas noteiktajām konkrētajām prioritātēm pēc apspriešanās ar programmas ieinteresētajām personām, kuras pārstāvētas pilsoniskā dialoga grupā un programmas komitejā. Līdz šim prioritātes mainījās katru gadu. Sākot no 2016. gada, tās būs derīgas vairākus gadus un attieksies uz visu programmas periodu (2016. 2020. gadu), lai pieteikuma iesniedzējiem būtu vairāk laika plānot un sagatavot savus projektus. Tas neskar iespējamību, ka Eiropas Komisija jebkurā brīdī pēc apspriešanās ar programmas ieinteresētajām personām, kuras pārstāvētas pilsoniskā dialoga grupā un programmas komitejā, pārskata, pielāgo un/vai pārveido prioritāšu sarakstu, ja rodas šāda vajadzība. Laika periodam no 2016. gada līdz 2020. gadam prioritātes tika izstrādātas, lai stimulētu debates par Eiropai nozīmīgiem datumiem un tematiem, kuriem ir spēcīga rezonanse mūsdienās (Eiropas atceres sadaļai) vai kuri balstīti Eiropas Savienības sociālajā, ekonomikas un politiskajā realitātē (demokrātiskās iesaistīšanās un pilsoniskās līdzdalības sadaļai). Pilsoņi tiek aicināti piedalīties šajās pārdomās un debatēs, iepazīstoties ar projektiem, kuros ņemtas vērā programmas vispārējās iezīmes (vienlīdzīga piekļuve, transnacionalitāte un vietējā dimensija, starpkultūru dialogs un brīvprātīgās darbības veicināšana) vai aktīvi iesaistoties organizācijās, kuras piedalās programmā Eiropa pilsoņiem. Jāizšķir divi veidi: konkrētās prioritātes sadaļai Eiropas atcere (1. sadaļa); konkrētās prioritātes sadaļai Demokrātiskā iesaistīšanās un pilsoniskā līdzdalība (2. sadaļa). 1. Konkrētās prioritātes sadaļai Eiropas atcere (1. sadaļa) 1.1 Nozīmīgu vēsturisku pavērsienu atceres dienas nesenajā Eiropas vēsturē Viens no programmas Eiropa pilsoņiem mērķiem ir nodrošināt iespējas iesaistīties debatēs par Eiropas vēsturi bez nacionālajām perspektīvām 1. Programmas sadaļas Eiropas atcere nolūks ir veicināt atceres un savstarpējas sapratnes atmosfēru starp pilsoņiem no dažādām ES dalībvalstīm, proti, atbalstot projektus, kas atspoguļo nozīmīgus vēsturiskus pavērsienus Eiropā 20. gadsimtā un to nozīmi/sekas Eiropā šodien. Laika periodā no 2016. gada līdz 2020. gadam projektus var veidot šādām atceres dienām atkarībā no pieteikuma iesniegšanas gada: Pieteikuma iesniegšanas gads Atceres dienas 1 Padomes 2014. gada 14. aprīļa Regula (ES) Nr.390/2014, ar ko izveido programmu Eiropa pilsoņiem laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam (OV L 115, 17.4.2014, 3. lpp.).
2016. gads. 2017. gads. 2018. gads. 2019. gads. 2020. gads. 1936. gads. Spānijas pilsoņu kara sākums 1956. gads. politiskā un sociālā mobilizācija Centrāleiropā 1991. gads. Dienvidslāvijas karu sākums 1951. gads. Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencija par bēgļu statusu saistībā ar bēgļu situāciju Eiropā pēc II Pasaules kara 1917. gads. Sociālās un politiskās revolūcijas, impēriju sabrukums un ietekme uz Eiropas politisko un vēsturisko situāciju 1957. gads. Romas līgums un Eiropas Ekonomikas kopienas sākums 1918. gads. Pirmā pasaules kara beigas nacionālo valstu rašanās un nespēja izveidojot sadarbību un mierīgu līdzāspastāvēšanu Eiropā 1938. gads/1939. gads. Otrā pasaules kara sākums 1948. gads. Aukstā kara sākums 1948. gads. Hāgas Kongress un Eiropas integrācija 1968. gads. Protesta un civiltiesību kustības, invāzija Čehoslovākijā, studentu protesti un antisemītiska kampaņa Polijā 1979. gads. Eiropas Parlamenta vēlēšanas arī 40 gadi kopš pirmā tieši ievēlētā EP 1979. gadā 1989. gads. Demokrātiskas revolūcijas Centrāleiropā un Austrumeiropā un Berlīnes mūra krišana 2004. gads. 15 gadi kopš ES paplašināšanās Centrāleiropā un Austrumeiropā 1950. gads. Robēra Šūmaņa deklarācija 1990. gads. Vācijas atkalapvienošanās 2000. g. ES Pamattiesību hartas izsludināšana 1.2 Pilsoniskā sabiedrība un sabiedrības līdzdalība totalitārajā režīmā Totalitāros režīmos tādiem demokrātijas jēdzieniem kā pilsoniskā sabiedrība, s sociālā kustība, līdzdalība, iesaistīšanās, konstitūcija, brīvība un demokrātija pilnībā bija atņemta to būtība. Piemēram, tautas demokrātija nozīmēja visu citu, tikai ne tautu un demokrātiju. Politiskos vadītājus ievēlēja ar plebiscīta rezultātiem (vairāk nekā 80 %) bez jebkādas faktiskas opozīcijas. Politiskas demonstrācijas, vēlēšanu kampaņas, sabiedrības pulcēšanās un debates bija tikai demokrātisku rituālu parodijas. Tās bija paredzētas valdošās varas leģitimizēšanai, un tās parasti nebija ne spontānas, ne autentiskas, bet gan piespiedu. Tās tika izmantotas, lai disciplinētu un kontrolētu cilvēkus, kā arī atbalstītu pastāvīgo politikas orientāciju. No dabiskā mērķa (t. i., piedalīties sabiedriskajā dzīvē un to ietekmēt) arī bija novirzīta viena no vissvarīgākajām demokrātiskas līdzdalības darbībām dalība politiskā partijā. Parasti tā kalpoja, lai pierādītu lojalitāti monolītai partijai, piekrišanu oficiālajai patiesībai, un to galvenokārt izmantoja, lai piekļūtu konkrētiem amatiem vai pakalpojumiem. Oficiālās aģentūras bez jebkāda neatkarīga pretsvara arī monopolizēja un sagrozīja publisku informāciju. Turpretim autentiskas sociālās kustības, ko radīja pilsoniskā sabiedrība, bieži tika izstumtas, apdraudētas vai apspiestas, jo totalitārā vara tās uzskatīja par neuzticamām, nodevīgām vai sociāli bīstamām. Tām bija jāslēpjas, jāpretojas vai jākompromitējas. Publiski izteikts
atšķirīgs viedoklis tika uzskatīts par dumpīgumu. Vārda brīvība bija aizliegta. Politiskos lēmumus piemēroja bez nopietnām debatēm vai apspriešanas. Noteiktā veidā pilsonisko sabiedrību un demokrātiskās kustības absorbēja un ekspluatēja vienas partijas sistēma, kura ir raksturīga totalitārajiem režīmiem. Pieteikuma iesniedzējiem, ņemot vērā totalitāro pieredzi, jāizstrādā atziņas par demokrātisko rituālu nepareizu izmantošanu un apiešanu, jo sevišķi ar propagandas un oficiālo plašsaziņas līdzekļu palīdzību. Viņiem ir jāpievēršas atšķirībām starp mākslīgu un īstu demokrātiju, kā arī jāuzsver dzīvīgas, spēcīgas un neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības priekšrocības. Mērķis ir demonstrēt, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir neaizstājams posms starp pilsoņiem un varas iestādēm. Tām ir patiešām svarīga nozīme demokrātiskos režīmos, lai tuvinātos iedzīvotājiem un informētu par viņu bažām, kā arī atspoguļot tās politiskajā līmenī. Pieteikuma iesniedzējiem ar saviem projektiem jāatspoguļo tādu mūsdienīgu demokrātisku sasniegumu kā tiesiskuma, pilsoņu brīvību, pilsoņu tiesību nozīmīgums un jāuzsver pilsoņu tiesību (vārda brīvības, balsošanas tiesību, ) trauslums bez spēcīga pretsvara. Mērķis ir arī debatēt par konkrētiem veidiem un mehānismiem, ar kuriem var saglabāt pilsoņu brīvības un pilsoņu tiesības un garantēt tās ES un valstu līmenī. 1.3 Izstumšana un pilsonības zaudēšana totalitārā režīmā: ko mācīties mūsdienās Totalitārie režīmi 20. gadsimtā atsevišķiem saviem pilsoņiem atņēma pamattiesības pat tādā mērā, ka tos izslēdza no sabiedrības: ebreji nacistu režīmā; politiskie disidenti komunistiskajos režīmos. Šos pilsoņus pamazām atturēja no debatēm, balsošanas, dalības sabiedriskajās attiecībās, strādāšanas, brīvas uzturēšanās un pārvietošanās, piekļuves sabiedriskajiem labumiem izcelšanās, pārliecības vai uzskatu dēļ. Izstumšanu totalitārajos režīmos izmantoja to cilvēku neitralizēšanai, kurus uzskatīja par apdraudējumu, un pārējo iedzīvotāju kontrolei, izmantojot teroru. To attaisnoja ar maldinošām ideoloģijām un atbalstīja ar maldinošu propagandu, negodīgu likumdošanu, kā arī ar represīvām sistēmām, kas šiem režīmiem ļāva slēpt masu slepkavības vai iznīcināt politiskos oponentus. Pagātnes procesus, kas saistīti ar izstumšanu, to briesmīgo seku dēļ nepieciešams analizēt un pārrunāt, lai mūsdienu sabiedrība būtu informēta. Pieteikumu iesniedzējiem savos projektos jāapskata turpmāk norādītie temati un jautājumi. Kad mēs varam sākt uzskatīt, ka kāda iedzīvotāju kategorija tiek izstumta? Kā atpazīt grēkāzi un izjaukt diskursu, kas rada nošķirtību un marginalizāciju? Kā mēs varam tikt galā ar politiskajiem diskursiem, kuros izmanto bailes, aizspriedumus pret atsevišķām iedzīvotāju kategorijām, un kā varam izvirzīt pretargumentus? Kā cīnīties pret naidu izraisošiem izteikumiem, ko izplata sociālajos plašsaziņas līdzekļos un internetā? Kādi ir izglītības un likumdošanas instrumenti ES un valstu līmenī, lai cīnītos pret rasismu un ksenofobiju (piemēram, antisemītisms, pret romiem un musulmaņiem vērsts naids u. tml.), kā arī homofobiju un citu minoritāšu izstumšanu? 1.4 Demokrātiska pāreja un pievienošanās Eiropas Savienībai Daudzām dalībvalstīm, kas nesenajā vēsturē piedzīvojušas pāreju uz demokrātiju, pievienošanās Eiropas Savienībai bija nozīmīgs notikums demokratizācijas atbalstā un konsolidēšanā. Piemēram, ar demokrātisko nosacījumu sistēmu pirmspievienošanās posmā tika sekmētas politikas izmaiņas un strukturālās reformas, stiprināta administratīvā kapacitāte un uzlabota minoritāšu aizsardzība.
Projektos, ko finansē saskaņā ar programmu Eiropa pilsoņiem, jāanalizē, kā izredzes pievienoties ES ir ietekmējušas pirms tam pastāvošo diktatūru vai autoritāro režīmu demokrātiskos standartus un praksi. Tajos arī jāpārrunā dalības ES nozīme demokrātiskas pārejas procesā. Projektos jo sevišķi jāpievēršas vēsturiskiem notikumiem, pavērsieniem vai pasākumiem, kas raksturoja šo lēno pārmaiņu procesu, un jāuzsver, kādos veidos tie sekmēja pagātnes pārvarēšanu, mērķa atgriezties Eiropā sasniegšanu un nākotnes veidošanu. Projektos jāizceļ, kas bija galvenie šā procesa dzinuļi, un jāuzsver radušās grūtības vai ilgstošas grūtības, jo sevišķi pēc pirmspievienošanās nosacījumu izbeigšanās un pēc pievienošanās ES. Izvērtējot pēdējās dekādēs veiktās paplašināšanās un to rezultātus saistībā ar demokratizāciju, ar projektiem jāuzsāk diskusija par nākotnes paplašināšanos vēlamību vai par citu veidu partnerību ar valstīm ES kaimiņos. 2. Konkrētās prioritātes sadaļai Demokrātiskā iesaistīšanās un pilsoniskā līdzdalība (2. sadaļa) 2.1 Eiroskepticisma izpratne un apspriešana Eiroskepticisms dalībvalstīs ir guvis atbalstu tādā mērā, ka nepieciešams pārzīmēt politiskās kartes un jāpārtrauc tradicionālais politiskais iedalījums. Pats termins attiecas uz dažādām attieksmes formām pret Eiropas uzbūvi, svārstoties no kritiskas attieksmes tikai pret pašreizējo integrācijas kārtību (eirokriticisma) līdz pat naidīgumam pret visu Eiropas Savienību kopumā (eirofobijai). Eiroskepticisms ir kļuvis par realitāti, kas pieprasa padziļinātu izpēti, diskusijas, kā arī izpratni, ņemot vērā tā ietekmes palielināšanos uz politisko darba kārtību dalībvalstīs, Eiropas Parlamentā, kā arī piekritēju skaita pieaugumu atsevišķos vēlēšanu apgabalos. Piedāvājot alternatīvu arvien ciešāku Savienību, tiek izaicināts apstrīdēt Eiropas Savienības uzbūves ieceri, vadību un īstenošanu jau no pašiem tās pirmsākumiem. ES kā patiesi demokrātiskai sabiedriskai telpai vajadzētu rēķināties ar šo politisko realitāti bez aizspriedumiem un aicināt tos ES pilsoņus, kuri nav pilnībā pārliecināti par Savienības vērtībām, vai arī ir vīlušies konkrētos rezultātos vai pašreizējās ievirzēs, paust savu viedokli tā, lai tas tiktu sadzirdēts. Šādā perspektīvā pieteikumu iesniedzēji tiek mudināti veidot projektus, kas atspoguļo eiroskepticisma izpratni un sekmē diskusijas par tā ietekmi uz Eiropas Savienības nākotni. Vienlaicīgi iesniedzēji tiek aicināti arī izskaidrot Eiropas Savienības politikas priekšrocības, apzināt grūtības, ar kādām bija jāsastopas, un nākotnes uzdevumus, kā arī uzskaitīt ES sasniegumus un norādīt, ko maksātu nākotne bez vienotas Eiropas. Šādās debatēs varētu apspriest turpmāk norādītos tematus un jautājumus. Kā mēs varam definēt eiroskepticismu? Vai tas ir nesen veidojies politisks fenomens, ko pastiprinājusi finanšu krīze, vai arī tā ir vecāka tendence? Kāpēc tas kļūst aktuāls? Kāds ir eiroskepticisma sinonīms? Vai eiroskepticisms apšauba visu Eiropas integrāciju vai tikai tās pašreizējo kārtību? Vai tas attēlo nemainīgi pastāvošu, pieaugošu un neatgriezenisku plaisu starp pilsoņiem un Eiropas Savienību? Kādas ir eiroskepticisma sekas pilsoniskās līdzdalības un demokrātiskās iesaistīšanās apstākļos Eiropas Savienības un valstu līmenī? Vai eiroskeptiķi veido viendabīgu grupu, vai arī mēs varam sastapt dažādus eiroskeptiķu tipus? Kā viņi izplata savas idejas? Kādi faktori nosaka spēcīgu atbalstu/opozīciju Eiropas integrācijai (sociālais stāvoklis, attieksme pret globalizāciju, ekonomiskās intereses, kopīga piederības sajūta, vērtības, politisko kultūru ietekme, pieķeršanās sociālajam nodrošinājumam, )? Vai ES var ietekmēt šos faktorus? Cik lielā mērā ES politikā ir jāņem vērā un jārisina eiroskeptisko Eiropas pilsoņu galvenās bažas? Kādā veidā šāda rīcība varētu palīdzēt tuvināt Eiropas
Savienību tās iedzīvotājiem? Kādus draudus Eiropas integrācijai un tās nākotnei rada eiroskepticisms? Kā kritiku, kas vērsta pret ES, padarīt par lietderīgu un pozitīvu virzītājspēku, pozitīvi ietekmējot Eiropas struktūru ilgtermiņā? 2.2 Solidaritāte krīzes laikā Solidaritātes jēdzienu parasti attiecina uz savstarpēju atbalstu tādas grupas ietvaros, ko vieno kopīgas intereses vai vērtības. Tas ir cieši saistīts ar augstsirdības jēdzienu, tāpat kā ar savstarpīguma un atbildības jēdzienu. Ko nozīmē solidaritāte, jo sevišķi krīzes laikā, tādai politiskai struktūrai kā Eiropas Savienība, ko veido dažādas nācijas un valstis. Kādas ir Eiropas solidaritātes juridiskās, politiskās, ekonomiskās un pat ētiskās robežas? Solidaritāte pret atbildību arvien biežāk tiek piesaukta citu politikas jomu, piemēram, migrācijas, kontekstā. Ilgtermiņā solidaritātes jautājums varētu apdraudēt ES iekšējo kohēziju, tāpēc par šo tematu nepieciešamas plašas diskusijas. Pieteikumu iesniedzējiem savos projektos jānorāda un jāizvērtē solidaritātes mehānismi Eiropas Savienībā. Tajos jāatspoguļo tās politikas jomas, kurās šādi kopīgi mehānismi varētu būt noderīgi un būtu jāizstrādā. Vajadzētu ņemt vērā arī citus iespējamos Eiropas solidaritātes kanālus, piemēram, brīvprātīgo darbību, ziedojumus, fondus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, labdarības organizācijas, kolektīvo finansēšanu u. tml. Pilsoņiem, kuri piedalās šajos projektos, tiek dota iespēja labāk izprast, kā arī pārrunāt ES intervences pievienoto vērtību krīzes laikos, kad vietējie resursi šķiet nepietiekami, vienlaicīgi uzsverot šādu solidaritātes mehānismu līdziniekus/ierobežojumus atbildības un finansiālo izmaksu kontekstā. Tādējādi tiek sniegts ieguldījums valstu izpratnē par krīzes pārvarēšanu, veicinot savstarpēju situācijas izpratni un izveidojot forumus kopīgu risinājumu apspriešanai konstruktīvā veidā. 2.3 Cīņa pret imigrantu stigmatizāciju un pretargumentu izvirzīšana starpkultūru dialoga un savstarpējas izpratnes veicināšanai Mūsdienās ekstrēmistu un populistiskās kustības pašreizējā politiskajā diskursā regulāri izmanto stigmatizāciju attiecībā uz citiem, nepilsoņiem, imigrantiem vai minoritātēm. Pamatojoties uz vēlētāju augsto bezdarba līmeni un sociālo nedrošību, kā arī bailēm no globalizācijas un terorisma vēlētāju vidū, imigrantus uzskata par vainīgiem visās problēmās vai uztver kā iespējamu apdraudējumu valsts dzīves līmeņa standartu saglabāšanai, sociālajai kohēzijai un iekšējai drošībai. Viņu stigmatizāciju popularizē ar politisku propagandu, naidu kurinošiem izteikumiem un tīšu maldinošu retoriku, kas apvieno atsevišķus jēdzienus (piemēram, krīzi un migrāciju, terorismu un migrāciju), nolūkā vienoti noskaņot valstu kopienas pret norādītajiem grēkāžiem. Šāds politiskais diskurss saasina ksenofobiju, neiecietību un diskrimināciju, kā arī apdraud ES sociālo kohēziju. Tā rezultātā var ierobežot minoritāšu pamattiesības un izveidot jaunas robežas, kavējot integrāciju un savstarpēju izpratni, kā arī veicinot tādu tiesību aktu pieņemšanu, kas ir pretrunā tām pamatvērtībām, uz kurām tika dibināta Eiropas Savienība. Vienlaicīgi tas varētu veicināt vēl lielāku marginalizāciju starp neaizsargātiem vai atstumtiem cilvēkiem ES sabiedrībā (starp nelabvēlīgu un mazāk nodrošinātu grupu iedzīvotājiem, bieži
vien ietverot jauniešus un cilvēkus, kuri nāk no trešām valstīm), bet atsevišķos apstākļos pat provocēt radikālu uzvedību. Tā kā ar programmu Eiropa pilsoņiem finansē projektus, kas sekmē starpkultūru dialogu un savstarpēju izpratni, piedaloties dalībvalstu pilsoņiem un, iespējams, arī trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi dzīvo ES. Ar šiem projektiem vajadzētu palīdz nojaukt stereotipus par imigrantiem, izvērtējot stigmatizācijas procesus pagātnē un šodien. Ar tiem arī jāveicina iecietība un cieņa pret kopīgām vērtībām, kā arī ar pretargumentiem jāpalīdz ES iedzīvotājiem radīt precīzākus priekšstatus par trešo valstu pilsoņiem. Integrācija ir divvirzienu process, tāpēc jāatspoguļo arī veidi, kā var veicināt trešo valstu pilsoņu, kuri likumīgi dzīvo ES teritorijā, pilsonisko līdzdalību. 2.4 Diskusijas par Eiropas nākotni Ņemot vērā, ka pilsoņi pašreizējo Eiropas Savienību ne vienmēr uztver kā līdzekli virzībai uz pozitīvām pārmaiņām, viņiem ir jājautā, kādu Eiropu viņi gribētu. Eiropai ir vajadzīgs ilgtermiņa redzējums un jauna koncepcija, kas rosinātu jo īpaši plašāku jaunākās paaudzes iesaistīšanos, kā arī būtu tālredzīgi un pozitīvi. Nepārprotami, ka šīm diskusijām jābūt pamatotām uz pagātnes notikumu sniegtajām mācībām, jo sevišķi uzsverot konkrētus Eiropas Savienības sasniegumus. Tomēr tajās ir arī jāpiedāvā jaunas idejas un jāapspriež iespējamās darbības, ko Eiropas Savienībai vajadzētu uzņemties gan iekšēji, lai pastiprinātu savu sabiedrisko, ekonomisko un politisko vienotību, gan starptautiski, lai saglabātu savu vadošo nozīmi arvien vairāk globalizētā pasaulē, kas saskaras ar globālām problēmām. Komisija savā paziņojumā par 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām uzsvēra, ka, gaidot Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2019. gadā, ir svarīgi: apzināt veidus, kā turpināt akcentēt Eiropas dimensiju un ES lēmumu pieņemšanas procesa demokrātisko leģitimitāti, kā arī turpināt pētīt nemainīgi zemā vēlētāju aktivitātes līmeņa iemeslus dažās dalībvalstīs, meklējot iespējamās tā celšanas iespējas. Tas norāda uz vajadzību apzināt papildu veidus, kā veicināt līdzdalību nākamajās vēlēšanās, īpaši savlaicīgi atbalstot valstu, reģionālās un vietējās izpratnes veicināšanas kampaņas 2. Šajā kontekstā pilsoņi jāaicina diskutēt par konkrētiem veidiem, kā radīt vēl demokrātiskāku Savienību, liekot viņiem atkal iesaistīties Eiropas projektā. Īpašu uzmanību vajadzētu pievērst ne tikai līdzdalībai vēlēšanās un citu pārstāvības demokrātijas kanālu izmantošanai, bet arī pilsoniskās līdzdalības instrumentiem (piemēram, Eiropas pilsoņu iniciatīvai), kā arī inovatīviem elektroniskās līdzdalības kanāliem, piemēram, sociālajiem plašsaziņas un informācijas līdzekļiem un komunikācijas tehnoloģijām. Pilsoņi tiek aicināti piedalīties šajā diskusijā ar projektu palīdzību vai ar aktīvu iesaistīšanos organizācijās, kas piedalās programmā Eiropa pilsoņiem. Diskusijās jāiesaista ne tikai tie, kuri jau atbalsta Eiropas Savienības ideju, bet arī tie iedzīvotāji, kuri noraida vai apšauba Eiropas Savienību un tās sasniegumus, vai arī ir vienaldzīgi. 2 http://eur-lex.europa.eu/resource.html?uri=cellar:7fd8c772-f566-11e4-a3bf- 01aa75ed71a1.0010.04/DOC_1&format=PDF, 17. lpp.