Kvadrātsakne Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola Fotogrāfs: Ksenija Furmanova 11.i, Ansis Aleksandrs Ziemelis 11.i. Žurnālisti: Viktorija Larkina 7.m; Karīna Sīle 7.m; Edgars Jansons 8.b; Kr.Kučinskis 8.b; Kr.Galviņa 8.b; R.Petraite 8.a; K.Ekštele 8.a; M.Grabauska 8.a; Antoņina Maksimova 8.m; Nikola Žilinska 8.m; U.Fedorjans 8.m; Emīls Krūmiņš 9.b; Artūrs Sokolovs 9.b; Santa Gribuste 9.b; Evelīna 9.a; Sanita Višņauska 11.i. Redaktore: Ksenija Furmanova 11.i. Decembris, 2016 Ja tu vari to izsapņot tu vari to izdarīt.
Ziemassvētku eņģeļi pār mums Es domāju, ka pasaulē ir daudz eņģeļu, droši vien viņi ir visādi. Es savu vēl neesmu atradis. Ja es to sastaptu, es palūgtu viņam mīlestību. Edgars Jansons 8.b Mans Eņģelis Mans eņģelis ir manā dvēselē Kaut es zinātu, kādi spārni tai ir. Vai tie ir balti kā mākoņi Vai tomēr melni kā ogle? Zinātnieki saka, ka eņģeļi neeksistē, Varētu jau arī piekrist, Bet mana dvēsele klusi saka: Tie ir, tikai tu tos neredzi, taču jūti. Mans eņģelis čukst: Es būšu tev līdzās, Vienalga, vai tu esi priecīgs vai noskumis. Es būšu tev līdzās. Kr.Kučinskis 8.b Mums katram ir savs sargeņģelis, kurš mūs sargā, mums palīdz. Dažreiz liekas, ka viņu nav, ja mums ir problēmas, sarežģījumi. Bet varbūt, ka viņi sūta mums tās, lai mēs mācītos pārvarēt grūtības, tikt ar tām galā. Mans sargeņģelis mani sargā, vēro no augšas un saprot. Man ir sajūta, ka viņš ir mūžībā aizgājušais opis, kurš sēž uz mākoņa maliņas. Kad es esmu uz nepareizā ceļa, es viņu redzu sapņos un jūtu uztraukumu. Mans sargeņģelis mani bieži vien ir glābis, mācījis atbildēt par savu rīcību, izdzīvot skarbajā pasaulē, raudāt un smieties. Kad ārā snieg, brīžiem liekas, ka tā ir dāvana no mūsu sargeņģeļiem, jo sniegs ir tikpat balts kā eņģeļu gaistošie spārni. Sargeņģelis noteikti tagad skatās,ko es rakstu. Un es viņam saku: Paldies, ka tu esi. Es ticu, zinu, ka tu esi. Kr.Galviņa 8.b
Katram cilvēkam, manuprāt, ir savs sargeņģelis, kurš mīt mūsos pašos. Viņš sniedz atbalstu, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Katru reizi palīdzot kādam, viņš atdot visus savus spēkus un, kļūstot bezspēcīgs, dodas uz brīnumzemi, kur cenšas atgūt zaudēto. Uzlādēts ar pozitīvām emocijām, viņš atgriežas un noskaņo cilvēku uz labām, gaišām domām. Es ticu, ka eņģeļi ir un ir tāda brīnumpasaule, kurā valda mīlestība, labestība un sirdsmiers. Tā ir patiesi gaiša pasaule, kurā var atrasties gaiša dvēsele. Eņģeļi atstāj mūsos savas dvēseles gaišos nospiedumus klusā cerībā, ka mēs mācēsim iet pasaulē ar labestību. A.Maksimova 8.m Eņģeļi ir balti kā mākoņi. Tās ir mūsu dvēseles, kas jūt to pašu, ko mēs. Eņģeļi ir mūsu draugi, kaut ari neredzami. Tie rodas no cilvēkiem ar gaišu dvēseli. Virs tevis vienmēr ir tavs sargeņģelis Emīls Krūmiņš 9.b Eņģeļi mūs sargā visu mūsu dzīvi, tie nes mums ziņas no Dieva, iedvesmo mūs. Kad esi strupceļā un nezini, ko tālāk darīt, ieklausies savā sirdī. Caur to varbūt sadzirdēsi savu eņģeli. Artūrs Sokolovs 9.b Katram cilvēkam ir savs eņģelis. Tie dzīvo debesīs un vēro cilvēka darbus. Viņi palīdz cilvēkiem tikt galā ar grūtībām. Eņģeļi cilvēka sirdij sniedz mieru un harmoniju. Māca mīlēt citus un nedarīt ļaunu. Eņģeļi ir kā balta gaisma cilvēku dzīvē, tikai jāprot to saskatīt. Santa Gribuste 9.b Eņģeļi ir tādas pašas mistiskas būtnes kā Ziemassvētku vecītis, Zobu feja u.c. Neviens nezina, no kurienes viņu uzrodas, bet ir ļoti daudz variāciju par šo tēmu. Es domāju, ka viņi rodas no mazu bērnu dvēselītēm. Tieši no tām veidojas šīs gaišās būtnes. Tās aug tāpat kā cilvēki, kļūst vecāki, bet viņu galvenais uzdevums-aizsargāt cilvēku. Tikai to eņģelis neizvēlas pats, to viņam dod liktenis. Blakus eņģelītim var uzrastie arī mazais kārdinātājs velniņš. Un katrs pats izvēlas, kurā ieklausīties. Man patīk domāt, ka eņģeļi ir mūsu pasaulē, jo ar viņiem dzīvot ir kaut kā drošāk. Nikola Žilinska 8.m
Eņģelis Reiz kādā mazā debesu pilsētiņā dzīvoja Eņģelis. Viņš bija kluss un noslēpumains. Kādu dienu tas nolēma nolidot lejā pie cilvēkiem. Eņģelis gribēja uzzināt, kā viņi dzīvo, ko dara, kādi tie ir. Nākamajā rītā eņģelis pameta savu debesu mājiņu un laidās lejā. Tuvojoties zemei, viņš sajuta kodīgu dūmu smaku. Lidojot pāri mežam, eņģelis dzirdēja putnu dziesmas. Viņš devās putniem līdzi un priecājās par to skaistajām balsīm. Kopā ar tiem eņģelis nolaidās zaļā pļavā un sajuta kā mīksta, maiga zāle pieskaras viņa kājām. Viņš piegāja pie kādas vientuļas pienenes un pieskārās tai. Pēkšņi visa pļava bija pieneņu pilna. Košs, dzeltens paklājs pārsteidza ar savu skaitumu. Meža malā eņģelis ieraudzīja varenu koku. Tas bija mūžvecais ozols. Eņģelis pielidoja pie tā un noglāstīja koka galotni. Ozola zari pārklājas ar sudrabotām lapām un atvizēja kā zieds saullēktā. Eņģelis priecājās, ka koks ir tik krāšņs, bet viņš nezināja, kur likt savas brīnumainās spējas, ko ar tām darīt. Viņš nolēma doties pie cilvēkiem, tāpēc lidoja uz tuvāko pilsētu. Eņģelis redzēja, cik ļoti atšķiras apkārtējā daba no tā, ko viņš redzēja mežā. Zāle izskatījās dzeltenīga, koki nežēlīgi izcirsti, putnu ligzdas izpostītas. Eņģelis bija nepatīkami pārsteigts par cilvēku attieksmi pret visu dzīvo apkārt. Viņš nolēma palīdzēt augiem un dzīvniekiem. Tas negribēja,lai cilvēki viņu redz. Eņģelis saprata, ja cilvēki viņu notvertu, tad izmantotu tāpat kā visu sev apkārt,nedomājot par sekām. Eņģelis dienu un nakti pūlējās, palīdzot dzīvnieciņiem un augiem. Viņš atdzīvināja bojā gājušos kokus, ziemas salā nosalušos dzīvniekus. Eņģelis paslēpa tos mežos un pļavās, lai cilvēki netiek tiem klāt. Pēc padarītā viņš devās uz savu debesu mājiņu. Bet ziniet, viņš vēro. Varbūt gaida, kad cilvēks kļūs gudrāks, labestīgāks. U.Fedorjans 8.m
Pasaka par eņģelīti Reiz dzīvoja mazs eņģelītis. Viņš tikai nesen bija piedzimis kādā debesu ziemeļrietumu malā. Auklītes bija viņu jau atstājušas, tāpēc viņš gulēja viens, visu aizmirsts un domāja, ko viņam tagad darīt. Kamēr viņš ir mazs, to nevar sūtīt atpakaļ uz zemi vispirms viņam jāiet uz bērnudārzu, tad uz skolu un eņģeļu universitāti, lai varētu iemācīties uz zemes pildīt savus uzdevumus pie cilvēkiem. Eņģelītim likās, ka tas nav godīgi, viņš domāja: Būtu pareizi, ja visi eņģeļi augtu kopā ar tiem, kurus viņi aizsargā. Viņam ļoti sagribējās apskatīt cilvēku pasauli. Tā kā viņa spārniņi vēl nebija izauguši pietiekami lieli, tie bija klāti ar mīkstām, baltām pūciņām, tāpēc eņģelītis varēja pārvietoties tikai četrrāpus. Pasaulē nonācis, viņš izdzirdēja kādu raudam tik rūgti, ka viņa mazā sirsniņa sažņaudzās līdzjūtībā. Viņš pavērās apkārt un nodomāja: Interesanti, no kurienes nāk šīs žēlās skaņas? Lielajā eņģeļu ekrānā ieskatījies, viņš pamanīja mazu meitenīti, kas smagi klepoja un mocījās ar augstu temperatūru, bet vecāki izmisuši centās palīdzēt slimajam bērnam. Mazajam eņģelītim kļuva ļoti žēl meitenītes, un viņš izteica skaļi savu vēlēšanos: Par visu vairāk pasaulē es vēlos atrasties blakus viņa un palīdzēt. Pēkšņi viņam sareiba galva un viņš nokrita uz kāda slapja un dubļaina ceļa. Sapratis, ka ir nonācis nepareizajā vietā, eņģelītis sāka rūgti raudāt. Tajā brīdi kādas siltas rokas viņu pacēla, un sirsnīga balss noteica: Skat, kāds neparasts putniņš! Tas bija vecs vīrs, kas eņģelīti aiznesa uz tuvējām mājām, pabaroja un sasildīja. Tad vectētiņš atcerējās, ka slimā mazmeitiņa vēlējās tuvāk palūkoties uz kādu putniņu. Viņš aiznesa mazo radībiņu meitenītei un pavēstīja: Es tev atradu putniņu! Vectētiņ, meitene iesaucās, palūkojusies uz putniņu, tas taču ir eņģelītis! Mazā slimniecīte paņēma eņģelīti savās karstajās plaukstās, sasildīja to un izveseļojās. Kopš tā laika meitene un eņģelītis vienmēr bija kopā, līdz viņa izauga un vairs neredzēja savu sargu, jo to var pamanīt tikai mazi bērni. Taču, būdama pieaugusi, zināja, ka viņas labais sargs vienmēr ir līdzās. V.Larkina 7.m
Pasaka par eņģeli Reiz dzīvoja divas dvīņu māsas. Viņas jau daudzus gadus dzīvoja vienas un nebija satikušas savus vecākus, jo tie atstāja abas meitenes, kad viņām bija tikai 14 gadu. Meitenes pašas sev pelnīja iztiku, strādādamas smagus darbus ciematiņā. Kādu dienu dvīnēm klājās tik slikti, ka viņas vairs nezināja, ko iesākt, jo abas palika bez darba un nezināja, kam padomu prasīt. Viktorija izmisusi jautāja māsai : Ko mums tagad iesākt. Ir palicis tikai viens maizes kukulītis, un iespēju ciematiņā kaut ko nopelnīt, arī nav. Otra māsa Annija mierīgi atbildēja : Bet varbūt varam palūgt palīdzību eņģeļiem un gaišumam? Viktorija pikti iesaucās : Kādiem eņģeļiem, mās! Ja eņģeļi mūs dzirdētu, tad nekad tik slikti mums neklātos. Kas tic un pieņem brīnumus, pie tā arī brīnumi atnāk. Vai atceries, ka bērnībā mums mamma tā teica, klusi nočukstēja Annija. Viktorija apklusa, padomāja un cieši apskāva māsu. Mājā ienāca gaišums un viss kļuva silts. No mākoņiem pa debesu kāpnēm nāca sieviete spožā tērpā ar gariem gaišiem matiem un lieliem baltiem spārniem. Tā bija dvīnīšu māmiņa. Meitenes sastinga un neizdvesa ne vārda. Gaišā sieviete smaidīdama uzrunāja abas: Meitenes, es vienmēr esmu un būšu jums līdzās. Sargāšu jūs un jūsu bērnus mūžīgi. Viņa pasniedza māsām kuplu, baltu spalvu no saviem spožajiem eņģeļa spārniem un pazuda. Spalva meiteņu mājā ienesa gaismu, mīlestību un labklājību. Drīz vien māsām bija savas ģimenes un bērni, kuriem viņas mācīja, ka brīnums nāk pie tiem, kuri tam tic. Evelīna 9.a
*** Reiz dzīvoja zēns Tomass, bet viņš nebija tāds kā visi, jo negāja ārā ar vienaudžiem, nedauzījās un jutās vientuļš. Skolā viņu apsaukāja un atstūma. Kādu dienu, ejot uz skolu, viņš atrada grāmatu, uz kuras vāka bija rakstīts Bībele. Tomass nokavēja stundu sākumu, tāpēc nolēma neiet uz stundām un ielavījās skolas pagrabā, lai palasītu grāmatu, kuru bija atradis. Bet, tikko viņš grāmatu atvēra, tā iesūca viņu sevī un pacēla debesīs, kur jau gaidīja Dievs. Kad Tomass vaicāja, kur viņš atrodoties, Dievs atbildēja : Dieva mājās. Bet, kad zēns jautāja, kāpēc viņš šeit atrodas, Tas Kungs sacīja: Tevī ir skumjas. Es esmu8 tev iedevis sargeņģeli, kas būs tavs sargs, draugs un prieks, tāpēc tev nekad vairs nebūs jābaidās. Tad Toms iekāpa atpakaļ grāmatā un nokļuva skolā, bet pēc tam mājās. Zēns ilgi domāja par to, kas tad ir viņa sargeņģelis, līdz beidzot saprata, ka tie ir viņa vecāki. Viņi taču uzmundrina, aizstāv un rūpējas par savu bērnu, un ar viņiem kopā nav jābaidās. Kopš šīs dienas Tomass priecājās, smējās un pateicās Dievam par eņģeļiem par mammu un tēti. R.Petraite 8.a Reiz eņģelis sēdēja uz kādas mājas jumta un jutās ļoti nelāgi, jo sirdi mocīja savāds nemiers it kā viņš nebūtu kādam palīdzējis. Bet tā taču ir eņģeļa sūtība uz zemes palīdzēt. Viņš noskumis sēdēja, sēdēja, līdz saprata, kā tā vairs nevar turpināties. Eņģelis devās savā lidojumā, lai sameklētu to īsto cilvēku īstajā vietā un palīdzētu. Bet viņam kaut kā neveicās. Pa ceļam viņš gan palīdzēja kādam vecam vīram malku sanest, kādai pelei no kaķa aizbēgt un kādam bērnam neizkrist no šūpolēm, tomēr sirdī nebija īstā gandarījuma un prieka. Beidzot savā garajā lidojumā viņš nonāca mazā, bet skaistā vietā Latvijā. Eņģelis juta, ka šeit ir cilvēks, ko viņš meklē. Eņģelis apsēdās uz baznīcas jumta un vēroja apkārtni, līdz izdzirdēja bērnu raudam. Mazulis bija pazaudējis māmiņu, bet eņģelis nojauta, kur viņa meklējama. Sakopojis savu domu spēku, viņš veda bērnu pie mammas. Kad bērns satiku savu māmiņu, eņģeļa sirdī ielauzās kāds nebijis siltums un piepildīja to. Nu viņš saprata, ka ir atradis īsto cilvēku un palīdzējis. Tā arī eņģelis palika Latvijā, jo dziļi sirdī juta, ka šī ir viņa īstā vieta. M.Grabauska 8.a ***
*** Reiz vakarā debesīs iemirdzējās spoža, spoža zvaigzne. Nākamajā vakarā to debesīs vairs neredzēja, jo tā bija nonākusi uz zemes kā mazs eņģelītis, kura uzdevums bija sargāt kādu mazu puisīti, kas bija smagi slims. Zēna vēlme bija redzēt jūru ar baltām putām. Eņģelītis sagādāja šo iespēju. Kādu dienu atklājās, ka zēnam ir smadzeņu audzējs un nepieciešama sarežģīta operācija. Viņš izmisīgi lūdza: Mīļo Dieviņ, es vēlos, lai mana mamma ar tēti vienmēr būtu laimīgi arī tad, ja es aizeju no šīs krāsainās pasaules. Dieviņš šo ziņu nodeva mazajam, sargeņģelītim. Kad zēnam bija jādodas uz slimnīcu, eņģelītis atradās līdzās un klusi teica: Nebaidies, es esmu te, es tev palīdzēšu! Naktī pēc operācijas debesīs iemirdzējās spoža zvaigzne un puisītis teica: Tas ir mans eņģelis. Es viņu redzu. Viņš izglāba man dzīvību. Operācija bija noritējusi veiksmīgi, un zēns izveseļojās. Tagad mazais zēns bieži redzēs jūru ar baltajām putām un zvaigzni, kas ir tik spoža kā puisēna prieks un mīlestība. K.Ekštele 8.a Ziemassvētku tirdziņi Sestdien, 10.decembrī, TC Domina Shopping norisinājas Latvijas skolēnu Ziemassvētku gadatirgus, kur radītas oriģinālas un iedvesmojošas Ziemasvētku dāvanas. SMU uzņēmumi, kas pasākumā piedalījās, bija no visām Latvijas skolām. Arī mūsu uzņēmums Nature Beuaty, kas ražo poliestersveķu koka gredzenus, piedalījās šajā gadatirgū, lai parādītu savu produktu citiem. Mēs šajā produktā darbojamies trīs - Sanita Višņauska, Rolands Višņausks un Emīls Purviņš. Produktu sākām veidot jau no septembra, un tagad jau mūsu produktos ir redzama izaugsme un attīstība. Ziemassvētku gadatirgū, protams, mūs vērtēja žūrija, kas bija izbrīnā par mūsu veikumiem, jo neviens neko tādu nav redzējis. Mums pašiem ir liels prieks izgudrot ko jaunu un oriģinālu, neredzētu. Gadatirgū iepazināmies ar dažādiem skolēnu izgudrojumiem, kas tikai liek domāt, ka Latvijā būs uzņēmumi un gudras galvas. Varam arī lepoties, jo esam uzņemti konkursā - SMU ceļojums uz ASV - balva par uzvaru labākajam uzņēmumam. Lai mums veicas! S.Višņauska 11.i
Es lūkojos debesīs. Eņģeļi bez spārniem. Šķiet, visi ir dzirdējuši par eņģeļiem debesīs. Tie esot palīgi Dievam. Viņi sargājot cilvēkus. Un kāpēc gan ne? Notiek tik daudz brīnumu! Un tomēr notiek tik daudz zaudējumu un bēdu. Tā tam laikam jābūt, jo nekas jau nav bez iemesla. Vai zinājāt, ka nevajag debesis, lai ieraudzītu eņģeļus? Viņi ir mums blakus. Visapkārt. Gaļas veikalā, skolas solā aiz jums, mājās vai vienkārši pāri ielai. Tie ir cilvēki, kuriem nav žēl kaut ko ziedot, lai palīdzētu citam. Viņiem nevajag kaut ko pretī, nevajag pateicību. Tie ir cilvēki, kuri palīdzēs. Būs mums līdzās, pateiks padomu vai ļaus paraudāt uz viņu pleca. Gluži kā eņģeļi, kas staigā pa zemes virsmu. It kā Dievs tos šeit būtu sūtījis ar nodomu. Atņēmis spārnus, lai tie neaizlidotu prom. Lai cilvēce no viņiem mācās. Tie ir tie eņģeļi bez spārniem. Un tikai tad, kad tie būs pabeiguši savu uzdevumu, viņi varēs doties atpakaļ. Šie eņģeļi bez spārniem ir dažādi. Jau pēc viņu rakstura var pateikt, ka viņi nav parasti. Dzīvespriecīgi, gudri, jautri, labsirdīgi vai kas cits. Šīs īpašības viņiem ir ļoti izteiktas, izceltākas nekā citiem. Viņiem nav jābūt pieaugušajiem. Bieži tie ir bērni. Šajos mazajos cilvēciņos ir tik daudz siltuma un mīlestības, ka to nevar nepamanīt. Viņi mūsu dzīvē ienes tik daudz prieka, viņi mums neļauj skumt. Reizēm tie tiek atsūtīti ģimenēs, kurās iemītnieki paši to neredz. Tikai tad, kad bērns ir ieradies, viņi to saprot. Citās reizēs tie ir vecāki cilvēki. Viņi uzrodas un pazūd. Vairs ne miņas no viņiem. Diemžēl, kad uzdevums ir paveikts, viņiem ir jādodas. Un tas var notikt vienkārši un tepat. Visnegaidītākajā brīdī. Tikai tie, kurus šie eņģeļi ir apciemojuši, zina eņģeļu uzdevumu. Viņi tos saprot. Pēc tam viņu dzīves mainās. Cilvēki no malas var nesaprast, kas ir noticis, bet tas jau nav galvenais. Un tā tas turpinās. Tomēr cilvēki vēl mācās. Mums vēl jāsaprot kā, kas, ko un kāpēc. Jau šajā brīdī mūs apciemo kāds eņģelis bez spārniem. K.Sīle 7.m
Ziemassvētku laiks Mēs daudzi, gan kristieši, gan nekristieši, lielākoties ar sajūsmu gaidām Ziemassvētku laiku. Tas parasti ir decembra mēnesis, nu jau vairāk nekā desmit gadus novembris un decembris kopā. Gada vistumšākais laiks. Dāvanas, iepirkšanās, piparkūkas... Svecīšu liesmiņas eglītē sasilda sirdi. Visās radiostacijās, ne tikai Kristīgajā radio vien, skan īpašs Ziemassvētku repertuārs. Veikalu plaukti lūst no šokolādes salavečiem un eglīšu rotājumiem. Un tomēr nav noslēpums, ka daudzos šie svētki izraisa arī pretrunīgas un negatīvas emocijas. Ziemassvētku vecīši un Sniegbaltītes, kamanas un ziemeļbrieži, rūķi un brīnuma gaidīšana. Tā kā mazliet par daudz šīs pasaku ilūzijas. Zvaniņš skan! Dziesma, kas visās malās dzirdama visdažādākajās variācijās divu mēnešu garumā, izraisa apmēram tādu pašu sajūtu kā vienā paņēmienā apēsti divi kilogrami šokolādes. Vislielāko nastu šajā laikā izjūt tie cilvēki, kuri ir sabiedriski, sociāli aktīvi vai kuriem ir bērni. Pirkšana un cepšana, eglīšu pušķošana un dāvanu saiņošana. Pīrāgam, nabagam, abi gali... Varbūt dažs labs pantiņus samācījies vai izdomājis ko oriģinālāku. Vairākas nedēļās pēc kārtas skolās un darbavietās notiek eglīšu pasākumi, karnevāli un citi jampadrači, kuru scenārijs jau visiem sen labi pazīstams un pēc kurām cilvēki jūtas vēl nogurušāki un garīgi tukšāki nekā šo svētku pašā sākumā. Tikai šo divu mēnešu garumā gandrīz nekur netiek piesaukts Kristus vārds, kura dzimšanas dienu mēs it kā svinam. Tas izraisa pamatotus iebildumus un sašutumu daudzos patiesi ticīgos un dedzīgos kristiešos, kāpēc viņi tos vairs neuzskata par kristīgiem, bet gan pasaulīgiem svētkiem. Kāda tad ir patiesība par Ziemassvētkiem? Kristus dzimšanas datums. Noteikti ir konkrēts datums, kurā Jēzus ienāca šajā pasaulē kā cilvēks. Tomēr Bībelē nav atrodamas norādes par to, ka pirmkristiešu draudze būtu svinējusi Jēzus dzimšanas dienu. Ir ziņas par Lieldienām, ir ziņas par Vasarsvētkiem, bet par Ziemassvētkiem nav. Mēs nezinām, vai pirmie kristieši vispār svinēja Jēzus piedzimšanu un, ja darīja, tad kad viņi to darīja.
Pirmajos gadsimtos pastāvēja tradīcija Ziemassvētkus svinēt 6. janvārī, Jēzus kristību dienā. Trešajā gadsimtā pēc Kristus Ēģiptē Viņa dzimšanas dienu svinēja 25. martā. Savukārt astronomi izpētījuši, ka liela komēta, kura varētu būt Bībelē minētā Betlēmes zvaigzne, Zemes tuvumā parādījusies sešus gadus pirms mūsu ēras sākuma, kuru mēs pieņemam kā Kristus dzimšanu, un vasarā, 17. jūnijā! Tātad neviens patiesībā nezina Jēzus dzimšanas datumu. Pirmajos gadsimtos draudzē par to bija karsti strīdi un diskusijas. 25. decembris par vispārpieņemtu Kristus dzimšanas dienas datumu kļuva tikai 6. gadsimtā. Kāpēc tieši šis datums? Svētku patiesā izcelsme. Gan senajiem romiešiem, gan citām tautām Eiropā pastāvēja paraža ziemas un vasaras saulgriežos svinēt svētkus pagānu dievībām. Daudzus simtus un pat tūkstošus gadu pirms Kristus cilvēki Ziemas saulgriežos godāja Saules dievu. Arī latvieši un citas Baltijas tautas 25. decembrī ir godājušas līdzīgas dievības gan pirms, gan arī pēc kristietības pieņemšanas. Latviešiem šajā laikā bija izplatīta iešana budēļos jeb ķekatās, kā arī ozola bluķa vilkšana no mājas uz māju, kas ir senu pagānisku rituālu elementi.
274. gadā Romas imperators Marks Aurēlijs par godu neuzvaramajam Saules dievam izsludināja 25. decembri par valsts svētkiem. Pēc dažiem gadu desmitiem kristīgās baznīcas vadītāji kā pretstatu Marka Aurēlija iedibinātajiem svētkiem noteica Kristus dzimšanas svētkus svinēt 25. decembrī. Kristīgā ticība tika sajaukta ar pagānismu. Daudzi cilvēki, kuri nepazina Kristu, turpināja savus pagānu rituālus zem Kristus dzimšanas svētku nosaukuma. Rezultātā izveidojās kristietības un pagānisma mistrojums. Vienkāršās tautas dzīvē pārsvaru parasti tomēr guva pagānisms. Kristus bija kļuvis kā viens no viņu daudzajiem dieviem. No kurienes Ziemassvētku eglīte? Līdzīgi kā saulgriežu datumu pielāgoja kr istīgām vajadzībām, tieši tāpat arī senu pagānisku tradīciju pielāgoja, lai tuvinātu vienkāršo tautu Kristum, tikai šoreiz to darīja Eiropas tautas, latviešu tautu ieskaitot. Gandrīz visas Eiropas tautas izmantoja kokus savos pagāniskajos rituālos. Senie romieši dekorēja mūžzaļos kokus par godu zemkopības dievam Saturnam, un tas notika ziemas saulgriežos. Arī latviešiem bija populāri karināmi pušķojumi no salmiem. Paradumi uzpost kokus bija daudzām pagānu tautām jau ilgi pirms Kristus dzimšanas. Tomēr egles izmantošanu Ziemassvētku tradīcijā aizsāka tieši Ziemeļeiropas tautas. Ļoti iespējams, ka Ziemassvētku eglīte ir nākusi tieši no Latvijas. Pirmo reizi egle Rīgas Rātslaukumā bija 1510. gadā. Tā esot bijusi pušķota ar papīra puķēm un pēc tam sadedzināta. Tas sasaucas ar bluķa vilkšanas tradīciju, kas izplatīta mūsu tautā.
Es lūkojos debesīs... Lūkojoties debesīs, es iedomājos par krāsaino ziemeļblāzmu, kas ir aukstajos kontinentos. Par mākoņiem, kas parasti vasarā skaisti veido dažādas figūras. Un par vienu no skaistākajiem gadalaikiem ziemu, kad mazās sniegpārsliņas apsedz visu zemi ar baltu segu. Īpaši skaisti ir ziemas vakari, kad agri riet saule un debesis krāso brīnišķīgi saulrieti. Ziema man asociējas ar svēto un kluso gadalaiku, kad lido eņģelīši, kad tuvojas svētie Ziemassvētki. Tā kā ārā ir ziema, debesis klāj sniega mākoņi, es esmu noskaņota uz Ziemassvētkiem un vēlos izpaust savas domas par eņģeļiem. Eņģeļi sūta mums zīmes un vēstījumus dažādos veidos. Piemēram, kad mēs sākam sadarboties ar eņģeļiem, tad bieži atrodam baltās spalviņas. Kad sajūtam rožu smaržu, eņģeļi mums sūta Sargeņģeļu ziedu. Ja uzkrītoši redzam kādu ciparu kombināciju, tas varētu būt kāds svarīgs vēstījums. Dažādas zīmes mēs varam saskatīt arī vidē, piemēram, ainavā, kādu uzrakstu uz plakāta vai arī nejauši grāmatā uzšķirto lappusi ar kādu teikumu, kurš ilgu laiciņu paliek prātā. Katrs savu eņģeli redz vai iedomājas atšķirīgi. Kādam varbūt liekas, ka eņģeļi turas un staigā blakus kā cilvēki, bet, manuprāt, pārsvarā viņus uzskata par mistiskajām svētajām būtnēm ar baltiem spārniem. Bet kādi tad ir viņu uzdevumi cilvēka dzīvē? Eņģeļi tā ir enerģija, tiešā saikne ar Dievu, kas katram cilvēkam dota, lai varētu būt dievišķā gaismā. Manuprāt, Sargeņģelis parāda to, kādi mēs esam garīgajā pasaulē. Kā tad notiek šī dievišķā valdība? Sargeņģelis sazinās ar mums caur tā sauktajām gaišajām maņām gaišredzību, gaišdzirdību, gaišjūtību un gaišzinību. Šīs maņas var būt atšķirīgi attīstītas kāds vairāk sajūt, cits vienkārši zina un it kā pa tiešo saņem informāciju, vēl kāds ir redzīgāks, cits dzirdīgāks. Es esmu ļoti jūtīga, tāpēc, manuprāt, jūtīgos Eņģeļi vada vairāk caur sajūtām. Es domāju, ka gaišredzība nav tikai tas, ka mēs sākam redzēt smalko pasauli sev apkārt, bet ka esam atvērti visam, kas ar mums notiek.
Bieži vien Sargeģeļi pasargā tikko jaundzimušos vai mazuļus. Piemēram, cilvēki saka, kad bērniņš krīt, viņš tik stipri nesasitas, jo iekrīt Dieva plaukstā un bērnības gados vienmēr tiek pasargāts no negadījumiem. Ne tikai cilvēkam ir savs uzdevums, bet arī Eņģeļiem. Tā loma ir Sargeņģelis. Nav tā, ka Eņģelis vienmēr nopietns sēž un vēro, ko mēs darām pareizi, ko - nepareizi. Patiesībā Sargeņģeļa noskaņojums ir atkarīgs no mūsu enerģētikas, un viņa vizuālais tēls un izpausmes ļoti precīzi atspoguļo cilvēku, kuram Eņģelis piesaistīts. Viktorija Larkina 7.m
Jautrie Ziemassvētki Apaļais Alfrēds adīja abām ausīm auskarus, Bet bailīgais Bobis bija burvīgi balts, Cūciņa cimdiņos cakoja cepeti, Dīvainais degunradzis darināja dāvanas, Eglē ezis enerģiski elpoja, Fēnikss filmēja feinu Facebook filmu, Guļot gailis grozīja galvu, Hercoga humpalu hūte hihināja, Interesants iluzionists intervēja interneta imperatoru, Jautrie jūrnieki jauca jūru, Kaķis kutināja kāmim kāju, Lielais lempis lidoja lokus lidlaukā, Mušu mamma maigi murrāja mazajiem mīļumiem, Nekur neviens nedāvināja naudu, Odu opaps ošņāja ogas, Pelikānu princis pikoja pāvu princesi, Reksis rēja runcim rīta rūcienu, Salaveča salā sasnidzis svaigs sniedziņš, Telēns Tedis tūtā tina tapetes, Uguns upē uzmanīgi uzspēlēja uno, Vilks veltīgi vicināja veco vītolu, Ziemassvētkos zaigojot zibināja zvaigznes. 7.m klases lasīšanas pulciņa dalībnieces
Pasta adrese: Meiju ceļš 9 Jelgava JELGAVAS TEHNOLOĢIJU VIDUSSKOLA