Ziņnesis Septembris 2019 Grāmatplauktu stāsti. Rakstnieks, publicists un tulkotājs Haralds Matulis Jāņa Rozes apgāds izdevis leģendārā elzasiešu māksl

Transkripts

1 Ziņnesis Septembris 2019 Grāmatplauktu stāsti. Rakstnieks, publicists un tulkotājs Haralds Matulis Jāņa Rozes apgāds izdevis leģendārā elzasiešu mākslinieka Tomija Ungerera grāmatu Kāpēc es neesmu tu? Intervija ar rakstnieci Maiju Krekli Īpašie piedāvājumi Pircēja kartes īpašniekiem Iznākusi Elēnas Favilli un Frančeskas Kavallo grāmata Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm 2 # 187

2 Septembris ir satraukumiem bagātākais mēnesis: jauni sākumi, neziņa, garas gladiolas drebošās maza skolēna rokās. Tā mēs dzimstam un augam jaunās lomās un jaunos pienākumos. Kā citādāk augt, ja ne šķērsojot savas neziņas un satraukuma robežas? Kā citādāk sasniegt jaunas virsotnes un zināšanas? Jāver tā grāmata vaļā. Jāver vaļā jauns mēnesis, skolas vai darba kabineta durvis, vai cilvēks. Jā, ar cilvēku iepazīšanu ir tieši tāpat. Mēdzam būt ļoti satraukušies, līdz iepazīstamies, sākam runāties. Kādā brīdī kļūstam par savējiem un draugiem un tad ir tik grūti atcerēties un iedomāties, ka bija brīdis, kad nepazinām viens otru, ka bijām svešinieki un gājām viens otram garām. Iepazīties ir skaisti. Iepazīstoties ar cilvēkiem, mēs atveram jaunas durvis arī pašos. Sarunas ir divvirzienu ceļš vai divjoslu ceļš. Varam braukt vienā virzienā, bet varam pa to pašu ceļu braukt atšķirīgos virzienos arī tas ir nepieciešams: apzināties, kurā virzienā dodamies un kāpēc. Un arī to var palīdzēt saprast grāmatas, sarunas, zināšanas, notikumi un ieklausīšanās sevī. Šomēnes Grāmatplauktu rubrikā klausāmies Haralda Matuļa lasīšanas un rakstīšanas stāstos. Visskaistāk ir tas, ka mācīšanās lasīt un rakstīt turpinās visu mūžu. Haralds saka, ka tikai nesen sapratis to, ka arī lasīšana ir māksla, ka tā nav pašsaprotama nevienam no mums, un es viņam pilnībā piekrītu. Tieši tam, ko uzskatām par pašsaprotamu, mēdzam pievērst vismazāk uzmanības, kaut tieši lasīšana un rakstīšana prasa milzu vērību un mācīšanos. Septembris ir arī Dzejas dienu mēnesis mans vismīļākais gada laiks, kurā dzejniekus un viņu balsis var sastapt un dzirdēt krietni koncentrētākā notikumu virpulī. Līdzās rudens lapām, kas cita pēc citas pamet savus kokus. Gadalaiki mainās, dzīve un dzeja turpinās. Baudiet! Poētisku un sirsnīgu mirkļu pilnu septembri vēlot, Inga Pizāne, dzejniece un Jānis Roze mājaslapas un sociālo tīklu satura veidotāja NEDĒĻAS PIEDĀVĀJUMS septembris septembris 6,85 14,95 3,25 7, septembris 14, septembris 13,70 6,50 5,00 3

3 Fragmenti no intervijas ar Sašu Stanišiču: Saša Stanišičs KĀ ZALDĀTS LABO GRAMOFONU No vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova Mākslinieks Tomass Folks Jāņa Rozes apgāds turpina iepriecināt savus uzticīgos lasītājus ar augstas raudzes tulkoto literatūru, šoreiz ar Eiropā daudz cildinātā vācu rakstnieka Sašas Stanišiča ekstravaganto un traģikomisko romānu Kā zaldāts labo gramofonu, kas stāsta par neparastu bērnību, par ierastās pasaules brutālu zaudēšanu un nesatricināmu ticību vārda spēkam. Saša Stanišičs dzimis gadā Višegradā (tagadējā Bosnijā un Hercogovinā) un kopš gada dzīvo Vācijā. Viņš Heidelbergas Universitātē studējis vācu un slāvu filo loģiju, pēc tam studijas turpinājis Leipcigas Vācu lite ratūras institūtā. Jau vidusskolas un studiju laikā sācis rakstīt un publicēt dzejoļus, stāstus un esejas. Viņa debijas romāns Kā zaldāts labo gramofonu klajā nāca gadā. Tas vienlīdz sajūsmināja gan lasītājus, gan literatūrkritiķus, tika nominēts Vācu grāmatu balvai un līdz šim tulkots jau vairāk nekā 30 valodās. Stanišičs ko pumā sarakstījis četras grāmatas trīs romānus un vienu stāstu krājumu. Viņa darbi saņēmuši daudzus apbalvojumus, tai skaitā Alfrēda Dēblina prēmiju un Leipcigas grāmatu gadatirgus balvu. Šobrīd rakstnieks dzīvo un strādā Hamburgā. Aleksandars uzaug nelielā Bosnijas pilsētiņā Višegradā. Viņš ir dažnedažādu spēju burvis, nepabeigtības mākslinieks un upes vārdotājs, taču viņa lielākais talants ir stāstu izgudrošana. Viņam ne prātā nenāk turēties pie skolas sacerējumu garlaicīgajām tēmām, jo pārāk trakulīgi ir ražas svētki laukos pie viņa vecvecākiem, pārāk aizraujoša ir piekrāpto vīru ālēšanās pilsētas ielās un pārāk neticami upes Drinas noslēpumi. Kad, graudams un plosīdams, Višegradā ienāk karš, Aleksandaram tik tuvo un pazīstamo pasauli aptumšo vardarbība, un viņa ģimene ir spiesta doties bēgļu gaitās. Stāstnieka dotības palīdz Aleksandaram izdzīvot savādajā zemē, ko sauc par Vāciju. Savulaik viņa burvju spējas nebija tik stipras, lai pieceltu kājās mirušo vectētiņu, toties tagad viņam ir burvju vara, kas patiešām darbojas: viņa fantāzija atdzīvina zudībā aizgājušo. Kad pieaugušais Aleksandars beidzot atgriežas savā bērnības pilsētā, viņš nonāk aci pret aci ar pēckara realitāti, kurā viņa iztēle nomaldās. Tulkotāja Māra Poļakova par romānu: Kad Višegradā ieradās karš, Sašam Stanišičam bija četrpadsmit gadu. Tāpat kā Aleksandars, jau pēc dažām dienām viņš kopā ar vecākiem aizbēga no aplenktās pilsētas. Patvērums Vācijā drīz izrādījās arī patvērums vācu valodā, kurā zēns varēja sākt jaunu dzīvi, pamazām spējot runāt arī par kaut ko citu, ne tikai par karu. Pabeidzis vidusskolu, viņš Heidelbergas Universitātē studēja vācu valodu un slāvistiku, reizē vienā brīdī atskārzdams: dzimtenē piedzīvoto viņš vēlējies aizmirst tik ļoti, ka vairs neatceras pat savu skolas laiku draugu vārdus. Tad viņš, lai piespiestu sevi atcerēties un saglabāt vārdos, sāka rakstīt kaut ko līdzīgu retrospektīvai dienasgrāmatai, taču drīz pamanīja, ka brutāli tiešās atmiņas sāk papildināt izdomāti elementi. Tā pamazām dienasgrāmatas ieraksti, daudzi jo daudzi neatbildēti jautājumi par bērnību, karu un bēgšanu pārtapa romānā par zaudējumu un zaudējuma pārvarēšanu, reizē spēlējot tādu kā psiholoģisku spēli: kas notiek ar bērnu karā? Rakstīt jūs sākāt vidusskolas laikā un tagad esat nopelniem bagāts rakstnieks, turklāt valodā, kas nav jūsu dzimtā. Kas jūs rosināja uz rakstīšanu? Šis ir klasisks stāsts par zēnu, kuram ļoti patika lasīt un kurš sapņoja, ka reiz šādas pasaules izgudros pats. Vecāki bija mani pirmie lasītāji, es rakstīju īsprozu un dzejoļus, galvenokārt par partizāniem, un vēlāk pirmos kautros mīlestības dzejoļus. Tie ir neiedomājami kičīgi un līdz ar to skaisti. Vai varat iztēloties, ka esat veiksmīgs autors arī savā dzimtajā valodā, vai arī tā jums būtu pilnīgi cita veida rakstība? Es nekad sevi nespēju iztēloties kā veiksmīgu! Es tikai iztēlojos, kā arvien turpinu izgudrot un stāstīt. Bet tiešām nevaru iztēloties, ka rakstu bosniešu valodā, jo daudz no tās esmu zaudējis. Būtu milzīgi jāsaspringst, lai uzliktu uz papīra labu tekstu valodā, ko sajūti gandrīz kā svešu. Un nav arī tādas vajadzības, jo grāmatas tāpat tiek tulkotas. Jūsu pirmajā romānā Kā zaldāts labo gramofonu runa ir par četrpadsmitgadīgu zēnu, kurš bēg no kara Bosnijā uz Vāciju un ir liels stāstnieks šim stāstam neapšaubāmi ir autobiogrāfisks pamats. Kā radās šī grāmata? No pārāk daudzajiem neskaidrajiem jautājumiem par manu bērnību, par karu, bēgšanu. Tā kā gandrīz ne uz vienu man nebija atbildes, es jautāju citiem, krāju un pierakstīju viņu stāstus un izgudroju klāt daudzus citus. Tomēr romāna biogrāfiskais lasī jums nepalīdz atbildēt uz šiem jautājumiem, atmiņas un fikcija tajā ir pārāk sajaukušies. Kā jūs rakstāt romānus? Vai stāsts jau no paša sākuma ir jūsu galvā vai arī veidojas tikai raks tī šanas laikā? Vai rakstīšana jums vienmēr padodas viegli, vai arī nākas cīnī ties ar radošajām krīzēm? Lielākoties man ir pamatideja, tēma, bet ne skaidrs plāns. Jā, un tad es ķeros pie rakstīšanas un skatos, kur pēc pāris gadu meklējumiem, šaubām un sliktiem tekstiem esmu nonācis. Es cenšos rakstīt katru dienu, tas ir arī sava veida treniņš, jo esmu pārliecināts, ka apstājoties kaut kas iet zudībā. Radošās krīzes man nav raksturīgas. Tikai ilgas pārdomas. Intervija gadā publicēta Heidelbergas Universitātes interneta vietnē. Grāmatas tulkojumu un izdošanu atbalstījusi ES programma Radošā Eiropa un Latvijas Kultūras ministrija. Foto Katja Sämann 4 5

4 Vai mirt ir interesanti? Tomijs Ungerers KĀPĒC ES NEESMU TU? Atbildes uz filozofiskiem bērnu jautājumiem No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska Filozofa Arta Sveces un mākslas kritiķes Aigas Dzalbes pēcvārdi Daudzās pasaules grāmatnīcās šopavasar bija iekārtoti at sevišķi stendi ar Tomija Ungerera ilustrētajām un saraks tī tajām grāmatām pasaule atvadījās no izcilā mākslinieka, kurš šī gada 9. februārī 87 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Viņam veltītus nekrologus publicēja visi lielākie Eiropas laikraksti, sēras par talantīgā mākslinieka aiziešanu pau duši neskaitāmi kultūras darbinieki un politiķi, arī Eiropas Pa domes ģenerālsekretārs Torbjerns Jaglands. Ungerera vārds pasaulē paskaidrojumus neprasa, un nu viņu var iepazīt arī latviešu lasītāji. Tomijs Ungerers (Tomi Ungerer; dzimis gadā Strasbūrā) ir starptautiski atzīts elzasiešu grafiķis, rakstnieks un, visu pirms, grāmatu ilustrators. Pateicoties viņam, Francijā izvei do jusies spēcīga ilustratoru skola, viņa idejas un pedagoģiskā darbība aktīvi veicinājusi franču grāmatniecības attīstību, bet pēc tam kalpojusi par garaini, kas veicina vārīšanos starptautiskā mērogā. Viņš ilustrējis vairāk nekā 140 grāmatu, daudzām radījis arī tekstus, tāpat guvis ievērojamus panākumus arī kā karikatūrists, arhitekts, dizainers, izgudrotājs un aktīvs bērnu tiesību aizstāvis. Ungerera daiļrade ir guvusi plašu starptautisku atzinību, viņš saņēmis teju visus iespējamos apbalvojumus, kādus rakstnieks un mākslinieks vispār var saņemt, tai skaitā Hansa Kristiana Andersena balvu, prestižo The New York Times balvu par gada labāko ilustrēto grāmatu bērniem (veselas 5 reizes) un pagājušajā gadā arī Francijas Goda leģiona ordeni. Viņa grāmatas tulkotas teju 30 valodās, un Ungerera dzimtajā Strasbūrā atrodas viņam veltīts muzejs. Grāmatā Kāpēc es neesmu tu?, kas izdota jau vairākās Eiropas valodās, apkopoti interesantākie bērnu filozofiskie jautājumi un Tomija Ungerera atbildes, kas sākotnēji tika publicētas filozofijas žurnāla Philosophie Magazine slejā. Tā ir Ungerera četru gadu darba esence, ko papildina paša mākslinieka zīmētas ilustrācijas. Bērnu jautājumi par esamību, cilvēka dabu, attiecībām, nāvi un mīlestību saņem dzīvesgudras, asprātīgas un spārnojošas at bildes. Šī grāmata ir izcila un gudra lasāmviela bērniem un pieaugušajiem, veicina domātprieku un liek paskatīties uz pasauli vērīgākām acīm. Kāpēc laiks paiet? Kurš radīja Dievu? Atbildēt uz bērnu jautājumiem nozīmē iejusties viņu ādā: izskaidrot lietas bērniem saprotamā pieaugušo valodā, savu domu ilustrēt ar piemēriem no realitātes vai fantāzijas. Parādīt viņiem, ka ar smaidu un cieņpilnu attieksmi var pārvarēt jebko. Un ka mēs visi esam kā burvju mākslinieka mācekļi dzīves absurdajā teātrī. (Tomijs Ungerers) Šī grāmata man ir īpaša gan tāpēc, ka tulkota caur asarām un smiekliem, gan vērtīgā satura dēļ. Tulkot Tomiju Ungereru nudien nav viegli mūs šķir kas vairāk par dažām paaudzēm un piederību atšķirīgām kultūrām. Autora ilgais, piesātinātais un nebūt ne vieglais dzīves ceļš dzīvo viņa valodā un sarežģītajā izteiksmes veidā trāpīgajā, sulīgajā vārdu izvēlē, iztēli rosinošajos piemēros, viedajos padomos, kas man, brīvā valstī un laimīgā ģimenē augušai trīsdesmitgadniecei, kura, par laimi, nav piedzīvojusi ne karu, ne trūkumu, brīžam šķita kā neatšķetināms ciets rieksts. Darbā man palīdzēja tas, kas mūs abus vieno, proti, humorizjūta un mīlestība pret bērniem. Grāmatā ir apkopotas atbildes uz dažādiem bērnu jautājumiem, un tās ir tikpat dažādas, cik dažādi ir jautājumi, asprātīgas un precīzas, mulsinošas un brīžam pat šokējošas, izsmeļošas, sapurinošas, pārdomas rosinošas Tajās nav ne kripatas vīzdegunības vai pārgudrības, un visas pauž patiesu, dziļu cieņu pret mazo vaicātāju. Nevaru vien sagaidīt, kad lasīšu šo grāmatu kopā ar saviem bērniem! (Valērija Lasovska, grāmatas tulkotāja) Šī nav ne bērnu, ne pieaugušo grāmata, bet uzrunā gan pieaugušos, gan bēr nus. Uzrunā brīvi, pat draiskulīgi, laiku pa laikam provocējoši. Tā nepār protami aicina domāt līdzi. (Artis Svece, filozofs) Tomija Ungerera provokatīvā darbība viņa dzīves laikā ir vērtēta kaislīgi un pretrunīgi cildināta un pelta, pat noliegta. Tomēr viņa bērnu grāmatas ir nesatricināmi ieņēmušas godpilnu vietu bērnu literatūras klasikas plauktā. (Aiga Dzalbe, mākslas zinātniece un kritiķe) Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. Vai cilvēks var domāt arī pēc nāves? Kāpēc mums ir tikai viena dzīve? Vai no mīlestības var nomirt? Kāpēc ir jāmācās? Vai akmeņi spēj domāt? Kas ir gudrība? Kā iemācās būt par tēti? Foto: Gaëtan Bally/KEYSTONE 6 7

5 Dzintars Sodums POST SCRIPTUM Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska Izlasē apkopotas iepriekš grāmatās nepublicētas rakstnieka, dzejnieka, tulkotāja un atdzejotāja Dzintara Soduma ( ) Kapātas esejas, atdzejojumi T. S. Eliota Tukšā zeme, Vergilija Būkolikas u.c. Krājuma nobeigumā literatūrpētnieces Kristas Annas Belševicas skatījums uz Dzintara Soduma daiļradi un izlases sastādītājas Noras Ikstenas eseja par Dzintaru Sodumu. Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla atbalstu. Lauris Gundars APGLABĀT UZ VALSTS RĒĶINA Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis Romāns Devītā maija svinību laikā Rīgā notiek slepkavība acīmredzami izaicinoša politiska provokācija. Noziegums uzšķērž divās dažādās valodās runājošo Latvijas iedzīvotāju pussadzijušās rētas. Iesākumā šķietami vienkāršā izmeklēšanā tiek ierauti aizvien jauni cilvēki veci un jauni, latvieši un krievi, no lauku pensionāra līdz pat Saeimas deputātam: neizrunātā vēsture atspēlējas šodienai. Māra Zālīte ПЯТЬ ПАЛЬЦЕВ ( Pieci pirksti, krievu val.) Grāmatu krievu valodā tulkojis Roalds Dobrovenskis Dzejnieces un dramaturģes Māras Zālītes romāns Pieci pirksti ir daļēji autobiogrāfisks romāns, kurā autore apraksta atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē un dzīvi Latvijā gadu mijā. Grāmata izdota ar Igora Skoka personisku atbalstu. JAUNI STĀSTI DUMPĪGĀM MEITENĒM Frančeska Kavallo, Elēna Favilli VAKARA PASACIŅAS DUMPĪGĀM MEITENĒM 2 No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka Pērn arī latviešu lasītājiem bija iespēja iepazīties ar grāmatu Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm, kas kopš iznākšanas gadā pabijusi jau daudzu valstu pieprasītāko grāmatu sarakstos, nonākusi pie miljoniem grāmatmīļu, tulkota vairāk nekā trīsdesmit valodās un arī Latvijā tai jau ir krietns cienītāju pulks. Visā pasaulē gan bērni, gan pieaugušie spriež, kura no dumpīgajām meitenēm visvairāk iedvesmo tieši viņus. Kad saņemam instragrama attēlus, kuros šī grāmata redzama jūsu mājās, mums rodas sajūta, ka aplūkojam ģimenes albumu, saka grāmatas autores divas jaunas, enerģiskas itāļu izcelsmes sievietes, žurnāliste un uzņēmēja Elēna Favilli un rakstniece un teātra režisore Frančeska Kavallo. Abu pirmā kopīgā grāmata kļuvusi par visjaudīgāko pūļfinansēšanas projektu grāmatniecības vēsturē, un uzreiz pēc tās iznākšanas lasītāji mudināja viņas šo darbu turpināt, ieteica potenciālās varones, dalījās savos stāstos. Tieši tā arī tapa vēstījumi vēl par simt izcilām sievietēm, kas apkopoti sējumā Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm 2. Grāmata veidota pēc tā paša principa: varones iepazīstam atbilstoši tam, kā viņu vārdi rindojas pēc alfabēta, taču stāstus var lasīt arī tādā secībā, kā pašiem labāk patīk. Stāstu varones dzīvojušas dažādos laikmetos, nodarbojušās ar ļoti atšķirīgām lietām grāmatā iepazīsiet aktrises un astronautes, datorzinātnieces un balerīnas, izgudrotājas un sabiedriskās aktīvistes. Papildu vērtību stāstiem piešķir izteiksmīgie izcilo sieviešu portreti, ko veidojušas piecdesmit mākslinieces no visas pasaules: ASV, Anglijas, Francijas, Itālijas, Indijas, Indonēzijas, Ķīnas, Zviedrijas un citām zemēm. Apmēram trīs ceturtdaļas ilustratoru pazīstam jau no pirmās grāmatās, taču pārējās būs spilgts jaunatklājums Latvijā viņu darbi līdz šim nav zināmi. Kompaktas biogrāfijas vienkāršā pasakas valodā atklāj pasauli, kurā nav nekā neiespējama. Repere, politiķe, rakstniece, Formula 1 braucēja, partizāne, imperatore, baletdejotāja par spīti fiziskajām ciešanām, ķirurģe, zinātniece, arhitekte visi 100 stāsti, kuru galvenās varones ir pasaules atzinību guvušas personības, rosina grāmatas beigās uzrakstīt arī savu (101.) stāstu. Un nenobīties no sava sapņa, un cīnīties par tā īstenošanu, un noticēt sev par spīti šķēršļiem vai sākotnēji šaurajam logam uz pasauli. Starp citu, šis varētu būt interesants uzdevums pieaugušajiem uzrakstīt biogrāfisko pasaku par sevi šo blogā Kā grāmata sniegto pirmās grāmatas raksturojumu var pilnībā attiecināt arī uz tās turpinājumu. Daži saka, ka stāsti nespēj izmainīt pasauli. Mēs tam nepiekrītam. Atkal un atkal jūs mums sūtījāt ziņas, ka grāmatā esat izlasījušas kādu stāstu, un reizēm pieminētā sižeta tur nemaz nebija. Pats svarīgākais ir tas, ka Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm simtiem tūkstošu cilvēku māca ieklausīties stāstos, kuri līdz tam palikuši nesadzirdēti. Tās iedvesmo meklēt talantu tur, kur līdz šim vīdēja tumsa vai tukšums. Tās ļauj vieglāk saskatīt potenciālu negaidītās vietās. Kad mēs vēlamies pasmelt no visu cilvēku kopējās talanta akas ne tikai no kādas mazākas krātuvītes, paveras nebeidzamas iespējas. Vakara pasaciņu stāsti un attēli ir tikai daļa no sarunas, kas ir daudz lielāka par katru no mums. Lielāka par mūsu katra atsevišķajām cerībām. Un pilnīgi noteikti lielāka par mūsu bailēm, otrā sējuma priekšvārdā saka grāmatas autores. 8 9

6 MANA MĪLUĻA ALBUMS. SUNS Tulkojusi Diāna Alksne Mana mīluļa albums ļaus ērti iemūžināt burvīgākos mirkļus, sākot no kucēna atvešanas uz jaunajām mājām līdz pat kopīgiem piedzīvojumiem četrkājainā drauga labākajos gados. Šis albums būs ne vien nozīmīgu datu un dokumentu krātuve, bet arī glabās vērtīgas atmiņas par jūsu kopā pavadīto laiku un īpašiem brīžiem gadu gaitā. Iespēja aizpildīt lappuses ar svarīgu notikumu pierakstiem, jaukākajām fotogrāfijām un ķepu nospiedumiem, kā arī pakavēties pie brīnišķīgiem attēliem, citātiem, faktiem un padomiem padara šo albumu par lielisku dāvanu ikvienam suņu mīļotājam. Šajā sērijā arī: MANA MĪLUĻA ALBUMS. KAĶIS! WALT DISNEY klasika VAUKUNDZE UN KLAIDULIS Tulkojis Edvīns Raups Volta Disneja studijas gadā radītie Vaukundzes un Klaiduļa piedzīvojumi ir visu laiku iecienītākais mīlestības stāsts. Šī jaukā grāmata priecēs ar oriģinālajām ilustrācijām un ļaus atkal iejusties brīnumainajā suņu pasaulē, kur varēsiet dzīvot līdzi saimnieku lutinātajai kokerspanielu meitenei Vaukundzei un varonīgajam sētas sunim Klaidulim. Brīnišķīgajā Disneja klasikas grāmatu sērijā lasiet vēl trīs stāstus KARALIS LAUVA, BEMBIJS un DAMBO! 100% NEOFICIĀLS FORTNITE CEĻVEDIS PRASMĪGAJIEM Tulkojusi Diāna Alksne Šis ceļvedis ir ļoti noderīgs, lai kļūtu nepārspējams Fortnite: Battle Royale spēlētājs! Tas palīdzēs sasniegt jaunas virsotnes būvniecībā. Ja vēlies izskatīties iespaidīgi kaujas laukā, varēsi izpētīt labākos tērpus un interesantākos emotus, kas ļaus izcelties. Grāmatā ir pat pārskats par mīlīgākajiem spēlē pieejamajiem dzīvnieciņiem, kas ikvienu tēlu padarīs īpaši izteiksmīgu! ROBLOX LABĀKĀS LOMU SPĒLES Tulkojusi Diāna Alksne Roblox paver iespējas piedzīvot ko jaunu un pārsteidzošu. Šī grāmata kalpos par izsmeļošu ceļvedi, lai izdzīvotu uz vientuļas salas un mestos dārgumu medībās, lai atvērtu smalku restorānu un iejustos veterinārārsta lomā, cīnītos ar dabas stihijām, izbaudītu mācības Robloksijas vidusskolā un vēl daudz ko citu. Izdevumā ir daudz noderīgu faktu, padomu un knifu. Ir arī ekskluzīvas intervijas ar spēļu veidotājiem. Lai kādā lomā spēlētājs izlemtu iejusties, šī grāmata būs noderīga. Andris Račs CEĻĀ UZ MĪLESTĪBU Par mīlestību vieglāk kaut ko pateikt dzejā vai mūzikas valodā, jo tā jau pati ir dvēseles mūzika. Daudz grūtāk par to runāt analītiski. Taču šķiet, ka Andrim Račam tas ir izdevies. Šajā grāmatā ir ne tikai par mīlestību kā dievišķu puķi, bet vēl vairāk par to, kā ar šo brīnumaino ziedu apieties. Kā saprast tā dabu, kā to kopt, cik daudz saules vai ēnas tam sarūpēt. Mūsdienu pasaulē cilvēks praktiskā ziņā tīri labi spēj izdzīvot viens, līdz ar to attiecības un ģimene sāk iegūt jaunu, dziļāku jēgu. Kādam vairāk emocionālu, citam pat garīgu. Šī grāmata ir vēl viens ceļvedis attiecību veidošanai. Šoreiz tālāku un tuvāku, bet vienlīdz noslēpumainu zvaigžņu valodā. (Anna Peipiņa, žurnāla Annas Psiholoģija galvenā redaktore) Jānis Dimants SIMTGADES DULLAIS LETIŅŠ. APSKAIDRĪBAS Pārliecināts par savējo atgriešanos, autors sarakstītajā izdevumā ar dziļu sirdssāpi caurlūko, kas ar mums var notikt tieši prombraukšanas sāgas un satraucošās demogrāfiskās situācijas dēļ. Palikt mazītiņai minoritātei savā zemē izskan pat konkrēts gadaskaitlis. Kas tālāk? Varētu jau noskandēt: tik liktenim zināms, kas nākotnē būs... Leģendārais žurnālists, ilggadējais Latvijas Televīzijas raidījuma Panorāma galvenais redaktors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Jānis Dimants nopietni un nenopietni stāsta par dzīvi, par vēsturi, par sevi un savu lomu šajā dzīves karuselī... Ričards H. Tālers un Kess R. Sanstīns MUDINĀJUMS: KĀ PIEŅEMT PAREIZUS LĒMUMUS PAR VESELĪBU, LABKLĀJĪBU UN LAIMI Ik dienu mēs pieņemam visdažādākos lēmumus lēmumus par personīgajiem ieguldījumiem, bērnu skolām, maltītēm un lēmumus par labdarības mērķiem. Diemžēl mūsu lēmumu pieņemšanas process bieži vien ir kļūdains. Grāmatā Mudinājums R. Tālers un K. Sanstīns uzaicina mūs pievienoties alternatīvai pasaulei, tādai pasaulei, kurā mūsu cilvēcīgums ir pašsaprotams. Autori parāda, ka, izprotot, kā cilvēki domā, varam izveidot tādus izvēles apstākļus, kas ļauj izvēlēties to, kas ir vislabākais pašiem, ģimenēm un sabiedrībai. R. Tālers un K. Sanstīns ar kolorītiem piemēriem no vissvarīgākajiem dzīves aspektiem ilustrē, kā izveidot pārdomātu izvēles arhitektūru, kas var pastumt mūs vislabvēlīgākajā virzienā, neierobežojot izvēles brīvību. JĀNIS ČAKSTE. PIEMIŅAS RAKSTU KRĀJUMS Daudz tādu tautiešu, kas, kādu graudiņu izsējuši, tūdaliņ grib pļaut. Tādi dienas algādži lai mācās pazīt tos vīrus, kas paši ir bijuši celmu lauzēji, arāji un sējēji dienas karstumā, kas laikmetu vagā iekaisījuši graudus, kuri tikai tautas nākamībai atnes rasmīgu zelmeni un kuru augļi klusu zied mūžībai. (Auseklis) Šiem mūsu kultūras vēsturē neaizmirstamiem vārdiem atzīmētā gadsimteņa otrajā pusē pieskaitāms Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes vārds. Viņš izglītojies un asinājis cīņas ieročus savu slaveno priekšteču darbības pēdējā posmā un vēlāk idejiski gājis viņu pēdās cauri gandrīz gadu pussimtenim

7 DZEJAS DIENAS Dzejnieki iesaka: 5 dzejas grāmatas, ko lasīt septembrī Par godu Dzejas dienu mēnesim uzrunājām piecus latviešu dzejniekus, aicinot katru ieteikt vienu dzejas grāmatu, ar ko nosvinēt septembri. Krišjānis Zeļģis iesaka Artūra Puntes grāmatu Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs : Savā krājumā Artūrs Punte paņems jūs līdzi uz laukiem. Iesēdinās automašīnas aizmugurē un ļaus aiz loga skrienošajai ainavai iesūkties jūsos. Galamērķī Artūrs sēdēs savu lauku māju bēniņos pie saules apspīdēta rakstāmgalda un rakstīs nelielas vēstules uz pilsētu. Laiku pa laikam atverot Interneta pārlūku un klikinot darba sludinājumus. Kamēr jūs vadīsiet dīkas dienas ar vērojumā pavērtu muti, kas jūs pārsteidzoši bagātinās. Krista Anna Belševica iesaka Madaras Gruntmanes grāmatu Dzērājmeitiņa : Mēdzu tekstus klasificēt kā tos, kurus es vairāk izjūtu un pārdzīvoju, un tos, kurus analizēju, dažkārt skatu gandrīz kā mazas, filozofiskas sistēmas vai pasaules teorijas. Kad pirku Madaras Gruntmanes Dzērājmeitiņu, gaidīju, ka grāmata vairāk piederēsies pirmajai kategorijai. Vēlāk ierakstīju goodreads, ka Gruntmane nudien ir ārkārtīgi gudra dzejniece. Visvairāk mani fascinēja, cik daudz ar tik minimālistiskiem līdzekļiem (lakonisms, mazas formas dzejoļi) un runājot šķietami tikai par emocijām un sajūtām, pasaka tik daudz par dzīvi, sabiedrību, vēsturi, sievieti, vīrieti, attiecībām, ģimeni. Tiem, kam nav bail domāt par cilvēcisko attiecību filigrāno un dažreiz sāpīgo būtību, noteikti iesaku. Aivars Madris iesaka Lorensa Ferlingeti grāmatu Pictures of the Gone World / Zudušās pasaules attēli (1955/2001): Amerikāņu literatūras pārzinātājiem bīta paaudzes dzejnieka un grāmatizdevēja Lorensa Ferlingeti vārds, protams, nebūs svešs. Šogad viņš sagaidīja savu simtgadi, kas varētu kalpot par pamudinājumu iepazīties ar viņa tekstiem, kurus slavas spozmē aizēnojuši paša izdoto laikabiedru Ginsberga, O Haras, Korso un citu autoru grāmatas. Šo Ferlingeti pirmo grāmatiņu Satori nometnē aizņēmos no dzejnieka Raimonda Ķirķa, kurš plānoja atdzejot no tās dažus dzejoļus. Jāpiekrīt, ka šie dzejoļi diez vai ir spožākais no bīta dzejas mantojuma, tomēr tie noteikti nav vārgi iesācēja teksti un spēj uzburt lasītāja prātā 20. gs. 50. gadu saulainās un mazliet aptrakušās Kalifornijas auru. Jānis Vādons iesaka Arvja Vigula grāmatu 5:00 : Vigula 5:00 joprojām uz skatu par dzejnieka spēcīgāko veikumu. Poētikas diapazons, kuras plašumos nepazūd precizitāte, refleksijas vēriens, reizēm piepeši un atkal trāpīgi intimitāte un tiešums padara viņa dzejas balsi par piesātinātu un interesantu plašam lasītāju lokam. Tā ir grāmata par tālsarunām ( zvanu tev no citas Eiropas ), par aizslēgto ( mežs no tālienes izskatās kā cietoksnis ), par atslēgām un durvīm, kas savieno telpas dažādu alūziju, starptekstu un pieredzes līmeņos. Kā jebkura īsta dzeja, Vigula teksti meklē valodā, paliekošajā un trauslajā ( bet dzīvokļa durvis aizcērtas un tu paliec kāpņutelpā / mājas čībās, bez atslēgas un telefona ). Madara Gruntmane iesaka Semjona Haņina grāmatu Ne tā : Semjona dzeja iedvesmo un nojauc robežas starp racionālo un iracionālo, starp realitāti un iedomu pasauli. Ilmārs Zvirgzds piedāvā jaunu Haņina dzejas interpretāciju, jo grāmatā iekļauti dzejoļi, kas jau tikuši izdoti citu autoru atdzejojumā. Lasot Ne tā dzejoļus latviski, aizmirstas, ka tie nav oriģinālvalodā, līdz ar to atļaušos apgalvot, ka tulkojums ir sanācis maksimāli pietuvināts oriģināltekstam. Sagatavoja: Inga Pizāne ĀRZEMJU Harper Collins Mark Manson EVERYTHING IS F*CKED: A BOOK ABOUT HOPE From the author of the international mega-bestseller The Subtle Art of Not Giving A F*ck comes a counterintuitive guide to the problems of hope. We live in an interesting time. Materially, everything is the best it s ever been we are freer, healthier and wealthier than any people in human history. Yet, somehow everything seems to be irreparably and horribly f*cked the planet is warming, governments are failing, economies are collapsing, and everyone is perpetually offended on Twitter. At this moment in history, when we have access to technology, education and communication our ancestors couldn t even dream of, so many of us come back to an overriding feeling of hopelessness. With his usual mix of erudition and where-the-f*ck-did-that-come-from humor, Manson takes us by the collar and challenges us to be more honest with ourselves and connected with the world in ways we probably haven t considered before. It s another counterintuitive romp through the pain in our hearts and the stress of our soul. One of the great modern writers has produced another book that will set the agenda for years to come. Random House LCC US Jodi Picoult A SPARK OF LIGHT The warm fall day starts like any other at the Center a women s reproductive health services clinic its staff offering care to anyone who passes through its doors. Then, in late morning, a desperate and distraught gunman bursts in and opens fire, taking all inside hostage. Told in a daring and enthralling narrative structure that counts backward through the hours of the standoff, this is a story that traces its way back to what brought each of these very different individuals to the same place on this fateful day. Jodi Picoult one of the most fearless writers of our time tackles a complicated issue in this gripping and nuanced novel. How do we balance the rights of pregnant women with the rights of the unborn they carry? What does it mean to be a good parent? A Spark of Light will inspire debate, conversation and, hopefully, understanding. Bloomsbury Elizabeth Gilbert CITY OF GIRLS Life is both fleeting and dangerous, and there is no point in denying yourself pleasure, or being anything other than what you are. Beloved author Elizabeth Gilbert returns to fiction with a unique love story set in the New York City theater world during the 1940s. Told from the perspective of an older woman as she looks back on her youth with both pleasure and regret (but mostly pleasure), City of Girls explores themes of female sexuality and promiscuity, as well as the idiosyncrasies of true love

8 INTERVIJA INTERVIJA Foto: Valdis Semjonovs ( Latvijas Avīze ) Maiju Krekli lasītāji labi pazīst, viņai līdz šim iznākuši seši romāni un trīs kultūrvēsturisku eseju grāmatas. Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību ir desmitā publicētā grāmata un uzrunās gan mūzikas un mīlasstāstu cienītājus, gan visus, kurus interesē Latvijas kultūrvēsture. Tik cieši jaunajā darbā savijies Emīla Dārziņa dzīvesstāsts ar viņa mūža lielākās mīlestības Marijas Stalbovas, Viktora Eglīša sievas, mūžu, turklāt plašajā 20. gadsimta sākuma Latvijas panorāmā ienāk arī citas tā laika kultūras personības Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Krūza, Edvards Virza, pat Rainis un Aspazija pavīd fonā. Ar MAIJU KREKLI sarunājās Latvijas Avīzes kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce. Kā saprotu, Emīla Dārziņa traģisko likteni zināt jau kopš bērnības? Es taču dzīvoju viņam blakus vai, precīzāk, blakus Mārtiņa kapiem, kur komponists apglabāts, bērnībā tur daudz gāju garām. Emīls Dārziņš bija pirmais latviešu komponists, kuru pazinu, viņa traģiskais liktenis mani fascinēja jau kopš bērna kājas, gribējās zināt par viņu visu. Pirms gadiem trim Eva Mārtuža teica, ka man vajadzētu uzrakstīt par Dārziņu. Toreiz domāju kāpēc es? Kāpēc man? Bet, tā kā tas ārkārtīgi skaists mīlestības stāsts, un tā kā es rakstu mīlestības stāstus, ļoti mīlu Dārziņu, bet viņa mūža mīlestība Marija Eglīte turklāt man vēl ir ļoti, ļoti attāla radiniece, nolēmu kāpēc ne? Vai darbs pie romāna lika paskatīties uz Dārziņu citām acīm? Tas notika vēl agrāk, jau kad gadā lasīju Marijas Eglītes un Viktora Eglīša saraksti, tur Emīls Dārziņš pēkšņi atklājas pavisam citā, ne romantiskajā veidolā, kādā mēs esam pieraduši un gribētu viņu redzēt. Īpaši Marijas līnija viņa dzīvē, Marijas un Viktora Eglīša mīlestības stāsts es tik ļoti biju iedzīvojusies Marijas lomā, ka nākot ārā no pils pēc pusdienas pārtraukuma, kas pavadīts pie viņu vēstulēm, brīžam pati nesapratu, vai esmu Maija vai Marija. Marija Eglīte jūsu romānā tiešām spēlē ļoti lielu lomu, droši vien arī pateicoties plašajai sarakstei. Vai paša Dārziņa vēstules maz saglabājušās? Bija karš, daudz kas aizgāja bojā. Atmiņu un vēstuļu kopojumos, gan senākajā, gadā izdotajā, gan tagad Zanes Gailītes sakārtotajā vēstuļu un kompozīciju kopojumā Mēness meti, saules stīga, ir ļoti maz. Sievai gan viņš rakstījis daudz vairāk, bet tās kara laikā zudušas. Var jau būt, ka viņš vairāk arī tuviniekiem nav rakstījis, pārējās sūtītas darba biedriem, un tās, protams, arī interesanti lasīt. Jāsaka, savos varoņos es ļoti daudz atrodu no sevis pašas. Man arī patīk pazoboties, ne ļauni, bet gadās, ka to ņem par ļaunu. Dārziņam tā bija ar kolēģiem mūziķiem viņš tikai pazobojās, bet citi ņēma ļaunā, pat atriebās. Saruna ar Malvīni Vīgneri manā grāmatā ir, protams, izdomāta, es nezinu, vai tāda bija vai ne, bet droši vien viņa nebija priecīga pēc tam, kad Dārziņš tādu kritiku avīzē uzrakstīja tomēr viņš pie viņiem viesojās, viņi savā starpā draudzējās. Lasot ļoti interesanti šķita, kā esat risinājusi Melanholiskā valša it kā plaģiātisma tēmu ka arī visa šī skandāla pamatā faktiski bija kolēģa aizvainojums. Emīls Dārziņš tiešām vērsās pēc aizstāvības pie Aleksandra Glazunova? Jā, vērsās pie Jāzepa Vītola un caur viņu pie Glazunova, viņš meklēja aizstāvību pret apsūdzību plaģiātismā notis galu galā ir tikai septiņas... Mani ļoti aizrauj tas, kad tad, kad sāc kaut ko darīt, visa pasaule tiešām sadodas rokās, kā to rakstīja Koelju. Pavisam nejauši atradu ziņu par to, ka Sibeliuss tajā laikā, kad Jurjāns pie viņa griezās, apsūdzot Dārziņu plaģiātismā, bija smagi slimojis, pārcietis operāciju, nīgrs, un tādā brīdī viņam parāda notis, kurās kaut kāda līdzība ar viņa Tuonelas gulbi ir, turklāt vēl to uzrakstījis, kā viņam to pasniedz, diletants, kas nav pat augstskolu beidzis... Ne jau viņš aiz ļauna prāta to visu rakstīja, ticu, ka Sibeliuss nedomāja, ka iznīcina cilvēku, ne to viņš gribēja. Vienkārši viņam uzstājīgi jautāja, un noguris cilvēks pateica, ko domā. Ja vēl Sibeliusam pateica, ka tas, kas Melanholisko valsi sarakstījis, ir mūzikas kritiķis, mūzikas skolotājs, kurš tikai dažus mūzikas gabalus sacerējis skaidrs, ka nozadzis... Protams, Dārziņš rakstīja tā saucamo salonmūziku, viņš jau arī nepretendēja uz nopietno mūziku operu gan rakstīja, rakstīja, bet tā gājusi bojā. No viņa palikušas tikai solo dziesmas, kora dziesmas. Bet iedomājieties, ja to nebūtu? Varam iztēloties, cik tad tukša, kaila būtu latviešu mūzikas ainava, jo, tikko domā par dziesmām, uzreiz nāk prātā Dārziņa sacerētās. Un Melanholiskais valsis, tā taču ir īsta nacionālā bagātība!... Reizēm, sevišķi, ja palasa mūsdienu tikumības aizstāvju komentārus, rodas priekšstats, ka agrāk seksa nebija nemaz, un, ja bija, tad tikai svētītā laulībā un tumsā. Un tad palasi un saproti viss vienmēr ir bijis... Es jau biju diezgan cienījamā vecumā, kad lasīju Viktora un Marijas vēstules. Man tas bija diezgan smags trieciens, kad uzzināju par viņu abu attiecībām un arī par Marijas attiecībām ar Virzu, ar Jēkabsonu. Tāpat pats Viktors Eglītis, tur vari tikai lasīt un brīnīties, cik viņam bijis ievērojamu sieviešu un arī neievērojamu, protams. Dzīvs, vitāls cilvēks ar savām izteiktām vajadzībām. Nabaga Marija, iedomājieties, viņa aizbrauc uz Kijevu, kur vīrs tobrīd dzīvo, un priekšā tā otra sieviete... Bet tas viņiem netraucēja vienam otru dziļi un patiesi mīlēt. Jā, vēstulēs Marija raksta, ka zemojas, un mīl, un mīl, un mīl. Kas zina, kā būtu, ja viņa būtu ar Emīlu Dārziņu apprecējusies? Viņa bija laimīga, ka apprecējās ar Viktoru Eglīti, jo viņš bija viņas liktenis. Cik grūti pēc tam bija Hildai Vīkai ar Marijas kultu Eglīšu ģimenē... Postmodernismā mēs varētu visu uzlabot, uztaisīt tā, kā nebija, bet man labāk patīk rakstīt tā, kā bija. Jā, laiku pa laikam, kad lasu par vēsturiskām personībām, es vienmēr domāju ciktāl varu uzticēties rakstītajam Skaidrs, ka dialogi nevar būt saglabājušies... Protams, es pati reizēm neatceros, ko esmu dienu iepriekš teikusi. (Smejas). Bet tā doma, ideja no atmiņām un vēstulēm ir nojaušama. Marijas pēdējo skūpstu gan es Dārziņam uzdāvināju tas, ka viņš nāca atvadīties, ir zināms, un Marija pēc tam vēstulēs tik ļoti pārdzīvoja viņa nāvi, ka savam Emīlam es ļāvu šim sapnim piepildīties. Arī par viņa nāvi jau nekādas īstas skaidrības nav. Jaunībā romantiski šķita pašnāvība un tikai, traģiskais varonis taču! Bet tagad es šaubos, jo viņš no saviem liktenīgajiem 35 gadiem tik ļoti baidījās. Tiešām ticēja pareģojumiem? Jā, liktenīgie 35 gadi viņam ausīs esot skanējuši. Domāju cik dīvaini, arī manai mīļajai Austrai Skujiņai kāds bija 23 gadus ilgu mūžu izzīlējis, Dārziņam 35 un tā arī notika, ka tajā vecumā aizgāja. Vai viņiem tiešām tā bija lemts, vai arī viņi bija sevī to kaut kā ieprogrammējuši? Jo Dārziņš jau nemaz tik ļoti nāves neilgojās. Viņam skaidri un gaiši bija teikts, ka jāuzmanās no transportlīdzekļiem, un Dārziņš arī mežonīgi baidījās no tramvajiem, vilcieniem, mašīnām. Tāpēc grāmatā uzrakstīju, ka Dārziņam vilcienā šķita kāds viņu sauc, tāpēc viņš arī pagrieza galvu atpakaļ un izkrita... Grāmata Melanholiskais valsis. Emīla dārziņa sapnis par mīlestību izdota, pateicoties Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālam atbalstam. Intervija tapusi sadarbībā ar izdevniecību Latvijas Mediji

9 GRĀMATPLAUKTU STĀSTI GRĀMATPLAUKTU STĀSTI Ciemos pie Haralda Matuļa Brīdī, kad augusts kā ābolsmags zars ielie cas savā otrajā cēlienā, ar Ilzi no nākam ļoti radoša, filozofiska, muzikāla un māks linieciska rakstnieka dārzā. Tur jau viņš nāk. Haralds Matulis. Kamēr iekārtojamies terasē zem ābeles, viņš aiziet sagriezt sulīgu, saldu arbūzu, ar ko mūs cienāt. Apskatot apkārtni, mēģinu iztēloties, kur Haralds lasa. Kolīdz viņš atgriežas, uzdodu radušos jautājumu. Haralds tūdaļ norāda uz piemājas dīvānu un nodemonstrē, kā tas varētu izskatīties. Turklāt vispirms notēlo lasīšanu ar vienu spilvenu un uzreiz sevi papildina: Cilvēki varētu domāt, ka ar to ir pietiekami, kaut gan īstenībā, lai izbaudītu lasīšanu, spilveniem ir jābūt diviem. Haralds atgriežas pie galda un uzsver, ka pārāk ilgi svaigā gaisā palasīt nevarot. Te tu varētu ielikt, ka es šmaukstinu, Haralds ierosina, atgādinot par Rīgas Laika interviju ar Šleseru, kurā atstātas visas viņa pārteikšanās un šmaukstināšanas. Tad turpina: Runājot par lasīšanu, es tikai nesen sapratu, ka tā ir arī māksla. Ka ir jāmāk lasīt. Pastāsti, ko nozīmē mācēt lasīt. Es pasniedzu studentiem filozofiju un radošo domāšanu. Tie ir forši rakstniecības studenti, taču es vienalga sapratu, ka lasīšana nav nemaz tik pašsaprotama lieta. Varbūt daiļliteratūru ir lasīt vienkāršāk ja tev grāmata nepatīk, tu to liec malā, un tā ir grāmatas atbildība tevi savaldzināt, bet, ja lasi zinātnisko literatūru, ko saprast ir tavs pienākums kā studentam, tad tas nav pašsaprotami. Es uztaisīju manuāli, kurā esmu aprakstījis to, kā jālasa zinātniska grāmata (šajā brīdī Haralds soli pa solim izstāsta, kā tas jādara, un pēc tam arī atsūta pieminēto manuāli elektroniski). Kas Tevi ievilināja lasīšanā? Tas ir jautājums par izglītību. Šajā formātā es drīkstu teikt, ko es domāju. Es neticu skolas spēcinošajam iespaidam uz lasīšanu. Manā gadījumā tās bija ārpusskolas aktivitātes, ģimenes iespaids tas, ka mani vecāki lasīja un arī vecvecmāmiņa bija literatūrzinātniece, kurai bija milzīga bibliotēka. Mana vecmāmiņa arī ir doktore, un grāmatas dabiski bija apkārt. Un otrs tas, ka lasīja priekšā. Skolā bija milzīga plaisa starp to, ko es lasīju pusaudža gados, un to, kas bija jāraksta sacerējumos, piemēram, tēma: Antiņš, kurš jāj stikla kalnā pirmkārt, neinteresanti, un, otrkārt, nav saprotams, par ko tas stāsts ir, bet tad tev vēl liek to shematizēt un analizēt. Tagad tas neliekas sarežģīti, bet tolaik tās bija mokas. Tagad man liekas pašsaprotami, ka varu rakstīt, bet īstenībā tas ir gadu desmitu treniņš. Bet ne jau, sacerējumus rakstot, es kļuvu par rakstnieku, Haralds turpina: Tā nebija mana griba un izvēle. Rakstīt es sāku 11. klasē, kad nopirku kladi, kurā es rakstīju rokgrupu nosaukumus. Es pierakstīju pāris lapas. Tā klade plūstoši aizgāja, es sāku rakstīt arī citas lietas. Ja tas solis būtu bijis grūtāks, es varbūt nemaz nebūtu sācis rakstīt. Tā jau rakstniekiem saka: Raksti to, ko zini! Un es zināju tos rokgrupu nosaukumus. Un tā iekšējā stila ģenēze notika diezgan ātri. Es sāku pierakstīt sapņus, turklāt sapratu, ka man tie nav jāpieraksta, domājot, lai būtu saprotami citiem, bet gan sev. Pat ja tas notiek diezgan fragmentāri. Paradoksālākais, ko konstatēju, ka tieši tāds veids cilvēkiem ir ļoti saprotams. Es vienmēr esmu domājis, ka esmu slinks lasītājs, bet patiesībā es lasu daudz, Haralds saka, kad jautājumu viņam par to, ko lasa šobrīd. Es lasu jo cī gas grāmatas, viņš saka un piebilst, ka filozofijas studijas nokauj vēlmi lasīt daiļliteratūru, jo tad šķiet, ka viens un tas pats stāsts atkārtojas vēl un vēl. Haralds interesējas par Umberto Eko vai Italo Kalvīno stila eksperimentiem: Man patīk teksti, kuru piederība ir grūti nosakāma kad tu lasi un nesaproti, kas tas ir un kā to uztvert. Ja man par kaut ko var pateikt: šis ir foršs romāns, man jau uzreiz liekas, ka nebūs interesanti. Kā Tu atrodi tādas grāmatas? Nejauši. Piemēram, nesen es runāju ar vienu draudzeni antropoloģi viņa pēta medicīnas antropoloģiju un tieši nāvi kā cilvēki tiek galā ar savu un tuvinieku nāvi. Man liekas super tēma. Mani tik daudz kas interesē, bet lielai daļai no tā nav laika. Bet, jā, visbiežāk pie grāmatām nonāku caur cilvēkiem. Tāpat arī biju saticis Daci Meieri bibliotēkā viņa tulko Kalvīno. Runājot par grāmatu meklēšanu un atrašanu, Haralds atceras gadījumu no vidusskolas, kad iegājis Elizabetes ielas grāmatnīcā un ieraudzījis Šekspīra kopotos rakstus: Tā maksāja 20 latus, bet man tik ļoti gribējās, ka es nopirku. Šekspīra grāmata Haralda plauktā joprojām ir un uzreiz pēc sarunas to apskatām. Izlasīta tā nav, un Haralds secina, ka viņam ir daudzas nepabeigtas grāmatas: Ir grāmatas, kuras vienkārši negribas pabeigt. Ne tāpēc, lai saglabātu intrigu, bet tāpēc, ka man gribas palikt tieši tajā grāmatas mirklī. Pēc brīža sarunā pievēršamies dzejprozai, ko viņš arī pats šobrīd raksta, un jautāju Haraldam, lai padalās savos pēdējā laika atklājumos. Kā pirmo viņš min Annas Auziņas grāmatu Annas pūra govs, īpaši izceļot teksta otro daļu, kur tas izkārtots pamīšus kā plānotājkalendārā: Tur ir gan kaut kas iedrukāts, gan rakstīts ar roku. Tur notiek paralēlie stāsti, kurus var izlasīt vairākos veidos. Tā ir grandioza ideja par formu. Lineāras formas arī ir labas, bet tās ierobežo. Tev nākas impulsus kā pērlītes uz smilgas uzvērt, bet te ir iespēja likt vairākus slāņus tas Annai ir lieliski izdevies. Vēl Haralds piemin Rūtas Mežavilkas grāmatu Ikdienas dzīves, kas, viņaprāt ir spēcīga dzejproza: Kaut kas no Marta Pujāta jaunā un dusmīgā posma, bet jau ar tādu samierināšanos. Par pilsētas biroja darbinieku eksistenciālajām problēmām, bet ar piedošanu. Un vēl divi pārsteigumi bija Ingas Ābeles dzejprozas grāmata Atgāzenes stacijas zirgi, kas pārsteidza ar intimitāti, un Mairas Asares Ceļš uz Tūju. Vai Tevi kā lasītāju ir viegli pārsteigt? Pārsteigt var, bet tieši tāpēc, ka es to vairs negaidu. Tas izmisums un bezcerīgums par to, ka viss jau lasīts, ir reāls, tieši tāpēc pārsteigums nostrādā, kad bibliotēkā atšķiru kādu grāmatu un pārsteigts secinu, ka ir arī KAUT KAS TĀDS. Sarunas noslēdzošajā daļā runājam par Haralda dzīves īpašajiem autoriem. Viņš izvēlas Česlavu Milošu, Mihailu Zoščenko un Tomasu Mērtonu. Ar Milošu viņš sastapies kultūras diplomātijas kursā, kurā bija jālasa nodaļa no autora Sagūstītā prāta kā sabrūk visa kārtība un vējš dzenā pa ielu iepriekšējā režīma veidlapas no izpostītas ministrijas: Milošs ir burvīgs ar lielisku stilu, ko var izbaudīt un ļauties pārsteigumiem. Mihails Zoščenko, Haraldaprāt, ir brīnišķīgs ar saviem īsstāstiem, kas ir humoristiski, ironiski, groteski, vēl šajā pusē absurdam, it kā sociāla kritika. Un Tomasu Mērtonu Haralds atklāja, kad ieinteresējās par atklāsmes literatūru: Viņš spēj mani atkal un atkal no jauna pārsteigt ar pieskaršanos cilvēka dzīves reģistriem, kas bija nojausti, bet ne tik skaidri artikulēti. Faktiski tās ir kā meditācijas vai sprediķi, kas ļauj atkal pārdomāt būtiskas tēmas. Un tekstveide strādā kaut kā citādāk nekā daiļliteratūrā pie Mērtona tā strādā caur atkārtojumu, kas klājas pāri jau zināmām lietām tik ilgi, līdz noberžas nolietotais slānis un vari sajusties kopā ar Vārdu. Sagatavoja: Inga Pizāne 16 17

10 ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI PIRCĒJA KARTES ĪPAŠNIEKIEM! Plānotāji skolēniem un studentiem JĀNIS ROZE 2019/ % Grāmata 11,90 17,00 Mugursomas, apavu maisiņi, penāļi-maciņi -30% -30% Grāmata 10,24 13,65-25% Piedāvājums spēkā, uzrādot Pircēja karti, no 1. līdz 30. septembrim visās grāmatnīcās JĀNIS ROZE. SAŅEM ATLAIDES ARĪ PIE MŪSU SADARBĪBAS PARTNERIEM -20% -15% -10% -10% -10% -5% Vairāk informācijas meklē

11