Inga Borg Ziema pie Plupa
Plups ir maziņš neredzamais, kas var sarunāties ar dzīvniekiem. Cilvēki viņu neredz, izņemot tevi un mani. Plups dzīvo tālu tālu starp augstajiem kalniem. Viņš dzīvo maziņā kūdras mājiņā pie ūdens, ko sauc par Zilūdeni. Rudens kalnos ir īss. Lapas no kokiem nepaspēj nokrist, kad sniegs jau ir uzsnidzis. Un tad arī stipri vēji sāk pūst. Zebiekste un Lemings meklē patvērumu Plupa mājiņā. Viņi mēģina iemigt un gaida, kad pāries negaiss. No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Hermansone Copyright 1982 Inga Borg Almqvist & Wiksell Förlag AB, Sverige - Aiaiaiai Plup, vai tava mājiņa ir droša? Šeit tik ļoti krakšķ! - Brrrrr Kā plosās vētra! Padomā tik, kā šī mājiņa vēl turas kopā!
- Beidzot viss noklusis! - Esam izgulējušies Akkkkk, plup, plup. Es nevaru atvērt durvis! Mēs nevaram izkļūt laukā! - Klau, skatieties, griestos taču ir caurums! Palīdziet man, lai varu to salabot! - Brrrrr. Man salst! - Paceliet arī mani, esmu tik maziņš, lai pa turieni izkļūtu laukā!
- Ak, nē, skatieties! Tik daudz sniega! - Aiziet, Plup, stum no visa spēka, lai varam sniegu no durvīm norakt nost - Rokam rokam Visi kopā! - Skatieties Sniegs! Ziema jau klāt!
- Pienācis laiks uzvilkt ziemas kažoku pāri brūnajai žaketei. Un kur tad cepure un dūraiņi? Šalle jau man ir vienmēr ap kaklu Nu gan būs silti! - Laiks lekt uz slēpēm! Un doties skrējienā. Slīd tik labi! Tagad gan dodos tālu prom. Aiziet! - Mans ziemas kažoks ir balts un silts, nu tieši kā radīts, lai labi justos sniegā. Attā, Plup! - Rokos, rokos... Es zem sniega dodos. Laukā kļuvis par aukstu. Un ēdiens arī mani tur gaida.
Ak, plup, plup cik skaisti! Dienas kļūst īsākas. Saule pazūd. Ziemas tumsa pārklāj kalnus. Plups gandrīz visu laiku pavada guļot, jo ir tikai viena liela nakts. Bet šad un tad pie debesīm parādās ziemeļblāzma. Tad gan Plups apbrīno šo neparasto gaismu, kas atspīd pie debesīm.
Ak, plup, plup Mīļā saule, nāc atpakaļ! Un beidzot kādu dienu pie debesīm parādās pirmie saules stari. Tad satiekas Plups, Zebiekste un Lemings un uzkāpj augstu kalnā. Šeit viņi labi redzēt kā saule atgriežas.
Saule un balts sniegs Ir tik gaišs, ka man acis jāver ciet. Vislabāk acīm pāri pārvilkt matus Zebiekste ir pazudusi Plups sniega baltumā meklē melnus plankumus. Bet kas gan tev dos! -Zebiekste, tevi gandrīz vispār nevar ieraudzīt! Vienīgais, ko redzu ir tavi melnie plankumi. Polārlapsu gan nekas netraucē, jo viņa dus jaukā sniega kupenā. -Spēlēsim paslēpes, Plup! Es slēpšos un tu mani meklēsi! Zaķim ausis lien laukā no sniega. Melnos ausu galus viegli gan nenoslēpt!
Polārpūce sēž uz aplūko baltos klajumus ar apaļām acīm. Plups kļūdas nepieļauj! Arī rubenim ir dažas melnas svītras, ko viegli ieraudzīt. Plupam šķiet, ka kaut kur viņš redz ausu galu. Hm, šeit sniegā izrakta dziļa ala Zebiekste noteikti ir šeit paslēpusies! Sniega zvirbulis čiepst, ka Ziebiekste redzēta pirms laba brīža paskrienam garām Bet kas tad šeit? Tie taču divi āmrijas mazuļi!... Un es atrodos āmrijas alā. Ātrāk prom no šejienes!
Kāda gan laime, ka āmriju mamma nebija mājās! Bet kur gan ir zebiekste paslēpusies??? Kur gan ir tā viņas aizraujošā paslēptuve? Šeit gan ir tumšs! Bet cik silti un jauki Zebiekste, kur tu esi? Pagaidi vien, kad es tevi atradīšu!
- Āāaaaa, plup, plup Šķiet, es redzēju acu skatienu un sajutu kaut ko sakustamies Palīgā! Es esmu uzmodinājis LĀČU MAMMU! Plups steidzas mājup un ir ātrāks par vēju
Plups ielec gultiņā un pārvelk pāri sev sūnu sedziņu. Kaut tikai lāču mamma nenāktu man pakaļ. Ka tik nu viņa nav sadusmojusies uz mani par miera traucēšanu. - Sveiks, Plup! Tas gan bija ātrums, bet mani gan tu neatradi - Ak tad šeit tu esi! Dumiķīte Zebiekste! Manā gultiņā! Kā tu esi mani apmuļķojusi!
-Sveiki, visapkārt! Dienas kļūst garākas un gaišākas. Un mans kažociņš kļūst atkal brūns. -Mmm. Cik pavasara dienas ir brīnišķīgas! Saules stari izkausē sniegu. Uz zemes es atrodu sasalušas visteņu ogas. Ak, cik garšīgas! Plup, plup