Maiga Stalovska ( ) Mans patiesais dzīves stāsts. Mana bērnība. Visvisskaistākais, kas manā dzīvē ir bijis, ir mana bērnība, kas pavadīta Nī

Maiga Stalovska (08.07.1926.) Mans patiesais dzīves stāsts. Mana bērnība. Visvisskaistākais, kas manā dzīvē ir bijis, ir mana bērnība, kas pavadīta Nīcas Pērkongalā. Tur klusā, sakoptā Ķeru sētā, kur augsts bija darba tikums, saticība, labestība. Lielā cieņā tika turēti vecāki gan šai sētā, gan ārpus tās. Laipni un saticīgi kaimiņi. Daudzi nāca pie maniem vecākiem pēc padoma, atbalsta, vienmēr to saņemdami. Nekad mūsu sētā nedzirdēja skaļas klaigas vai rupjas valodas, bet gan dziesmas un draiskus smieklus. Apkārt sētai auga četras senču liepas, varenas un skaistas. Divas dārzu aizsargāja no jūras puses vējiem, viena no ziemeļu vēja. Ceturtā auga rīta (austrumu) pusē, tuvu mājai, savus zarus nolikusi uz mājas jumta, it kā sargādama šīs mājas mieru un klusumu. Katru rudeni uz siltām zemēm devās un katru pavasari atgriezās mūsu stārķu pāris. Stārķus atgriežamies gaidījām un priecājāmies visi. Kad liepas uzziedēja, tad dienu un nakti skanēja bišu dziesmas. Es kā maza meitenīte bieži pieglaudos šai rīta liepai, stāstīju savus sapņus, pasakas. Pie vārtiņiem auga kastanisstalts un ražens, katru pavasari tas uzziedēja ar skaistām, baltām ziedu svecēm. Rudenī ziedu kausiņi kļuva par zaļiem spurainiem bumbulīšiem. Kad vējš sašūpoja zarus, tie paukšķēdami novēlās zemē un pārplīsa, izvēlās mazi brūni kastaņi, atstājot zemē divus spurainus kausiņus. Nu varēju sākt rotaļāties, tik malkas kaudzītē jāsameklē prāvāka priedes miza. Tas bija galds, galda galā varēja nosēdināt divus skaistus bumbulīšus- tie vecāki, galda vienā maliņā savus piecus brālīšus, bet, ja ciemos bija atbraukušas abas māsas ar bērneļiem, tos otrā galda maliņā, un es pati galda galiņā. Nu varēja likt spurainās kausu bļodiņas, bērzu tāšu krūzītes. Ja varēja dabūt māla pikuci, ko tik no tā nevarēja izveidot! Ķeru mājas-manas senču liepas. 1

Aļļu ģimene, visi kopā- vecmamma, vecāki, māsas un brāļi (trūkst divi jaunākie bērni, kuri vēl nav dzimuši). Svētvakaros, kad pāri laukiem atskanēja baznīcas zvani, apklusa ikdienas trokšņi un steiga, aizvērās pirts durvis, tad pāri sētai kā sidrabains gulbis nolaidās vakars. Uz mājas lieveņa iznāca māmuļa, rokas kā lūgšanā salikusi, apsēdās. Tēvs bija pārnācis no Līča pļavas, kur apskatījis zirgus, apsēdās līdzās māmuļai un saņēma viņas roku. Tā abi sēdēja klusumā. Varēja redzēt, ka viņu sejās staroja mīlestība. Es, kā maza meitenīte, vienmēr centos būt viņu tuvumā. Man patika viņu rāmā valoda un mīlestība, ko paņēmu līdzi savā gultiņā. Kad rītos saules stari rotaļās ābeļu zaros, un zāle, pilna rasas mirdzuma, es pamodos sprigana. Basām kājām skrēju gar upes malu pa ganību taku uz ziedošo pļavu, izmetu kūleni, piekļāvos zemei un vēroju, ka pļava pilna mazu, sīku dzīvībiņu. Tur bitīte, mārīte, taurenītis, pāri aizlido kamenīte uz blakus ziedošo linu druvu, mājup devos gar viļņojošo rudzu lauku. Vēlāk nāca pļāvēji ar izkaptīm pār plecu. Šīs izkapšu stīgas rīta klusumā aizskanēja pāri upei, līdz ar kādu neizteiktu asu smeldzi. Bija jāpieskaras ziediem un sīku dzīvībiņu pilnai zālei, jo tuvu bija Jāņu diena. Vējš un saule izžāvēja un izkaltēja siena vālus. Kad izdzisa Jāņu ugunskuri, izskanēja pēdējā Līgo dziesma, tad iemetāmies siena gubenī, lai uz brīdi izjustu šo skaisto siena smaržu. 2

Gulbji nāca ēst no mūsu zosu siles. Tagad kavējoties atmiņās, kā gribētos kā mazam cīrulītim uzšauties augstu debesīs, pateikties šai Dieva zemītei, dziedāt visiem debesu gariņiem, lai tie jūt, cik laimīga biju, ka varu to visu baudīt. Pat tagad liekas, ka izjustu šo bērnības smaržu. Manās bērnības atmiņās vienu lielu daļu aizņem atmiņas par vecmammu, kas baltā lakatiņā, mīlestības un sirsnības pilna, vienmēr bija kopā ar mums, bērniem. Saviem vecākiem bijām deviņi bērni- pieci dēli un četras meitas. Vecāmamma Ģeda Aļļe. Kad paaugos un pratu zīmēt, solījos, ar otiņas palīdzību attēlošu šo savu bērnības idilli vēl krāsaināku un, lai arī kur es būtu, es atgriezīšos, jo mīlēju šo sētu, bet liktenis lēma savādāk. Mamma vienmēr bija omulīga, jautra, liela dejotāja un dziesmu zinātāja. Talkas un apkūlības tika svinētas ar dziesmām un dejām. Mamma ar savu dēlu Jēkabu nodancoja visas meitas. Mums mājās bija dažādi instrumenti, brāļi spēlēja. Arī man patika dziesmas un mūzika. Puiši griezās riņķī, es tik pasmējos. 3

Mūsu lielais stallis (mēslu talka). Pienāca 1941. gads, laiks, kad apklusa dievnamu zvani, vairs neskanēja Līgo dziesmas, kad mūsu Dievzemīti pārkāpa bezdievīgi, nežēlīgi, svešu zemju zābaki, un rūpju ēna ienāca ikvienā sētā. Ar šo gada skaitli sākās lielās Aļļu ģimenes posta ceļš. Manas mīļas vecmāmuļas un vecāku sejās iegūlās dziļas rūpes un raizes. 14.jūnijā saņēmām ziņu, ka izsūtīta māsas- Margrietas Ģigas - ģimene no Rucavas Galuvējiem. Vecāki otrā dienā rīta agrumā jūdza zirgus un brauca uz māsas mājām. Pārbraucot stāstīja par redzēto postažu. Māsas rūpīgi koptajā mājā uz grīdas bija izkritusi jaunākā dēla Kārlīša kurpīte. Māmuļa to ilgi glabāja, sirds sažņaudzas to atceroties, to neziņu, tās sirds sāpes. Domājām, kas būs tālāk, kas notiks? Miķelis Aļļe. Turpinājās mūsu ģimenes bēdu stāsts, 10.jūlijā sētā ienāca pastnieks, pasniedza tētim vēstuli un paciņu. Kad tēvs atvēra vēstuli, redzēju, ka viņam rokas drebēja un acis pilnas asaru. Uzzinājām, ka nogalināts brālis Miķelis, kurš pirms gada bija iesaukts Latvijas armijā, dienēja Cēsīs tankistu vienībā. 4

Miķelis jau bija uzdienējis par kaprāli. Ienākot vācu armijai, padomju armija atkāpās. Bezdievīga, nežēlīga bija šī armija, šī vara. Pie kazarmām atrasts virsnieks, seržants, kaprālis un karavīrs. Visi četri nežēlīgi sakropļoti un nonāvēti. Paciņā, ko atnesa pastnieks, bija brāļa kabatas portfelis, asinīm notraipīts, raudājām visi. Miķelis bija beidzis Bulduru dārzkopības skolu, viņš bija vienmēr darbīgs un brīvajos brīžos vienmēr gleznoja, reizēm abi kopā fotografēja. Daudzas fotogrāfijas ir viņa fotografētas. Visi nogalinātie apglabāti Cēsu brāļu kapos blakus piemineklim atbrīvošanas cīņās kritušajiem. Vecāku sirds vai lūza, viens pakaļ otram dēli bija aizvadīti karā. Mammas sirds laikam nojauta, ka visi nepārnāks. Mammīte lēnām saguma no rūpju nastas. Mans vecākais brālis Andrejs bija dienējis Latvijas armijā, dienesta vieta atradās Daugavpilī, bieži brāli apcēluši uzvārda dēļ- Alle kaput! Alle kaput!, jo īstais uzvārds mums ir Alle. Pārbraucis mājās, vienojās ar tēvu, ka pievienos galotni- Aļļes. Brālis uzdienēja līdz leitnanta pakāpei un palika virsdienesta. Kā virsnieks viņš atsaucās latviešu leģiona ģenerāļa Bangerska aicinājumam, iestāties leģionā. Brālis, kas bija patriotiski noskaņots, brīvprātīgi iestājās leģionāru pulkā. Par cīņām Volhovas purvos saņēma Dzelzs krusta ordeni, pārbrauca atvaļinājumā un ordeni atstāja tēvam glabāšanā, laikam jau bija kādas priekšnojautas, ilgi nevarēja atvadīties. Viņš krita 1943.gada jūnijā Volhovā. Vecāki bija zaudējuši divus vecākos dēlus. Viņa un mūsu brālēna Pētera Aļļes vārds ir iegravēts Lestenes sienā (Latviešu karavīru kapsētā). Andrejam bija draudzene Zelma Vanaga, kas rakstīja dzejoļus un publicēja avīzē. 24. 08.1943. Kurzemes Vārds ZELMA VANAGA (leitnanta A. Aļļes piemiņai) Kvēlās galotnes Kvēli kā galotne blāzmotā rītā Iedegies spēji Tu likteņu vējos, saulainas dienas, lai latvieša tautai pāri šiem nicības viesuļiem nestu. Kvēli kā galotne svētākā degsmē ziedoji tēvzemei darbu un sirdi. Andrejs brauca ar lauksaimniecības biedrības Centība smago mašīnu. 5

Cienāju brāļus Andreju un Miķeli - ar āboliem no pašu dārza. Nākamo brāli Jēkabu, kurš bija beidzis inženierus Liepājas tehnikumā, iesauca vācu armijā, darbojās frontē kā ieroču meistars. Kad fronte bija atnākusi līdz Jelgavai, brālis slimoja ar plaušu karsoni un tika ievietots Jelgavas slimnīcā, no kurienes visus ievainotos un slimos karavīrus aizveda uz Vāciju. Jēkabs palika tur un pēc kara studēja tālāk indženierzinātnes, bet nebija līdz galam izārstējies. Viņš mira 1950. gadā Vācijā. Brāli Pēteri paņēma vācu armijā no tehnikumu sola un aizsūtīja uz mācībām, pēc tam uz Vāciju. Atgriezās, sāka dzīvot Rīgā, izveidoja ģimeni, strādāja par šoferi. 1945.gadā uzzinājām, ka visa tā leģionāru grupa, kurā bija brālis Jānis, krita krievu gūstā. No Vācijas atsūtīti uz Maskavu, kopā ar biedriem ievietots lēģerī. Vēlāk tika ieskaitīti krievu armijā. Sākās paku sūtīšana māsai uz Sibīriju, brālim uz lēģeri, bija prieks, ka izdzīvojuši. Brālis rakstīja, ka daudziem brauc piederīgie un ved bagātīgu cienastu naudas izteiksmē, un tiek mājās. Kur tētis savāca lielāku naudas summu, es nemaz nezinu, bez naudas līdzi ņēmu arī pārtiku un 1946. gada maijā devos ceļā kopā ar vienu puisi no Kalnišķiem, kura brālis arī bija lēģerī. Rīgā satikām stacijā vēl divus puišus, kas ar lieliem koferiem brauca to pašu ceļu. Mums piebiedrojās viena krievu virsnieka ģimene un lūdza, vai nevaram visi turēties kopā. Mums bija jābrauc līdz Narvai, kur pēc tam jābrauc uz citu staciju. Virsnieks stāstīja, ka iepriekšējo nakti Narvā viss vilciens esot aplaupīts. Turējāmies kopā. Naudiņu ieliku zeķē. Vilciens bija pārpildīts, daudziem nebija naudas, ko biļeti nopirkt. Kad vilciens sāka kustēties, tas aplipa ar braucējiem. Kā viņi varēja noturēties? Skats bija neaizmirstams. Kaut kas tāds nebija redzēts. Uzzinājām, ka mums jābrauc tālāk ar 6

automašīnu. Virsnieks dabūja vienu armijas mašīnu un tā tikām uz otru staciju, brauciena laikā dabūjām izjust dziļās lauku bedres un redzēt kara sekas. Aizbraucām, bet man bija iedota nepareizā biļete. Visi kopā turējāmies, gaidot vilcienu, puiši teica, ka viņi ieskries paņemt tālāko biļeti. Virsnieks ar sievu un vienpadsmit gadus veco meitiņu, es un viens puisis ar visu bagāžu palikām gaidīt. Tikko mūsu puiši attālinājās, mums apkārt izveidojās svešu cilvēku loks. Iekliedzāmies, puiši atskrēja atpakaļ. Samaksājām pavadonim un ielīdām vagonā, tā laimīgi nokļuvām galā. Tālāk pa lielu meža ceļu bija 7 km jāiet kājām. Retumis kāda maza koka būdiņa, kur loga stikla vietā dēlīte. Rīts bija kluss un skaits, tad pagadījās pretim liels kazu bars, ko apsargāja ganiņš ar suni. Brāli satikām pie kādas krievu sieviņas. Mani apavi tikko turējās kājās, jo tie nebija vairs jauni. Atpūtos un no rīta atkal devāmies atceļā. Mums ieteica braukt pa citu maršrutu caur Tartu; laimīgi atgriezos mājās. Pēc brauciena pie brāļa, man radās ticība, ka brālis tiks atbrīvots un es varēšu mācīties. Brāli atbrīvoja 1950.gada pavasarī, bet mans sapnis par mācīšanos palika tikai sapnis. Mana jaunība Visam pa vidu vēl kara gadi, bēgļu gaitas, posts un izmisums, zaudējuma sāpes un jaunas dzīves sākums, un mani nepiepildītie sapņi. 1944.gada rudenī no visiem bērniem es vecākiem biju palikusi viena ar lielo darba slodzi un bēdām. Togad bija ļoti dāsns rudens ar bagātīgu ražu, bijām izkūluši daudz labības. Kaut arī visapkārt dunēja no biežiem uzlidojumiem, mēs dzīvojām samērā mierīgi. Liepāju bieži bombardēja. Tā vecāki sagaidīja māsu ar bērniem, kas atbrauca pie mums. Nams Liepājā, kurā māsa ar ģimeni dzīvoja, uzlidojumā laikā stipri cieta. Visi kopā jutāmies nedaudz drošībā, cik nu kara laikā vispār var būt drošs. Vecāku sirds kļuva mazliet mierīgāka, redzot sev tuvumā vēl vienu meitu un mazbērniņus. Oktobrī mūsu sētā iebrauca liela vācu karaspēka daļa, strauji tuvojās fronte, pāri lidoja lidmašīnas, bet par cik mums māja bija koku ieskauta, ka no gaisa neko nevarēja atklāt, tad vācieši mierīgi atpūtās; mums bija lielas ēkas. Tēvs paredzēja, ka nebūs labi, teica, ka graudi un lopi jāizved. Sabērām graudus maisos un salikām pajūgos. Ganāmpulku pārvietojām uz tēva māsas Katrīnas Balceres mājām Galējiem, kas atradās starp Nīcu un Kalnišķiem, skaistā vietā pašā meža stūrī. Jānis un Katrīna Balceri. 7

Balceriem bija lielas mājas un lieli aploki, kuros iedzinām mūsu ganāmpulkumammīte ganāmpulkā bija ielikusi visu savu dzīvi, lai tas būt veselīgs, ražīgs. Katrīnas vīrs bija mežsargs. Šāvieni bija nedaudz pieklusuši, tad atnāca karavīrs ar šauteni un apcietināja tantes vīru Jāni, aizveda prom, palika tante viena ar meitiņu. Māsa Kate Sedola ar saviem mazajiem bērniem un māmuļu aizbrauca 3km tālāk pie radiem- tēva krustdēla. Tur man vajadzēja ar divjūgu pajūgu aizvest labības maisus, izkraut un atgriezties atpakaļ tēva mājās. Tētis palika viens mājās pieskatīt saimniecību, jo cūku kūts bija pilna ar rukšiem, vistu kūts pilna ar vistiņām. Sedolu ģimene. Kad aizbraucām, steidzāmies izkraut labību, lai varētu braukt atpakaļ. Nejauši garām aizskrēja vācu zaldāts, saucot: Curik, Curik! Saprotam, ka fronte ir ļoti tuvu. Pēc brītiņa viņam sekoja krievu triecienvienība. Atņēma mums visus zirgus, es vairs nekur netiku. Uztraucāmies, kas ar tēti. Sāka nākt šāviņi, lidmašīnas lidoja un meta bumbas. Vietā, kur bija novietots mūsu ganāmpulks Galēju mājās, ieradās liela vācu tanku vienība. Uzlidojumā nodega visas ēkas, skaistā, lielā māja un viss mūsu skaistais ganāmpulks. Manas māmuļas darba augļi palika pelnos šajā jezgā. Kā brīnums ieradās māsas vīrs Jēkabs, kā viņam tas izdevās, vēl šodien nezinu. Jēkabs labi mācēja gan vācu, gan krievu valodu, bijis reiz Latvijas armijas virsnieks, demobilizējies un strādāja ostā. Vakarā abi ar Jēkabu gājām uz karavīru nometni meklēt zirgus; paldies Dievam, vienu atradām. Vairāk neuzdrošinājāmies tuvoties nometnei. Kad izbraucām no mājām, tētis bija ratos ielicis mammītes pūra lādi. Mēs nemaz nezinājām, kas tur iekšā. Vairākas naktis mani moka sapnis, tāda kā vīzija, ka notiek kratīšana. Stāstu Jēkabam un ejam skatīties, kas lādē- tur, ak, šausmas- tētis kastītē ielicis Latvijas karogu, frontes binokli, brāļa Dzelzs krustu, dažādas nozīmītes. 8

Kur dzīvojām, tiem nemaz nevarējām to teikt. Ierakām kastīti stallī. Otrajā naktī bija uzlauzta klēts, un viss izvandīts, arī mūsu lāde. Kādi tie zaldātiņi bija - slapji, izmirkuši, dubļaini! Kā viņi ienāca, tā nokrita atpūsties. Tā triecienvienība aizgāja tālāk. Tad kādu dienu ieradās divi stalta auguma krieviski runājoši virsnieki. Viņi meklēja telpas, kur nakti atpūsties. Sapratāmies labi, jo māsas vīrs labi runāja krieviski. Likās, ka viņi ir atbildīgie par frontes darbību. Viens no viņiem pienāca man klāt, pārlaida roku pār maniem matiem un teica: Baltā, es tevi aizvedīšu uz Maskavu savai mammītei parādīt (krievu val.) Uztraucāmies visi, jo katru dienu, kad pārnāca, viņš atkārtoja: Ja tebja uvezu (Es tevi aizvedīšu.). Labību izkraujot, man bija iekaisusi kreisā roka, laikam bija piemetusies roze. Roka sāka neganti sāpēt, kļuva sarkana un pietūkusi. Vienu dienu virsnieks atnesa latviešu valodā tulkotu bildinājumu. Atbilde jādod divu dienu laikā. Man ar roku kļuva arvien sliktāk, nolēmām, ka nav tēva un bez viņa ziņa neko nevaram atbildēt. Virsnieks uz to atbildēja, ka, gan tētiņš atradīs, un katru dienu turpināja: Ja tebja uvezu! Pēc stundas redzējām, ka nāk karavīrs ar šauteni, lai mani aizvestu uz fronti ierakumus rakt. Parādījām manu roku, kura bija kļuvusi arvien sliktāka - jau līdz elkonim tā bija pietūkusi un sarkana. Jēkabs karavīram teica: Tas nav iespējams, kā tad viņa raks, ja roka tāda slima? Karavīrs paskatījās un teica: Ķeper jasno un aizgāja. Kas ar viņu notika, to gan nezinām. Viņš taču neizpildīja pavēli. Pievakarē sētā ieauļoja virsnieks, nokliedzās: uvezu, un aizauļoja atkal prom. Otrā dienā mums bija pavēle - atbrīvot māju. Savācām savas nedaudzās mantiņas un visi mamma, es, māsa un māsas vīrs Jēkabs ar bērniem, tante ar mazo meitiņu - devāmies prom. Žēl bija tantes, viņai palika visa iedzīve, cik tu paņemsi līdz. Man un Jēkabam bija tik, cik mugurā un pārtika. Aizbraucam uz Rucavu, apmetāmies izsūtītās māsas mājās. Tur šķūnī bija savākts siens un malka, bet telpas tukšas, vienīgi gultas bez matračiem, ķeblītis, kāds katliņš. Gultās salikām sienu, bet pāri nebija, ko pārklāt. Atradām kādu segu mammītei, māsas bērniem, jo no mājām bijām izbraukuši tikai uz pāris dienām. Bijām bez pārtikas. Mammīte satika jaunības dienu paziņu, vienu vecu māmuliņu ar meitu, kas savā saimniecībā divas vien palikušas. Abi ar Jēkabu gājām līdzēt darbos. Vienu dienu ienāca virsnieks un jautāja, vai mēs mākam vārīt ziepes. Sarunājām, ka piekritīsim, mammīte zināja, kā tas darāms. Atveda mums ziepjakmeni un kritušo lopu kaulus. Lai mani neaizsūtītu darbos uz dzelzceļa, es tiku piesaistīta Jēkabam kā palīgs šai darbā. Tā varējām arī kaut ko iegūt no pārtikas, iemainot gabaliņu ziepju pret pārtiku. Kādu dienu nāca pārbaude - viens milicis, virsnieks un zaldāts. Par cik mēs nevarējām pierādīt, ka esam vietējie, viņi izdarīja kratīšanu. Lādē, kuru tēvs bija ielicis ratos un salicis dažādas mūsu ģimenes mantas, atrada austiņas, kuras brālis bija uzmeistarojis, lai klausītos mūziku. Man prasīja: Kur ir raidītājs, kam 9

tas pieder? Teicu, ka tās ir mana brāļa. Mani apcietināja un veda (kājām)uz Lietuvas pusi. Nonākot pie upītes, man lika apstāties. Labajā pusē bija mājas, sapratu, ka tur ir bēgļi, un karavīriem jāiet pārbaudīt. Vienu atstāja sardzē pie manis, pārējie iegāja pagalmā, bija dzirdamas skaļas, augstos toņos paceltas balsis. Zaldātiņš sāka nervozēt un brīdināja, ka man jāstāv uz vietas, bet, ja mēģināšu bēgt, mani nošaus. Ejot es visu laiku domāju, ja vien būs iespēja, es bēgšu, ja arī mani nošaus. Gan jau atradīs, bet, ja mani aizdzīs uz Lietuvu vienā bruncītī, kas ar mani tur notiks, kas mani atradīs. Tikko zaldātiņš bija aiz stūra, skrēju uz lauka pusi, ielēcu grāvī, tur metos skriet, brīžiem rāpus. Atjēdzos pie kāda šķūņa, tā laimīgi nokļuvu atpakaļ pie savējiem. Tagad domāju, ka mani pasargāja māmuļas lūgšanas. Kad mani veda prom, visi bija iznākuši sētā un mammīte nometusies ceļos lūdza Dievu. Tad mūs no mājas izdzina, jo sāka veidot telpas slimnīcai. Nokļuvām pašā Lietuvas malā, vienās mājās, kurās dzīvoja divi vecīši. Kad 1945. gadā bija kapitulācija, es un vēl viena sieviete nācām kājām uz mājām, Jēkabs brauca ar riteni. Tuvojoties Nīcai, skats bija atbaidošs. Visur armijas daļas. Ienākot sētā, saņēmu sveicienu: Stajaķ!, bet tur jau bija tētis, kurš mani sākotnēji neatpazina, bet atkalredzēšanās prieks bija liels. Dzīve jāsāk no jauna Kāda gan izskatījās reiz sakoptā, skaistā, puķēm bagātā lauku sēta! Ne logu, ne durvju, kūts viens posms izgāzts - bija redzams, ka tanks izbraucis cauri. Pa logu izmesta tēva bibliotēka, tā visa bija izmirkusi. Tanku sliede gājusi pāri un mani zīmējumi - vējš lapas dzenāja pa visu mūsu sētu. Gribējās raudat, kliegt, bet nespēju, tik ļoti sāpēja. Piegāju pie savas rīta liepas, noglāstīju un solīju, ka šī sēta atkal atgūs savu krāšņumu un labestību. Atgriezušies mājās, sākām trijatā saimniekot. Māsa ar ģimeni atgriezās Liepājā meklēt sev jaunu dzīvokli. Tāpat kā mēs, arī viņi sāka visu no jauna, uzlidojumā laikā viņu dzīvoklis ar visu iedzīvi gāja bojā. Brīvdienās brauca mums palīgā. Izglābtie graudi un dažas mantas, ko tētis bija paguvis izvest, deva mums lielu atspaidu. Graudus pārdodot, mums bija iespēja iegādāties dažus mājlopus. Vienu gotiņu iedeva radiniece. Atsākot dzīvi mūsu saimniecībā, man bija jāveic visi smage darbi gan aršana, gan sēšana, pļaušanas, bet tētis deva padomu, kā tas viss jādara, tad vēl uzlika izcirst meža normu, lai no mājām nepadzītu. Tētis pie fiziskiem, smagiem darbiem neko palīdzēt nevarēja, ar visu bija jātiek pašai galā, jo viņam stipri traucēja bruka. Reiz, pildot meža normu, pienāca mežsargs Opelts un sacīja: Es gribu redzēt, skuķīt, cik ilgi izturēsi. Mani par bagāto Ķeru meitu agrāk sauca, domāja, ka neizturēšu, bet izturēju, normas izpildīju. Es ieliku visu savu būtību, visus savus spēkus, savu mīlestību šai sētā, ticēju, ka mums izdosies atjaunot. 10

Meža darbos. Mums veicās, jo 1945.g. rudenī jau nopirkām prāvu bullīti, kas deva darba spēku. Par sēklošanu naudu neņēmām, bet lūdzām nākt palīgā pie darbiem, palīgi vienmēr bija. Arī sivēnmātei piedzima sivēntiņi. Ar labestību un prieku saimniekojām, savos Upes līčos bija nozāģēti visi lielie koki. Malka pilsētā bija dārga. Braucu kārtīgu vezumu tirgot, jo nauda bija nepieciešama. Izdevās, kaut gan man bija 19 gadi. Kamēr aizvedu pircējam, pienāca vēla vakara stunda. Atpakaļceļā biju nonākusi pāri Toseles tiltam, garām pabrauca smagā mašīna. Gaismā ieraudzīju, ka vairāki stāvi cenšas izlēkt no mašīnas. Mans pajūgs tuvojās pasta ēkai, no ēnas puses manīju nākam vairākus stāvus, ar pātagas palīdzību paskubināju zirgu skriet ātrāk. Tas sāka auļot. Tā es izglābos. Vēlāk uzzināju, ka ražas novākšanas talkā bija atbraukuši jūrnieki no kādas karaspēka daļas. Iepriekšējo nakti bija sasists un aplaupīts kāds liela auguma zemnieks. Man braucot, arvien dzima jauna tēma, ko zīmēšu, ko skicēšu, vai tie būs dabas skati, vai kas cits. Tam visam piederēja dažas nakts stundas. Reiz atbrauca mākslinieks, gleznotājs Voldemārs Gūtmanis, ar sievu Dzidru (dzintara apstrādes māksliniece), viņš augsti novērtēja manus darbus, ka es pārspējot ceturtā kursa zīmētājus. Tētim patika mani darbi, viņš bieži aicināja, lai paskatos saulrietu. Teica: Paskaties, vai nav skaista glezna! Stādījos priekšā šo vīziju, ka jūras viļņi klusi šļakstās pret krastu, pēdējo saules staru apspīdēti. Man ļoti patika jūra. Es katru brīvu brīdi centos ko uzskicēt, zīmēt, skicēt, gleznot, tas bija mans sapnis, bet es paliku pie sasistas sapņu siles ar dzīļu sāpi sirdī. It sevišķi rudeņos, kad visas manas draudzenes varēja turpināt sevi izglītot un mācīties, es bieži izgāju dārzā, apsēdos uz verandas slieksnīša, nobirdināju pa asarai. Skatījos, kā vējš dzenāja nobirušās lapas, tās klusi 11

čaukstēdamas virpuļoja pie kājām. Liekas, ka viņas nāk mani mierināt. Te vējš sagrieza straujā virpulī un ar noslēpumainu čaboņu aiznesa un izkaisīja pa dārzu, reizē ar lapām arī manas skumjas. Savukārt māmuļa vēlējas, lai pilnībā apgūstu aušanas māku, ko viņa prata ļoti labi. Es vienmēr brīnījos, ko viņa ar četru klašu izglītību tik neizauda; tas bija apbrīnojami - gan no vilnas, gan lina. To rakstu bagātību! Daudzkārt Anna Bumbule (vēlāk tautas daiļamata meistare) nāca pēc padoma, lai palīdz atrisināt kādu sarežģītu auduma rakstu, mammai tas labi padevās. Maiga Aļļe. Lēnām mūsu atjaunošanas darbi virzījās uz priekšu. Sastādījām jaunus augļu kociņus, salabojām sētu, izauga bagātīga raža, vairojās mājlopu skaits. Kūts pildījās ar govīm, rukšiem, aitām un vistu kūts ar klukstēm, dravā vairojās bišu stropi un klētī pildījās apcirkņi. Atkal uz klēts lieveņa rindojās dažāda lieluma stīpotas koka muciņas, gaidot savu rudens pildījumu. Papildus kāda māmuļa man uzticēja dēla izjādēm audzināto skaisto un straujo zirgu, vārdā Gaita. Sapratāmies brīnišķīgi, es no sirds viņu iemīļoju. Darbi ritēja raiti, bija laiks arī svētvakara stundai un svētdienas klusuma atpūtai. No Sibīrijas atgriezās māsas bērni- Alma un Vilnis. Ziemā abi mācījās Nīcas skolā, bet brīvajā laikā palīdzēja saimniecībā. Daudzi neticēja, ka tik īsā laikā var atjaunot izpostīto saimniecību. Tad nāca 1949.gads 1949.gads 25. marts Mūsu pārdzīvojumu stāsts sākās jau 1949.gada 23.marta novakarē. Pie mums ienāca J. Bumbulis, komunists un augsta personība, meklēja tēti. Es paliku saimes istabā, jo bija interesanti, ko gan viņam vajag. Bija laiks, kad Bumbulim bija vajadzīgs tēta atbalsts un palīdzība. Bumbulis prasīja, lai atdod Nīcas krājaizdevumu biedrības seifa atslēgas. Tētis bija nesaprašanā, bet Bumbulis atbildēja- tā būšot drošāk. Tētis 25 gadus vadīja Nīcas krājaizdevuma sabiedrības kasi, seifs atradās kooperatīva veikala blakus telpā. Kooperatīva valde sapulcējās katru sestdienu uz sapulcēm, pieņēma lēmumus, kam jāaizdod nauda un arī saņēma atnestos parādus. Tētis visu dokumentēja. 24.martā abi ar tēti aizbraucām Liepājā uz tirgu, tētis aizgāja 12

painteresēties centrālajā krājkasē, kas notiek. Tur apstiprināja, ka izdots rīkojums un jānodod atslēgas. Braucām mājās, viena ļoti satraukta sieviete mūs sagaidīja, teica, lai uzmanoties, jo naktī kaut kas notikšot un, raudādama aizskrēja. Bijām satraukti, kas notiks, vai apcietinās, vai izsūtīs. Tētis teica, lai es bēgot, ja būs izvešana. Pats palika visu nakti nomodā. Uz rīta pusi viss bija kluss, neviena mašīna nebrauca, domājām, ka izsūtīšanas nebūs. Abas ar mammīti bijām apdarījušas rīta cēlienu kūtī, izsaukušas un sakopušas lopiņus. Ienācām istabā, gāju modināt māsas bērnus- Vilni un Almu, lai pošas uz skolu. Viņi bija atgriezušies no Sibīrijas, no1941.gada izsūtījuma. 25.marta rītā piegāju pie loga atvērt aizkaru un ieraudzīju sētā ienākam četrus bruņotus vīrus. Iekliedzos: Tēti, mums nāk pakaļ!. Bērni iemuka stūrī, bet es nevarēju pakustēties, nevarēju ne raudāt, ne kliegt. Ienāca virsnieks, karavīrs un Ozols Jēkabs (tepat no ciema) un viens rupjš, melnīgsnējs vīrietis. Ienāca un likās pārsteigti, te nekas neesot ko pārmeklēt. No blakus istabas iznāca mani vecīši, tētis, kā parast, baltā linu kreklā, mamma baltā lakatiņā un priekšautā. Tētis saņēma māmuļas roku, sejā bija lasāms izmisums, bailes, žēlums. Tētis vienmēr saņēma mammītes roku, kad bija kādas nepatikšanas un tik ilgi turēja, līdz viņa pasmaidīja, tā arī šajā reizē. Bija jāatstāj dzimtā sēta, iekoptie lauki, lopi. Tās bija tādas sāpes! Es biju ieķērusies loga palodā, stāvēju kā piekalta. Virsnieks jautāja: Pačemu ti bļednaja (Kāpēc tu balta), kas tie par bērniem? Atbildēju: Šķoļņiki (skolēni). Noskatījās uz mums, apsēdās pie galda, nolasīja izsūtīšanas lēmumu. Deva 15 minūtes, lai sakravātos, bet mēs stāvam. Tad virsnieks deva rīkojumu, lai palīdz. Karavīrs ļoti aktīvi sāka darboties, paprasīja, kur siltās drēbes. Norāva no gultām segas, salika spilvenus, salika ziemas puskažokus un citas drēbes. Ozols laikam bija nonesis miltu maisu, bet mēs kā bez prāta, tik stāvam. Pagrabs bija pilns ar produktiem, bijām kāvuši cūku, bija sagatavots speķis pārdošanai un arī pārējais, bet neko nepaņēmām. Braucot garām Brūnu sētai, Brūnene izskrēja un iesvieda ratos divus maizes kukuļus. Viņa laikam zināja, ka bija gaidījusi. Aļļu ģimene Sibīrijā. 13

Zaldātiņš kaut kā ļoti rūpējās, laikam bija mūs žēl. Nīcas centrā palīdzēja savākties, tāpat pie vilciena. Vagonā bijām pateicīgi par kažokiem un segām. Vecāki palika lejā, man vajadzēja nomitināties uz augšējām nārām. Automātiski tiku pie lodziņa, vienkārši nebiju spējīga ne ko domāt, ne runāt. Kad aizcirtās vagona durvis, sāka klabēt vagona riteņi, tad tik sāku atjēgties. Kas ar mums notiks, kā mani vecīši izturēs. Uz apakšējām nārām bija vēl daudzi. Domāju, ka tie bija mūsu kaimiņi- Sīkļi, Sapati, Koši un citi. Kad tikām tālu Krievijā, tad reizēm atvēra durvis, izgājām ko dzeramu, ēdamu dabūt, arī kurināmo vajadzēja sameklēt. Jo tālāk braucām, jo vēsāks kļuva. Omskas apgabalā vilciena pieturas bija biežākas. Bija redzams, ka piebrauc mašīnas, pajūgi, un izkāpj cilvēki, izliek savas mantas, bet mūs ved un ved tālāk. Beidzot arī mūsu vagona durvis atvērās. Stāv buļļu pajūgi, liek krāmēties. Es pasaku, ka nekāpšu tādā pajūgā. Viens no apsardzes uzkliedza: Vot princesa, galu galā biju spiesta kāpt tai pajūgā. Pajūgu vadīja gadus 18-19 gadus vecs zēns, ragavas zemas, iekšā salikti salmi. Sakravājušies, devāmies ceļā, zēns pajūgu ļoti steidzināja, es vairāk gāju kājām. Labi, ka zaldātiņš bija iesviedis kažokus, nebija tik auksti. Pa dienu diezgan spēcīgi sildīja saule, radot ceļā diezgan lielas ūdens peļķes (lūžņas). Braucām visu dienu. Vakarā vēlu iebraucām rajona centrā Okoņešņikovā. Uz brīdi novietoja centra pakalpojuma kantora pagalmā. Telpās varēja iedzert siltu tēju. Atpūtas brīdis bija ļoti īss, agri no rīta atkal devāmies ceļā. Kilometriem tikai klajumi, stepe un vietām vēl sniegs, ūdens peļķes. Ap pusdienas laiku izbraucām cauri vienai sādžai, pievakarē nonācām citā -galamērķī. Kur citi pajūgi, to nezinājām. Mūs novietoja mājiņā, kur bija viena liela istaba vidū, istabas stūrī mazs teliņš, pie sievietes (posmu brigadieres ) ar diviem bērniem, meitenītei 10 g., zēnam mazāk, kādi 5 gadi. Vecākiem viņa atļāva nakšņot savā dzelzs gultā, bet man ierādīja vietu uz drēbju kastes. Atkal bija labi, ka bija kažociņi. Saņēma mūs draudzīgi, jo tētis labi pārvaldīja krievu valodu. No rīta sakārtojām savas mantiņas, cik nu bija. Drēbes atbrīvojām no kukainīšiem, pašiem bija jāiet pirtī, pēc tam feldšeris apskatīja. Mammītei bija problēmas ar ēst gatavošanu, jo nemācēja ar kruķiem un podiem rīkoties. Izrādās, arī malkas trūkums valdīja. Par cik saimniecei bija govīte slaucama, pirkām pienu. Nākošā dienā man saimniecei jābrauc līdzi stepē 7-8km brigādes māju sakopt. Bija sējas laiks; kas strādāja zemes darbus, tie dzīvoja tajā mājā. Kopā ar mums brauca divas krievietes, sākām darbu. Govs mēsli jāmīca ar māliem, tad jāliek ar rokām uz sienas, kur spraugas, jānolīdzina. Man lika paskatīties, kā darāms, jo biju pārsteigta, ka tā dara. Saimniece teica: Ķeper učis! (tagad mācies). Pusdienās man lika izvārīt kartupeļus ar mizu, laukā sakūru ugunskuru, iedeva lielu nolietotu spaini. Ūdeni pasmēlu no lūžņas un izvārīju. Atbrauca ar zirga pajūgu kara invalīds, brigadieris ar parupju valodu, par ko sievietes uzjautrinājās. Atveda kantaino maizīti, ko sadalīja vienādās daļās, uz galda izbēra sāli, bļodā ielēja negaršīgu eļļu. Kartupeli pamērcēja eļļā tad sālī un pusdienoja. Es neko nespēju ieēst, pārējie likās apmierināti. 14

Vakarā, kad pārbraucu, tētis teica, ka viņam būs jāiet strādāt smēdē par uzsitēju, tad ar tēti būs cauri, jo bruka bija nejauki izspiedusies. Izrādījās, ka esam nokļuvuši ļoti nabadzīgā kolhozā Uorošilvs. No rīta atkal piejāj priekšsēdētājs, pātaga rokā un saka un saka: Starik na kuznu (vecais uz smēdi). Es izlēcu tētim priekšā, izpletu rokas un saucu: Ņekuda on neiģot (nekur viņš neies). Priekšsēdētājs ar izbrīnu paskatījās uz mani, es pa to laiku jau biju pacēlusi tēta kreklu un parādīju bruku. Tad tētim nelika vairs iet darbā. Mamma pēc visa piedzīvotā izskatījās ļoti vecīga un morāli sagruvusi, arī viņai nelika iet strādāt. Es varēju būt mājās, bet vakarā man jābrauc uz stepi, jāpiedalās sēšanas darbos. Aizveda un iedeva kaut kādu gaismekli, man jāiet pa traktora malējo sliedi, lai var redzēt taisni sēt, jo vienā pusē nebija lukturis. Tā nostaigāju visu nakti. Stepē zemes gabali bija ļoti gari, ar bērzu birzi galā. Laiks jau diezgan silts, un birzītē sāka mosties dzīvība ar putnu čivināšanu, ar skaļiem tračiem. Nezinu, kas tie bija pa putniem, tītari vai rubeņi, bet ņēmās skaļi. Uz rīta pusi izbeidzās sēkla, un es varēju iet mājās. Bija tāda tukšuma sajūta. Mammīte gatavo pusdienas. Nācu pa celiņu, kuram vienā pusē mežs ar daudzām apsēm, otrā- stepe. Labi, ka nezināju neko par klejojošiem vilkiem. Ceļā biju apmēram stundas 2 3 stundas, kad tiku mājās, bija jau pāri astoņiem, saimniece mani ar lielu nepacietību jau gaidīja. Jābrauc pēc malkas, mājās nav nemaz malkas. Redzot, ka esmu ļoti nogurusi, ļāva atpūsties, bet vakarā man noteikti jābrauc uz mežu pēc malkas. Esot sarunājusi pajūgu, ko vakarā atdzīšot. Saimniece pa dienu aizbrauca brigādes mājiņu izbalsināt, un tur palikšot salasīt žagaru malku. Vakarā es gaidu, gaidu sāk jau krēslot, beidzot tas pats puisis, kas mūs līdz šejienei atveda, atdzen bullīšu pajūgu. Rati lieli, grīdā apaļkoki un pie pašām buļļu astēm maza dēlīte. Stāvu kājās, iedeva man garu maksti, ar ko jāpiebiksta bullīšu mugurām, lai viņi neapstātos. Es ar tādu nemāku braukt. Bullīši visu dienu strādājuši zemes darbus, ecējuši, pārguruši. Mani brīdināja, lai neļauju apstāties, tad es viņus vairs nepiecelšot. Pabakstu un saucu: cop cabē. Vēža gaitā virzāmies uz priekšu, bet nezinu, vai esmu uz pareizā ceļa. Reizēm pieturos pie dēlīša, jo uz apaļkokiem nostāvēt grūti. Saimniece teica, ka viņa jau 15

dzirdēšot, kad es braucu, lai tik uzsaucu cop cabē. Braucu, braucu, no lieliem apšu kokiem ir tāda klusa čaboņa, tā savādi. Ir jau pusnakts, bet no saimnieces ne vēsts, kājas ar pagurušas. Aust jau rīts, bet saimnieces vēl arvien nav, vienīgais mierinājums, ka aust jau rīts, gan jau kaut kur atradīšu, gan jau bullīši izturēs. Saucu vairākas reizes cop cabē, cop cabē, tad saimniece izskrēja. Pa abām veikli sakrāvām pamatīgu vezumu. Kamēr krāmējām, bullīši dabūja drusku atpūsties, pamalē gan pacēlās tumši mākoņi. Atpakaļceļā pajūgu ar vezumu vadīja saimniece. Uznāca nejauks vējš un lietus, man mugurā tik bruncītis un jaciņa, saimniecei bija pufaika. Mākoņi likās tik zemi un draudoši. Izlijām pamatīgi. Pārbraucām, brigadieris sagaidīja ar asu vārdu šalti, ka tik vēlu atgriezušās. Veikli izsviedām, saimniece aizskrēja darbā. Iegāju pārģērbties un atpūtos. Vecīši solīja, ka viņi pamazītēm malku drusku pievākšot. Maiga Aļļe un Vilma Raņķe. Nolikos uz savas kastītes, pamodos, bet nevarēju vairs piecelties un pakustēties. Bija liela temperatūra, satraucās arī mani vecīši. Pārbrauca saimniece un aizskrēja pie feldšera, kurš dzīvoja mūsu ielā, viņš atnāca un sāka mani ārstēt. Biju satraukta - ja nevarēšu strādāt, kas tad ar mums notiks, jo maizi deva tik tiem, kas strādā. Feldšeris noņēmās ar mani divas nedēļas un tad bija nolemts sūtīt mani uz 40 km attālo slimnīcu. Nav jau ar ko mani aizvest, arī apsardzei jābūt, ir sējas laiks. Saimniece ar nervozēja, pašai divi bērni un vēl mani vecīši, kā izdzīvos. Sīkļu ģimene, kas dzīvoja rajona centrā, bija uzzinājuši, ka esmu slima un mani grib vest uz slimnīcu. Sīklenīte bija no rīta gājusi stāvēt rindā, lai dabūtu ķieģelīti, kuru mums ar pastu atsūtīt. Sīklis bija gājis uz komandantūru un teicis, ka manus vecīšus ņems savā atbildībā, kaut gan vēl mājiņa, ko bija sācis būvēt, nebija nepabeigta. Tā tikām pārcelti uz rajona centru, nomitināja mūs mežsargu ģimenē, vīrs ar sievu, dēls kritis karā. Mežsarga sieva bija ļoti labestīga, rītos ienesa krūzīti piena. Centrā bija ambulance, kur ārstējos, un tā pamazām tiku uz kājām. 16

Brāļi - Jēkabs un Jānis Sīkļi - beidza būvēt mājiņu un mēs no mežsarga ģimenes pārcēlāmies pie Sīkļiem. Tur sanāca maza kvadratūra. Istabiņa bija par mazu, lai varētu mūs trīs pieņemt. Es gāju nakšņot pie otras Sīkļu ģimenes, pie Vilmas Raņķes gulēt. Esmu šai ģimenei dziļu pateicību visu mūžu parādā. Brāļi Sīkļi ar dēliem. Šī ģimene ir izlīdzējusi ļoti, ļoti daudziem. Pie Sīkļiem nāca Reinfeldes kundze, par cik Sīklis bija pakalpojumu kombināta galdnieka darbnīcas vadītājs, tur arī bija šūšanas cehs. Sīklis bija sarunājis brigadieri, lai Reinfeldi pieņem darbā, un viņa pierunāja arī mani (Reinfelde nebija no Otaņķiem, bet no citurienes). Gāju, jo man bija nepieciešams darbs, citādi, no kā mēs dzīvotu. Aizgājām abas. Iedeva šūt suņu kažoku ar īlēnu un adatu. Bijām priecīgas, kaut gan darbs nebija viegls. Otrā rītā atbrauca komendants un kolhoza priekšsēdētājs. Pateica: Kas jums atļāva strādāt, braucam! Abas nozīmēja kolhozā Ļeņina ceļš - mani dārzkopības brigādē, bet Reinfelda kundzi pie vistām fermā. Dārzkopības brigadieris Zaharovs bija stalts, labsirdīgs vīrs. Man prasīja, vai es mācētu izvagot kartupeļus, sacīja, ka māku. Petris Jānis bija izstāstījis, ka kartupeļus vaig (vajag) vagot, lai labāk augtu. Viņš bija uztaisījis vieglu un ērtu spīļarklu. Prasīju, ka man vajag kādu, ka vadātu zirgu. Aizgājām stepē, kur bija iestādīts paliels lauks, iedeva poļitruka puišeli un sākām vagot. Zēns vadāja zirgu, kad nāca pusdienas laiks, sacīja, ka gribot atpūsties. Zēns pamuka. Gaidīju, gaidīju, tad paņēmu zirdziņus un gājām mājās. Tā mēs ar zēnu darbojāmies visu nedēļu. Darbu pabeidzām. Pēc tam vajadzēja pastrādāt pie siena un salmu kaudzes darbiem. Spirģis ar divjūga ratiem un vēl pāris krievu tautības cilvēki; salmi bija stepē jākrauj lielās strīpās. Kad ganāmpulku no stepes sāka pārvietot uz centra kūtīm, man lika piestrādāt par slaucēju, pieņemt grupas. Grupā pārsvarā bija jaunas gotiņas, kuras ziemu būs slaucamas. Biju satraukusies. Klētij jumta nebija, arī sienas no žeģiem un pakojumiem. Latvietes bijām četras, trīs krievietes. Vienīgā barība kliju salmi un ūdens. Dzirdināt vajadzēja dzīt ārā pie siles. No akas ūdens jāsmeļ ar spaini. Ar jaunajām gotiņām strādāju katru dienu. Nebija tālu labības bokss, pāris reizes gāju, lai paņemtu labību gotiņām. Sīklis mani brīdināja, ja noķers, domās, ka zodz priekš sevis. Paklausīju. Šis laiks man bija ļoti, ļoti smags. Rītos gāju agri, ja gadījās purga, tad dažreiz apsaldējos, jo apģērbs nebija tik ciešs. Dažreiz teliņi piedzima un neceļas augšā, reizēm sedzu un berzu ar salmiem, lai tik nenobeigtos. Teliņus vajadzēja 17

iemācīt dzert pienu, tad varēja atdot teliņu kopējai. Salmus katru dienu divi pajūgi veda un svieda uz griestiem salmus. Pamanījos savākt vairāk, lai teliņiem būtu siltāk. Kad sāku slaukt govis, tad nopirku gumijas termosu un drusku ielēju pienu, lai aizvestu vecīšiem. Lai nenoķertu, piesēju termosu pie vēdera. Ziemā, kad vajadzēja lopiņus dzīt ārā, lai padzertos, bija ļoti grūti, man bija lopiņu žēl. Spaini izsmēla un līdz ielēja silē, tas jau sasala, un ja nu vēl uznāk purga, tad lopiņi piebāž degunus un skrien atpakaļ. Pēdējā gotiņa, kurai vajadzēja drīz būt teliņam, kad izlaidu dzirdināt, pamuka. Atradām tālu no fermas krūmos, paldies Dievam. Ir bijuši gadījumi, kad neatrod, jo šeit daudz vilku. Pavasarī visu ganāmpulku pārvietojām uz stepi, 10 km no fermas. Tur bija daudz labāk, lielā brigādes ēkā vienā telpā dzīvoja latvietes, otrā krievietes, citā gani un apsargi. Zirga gani bija mazāki, tie dzīvoja aulās. Brigadieris atveda maizi, jo kolhozam pašam bija ceptuve, reizēm jaunlopu gaļu kopējai lietošanai. Gani aitas apsargāja visu nakti, kurināja uguni, jo apkārt klaiņoja daudz vilku, kas uzbruka un saplosīja aitas. Maiņas kārtībā katrai slaucējai pēc vakara izslaukuma bija piens jāaizved uz pienotavu, jāatdod un jāgaida, kad pārstrādā. Vājpiens jāatved uz fermu centrālo daļu un jādod teļu kopējai. Vienmēr kabatā turēju sērkociņus un papīra gabaliņu, ja gadījās sastapt vilku, situ ar aizdedzināto papīru. Tad saslima uzskaitvede, un es sāku taisīt izslaukumu kopsavilkumu. Anuškai (grāmatvede) tas patika, un vienu dienu man lika šeit strādāt kantorī. Aizgāju, bet sapratu, ka es šo darbu nevaru veikt. Nemācēju valodu, kaut gan centos mācīties. Man lika pieņemt kasi, naudu glabāja priekšsēdētāja istabas bufetē. Lika sastādīt sarakstus, lai varētu aprēķināt par darbdienām graudus. Iedeva iepriekšējos sarakstus, ko bija sastādījis noliktavas pārzinis ar četru klašu izglītību. Daudzus uzvārdus nesapratu, atkal jāprasa Anuškai, lai paskaidro. Be, lai nebūtu jātraucē, centos vilkt tāpat tos burtus. Jāaprēķina bija uz kauliņiem; man paveicās, uz kauliņiem mācēju veikli strādāt. Rudenī sāka braukt labības pircēji. Pircēji pirka pudos, bet no noliktavas izdeva kilogramos, arī nauda jāaprēķina kilogramos. Biju diezgan satraukta, lai nekur nekļūdos, arī Sīklis brīdināja, lai esot uzmanīga. Ar oktobra mēnesi strādājam līdz vēlai tumsai, lai līdz novembra svētkiem varētu visu aprēķināt. Tad es saņemu prēmiju par teliņu saglabājumu. Piešķīra palielu teli, to pārdevām. Atnāca galvenais rajona revizors Dbacovs Ivans Dimitrovičs. Pienāca pie mana galda, noskatījās, sacīja, ka skaisti rakstu. Rajonā bija pienākušas trīs atļaujas, ka var neklātienē mācīties Omskas lauksaimniecības tehnikumā. Man abi ar kolhoza priekšsēdētāju Kamenčiku Dimitriju Mihailoviču saka, ka man jāmācās. Es: Tas nav iespējams, es vēl nemāku valodu tik labi. Nekas, iemācīsies!. Iedeva grāmatu, lai mācos, nobeigumā bija izpildkomitejā jāstājas priekšā un jāliek eksāmens. Gāju, vaļinieki kājās, kuri man bija par lielu, mugurā brāļa skaistais 18

puskažociņš, kas arī par lielu. Nostājos komisijas priekšā un kaut ko mēģināju atbildēt vai viņi ko saprata, nezinu. Teica, ka doma esot pareiza un saprotama, ielika man atzīmi 4. Biju pieņemta. Saņēmu bagātīgu materiālu un atkal bija jāburas. Biju uzzinājusi, ka esmu pieņemta neklātienes nodaļā tehnikumā. Tad sāka mani vakaros izsaukt uz komandantūru. Uztraucos. Aizgāju plkst. 23.00, dežurants lika apsēsties un teica, ka boss (priekšnieks) Grīle ar mani aprunāsies. Telpa patumša, pagaišs galds, liekas, ka notiks pratināšana. Ienāk milicis, noliek roku dzelžus uz galda, tad pistoli, pagroza, papēta. Gaidu, gaidu, pulkstenis rāda jau pāri pusnakts stundai. Nu zvana, priekšnieks šodien nebūšot, liek parakstīties, ka klusēšu, eju mājās. Visi mani gaida. Pēc pāris dienām atkal zvana, 11.00 jābūt komandantūrā. Šoreiz tikšanās ar Ļitviņenko. Interesējas par manu un vecāku dzīvi Latvijā. Pastāstu, ka mums bija zemnieku saimniecība un es laukstrādniece. Tad kāpēc es neesmu prasījusi vēlēšanos strādāt kaut vai darbu. Viņš varot man nodrošināt mācīties klātienē un varot nodrošināt ar labu darbu. Pateicu, ka man kolhoza darbs patīk, jo varu savus vecīšus nodrošināt ar pārtiku un citur nekur negribu strādāt. Runāja daudz, lai mani iespaidotu. Vecākus viņi varot ievietot veco ļaužu mājā. Tādu varbūtību es nekad nepieļāvu, savus vecākus gribu kopt un uzturēt pati. Runāja apkārt un apkārt. Lai padomā, kāda man dzīve varētu būt. Sacīju, ka esmu apmierināta, jo esmu ikdienā ar vienkāršiem cilvēkiem un varu labi apgūt valodu. Atkal jāparakstās, varēju iet mājās, kur visi satraukti atkal gaidīja, tas viss man deva drošības sajūtu un prieku turēties. Maiga Aļļe Sibīrijā. Atkal zvans pēc pāris dienām, pie telefona pats priekšsēdētājs Kamenčiks. Aizeju, iesauc mani kabinetā un jautā, ko Ļitviņenko no tevis grib, saku, nezinu. Viņš saka: Tu tikai nepadodies, viņi tev neko nevar izdarīt. Man atkal jābūt 11.00 komandantūrā. Esmu patiesi satraukta, jo biju domājusi, ka pēc sarunas ar priekšsēdētāju vairāk nesauks. Aizgāju, mani sagaidīja dežurants un saka: Tev nākošo nakti 11 30 jābūt pie sarkanās mājas, tur piebrauks mašīna, tev būs jābrauc. Es: Kur? Kāpēc? 19

Dežurants: Neprasi! Skaidrs! Paraksti. Biju ļoti, ļoti uztraukusies, darbā nevarēju koncentrēties. Kur gan viņi būtu mani aizveduši. Kur? Vakarā saģērbos siltāk, visi redzēja, ka esmu satraukta. Negāju pa ielu, bet pa dārziņiem līdz kombināta žogam, tad jau redzēšu, vai tiešām pienāk mašīna pie sarkanās mājas pretī komandantūrai. Tad, kad ieraudzīju, ka mašīna nozīmētā vietā apstājas, biju uz riņķi un skrēju, cik jaudas. Likās, man viņš dzinās pakaļ. Ieskrēju mājā, Jānis smēķēja, pieskrēju un lūdzu, lai arī man iedod kādu dūmu uzvilkt, es vairāk nevaru, man nervi neizturēja. Paldies Dievam, ar to mani uztraukumi beidzās. (Izrādās, ka mēs bijām atbrīvoti 15.februārī, bet saņemšana tik pēc pusgada 1956.g.) Mēs ar Annušku dzīvojām uz viņas ielas, strādājām līdz vēlai nakts stundai. Naudu bufetē arī neatstāju, jo ģērbu brāļa puskažociņu, kam bija dziļas iekšējās kabatas, naudu nēsāju līdzi. To jau neviens nezināja, ka lielāku naudas summu vedu uz banku. Tad radās izdevība nopirkt velēnu būdiņu. Varējām atbrīvot šo labestīgo Sīkļa ģimeni, jo Anniņai sākās skolas gaitas. Visu mūžu nesu dziļu pateicību šai ģimenei, to siltumu un labestību, ko mēs saņēmām. Maniem vecīšiem bija iespējams izdzīvot un atgriezties dzimtenē. Arī citām ģimenēm viņi sniedza savu palīdzību. Būdiņa bija bieza un labi saglabāja siltumu. Nu vajadzēja rūpēties par malkas piegādi. Uz mežu tiku, bet vakarā vēl jābūt darbā. Iedeva lielu vērsi, ar kuru viena baidījos braukt, palūdzu Sīkli Jāni, lai tas atbrauc palīgā. Mežsargs man pasacīja, kur lai braucu, kur varēšu atrast jau daļēji sagatavotu malku. Pārvedu prāvu vezumu bērza malkas. Palaikam strādājam. Būdiņā bija viena istaba, trīs lieli logi un lielā krāsns. To izārdījām un tētis uzmūrēja plītiņu, nu bija istabiņa un virtuve. Par cik bija arī neliela kūtiņa, kopā ar Dangas ģimeni nopirkām govīti un vistas. Dabūjām salmus, graudi bija sapelnīti, varējām piebarot ar klijām. Ūdens gan bija patālu. Govītei kausējām sniegu. Grāmatvedības darbi bija sakrājušies ļoti daudz, arī mācības. Mājās vairs nebija miltu. Dabūju pajūgu un agrāk no rīta braucu uz MTS km 3 samalt graudus. Celt neko necēlu, palūdzu, lai man palīdz. Izdevās ātri samalt, par cik gribēju ar tikt uz darbu, braucu pa taisno celiņu, gar ezeru. Satiku kaimiņieni, tā saka, ka Peļnos notiekot kratīšana. Pārbraucu mājās ļoti satraukta. Sacīja, ka bijis atbraucis komandants un meklē mani, savācu visus savus papīrus un liku, lai tūlīt sadedzina. Vecāki bija nobrīdināti, tikko es pārrodos, tūlīt, lai ierodos komandantūrā. Aizgāju, tur man noliek priekšā uz galda apsveikuma zīmējumu dzimšanas dienā Alīnai Pelnēnai ar uzrakstu Nedrīkst, nedrīkst šeit tuksnesī raudāt. Tici, ka ziedi uz laimi mūs ar brīvībā sauks. 20

Lai es paskaidrojot, kas tā esot par brīvību, ko es cenšoties propagandēt. Nekad ne vienu propagandu es neesmu domājusi, bet gan apsveikumu dzimšanas dienā. Ai, kā ticam tam stāstījumam, kāpēc es nodarbojos ar propagandu. Kas tā par brīvību? Es saku, ka mani vecāki ticīgi un arī es esmu tā augusi. Mūsu brīvība ir debesu valstība. Bija dikti ērcīgs un sacīja: Ķeper pasiģiš, pro svoju nebesnaju svobodu. (tagad sēdēsi par savu debess brīvību.) Es zinu, ka esmu nokļuvusi ķezā. Sēdēju un domāju, kas nu atkal ar mani notiks. Tad pievakarē aicināja, lai parakstu aktu, ka tas ir manis rakstīts. Nācu mājās, bet neraudāju, asaras bija pašā, domāju, ko lai vecīšiem pasaku, ka viņi pateica, ka mani savākšot. Pretim nāca Ženija, tā mani ieraudzīja un sacīja: Kāda tu izskaties, kas noticis? Es biju uz pratināšanu un viņi atļāva no vecīšiem atvadīties, bet ko, lai es viņiem pasaku, un ko viņi darīs bez manis? Visu nakti pārdzīvoju, neatbrauca pakaļ. No rīta, kad aizgāju darbā, uzzināju, ka Alvīna Pelnēna aizvesta. Par kaut kādu dziesmu, sarakstījusi par Staļinu, ko otrreiz kratīšanā bija atraduši, tas notika 1951.gadā. Atnāca 1952. gada vasara, ļoti karsta un sausa. Man, kad sākās darbi tīrumā, darbā bija jābūt 6.00 no rīta, lai brigadierim izrakstītu pavadzīmi pārtikas saņemšanai. Par cik vasara bija ļoti karsta, par salmu saņemšanu bija maz ko cerēt. Vakaros ar tēti gājām pa krūmiem pļaut zāli. Es pļāvu, tētis salika čupiņā. Pēc tam ar Beigantiem sarunājām pajūgu, lai pārvestu mājās un žāvētu. Vispirms pārveda Beiganti, tad varēja saņemt pajūgu ap 12 naktī. Gāju tā tuvāk gar mālu cepļa raktuvi, kur bijis, kur nē, man virsū metās balts suns, laikam apsardzes. Kāpos atpakaļ, nepadomāju, ka ir krauja. Atmuguriski kritu lejā 3-4 metrus. Paliku guļot, sāpēja visas maliņas. Tad saņēmos, aizgāju pēc pajūga, tētim neko neteicu. Pārvedām sienu un aizvedu atpakaļ pajūgu, tad gan pasacīju, ka esmu dikti sadauzījusies. Vecāki mani ārstēja ar dažādiem zāļu novilkumiem. Sāka bieži sāpēt sāns. Aizgāju uz ambulanci, atkal man gadījās Volgas vāciete, nozīmēja pie ķirurga uz Andrejevku. Komandants salasīja grupu, kam vajag ķirurga ārstēšanu un aizveda uz Audrejevkas slimnīcu uz apskati. Tur galvenais ķirurgs polis, ļoti izslavināts, mani apskatīja un konstatēja aklās zarnas iekaisumu, bet viņš nevar nevienu operēt. Miris viens čekists un viņu vaino, ka viņš vainīgs. Kamēr viņš nebūs pierādījis, ka nav vainīgs, nevienu neoperē. Milicis, kurš mūs pavadīja, iedeva slēdzienu un smagā mašīnā kratījāmies mājā. 21

Tad salasīja atkal grupu un aizveda uz Omsku, šoreiz ar vilcienu. Iebraucām vakarā, pārnakšņojām kaut kādā zālē. No rīta aizveda uz Omskas medicīnas institūta poliklīniku. Pieņēma sirms, paliela auguma ķirurgs, līdzi divi jauni puiši, lika mani apskatīt. Konstatēja, ka aklā zarnā nepieciešama operācija. Patreiz neesot vietas, bija septembrī, pierakstīja operāciju uz 9.oktobri. Milicim atkal iedeva slēdzienu, braucu mājās. Darbojos ar malkas sastrādi un man palika slikti. Sākās visādas nebūšanas. Bijām nobijušies visi trīs, ja nu viss iet pušu, ko tad? Aizgāju pie komandanta un prasīju, ko man darīt? Tur kā reiz bija milicis, kurš abas reizes bija mūs pavadījis. Tas mani ieraudzīja, izsaucās: Vai tiešām tu vēl esi dzīva? Es ar tēti. Viņš formē papīrus diviem apcietinātiem, kuri jāaizved uz Kalačinskas cietumu. Viņš komandantam saka, ka paņemšot mani līdz un ievietošot Kalačinskas slimnīcā. Mājās vairs netiku. Solījās kantorī paziņot. Sēdāmies visi četri kūzavā un kratījāmies prom. Vispirms viņš nodeva abus apcietinātos, tad gāja uz slimnīcas poliklīniku. Es pa priekšu, milicis ar šauteni no muguras. Iegājām, vecāka sirma ārste beidz pieņemt slimnieku un jautā, kas man kaiš? Milicis saka, ka man nepieciešama operācija. Ārste saka, ka tas nav iespējams, jo operācijas zāle remontā. Brīdi klusums, tad milicis saka, ka viņš mani atstāj viņu atbildībā, un pats pa durvīm ārā. Viņa mani apskatīja un ievietoja slimnīcā, kad pieņemšana bija beigusies, bija likusi operāciju galdu atbrīvot no sakrāvumiem un sagatavot mani operācijai. Tiku operēta, viena māsiņa ar skābekļa balonu stāvēja man pie galvas un ļoti mīļi drošināja. Nebiju nobijusies, jo ārste atstāja labu, drošu iespaidu. Operācija liekas notika ļoti primitīvi, liekas, ka visas manas zarnas griežas otrādi, otra māsiņa palīdzēja. Operācija beidzās un sacīja, ka veiksmīgi. No galda vajadzēja piecelties un iet uz istabu kājām. Līdz durvīm tiku, tad iecēla gultā. Biju jau labu laiku gulējusi, kad pienāca māsiņa un jautāja, kāpēc es tā kustos? Sacīju, ka man ļoti sāp pēdas, neciešami. Māsiņa atnāca ar šprici un sacīja, ka tā dažus gadus manu dzīvi saīsināšot. Apkārtējie slimnieki pret mani izturējās, var teikt, ka pat mīļi. Sadzija labi, izņēma diegus. Man pakaļ pēc darba atbrauca Annuška ar savu vīru, kravas mašīnā salikuši salmus. Paņēmuši man lielo kažoku un paši arī kažokos, braucām mājās. Ceļš ļoti grubuļains, bija jau vēla nakts stunda, vēl atlicis gabaliņš līdz mājām, es jutu, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Iegājām būdiņā, paskatījāmies, ārējā šuve pavērusies vaļā. No rīta Annuška atbrauca 22

ar ragavām un aizveda uz poliklīniku. Atkal gadījās vācietes maiņa. Tā ieraudzīja, sacīja: Ai, cik slikti. Viņa mani cītīgi apmazgāja ar spirtu, iebēra baltu pulveri un cītīgi nobindēja (nosaitēja). Iedeva līdzi nedaudz marli, pudeli spirta un pulveri. Tikai, lai nevienam neko nesakot. Pēc pāris dienām, lai pārsienot un mierīgi guļot. Nedēļu centos mierīgi nogulēt, saauga labi. Sāku iet darbā. Salmus nu pieveda kolhozs, tāpat turpmāk arī malku man pieveda kolhozs. 1954.gads bija ražas bagāts gads. Bieži brauca no tālākiem rajoniem pirkt kviešu graudus. No Omskas ar bija pieprasīti ražas novākšanai strādnieki, lai varētu laicīgi sakopt. Palīgstrādniekiem visu pelnīto naudu izmaksāja, kad darbi bija nobeigti. Braucam uz kasi pēc naudas, kasiere pa lodziņu uzstumj veselu kaudzi naudas. Nauda bija viena, trīs, piecu un desmit rubļu vienībās, teicu, kas es to pārskaitīšu. Kamenčiks saka, ka šai kasierei varot uzticēties, te nebūšot neviens rublis ne pa daudz, ne pa maz. No rīta izmaksājām un Kamcenko lika visu pārskaitīt atlikumu un tas bija jāved uz krājkasi tā bija kolhoznieku izmaksām. Palīgā grāmatvedībā pieņēma divas meitenes - Šuru un Taņu. Bija decembra pēdējās nedēļas. Kamenčikam bija jubileja, viņš bija ļoti gandarīts, ka bagātīgs gads un ka visa dokumentācija sakārtota. Bija paredzams, ka būs arī noliktavas pārziņu maiņa. Tā kā sestdien nebūs ne meitenes, ne Annuškas, kura arī bija uzaicināta uz svinībām, noliktavas pārzinis man lūdza, vai nevarētu salīdzināt atlikumu ar grāmatvedības atlikumu, par cik būs inventarizācija. Es piekritu, jo mani arī interesēja; ja kas neskaidrs, varējām pacelt dokumentus. Sarunājām 10.00 sākt, pateicu, ka mājās būšu vēlāk, lai mūs neviens netraucē. Cītīgi strādājām. Pulksten 21.20 Ivanovs saka, ka arī viņam esot jāiet uz jubileju. Viņš arī esot gaviļnieks un būšot daudz viesu, arī viņa dēls esot no Omskas ar savu draugu atbraucis, kurš studēja Omskas lauksaimniecības akadēmijā. Es saku: Kāpēc neteici ātrāk? Ņemu, kārtoju, liku seifā, tad atveras durvis un ienāk Koļa, Kamenčika dēls ar draugu, saka, ka arī man esot jānāk uz viesībām. Kategoriski atsakos, jo neesmu lūgta un neesmu arī saposusies. Kamenčiks pateicis, ja viņa nenākšot, lai mani atnesot. Kā Koļa pateica, draugs mani kā spalviņu paķēra uz rokām, Koļa paņēma manu kažociņu un lakatu, noliktavas pārzinis aizslēdza durvis un mani nes prom. Ir dziļa ziema. Mani aiznesa, viesu ļoti daudz, gaisotne omulīga. Galdi klāti pa visu garo telpu un bagātīgi. Nosēdināja starp priekšsēdētāju un viņa māti. Mīlīga večiņa. Pretim sēdēja daži jauni puiši, viens ļoti smaidīgs, ar spožām acīm vēroja mani. Pie lielās pečkas sēdēja bāķuška -tāds kā mācītājs, tas man radīja nelielu izbrīnu. Sākās danči, arī es pamielojusies, izlēcu padancot. Annuška man piedancojot klāt un pačukst: Tebja prosvātajet (tevi izprecinās). Nu es sapratu, kādā ķezā esmu iekūlusies, ka viss jau bija izplānots. Sāku domāt, kā no šejienes tikt ārā, patēloju, ka esmu noreibusi un ka man vajag tikt laukā. Tiku ārā un skrēju cik jaudas, jutu, ka man 23

seko. Koļas draugs sāka lūgties, ka gribētu draudzēties, ka es viņam patīku un arī pārējiem. Krievijā mani sauca par Maijočku (Maiju), kaut pasē esmu Maiga. Es visu laiku atvainojos, jo zināju, ka esmu izjaukusi priekšsēdētāja omolīgo ballīti. Puisis bija Kamenčika krustdēls, dzīvoja MTS, tur dzīvoja arī Baidu ģimene, tā es pārskrēju mājās. Bija svētdiena, domāju, ko no rīta teiks priekšsēdētājs, varbūt liks iet strādāt fermā. Pirmdienas rītā aizgāju agrāk darbā ar veco pufaiku. Strādāju, galvu nepaceldama; jutu, ka ienāk priekšsēdētājs, pienāk pie galda. Klusums, man ļoti neērti. Nosviež uz galda man kažociņu, lakatu un saka: Na, dikaja kaza. Viss beidzās laimīgi. Kolhozs strauji paplašinājās un panākumi jau 1955.gada pirmajās dienās bija jūtami. Man bija darbā jābūt 6.00. Par cik blakus ēkā bija kolhoza maizes ceptuve un tur strādāja viena latviete, rītos man dažkārt ienesa siltu karašiņu. Viņa zināja, ka es skicēju, ka man ļoti patīk. Viņa man palūdza: Maijiņ, uzzīmē skaistu sienas segu!, jo bija apnikušas tās mālainās sienas. Apsolīju, nopirku 1,20 garu drēbi, izdomāju pasaku, notīru, ņēmos ilgi. Izdevās; kas bija redzējuši, priecājušies. Tad no apcietinājuma pie viņiem atsūtīja dēlu, stalts, patīkams. Māmuļa dēlu atveda pie mums uz brītiņu, lai iepazīstinātu. Tas viss manā dzīvē ienesa pārmaiņas, bet nevarēju viņu cienīt un neticēju, jo mainīja krievu tautības dāmas. Man no lēģera uz Ziemassvētkiem sāk pienākt vēstules, pēc tām spriežot, izglītots puisis, ļoti skaistas vēstules un ļoti skaists zīmējums. (tas man vēl ir saglabājies) Es biju ļoti pārsteigta, man nebija ne jausmas, kā mana adrese viņam gadījusies. 1955.gada maija pirmajās dienās ciemos no Rīgas atbrauca brālis Pēteris. Par cik istabiņā ienākot bija plašs koridors, tur tētis bija uztaisījis kā klētiņu, kur novietot drēbes un kādu graudu maisiņu. Tā brālis dažas dienas paciemojās, kad pēkšņi no lēģera, braucot mājās, atbrauca Alfrēds, brāļa paziņa. Bija sodīts uz 25 gadiem, bet, kad pārsūdzēja, tad piespriesti 9 gadi. Tos viņš bija nokalpojis Habarovskā. Alfrēds bija dzīvojis Rīgā uz tās pašas ielas, kur brālis Avotu nr.-57, bet Alfrēds nr.-45. Pēteris gatavojās braukt prom, jo bija jābūt darbā. Alfrēds dažas dienas paciemojās un satika Mirdzu. Mirdza tika atsūtīta no lēģera atbrīvota, jo šeit atradās viņas mamma. Alfrēds dažas dienas paciemojās un brauca uz Latviju Rīgu. Dzīvokli bija zaudējis, arī atļauju Rīgā dzīvot, pierakstīties. Aizbrauca, nebija ne jausmas, ka viņš brauks vēlreiz pie manis. Kad augustā saņēmu telegrammu, ka brauc vēlreiz paciemoties, biju pārsteigta, šokēta. Atbrauca, aizgāja komandantūrā pieteikties. Ļoti sapucējies, atkopies. Pie komandanta bija ieradies arī rajona Izpildkomitejas priekšsēdētājs Orlovs. Tas pēc lēģera dokumentiem padzirdēja, ka strādājis pēdējā laikā lēģerī kā 5. kategorijas atslēdznieks. Tas Alfrēdu uzrunāja, lai nebrauc prom, došot saimniecībā darbu, jo ļoti nepieciešams atslēdznieks. Arī alga laba, ka sienu un malku piegādāšot. 24

Viņš palika. Dzīvoja mazā klētiņā, vienmēr bija asprātīgs, darbīgs, labestīgs, ar cieņu izturējās pret vecīšiem. Bija labs palīgs gan ūdens piegādē, kā arī malkas sagādāšanā. Bija sadraudzējies ar priekšnieka šoferi, citreiz pārveda mājās. Rudeņos es vienmēr nācu ļoti vēlu, strādājam ilgi. Vienu dienu pārnāk un saka, ka dzimtsarakstā pieteicis laulības reģistru 22. oktobrī 6.00. Bija sestdiena, pēc darba gājām uz nodaļu, kura bija otrā kolhozā. Laikam jau Dievs tādu likteni man lēma. Visu ceļu pārrunājām mūsu iepriekšējo gadu. Mammīte solīja, ka izvārīs kartupeļus un apceps vistiņas. Nākam mājās un skatāmies, cik būdiņai logi, tie visi gaiši. Nākam iekšā, uzklāts garš galds, kūpošs ēdiens, salāti, vīna pudele. Jēkaba un Jāņa Sīkļu ģimenes, Vierpes, Freimaņi, Mirdza, Vilma. Nostājušies goda sardzē un mūs apsveic un uzdāvina sarkanu atlasa segu. Kaut ko tik sirsnīgu un mīļu nebijām gaidījuši. Tā ar labestīgiem vēlējumiem sākām savu dzīvi Sibīrijā. Draugi un kaimiņi Sibīrijā. Sākām veidot jauno dzīvi, kaut gan bieži raudāju, jo biju sapņojusi, kad tikšu arī dzen dzimtenē, tad veidošu savu dzīvi mīļā, klusā, skaistā lauku sētā. Dievs laikam lēmis šo ceļu. Tad nāca 1956. gads, uzzināju, ka Pelnēns un Dūcmanis ir dabūjuši uz mēnesi atvaļinājumu un aizbraukuši uz Latviju. Biju cerībās, uzšuvu tādu platu jaciņu, neviens ilgi to nezināja. Februāra mēnesī, kad biju valdes sēdē, uzrakstīju iesniegumu, lai mani uz mēnesi ar atlaiž atvaļinājumā. Kamenčiks Dimitris Mihaiolovičs paņēma manu iesniegumu, saņurcīja un iesvieda papīrgrozā, un pateica: Tavā vietā man nav kas strādā, citam to neuzticu. Martā atkal uzrakstīju 25

iesniegumu valdes sēdei, atkal saņurcīja un iesvieda papīrgrozā. Man tavā vietā nav, kas strādā! Aprīlī atkal paredzēta valdes sēde, bet Kamenčiks bija aizkavējies tīrumā. Valdes locekļi gaida. Zahārovs pienāk pie manis un saka: Maijočka, kak ti sebja čustvuješ? (Maijiņ, kā jūties) Es saku: Labi, tik priekšnieks nelaiž mani atvaļinājumā. Kādēļ? Es saku, ka vīrs ir brīvs, var dzīvot Latvijā, un arī es varētu braukt uz Latviju. Viņš liek man tūlīt uzrakstīt iesniegumu un saka, ka viņi visi nobalsos lai mani atbrīvo un varu braukt uz Latviju. Iesniegumu noliku kaudzītē, valdes vīri visi nobalsoja par manu atbrīvošanu. Iznāk Zahārovs un saka: Nu, Maijočka, tu es brīva un vari braukt uz Latviju. Ar kādu sajūsmu pārskrēju mājās, bērniņš piedzims Latvijā! Ar Alfrēdu bijām sarunājuši, ka viņš paliks pie vecīšiem, gan viņi arī būs brīvi, bet bērniņš piedzims Latvijā. No rīta aizeju uz darbu un sakārtošu visu, gaidīšu, kam varēs visu nodot. Atnāk daži brigadieri un iznāk Auška. Sāk mani nejauki sunīt: Kakaja ti padļuka. Svēta tik nejaukiem vārdiem. Es esot valdi un priekšsēdētājus apmanījusi. Es stāvu pie galda un prasu: Čom ģela? (kas par lietu?) Kamenčiks agri no rīta bijis uz komandantūru pie lielā Bosa. Tas pateicis, ka man nav tiesības nekur braukt. Es varot dzīvot Krievijā visur, tik ne Latvijā, man nav tiesības braukt. Nu kad pateica, ka priekšnieks bijis pie Bosa, tad es sapratu, ka esmu sevi pakļāvusi lielai kļūdai. Man sāk līt auksti sviedri, es izstiepu rokas, gribēju pie kā pieturēties, jutu kā palieku ļengana. Nokritu uz galda, dzirdu visu, kas ap mani notiek. Tad bija piebraucis priekšsēdētāja vietnieks, pacēlis mani uz rokām un pārvedis mājās. Nogulēju, likās man visa pasaule pazudusi zem kājām. Kad mazais sāka sevi just, tad sāku attapties. Nedēļu nogulēju kā salauzta, biju satraukta, ka tik mazajam šis satraukums nebūtu ko kaitējis. Nu sapratu, ka esmu otrreiz Kamenčiku ļoti pazemojusi šajās reizēs visas valdes priekšā. Par mani neviens vairs nelikās ne zinis, nebija atļauts iet uz komandantūru un lūgt, lai izsniedz ceļa dokumentu, nespēju. Jūlijā vecāki saņēma atbrīvošanas dokumentu, izrādās, ka mēs jau esam 15. februārī atbrīvoti, tātad Boss atspēlējās. Kaimiņu Kikutu ģimene arī saņēma atbrīvošanu, vecākus solīja paņem līdzi un aizbrauca. Es paliku Sibīrijā, jo būdiņu tā pamest nevarēja. Nu bijām trijatā. Uz kantori vairs neaizgāju, tik ļoti jutos pazemota. Kamenčiks laikam mani nolādēja līdz ausu galiem. Vienreiz, kad piedzima meitiņa, atnāca Annuška. Viņa teica: Mēs tevi visi mīlējām. Varbūt, jo vienmēr dzīvojām draudzīgi, ar labestību. Tik to sev nevaru piedot, ka no Auškas neaizgāju atvadīties, bet viņa jau bija darbā, kad devāmies ceļā. Vienmēr no sirds viņu pieminu, no sirds pateicos arī Kamenčikam, jo viņi visi pret mani izturējās mīļi un labestīgi. Priekšsēdētājs Kamenčiks Dimitrijs Mihailovičs rajonā skaitījās liela personība. Viņš bija karojis Latvijā un kā piemiņu pārvedis dubultos cimdus. Bija vērojis, kā Latvijā tika attīstīta lopkopība un kā tika kopti lauki. Valdes vīri bija spēcīga komanda. Nekad neredzēja klīstam piedzērušos jauniešus vai vīrus. Viņš bija ļoti darbīgs, stingrs un prasīgs, lai darbi būtu labi veikti. Mani viņš bija iedomājis, ka varēs 26

Sibīrijai piesaistīt uz visu mūžu, jo sastrādāties varējām labi, biju apguvusi visas iemaņas un zināja, ka es nekad netenkoju, labi sapratos kolektīvā. 1956. gada augusta pirmajās dienās iebraucām Rīgā. Sagaidīja brālis Pēteris. Vakarā izbraucām uz Liepāju, bija ļoti auksta, vējaina nakts. Stacijā sagaidīja māsa ar meitu Veltu, viņa bija dabūjusi nelielu dzīvoklīti uzlidojumā laikā zaudētā vietā. Sīkļi aicināja pie sevis, jo bija jau nopirkuši mājiņu, kur bija arī dārza mājiņa ar virtuvīti un istabiņu. Apmetāmies, Alfrēds aizbrauca interesēties Rīgā, bet bez panākumiem, dokumentos bija atzīmēts, ka atļauts dzīvot Tukumā. Tukumā dzīvokļa meklējumi, lai pierakstītos, palika bez sekām. Tad aizgāja uz Liepājas miliciju, lai dabūtu caurlaidi braukt uz dzimto sētu. Tur saņēmām brīdinājumu 24 stundu laikā Liepāju un piejūras zonu atbrīvot, citādi aizsūtīs atpakaļ. Nīca bija aizliegtā zona, uz ceļa stingra kontrole. Viena ģimene- sieviete ar diviem pusaudžiem - no Grobiņas vēlējās dzīvot Liepājā. Sīklis bija ar mieru šo svešo ģimeni ielaist savā sētā, lai es varētu saņemt dzīvokli Grobiņā, kur dabūt pierakstu. Bija jau oktobra mēnesis. Nu vajadzēja domāt, gādāt visu dzīves nepieciešamībai un galvenais - malku. Naudiņu, ko saņēmām par būdiņu, pusi dabūjām iedot vecākiem, lai viņi varētu dzīvot dzimtā sētā, vajadzēja istabiņu atpirkt, ap 3000 rubļi. Istabiņa bija patīkami silta. Alfrēds nu dabūja darbu Lauktehnikā pie mūrnieka par palīgu. Izpeļņa maza, jo viņš jau ir no lēģera atgriezies. Vienu sestdienu sāka strādāt malku, palika ļoti slikti ar sirdi. Izsaucu ātro palīdzību, kaimiņi visi sveši ļaudis. Kad Alfrēdu nesa ārā uz mašīnu, nesot garām meitiņas gultiņai, ārsts pateica, ka izredzes izdzīvošanai slikta. Iedevu līdz kabatas portfeli, maciņu, kurā atradās naudiņa un pase. Otrā rītā attapos, ka man nav ne rubļa, kā lai tieku uz Liepāju uzzināt, kā Alfrēdam. Bijām pasūtījuši avīzi, bijām nopirkuši divas mantas un naudas vinnestu biļetes. No rīta, kad saņēmu avīzi, es ar interesi salīdzināju sarakstu ar biļetēm. Vinnēti 25 rubļi. Es aiz laimes apraudājos un pateicos Dievam, ka tikšu uz slimnīcu. Tad aizskrēju uz pastu, viena veca tantiņa palika pie meitiņas. Aizbraucu uz slimnīcu. Alfrēds bija ticis pie ļoti zinošas sirds ārstes un tika uz kājām. Alfrēds ar atguva 5.kategorijas atslēdznieka darbu un nu sākās mūsu dzīve Latvijā. Dzimtajos Ķeros visi kopā dažus gadus pēc atgriešanās. 27