Maigas Banazes (Bumbules) atmiņas (1909-2004) Sibīrija Mamma daudz stāstīja par savu jaunību un grūtajiem Sibīrijas gadiem, savukārt patēvs Jēkabs Banazis stāstīja par šeit palikušajiem un kolhoza laikiem. Man ļoti interesēja un patika klausīties, esmu uzrakstījis mammas stāstīto. Esmu dzimis Dolgo-most ciemā, Dolgomostovkas rajonā (tagad Kanskas rajons), Krasnojarskas novadā, Krievijā, 1950. gada 26. oktobrī. Mana mamma Maiga 32 g. veca ar astoņgadīgo dēlu Gunāru un vīru Jāni Bumbuli tika izsūtīti 1941. gada 14. jūnijā no Liepājas apriņķa Nīcas pagasta Žibju pusmuižas. Jānis Bumbulis bija Žibju pusmuižas saimnieks un īpašnieks, mežsargs, Rucavas aizsargu rotas komandieris (pēc mammas teiktā), 44 gadus vecs. Foto- Andris Bumbulis Sibīrijā, 1955.gads Pirmā pasaules kara veterāns, virsnieks (beidzis Pleskavas kara skolu). No 1921. gada dienējis Liepājas kara pārvaldē, dienesta pakāpe-leitnants. Uz 1928. g. 15. Liepājas aizsargu pulka 6. rotas komandieris. No 1933. g. pulka motociklu rotas 2. vada komandieris. No 1934. g. pārcelts uz aviācijas eskadriļu. Žibju saimniecībai piederēja 10 govis, 6 zirgi, traktors un kopā ar Vecvagariem - kuļmašīna. Kopā ar mežu bija 60 ha zemes. Bija divas kalpu meitas (kalpones). Poliete Anna, kuru vēlāk apprecēja Rucavas saimnieks Vismiņš un otra kalpone Katrīna Mēms, kā arī kalpu puisis, kurš vēlāk atriebjoties par savu saimnieku aizvešanu bija šāvēju komandā, kuri pie Nīcas pasta mājas nošāva sešus boļševiku (lielinieku) roklaižas, kuri piedalījās cilvēku izvešanā un uzrādīšanā. Liepājā vīri tika nošķirti no sievām un divi čemodāni ar drēbēm un ģimenes albūmi aizbrauca uz Vjatkas (Kirovas) apgabala lēģeri Nr.7, kur 24. decembrī 1942. g. Jānis Bumbulis mirst it kā no plaušu karsoņa. Īstenībā tur vīri mira no necilvēcīgajiem
apstākļiem. Būvējot dzelzceļu tundrā, naktīs izraka bedri, kur sakūra uguni un gulēja uz zariem apkārt ugunskuram. Foto- laimīgā Bumbuļu ģimene: tētis Jānis, mamma Maiga un mazais Gunārs Žibjos 1933.gadā Sievas ar bērniem ceļoja gandrīz mēnesi līdz galapunktam Krasnojarskā. Ceļā pa retam saņēma stacijās kādu spaini ūdens uz visu vagonu un skābu, sāļu maizi, ko latvieši iesauca par Staļina kūku. Dabiskās vajadzības bija jākārto pie parašas dēļu renes un cauruma vagona grīdā. Kādai jaunai sievietei skolotājai Bumbulei bērniņš (zīdainis) mira ceļā no drausmīgajiem apstākļiem lopu vagonā. Galā visi pārgulēja nakti šķūnī un tad ar kuģīti veda tālāk uz ziemeļiem pa Jeņisejas upi. Kad izsēdināja krastā, tad sabrauca apkārtējo kolhozu priekšnieki un izvēlējās sev cilvēkus, šķirojot kā lopus. Sievietes ar lielākiem bērniem ar kuģi sūtīja tālāk uz ziemeļiem, bet mamma ar Gunāru un viņas svaine (švēģerene) Margrieta Sileniece ar dēliem Mintautu un Jāni un viņas māsa Katrīna Šmiukše ar meitu Ainu, kā arī Jāņa Bumbuļa māsa Ieva ar dēlu Jāni un divām meitām paliek un tiek nosūtīti uz Novosjolovas ciemu. Vienā vietā bijis jāceļas pāri Čulimas upei (Jeņisejas pieteka). Visiem bijis bail, jo upe bijusi ļoti strauja. Mamma droši ielikusi laivā savu dēlu Gunāru un brāļa sievas Margrietas Silenieces (no Gudriķiem ) puikas un pārcēlusies mazā laiviņā pāri straujajai upei. Mamma strādāja malkas sagādē. No rīta ar ragavām vēršu pajūgā devās taigā, sacirta vezumu malkas un veda uz ciemu. Bieži tālumā sopkās (konusveida pauguri) redzēja vilku barus, bet viņai laimējās palikt dzīvai. Cilvēki stāstīja, ka dažreiz pavasarī atrada tikai vaļinkus (velteņi-silti apavi) un cilvēku kaulus pēc vilku uzbrukumiem. Cilvēki cieta badu. Mamma saslima ar plaušu karsoni. Gunārs no kaimiņiem krieviem izlūdzās kartupeļu mizas, ko izvārīt, lai mamma atveseļojas. No izsūtītajiem žīdiņiem mamma dabūja sava vīra adresi un saņēma dažas vēstules, kurās viņš rakstīja, ka ir tik vārgs, ka, ja viņu atbrīvotu, viņš viņai varētu vienīgi krāsni iekurināt. 1948. g. ziemā (februārī) mamma un viņas brāļa sieva Margrieta Sileniece ar visiem trim puikām atbēga uz Latviju. Žibju dzīvojamā mājā viens gals bija sagrauts, jo 1945.
g. ziemā to trāpījis krievu lielgabala lādiņš no kilometru attālās Kurzemes cietokšņa frontes līnijas. 1946. g. miris mammas tēvs Ansis Silenieks. Izdzīts no savām mājām Rudes ciema Krūzēniem un vēlāk no Gudriķiem, spiests sagaidīt savu nāves stundu pienotavas mājā. Ansis Silenieks bija pazīstams kokrūpnieks Liepājā un Rucavā. Mammas brāļi izkaisīti pa pasauli: Miķelis un Ansis ar ģimenēm - bēgļos Vācijā, Jānis ar ģimeni bēguļo pa Latviju, jaunākais brālītis Arnolds, latviešu leģiona 15. divīzijas sakaru bataljona radiogrupas komandieris kaprālis, kritis cīņās Vācijā pašās kara beigās. Foto- Maiga Bumbule, dzimusi Sileniece, 1948.gads Pēc atgriešanās Latvijā abas ar svaini Margrietu tika izsauktas uz čekas stūra māju zilo brīnumu, kur pratināja, kāpēc atgriezušās Latvijā un pasacīja, ka būs jābrauc atpakaļ. Rudenī, kad viņas atbrauca apcietināt, dēls Gunārs aizbēga pie tēva māsas (tantes) Rudes ciema Embūtniekos, Mintauts (Ansis) un Jānis - pie savas mātes brāļa Otaņķos. Viņas caur daudziem pārsūtīšanas cietumiem nonāca Krasnojarskas novada Dolgo-most ciemā, kur abas strādāja gaterī pie baļķu zāģēšanas. Kad 1949. g. 25. martā izveda Embūtniekus, Gunārs Embūtniekos palika viens, līdz tur apmetās kāda krievu karaflotes karaspēka daļa un Gunārs pusgadu nodzīvoja ar tiem, palīdzot virtuvē par vēdera tiesu un tad uzsāka patstāvīgu dzīvi. Foto- ap 1949.gadu - Maiga Bumbule un Margrieta Sileniece strādā gaterī.
1949. g. Maiga Bumbule sāka dzīvot kopā ar manu tēvu, armēni Šigu Sarkisjanu, kurš arī bija divreiz izsūtīts uz Sibīriju: 1939.-1947. un 1949.-1955. Viņš strādāja par krāvēju sagādes kantorī. Pēc gada, kad es nācu pasaulē, tēva tautieši palīdzēja viņam uzbūvēt nelielu mājiņu, kur mēs trīs laimīgi varējām dzīvot. Pa dienu mani kā zīdaini bija jāatstāj bērnu silītē jasļi, kamēr mamma strādāja. Zinot latviešu sieviešu darba tikumu, himļeshoza ķīmiskās mežsaimniecības priekšnieks norīkoja mammu par apkopēju kantorī, un viņa varēja mani regulāri līdz gada vecumam barot ar krūti, ik pa laikam ieskrienot bērnu silītē. Vēlāk es gāju bērnudārzā.- Mazais Andris kopā ar tēvu - 1952.gada 15.septembris Mazais puika tēvam Šigam Sarkisjanam rokās ir Andris Bumbulis, blakus stāv mamma Maiga Bumbule, otrā no kreisās ir krustmāte Margrieta Sileniece (1952.15.09.)
Tēvs pa kluso nesa no darba slepenā maisiņā rīsus, grūbas, putraimus un mēs bijām paēduši. Margrieta Sileniece kļuva mana krustmāte (mani kristīja mācītāja sieva Šēnberga kundze no Nīcas) un sāka dzīvot kopā ar izsūtītu skolotāju Alfrēdu Gailīti no Alūksnes. Pēc diktatora Staļina nāves 1953. g. mans tēvs ap 1955. g. tika atbrīvots un aizbrauca uz savu dzimteni Armēniju, kur viņam bija divas pieaugušas meitas un dēls Georgs, kurš jau dienēja armijā. Mamma līdzi viņam nebrauca, jo cerēja atgriezties Latvijā, kur viņu gaidīja viņas sirmā mamma Anna Sileniece. Es tēvu neatceros, jo biju pārāk mazs. Vispār no Sibīrijas atceros tikai spilgtākās epizodes. Atceros, ka sēdēju ratos, kuri drebinājās (kratījās) pa apaļu baļķu ceļu vairāku kilometru garumā. Laikam arī tāpēc ciemu sauca Dolgij-most (ilgais tilts). Atceros - ar māti gājām pie mazas upītes aiz ciema griezt grīslim līdzīgu zāli, ko likt matracī. Pāri upītei aiz tilta auga meža zemenes. Lielie puikas ar saliektu naglu āķa vietā ķēra zivis no tiltiņa. Cauri ciema galvenajai ielai iet govju bars, viens bullēns grib mani badīt, es panikā uzrāpjos baļķu kaudzē, mani satver spēcīgas rokas un aiznes pie mammas (iespējams, tas bija tēvs). Mamma ar mušu tīklu uz sejas rītos aiziet darbā uz mežu un vakarā ar pilniem spaiņiem sveķu nāk atpakaļ. Mamma iegādājās kazu, lai man būtu piens, ko dzert. Latvijā mana omamma Anna Sileniece rakstīja vairākus lūgumrakstus LPSR Ministru prezidentam Vilim Lācim, lai atlaiž mammu un mani mājās. Beidzot 1956. g. 29. septembrī atļauja tika saņemta. Pagāja pāris nedēļas, kamēr mamma pārdeva mājiņu, lai būtu ceļa nauda. Man nopirka jaunus kirzas (ar piķi piesūcināts brezents) zābaciņus un vaļenkus (velteņi). Atlikusī nauda bija iešūta manās drēbēs, lai ceļā nenozog kabatzagļi. Ar smago ZIS-150 markas automobili, kurš piekrauts ar 200 l sveķu mucām, mēs tikām līdz Kanskai un tālāk ar vilcienu līdz Krasnojarskai un Novosibirskai. Tur biļetes līdz Maskavai jāgaida vairākas dienas. Es gulēju turpat uz paštaisīta finiera kofera, lai nenozog, kamēr mamma stāv rindā pēc biļetēm. Ceļā uz Maskavu, braucot cauri Urālu kalnu tunelim, visi sargāja mantas, jo vilcienā kļūst tumšs un kabatzagļi var uzdarboties. No Maskavas uz Rīgu tikām bez problēmām. Liepājā ar ZIM-GAZ-12 markas taksometru aizbraucām pārnakšņot pie omītes māsas, mammas krustmātes Maigas Apšu ielā un otrā dienā ar cilvēku vešanai pielāgotu kravas auto GAZ-51 taksometru ar brezenta jumtu caur Grobiņu un Vītiņu mežu braucām uz Otaņķiem. Rudē izkāpām pie Krūzēnu mājām un devāmies uz mammas dzimtajām mājām Gudriķiem pa sasalušiem dubļiem. Tur mūs sagaidīja mīļā omīte, kurai jau bija 77 gadi. Krāsns rierē (padziļinājumā) bija silti cepti kartupeļi.
Gudriķos vēl dzīvoja ļoti solīda inteliģentu skolotāju Viļumsonu ģimene, kuri Ziemassvētkos mums uzdāvināja dažas eglīšu mantas un mācīja mani pazīt pirmos burtus. Ziemā no armijas (pēc samazināšanas pēc notikumiem Ungārijā) atgriezās brālis Gunārs, nodienējis tikai divus gadus trīs gadu vietā. Viņš mani pirmo reizi mūžā pavizināja ar motociklu. 1959. g. pēc omītes aiziešanas viņsaulē mamma apprecējās ar atraitni Jāni Banazi, un mēs pārcēlāmies uz dzīvi Mežgala Kalneniekos. Tā kā Sibīrijas 15 gadus darba stāžā neieskaitīja, mamma kolhozā Zelta Zvaigzne dabūja strādāt līdz 67 gadu vecumam, lai saņemtu minimālo 20 rbļ. pensiju (PSRS sievietes varēja iet pensijā no 55 gadu vecuma). Pēcvārds Mamma vienmēr bija smaidīga, ar sārtiem vaigiem. Viņa piedzīvoja mazmeitas Evu un Endiju un mazmazdēlus Robertu un Kristeru. Desmit pēdējos dzīves gadus dzīvoja manā ģimenē Liepājā un viņsaulē aizgāja 2004.g. 2. februārī 95. dzīves gadā un atdusas Nīcas novada Otaņķu pagasta Pucu kapos blakus savai mātei un tēvam un diviem brālīšiem. Tagad nedaudz par sevi. 1966.g. beidzu Rudes 8-gadīgo skolu un uzsāku mācības Kandavas lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā (KLMT), kuru beidzu1970.g. un uzsāku darbu kolhozā Zelta Zvaigzne kā traktoru brigadieris, tad 2,5 gadi dienests Padomju armijā. No 1972.g. tehnikas ekspluatācijas inženieris kolhozā Zelta Zvaigzne, vēlāk mehānisko darbnīcu vadītājs un automehāniķis. No 1983.g. autosporta-kartinga treneris. 1988. gadā kopā ar Artūru Šķuburu (baptistu mācītāju), Jāni Ķepalu (garāžu vadītāju), Lidiju Ķenavu (galveno grāmatvedi) dibinājām LTF (Latvijas Tautas Fronte) nodaļu Otaņķu pagastā. Sakarā ar LTF bezzobainību un nespēju radikalizēties, 1990. g. pārgāju uz LNNK (Latvijas nacionālā neatkarības kustība) Liepājas nodaļu. Bruņojies ar degmaisījuma pudelēm, piedalījos 1991.g. janvāra barikādēs. 1991.g. augustā iestājos zemessardzē, bet septembrī pārgāju brīvprātīgi uz robežsardzi. Pēc Vārves RMC (robežsargu mācību centrs) beigšanas 1992.g. 15. janvārī tiku iecelts Ostas RKP (robežkontroles punkts) nodaļas priekšnieka amatā 6. Liepājas robežsargu bataljonā.
2000.g oktobrī atvaļinājos no dienesta kapteiņa pakāpē. 2005.-2006. g. strādāju Īrijā par mehāniķi, 2007.g. par tehnisko direktoru transporta firmā Liepājas tūre, no 2008.g. rūpnīcā Liepājas Metalurgs enerģētiskajā cehā. Sports: 1981.g. kļuvu par Latvijas čempionu ziemas kartingā. 1977.g. kļuvu par SMK (sporta meistara kandidāts) kartingā. Esmu izaudzinājis ap 10 SMK autosportā. 1990.g. mana kartinga kluba braucējs Modris Burkevics kļuva par PSRS čempionu skolnieku sacensībās Daugavpilī 50 kubikcm klasē. 1987.g. tika uzbūvēts Rudes kartodroms. Ar sievu Intu esam kopā no 1974.g. un esam izaudzinājuši divas meitas Evu un Endiju. Ir divi mazdēli. P.S. Brālis Gunārs aizgāja viņsaulē 2008.g. 75. mūža gadā un lielāko mūža daļu strādāja Liepājas Metalurgā. 14.09.2010. Andris Bumbulis