Ziņnesis Novembris 2020

Ziņnesis Novembris 2020 Grāmatplauktu stāsti. Ciemos pie Arno Jundzes Foto: Tatjana Bohuslavska Intervija ar vācu rakstnieci Lauru Knaidlu Jāņa Rozes apgāda akcija Novembrī Pircēja kartei 50% atlaide Intervija ar rakstnieku Arturu Jurkeviču # 201

Savāda gada savāds novembris. Latvijas iedzīvotāji bažīgi seko epidemiologu vāktajai statistikai. Latvijas radošās personības peļ valdību par nespēju noregulēt autortiesību atlīdzību lietas, neizlejot no vanniņas bērnu. Latvijas grāmatizdevēji kārtējo reizi klauvē pie likumdevēju un nodokļu plānotāju veselā saprāta un sirdsapziņas, aicinot beidzot saņemt drosmi un atzīt, ka 5% PVN likme ir nacionāls, nevis fiskāls jautājums, un atteikšanās to ieviest mums visiem ilgtermiņā smagi atspēlēsies ar valodas prasmi, daudz trūcīgāku grāmatu piedāvājumu, straujāku cenu kāpumu, nekā izdevējiem un autoriem gribētos. Taču ir lietas, kas nemainās novembrī kopīgi svinam dzimšanas dienu gan valstij, gan mūsu zīmolam; savus pieredzes stāstus, atmiņas, sapņus cilvēki visbiežāk izvēlas iemūžināt grāmatās; mēs tās lasījām, lasām un lasīsim. Šomēnes, kad saskaņā ar nu jau ilggadīgu tradīciju piedāvājam Jāņa Rozes apgāda izdevumus iegādāties par svētku cenām un par prāvāku pirkumu dāvinām skaistu nākamā gada kalendāru, mūsu tikko iznākušās un mēneša garumā vēl gaidāmās grāmatas mudina neaizmirst pagātni, bet gan mācīties no tās, smelties spēku ticībā labajam un priecāties par skaistumu un draudzību. Visdažādākajos laikos un vietās, bet ikreiz kaismīgi un krāšņi izstāstītu. Tā, lai prieks un lepnums par mūsu skanīgo valodu, lai bauda ļauties autoru iztēlei vai gremdēties pieredzē. Lai iedvesmojošs un vērtīgiem pozitīviem piedzīvojumiem bagāts šis mēnesis! Renāte Punka, Jāņa Rozes apgāda vadītāja NEDĒĻAS PIEDĀVĀJUMS 2. 8. novembris 16,40 6,50 9. 15. novembris 7,95 4,00 16. 22. novembris 23. 29. novembris 16,00 9,95 2021 7,95 5,50 Māksliniece Anita Kreituse. Ilustrācijas no grāmatas Puika, kas zīmēja kaķus. 3

Kontinents Kārena Vaita ZUDUŠAIS MEDALJONS No angļu valodas tulkojusi Marta Mežule Zudušais medaljons ir otrais romāns Tredstrītas sērijā, kas ieguvusi kulta statusu. Miljoniem lasītāju jau ir iemīļojuši nekustamā īpašuma mākleri Melāniju Midltoni, kura aizraujas ar vēsturiskajām mājām un to noslēpumiem. Šajās grāmatās harmoniski savijas romantika un pagātnes mistērijas, un tās ir izlasāmas vienā elpas vilcienā. Pasaulslavenā rakstniece Kārena Vaita ir uzrakstījusi 27 romānus, kas izdoti divos miljonos eksemplāru un tulkoti piecpadsmit valodās. Viņa ir daudzkārtēja Amerikas labākā mīlestības romāna autora balvas ieguvēja. Starp Vaitas grāmatām ir arī tādi New York Times bestselleri kā Lidojuma trajektorija, Vēlmju koks un Laika upes krastos. Kontinents Elizabete Keja SEPTIŅI MELI No angļu valodas tulkojusi Marta Mežule Džeina un Mārnija jau kopš bērnības ir nešķiramas. Viņas visu dala uz pusēm. Viņas zina itin visus savus noslēpumus. Taču Mārnija iepazīstas ar Čārlzu un attiecības mainās. Tāpēc ka Džeina uzreiz vai gandrīz uzreiz sajūt nepatiku pret viņu tik veiksmīgu, glancētu, pašapmierinātu vīrieti, kurš prot un grib iepatikties ikvienam... izņemot Džeinu. Un, kad Mārnija apjautājas par draudzenes attieksmi pret Čārlzu, Džeina izšķiras par saviem pirmajiem, nelielajiem un gluži nevainīgajiem meliem. Galu galā pat labākās draudzenes mēdz šo to paturēt pie sevis. Bet, ja Džeina būtu godīga, var gadīties, ka viņas draudzenes vīram paveiktos vairāk... Jo pirmie meli nekad nav pēdējie. Tas ir tikai sākums. Tie rada nākamos melus, bet tie atkal nākamos, un šī ķēdīte nepielūdzami aug... novedot līdz traģiskam finālam... līdz katastrofai. Zvaigzne ABC Haruki Murakami NOGALĒT KOMANDORU 1. daļa Idejas parādīšanās 2. daļa Gaistošā metafora No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere Nekļūdīsimies, ja teiksim, ka Haruki Murakami nav konkurentu, raksta Literary Review. Tāpat kā Japānā, grāmata izdota divos sējumos, kuri iegādājami abi kopā. Trīsdesmit sešus gadus veco portretu mākslinieku pametusi sieva, un viņš patveras slavenajam gleznotājam piederošā mājā kalnos. Bēniņos viņš atrod savādu gleznu un nejauši aizsāk virkni noslēpumainu sakritību. Lai to apturētu, viņam jādodas ceļā Murakami realitātei ir vairākas šķautnes: dažas vienkāršas, citas izsmalcinātas. Neviens cits autors nespēj tā samiksēt ikdienas dzīves, fantāzijas un ezoterikas elementus tik dīvaini valdzinošos stāstos kā Murakami, raksta Financial Times. Haruki Murakami ir dzimis 1949. gadā Kioto Japānā un ir spilgtākais un pazīstamākais mūsdienu japāņu rakstnieks, saņēmis neskaitāmas literārās balvas. Helios Filipa Perija JŪS VĒLĒSIETIES, KAUT ŠO GRĀMATU BŪTU IZLASĪJUŠI JŪSU VECĀKI (UN JŪSU BĒRNI PRIECĀSIES, KA JŪS TO IZDARĪJĀT) No angļu valodas tulkojusi Krista Strode Visi vecāki vēlas savu bērnu izaudzināt priecīgu un nesačakarētu. Kā to izdarīt? Šīs aizraujošās, amizantās un asprātīgās grāmatas autore ir ievērojamā angļu psihoterapeite Filipa Perija. Autore nevis iesaka ideālo plānu, bet sniedz vispusīgu ieskatu par to, kas veido labas attiecības starp vecākiem un bērniem. Grāmata piedāvā pilnīgi jaunu skatījumu uz bērnu audzināšanu. Filipas Perijas dzirkstīgie norādījumi palīdzēs jums: saprast, kā tas, kā jūs pats tikāt audzināts, var ietekmēt to, kā audzināt savus bērnus; vēsu prātu pieņemt, ka pieļausiet kļūdas, un kā ar tām tikt galā; pārraut negatīvos uzvedības modeļus un ieciklēšanos uz mazsvarīgo; tikt galā ar savām un bērna emocijām; saprast, kādu informāciju sniedz dažādi uzvedības veidi. Dienas Grāmata Inga Gaile RAKSTĪTĀJA Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis Ko juta un kā dzīvoja Ivande Kaija, es noteikti nezinu labāk par viņas radiniekiem un literatūrzinātniekiem. Šis ir mans stāsts par viņu. Rakstot darbu, kuru tūlīt lasīsiet, es daudz uzzināju par Ivandi Kaiju. Bet es arī daudz iztēlojos. Un sekoju intuīcijai. Kā viļņiem. Parīzes plūdu viļņiem. (Inga Gaile) Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Autorizdevums Jānis Rukšāns MEKLĒJOT APSLĒPTOS DĀRGUMUS Paņemiet dažas nodaļas no Džona le Karē spiegu trillera, piešaujiet labu devu eksotisku marš rutu ceļveža un sajauciet to visu blenderī ar labāko grāmatu, kāda uzrakstīta par dārzkopību, un jūs iegūsiet Jāņa Rukšāna Meklējot apslēptos dārgumus. Atšķirībā no iepriekšējiem dārzkopja un selekcionāra Jāņa Rukšāna darbiem, šajā grāmatā ir mazāk botānikas un dārzkopības, bet vairāk paša piedzīvotā jaunu un eksotisku augu meklējumos. Tas ir aizraujošs ceļojums no Eiropas rietumiem līdz Sibīrijas austrumiem, no bērnības līdz mūsdienām, pa vidu pie stājot kolorītā padomju laika dzīves nianšu attēlojumā. Šajās ekspedīcijās autors atklājis un vēlāk aprakstījis ap 60 jaunu, agrāk zinātnei nezināmu augu sugu. Turpat vai 400 lappuses teksta tā ievelk lasītāju, ka visi, kam bija iespēja lasīt šī darba manuskriptu, izteicās, ka to grūti nolikt malā. Katra lappuse aicina turpināt tālāk, un tā atkal un atkal. 560 krāsainie attēli ļauj iepazīt gan šo zemju augus, gan dabu, gan cilvēkus un sadzīvi. 4 5

Ingo Zīgners MAZAIS PŪĶIS KOKOSRIEKSTS UN VAMPĪRDĒKA No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga Kas tumšos rudens vakaros var būt labāks par aizraujošu vampīrstāstu? Mazais pūķis Kokosrieksts un viņa draudzene Matilde nespēj noticēt: Pūķu salā ir parādījies vampīrs, kas naktīs lidinās apkārt, sūcot asinis un iedvešot visiem bailes. Vai viņš grib sakost pūķus un pārvērst visus par vampīriem? Par laimi, Kokosriekstam dūšas netrūkst, un viņš dodas meklēt mazo asinssūcēju, lai parunātu ar to kādu biezāku vārdu. Vai mazajam ugunspūķītim izdosies atklāt vampīra noslēpumu? Lasiet arī pārējās 14 grāmatas par mazā pūķa Kokosrieksta piedzīvojumiem! Jaspids Jāzeps Osmanis MANI MĪĻIE Viļņa Lapiņa mākslinieciskais noformējums, fotogrāfijas Lasītāji pazīst Jāzepu Osmani kā daudzu bērnu grāmatu autoru. Bērniem veltītos pasākumos bieži tiek izmantoti viņa dzejoļi. Autors piesaista ar to, ka pazīst bērnu pasauli, spēj uzrunāt viņus viegli uztveramā valodā un veidā sirsnīgi, labestīgi, ar humoru. Šoreiz autora dzejoļus ilustrē viņa paša gleznu fragmenti, ko izvēlējies grāmatas mākslinieciskais noformētājs Vilnis Lapiņš. Lasītājiem būs pārsteigums, ka dzejnieks ir darbojies arī ar otu. Grāmatas beigās gleznas redzamas pilnā apjomā. Uzzināsim, kā autoru bērnībā radošajā ceļā ievirzīja mākslinieks baskājis Irbīte. Dažkārt bērnībā piedzīvotais rod izpausmi visā cilvēka mūžā. Šī grāmata stāstīs par bērnu attiecībām ar mīļajiem cilvēkiem, ar kuriem viņi mostas, pavada laiku, ar kuriem saistīta viņu ikdiena. Iepazīsimies ar dzejnieka uzticamo pavadoni brūno taksi Rūdi. Starp dzejas rindām ieritinājusies arī baltā kaķenīte Mikija. Un tagad aiziet! Satikšanās ar mūsu mīļajiem ir sākusies! Autorizdevums Sintija Kārkliņa RADOT MŪZIKU Grāmatas autore un māksliniece ir Sintija Kārkliņa radoša personība ar bakalaura grādu mūzikas pedagoģijā JVLMA. Autores mērķis ir iedvesmot skolēnus, skolotājus un mūzikas mīļotājus radīt savu krāsaino mūzikas pasauli. Mēs spējam radīt un priecāties par mūziku. Viss sākas ar iedvesmu un ideju, kas ved uz lielisku sadarbību. Šī grāmata ir kā radošs palīgs mūzikas mācībā no 1. līdz 3. klasei, kā arī iedvesmojošs ceļvedis mūzikā jebkuram interesentam. Piedāvātās idejas tiek balstītas uz teorētisko un praktisko izziņu mijiedarbību. Grāmatā atradīsi dziesmas, mūzikas instrumentus, spēles, video ar QR kodu (www.radotmuziku.lv) noskenē un skaties, atbildes uz teorētiskajiem jautājumiem, piemērus un praktiskus uzdevumus. Grāmatas saturs tika prezentēts vispārizglītojošajās skolās un televīzijas kanālā Tava klase. Īpašais grāmatas iznākšanas mēnesis palīdz arī Auces latviešu biedrības krīzes centram Namiņš. Līdz š.g. 14. novembrim 1 eiro no katras pārdotās grāmatas nonāk labdarībai. Mēs mācāmies, lai radītu! Pateicība manam mīlošajam vīram Magnusam Kārkliņam par grāmatas realizēšanu. (Sintija Kārkliņa) Olga Gromova CUKURA BĒRNS Stāsts par pagājušā gadsimta meiteni, ko izstāstījusi Stella Nudoļska Ar Ludmilas Uļickas priekšvārdu No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga Māksliniece Gita Treice Jāņa Rozes apgāds novembrī aicina padomāt par vēstures negaidī tajiem pavērsieniem un gremdēties dzīvajos atmiņu stāstos, lai žot klajā grāmatu par padomju cilvēku dzīvi Staļina represiju laikā. Lai arī domāta jauniem lasītājiem, tā noteikti uzrunās un aizkustinās arī pieaugušos. Cukura bērns ir dokumentāls stāsts un vienlaikus arī brīnišķīgs literārs darbs par krievu meitenītes Stellas Nudoļskas gaitām izsūtījumā Vidusāzijā, kur viņa kopā ar mammu pavadīja gandrīz desmit gadus no 1937. līdz 1946. gadam. To pēc galvenās varones atmiņu stāstījuma pierakstījusi bibliotekāre, rakstniece un redaktore Olga Gromova. Grāmata nāca klajā 2014. gadā, kopš tā laika Krievijā piedzīvojusi jau vairākus izdevumus un tulkota franču, vācu, nīderlandiešu u. c. valodās. Kādas Maskavas inteliģentu ģimenes rāmā, laimīgā ikdiena piepeši tiek izpostīta. Piecgadnieces Stellas tēvs tiek apsūdzēts Dzimtenes nodevībā un apcietināts, bet meitenīte un viņas mamma izsūtītas uz Vidusāziju, uz Kirgīzijas stepi, kur dienu no dienas, gadu no gada jācīnās par izdzīvošanu un jāpieredz daudz ļauna. Taču viņas ir apbrīnojami stipras, viņas nesūdzas par likteni un nezaudē ticību pasaulei, uztur možu garu, jokojot, dziedot dziesmas un lasot dzeju, un viena par otru no sirds rūpējas. Un izrādās apkārt ir daudz labu cilvēku, kas gatavi viņām palīdzēt. Šī grāmata vēsta par mazo cilvēku uzvaru pār lielo ļaunumu. Tā sniedz svarīgu dzīves mācību, kas jāpatur atmiņā: vājais spēj uzvarēt stipro....grāmatiņa, kuras dēļ ir vērts uz pāris stundām apturēt dzīves skrējienu, kuru vērts paņemt rokās un izlasīt. Tas ir stāsts par kādu neparastu, ļoti apdāvinātu meitenīti, kuras dzīves gājums bijis visnotaļ parasts tāds pats liktenis bija lemts tūkstošiem padomju bērnu. Viņu bērnība noritēja pirmskara un kara gados, kad pāri visaj valstij vēlās Staļina represiju vilnis, skarot miljoniem cilvēku... (Rakstniece Ludmila Uļicka) Grāmata izdota ar Krievu literāro tulkojumu institūta un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Stella ar vecākiem 1932. gadā. Stella 1936. gadā pirms izsūtīšanas. Foto no Stellas Nudoļskas privātā arhīva. 6 7

DRĪZUMĀ Arturs Jurkevičs, Malhazs Džadžanidze APBEDĪTAIS VĪNOGULĀJS No krievu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds Jāņa Rozes apgāds papildinājis dažādu valstu autoru biogrāfisko romānu klāstu ar savdabīgu kopdarbu, ko vienlaikus var pieskaitīt gan vietējo autoru jaunradei, gan tulkotās dailliteratūras kategorijai. Arturs Jurkevičs dzimis Rīgā, pašlaik dzīvo Gruzijā un piedāvā mums sava drauga Abhāzijā dzimuša un uzauguša gruzīnu pui ša Malhaza pieaugšanas stāstu, kas norisinājies 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā gruzīnu abhāzu kara laikā, taču vēsta par vinotaļ aktuālām tēmām. Piedāvājam īsu sarunu ar Arturu Jurkeviču. Pastāstiet mazliet par sevi! Esmu dzimis Rīgā 1984. gada 14. augustā. Pēc grāmatas Apbedītais vīnogulājs iznāk šanas visiem saku, ka to nebūtu varējis uzrakstīt neviens cits, jo arī Abhāzijas karš sākās 14. augustā. Jau diezgan agri guvu pārliecību, ka dzīvi apjaušam caur tās radošajām izpausmēm. Tāpēc mani vaļasprieki, kas ar laiku pārvērtušies arodā, vienmēr bijuši saistīti ar izziņas alkām un vēlmi dalīties savos atklājumos. Ir grūti iztēloties, kā to panākt bez mīlestības pret vārda mākslu, kas ir manas radošās darbības pamatā: jau kopš 16 gadu vecuma strādāju radio un televīzijā, publicējos periodikā, vēlāk sacerēju reklāmas tekstus. 2015. gadā debitēju literatūrā ar noveļu ciklu. Latvijas Universitātē esmu studējis sociālās zinātnes un angļu filoloģiju un par būtiskāko studiju laika sasniegumu uzskatu to, ka brīnišķīgais kinozinātnieks Viktors Freibergs manus rakstu darbus novērtēja ar augstāko atzīmi. Stāstniecību esmu mīlējis vienmēr. Grāmatu caurstrāvo mīlestība pret Gruziju cik šīs izjūtas ir senas, kur meklējamas to saknes? Izrādījās, ka līdz pirmajam braucienam uz Gruziju es par šo zemi nezināju neko un vienlaikus zināju pašu galveno. Kultūra ir sarunas forma, turklāt pati labākā no visām, jo ļauj runāt par vissvarīgāko, par tēmām, ko sadzīviskā saziņā nepieminētu. Gruzija man sākās ar kultūršoku: 2008. gadā noskatījos Rezo Gabriadzes marionešu teātra izrādi Staļingradas kauja. (Savā Dienasgrāmatā Alvis Hermanis raksta, ka nekad nav redzējis vēl emocionālāku vēstījumu par karu; Gabriadzes darbs iedvesmojis izrādes Melnais piens tapšanu.) Iespaids bija tik satriecošs, ka nolēmu aizbraukt uz Tbilisi pie šī apbrīnojamā daiļdarba autora. Un vēl līdz pirmajam batono Rezo apmeklējumam 2009. gadā Gruziju atklāju gandrīz tikpat azartiski kā Kolumbs Ameriku, tikai ar kino un literatūras starpniecību. Gruzīnu autori man rādīja nezināmu, gandrīz teiksmainu zemi. Es viņiem noticēju, un, kā izrādījās, viņi mani nepiekrāpa. Gruzijā tiešām nonācu gluži vai savā iecienītajā filmā Neparastā izstāde man apkārt bija ļaudis, kuru domas, attieksme citam pret citu apliecina to, ko cilvēks apjauš labākajos mirkļos: dzīve tā ir atzīšanās mīlestībā dzīvei. Caur šo mīlestību, uzmanību, interesi sāku pakāpeniski pārlapot grāmatu ar nosaukumu Gruzija un iepazīt ne tikai priecīgās, bet arī tās skumjās lappuses. Grāmatas pamatā ir galvenā varoņa Malhaza piedzīvotais lūdzu, pastāstiet, kā šis stāsts nonāca pie jums un kā abi iepazināties? Mēs iepazināmies, kad pirmoreiz biju Gruzijā. Sadraudzējāmies, sāku bieži pie viņa viesoties, tomēr pagāja daudzi gadi, līdz radās uzticēšanās, kas ļāva ielūkoties noslēgtākajā dvēseles stūrītī, pašos sāpīgākajos dzīves brīžos. Abhāzijā pārdzīvotais viņam un visiem, kas bija spiesti pamest savas mājas, pat pēc daudziem gadiem ir tik traumatisks, ka to grūti kādam izstāstīt: tev jutīs līdzi, taču diez vai sapratīs. Tāpēc viņa stāsts man bija īsts atklājums. To tiešām ir grūti saprast cilvēkam kaut kur ir māja, uz kuru es varu aizbraukt, bet viņš pats ne. Tas mani tā satrieca, ka nolēmu aizbraukt uz viņa dzimto ciemu, pastāvēt uz sagrautās mājas lieveņa, satikt radiniekus, ar kuriem viņš nav runājis kopš dienas, kad atstāja Abhāziju. Tur arī iepazinos ar Malhaza klasesbiedreni. Viņa atcerējās dienasgrāmatu, ko puisis rakstīja kara laikā 1992. un 1993. gadā. Redzēta un dzirdētā iedvesmots, pēc atgriešanās Tbilisi sāku uzstājīgāk iztaujāt draugu. Viņa atmiņas pamazām sakausējās stāstā par cilvēka tiesībām uz brīvību un par to, kas reizēm jādara, lai to nepazaudētu. Grāmatas noslēgumā, protams, rodas jautājums kas ar galveno varoni notika tālāk? Man dziļi iespiedies prātā jautājums, ko sociālajos tīklos uzdeva kāda lasītāja: Tā arī nesapratu, galvenais varonis palika dzīvs vai nomira? Lai cik acīmredzams ir Malhaza liktenis viņš ir sveiks un vesels, sievietes jautājums saistīts ar vienu no grāmatas galvenajām tēmām: vai tiem, kurus karš skāris, neatņemot dzīvību, tas beidzas, kad izskanējis pēdējais šāviens? Vai šie cilvēki ir dzīvi šī vārda plašākā nozīmē? Uzskatu, ka kara sākuma un beigu datumi atrodami tikai mācību grāmatās. Realitātē otrais gadskaitlis jāmeklē uz karu pārdzīvojušā cilvēka kapakmeņa. Malhazs Džadžanidze (kreisajā pusē) un Arturs Jurkevičs (vidū) grāmatas prezentācijā Tbilisi grāmatu tirgū. Viena no būtiskākajām tēmām grāmatā ir tas, kā karš piepeši pārrauj gadu desmitiem pastāvējušas saites un aktualizē piederību kādai tautībai, reliģijai utt. Vai ikdienā Gruzijā šo dažādo tautību atšķirības esat izjutis arī pats? Vai tās ietekmē dažādo Kaukāza reģionu attiecības? Kaukāzs ir bezgala raibs paklājs, kura ornamenti miera laikos ir skaidri iezīmēti. Gruzijā gadsimtiem vienkopus dzīvo desmitiem tautību (mūsu pagalma sētnieks jezīds, pārdevēja, kas no rītiem visus modina ar saucienu: Zaļumi! Zaļumi!, azerbaidžāniete, bārddzinis, kurš ar asmeņiem rīkojas līdzīgi kā ar vijoles lociņu, armēnis.) Taču pārbaudījumu stundā izrādās, ka šis paklājs vairāk atgādina smilšu mandalu, un Gruzija nekādi neatšķiras no Latvijas, jo smilšu graudiņi šajā smalkajā, trauslajā rakstā ir parasti cilvēki. Un, kad mozaīkas harmoniskais zīmējums tiek izjaukts, cilvēkam ir izvēle un izaicinājums: rīkoties, teiksim, ne kā gruzīnam, ne kā vīrietim, ne kā kristietim, bet kā cilvēkam tas ir personības attīstības augstākais mērķis. Kāds līdz šim bijis grāmatas liktenis Gruzijā un Ukrainā? Mēs ar Malhazu neizsakāmi priecājamies par daudzajām iedvesmojošām atsauksmēm, ko saņēmusi grāmata. Vissvarīgākais mums tajās šķiet vārds cilvēcīga. Mēs ļoti gribējām uzrakstīt objektīvu, ar politiku nesaistītu stāstu par kādu konkrētu likteni, kas raksturo tūkstošiem cilvēku. Un, lai cik smaga ir tēma, gribējām to pasniegt cilvēcīgi, pēc iespējas gaiši un liriski. Gruzijā grāmatai jau ir trīs tirāžas, Ukrainā tā iznāca divās valodās (ukraiņu un krievu) divās dažādās izdevniecībās. Atsauksmes bija tik pozitīvas, ka Ukrainā iznācis jau otrais mūsu kopdarbs: fantāzijas romāns Ormēdeja. Kādas sievietes noslēpums, kura pamatā ir Gruzijas senie ticējumi un kultūra. Bet pašlaik strādājam pie romāna Apbedītais vīnogulājs turpinājuma. Tajā stāstīsim, kas ar galveno varoni notika tālāk, par bēgļu likteni (savā zemē) laikā no 1993. līdz 2003. gadam, par to, vai iespējams būt dzīvam, izdzīvojot karā, un kāda cena par to jāmaksā. 2008. gada 8. martā pirmoreiz ierados Gruzijā. Vēl nezināju, kāds garš, aizraujošs, mīlestības pilns pieredzes ceļš manā dzīvē sācies. Tagad, lasot Artura Jurkeviča grāmatu Apbedītais vīnogulājs, ir sajūta kā laika un atmiņu šūpulī tik tuvā un drošā, un tur var gan smieties, gan arī izraudāties no sirds. Artura grāmata ir par dzīvi, karu un par cilvēka tapšanu, viņš citē slaveno gruzīnu filozofu Mamardašvili. Pāri visam par draudzību un uzticību, ko autoram dāvājusi neticami skaistā un pretrunīgā Gruzija. Viņa pieredzes stāsts ir balstīts īstenībā, kas ir kā nogatavojies hurmas auglis, kā Gruzijas kalnu upe un gēnu asins upe. Tik īsts, ka reizēm bail tajā spert kāju. Mums, klusajiem baltiešiem, vajag drosmi, lai to darītu. Bet drosme dod tādu pieredzi, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Apbedītais vīnogulājs rakstīts ar spēcīgu stāstnieka roku, izdzīvots ar dziļu dvēseli, man atgādināja Dzintara Soduma Blēžu romānu par Otro pasaules karu. Arturs savā grāmatā piemin, ka cilvēkiem jācīnās ar citiem cilvēkiem, nevis ar dieviem, Sodums saka mēs esam cilvēki, ne eņģeļi bez ikdienas. Lasiet šo cilvēcības stāstu, sakņotu Sakartvelo cilvēku kaislību un ticības gaismas zemē. (Rakstniece Nora Ikstena) 8 9

DZIMTU RAKSTOS. NĪCAS NOVADA ATMIŅU STĀSTI Nīcas novada lielākā bagātība ir tā ļaudis. Strādīgie, uzņēmīgie, izturīgie. Tie, kas ne pēc savas gribas piedzīvoja Sibīriju. Var aizmirst un var atcerēties. Var piedot, bet ir jāatceras. Šī grāmata ir, lai atcerētos. Šī grāmata ir atmiņu piemineklis Jums Sibīriju piedzīvojušie Jūsu bērnībai un jaunībai, Jūsu spēka gadiem, Jūsu sapņiem un cerībām, Jūsu mūžam. (Agris Petermanis, Nīcas novada domes priekšsēdētājs) DISNEY. KRĀSOJAMĀ GRĀMATA AR ZIEMASSVĒTKU DARBIŅIEM Tulkojusi Eva Jansone Gatavojies Ziemassvētkiem kopā ar jaukajiem Disneja studijas animācijas filmu varoņiem! Šajā grāmatā atradīsi lappuses krāsošanai, kā arī tevi gaida svētku uzdevumi un daudz citu aizraujošu darbiņu! No izgriežamajām lapām vari pagatavot skaistas dāvaniņas un rotājumus un izdekorēt tos ar uzlīmēm. Lai priekpilns Ziemassvētku gaidīšanas laiks! Ēriks Hānbergs LEĢENDĀRAIS RĪGAS CENTRĀLTIRGUS Mēs esam apraduši. Toties citvalstnieki brīnās. Tādas dīvainas lielēkas! Tirgus? Galvaspilsētas viducī? Vēl tagad, kad Eiropas centros tirgi izzuduši? Jā! Mūsējais turas! Kļūdams aizvien praktiskāks un elegantāks. Jaudīgāks un perspektīvāks. Jo paviljoni un laukumi aicina uzdrīkstēties pārsteigt ar jauninājumiem. Es aizrautīgi pētīju pagājības dokumentējumus. Un atcerējos lauku zēna izbrīnu, kad pirmoreiz nokļuvu lieltirgotavā. Kopš tiem laikiem centrāltirgus mani pievelk. Gan kā izzinātāju. Gan kā pircēju. Gan kā teritorijas un paviljonu apstaigātāju. Imants Ziedonis MIRKĻI. FORELES Faksimilizdevumā Mirkļi. Foreles Imants Ziedonis atspoguļo latviešu klasiskajā dzejā aktuālās mirkļa poētiskās un filozofiskās vērtības, stilizējot japāņu haiku izteiksmi. Grāmata ir papildināta ar mākslinieka Vitolda Kucina ilustrācijām, kuras ir izstrādātas, lai vēl vairāk izceltu šī darba smalkumu un dziļumu. Līga Blaua JĀNIS STRADIŅŠ. GUDRAIS VĪRS Latvijas vēsturē, kultūrā, medicīnā un zinātnē Stradiņu dzimtai vairākās paaudzēs ir īpaša vieta. Tai piederīgie ir ne vien izcili savas nozares pārstāvji, bet spējuši arī ietekmēt gan savu laikmetu, gan līdzi veidot tajā notiekošos procesus. Jāņa Stradiņa dzīves nedalāma vērtība bija viņa ģimene, dzimtas saknes Viesītē un rūpes par Sēlijas novada kultūras atmodu, par kuras latviskuma un eiropiskās izglītības mēru viņš uzskatīja Veco Stenderu un kura mūža simboliska turpinātāja lomā redzēja arī sevi. (Akadēmiķis Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents) MANU BRĪNIŠĶĪGO PASAKU KRĀJUMS Tulkojusi Dace Andžāne Iekārtojies ērtāk un iegrimsti vilinošajā pasaku pasaulē! Vienpadsmit klasisku, brīnišķīgi ilustrētu pasaku pārstāsti mudinās vismazākos lasītājus ne reizi vien kopā ar Džeku kāpt garajā pupā, satikt ballē Pelnrušķīti, Zeltmatītes pavadībā viesoties lāču namiņā un piedzīvot vēl daudz ko citu! PEPPA PIG PEPA SASTOP ZIEMASSVĒTKU VECĪTI Tulkojusi Linda Kalna Pepas bērnudārza grupiņa iestudē svētku ludziņu. Cūciņa ielūdz arī Ziemassvētku vecīti, bet viņam ir ļoti daudz darba! Par laimi, īpašais viesis pagūst ierasties tieši laikā un sagādā Pepai un viņas draugiem brīnumainus pārsteigumus. MOJANG. MINECRAFT VARENAS CELTNES Tulkojusi Diāna Alksne Vai tev padodas būvniecība? Vai nepieciešama iedvesma nākamajam vērienīgajam projektam? Iepazīsti leģendārās celtnes, ko projektējis Ducis! Tā sauc ģildi, kurā apvienojušies izcili būvnieki viņi labprāt izrādīs savus fantastiskākos šedevrus, tostarp lidojošus gaisa kuģus un zemūdens štābus. Grāmatā ir apkopoti daudzi brīnumaini projekti, kas iedvesmos visu vecumu Minecraft cienītājus. 10 11

Foto: Olivier Favre INTERVIJA MĪLASSTĀSTS KĀ AMERIKĀŅU KALNIŅI Vācu autore Laura Knaidla ir viena no populārākajām jaunās paaudzes rakstniecēm, kas raksta romānus jauniešiem. Viņas kontā jau ir 19 grāmatas, kuras ierindojušās Spiegel bestselleru rindās, kā arī dažādās vācu lasītāju aptaujās atzītas par gada veiksmīgākajiem romāniem. Šogad pirmo reizi latviešu valodā iznāks Lauras Knaidlas sace rētais Seidžas un Lukas mīlasstāsts romānu diloģija NePieskaries man un NePazaudē mani. Kāda bija pirmā doma, kad uzzinājāt, ka jūsu romānus NePieskaries man un NePazaudē mani grib publicēt Latvijā? Šādi jaunumi vienmēr rada sirreālu sajūtu. Prieks bija milzīgs, un es esmu pateicīga par šo iespēju. Kā jūs īsumā raksturotu savu romānu? Seidžas un Lukas mīlasstāsts tie ir amerikāņu kalniņi, kas pārpilni emocijām. Diloģijas pirmajā romānā NePieskaries man 18 gadus vecā Seidža, kurai nepieder pilnīgi nekas izņemot lielu, vecu mašīnu, kurā viņa guļ pārceļas uz Nevadu, iestājas koledžā un mēģina sākt jaunu dzīvi. Tur viņa satiek 21 gadu veco Luku, kurš strādā bibliotēkā un iemieso visu to, no kā viņai ir bail. Kurš ir tas brīdis, kad Seidža pārvar savas bailes? Diemžēl tāda brīža nav, jo Seidža nevis vienkārši baidās, bet cieš no trauksmes sajūtas un panikas lēkmēm. Ja viņa varētu šīs bailes kontrolēt, viņa beigtu baidīties. Diemžēl bailes ir daļa no viņas būtības, vienalga, vai viņa to vēlas, vai ne. Ar prātu viņa saprot, ka šī trauksmes sajūta nav loģiska, bet viņa nespēj to kontrolēt. Seidža ir spiesta mācīties, kā ar šīm bailēm tikt galā, kā tās akceptēt un ikdienā pārvarēt. Seidžas panikas lēkmes ietekmē arī viņas attiecības ar Luku. Sākumā viņai ir grūti pat atrasties ar viņu vienā telpā, bet ar laiku abi satuvinās... Jau pats romāna nosaukums liek domāt par galvenās varones duālajām sajūtām no vienas puses viņa vēlas normālas un veselīgas attiecības, no otras baidās no pieskārieniem, tuvības. Seidžai bieži vien ir grūti pieņemt lēmumus, un tas viņai liek dusmoties pašai uz sevi. Viņa labprāt ietu uz ballītēm, dotos spontānos pārgājienos, būtu kopā ar Luku un baudītu normālas attiecības, diemžēl viena Seidžas personības daļa to nepieļauj. Panikas lēkmes un trauksmes sajūta neļauj viņai būt laimīgai. Vai runa ir par mūsdienās tik izplatīto slimību veģetatīvo distoniju? Vai arī Seidžas pagātnē ir konkrēti notikumi, kas liek meitenei šādi reaģēt uz situācijām un neļauj uzreiz veidot harmoniskas attiecības ar Luku, kurā viņa iemīlas? Netklājot noslēpumu, teikšu tikai to, ka Seidža slēpj savu pagātni no Lukas un citiem draugiem, bet pret lasītāju viņa ir atklāta no pašām pirmajām grāmatas lappusēm. Seidžai ir drosme izrauties no pagātnes un sākt pilnīgi jaunu dzīvi. Vai jums kādreiz ir bijusi vēlēšanās sākt visu no sākuma? Nē, nav. Protams, reizēm man gribas dzīvē kaut ko mainīt, kā jau jebkuram cilvēkam, bet man nekad nav bijusi vēlme sakravāt visas savas mantas un pārvākties dzīvot uz kādu svešu vietu 5000 km attālumā no mājām. Es nedomāju, ka esmu pietiekami drosmīga, lai izšķirtos par šādu soli. Man būtu bail no vientulības. Savukārt Seidžai ir pietiekami daudz iemeslu, lai pieņemtu tādu lēmumu. Daži autori raksta vienu grāmatu daudzus gadus, citiem tā piedzimst vienas nakts laikā. Kā tapa romāns par Seidžu un Luku? Savā ziņā romāns piedzima vienā naktī, bet tajā pašā laikā tika rakstīts divus gadus. Grāmatas pirmā versija (toreiz bija paredzēts tikai viens romāns) tapa 2015. gada rudenī romānu konkursa laikā. Izdevniecība LYX nolēma to izdot, un mana redaktore piedāvāja viena romāna vietā uzrakstīt divus. Es biju sajūsmā, bet darbs zināmā mērā sākās no sākuma, jo bija jāmaina sižeta līnijas un pagriezieni... Abas grāmatas tika pabeigtas 2016. gadā. INTERVIJA Jūs esat studējusi bibliotēku un informācijas pārvaldību. Kā jūs sākāt rakstīt grāmatas? Kā un kad tapa jūsu pirmais romāns? Es sāku rakstīt 2007. vai 2008. gadā uzreiz pēc tam, kad izlasīju pasaulslaveno Stefanijas Meieres romānu sēriju par Bellu un Edvardu ( Krēsla ). Šīs grāmatas man ļoti iepatikās, un es sāku rakstīt par to varoņiem un notikumiem savas variācijas tā saucamo fanu fantastiku. Tas man sagādāja daudz prieka. Gadu vēlāk es atklāju Kasandras Klēras Pazemes hronikas. Šīs grāmatas mani ļoti iedvesmoja, un es sāku strādāt pie sava pirmā romāna. Sākumā rakstīju prieka pēc un pat nedomāju par publicēšanu līdz brīdim, kad 2011. gadā pabeidzu manuskriptu Gaisma&Tumsa, kas kļuva par manu debijas romānu Vācijā. Kur jūs rodat idejas savām grāmatām? Iedvesmu es rodu visur īstajā dzīvē, grāmatās, filmās un seriālos. Reizēm pietiek ar vienu gleznu vai fotogrāfiju. Kā izskatās tipiska jūsu darba diena? Visradošāk es jūtos uzreiz pēc piecelšanās, tāpēc man nav garas un lēnas rīta rutīnas. Es izdaru pašu nepieciešamāko un sēžos uzreiz pie klēpjdatora un rakstu līdz pulksten 12.00 vai 13.00. Parasti man pietiek ar 4-5 stundām, lai uzrakstītu dienas normu. Pēcpusdienās es parasti padaru mazākos darbiņus, piemēram, atbildu uz e-pastiem vai plānoju savas aktivitātes instagramā. Ko jūs labprāt darāt, kad nestrādājat? Uz šo jautājumu vienmēr ir grūti atbildēt, jo es strādāju ļoti daudz. Pat, ja es sēžu uz dīvāna un skatos seriālu vai spēlēju Red Dead Redemption (viena no manām mīļākajām spēlēm), mans klēpjdators stāv blakus, un es rūpējos par saviem e-pastiem un instagrama kontu. Pavisam brīva es jūtos tikai tad, kad esmu kopā ar savu ģimeni vai draugiem. Tad mēs vienkārši sēžam un runājam. Kas ir pirmie, kuri izlasa jūsu grāmatas? Un kuru cilvēku viedoklis jums ir vissvarīgākais? Jau rakstīšanas procesa laikā mani kolēģi-autori saņem dažus teksta fragmentus, it īpaši tad, ja par kādu rindkopu jūtos nedroša vai īpaši lepna. Tiklīdz romāns ir gatavs, dodu to lasīšanai saviem beta-lasītājiem. Viņu viedoklis man ir ļoti svarīgs, jo vairāk tāpēc, ka ar dažiem no viņiem strādāju kopā jau vairākus gadus. Viņi pazīst manu stilu, es zinu viņu gaumi, tāpēc šī kritika man ir ļoti vērtīga. Tomēr visvairāk es cienu savu redaktoru viedokļus. Viņi ir profesionāļi un ļoti intensīvi strādā kopā ar mani pie manu tekstu pilnveidošanas. Kas jūs atbalsta brīžos, kad neesat apmierināta ar savu darbu? Un kas visvairāk priecājas par jūsu panākumiem? Frustrācijas mirkļos mani visvairāk atbalsta draugi. Viņi arī strādā grāmatu izdošanas jomā un līdz ar to ļoti labi mani saprot. Šie paši draugi un ģimene ir tie, kas visvairāk kopā ar mani priecājas. Vienmēr, kad notiek kaut kas labs, es dalos savā priekā ar viņiem! Kāpēc Seidžas un Lukas stāsts risinās Amerikā, nevis Vācijā? Es priecājos, ja grāmatas mani aizved uz svešām pasaulēm. Es nelabprāt lasu grāmatas, kuru darbība risinās Vācijā, jo šeit rit mana ikdienas dzīve. Man patīk atklāt svešas zemes, vienalga, vai tās ir īstas, vai izdomātas. Man šķita, ka NePieskaries man tematikai ļoti piestāv Amerika, bet esmu sarakstījusi arī grāmatas, kuru darbība risinās Prāgā, Edinburgā vai arī pilnībā izdomātā pasaulē. Jūs daudz lietojat sociālos tīklus. Cik svarīga jums ir regulāra komunikācija ar kolēģiem? Ļoti svarīga, jo bez domu apmaiņas es kā rakstniece justos ļoti vientuļa. Katru dienu vienai pašai sēdēt pie rakstāmgalda un stāstīt stāstus, nespējot par tiem runāt vai diskutēt tas man nebūtu interesanti. Man ir svarīgi komunicēt ar kolēģiem, jo mūsu profesija ir diezgan specifiska. Mēs nevaram vienkārši aiziet uz biroju, pēc astoņām stundām atnākt mājās un aizmirst par darbu. Mēs dzīvojam ar mūsu stāstiem un varoņiem 24 stundas diennaktī, un tas ir stāvoklis, ko bieži vien pilnībā spēj saprast tikai citi autori. Intervija tapusi sadarbībā ar izdevniecību Latvijas Mediji. 12 13

GRĀMATPLAUKTU STĀSTI GRĀMATPLAUKTU STĀSTI CIEMOS PIE ARNO JUNDZES Rakstnieku, kultūras žurnālistu un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Arno Jundzi satieku kādā atva saras saules dāsni bagātinātā pusdienlaikā Rakstnieku savienībā, kad pie melnas kafijas un melnas šokolādes saru nājamies par lasīšanu, grāmatām un grāmatu rakstīšanu. Bērnība Es uzaugu tai laikā, kad diemžēl vēl nebija ne datoru ne tam līdzīgu lietu, vien televizors, kur bērnu raidījumi bija labi, ja reizi vai divas dienā kāda multenīte un brīvlaikā Četri tankisti un suns, tad nu vienīgā izklaide, kuras laikā varēja arī pakustināt smadzenes, bija lasīšana. Tolaik visi lasīja, un tas bija stilīgi! Mani lasīšanā ievilka vecākie puikas, kas mainījās ar grāmatām un uzturēja sarunas par Pasauļu kariem, zvaigžņu ceļojumiem un Kapteiņa Granta bērniem. Vienīgais, to labo grāmatu nemaz tik daudz nebija, vajadzēja meklēt pa visām bibliotēkām, teic Arno, kad jautāju par to, kā aizsākās viņa attiecības ar lasīšanu. Vectēva sapnis par savu bibliotēku Turpinām sarunu par bērnību un to, vai ģimenē lasīja, un Arno stāsta, ka viņa vecpapamācītāja mūža sapnis bija izveidot savu bibliotēku: Viņš bija fanātisks krājējs, kurš devās pa visiem melnajiem tirgiem, antikvariātiem pa lēto un pa dārgo pirkt grāmatas. Diemžēl ar sapni viņam neveicās. Pirmo kolekciju sabumboja Vecrīgā, Peldu ielā, kas nosvila dzīvoklī ar visu māju. Otru kolekciju, kamēr viņš bija Sibīrijā, sieva izpārdeva, jo vajadzēja uzturēt bērnus. Viņš esot ļoti dusmojies, bet ko tur burkšķēt ēst vajadzēja. Un trešā kolekcija glabājās maisos, jo māja bija pārāk trausla, lai izbūvētu vecpapa iedomāto bibliotēku bēniņos, katrā ziņā vecmamma bija pret. Un tad nu tā kolekcija vienreiz salija, otrreiz salija un aizgāja bojā. Tā ir garā stāsta versija, bet īsā būtu tāda, ka es kāpu tais bēniņos, mūķēju maisus vaļā un meklēju, ko palasīt. Nevienam nenovēlu No bērnībā lasītā Arno spilgti atceras Donu Kihotu, Dekameronu, kas, kā pats teic, iespējams, tas zemapziņā ietekmējis arī viņa paša rakstīšanu. Tolaik, protams, es meklēju Žilu Vernu u.tml., tagad sanāk lasīt daudz mazāk, un viens no iemesliem ir kādreizējais darbs Literatūras institūtā, kur es, godīgi sakot, atlasījos. Tas ir tas, ko nevienam nenovēlu. Tas ir kā iet uz darbu, lai lasītu. Tāpat atlasīšanos ietekmēja arī laiks, kad rakstīju kritikas un bija jālasa ļoti ātri. Bieži bija tā, ka šodien dabū grāmatu un rīt tai jābūt avīzē. Bet lasīšana ir bauda! Ir grūti, ja bauda jājauc ar darbu. Ir jāmēģina atdalīt procesus, teic Arno. Tomēr arī šobrīd Arno laiku pa laikam lasa ne tikai baudai, bet arī, piemēram, raidījumam Grāmatu kods. Viņaprāt, ir bezjēdzīgi un stulbi runāt par grāmatu, ja tā nav izlasīta. Vaicāju, vai runāšana par grāmatām ir veids, kā ieinteresēt arī nelasošus cilvēkus. Protams. Par grāmatām ir jārunā. Tās pašas pie lasītāja neatnāks. Turklāt tagad ir baigā konkurence ar pilnīgi visu. Ir ļoti daudz uzmanības novērsēju tas pats mobilais telefons jāatslēdz vismaz tie atgādinājumi, kas birst kā no pārpilnības raga un ik pēc 10 minūtēm tev kaut ko piedāvā. Ja mēģini tam visam drudžaini sekot, tu ienāc vāveres ritenī, no kura netiec laukā. Krīzes laiks bija labs ar to, ka vismaz daļa no tā riteņa uz brīdi izkāpa laukā un paskatījās apkārt: hei, ir taču arī cita dzīve! Par grāmatām ir jāstāsta, kā arī autoriem ir jāizturas pret savu darbu nopietni un ar cieņu, nemētājot frāzes par savu grāmatu, ka tajā nekā nav. Tas ir pilnīgi garām! Ja tu esi autors, tad esi autors, pat ja tajā grāmatā tiešām nekā nav, lai gan katrā grāmatā var kaut ko atrast, atbild Arno un turpina: Lielās lasīšanas projekta laikā biju saņēmis vēstules par tēmu, kas sasaucas ar dzeja dziedē, ka literatūra ir izglābusi dzīvi. Sievietes rakstīja, vīrieši rakstīja. Viena sieviete rakstīja, ka, pateicoties Kaldupes pasakām, viņa šobrīd ir dzīva. Lūk, izrādās, literatūrai patiešām var piemist dziedinošs, pat dzīvi glābjošs spēks. Vēl joprojām sāp kājas Turpinām sarunu par viņa paša grāmatām un rakstīšanas procesu. Vaicāju, kā Arno raksta, uz ko viņš atbild tā: Rakstu datorā, jo ar roku nevaru tik ātri uzrakstīt tā, lai saprastu, ko es pats rakstu. Man vajag rakstīt ar visiem desmit pirkstiem, tas ir vislabākais variants, tad es pagūstu tikt līdzi tam, ko es esmu izdomājis, jo man ir svarīgi to noķert. Tad es pat neredzu klaviatūras burtus. Bija viena grāmata, ko rakstīju 18 stundas dienā, dažās nedēļās to arī uzrakstīju. Kājas vēl tagad dažbrīd sāp no tā posma. Tā tas ir: tu sēdi, raksti grāmatu, nezini, kas būs nākamajā nodaļā, naktī redzi to sapnī, no rīta pamosties, un, ja neesi to aizmirsis, raksti. Tā, lūk, bija uznācis. Brīnums patiesībā. Vai tas nozīmē, ka sižeti netiek plānoti? vaicāju. Sāku es savu rakstīšanas karjeru ar bērnu grāmatām, un ko tur daudz izplānosi, vienkārši jāizstāsta tas stāsts līdz galam. Stāstu nevar izplānot vai nu tas ir, vai nav. Visu izšķir dažas rindkopas. Pietiek ar vienas rindkopas vai pat viena teikuma nomainīšanu, un stāsts ir sabojāts vai tieši pretēji tas kļūst par stāstu. Tas ir kā dzejolī, es domāju. Bet ar garāku prozu ir citādāk, piemēram, to grāmatu Putekļi smilšu pulkstenī es rakstīju padsmit gadus un beigās pat neatcerējos, ko biju rakstījis sākumā, bet Sarkano dzīvsudrabu es gan plānoju. Ja tagad es lasītu lekciju iesācējam, es teiktu, ka plānošana ir labākā metode. Plānam vajag kārtīgu iedvesmu, bet pēc tam tev to iedvesmu nevajag, tu ej pēc plāna. Bieži ir tā kamēr tu neesi ticis skaidrībā ar tekstu, teksts raksta tevi, un tas nav pareizi. Tev tomēr teksts jāvada, kaut vai 50/50. Prozā tev vajag gan plānu, gan varoņa dosjē: cik viņam gadu, kādā viņam krāsā mati, vai viņam patīk sievietes, kas ir viņa ģimene, viņa darbs, visas detaļas jāizdomā un tad tu vari viegli rakstīt. Grāmatai par Eduardu Veidenbaumu (aut. Arno Jundze strādā pie romāna sērijā Es esmu... ) gan ir pamatīgs plāns. Grāmatu izvēle Atgriežoties pie lasīšanas tēmas, vaicāju par grāmatu izvēli. Kā atrast īsto grāmatu tagad, kad tās iznāk cita pēc citas? Arno teic, ka grāmatu izvēlas intuitīvi, līdzīgi kā veikalā izvēlas pārtikas produktus, nezinot, kāpēc izvēlas tieši to un nevis citu biezpienu, un, kad uztrāpa kādam labam zīmolam, nost nekāpj: Esmu intuīcijas cilvēks, tas ir viens, un otrs grāmatu lasīšanā man svarīga arī atslēgšanās no ikdienas. Īpaši, ja dzīvē ir kādi sarežģījumi, negribas, lai grāmata dzīves sajūtu padara vēl drūmāku. Jāsaglabā optimisms un veselais saprāts. Man gāja šausmīgi ar Burvju kalna lasīšanu par to tuberkulozes sanatoriju: man bija padsmit gadu, un bija sajūta, ka man ir visas iespējamās kaites, kas romānā aprakstītas. Es īstenībā ietekmējos no tiem tekstiem. Atbildot uz jautājumu par rakstnieka lomu sabiedrībā, Arno teic, ka tāda noteikti ir, bet diemžēl, viņaprāt, daudzi no šīs lomas ir atteikušies: Tā nav viegla. Te var pieminēt ar labu vārdu mūsu veco latviešu paaudzi, piemēram, vienmēr solīdo Zigmundu Skujiņu. Pa gabalu varēja redzēt, ka iet Zigmunds Skujiņš. Līdzīgi var par Hānbergu runāt vai Mirdzas Ķempes slaveno sarkano mēteli. Viņi visi, kas bija redzamāki, nesa to rakstnieka tēlu. Varbūt visi to nespēj, bet nevar noliegt, ka tas rada iespaidu. Dzīve lielā mērā ir publiskās attiecības, un, ja tu neseko tiem likumiem, soda ne tevi vien, soda visus. Tāpat arī jāpastāv par autora atlīdzībām. Ja autors kaut ko dara, uzstājas, viņam par to ir jāsaņem atlīdzība. Ir svarīgi nepārdoties par sviestmaizi. Tuvojoties sarunas nobeigumam, vaicāju, vai Arno ir svarīgi satikt savu lasītāju: Godīgi sakot, lasītāja satikšana man ir lielākā bauda. Kad es satieku lasītāju vienalga bērnu vai pieaugušo, kurš prasa par manu grāmatu vai grāmatas varoni, tas ir lielākais gandarījums. Kad iznāca Putekļi smilšu pulkstenī, man bija nedēļas, kad notika 8-10 tikšanās ar lasītājiem, un viņi bija lasījuši un ieinteresēti! Ar ko atšķiras cilvēks, kurš lasa, no cilvēka, kurš nelasa? vaicāju nobeigumā. Es domāju, ka cilvēks, kurš nelasa, gandrīz nekad dzīvē nevar sasniegt kaut ko nopietnu, viņš var būt tikai izpildītājs. Viņš nebūs solists ekonomikā vai biznesā, vai muitas dienestā. Viņš būs izpildītājs, viņam pietrūks radošā spēka, teic Arno un piebilst, ka turklāt grāmatu lasīšana ir arī iespēja iekļūt citā pasaulē, kļūt par citu cilvēku, redzēt plašāk un asociēties ar varoni. Tas ir tas, bez kā paliek nelasošs cilvēks. Sagatavoja: Inga Pizāne 14 15

ĀRZEMJU Hardie Grant Books Megan Hess THE ILLUSTRATED WORLD OF COUTURE A stunning exploration of fashion s premier art form with internationally renowned illustrator Megan Hess. Hundreds of hours, many expert hands and unimaginable metres of fabric: couture is truly wearable art, where creativity and craftsmanship collide. Megan Hess has spent her career documenting fashion s most beautiful people, places and pieces. In The Illustrated World of Couture, she brings to life its most important and intriguing art form, with fascinating insights and exceptional illustrations. Megan Hess invites you to discover The Illustrated World of Couture in this essential volume for all fashion devotees. Sphere Robert Galbraith TROUBLED BLOOD (CORMORAN STRIKE 5) Private Detective Cormoran Strike is visiting his family in Cornwall when he is approached by a woman asking for help finding her mother, Margot Bamborough who went missing in mysterious circumstances in 1974. Strike has never tackled a cold case before, let alone one forty years old. But despite the slim chance of success, he is intrigued and takes it on; adding to the long list of cases that he and his partner in the agency, Robin Ellacott, are currently working on. And Robin herself is also juggling a messy divorce and unwanted male attention, as well as battling her own feelings about Strike. As Strike and Robin investigate Margot s disappearance, they come up against a fiendishly complex case with leads that include tarot cards, a psychopathic serial killer and witnesses who cannot all be trusted. And they learn that even cases decades old can prove to be deadly... Michael Joseph Jamie Oliver 7 WAYS: EASY IDEAS FOR EVERY DAY OF THE WEEK Jamie has done his research to find out exactly what we, as a nation, love to eat. He s taken 18 of our favourite ingredients and created 7 new, easy and delicious ways to cook them. We re talking about those meal staples we pick up without thinking chicken breast, salmon fillet, mince, eggs, potatoes, broccoli, mushrooms, to name but a few. Jamie will share 7 achievable, exciting and tasty ways to cook each of these hero ingredients, requiring minimal time, effort and additional ingredients. With everything from fakeaways and traybakes to family and freezer favourites, you ll find bags of inspiration to help you mix things up in the kitchen. Discover 7 Ways, the most straight-forward cookbook Jamie has ever written. 16

Izvēlies kvalitāti un skaistu dizainu! 2021. gada plānotāji visām gaumēm ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI PIRCĒJA KARTES ĪPAŠNIEKIEM! Lodīšu pildspalva ar dzēšgumiju TRATTO, zila 0,90 1,50 Eļļas pasteļkrītiņi GIOTTO OLIO, 24 krāsas 3,48 5,80-40% -40% Grāmata 7,81 11,15-50% Pircēja karte 3,50 7,00-30% Koka rotaļlietas BIGJIGS TOYS* -20% *Akcija neattiecas uz jau nocenotajām rotaļlietām. Piedāvājums spēkā, uzrādot Pircēja karti, no 1. līdz 30. novembrim visās grāmatnīcās JĀNIS ROZE. Atlaides nesummējas. SAŅEM ATLAIDES ARĪ PIE MŪSU SADARBĪBAS PARTNERIEM -20% -15% -10% -10% -10% -5% Plānotāji pieejami visās grāmatnīcās JĀNIS ROZE un www.jr.lv Vairāk informācijas meklē www.jr.lv