VII nodaļa: Jaunās Derības izcelsme [b] Šajā nodaļā: Ko Vecā Derība vēstīja par Dieva nodomiem - Jēzus dzīve - Jēzus nāve - Apustuļu kalpošana - Apustuļu liecība - Jaunās Derības sarakstīšana - Kas ir Jaunā Derība - Ko citi saka par Kristus notikumu [Turpinājums] Jēzus nāve Tieši šādu, varenu un neapturamu, vīru, kuram paklausa visa radība, pat nāve atkāpjas Viņa priekša, šādu Jēzu redzēja Viņa mācekļi un tūkstošiem un tūkstošiem Viņa apbrīnojamo darbu liecinieku. Ne tā sevi redzēja Jēzus. Viņš nebija nācis, lai pārņemtu laicīgo varu savās rokās; kas gan Viņam būtu vieglāks par to?! Dievs nāca pēc vienīgās lietas, kas visā Universā Viņam vēl nepiederēja, - pēc mūsu uzticības, pēc mūsu sirdīm. Vēl būdams tālu no Jeruzalemes Jēzus atkal un atkal saviem mācekļiem mēģināja skaidrot, ka Viņam jādodas uz Jeruzalemi, lai tur daudz ciestu no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tiktu nokauts, un trešā dienā augšāmceltos. Mācekļu runasvīrs Pēteris, kurš tikko kā bija apliecinājis, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, uz šiem Jēzus vārdiem iespēja vien iebilst: Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek! (Mt 16:16-22). Cik liels bija Pētera pārstseigums, kad par šādu, cilvēcīgi tik prātīgu padomu, no paša Jēzus viņš saņēma ārkārtīgi skarbu pārmetumu. Mūsu acis nevēlas redzēt ciešanas, krustu, nāvi. Nē, nē! Dodiet mums ķēniņu, kas mūs tuksnesī pabaros tā, ka visiem pietiek, kas mūs dziedinās, kas sados visiem sliktajiem un mūs sēdinās pie savas labās rokas, - šo ķēniņu, šo dodiet mums! Šādu ķēniņu, Jēzum iejājot Jeruzalemē, sveica visa pilsēta. Patiesi, Jēzus bija Ķēniņš, turklāt tāds, kura valstībai nebūs gala. Viņš arī bija nācis, lai saņemtu savu valstību, bet Viņš nebija šāds ķēniņš.
Cik apmulsušiem, izbiedētiem un izmisušiem bija jābūt Jēzus mācekļiem! No troņa uz krustu! No slavas, godības un varas uz kaunpilnu un mokošu nāvi noziedznieku vidū! Kristus taču nevarēja mirt! Viņam taču jāvalda mūžīgi! Tas taču ir tas, kam visi ticēja! Kas tagad notiks ar viņiem, mācekļiem? Mīļie, kur gan jūs bijāt, vai patiesi jūsu ausis bija kurlas, vai patiesi jūs nedzirdējāt, ko jūsu Mācītājs jums saka vēlreiz un vēlreiz! Kad mēs domājam par ķēniņu, par valstību, par līdzi nākošo godu un labklājību, mēs nedzirdam tādus vārdus kā ciešanas, krusts, nāve. Nē, nē! Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek! Taču viss notika, tieši tā kā Jēzus to iepriekš bija sacījis. Tieši tā kā Dievs to jau iepriekš bija pasludinājis caur saviem kalpiem praviešiem un vēlreiz pats ar savu muti saviem mācekļiem un lieciniekiem, apustuļiem. Piektdiena. Āmuriem smagi rībot metāla naglas caururbj Dieva Dēla Jēzus rokas un kājas. Pilnīgi kails Viņš tiek piekārts pie krusta nomirt zemiskā pūļa priekšā. Jēzus ausis vēl dzird mūsu ņirgas: Palīdzi pats Sev; ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē! (Mt 27:40) Diena vēl ir tikai pusē, sestā stunda, saule pašā zenītā, kad pēkšņi uz trīs stundām visu zemi pārklāj tumsa. Pat saule satumst. Tikai cilvēki, kuru dēļ Dieva Dēls cieš pie krusta, tikai viņi neko nesaprot. Devītā stunda. Viss, ko Dievs Dēls pats kopš senseniem laikiem bija atklājis ir piepildīts. Jēzus atkal iekliedzās stiprā balsī un izlaida Savu garu. Un redzi, Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās. (Mt 27:50-51) Zeme saraujas kā dzemdību sāpēs, ir noticis, kas neaptveram, - pats dzīvības Kungs, Visuvarenais Radītājs, ir savu dzīvību atdevis savas grēka varā nonākušās radības dēļ! Virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls. (Mk 15:39) Tumsa iestājās tikai uz pāris stundām, bet visas Jēzus mācekļu cerības bija itin kā nogrimušas nakts melnumā. Trīs gadi. Trīs gadi kopā ar Skolotāju un kas no tā?! Nekas no cerētā un sapņotā. Cerības pamats ar caururbtām rokām un kājām nu atdusas guldīts kapenēs. Godības troņa vietā visdziļākais pazemojuma bezdibenis - krusta nāve. Viss zaudēts. Ko gan iesākt mācekļiem!
Tā Dievs darbojās. Cik necila bija Viņā nākšana pasaulē, tik nesaprotama bija Viņa nāve pie krusta. Taču tieši šādi, pretēji visam, ko mēs sauktu par uzvaru, panākumiem, vai gudrību Dievs triumfē pār mūsu ienaidniekiem. Vienā mirklī tiek iznīcināta grēka un nāves vara, mūsu mūžīgais pretinieks Sātans neatgriezeniski sakauts, mūžīgā taisnība no jauna celta godā un visai radībai dāvāta atjaunota dzīve, taisnībā un svētlaimē, kā tas arī bija no sākuma iecerēts. Tāda ir Dieva gudrība. Ne tā to redzēja mācekļi. Viņi, un simtiem citu Jeruzalemes iedzīvotāju bija liecinieki Jēzus pilnīgai sakāvei, pazemojošai nāvei pie krusta. Vien Jēzus pretinieki vēl nebija līdz galam droši, vai tiešām izdevies tikt no Viņa vaļā. Ko mācekļi bija palaiduši gar ausīm, to Jēzus pretinieki bija rūpīgi saklausījuši, - trešajā dienā Viņš celšoties augšā no mirušajiem. Protams, tas nevarētu būt iespējams, kurš gan var uzcelties no mirušajiem! Bet, lai izvairītos no pārpratumiem, ja gadījumā mācekļi ņemtu un paslēptu Jēzus miesas, pie Viņa kapa tika pielikta apsardze. Pienāca svētdienas rīts. Trešā diena. Redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. (Mt 28:2-4) Kaps bija tukšs! Jēzus tur nebija! Viņš bija augšāmcēlies! To piedzīvoja sargi un visu piedzīvoto viņi izstāstīja jūdu augstajiem priesteriem. Tieši Jēzus pretinieki bija pirmie Viņa augšāmcelšanās liecinieki. Tajā pašā rītā gan Jēzus māte, gan citas sievas, kas bija ceļojušas kopā ar Jēzu un Viņa mācekļiem, gan arī Jēzus mācekļi Jānis un Pēteris, viņi visi šajā rītā devās uz Jēzus kapu, bet atrada to atvērtu un tukšu. Un tad tas notika. Tajā pašā dienā augšāmcēlies Jēzus parādījās gan šīm sievietēm, gan Pēterim, gan saviem mācekļiem, kad tie, vienkopus pulcējušies aiz slēgtām durvīm, slēpās no jūdiem. Grūti iztēloties, kā mēs varētu justies mācekļu vietā. Arī viņiem negāja viegli. Kā gan tas iespējams, ka cilvēks, kura nāvi viņi visi bija vērojuši paši ar savām acīm, stāv viņu vidū dzīvs! Tikai tad, kad Jēzus ļāva mācekļiem sevi aptaustīt, kad kopā ar viņiem baudīja maltīti, tikai tad mācekļi sāka pamazām pieņemt notikušo brīnumu. (Ap.d. 10:38)
Mēs varam šaubīties vai brīnīties, par Jēzus varenajiem darbiem, dziedināšanām, nešķīstu garu izdzīšanu, tūkstošu paēdināšanu, vētras apsaukšanu, un tā joprojām. Bet, ja Jēzus kā pirmais necēlās augšā no mirušajiem, tā parādīdams, kas mūs sagaida pēc Viņa atnākšanas laika beigās, tad visiem citiem brīnumiem priekš mums nav nekādas nozīmes. Savukārt, ja Viņš cēlās augšām no mirušajiem, kā Dievs, kas tapis cilvēks, kurš pats būdams Dzīvības Kungs caur savu nāvei uzvarējis grēku un nāvi, lai dāvātu arī mums mūžīgo dzīvību, tad visi pārējie brīnumi tāds nieks vien ir. Jo kādas gan pūles Dievam, Dzīvības Kungam, Radītājam un Visu-valdītājam, prasītu dažas šādas zīmes! Un Viņš ir augšāmcēlies! Jēzus Kristus, Dievs tapis cilvēks, ir Dzīvības Kungs un mūsu durvis un mūžīgo dzīvību, Viņš ir augšāmcelies, lai arī mūs celtu augšā un vestu pie sevis! Mūs visus, arī tevi un mani! Apustulis Pāvils rakstīdams laikā, kad lielākā daļa no Jēzus augšāmcelšanās lieciniekiem vēl bija dzīvi šādi attēlo notikušo: Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam. (1.Kor 15:5-8) Kā redzams, runa nav par dažiem vīriem un sievām, uzticamiem Jēzus mācekļiem, kuru kaismīgo liecību varētu mēģināt apšaubīt, vai aizskaidrot prom. Runa ir par simtiem liecinieku, kuri četrdesmit dienu laikā pēc Jēzus augšāmcelšanās paši savām acīm redzēja augšāmcelto Dievu. Tieši pateicoties viņu liecībai, patiesība par to, ka caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos cilvēku un Dieva attiecības beidzot atkal ir atjaunotas, uguns ātrumā izplatījās visā Romas impērijā. Apustuļu kalpošana Pēc augšāmcelšanās Jēzus daudzas dienas pavadīja kopā ar saviem mācekļiem, tiem izskaidrodams Vecās Derības liecības un rādīdams, ka par Viņu liecina visi pravieši 1, ka Dievs ir izdarījis visu tieši tā, kā jau iepriekš caur saviem kalpiem to bija pasludinājis. Dievs bija runājis caur praviešiem Vecās Derības laikā, Dievs, augšāmcēlies no kapa, 1 Ap.d. 10:43, 3:18 un 24.
pats arī izskaidroja saviem mācekļiem, kā saprast Viņa vārdus. Šādi viņus sagatavojis, Jēzus sūtīja apustuļus pie visām pasaules tautām, lai vēsts par Dieva varenajiem darbiem Jēzū Kristū nestu gaismu ikvienam, kas bija tālu no patiesības atziņas. Zīmīgi, kādus vārdus Jēzus lieto: Jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam. (Ap.d. 1:8) Liecinieki. Instruējis savus mācekļus, Jēzus viņu acu priekšā tika uzņemts debesīs. Mācekļiem bija jāuzkavējas Jeruzalemē līdz tie saņemtu Svēta Gara spēku, kas viņiem ļautu izpildīt Jēzus doto uzdevumu būt par Viņa lieciniekiem. Vasarsvētku dienā, kad ticīgo pulki no Romas impērijas malu malām bija ieradušies Jeruzalemē, piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu. (Ap.d. 2:2-4) Kad apustuļi uzrunāja Jeruzalemē sapulcētos dievbijīgos vīriešus un sievietes, tad ļaudis, kuri bija ieradušies no malu malām un runāja daudz un dažādās valodās, izbrīnīti secināja, ka viņi visi saprot apustuļu sludināto. Kad apustuļi bija nodevuši liecību par Jēzu, viņa dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, izskaidrojot, ka to jau kopš seniem laikiem bija sludinājuši pravieši, šīs liecības satriekti un pārliecināti, tajā pašā dienā tika kristīti un apustuļiem pievienojās ap trīs tūkstošu dvēseļu. Tā bija augšāmceltā Pestītāja Baznīcas dzimšanas diena. Šie cilvēki, kā to Lūka apraksta, bija nākuši no visām zemes malām. No teritorijām tālu austrumos, kur Israēla ciltis tika izsūtītas 8.gadsmitā pirms Kristus, kad Asīrija iekaroja Israēla Ziemeļvalsti, no Babilonijas impērijas teritorijām, kur tie bija aizvesti 6.gadsimta iekarojumu trimdas laikā, no Ēģiptes, Romas un Mazāzijas (mūsdienu Turcijas) teritorijām. Īsumā, praktiski no visām vietām, kur vien jūdu tautas pārstāvji bija gadsimtu laikā izkliedēti. Tādējādi pāris mēnešu laikā pēc Kristus augšāmcelšanās Dieva Evaņģēlijs tika sludināts Romas impērijas malu malās, un vēl tālu aiz tās robežām. Spēks no augšas, Svētais Gars, kuru Jēzus bija apsolījis un sūtījis apustuļiem, ļāva viņiem darīt tādas pašas zīmes, kādas savas zemes dzīves laikā bija darījis Jēzus. Apustuļi
liecināja par notikumiem, kurus viņi bija vērojuši paši ar savām acīm, savukārt Kristus apliecināja viņu sacīto ar zīmēm un brīnumiem. Šeit ieraugām to pašu modeli, kādu Dievs Jahve iedibināja jau Ēģiptē un pie Sinaja kalna, proti, - Dievs sūta savus kalpus ar savu vēsti, turklāt pats daudzu aculiecinieku klātbūtnē apliecina šo kalpu liecības patiesumu un autoritāti ar zīmēm un brīnumiem. Turklāt tas nenotika kur slepenībā aiz trejdeviņām zemēm, bet gan vietās, kur šo zīmju un brīnumu aculiecinieki bija desmiti un simti. Kristus dziedināja visus, kas pēc tā lūdza, tieši tāpat arī apustuļi Kristus vārdā. Kristus uzcēla mirušos, tieši tāpat arī apustuļi Kristus vārdā. Zīmes, kuras apustuļi darīja Svētā Gara spēkā, nebija izskaidrojamas savādāk kā vien ar Dieva paša līdzdarbošanos. Pretēji visam, ko mēs zinām un spējam izskaidrot, pat no dzimšanas aklie un kroplie mirklī tika darīti veseli, un mirušie atgriezti no nāves skavām dzīvē. Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Tā Dievs apliecināja Savu žēlastības vārdu, likdams notikt zīmēm un brīnumiem caur viņu rokām. 2 To pašu vārdu, jeb Jaunās Derības liecību, kuru esam saņēmuši arī mēs. Apustuļu liecība Jēzus izvēlējās apustuļus, lai tie būtu Viņa liecinieki. Šīm norādēm apustuļi sekoja arī meklēdami kādu, kurš ieņems zagļa un nodevēja Jūdas vietu. Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis, sākot ar Jāņa kristību [Jēzus kalpošanas sākums] līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku. (Ap.d. 1:21-22) Izlasīsim uzmanīgi ar kādiem vārdiem apustuļi sūta savu vēstījumu: Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki. (2.Pēt 1:16) Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu - dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši 2 Ap.d. 2:43, 14:3
un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, - ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. (1.Jņ 1:1-3) Jāņa evaņģēlija autors raksta: Kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Noslēdzot savu vēstījumu Jānis piebilst, ka viņš pats ir šis Jēzus mīļais māceklis, kas liecību dod par šīm lietām un kas šo visu ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa. 3 Lasām vēl. Mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darījis jūdu zemē un Jeruzalemē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta. Dievs Viņu uzmodinājis trešajā dienā un Viņam licis parādīties ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušiem. Un Viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka Viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem. Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu. (Ap.d. 10:39-43) Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. (Ap.d. 2:32) Jo Mozus ir sacījis: Dievs Kungs iecels jums Pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; Tam klausiet visās lietās, ko Tas uz jums runās. Un ikviena dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim, tiks izdeldēta no tautas vidus. Un visi pravieši, sākot ar Samuēlu, un tie, kas turpmāk runājuši, arī šīs dienas ir pasludinājuši. Jūs dzīvības Valdnieku esat nonāvējuši, bet Dievs Viņu ir uzmodinājis no mirušiem, tam mēs esam liecinieki. Ko Dievs ar visu praviešu muti iepriekš sludinājis, ka Viņa Svaidītajam jācieš, to Viņš tā arī piepildījis. 4 Taču sludinādami apustuļi neliecināja tikai par savu pieredzi, ko redzējuši un ko dzirdējuši. Vispirms viņi vērsa savu klausītāju uzmanību uz ko citu: Jēzus notikums bija šis ilgi gaidītais apsolījums, kuru Israēla Dievs Jahve, visas pasaules Radītājs, jau no iesākuma bija sludinājis caur saviem kalpiem praviešiem. Citiem vārdiem sakot, apustuļi saviem klausītājiem izraēliešiem skaidroja, ka šis Jēzus Kristus, kurš tika piesists krustā un augšāmcēlās ir tas pats Pestītājs, kuru Jahve apsolīja Ādamam un Ievai. 3 Jņ 19:35 un 21:24 4 Ap.d. 3:22-24, 15, 18
Tas pats mūžīgais Ķēniņš no Jūdas cilts, kura valstībai nebūs gala, par kura ciltstēviem bija izredzēti būt Ābrahām, Īzaks, Jēkabs un viņa dēls Jūda. Šis Jēzus Kristus ir tas pats pravietis no viņu vidus, par kuru runāja Mozus. Krustā sistais un augšāmceltais ir tas pats Jahves sūtītais Cietējs Kalps, kurš nesa mūsu visu grēkus. Šis Jēzus ir Dieva apsolītais pasaules Glābējs, Dievs tapis cilvēks, Imanuēls. 5 Vecā Derība, kuru Israēls bija glabājis kā Dieva paša atklāsmi, nu kalpoja kā pamats, no kura pasludināt visu Jahves apsolījumu piepildījumu Dievā-cilvēkā Jēzū Kristū (2.Kor 1:21). Kā Vecās Derības laikā praviešu vārdi tika pārbaudīti iepretī Mozus vēstījumam, tā arī apustuļu liecība tika pārbaudīta pret Vecās Derības vārdiem. (Ap.d. 17:10-11) Jēzus pats apliecināja, ka Vecā Derība sniedz liecību par un rāda tieši uz Viņu. 6 Arī apustuļu sludināšana un vēlāk rakstīšana balstījās uz Dieva Jahves jau iepriekš paveikto un pasludināto. Apustuļi nesludināja kādu jaunu skatu uz realitāti, jaunu patiesību, vai jaunu Dievu, bet gan prieka vēsti, ka Dievs Radītājs ir izdarījis to, ko no iesākuma bija apsolījis. Tieši tādēļ sludināšana aizsākās izraēliešu vidū. Viņi bija lolojuši vēsti par šo Pestītāju. Viņiem kopš senseniem laikiem piederēja bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi. (Rom 9:4) Jau pirms gandrīz 2000 gadiem Dievs bija aizsācis to, ko Viņš noveda līdz piepildījumam pie krusta. Visu šo laiku Jahve bija sludinājis, kas notiks. Viņa vārdi, Dieva vārdi bija rūpīgi glabāti līdz pat Kristus laikam. Kad Dieva apsolītais Glābējs beidzot bija atnācis, kad Dievs beidzot bija ar mums, Imanuēls, tad tieši Vecā Derība varēja apliecināt un izskaidrot notikušo. Lasot Dieva apsolījumus, katrs pats varēja pārliecināties, vai tiešām šis Jēzus ir apsolītais Kristus. Katrs pats, lasīdams Dieva kalpu pravietoto, varēja pārliecināties, cik uzticams un negrozāms savos solījumos ir Dievs Jahve. Viss, ko Viņš iepriekš bija pasludinājis, tieši tā arī piepildījās. [Turpinājums sekos ] 5 1.Moz 3:16, 12:1-3, 49:8-12, Jes 7:14, Mt 1:23. 6 Jņ 5:39, Lk 24:25-26, 44-45.