2016/2 (74) Dzeņu noteikšana un bungošana Madonas vietējā grupa Naktsputnu uzskaites

2016/2 (74) Dzeņu noteikšana un bungošana Madonas vietējā grupa Naktsputnu uzskaites

Galvenais redaktors/editor-in-chief Agnis Bušs E-pasts: agnis@putnidaba.lv http://putnidaba.lv Redaktore/Editor Elīna Kokareviča Redakcija/ Editorial board Linda Dambeniece Inga Freiberga Oskars Keišs Viesturs Ķerus Jānis Ķuze Ruslans Matrozis Ieva Mārdega Literārais redaktors/ Literary editor Tālivaldis Ķerus Tulkotājas/ Translators Dana Heiberga Liene Kalniņa Datorsalikums/Design DUE Izdevējs/ Publisher Latvijas Ornitoloģijas biedrība a.k. 105 Rīgā, LV-1046 Tālrunis: 67221580 E-pasts: putni@lob.lv www.lob.lv Žurnāla Putni dabā reģistrācijas apliecības numurs: 1716 Tirāža: 3000 eks. ISSN 0132-2834 2016 Latvijas Ornitoloģijas biedrība Zīmējumu un fotogrāfiju autortiesības saglabā to autori Žurnāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda, Arcadia fonda, karšu izdevniecības Jāņa sēta, Arctic Paper, aģentūras Due un privāto ziedotāju atbalstu. 2016/2 (74) LOB žurnāls Biedrības misija ir saglabāt daudzveidīgu un dzīvotspējīgu Latvijas savvaļas putnu faunu. Latvijas Ornitoloģijas biedrība dibināta 1985. gadā un ir lielākā sabiedriskā dabas aizsardzības organi zācija Latvijā, kas apvieno ap 500 biedru. LOB kopš 1994. gada Latvijā pārstāv Starptautisko putnu aizsardzības organizāciju savienību BirdLife International. Par LOB biedru var kļūt jebkurš interesents, aizpildot anketu un samaksājot biedru naudu. Prezidents/ President: Jānis Priednieks Pārstāvju padome/council: Ainārs Auniņš, Andris Avotiņš jun., Agnis Bušs, Dana Heiberga, Edgars Lediņš, Ieva Mārdega, Ilze Priedniece, Guna Roze Goda biedri/honorary members: Zigrīda Jansone, Māris Strazds Valdes priekšsēdētājs/ceo: Viesturs Ķerus Rekvizīti naudas pārskaitījumiem: Latvijas Ornitoloģijas biedrībai, reģ. nr. 40008002230, AS Swedbank, Kaļķu ielā 26, LV-1050, Rīgā, konta nr.lv34haba000140j035491 Šo žurnāla numuru bez maksas saņem vairāk nekā 800 Latvijas publisko bibliotēku un ap 900 skolu. LOB mission is to conserve diverse and viable wild bird fauna in Latvia. Latvian Ornithological Society (LOB) was founded in 1985 and anyone interested in birds and nature conservation can join. See http://lob.lv/en/membership.php for an application form. SIA Motacilla Tas ir LOB un E.Lediņa veidots uzņēmums, kurš specializējas dabas ekskursiju veidošanā un pārdod putniem noderīgas lietas putnu būrīšus, barotavas, noteicējus u.c. www.motacilla.lv Motacilla piedāvā: Putnu vērošana. Mēs jaunradām un izstrādājam putnu vērošanas ekskursiju maršrutus gan Latvijā, gan ārpus tās. Ar putniem un dabu saistītu preču tirdzniecība. Mūsu piedāvājumā ir preces, kas palīdzēs atklāt un tuvinās jums putnu pasauli, kā arī palīdzēs iepazīt dabu un būt tajā. Putnu iepazīšanas semināru un konferenču veidošana. Mūsu lektori iepazīstinās jūs ar Latvijas savvaļas putnu daudzveidību, mācot tos atpazīt pēc izskata un balss. Žurnālu elektroniski meklē www.putnidaba.lv Our journal online: www.putnidaba.lv Seko aktivitātēm sociālajos tīklos Follow us on social media LOB Putni dabā www.draugiem.lv/lob www.twitter.com/lob_lv www.draugiem.lv/putnidaba www.twitter.com/putni_daba Mazā dzeņa Dendrocopos minor mātīte. 1. vieta fotokonkursā Latvijas bungotāji. Foto: S. Laime www.facebook.com/lob.lv www.facebook.com/birdsinnature Piesakies LOB Putni dabā e-jaunumiem un saņem aktuālo informāciju savā e-pastā: http://ej.uz/lobjaunumi

Saturs 2 Vai tu mūs redzi? 3 Paraksties par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā! 5 LOB goda biedrs Juris Lipsbergs LOB birojs pieejams apmeklētājiem 6 TV raidījums Starp putniem un cilvēkiem 7 LOB Madonas vietējā grupa 10 Naktsputnu uzskaites lauksaimniecības zemēs Latvijā: 1989 2015 13 Latvijas dzeņu noteikšana 20 Fotokonkursa Latvijas bungotāji uzvarētāji 22 Latvijas dzeņu bungošana 32 Baltgalvas zilknābis jauna putnu suga Latvijā 35 Bērniem 36 Ģirts Kasparsons (06.01.1933. 23.05.2015.) 38 Varis Liepa (26.02.1940. 28.10.2015.) Putni dabā aptaujas anketa 1 2 3 4 5 Ķerus V. 1 2 3 4 5 Ķerus V. 1 2 3 4 5 Kokareviča E. 1 2 3 4 5 Kokareviča E. 1 2 3 4 5 Kokareviča E. 1 2 3 4 5 Dreiškina L. 1 2 3 4 5 Keišs O. 1 2 3 4 5 Daknis P. 1 2 3 4 5 1 2 3 4 5 Račinskis E. 1 2 3 4 5 Rekmanis R. 1 2 3 4 5 1 2 3 4 5 Matrozis R. 1 2 3 4 5 Matrozis R. Atbalstītāji Žurnāla vāki drukāti uz Arctic Volume White 200g papīra un žurnāla iekšlapas uz G-print 100g. www.due.lv Lai palīdzētu uzlabot šo žurnālu, lūdzam jūs aizpildīt anketu, novērtējot rakstus 5 ballu sistēmā. Nosūtiet to uz LOB, Skolas ielā 3, Rīgā, LV-1010. Anketa pieejama arī internetā http://putnidaba.lv/ drukatie-numuri/2016-2/. Uzrakstiet arī komentārus anketas otrā pusē. Kļūt par LOB biedru ir pavisam vienkārši aizpildi šo anketu (vai to meklē www.lob.lv) un samaksā biedru naudu. LOB biedri saņem žurnālu Putni dabā bez maksas, dažādas publikācijas par putniem, kā arī atlaides, iegādājoties LOB un SIA Motacilla preces, t.sk. grāmatas, T-kreklus u.c., kā arī piedaloties dažādos pasākumos un putnu vērošanas ekskursijās. Samaksāt biedru naudu var ar naudas pārskaitījumu. Rekvizīti naudas pārskaitījumiem: Latvijas Ornitoloģijas biedrībai, reģ. nr. 40008002230, AS Swedbank, Kaļķu ielā 26, LV-1050, Rīgā, konta nr.lv34haba000140j035491 Mērķis: LOB biedru nauda par gadu Biedru nauda par 2016. gadu Pieaugušajiem: 15,00 EUR gadā. Jauniešiem līdz 21 gada vecumam un pensionāriem: 5,00 EUR gadā. Biedriem ar ārzemju adresi: 30,00 EUR gadā. Ģimenes biedri šai biedru grupai ir kopēja pasta adrese visiem sūtījumiem vienā eksemplārā, bet katram ir pilntiesīga LOB biedra statuss. Šie biedri maksā vienu pilnu biedru naudu (15,00 EUR) un 1,00 EUR par katru nākamo ģimenes biedru. Skolu grupa vadītājs maksā 9,00 EUR gadā. Skolotājs var maksāt samazināto biedru naudu, ja iesaista skolēnus (skolēniem nav jābūt LOB biedriem) LOB skolu programmā Putni un mēs un sniedz LOB pārskatus par paveikto. Mūža biedri par tādu var kļūt, samaksājot biedru naudu par turpmākajiem 25 gadiem. LOB biedra pieteikuma anketa Personas kods E pasta adrese Pasta adrese es vēlos iestāties LOB!,Par sevi sniedzu šādas ziņas: LV

2 ievads Komentāri Vai tu mūs redzi? Izgriez un atsūti! Par LOB biedru var kļūt ikviens, aizpildot biedra anketu un samaksājot biedru naudu. Kāda uzņēmuma vadītājam reiz skaidroju, cik vērtīga dzeņu dzīvotne ir meži ar sakritušiem mirušiem kokiem un bebrainēm. Bet kāda no tā jēga, ja neviens netiek klāt tos putnus redzēt? jautāja mans sarunas biedrs. Šodien atveru Facebook. Tur Armands Majevskis jautā, vai mūža sarakstā var rakstīt arī tās putnu sugas, kas tikai dzirdētas, bet nav redzētas. Tā ar tiem putniem ir reizēm gandrīz vai krīt virsū, reizēm tikai dzied kaut kur lapotnes aizsegā, bet citreiz mežs šķiet tukšs un kluss. Turpat jau tie dzīvo gādā barību sev un mazuļiem, slēpjas no tiem, kam paši var kļūt par barību. Pilda savu lomu ekosistēmā, smalki izsakoties. Vai tas skaitās? Vai tam ir jēga? Protams! Putnu vērtību dabā nemaina tas, vai mēs tos redzam, dzirdam (bet, jā, Armand, arī sugas, kas tikai dzirdētas, var iekļaut mūža sarakstā) vai vispār nemanām. Ne velti LOB mērķis ir nodrošināt labu dzīvi visām Latvijas savvaļas putnu sugām. Birojā bija ienācis Sandijs Semjonovs. Jautāja, kāpēc vides aizsardzības organizācijas mūsdienās esot neredzamas. Kādreiz cīnījās pret Daugavpils HES, pret metro Rīgā... Ko tagad? Vismaz ciktāl tas attiecas uz aktīvākajām dabas aizsardzības organizācijām, par mūsu neredzamību Sandijam gluži nav taisnība. Tirgus un sociālo pētījumu aģentūras Latvijas Fakti veiktā aptauja liecina, ka par mums dzirdējuši 53 % Latvijas iedzīvotāju un mūsu sabiedrotie Latvijas Dabas fonds un Pasaules Dabas fonds ir vēl populārāki. Bet ar dabas aizsardzības organizācijām ir tāpat kā ar putniem. Reizēm ir jākliedz. Jākliedz tā, lai savējie nāktu palīgā, bet uzbrucējs sabītos (vai LOB iniciatīvu portālā ManaBalss.lv jau esi parakstījis?). Citreiz jāpošas košās spalvās un skaisti jādzied, lai piesaistītu ja ne mātīti, tad jaunus biedrus un atbalstītājus. Tomēr lielākoties jādarbojas bez liela trokšņa naktī dodoties griezes skaitīt, pārbaudot melno stārķu ligzdas, kuru aizsardzībai varbūt mikroliegumi veidojami, gredzenojot zaļo vārnu mazuļus, gatavojot atzinumu par Ķemeru nacionālā parka aizsardzības un izmantošanas noteikumiem... Tu varbūt mūs neredzi, bet mēs tepat esam. Pildām savu lomu ekosistēmā. Viesturs Ķerus, LOB valdes priekšsēdētājs Hei! Palīdzēsi nosargāt manus bērnus? Paraksties: www.lob.lv/parputnudzivi Foto: S. Uriadnikovs (S. Uryadnikov) 2010/3 4 Lūdzu, aizpildiet šo anketu www.lob.lv un nosūtiet Latvijas Ornitoloģijas biedrībai, Skolas ielā 3, Rīgā, LV-1010

jaunumi 3 Paraksties par mežizstrādes pārtraukumu putnu ligzdošanas laikā! Meža pūce. Foto: S. Dubens (S. Duben) Kā LOB biedri un citi žurnāla Putni dabā lasītāji būs pamanījuši, jau kopš 2008. gada cīnāmies par to, lai tiktu noteikts mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā no aprīļa līdz jūnijam. Sabiedrības vairākums šāda miera perioda noteikšanu atbalsta, taču meža nozares skaļākie pārstāvji (bet nebūt ne visi meža nozarē strādājošie) spītīgi turpina iestāties pret to, atsakoties pat nopietni diskutēt par šo jautājumu. Atkāpties LOB neplāno, tāpēc tagad aicinām portālā ManaBalss.lv parakstīties par mežizstrādes miera perioda noteikšanu laikā no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam. Vai tad mēs vienreiz jau neparakstījāmies? jautās tie, kas atceras LOB kampaņu Necērt pavasarī! un toreizējam Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim adresēto petīciju. Parakstījāmies gan, bet toreiz V. Dombrovskis jautājumu pāradresēja Zemkopības ministrijai un Zemkopības ministrija pārvērta to farsā, izveidojot darba grupu, kurai it kā vajadzēja spriest par iespējām ieviest miera periodu, bet tālāk par LOB veikto aprēķinu pamatotības apstrīdēšanu un aizrādījumiem, ka sabiedrības viedokli nevar ņemt vērā, darba grupa netika, līdz Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss atzina, ka federācija nav un nekad nav bijusi gatava par šo jautājumu diskutēt. Kokrūpniecības federācijas vēlmes Zemkopības ministrijai ir likums (atšķirībā no, piemēram, Sugu un biotopu aizsardzības likuma), tāpēc darba grupas darbs tika apturēts un, ar grupu (vismaz tajā pārstāvētajām vides organizācijām) neapspriežot un to pat neinformējot, Ministru kabinetā tika iesniegts gala ziņojums. Protams, ziņojumā tika īpaši uzsvērti meža nozares pārstāvju argumenti, bet noniecināti LOB apsvērumi, lai nonāktu pie secinājuma miera periodu ieviest nav iespējams. Lieta slēgta!

4 jaunumi Melnā stārķa mazuļi. Foto: M. Maskalāns Iespējams, Zemkopības ministrija cerēja, ka ar to arī LOB liksies mierā, taču varu LOB biedrus nomierināt, ka mierā neliksimies, kamēr mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā netiks noteikts. Saruna ar Ministru kabinetu mums neizdevās, tāpēc caur portālu ManaBalss.lv vērsīsimies pie Saeimas cerībā, ka likumdevējs ir neatkarīgāks no nozares lobija iegribām un vairāk gatavs ieklausīties sabiedrības viedoklī. Bet, lai LOB iniciatīva nonāktu Saeimā, nepieciešami vismaz 10 000 parakstu. Šobrīd (kad rakstu) esam savākuši 2950 parakstus, tāpēc, ja piederi pie tiem 80 % Latvijas iedzīvotāju, kas atbalsta miera perioda noteikšanu, lūdzu atbalstīt to arī praktiski un parakstīt LOB iniciatīvu portālā ManaBalss.lv (https://manabalss.lv/i/969 jeb www.lob.lv/parputnudzivi). Tiem, kas vēl svārstās, varu īsi atgādināt, kāpēc LOB šāda miera perioda noteikšana šķiet tik svarīga. Mikroliegumos, daļā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, pilsētās un dažviet citur mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā ir aizliegta jau šobrīd, tomēr lielākajā daļā Latvijas tā ir atļauta. Tāpēc, lai gan Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteikts aizliegums postīt putnu ligzdas, katru pavasari AS Latvijas valsts meži apsaimniekotajos mežos vien bojā iet vismaz 50 900 putnu ligzdu. Turklāt faktiski var iet bojā arī ligzdas, kas fiziski izpostītas netiek. Zināms, ka mežizstrādes radītais traucējums samazina melno stārķu ligzdošanas sekmes un var negatīvi ietekmēt arī vairākas citas īpaši aizsargājamas putnu sugas. Varētu cerēt, ka īpaši aizsargājamas sugas arī ir īpaši aizsargātas, bet nē mikroliegumi tiek veidoti tikai nelielai daļai īpaši aizsargājamo putnu sugu, un arī šo sugu gadījumā ar mikroliegumiem lielākoties tiek aizsargāta vien neliela populācijas daļa. Savukārt, kā jau iepriekš minēju, vispārējas aizsardzības prasības, kas noteiktas Sugu un biotopu aizsardzības likumā, mežu apsaimniekošanā nez kāpēc netiek ņemtas vērā. Tāpēc par mežizstrādes upuriem kļūst gan bieži sastopami, gan reti un īpaši aizsargājami putni. Igaunijā, kur līdzīgs mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā ir noteikts, jautājums par mežizstrādes ietekmi ir izvērtēts detalizēti. No kaimiņu apkopotās informācijas (un daļā gadījumu arī tepat Latvijā veiktiem pētījumiem) zināms, ka ne jau tikai putni cieš no pavasara mežizstrādes. Šajā laikā veikta mežu ciršana var novest pie augsnes veidošanās palēnināšanās vai apstāšanās, augsnes mitruma režīma pārmaiņām un erozijas, koku barošanās apstākļu pasliktināšanās, patogēnu labākas izplatīšanās u.c. nevēlamām sekām. Savukārt meža nozare uzskata, ka mežizstrādes miera perioda noteikšana negatīvi ietekmēs nozares ienākumus. Lai gan prātīgs saimnieks mežu pavasarī necirtīs šā vai tā, skaidrs, ka zināma negatīva ietekme miera periodam varētu būt uz firmām, kas veic mežizstrādi. Lai gan K. Klauss kādā sarunā Latvijas Radio izteica aizdomas, ka miera perioda ieviešana ir pirmais solis uz pilnīgu mežizstrādes aizliegumu Latvijā, varu apliecināt, ka LOB mērķis nekad nav bijis ne mežizstrādes kā tādas, ne mežizstrādē nodarbināto apkarošana. Šā iemesla dēļ vienmēr esam bijuši gatavi diskusijām ar nozari par to, kā miera periodu ieviest pēc iespējas nesāpīgāk, piemēram, nosakot pārejas periodu un mežizstrādes pārtraukumu vispirms ieviešot putniem bagātākajos mežos. Tomēr nozare vismaz oficiālā līmenī diskusijām nav gatava. No manas puses tā būs spekulācija, bet nebrīnītos, ja viens no iemesliem, kāpēc nozares priekšstāvji no diskusijām izvairās, ir nevēlēšanās runāt par ekonomiskajiem zaudējumiem, ko rada pavasarī veikta mežizstrāde. Jā, mežizstrāde pavasarī rada zaudējumus ne tikai dabas vērtībām! Pavasarī kokos cirkulē sula, tāpēc koki ir slapji un smagi, kas nozīmē papildu izmaksas, kokus transportējot un žāvējot. Turklāt pavasarī cirsts koks daļai mērķu, kam koku izmanto, vispār nav derīgs, tāpēc to var nākties pārdot par zemāku cenu. Slapjš pavasarī ir ne tikai koks, bet arī augsne, tādēļ papildu izmaksas nepieciešamas, lai izlīdzinātu mīkstajā augsnē izdzītās sliedes un savestu kārtībā izdangātos ceļus. Turklāt, kā jau minēju, daļā gadījumu nepieciešams veikt pasākumus, lai novērstu koku slimību (piemēram, egļu sakņu trupes) izplatīšanos. Šīs problēmas liktu aizdomāties saprātīgam mežu saimniekam, bet Latvijas Kokrūpniecības federācijai nav datu, cik izmaksā pavasarī veikta mežizstrāde (un kā atšķirtos ienākumi, to pašu mežu nocērtot ziemā). Tā vien šķiet, ka no meža iegūstamie koksnes kubikmetri federācijai ir svarīgāki pat par nopelnītajiem eiro. Par spīti tam, vairāki meža nozares pārstāvji ir parakstījuši LOB iniciatīvu portālā ManaBalss.lv par miera perioda noteikšanu. Zinām arī, ka daļa meža īpašnieku šādu pasākumu atbalstītu. Jā, ir iespējama ekonomiski izdevīga mežsaimnieciskā darbība, kuras vārdā nav jāupurē desmitiem tūkstošu putnu ligzdu un jāuzspļauj sabiedrības viedoklim. Ja arī Tu piekrīti, lūdzu, atbalsti LOB iniciatīvu: https://manabalss. lv/i/969 jeb www.lob.lv/parputnudzivi! Viesturs Ķerus, viesturs@lob.lv

jaunumi 5 LOB goda biedrs Juris Lipsbergs 2016. gada 5. martā, LOB kopsapulces laikā, par LOB goda biedru tik ievēlēts ievērojamais ornitologs un viens no LOB dibinātājiem Juris Lipsbergs. Vēlāk saņemot diplomu LOB biroja telpās, J. Lipsbergs nebeidza aizrautīgi stāstīt par saviem putnu pētnieka piedzīvojumiem un dalīties iespaidos un viedoklī par ūpju ligzdošanas paradumiem. J. Lipsbergs ir dzimis 1939. gada 25. jūlijā Salacgrīvā. 1971. gadā absolvējis LVU Bioloģijas fakultāti ar darbu par paugurknābja gulbju ligzdošanas bioloģiju. No 1972. līdz 2009. gadam strādājis LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā. 1988. gadā ieguvis bioloģijas zinātņu kandidāta grādu (1992. gadā pielīdzināts doktora grādam). Ilgstoši pētījis vairāku putnu sugu, īpaši niedru putnu (somzīlītes, Seivi ķauķa un bārdzīlītes), paugurknābja gulbja, jūras ērgļa un ūpja ligzdošanas bioloģiju un ekoloģiju. Aktīvi piedalījies Papes ornitoloģiskās stacijas pirmsākumos un Latvijas Sarkanās grāmatas veidošanā. Ap 150 zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju autors, t.sk. žurnālā Putni dabā. Nesen publicējis grāmatu par saviem piedzīvojumiem Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi (izdevniecībā Jumava, 2016.g.). Ģenerālis kā citi ornitologi iedēvēja J. Lipsbergu, viņa izturības dēļ, nemīl sabiedriskas pulcēšanās. Dzejniece Inese Zandere, vērtējot J. Lipsberga grāmatu Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi žurnālā Rīgas Laiks, raksta: Ģenerālim nepatīk oficiālas situācijas, ņemšanās un runas, viņš ir savrups, iecirtīgs un vecmodīgs. Pēdējo es domāju kā komplimentu. Tomēr Ģenerālis visai labprāt dalās stāstos tad, ja tam netiek piešķirta pārlieku svinīga nozīme. Kā raksta Ruslans Matrozis rakstā par Juri Lipsbergu žurnāla Putni dabā 2009/3 numurā: Viņš pieder pie tiem cilvēkiem, ar kuriem ir viegli un interesanti sarunāties, jo ar savu prasmi stāstīt un neiztrūkstošo enerģiju viņš ir spējīgs aizraut. Plašā spektra zināšanas pamatoti liek viņu atzīt par ornitoloģijas autoritāti. Elīna Kokareviča, elina@lob.v Foto: A. Bušs LOB birojs pieejams apmeklētājiem Ja ir nepieciešams iegriezties LOB birojā vai nosūtīt vēstuli, jāatceras, ka birojs ir iemitis jaunā adresē Rīgā, Skolas ielā 3, 4. stāvā, LV-1010. Lai veiksmīgāk nokļūtu birojā, paskaidrosim dažus orientierus. Skolas iela 3 atrodas starp Dzirnavu un Elizabetes ielām, t.i., gandrīz blakus Esplanādei un tieši blakus Medicīnas sabiedrībai ARS. Uz biroju ir ļoti ērti nokļūt arī ar velosipēdu, jo māja atrodas tieši veloceliņa malā. Skolas iela 3 ir gruntīga ēka, kura pieder Latvijas Ārstu biedrībai (LĀB). Un tieši pateicoties LĀB labvēlībai, esam ieguvuši iespēju izmantot mājīgās telpas 4. stāvā tuvāk putniem! Turklāt šī nav pirmā reize, kad ornitologi draudzējas ar ārstiem. Atcerēsimies kaut vai Kārli Vilku, kurš bija ārsts. Gaidīsim ciemos darbadienās no plkst. 10.00 līdz 16.00! Ar LOB joprojām ir iespējams sazināties arī pa līdzšinējo e-pasta adresi (putni@lob.lv) un tālruni (67221580). Elīna Kokareviča, elina@lob.v

6 jaunumi Starp putniem un cilvēkiem LOB raidījums Starp putniem un cilvēkiem sešu sēriju garumā aprīlī un maijā sestdienās kanālā LNT vēstīja par to, kā cilvēki sadzīvo ar putniem. Visi raidījumi ir pieejami arī internetā: putnidaba.lv/raidijums vai TVplay.lv, tāpēc noskaties tos un parādi citiem. Nepilnas pusstundas laikā tu uzzināsi putnu pasaules aktualitātes un informāciju par dialoga meklējumiem, lai labi būtu gan putniem, gan cilvēkiem. Pirmajā sērijā skaties, kurš putns un kāpēc ir izvēlēts par 2016. gada putnu, kādiem jābūt putnu būrīšiem un kā tos vislabāk izvietot, kā arī par to, kas apdraud Latvijā dzīvojošos putnus. Kā norāda ornitologi Ainārs Auniņš un Viesturs Ķerus, nereti putnu skaita pārmaiņas ietekmē tieši cilvēka darbība, piemēram, zālāju apsaimniekošana, mežizstrāde, lauksaimniecība, kā arī invazīvo sugu ietekme. Ornitologs Rolands Lebuss norāda uz valsts atbildību dabas aizsardzībā un attiecībā uz aizsargājamajām teritorijām, kas iekļautas Natura 2000 tīklā. Taču tikpat liela nozīme ir sabiedrības izglītošanai. Un izglītoties iespējams arī brīvā un dabai draudzīgā veidā, piemēram, iesaistoties putnu vērošanas pasākumos. Par to, cik šādi pasākumi var būt aizraujoši, stāsta putnu vērotājs Andris Klepers. Otrās sērijas uzmanības centrā ir tās putnu sugas, kas apmetušās uz dzīvi pilsētā. Ja arī mūs var izbrīnīt, kāpēc virs Rīgas jumtiem planē tik daudz kaiju vai atkritumos siro tik daudz vārnu, ornitologi norāda, ka tieši cilvēku dēļ putni izvēlas dzīvi pilsētā. Piemēram, sudrabkaija un vārnas piesaista viegli pieejamā barība un drošās ligzdošanas vietas, savukārt vistu vanags pilsētā itin viegli var sagādāt sev barību, ķerot jaunās vārnas. Kā sadzīvot ar agresīvām vārnām, kāpēc sudrabkaijas ir iecienījušas Rīgu un kur pilsētā ligzdo vistu vanags par to stāsta ornitologi Vilnis Skuja, Ruslans Matrozis un Aigars Kalvāns. Taču putni nedzīvo tikai pilsētās. Raidījuma sākumā ieskats LOB vietējo grupu aktivitātēs. Trešajā raidījuma sērijā par LOB kampaņu #ParPutnuDzīvi jeb Par mežistrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā portālā ManaBalss. lv. Tajā aktualizēts jautājums par to, kā cilvēkiem un putniem sadzīvot visstrīdīgākajā zonā mežā, kur dabai nedraudzīgas mežistrādes dēļ katru gadu bojā iet vismaz 50 000 putnu ligzdu. Uzklausot gan speciālistu, gan mežsaimnieku viedokli, tiek meklēts risinājums tam, kā nodrošināt cilvēkiem noderīgu, bet arī putniem draudzīgu vidi, ko var panākt, izvēloties meža specifikai atbilstošu cirtes veidu. LOB valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par mežu fragmentācijas ietekmi uz putnu skaita samazināšanos tādām sugām kā mežirbe un melnais stārķis. Ceturtā sērija vēsta par Eiropas ligzdojošo putnu atlantu un iespēju piedalīties tā veidošanā. Sērijas galvenie varoņi ir divi iespaidīgi putni baisais un agresīvais mednis un retais un jūtīgais ūpis. Ja mednim cilvēka saimniekošana mežā var pat palīdzēt, tad ūpja gadījumā kaitīgi ir pat senlietu meklētāji, nemaz nerunājot par nelegālu atkritumu izmešanu mežā vai piedzīvojumu meklētājiem, kas apsedlojuši savu kvadraciklu. Par to, kāda ir medņu un ūpju uzvedības specifika, stāsta Aivars Petriņš un Juris Lipsbergs, savukārt par uzvedības kultūru dabā informē Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. Piektajā sērijā iespējams uzzināt par to, kādi putni dzīvo purvos. Jānis Ķuze stāsta par to, kāpēc dzērve nav īstens purva putns, ko putni purvā ēd un kādas purva putnu sugas ir izzudušas. Kopā ar Jāni Ķuzi, Māru Pakalni un Viesturu Ķeru ielūkojieties tādās purva ainavās, kuras kā cilvēka darbības rezultātā, tā pašatjaunojoties ir atguvušas ūdeni un līdz ar to arī putnus. Savukārt Agnis Bušs informē par putnu vērotāju olimpiādi Torņu cīņām. Kā putni un cilvēki sadzīvo pļavās par to vēsta raidījuma 6. sērija. Botāniķe Solvita Rūsiņa stāsta, cik daudzveidīgas ir pļavas un kāda ir to struktūra un iezīmes. Ainārs Auniņš informē par pļavu veidošanos vēsturiskā skatījumā, kā arī par to, cik un kādas putnu sugas dzīvo pļavās. Ar vienu no raksturīgākajiem pļavu putniem griezi iepazīstina Oskars Keišs. Savukārt Viesturs Lārmanis norāda uz tiem pļavu apsaimniekošanas veidiem, kas putniem var izglābt dzīvību. Raidījuma sākumā kopā ar Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvi Māri Lielkalnu noskaidrojam, ko darīt ar ceļā sastaptiem šķietami nevarīgiem putnu mazuļiem. Sagatavoja Elīna Kokareviča

jaunumi 7 LOB Madonas vietējā grupa 2015. gada nogalē Madonā tika uzsākta iniciatīva LOB Madonas vietējās grupas izveidei. 2016. gada janvārī grupa devās ziemojošo ūdensputnu uzskaitē, bet 16. martā Madonas novada bibliotēkā notika Apodziņa pēcpusdiena. Tā ir akcija, kur pirmajā tikšanās reizē Andris Avotiņš juniors stāstīja par apodziņu un dienas noslēgumā gatavojām putnu būrus. Vēlāk ar iegūtajām zināšanām Madonas vietējās grupas brīvprātīgie plāno doties uz skolām, kur turpinās uzrunāt skolēnus par apodziņiem un kopīgi gatavot putnu būrus. LOB Madonas vietējās grupas darbību uzsāka Līga Dreiškina un Lelde Jātniece, bet visvairāk jāpateicas Ilzei Saušai kā LOB vietējo grupu koordinatorei. Stāsta sākums gan ir nedaudz garāks, aptverot daudz un dažādas puses. Biedrība Pie Kraujas, kurā darbojas Līga un Lelde, 2014. gadā sāka strādāt Lubāna mitrāja informācijas centrā kā centra apsaimniekotājs. Madonas novada pašvaldība biedrību deleģēja darboties kā informācijas centru, un tika uzsākta putnu tematikas kustināšana, kura biedrībai bija kas jauns. Biedrība vairāk specializējas aktīvajā atpūtā un mazliet ekstrēmākos sporta veidos. Sazinoties ar LOB un vēloties līdzdarboties pirmajās rudens Eiropas Putnu vērošanas dienās, sadarbība sākās un izvērtās ļoti laba un veiksmīga. Ik pa laikam pie mums iegriezās pazīstami ornitologi; Daiņa Tuča vadībā pie infocentra tika uzstādīta jūras ērgļu barotava; pateicoties Dagnim Vasiļevskim un Dacei Vikšķerei, 2015. gada pavasara Putnu dienās radās iespēja izgatavot gaigalu-meža pūču būrus, kas jau šobrīd ir izvietoti gar Aiviekstes upi. Rīkojot trešās Putnu dienas Lubāna ezera apkārtnē, Ilze Sauša aicināja veidot vietējo grupu un meklēt domubiedrus, minot faktu, ka mūsu darbība konceptuāli ir ļoti līdzīga LOB vietējo grupu darbībai. Protams, šaubījāmies un bažījāmies. Bija radies priekšstats, ka, lai kļūtu par LOB biedru, ir jābūt ļoti spēcīgam ornitologam ar ievērojamu zināšanu un darba pieredzes bagāžu. Nav melots, bet nopietna pētniecība un monitorings ir tikai viens no iespējamiem scenārijiem vietējo grupu darbībā. Vietējās grupas ir dažādas, tās apvieno dažādus cilvēkus. Ne visi ir un būs pētnieki, bet daudzi putno tāpēc, ka tas patīk. Līdzīgas grupas tuvākajā apkārtnē darbojas arī Apodziņa būru darbnīca Eiropas putnu vērošanas dienās 2016 pie Lubāna mitrāja informācijas centra. Akcijas laikā sagatavoti 80 būri! Foto: R. Jātnieks

8 jaunumi Apodziņa būru darbnīca Eiropas putnu vērošanas dienās pie Lubāna mitrāja informācijas centra un pārgājiens ar putnu vērošanu pie Lubāna ezera. Foto: L. Dreiškina

jaunumi 9 LOB Madonas vietējās grupas rīkotā Apodziņa pēcpusdiena ar Andra Avotiņa jun. lekciju Madonas novada bibliotēkā 2016. gada 16. martā. Foto: L. Jātniece Litenē un Cēsīs, katra ar savu mērķi un veidu, kā tos īsteno. Galvenais ir darboties ar vienotu LOB misiju saglabāt daudzveidīgu un dzīvotspējīgu Latvijas savvaļas putnu faunu. Tā 2015. gada novembrī interesenti tika aicināti uz tikšanos, un, par lielu pārsteigumu, tikšanās pulcēja vairāk nekā 15 cilvēku, kuri domā līdzīgi. Pēc tikšanās novembrī tika nolemts, ka jāļauj vietējai grupai veidoties pamazām, pulcējoties un rīkojot pasākumus, veidojot nelielu LOB savā apkārtnē. Fakts, ka ne vienmēr ir iespējams izbraukāt uz notikumiem un pasākumiem Rīgā, tāpēc tie jārīko savā apkārtnē! Piekritām kļūt par informācijas koordinatorēm un aicinājām ikvienu klātesošo iesaistīties un izteikt savas vēlmes un iniciatīvu Madonas vietējās grupas darbībā, tā nodrošinot, ka katrs individuāli virza grupas darbību ar savu iniciatīvu, vēlmi un gatavību pašam to īstenot, meklējot domubiedrus un veidus, kā idejas realizēt. Būsim gatavas komunicēt grupā un izplatīt informāciju par grupas darbību citiem. Ja grupas darbībā iesaistās kāds ornitologs ar konkrētām zināšanām un vajadzībām kādas sugas aizsardzībā brīnišķīgi! 16. martā norisinājās pirmais LOB Madonas vietējās grupas īstenotais pasākums. Pateicoties kādreizējā novadnieka, ornitologa Andra Avotiņa jun. degsmei, atbalstam un vēlmei līdzdarboties, Madonas novada bibliotēkā tika rīkota atklātā lekcija par apodziņu mazāko pūci Latvijā un Eiropā un putnu būru darbnīca. Pasākumā varēja piedalīties ikviens interesents, un tas pulcēja prāvu pulciņu lielu un mazu klausītāju. Uzrunājām arī Madonas novada skolas, kuras vēlētos šādu lekciju un darbnīcu uzņemt arī pie sevis apmaiņā pret skolēnu sagatavotiem būru materiāliem, un atsaucība bija liela! Aprīlī apciemojām piecas Madonas novada skolas un divus bērnudārzus. Kopā ar pavasara Putnu dienu būru darbnīcu apodziņam tika sagatavoti 80 būri! Grupas biedriem bija daudz vēlmju, tāpēc šogad vēl jāpaspēj sarīkot stāstu vakaru par ligzdu noteikšanu dabā, jāsarīko ģimenes dienu pasākumi vietējās grupas dalībniekiem un viņu ģimenēm un jāapciemo Litenes vietējā grupa. Šogad februārī vietējo grupu seminārā Cēsīs tika nolemts, ka 2016. gada rudenī LOB vietējo grupu seminārs norisināsies, viesojoties pie Madonas vietējās grupas Lubāna ezera krastā. Par to mēs esam patīkami satraukti! Šobrīd komunikācija par pasākumiem notiek, izmantojot Lubāna mitrāja informācijas centra Facebook profilu, bet, lai iekļūtu e-pasta informācijas sarakstā, jāraksta uz infolubans@inbox.lv. Tas ir tikai sākums mūsu aktivitātēm ceļš vēl ir garš, un darāmā ir daudz. Ja jums šķiet, ka jums ir ar mums pa ceļam, priecāsimies jūs redzēt LOB Madonas vietējā grupā! Līga Dreiškina, dreiskina@gmail.com Summary Madona Local Group of Latvian Ornithological Society /Līga Dreiškina/ At the end of 2015 the Latvian Ornithological Society Madona Local Group was created. It took part in the Midwinter Waterbird Count in January 2016, and launched a campaign to help preserve the Pygmy Owl. The article describes the idea and need of founding a new local group in Madona.

10 Izpēte Naktsputnu uzskaites lauksaimniecības zemēs Latvijā: 1989 2015 Ņemot vērā to, ka lauksaimniecības ietekme uz ekosistēmām ir milzīga, lauku putnu monitoringam no bioloģiskās daudzveidības viedokļa ir ļoti liela nozīme (Gregory et al. 2005). Mūsdienās lauksaimniecībā izmantotie pieci miljardi hektāru pārsniedz mežu kopējo platību uz Zemes, turklāt pasaulē katru gadu no jauna lauksaimniecībā sāk izmantot vēl 13 miljonus hektāru, galvenokārt iznīcinot mežu (Robertson, Swinton 2005). Eiropas Savienībā vairāk nekā puse sauszemes ir agroainavas, dažās valstīs (piemēram, Dānijā) pārsniedzot pat 70 % (Banks 2004). Vēl aizvien pieaugošās cilvēku populācijas nodrošināšana ar pārtiku, izmantojot ilgtspējīgas ekoloģiskas lauksaimniecības metodes, ir viens no sarežģītākajiem mūsdienu ekologu un lauksaimnieku uzdevumiem (Robertson, Swinton 2005). Jaunattīstības valstīs būtiski ir pasargāt vēl esošās dabiskās ainavas no pārvēršanas lauksaimniecības zemēs, tādēļ ir jāizmanto visas iespējamās ekoloģiskās lauksaimniecības metodes (Mattison, Norris 2005). Ekoloģisku lauksaimniecības metožu izmantošana ir īpaši svarīga tieši Eiropā, tāpēc ka lauksaimniecības pārveidotās un uzturētās daļēji dabiskās jeb seminaturālās ainavas ir daudzu sugu, to skaitā retu un aizsargājamu, vienīgā dzīvesvieta mūsdienās. Tādēļ tās nedrīkst pārvērst par industriālās lauksaimniecības tuksnesi intensīvas lauksaimniecības apstākļos šādās vietās vairs nav dabas, un tās ir bioloģiskās daudzveidības tuksneši. Lai aizsargātu atklātu vietu sugas, ir nepieciešama daudz lielāka lauksaimnieku izpratne par bioloģisko daudzveidību un tās nozīmi un sadarbība ar dabas aizsardzības biologiem (Banks 2004). Nepieciešams arī, lai sabiedrība izprastu, Liepāja Pape Anuži Ģipka Dzedri Užavas augštece Buļļupe Lielupes paliene Ropaži Mazā Snēpele Mārupe Pavasaru polderis Ikšķile Brektes Aizpute Dunduru plavas Kalnciems Lielvārde Jaunpils Katlakalns Lestene Krape Zvārde Svētvalde Pāriecava Biksti Līvbērze Miezīte Taurkalne Kokmuiža Ruņa Sniķere Ziedkalne Pilsrundāle Ukri 2015. gadā veiktās uzskaites Paņemūne 2015. gadā veiktās 2015. gadā uzskaites neapsekotie parauglaukumi Ozoli Aizpores Rūjiena Dzērbene Viesīte Sauka Šķipeles Kleperi Mežgale 1. attēls. Naktsputnu uzskaišu parauglaukumi 2015. gadā. Lakstīgala ir otra biežāk konstatētā putnu suga naktsputnu uzskaitē 2015. gadā (22 maršrutos no 25). Foto: J. Jansons / putni.info Paipalām kopš 2006. gada ir vērojams mērens skaita samazinājums. 2015. gadā tās skaitītas 25 maršrutos, no kuriem septiņos arī konstatētas. Foto: J. Jansons / putni.info Lejasciems Stāmeriena Litene Mētriena Runči Strautiņi Ambeļi Sloboda Bērzpils Kombuļi

Izpēte 11 cik nozīmīga ir tradicionālās lauku kultūrainavas aizsargāšana no mūsdienu intensīvās lauksaimniecības (Ewald 2001). Metodes Griežu un citu naktsputnu uzskaišu metodes ir detalizēti aprakstītas iepriekš (sk. Keišs 2013), un to apraksts ir pieejams arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības interneta vietnē: http://www.lob.lv/download/naktsputni_lauksaimnieciba_met.doc. Uzskaites 2015. gadā Pēc autora rīcībā pieejamās informācijas, līdz 2016. gada 1. martam, naktsputnu uzskaites Latvijā 2015. gadā ir veiktas 31 parauglaukumā (1. attēls), no tiem sešos ir uzskaitītas tikai griezes, bet vēl divos griezes, lakstīgalas un paipalas. Atlikušajos 23 maršrutos teorētiski reģistrētas visas dzirdamās putnu sugas, taču tas, cik daudz putnu sugu tiek reģistrētas, ir atkarīgs no brīvprātīgo novērotāju kvalifikācijas. Domājams, ka maršrutos, kuros nav konstatētas dažas parastas putnu sugas, tās, visticamāk, nav atpazītas. Kopā 31 parauglaukumā reģistrēta 31 putnu suga (1. tabula). Apmēram 15 no šīm sugām uzskatāmas par naktsputniem. Deviņas putnu sugas konstatētas vismaz 10 parauglaukumos grieze (21 parauglaukumā no 31), lakstīgala (22 no 25), kārklu ķauķis (21 no 24), upes ķauķis (19 no 24), purva ķauķis (16 no 24), ceru ķauķis (13 no 24), krūmu ķauķis (13 no 22), kā arī vakarlēpis un meža pūce (abas sugas 10 parauglaukumos no 24, kur šīs sugas meklētas). Dati par kāpelētājķauķu (Acrocephalus sp.) sugām nav pārbaudāmi, tāpēc ka dažiem novērotājiem šo ķauķu atšķiršana varētu būt problemātiska. Tas, ka ceru un krūmu ķauķis konstatēts vienādā skaitā parauglaukumu, var būt gan pamatots rezultāts, gan arī artefakts, kas parāda, ka šo sugu atšķiršana novērotājiem sagādā grūtības. Griezei vērojams mērens skaita pieaugums. Foto: A. Auniņš 1. tabula. 2015. gadā naktsputnu uzskaišu maršrutos konstatētās sugas. Nr. p. k. Suga Kārklu ķauķim konstatēts mērens skaita samazinājums. Foto: A. Mankus / ainars.net Maršrutu Kopējais skaits, maršrutu kuros suga skaits, konstatēta kuros suga uzskaitīta 1. Grieze Crex crex 31 31 2. Lakstīgala Luscinia luscinia 22 25 3. Kārklu ķauķis Locustella naevia 21 24 4. Upes ķauķis Locustella fluviatilis 19 24 5. Purva ķauķis Acrocephalus palustris 16 24 6. Ceru ķauķis Acrocephalus schoenobaenus 13 24 7. Krūmu ķauķis Acrocephalus dumetorum 13 24 8. Vakarlēpis Caprimulgus europaeus 10 24 9. Meža pūce Strix aluco 10 24 10. Sloka Scolopax rusticola 9 24 11. Niedru strazds Acrocephalus arundinaceus 7 24 12. Lukstu čakstīte Saxicola rubetra 7 24 13. Paipala Coturnix coturnix 7 25 14. Seivi ķauķis Locustella luscinioides 6 24 15. Ezera ķauķis Acrocephalus scirpaceus 5 24 16. Mērkaziņa Gallinago gallinago 4 24 17. Ķīvīte Vanellus vanellus 4 24 18. Ormanītis Porzana porzana 4 24 19. Ausainā pūce Asio otus 3 24 20. Dumbrcālis Rallus aquaticus 2 24 21. Dziedātājstrazds Turdus philomelos 2 24 22. Dzeguze Cuculus canorus 2 24 23. Lielais dumpis Botaurus stellaris 1 24 24. Kuitala Numenius arquata 1 24 25. Meža tilbīte Tringa ochropus 1 24 26. Melnais meža strazds Turdus merula 1 24 27. Zilrīklīte Luscinia svecica 1 24 28. Sarkanrīklīte Erithacus rubecula 1 24 29. Klusais ķauķis Hippolais calligata 1 24 30. Iedzeltenais ķauķis Hippolais icterina 1 24 31. Niedru stērste Emberiza schoeniclus 1 24

12 Izpēte Populāciju skaita tendences No apskatītajām sugām trim paipalai, niedru strazdam un kārklu ķauķim novērojumu periodā (2006. 2015. gadā) ir vērojama mērena skaita lejupslīde. Kaut arī datu trūkuma dēļ tendence statistiski ir neskaidra, visticamāk, skaita samazināšanās varētu būt novērojama arī ormanītim, kura statistiskā tendence atrodas starp šīm sugām (1. tabula). Divām citām sugām griezei un upes ķauķim ir vērojams mērens skaita pieaugums, bet purva ķauķim tendence ir statistiski stabila (2. tabula). Pārējām sugām tendence ir neskaidra (2. tabula). Populāciju skaita tendenču varbūtējie cēloņi minēti iepriekšējā pārskatā (Keišs 2015), taču, lai to noskaidrotu, ir jāveic atsevišķi pētījumi par sugu ligzdošanas sekmēm. Pateicības Liels paldies visiem novērotājiem, kas veikuši uzskaites jau kopš 1989. gada. 2015. gadā uzskaitēs piedalījās: Aija Bensone, Aija Zāgmane, Ainis Platais, Aivars Mednis, Aivars Meinards, Aldis Freibergs, Andris Klepers, Dainis Nāburgs, Edgars Laucis, Elīze Spridzāne, Elvijs Kantāns, Ginta Sirmane, Ģirts Zembergs, Ieviņa Zakrepska, Imants Brusbārdis, Imants Jakovļevs, Inese Kaminska, Inga Freiberga, Ivanda Krīgerte, Ivo Dinsbergs, Jānis Bētiņš, Jānis Gruduls, Jānis Ķuze, Jānis Ločmelis, Mareks Kilups, Māris Bazulis, Oskars Keišs, Reinis Brusbārdis, Ritvars Rekmanis, Viesturs Bahs, Viesturs Ķerus, Viesturs Leitholds, Viesturs Vīgants. 2015. gadā uzskaites finansēja Dabas aizsardzības pārvalde saskaņā ar 2015. gada 27. aprīļa līgumu Nr. 7.7/44/2015 P, kas noslēgts starp Latvijas Republikas Dabas aizsardzības pārvaldi un Latvijas Ornitoloģijas biedrību. Paldies projekta finansētājiem! Oskars Keišs, LU Bioloģijas institūts Miera iela 3 LV 2169 Salaspils, oskars.keiss@lu.lv 2. tabula. Naktsputnu populāciju lieluma pārmaiņu tendences Latvijā (2006 2015); griezei pārmaiņu tendences aprēķinātas arī periodam no 1989. līdz 2015. gadam. Nr.p.k. Sugas Nosaukums Tendence (S) Standart-kļūda Tendences raksturojums latviski latīniski (SE) 1. Paipala Coturnix coturnix 0,8945 0,0327 mērens samazinājums** 2. Niedru strazds Acrocephalus arundinaceus 0,8995 0,0432 mērens samazinājums* 3. Ormanītis Porzana porzana 0,9463 0,0530 neskaidra 4. Kārklu ķauķis Locustella naevia 0,9467 0,0128 mērens samazinājums* 5. Meža pūce Strix aluco 0,9596 0,0406 neskaidra 6. Ceru ķauķis Acrocephalus schoenobaenus 0,9757 0,0245 neskaidra 7. Lakstīgala Luscinia luscinia 0,9799 0,0206 neskaidra 8. Purva ķauķis Acrocephalus palustris 0,9971 0,0164 stabila 9. Grieze Crex crex 1989 2015 1,0245 0,0044 mērens pieaugums** Grieze Crex crex 2006 2015 1,0361 0,0072 mērens pieaugums** 10. Upes ķauķis Locustella fluviatilis 1,0393 0,0167 mērens pieaugums** 11. Sloka Scolopax rusticola 1,0416 0,0491 neskaidra * p<0,05; **p<0,01 Literatūra Banks J.E. 2004. Divided culture: integrating agriculture and conservation biology. Frontiers in Ecology and the Environment 2: 537 545. Ewald K.C. 2001. The neglect of aesthetics in landscape planning in Switzerland. Landscape and Urban Planning 54: 255 266. Gregory R.D., Strien, van, A., Vořišek P., Gmelig Meyling A.W., Noble D.G., Foppen R.P.B., Gibbons D.W. 2005. Developing indicators for European birds. Philosophical Transactions of the Royal Society, Section B 360: 269 288. Keišs O. 2013. Naktsputnu uzskaites Latvijā 2006. 2012. gadā. Putni dabā 2013/3: 4 7. Summary Tracking Nocturnal Birds in Agricultural Land in Latvia: 1989 2015 /Oskars Keišs/ Keišs O. 2015. Ceturtdaļgadsimts kopā ar Latvijas griezēm naktsputnu uzskaites Latvijā kopš 1989. gada. Putni dabā 2015/1: 16 20. Mattison E. H. A., Norris, K. 2005. Bridging the gaps between agricultural policy, land use and biodiversity. TRENDS in Ecology and Evolution 20: 610 616. Robertson G.P., Swinton, S.M. 2005. Reconciling agricultural productivity and environmental integrity: a grand challenge for agriculture. Frontiers in Ecology and the Environment 3: 38 46. It is important to take into consideration and use organic farming methods to protect the natural landscape in the EU. It is essential because landscapes reformed by agriculture are places where many bird species reside. By 1 March 2016, records were made in 31 plots (Figure 1) in these landscapes. Overall, 31 bird species have been registered (Table 1).

Izpēte 13 Latvijas dzeņu noteikšana 1. tabula. Latvijā sastopamo dzeņveidīgo putnu sugu nosaukumi. Pēteris Daknis Dzeņi ir vieni no plašākai sabiedrībai it kā vislabāk zināmajiem putniem, tomēr to noteikšana līdz precīzai sugai bieži vien nevedas, aprobežojoties ar dzenis. Latvijā sastopamas deviņas dzeņveidīgo (Picidae) putnu sugas (1. tabula). Pamanīt dzeņus dabā ir vienkārši, ja ir ielāgoti to raksturīgie saucieni un viļņveidīgais lidojums, kā arī kalšanas un pavasara bungošanas skaņas, kuras citiem putniem nav raksturīgas. Dzeņu saucieni skan tālu, un pēc sauciena vai bungošanas veida ir iespējams precīzi noteikt sugu. Par bungošanu vairāk lasiet E. Račinska rakstā šajā pašā numurā. Izaicinājums sugas noteikšanā sastopams gan raibo dzeņu komplektā, gan izšķirot zaļo un pelēko dzilnu, nezinot raksturīgās pazīmes un vērojot ar neapbruņotu aci, sugas var izskatīties diezgan līdzīgas. Turpretī nesajaucamas dzeņu sugas ir melnā dzilna, trīspirkstu dzenis un tītiņš. Raibajiem dzeņiem papildus melnbaltajam raibumam ir raksturīgi sarkani akcenti uz galvas vai sārtums zemastē, tāpēc nepieciešams izkristalizēt atšķirīgās pazīmes katrai sugai un tās atcerēties. Dižraibais dzenis un mazais dzenis ir biežāk redzamie raibo dzeņu ģints pārstāvji, savukārt vidējais dzenis un baltmugurdzenis sastopami retāk tie iekļauti arī mikroliegumu sugu sarakstā (MK noteikumi Nr. 940). Visiem dzeņiem kopīgais ir tas, ka tie ligzdu veido koka dobumos (gandrīz vienmēr pašu kaltos). Tie atšķiras atkarībā no sugas (2. tabula). Zinātniskais nosaukums pēc Clements/eBird checklist (Clements et al. 2015) Zinātniskais nosaukums pēc BirdLife checklist (BirdLife International 2015) Dižraibais dzenis Dendrocopos major Dendrocopos major Mazais dzenis Dendrocopos minor Dryobates minor Vidējais dzenis Dendrocopos medius Leiopicus medius Baltmugurdzenis Dendrocopos leucotos Dendrocopos leucotos Trīspirkstu dzenis Picoides tridactylus Picoides tridactylus Tītiņš Jynx torquilla Jynx torquilla Pelēkā dzilna Picus canus Picus canus Zaļā dzilna Picus viridis Picus viridis Melnā dzilna Dryocopus martius Dryocopus martius 2. tabula. Dzeņu dobumu ieeju vidējie izmēri (pēc M. Bergmaņa datiem). Suga Vidējais izmērs, cm Vertikāli Horizontāli Mērīto dobumu skaits Dižraibais dzenis 4,8 4,7 9 Mazais dzenis 3,3 3,4 24 Vidējais dzenis 4,7 4,4 19 Baltmugurdzenis 5,8 5,5 14 Trīspirkstu dzenis 4,1 4,4 1 Pelēkā dzilna 5,8 5,5 3 Melnā dzilna 11,2 9,1 7 Trīspirkstu dzenis pie dobuma. Foto: M. Leins (M. Lane)

14 noteikšana Dzilnas Pelēkā dzilna ir mazākā dzilna, izmērs 27 30 cm (Svensson 2009). Sastopama dažādos mežos ar klajumiem, arī parkos. Tā kā pelēkās dzilnas mugura un spārni tāpat kā zaļajai dzilnai ir sūnzaļi, pirmkārt jāvēro galvas zīmējuma raksturīgās pazīmes. Pelēkās dzilnas galva ir pelēka (tēviņiem sarkana tikai pieres daļa), melna, šaura bārdas svītra, melna acs svītra knābja virzienā. Vēders vienmērīgi zaļganpelēks, gaišāks par muguru. Aste vienkrāsaina, bez svītrām. Ligzdo dobumos, kurus kaļ galvenokārt apsēs. Dējumā 8 olas. Ziemā labprāt apmeklē barotavas. Riesta laikā sauciens pi pi piu piu pīu pīu pīī ar pakāpeniski krītošu intonāciju un tempu. Pēcligzdošanas periodā čekekekeke. Uztraukuma sauciens kju kju kju. Bungošana vienmērīga, ievērojami ilgāka nekā dižraibajam dzenim (LOB 2002). Zaļā dzilna Latvijā ir rets putns. Izmērs 30 36 cm (Svensson 2009). Galvenā pazīme abu dzimumu putniem sarkana galvas virsa un pakausis. Ap aci melns laukums, pati acs balta, izteiksmīgi kontrastē ar melno laukumu. Īsa, bet trekna, melna bārdas svītra, tēviņiem tās centrs ir sarkans. Spārni un mugura arī sūnu zaļā tonī, bet, atšķirībā no pelēkās dzilnas, aste svītraina svarīga pazīme, kura redzama, putnam aizlidojot. Jaunais putns krāsās atbilst pieaugušajiem, bet viscaur klāts ar kontrastējošiem raibumiem. Ligzdošanai kaļ dobumus, un dējums sastāv no 4 9 olām. Dobuma skreja 6x7 cm (Svensson 2009). Sauciens riesta laikā skaļš kli kli kli kli kli kli, uztraukuma sauciens līdzīgs pelēkās dzilnas saucienam kju kju kju (LOB 2002). Pelēkā dzilna, tēviņš. Foto: Adobe Stock Pelēkā dzilna, mātīte. Foto: S. Rižkovs (S. Ryzhkov) Zaļā dzilna, jaunais putns. Foto: Adobe Stock Zaļā dzilna, tēviņš. Foto: E. Grema (A. Gram) Zaļā dzilna, mātīte. Foto: Adobe Stock

noteikšana 15 Melnā dzilna ir lielākā Latvijas dzeņu suga, 40 46 cm (Svensson 2009). Lidojumā, nevērīgi apskatot, var sajaukt ar vārnu lielā izmēra dēļ, arī lidojuma veids ir mazāk viļņveidīgs nekā citiem dzeņiem. Tomēr melnajai dzilnai vien raksturīgais siluets ļaus to binoklī atpazīt arī pa lielāku gabalu. Izteikti spics pakausis, tievs kakls, kas tur āmurveida galvu. Tēviņiem visa galvas virsa un pakausis sarkani, mātītēm sarkans ir tikai pakausis. Acis gaišas, bāli dzeltenas. Mežos atstāj sev raksturīgus postījumus tuvu zemei kārtīgi izkaltus, var teikt, izārdītus, celmus, stumbeņus vai kritalas. Arī ligzdošanas dobumu kaļ pamatīgu, tā ovālās ieejas izmērs 11,2x9,1 cm (M. Bergmaņa komentārs). Dējumā 3 5 olas. Saucieni ļoti izteiksmīgi un skaļi kri kri kri kri kri (lidojumā) un kliēē. Riesta laikā ki jau, ki jau un arī kuī kuī kuī kuī kuī pakāpeniski pieaugošā ātrumā. Bungošana vienmērīga, bet ievērojami garāka (3 4 sekundes) un dobjāka nekā citiem bungotājiem (LOB 2002). Foto: Adobe Stock

16 noteikšana Foto: A. Mankus / ainars.net Foto: Adobe Stock Dižraibais dzenis. Foto: Ģ. Zembergs Raibie dzeņi Dižraibais dzenis visbiežākais dzenis Latvijā, ligzdo līdz 100 tūkst. pāru (LOB 2002). Sastopams dažādos mežos, arī parkos un kapsētās. Izmērs kā dziedātājstrazdam, 22 26 cm, spārnu izpletums 38 44 cm (Svensson 2009). Nekļūdīgi nosakāms pēc iemauktiem melnās bārdas svītras, kura sākas pie knābja pamatnes un bez pārrāvumiem savienojas uz melnā pakauša. Tas piešķir dižraibajam dzenim norobežotu baltu laukumu ap aci baltas brilles. Citām raibo dzeņu sugām vaiga melnā svītra beidzas uz baltā kakla vai vidējā dzeņa gadījumā pat vairāk atgādina plankumu, nevis svītru. Uz pleciem izteikti balti laukumi. Abu dzimumu putniem ir sarkana zemaste, bet ar sarkanu galvasrotu apveltīts tikai tēviņš tam ir neliels sarkans plankums pakausī, tieši virs vietas, kur savienojas iemaukti. Abu dzimumu jaunajiem putniem zemastes sārtums ir mazāk izteikts, bet visu galvas virsu, sākot no baltās pieres, sedz sarkans apspalvojums, kas no sejas baltās daļas ir nodalīts ar melnu kontūru. Baltmugurdzenim un vidējam dzenim, kuriem ir līdzīga apjoma sarkanais pauris, kontūras nav. Vēders un sāni var būt brūnāki vai baltāki, bet uz tiem nav raibumu ar izteiktām robežām. Pārējām raibo dzeņu sugām uz vēdera un sāniem ir vairāk vai mazāk izteiktas tumšākas svītriņas. Lidojumā spārni melni ar baltām svītrām. Mazuļu barošanas laikā maija beigās un jūnijā dažkārt dižraibie dzeņi arī redzami, karājoties tievu zaru galos kā zīlītes ar galvu uz leju (M. Bergmaņa komentārs), taču šo otro lielāko raibo dzeni bieži krūmājos vai uz tieviem, kustīgiem koku zariem novērot nevar. Atšķirībā no mazā dzeņa, lai nosēstos pēc pārlidojuma, tas vienmēr izraudzīsies stingru pamatni. Raksturīgas čiekuru kalves ērtas vietas sēklu ieguvei, zem kurām uzkrājas tukšie čiekuri. Ziemā skujkoku sēklas ir galvenā barība. Sauciens īss un ātrs kik, uzraukumā un nereti arī pārlidojumā kik kik kik. Bungošana ļoti īsa (īsāka par sekundi), ar krītošām beigām (LOB 2002). Vidējais dzenis ir izmēros nedaudz mazāks par dižraibo dzeni 19,5 22 cm (Svensson 2009), tomēr vizuāli tas izskatās ievērojami mazāks smalkā knābja un ne tik būdīgās formas dēļ. Abi dzimumi ir līdzīgi, bez izteiktām atšķiršanas pazīmēm sarkana galvas virsa, kuru no sejas nenorobežo melna līnija, tāpēc seja relatīvi gaiša un acs tajā ir īpaši izteiksmīga. Tēviņiem sarkanā galvas virsa košāka un sniedzas tālāk uz aizmuguri nekā mātītēm. Abiem dzimumiem melnais kakla sānu plankums ir atsevišķa forma, kas nesavienojas ar knābja pamatni (izņemot jaunos putnus (LOB 2002)) kā pārējiem raibajiem dzeņiem. Rozīgā zemaste vienmērīgā pārejā savienojas ar dzeltenbrūngano, gaišo vēderu, kuram pa visu laukumu ir tumšas, izteiksmīgas garensvītriņas. Vidējais dzenis daudz laika pavada augstu koku vainagos, bieži novērojams lēkājam pa horizontāliem zariem. Ligzdo nokaltušu koku trupējušos stumbros vai resnos zaros, dažkārt pat gandrīz horizontālos. Dējumā 5 7 olas, gadā viens perējums. Raksturīgais biotops platlapu koku un jaukti meži, parki, kuros ir ozoli. Sauciens kik-kekekeke, riesta laikā stieptu saucienu virkne vēēk vēēk vēēk vēēk, kas atgādina sivēna kviekšanu (LOB 2002). Vidējais dzenis. Foto: A. Marzorati (A. Marzorati)

noteikšana 17 Mazais dzenis ir sastopams lapu koku un jauktos mežos, tas īpaši iecienījis upmalas; kā jau nosaukums liecina, tas ir mazāks par pārējiem, turklāt diezgan ievērojami dzeņa izmērs ir tikai 14 16,5 cm, spārnu izpletums 24 29 cm (Svensson 2009) (salīdzinājumam ar 14 cm izmēru var lepoties arī lielā zīlīte). Tomēr vēl labāka pazīme par izmēru, kurš dabā ne vienmēr ir nolasāms, ir uzvedība. Tikai mazais dzenis būs redzams šiverējam pa lapotni un pat lielāko lakstaugu stublājiem. Mazajam dzenim nav balto plecu laukumu, knābis ir smalks. Mazā dzeņa mātītēm sarkana apspalvojuma nav nemaz, piere tām ir balta, galvas virsa un pakausis melns; tēviņiem un jaunajiem putniem galvas virsa sarkana. Spārni un mugura abiem dzimumiem melnraibi, spārniem plankumu robežas kontrastainas, plankumi izveido vienmērīgu šķērssvītrojumu, mugurai robežas saplūdušas, vairumam īpatņu muguras plecu daļa ir gandrīz balta (LOB 2002). Vēders un zemaste balti, vēdera krūšu daļā izteiktākas, citur mazāk izteiktas tumsnējas svītriņas. Dobumus kaļ alkšņu un apšu stumbeņos, dējumā 5 6 olas. Sauciens skaļš kīkīkīkīkīkī (LOB 2002). Baltmugurdzenis ir lielākais no raibajiem dzeņiem, 25 28 cm (Svensson 2009). Sastopams vecos lapu koku un jauktos mežos, klajumu tuvumā. Kā liecina nosaukums, pazīme, uz kuru būtu jāskatās, ir balta mugura (baltas horizontālas svītras), tiesa gan, tā nav tik izteiksmīga, cik gribētos, jo, putnam neatrodoties lidojumā, nav labi redzama. Piere balta, galvas virsa un pakausis tēviņiem sarkani, mātītēm melni. Knābi vizuāli turpina diezgan izteikta melna bārdas svītra, kura savienojas ar tai perpendikulāru kakla plankumu. Šā plankuma savienojums ar knābi ir būtiskākā atšķirība no vidējā dzeņa sejas zīmējuma, kas noderīgi, ja sejas zīmējums ir viss, ko paspēts apskatīt. Protams, arī knābis, kurš baltmugurdzenim ir masīvs, dominē kopējā siluetā. Plecu josla ir viendabīgi melna. Līdzīgi kā vidējam dzenim, rozā zemaste vienmērīgā pārejā savienojas ar gaišo, brūngandzeltenīgi balto vēderu, kuram ir šauras, tumšas garensvītriņas. Dobumus kaļ nokaltušos lapu kokos, to stumbeņos, dažkārt arī dzīvās apsēs. Izmanto piepes kā jumtiņu dobuma ieejai, to izkaļot tieši zem piepes. Dējumā 3 7 olas. Sauciens kju, ne tik ass kā dižraibajam dzenim, papildus tam arī dzirdami ki-rek ki-rek un kirrr. Bungošana ar lēnāku sākumu un ātrākām, bet klusākām beigām ilgst divas sekundes (LOB 2002). Mazais dzenis. Foto: I. Deņisovs Foto: M. Šiļina Baltmugurdzenis. Foto: J. Jansons / putni.info Foto: J. Jansons / putni.info

18 noteikšana Citi dzeņi Trīspirkstu dzenis ir kluss, tādēļ to sastapt ir grūti; mikroliegumu suga. Dzīvo skuju koku un jauktu mežu masīvos; vienīgais dzenis, kurš kaļ dobumus eglēs. Specializējies uz mizgraužu ēšanu. Kopskats tumšs, izmērs 21,5 24 cm (Svensson 2009), nedaudz mazāks par dižraibo dzeni. Kā liecina nosaukums, šim dzenim ir trīs pirksti, kamēr pārējiem dzeņiem četri. Arī koši dzeltenā galvas virsa (tēviņiem) ir unikāla pazīme, salīdzinot ar citiem Latvijas dzeņiem. Galva svītraina melnbaltās joslās kā āpsim. Baltās svītras, kas sākas pie acīm, savienojas uz muguras un turpinās vertikāli pāri mugurai visā tās garumā. Vēders melnbalti raibs, bez kontrastainām kontūrām, rada pelēcīgu iespaidu. Trīspirkstu dzenim nekur nav sarkana, sārta vai rozā apspalvojuma. Cirkulāri stumbram mēdz kalt seklu caurumu rindu, no kuriem dzer sulu. Ligzdo dobumos, kas izkalti nokaltušos kokos. Dējumā 4 5 olas. Sauciens kik, līdzīgs dižraibā dzeņa saucienam, uztraukumā kik kik kik kik ar izteiktām pauzēm (LOB 2002). Bungošana dobja, vienmērīga kā automāta kārta. Tītiņš ir kā izskatā, tā uzvedībā ļoti atšķirīgs no pārējiem; dobumus pats nekaļ, barojas gandrīz tikai ar skudrām, uztraukumā piekopj īpašu uzbrucēja biedēšanas metodi: izstiepjot garu kaklu, groza galvu un šņāc. Šīs uzvedības dēļ tiek saukts arī par grozgalvīti. Vienīgais gājputns no Latvijas dzeņveidīgajiem (citiem neregulāri novērojamas invāzijas). Sugas nosaukums radies no riesta laikam raksturīgā sauciena tītītītītītītītī, pēc kura arī vieglāk konstatēt tītiņa klātbūtni, nekā pēc tā izskata. Tītiņš ir neliels 16 18 cm (Svensson 2009), perfektā koka mizas krāsas un faktūras maskēšanās tērpā, tāpēc, ja tas nekustas, uz koka to pamanīt ir gandrīz neiespējami. Vēders gaišs ar joslās izvietotiem tumšākiem mikroraibumiem. Izteikta acs svītra, mazizteikta bārdas svītra. Tērpi dzimumiem neatšķiras. Tipisks biotops ir skraji lapu koku meži, pļavu un klajumu tuvumā, arī parki, dārzi. Dobumperētājs, dažkārt izmanto būrīšus, izmet no dobumiem citu putnu ligzdas. Barojas pārsvarā uz zemes, dara to lēkājot ar piepaceltu asti, dažkārt barojas kokos, ja tur ir skudras. Dējumā 6 11 olas (LOB 2002). Tītiņš. Foto: Adobe Stock Trīspirkstu dzenis. Foto: M. Varesvuo / birdphoto.fi Foto: J. Jansons / putni.info

noteikšana 19 Baltmugurdzeņa kalumi. Foto: J. Jansons / putni.info Trīspirkstu dzeņa kalumi. Foto: M. Varesvuo / birdphoto.fi Melnās dzilnas kalumi. Foto: J. Ķuze Dzeņu pēdas Dzeņu klātbūtni mežā var noteikt arī pēc to kalumiem. Dažādām dzeņu sugām tie ir atšķirīgi. Piemēram, trīspirkstu dzenim tie ir aptuveni zīmuļa diametrā, baltmugurdzenim tie ir lielāki, taču melnās dzilnas atstātās pēdas nereti pat īsti nevar nosaukt par kalumiem, pietiekoši satrupējis koks var būt arī sadalīts šķēpeļveida fragmentos. Pateicības Par raksta caurskatīšanu un komentāriem izsaku pateicību Madaram Bergmanim un Ivaram Bredikam, kā arī par atbildēm uz dažādiem tehniskiem jautājumiem Lindai Dambeniecei un Agnim Bušam. Autora adrese: peteris.daknis@gmail.com Summary Determination of Woodpeckers Residing in Latvia /Peteris Daknis/ There are 9 species of woodpeckers in Latvia. It is not difficult to spot a woodpecker, but to distinguish between species sometimes is not so easy, especially between the Greyheaded Woodpecker and European Green Woodpecker. Therefore, it is necessary to note the characteristics of each woodpecker species and then recall them. Literatūra BirdLife International. 2015. The BirdLife checklist of the birds of the world: Version 8. Clements J.F., Schulenberg T. S., Iliff M. J., Roberson D., Fredericks T.A., SullivanB.L., Wood C.L. 2015. The ebird/clements checklist of birds of the world: v2015. LOB. 2002. Latvijas meža putni. 2. izdevums. Rīga, 224 lpp. Ministru kabineta noteikumi Nr. 940 Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu. http://likumi.lv/doc.php?id=253746. Svensson L., Mullarney K., Zetterström D. 2009. Collins Bird Guide: The Most Complete Field Guide to the Birds of Britain and Europe. 2nd revised and enlarged edition. Harper Collins, London.

20 JAUNUMI Fotokonkursa Latvijas bungotāji uzvarētāji Žurnāla Putni dabā 2015/3 numurā tika izsludināts fotokonkurss Latvijas bungotāji. Konkursa mērķis bija apvienot patīkamo un lietderīgo dot iespēju radoši izpausties fotogrāfiem un apzināt potenciāli derīgos fotoattēlus Latvijas dzeņveidīgo putnu noteikšanas raksta ilustrēšanai žurnālā Putni dabā. Tas ir arī daļēji izmantots šajā žurnāla numurā. Dzeņu fotogrāfijas tika vērtētas divās kategorijās tehniskais un mākslinieciskais attēls. Konkursam 30 autori iesniedza 142 darbus. Vērtēšanas ot- rajā kārtā iekļuva 12 autoru iesniegtie 23 darbi. Pirmo vietu gan tehniskajā, gan mākslinieciskajā kategorijā ieguva Sandis Laime (sk. 1. vāku). Kā galveno balvu Sandis saņēma LOB veidotā uzņēmuma Motacilla dāvāto putnu būrīša kameras sistēmu ar audio un infrasarkano attēlu. Par 2. vietu tika atzīts Ainara Mankus dižraibais dzenis kā tehniskais attēls un Arņa Dimperāna dižraibais dzenis kā mākslinieciskais attēls. Otrās vietas ieguvēji saņēma Motacilla dāvanu karti 20 EUR vērtībā un kompaktdisku Putnu dziesmas. Savukārt 3. vietā ierindojās Valda Kļaviņa pelēkā dzilna tehniskajā kategorijā un Jaroslava Nedzas dižraibais dzenis mākslinieciskajā kategorijā. Trešās vietas ieguvēji saņēma kompaktdisku Putnu dziesmas. Veicināšanas balvas no Motacilla saņēma arī Mārtiņš Briedis, Andris Dekants, Arnis Dimperāns, Dainis Jansons, Ilze Ķigure, Ilze Priedniece, Marina Šiļina un Ģirts Zembergs. Agnis Bušs, Linda Dambeniece, redakcija@putnidaba.lv Dižraibais dzenis. 2. vieta tehniskajā kategorijā. Foto: A. Mankus / ainars.net

JAUNUMI 21 Dižraibais dzenis. 2. vieta mākslinieciskajā kategorijā. Foto: A. Dimperāns Pelēkā dzilna. 3. vieta tehniskajā kategorijā. Foto: V. Kļaviņš Dižraibais dzenis. 3. vieta mākslinieciskajā kategorijā. Foto: J. Nedza

22 noteikšana Latvijas dzeņu bungošana Edmunds Račinskis Līdzās mērkaziņas blēšanai ar asti vai stārķa knābja klabināšanai dzeņu bungošana ir viena no pazīstamākajām putnu nebalsīgajām skaņām. Pavasarī mēdz bungot vairākums Latvijas dzeņu sugu. Kā tās savstarpēji atšķirt pēc bungošanas tarkšķiem? Kas vispār ir bungošana, kāda ir tās loma dzeņu dzīvē? Ceru, ka šis apskats vismaz daļēji atbildēs uz šiem jautājumiem un vienlīdz mudinās interesēties par tiem. Jāpiebilst, ka rakstā neapskatīšu dzeņu balsis. Lai arī tās nav diži daudzveidīgas, tomēr būtu atsevišķa stāsta vērtas kaut vai satura apjoma dēļ. Par laimi, nedaudzās vienkāršās dzeņu dziesmas un saucieni ir samērā viegli atšķirami un ir pietiekami uztverami aprakstīti labās putnu grāmatās. Vēl jo vairāk lieliski dzeņu balsu paraugi ir brīvi pieejami internetā, bet vislabākie dabā. Šā kopsavilkuma pamatā liku zināšanas, kas smeltas ornitoloģiskās grāmatās un rakstos, papildinot tās ar savu lauka pieredzi un Latvijā kopš 2008. gada veiktajiem skaņu ierakstiem. No skaņu krājumiem atlasīju labākos bungošanas ierakstus, ko izmantoju gan šā raksta attēliem sonogrammām un oscilogrammām, gan tieši šim gadījumam sagatavojot skaņu pielikumu ar sešu dzeņu sugu bungošanas paraugiem, ko var klausīties te: http://ejuz.lv/bungosana. Iesaku dzeņu bungošanas un balsu ierakstus arī vietnē http://www.putni.lv/ un portālā http://www.xenocanto.org. 1. Dzeņu bungošana 1.1. Kas ir bungošana? Atšķirībā no kalšanas vai citām dzeņu radītajām nebalsīgajām skaņām bungošana ir šo putnu saziņas līdzeklis. Lai gan bungo arī dzeņu mātītes, pēc lomas bungošanu vislabāk var pielīdzināt dziesmai. Tā kalpo gan partneru meklēšanai un savstarpējā kontakta uzturēšanai, gan izziņojot par aizņemtu ligzdošanas iecirkni kaimiņiem un sāncenšiem (Winkler et al. 1995; Gorman 2014). Pavasarim tik raksturīgos tarkšķus dzeņi rada, ātrās un apbrīnojami precīzās kārtās sitot ar knābi pa skanīgu (parasti sausu) koku vai citu instrumentu bungojot. Vai, kā īsi un kodolīgi to aprakstījis K. Grigulis (1964), Sausu koka zaru viņš izmanto bungu vietā, bet par sitamajiem kociņiem savu stipro knābi. Putnu skaņu pasaulē bungošana ieņem īpašu vietu tā raksturīga vienīgi daļai dzeņu kārtas putnu (del Hoyo et al. 2002; Gorman 2011). Bungošanas izcelsme ir cieši saistīta ar šo putnu īpatnējo dzīvesveidu un anatomiju. Tā var būt veidojusies, no kalšanas atzarojoties patstāvīgai uzvedībai tieši skaņu saziņas vajadzībām. Dobjo bungošanas tarkšķu skaņas priekšrocība, līdzīgi kā daudziem zemiem dzeņu saucieniem, acīmredzot ir saistīta ar labāku izplatīšanos un tālāku dzirdamību meža apstākļos (del Hoyo et al. 2002; Gorman 2014). Dzeņi savas bungošanas evolūcijā ir izcilā veidā apguvuši jaunu akustisko nišu, radot savrupu ētera joslu uz pārējo dabas trokšņu un signālu raibā fona. Turklāt noteiktā dzeņu sugu sabiedrībā katrai no skaņām ir sava frekvence zīmīgs bungošanas raksts un skanējums. To veido tādas pazīmes kā sitienu skaits, ritms un ātrums (vienību skaits laikā), kas apvienojas sugai raksturīgā veidā. Arī skaļuma pārmaiņas tarkšķu laikā un to atkārtošanas biežums var noderēt sugu noteikšanā. Kā centīšos parādīt sugu apskatā, atslēga uz dzeņu atšķiršanu pēc bungošanas meklējama tieši vairāku pazīmju apvienojumā. Cilvēks ar pietiekamām iemaņām un labu dzirdi var vismaz daļēji nolasīt dzeņu bungošanas skaņu svītru kodus, pazīstot sugu pēc dabā vai ierakstos dzirdētiem tarkšķiem. Protams, pastāv arī dabiskas individuālās atšķirības starp putniem vienas sugas ietvaros, kas mums klausītājiem no malas šo noteikšanas uzdevumu var mazliet sarežģīt. Tikmēr ticama šķiet iespēja, ka putniem pašiem šīs smalkās variācijas noder, lai savstarpēji personiski pazītu citus dzeņus savā lokā ne tikai pēc izskata vai balsīm, bet arī pēc bungošanas tarkšķiem (Gorman 2011). 1.2. Jēdzieni un apzīmējumi No visiem dzeņu nebalsīgo skaņu signāliem bungošana (angļu val. drumming, vācu Trommeln) ir biežāk un tālāk dzirdamā. Cits, līdzīgi īpatnējs, taču mazāk pazīstams nebalsīgo skaņu veids ir klaudzināšana (angļu val. tapping, vācu Klopfen). Tā raksturīga vairākumam dzeņu sugu, taču parasti ir klusa un neuzkrītoša. Bungošanu un klaudzināšanu mēdz iedalīt sīkāk pēc to skaļuma, ilguma un ātruma, kā arī lomas putnu uzvedībā. Citas dzeņu nebalsīgās skaņas ar signāla lomu ir skaļi spārnu vēzieni un demonstratīva kalšana uztraukuma brīžos. Savukārt par tīšiem skaņas signāliem nav uzskatāmi trokšņi, kuri ir saistīti ar kalšanu barošanās un dobumu veidošanas nolūkos vai ar pārvietošanos, parastu lidojumu ieskaitot. Latviešu valodā vārdam bungošana ir trāpīgi sinonīmi: tarkšķināšana un rībināšana (abi Bērziņš 1930, tarkšķināšana Vilks 1986: 125). Piemēram, citējot Bruno Bērziņu (1930: 118): Vērojot dzeņu darbību, novēroju arī vienu no jau minētām, interesantākām un īpatnējākām parādībām dzeņu dzīvē

noteikšana 23 rībināšanu jeb kā citādi to varētu vēl saukt tarkšķināšanu. Citi autori ap to pašu laiku lietojuši apzīmējumus bungošana un bungošanas tarkšķi (Transehe, Sināts 1936), kas turpmāk pārliecinoši nostiprinājušies gan ornitoloģisko rakstu, gan sarunu valodā. Tomēr, tā kā abi vēsturiskie sinonīmi ir jēdzieniski ietilpīgi un ļauj nošķirt svarīgas skaņu nokrāsas, tos var izmantot kā mnemoniskus apzīmējumus atsevišķu sugu bungošanas skaņām, lai tās varētu vieglāk atcerēties un pazīt. Piemēram, mazais dzenis smalki tarkšķ vai tarkšķina, bet melnā dzilna un trīspirkstu dzenis dobji un skaļi rībina. Protams, ar bungošanu jāsaprot dzeņu uzvedība un darbība vai tās iznākums skaņa. Bungošanas skaņas sastāv no atsevišķiem tarkšķiem, kas saukti arī par kārtām (piem., Baumanis, Klimpiņš 1997, un vietām šajā tekstā). Bungošanas tarkšķis jeb kārta (angļu val. drum, drumburst, drum-roll, roll, vācu Trommelwirbel, Wirbel) sastāv no atsevišķiem sitieniem (angļu val. strike, stroke, vācu Schlag). Lai šo apskatu lieki nesarežģītu ar citu nebalsīgo skaņu piesaukšanu, turpmāk runāšu tikai par dzeņu bungošanu. Izņēmuma veidā vienīgi sugu apskatā pieminēšu interesantu skaņu piemēru, ko ir vērts pazīt, melnās dzilnas klaudzināšanu. Tā ir skaļāka un biežāk dzirdama nekā citu sugu klaudzināšanas skaņas un zīmīgāka ar to, ka tās tuvumā parasti var meklēt topošu vai apdzīvotu šo putnu ligzdošanas dobumu. 1.3. Laiks, vieta un citi apstākļi Tā kā bungošana ir cieši saistīta ar dzeņu ligzdošanas ciklu un teritoriālo uzvedību, tās aktivitātes pacēlums vērojams pavasarī (Gorman 2014). Atšķirības bungošanas fenoloģijā nosaka gan īpatnības katras sugas uzvedībā, gan laikapstākļi acīmredzot īpaši ziemas beigās un pavasara sākumā (Bērziņš 1930). Latvijas apstākļos dzeņu vokālo un nebalsīgo signālu fenoloģiskais raksturs pētīts maz. Divi raksti par šāda veida pētījumiem publicēti pagājušā gadsimta pirmajā trešdaļā, un vairākums novērojumu tajos attiecas uz dižraibo dzeni (Princis 1926; Bērziņš 1930). Pēc abu autoru ziņām, rībināšanas maksimums iekrīt aprīlī (Bērziņš 1930). Vēlāki pašmāju apkopojumi par šo tēmu man nav zināmi. Portālā Dabasdati.lv pieejamo dzeņu novērojumu izmantošanu ticamam ieskatam bungošanas fenoloģijā pagaidām kavē tas, ka bungošana tur nav izdalīta kā patstāvīga pazīme dzeņu sugām un labākajā gadījumā novērotājs to var uzskatīt par pieminēšanas vērtu piezīmēs. Pat dižraibajam dzenim bungošana portālā Dabasdati.lv bija norādīta tikai 24 no 1241 novērojuma laikā līdz 19.01.2016. Skaidrs, ka liela daļa ziņu par bungošanu pazūd noklusējumā, izvēloties kādu no piedāvātajām statusa pazīmēm, piemēram, ligzdošanas sezonas laikā ziņotiem bungojošiem dzeņiem dzied vai biotopā. Dzīvodami samērā nometniecisku dzīvesveidu, dzeņi mēdz reizēm bungot arī ārpus ligzdošanas laika. Piemēram, melno dzilnu tēviņi var bungot rudenī un ziemā, iezīmējot savus barošanās iecirkņus (Gorman 2011). Man ir gadījies dzirdēt vēlu vasarā vai rudenī bungojošus baltmugurdzeņus, tomēr šos dažus nejaušos novērojumus neesmu apkopojis vienuviet. Vispārīgās ziņas par dzeņu bungošanas diennakts ritmiem liecina, ka visbiežāk tā skan rīta stundās, taču otrs pat ja mazāk uzkrītošs sabungošanās vilnis var būt vērojams pievakarē pirms putnu atgriešanās nakšņošanas dobumos (del Hoyo et al. 2002). Izteiktu rīta maksimumu un dienas vidus noklusumu savulaik novērojis arī B. Bērziņš (1930). Lai gan mani novērojumi ir pavisam nesistemātiski, tomēr arī stipri ierobežotā pieredze liecina, ka dzeņi pavasarī tiešām labprāt bungo pievakarē, piemēram, trīspirkstu dzenis un melnā dzilna ap plkst. 16.00 17.00. Tā kā tarkšķu skaļums un tembrs ir atkarīgi ne tikai no putna spēka, bet lielākoties no izmantotās pamatnes (Gorman 2011), acīmredzot bungošanas vietas jeb bungotavas dzeņi izvēlas ļoti rūpīgi atkarībā no to instrumentālajām skaņas īpašībām. Lai gan izmēģināšanai tie var īsi parībināt šur un tur, labas un pārbaudītas bungotavas parasti ir īpašas vietas, kur bungošana atkārtojas pastāvīgi. Bieži tie ir nolauztu zaru gali vai sausu stumbru galotnes (Bergmann et al. 2008). Šo dzeņu dzīves jomu no pavisam tuva skatpunkta ir brīnišķīgi aprakstījis Jānis Ķuze (2007). Labas bungotavas var pamīšus izmantot pat vairāki dažādu sugu dzeņi, kā tas novērots arī Ķemeru dumbrājos, kur dižraibo dzeņu pāra iecienītajā bungotavā sausas apses galotnē to prombūtnes brīžos mēdza uzstāties mazais dzenis. Tāpat arī viena dzeņu pāra iecirknī var atrasties vairākas bungotavas parasti netālu no ligzdošanas un nakšņošanas dobumiem (Ķuze 2007; Gorman 2011). Būtiska loma dzeņu bungošanas varbūtībā ir ne tikai vietai, gada un diennakts laikam. Protams, arī laikapstākļi to var ievērojami ietekmēt dzeņi reti bungo vējainās dienās, kad skaņas izplatīšanās ir traucēta (Gorman 2011). Zīm. autors: T. Račinskis

24 Tas labi saskan ar Latvijā ierakstīto pelēko dzilnu bungošanas skaitlisnoteikšana 2. Latvijā sastopamo dzeņu sugu apskats Lai pareizi aprakstītu svarīgākos Latvijas dzeņu bungošanas skaņu raksturlielumus un salīdzinātu tos ar literatūras ziņām, nolēmu papētīt tuvāk skaņu ierakstus no saviem krājumiem. Trīs sugām (melnā dzilna, vidējais dzenis un mazais dzenis) analīzei izmantoju arī pa vienam citu autoru (A. Celmiņa, I. Folkmaņa; no putni.lv) veiktam ierakstam, bet vidējam dzenim arī vienu ierakstu no xeno-canto.org. Izmantojamiem (gana skaļiem un skaidriem) bungošanas ierakstiem veicu tarkšķu mērījumus ar laika marķieriem programmā Adobe Audition 3.0. Pēc to vērtībām aprēķināju tarkšķu ilgumu, atstarpes starp tiem un tarkšķu skaitu minūtē. Sonogrammās saskaitīju sitienu skaitu tarkšķos, ar acumēra un dzirdes palīdzību novērtēju to ritmu. Rezultātu kopsavilkums iekļauts 1. tabulā. Oscilogrammās (attēli ar skaļuma svārstībām laikā) vērtēju arī skaļuma pārmaiņas tarkšķu ietvaros. Sonogrammu attēlus sagatavoju ar Raven Lite 1.0. Jāpiebilst, ka citādi neesmu nodarbojies ar dzeņu skaņu pētīšanu. Šajā rakstā centos izmantot ierakstu arhīva būtībā gadījuma ierakstu dotās izziņas iespējas, lai ar tām 1. attēls. Pelēkās dzilnas Picus canus bungošanas tarkšķa sonogramma. papildinātu citur rakstīto. Līdz ar to ir jārēķinās, ka manām ziņām ir būtiski trūkumi, piemēram, neliela novērojumu un ierakstu paraugkopa, kā arī bungojošo dzeņu dzimumam nepietiekami pievērstā uzmanība skaņu ierakstīšanas laikā. Apskatā neesmu iekļāvis tītiņu, kas nebungo nemaz (del Hoyo et al. 2002; Gorman 2014) vai vismaz nedara to šā vārda plašākajā nozīmē, radot vien reti dzirdamas un klusas nebalsīgās skaņas intīmos apstākļos pie ligzdas un perējošo partneru nomaiņas laikā (Bergmann et al. 2008; BWPi 2.0). Tāpat šeit izlaidu arī Sīrijas dzeni Dendrocopos syriacus, kura sastapšana Latvijā vēl jāsagaida, kamēr Eiropā šī suga turpina izplatīties uz rietumiem un ziemeļiem (Hagemeijer, Blair 1997; Michalczuk 2014). Sugu sistemātisko secību un zinātniskos nosaukumus esmu lietojis atbilstoši jaunākajam BirdLife International pieņemtajam sarakstam (BirdLife International 2015) ar pagaidām vēl neierastajiem ģinšu jaunajiem nosaukumiem Leiopicus (medius) un Dryobates (minor). 2.1. Pelēkā dzilna Picus canus Bungo abu dzimumu putni tēviņi biežāk nekā mātītes. Par bungošanas pamatu mēdz izmantot ne tikai sausus un skanīgus koku zarus, bet arī cilvēka radītas metāla virsmas. Bungošanas tarkšķis ir 1 2 sekundes ilgs un sastāv no 19 40 sitieniem vienmērīgā ritmā ar ātrumu apmēram 20 sitienu sekundē (Winkler et al. 1995; BWPi 2.0; Bergmann et al. 2008). 1. tabula. Latvijas 1 dzeņu bungošanas tarkšķu raksturlielumi. Suga Pelēkā dzilna Picus canus Melnā dzilna Dryocopus martius Trīspirkstu dzenis Picoides tridactylus Vidējais dzenis Leiopicus medius Mazais dzenis Dryobates minor Baltmugurdzenis Dendrocopos leucotos Dižraibais dzenis Dendrocopos major Ilgums, sek. Sitienu skaits tarkšķī, n 1,1 1,7 (1,4) 23 36 (27,6) 1,8 3,0 (2,1) 32 53 (37,6) 0,8 1,9 (1,4) 12 29 (18,9) 0,8 1,4 (1,1) 12 23 (16,9) 0,5 1,4 (1,0) 10 27 (20,1) 1,6 2,7 (2,3) 26 55 (44,8) 0,4 0,8 (0,6) 8 16 (12,1) Ātrums, sitieni/ 1 sek. Biežums, tarkšķi/ 1 min. Atkārtojums, ik pēc... sek.; no sākuma līdz sākumam Paraugu skaits, n No līdz (vidēji) Tarkšķi Putni Ieraksti 19,1 21,5 (20,1) 16,8 18,0 (17,6) 11,6 16,8 (13,6) 13,1 17,6 (15,9) 18,1 20,7 (19,2) 16,6 21,8 (19,6) 18,0 24,9 (20,5) 0,9 1,8 (1,3) 0,9 4,2 (1,8) 2,0 4,2 (3,5) 6,2 12,4 (9,3) 6,8 15,9 (11,3) 2,4 4,1 (3,2) 4,2 7,4 (6,1) 1 Ar vienu izņēmumu vidējam dzenim viens no diviem analizētajiem ierakstiem ir veikts Beļģijā. 00:10 01:20 (00:41) 00:14 01:37 (00:48) 00:04 00:38 (00:17) 00:02 00:12 (00:05) 00:01 00:26 (00:07) 00:11 00:39 (00:20) 00:04 00:31 (00:10) Tarkšķu pāri (atkārtojumam) 23 3 6 18 18 3 8 10 65 3 7 58 12 2 2 10 48 3 3 45 51 1 2 7 54 60 4 6 54

noteikšana 25 kajiem rādītājiem tarkšķu vidējais ilgums ir 1,4 sekundes, katrā tarkšķī vidēji 27,6 sitieni ar vidējo bungošanas ātrumu 20,1 sitiens sekundē (pilns datu uzskaitījums 1. tabulā). Raksturīga tarkšķa sonogramma redzama 1. attēlā, bungošanas paraugs dzirdams raksta skaņu pielikuma 1. celiņā (sk. saiti ievadā). Sitieni ir spēcīgi un skaļi. Ierakstītie paraugi ir dobji, ar izteikti zemām pamatfrekvencēm (ap 500 Hz) un pēc skaņas rakstura atgādina melnās dzilnas vai trīspirkstu dzeņa bungošanu. Sitienu ritms ir pilnīgi vienmērīgs (sk. sonogrammu), un arī skaļums parasti ir viscaur līdzīgs, sākot ar pirmo tarkšķa sitienu (sk. oscilogrammu 9. attēlā). Sešos izmantotajos ierakstos tark šķu atkārtošanas biežums bija vidēji 1,3 tarkšķi minūtē. Lai gan ierakstīto un analizēto tarkšķu paraugkopa pagaidām ir niecīga, iespējams, ka samērā mazais tarkšķu skaits minūtē pelēkajai dzilnai ir tiešām raksturīgs. Vien melnajai dzilnai tas ir līdzīgs. Pelēkās dzilnas bungošanas tarkšķi ir vidēji ilgi (līdzīgi trīspirkstu dzenim) un ļoti ātri (pēc sitienu skaita sekundē salīdzināmi ar dižraibā dzeņa bungošanas ātrumu). Tomēr trīspirkstu dzeņa tarkšķi ir ievērojami gausāki ar manāmi retinātiem sitieniem un atkārtojas biežāk. 2.2. Zaļā dzilna Picus viridis Bungo reti, tarkšķi ir vāji un samērā klusi (Bērziņš 1930; Winkler et al. 1995; Bergmann et al. 2008; Gorman 2011). Iespējams, var bungot abu dzimumu putni, taču zaļo dzilnu bungošanas skaņas nav pietiekami izpētītas (BWPi 2.0). 2. attēls. Melnās dzilnas Dryocopus martius bungošanas tarkšķa sonogramma. un jebkurā gadījumā parasti pamanāma un nosakāma pēc balss un izskata, nevis pēc bungošanas. 2.3. Melnā dzilna Dryocopus martius Ligzdošanas laika sākumā bungo bieži, visvairāk martā un aprīlī. To dara abu dzimumu putni, tomēr tēviņi biežāk, ar ilgākiem, spēcīgākiem un straujākiem tarkšķiem. Tie parasti ir apmēram 2 3 sekundes ilgi un sastāv no 35 50 sitieniem ar ātrumu apmēram 17 ( ) vai 14 15 ( ) sitienu sekundē. Tarkšķi mēdz būt tik spēcīgi un skaļi, ka cilvēks tos spēj saklausīt līdz pat 2 3 km attālumā tālāk nekā šo putnu balsis. Tarkšķu atkārtojums parasti ir 3 4 reizes minūtē. Abiem dzimumiem kā daļa no pāra putnu uzvedības raksturīga arī skaļa un ritmiska klaudzināšana pie ligzdas dobuma (Winkler et al. 1995; Bergmann et al. 2008; BWPi 2.0; Gorman 2011). Dažu Latvijā ierakstīto bungošanas tarkšķu vidējie rādītāji ir: ilgums 2,1 sekunde, 37,6 sitieni ar vidējo bungošanas ātrumu 17,6 sitieni sekundē (vairāk datu 1. tabulā). Raksturīga tarkšķa sonogramma redzama 2. attēlā, bungošanas un klaudzināšanas paraugi dzirdami skaņu pielikumā, attiecīgi 2. un 7. celiņā (sk. saiti raksta ievadā). Melnās dzilnas bungošanas tarkšķi ir ilgi (līdzīgi baltmugurdzenim), samērā lēni (pēc sitienu skaita sekundē vēl retinātāk bungo vien trīspirkstu dzenis), parasti dobji un spēcīgi, ar pilnīgi vienmērīgu ritmu un viegli krītošu skaļumu. Astoņos izmantotajos ierakstos tarkšķu atkārtošanas biežums bija vidēji 1,8 kārtas minūtē tātad ar visai ilgām atstarpēm. Lai gan tas ir aptuveni divreiz lēnāk, salīdzinot ar literatūras ziņām, tomēr melnās un pelēkās dzilnas bungošanai tiešām ir raksturīgs samērā retināts tarkšķu atkārtojums. Man ir gadījies ierakstīt arī jau pieminēto melnās dzilnas klaudzināšanu. Tā ir zīmīga ar samērā lēni un ilgi, parasti vienā ritmā atkārtotiem, bet ne pārāk skaļiem sitieniem. Man nav zināms neviens Latvijā veikts šīs sugas bungošanas ieraksts, arī citvalstu putnu skaņu noteicēju ierakstos un internetā pieejamie krājumi ir visai trūcīgi. Tāpēc neesmu iekļāvis šeit nevienu bungošanas sonogrammu. Tam būtu arī samērā maza praktiskā nozīme tāpēc, ka šī suga Latvijā mūsdienās ir ļoti reta Sitieni spēcīgi, labās bungotavās tie skan dobji, ar zemām pamatfrekvencēm. Pēc skanējuma var atgādināt trīspirkstu dzeņa vai pelēkās dzilnas bungošanu. Sitienu ritms ir pilnīgi vienmērīgs (sk. sonogrammu), skaļums pakāpeniski nedaudz samazinās tarkšķa laikā, sākot jau no pirmā sitiena. Melnā dzilna Dryocopus martius bungojot. Foto: J. Ķuze / putnubildes.lv

26 noteikšana Klaudzināšanas ātrums var mainīties, taču tik un tā ir daudzkārt lēnāks par bungošanas tarkšķiem manos ierakstos no 2,5 līdz 8,1 sitienam sekundē. Trīs dažādu ātrumu klaudzināšanas sonogrammas skatāmas 3. attēlā, bet vidējā un ātrā klaudzināšana dzirdama arī skaņu pielikumā. Tur pirms putnu maiņas dobuma kalšanai klaudzina (pa koka stumbru blakus skrejai), sagaidot pielidojam, un tad pati aizlido uzsvērti stīviem un švīkstošiem spārniem. Klaudzināšana var ilgt no dažiem sitieniem līdz vismaz pusminūtei nepārtraukti. Tās skaņa ir tik īpatnēja, ka pa gabalu var atgādināt cilvēka darbošanos ar āmuru. 2.4. Trīspirkstu dzenis Picoides tridactylus Bungo abu dzimumu putni, varbūt retāk. Tarkšķi vidēji ilgst ap 1,3 sek. un sastāv apmēram no 20 sitieniem, atkārtojums ir 3 4 kārtas minūtē. Sitienu ritms uz tarkšķa beigām viegli paātrinās, skaļums ir vienmērīgs (Winkler et al. 1995; Bergmann et al. 2008; BWPi 2.0; Gorman 2011). Latvijā ierakstīto bungošanas tark šķu pazīmes ir līdzīgas: ilgums vidēji 1,4 sekundes, caurmērā 18,9 sitieni ar vidējo bungošanas ātrumu 13,6 sitieni sekundē (vairāk datu 1. tabulā). Tātad trīspirkstu dzenis ir lēnākais bungotājs ar raksturīgi retinātiem tarkšķiem, kuros viegli saklausāmi atsevišķi sitieni un to atstarpes. Droši vien, ka tieši ritma dēļ šīs sugas bungošana literatūrā tiek apzīmēta kā graboša. Pašmāju ierakstos tarkšķu ritms bija vai nu pilnīgi vienmērīgs, vai mazliet ātrāks pēdējo sitienu laikā iespējams, tās var būt individuālas putnu atšķirības. Raksturīga tarkšķa sonogramma redzama 4. attēlā, bungošanas paraugi dzirdami skaņu pielikuma 3. celiņā (sk. saiti ievadā). 3. attēls. Trīs melnās dzilnas Dryocopus martius atšķirīga ātruma klaudzināšanas paraugu sonogrammas. Klaudzieniem atbilst garenās joslas attēlu apakšā, fonā dažādu sugu saucieni, ieskaitot melnās dzilnas ķiukstēšanu trešajā paraugā. Pilns ieraksts ar otro un trešo paraugu klausāms šā raksta skaņu pielikumā. 4. attēls. Trīspirkstu dzeņa Picoides tridactylus bungošanas tarkšķa sonogramma. Septiņos ierakstos tarkšķu atkārtojuma biežums bija vidēji 3,5 kārtas minūtē, kas ir viduvējs rādītājs, salīdzinot ar citām sugām, un vistuvākais baltmugurdzenim. Tā arī ir vienīgā šo sugu līdzība, par spīti salīdzinājumiem literatūrā (BWPi 2.0; Bergmann et al. 2008, u.c.), tāpēc ka baltmugurdzenis bungo gandrīz divreiz ilgāk, daudz ātrāk un ar izteiktu ritma kāpinājumu. Otra suga, ar ko mēdz salīdzināt trīspirkstu dzeņa bungošanu, ir melnā dzilna, gan pareizi piebilstot, ka tās tarkšķi ir aptuveni divas reizes ilgāki. Trīspirkstu dzeņa tarkšķi ir aptuveni tikpat ilgi kā pelēkajai dzilnai, taču tā pilnīgi pretēji ir viena no ātrākajām bungotājām un līdz ar to viegli atšķirama.

noteikšana 27 2.5. Vidējais dzenis Leiopicus medius Izplatītākais viedoklis par šo sugu ir tāds, ka vidējie dzeņi bungo ļoti reti. To bungošanas tarkšķi tiek raksturoti diezgan vispārīgi kā samērā lēni (Winkler et al. 1995; Bergmann et al. 2008). Ziņas par tarkšķu ilgumu un ritmu ir ļoti trūcīgas. Vienā piemērā minētas vidēji 1,3 sekundes ilgas kārtas ar caurmērā 25,6 sitieniem katrā un ar tarkšķu atkārtojuma biežumu 6 12 reizes minūtē. Mēdzot bungot arī mātītes (BWPi 2.0). Vienīgais bungošanas paraugs (Schulze, Dingler 2007), ko atradu sev pieejamos putnu skaņu kompaktdisku izdevumos, pēc tuvākas noklausīšanās un sonogrammu izpētes izrādījās iespējami kļūdains pēc skanējuma un mērījumiem tas atbilst mazajam dzenim. Arī putnu balsu ierakstu portāla xeno-canto. org krājumos, meklējot pēc atslēgas vārda drum pie skaņas veida vai piezīmēs, 29.02.2016. atradu tikai piecus ierakstus it kā ar vidējā dzeņa bungošanu. No tiem izmantojams izrādījās tikai viens ieraksts ar vairākiem tarkšķiem (Peter Boesman, XC281296; pieejams www.xenocanto.org/281296) to esmu šeit izmantojis, lai raksturotu bungošanu. Otrs izmantotais ieraksts ir unikāls ar to, ka veikts Latvijā (to ierakstījis A. Celmiņš; skaņa pieejama interneta vietnes putni.lv balsu sadaļā un sugas lappusē, tāpēc šā raksta skaņu pielikumā nav iekļauta). Diemžēl arī oriģinālais ieraksts ir ļoti īss tikai ar diviem tarkšķiem; pirmā tarkšķa sonogramma redzama 5. attēlā. Abu salīdzināto ierakstu tarkšķi izrādījās līdzīgi attiecīgi to ilgums ir vidēji 1,0 un 1,3 sekundes, caurmērā 16,1 un 21 sitiens ar abos gadījumos vienādu vidējo bungošanas ātrumu 15,9 sitieni sekundē (datu kopsavilkums 1. tabulā). Tātad īsas līdz vidēji ilgas, retinātas kārtas ar samērā mazu sitienu skaitu. Abos gadījumos tarkšķi bija lēnāki sākumā un viegli paātrinājās uz beigām (sk. 5. attēlu). Pēc garuma šie tarkšķi bija līdzīgākie mazā dzeņa kārtām, taču pārliecinoši atšķīrās no šīs sugas ar pieaugošo ātrumu un lēno ritmu (vēl lēnāk bungo vienīgi trīspirkstu dzenis). Interesanti, ka abos ierakstos skaidri neparādās citur minētais vidējā dzeņa tarkšķu divdaļīgums (Bergmanis 2009; LOB 2002), kamēr tāds mēdz būt raksturīgs bungošanas tarkšķu garuma ziņā līdzīgajam mazajam dzenim. Jau agrāk izteiktas aizdomas, ka daļa no publicētajiem un par vidējo dzeņu bungošanu uzdotajiem ierakstiem patiesībā var būt mazo dzeņu skaņas (Turner 2012). Tāpēc divdaļīgumu tomēr nav ieteicams izmantot kā vidējā dzeņa bungošanas pazīmi (M. Bergmanis, pers. komentārs). Nepārsteidz, ka ticami dokumentētu vidējā dzeņa bungošanas pierādījumu trūkums veicina atsevišķu autoru šaubas par vidējā dzeņa bungošanu vispār, tostarp šai sugai kļūdaini piedēvētu skaņu ierakstu atspēkošanu un pārmetumus citiem par nekritisku atsaukšanos uz nepārbaudītām literatūras ziņām (Turner 2012). Lai gan ticamu ierakstu tiešām pietrūkst, tik kategoriskam noliegumam ir grūti pievienoties, īpaši tāpēc, ka reti novērotā un vēl retāk ierakstītā vidējā dzeņa bungošana var būt tie izņēmumi, kas tikai apstiprina kopējo likumsakarību. Proti, ka šai sugai bungošana ir relikta jeb atavistiska (latviski sakot, izzūdoša) uzvedība (BWPi 2.0), ko saziņas vajadzībām gandrīz pilnībā aizstājusi balss dziesma. Aizstāšanas iemesls var būt samazināta kalšanas nozīme sugas dzīvesveidā un ar to saistītās anatomiskās pārmaiņas. Piemēram, par varbūtējo iemeslu, kāpēc vidējais dzenis izvēlas samērā mīkstu (kaltušu) koksni dobumam, nosaukti relatīvi vājie kakla muskuļi un knābis (BWPi 2.0). Tas saskan arī ar M. Bergmaņa viedokli, ka vidējā dzeņa bungošana ir uzvedības atavisms, kas šai sugai varētu būt apgrūtinoša vai neefektīva (pers. komentārs). Iespējams, ka līdzīgu evolucionāro ceļu savā barošanās un saziņas uzvedībā mērojusi arī zaļā dzilna, lielā mērā atsakoties gan no kalšanas, gan bungošanas. Par tītiņu varu tikai minēt, vai tas ir paspējis atteikties no bungošanas vēl senāk vai vispār to nekad nav apguvis. Lai nu kā, vidējo dzeņu bungošanas jautājums ir atsevišķa pētījuma un stāsta vērts. 2.6. Mazais dzenis Dryobates minor Tarkšķi ir vienmērīgi un vidēji gari, ap 1 1,5 sekundes ilgi, sastāv no vidēji 25 26 sitieniem un seko cits citam ar atkārtojuma ātrumu līdz 14 kārtām minūtē. Bungo abu dzimumu putni, tarkšķu virknes ir īsākas un ar ilgākiem pārtraukumiem starp kārtām (Winkler et al. 1995; Bergmann et al. 2008; BWPi 2.0). Bungošanas ātrums 20 sitienu sekundē, tarkšķi skan klusāk, augstāk un trauslāk nekā dižraibajam dzenim (BWPi 2.0), divi tarkšķi var strauji sekot viens otram pēc niecīga pārtraukuma (Jonsson 1992; Svensson et al. 2009). 5. attēls. Vidējā dzeņa Leiopicus medius bungošanas tarkšķa sonogramma. Latvijā ierakstīto bungošanas tarkšķu vidējie rādītāji: ilgums 1,0 sekunde, satur 20,1 sitienu, bungošanas

28 noteikšana ātrums 19,2 sitieni sekundē (vairāk datu 1. tabulā). Raksturīga tarkšķa sonogramma redzama 6. attēlā, bungošanas paraugi dzirdami skaņu pielikuma 4. celiņā (sk. saiti ievadā). Tātad mazā dzeņa tarkšķi ir nedaudz garāki nekā dižraibajam dzenim, līdzīgi dažiem zināmajiem vidējā dzeņa tarkšķiem un īsāki par citu sugu bungošanas kārtām. Pēc vidējā bungošanas ātruma mazais dzenis ir saraksta augšgalā, īpaši neatpaliekot no baltmugurdzeņa, pelēkās dzilnas un dižraibā dzeņa. Atbilstoši literatūras ziņām, arī mūsu mazie dzeņi visātrāk atkārto tarkšķus vidēji 11,3 reizes minūtē. Tikai divi no 48 tarkšķiem trīs dažādu putnu ierakstos sekoja viens otram ar ļoti īsu (0,4 s.) pārtraukumu, citos gadījumos klusums starp blakus tarkšķiem bija 1 25 (vidēji 7, n=44) sekundes ilgs. Acīmredzot tarkšķu divdaļīgums nav tik bieža un nemainīga šīs sugas bungošanas pazīme. Pēc M. Bergmaņa vērtējuma, divdaļīgi ir mazākā daļa no visiem mazo dzeņu tarkšķiem (pers. komentārs). Toties būtiska pazīme ir pilnīgi vienmērīgs sitienu ritms visā tarkšķa laikā. Skaļums var būt vienmērīgs vai viegli svārstīgs. Tā kā sitienu spēks ir mazs, tarkšķu pamatfrekvences ir samērā augstas (ap 1,5 KHz) un skanējums ir tembrāli viegls, pat trausls pretēji citu dzeņu sugu vairāk vai mazāk dobjajai bungošanai. Līdz ar to šīs sugas bungošanu tiešām var apzīmēt, izmantojot šim gadījumam tik atbilstošo sinonīmu, kā tarkšķināšanu. 2.7. Baltmugurdzenis Dendrocopos leucotos Bungo abu dzimumu putni, tarkšķi var būt īsāki nekā. Kārtas ir ilgas, vidēji 1,6 2,2 sek. garas, sastāv no apmēram 30 40 sitieniem un raksturīgi paātrinās uz beigām, vienlaikus samazinoties skaļumam. Atkārtojuma biežums parasti ir 3 4 tarkšķi minūtē. (Winkler et al. 1995; Bergmann et al. 2008; BWPi 2.0). Līdzīgi ir arī Latvijā ierakstītās bungošanas galvenie rādītāji tarkšķu vidējais ilgums ir 2,3 sekundes, tarkšķī vidēji 44,8 sitieni ar vidējo bungošanas ātrumu 19,6 sitieni sekundē (vairāk datu 1. tabulā). Raksturīga tarkšķa sonogramma redzama 7. attēlā, un bungošanas paraugs dzirdams raksta skaņu pielikuma 5. celiņā (sk. saiti ievadā). Tarkšķu atkārtojuma biežums bija vidēji 3,2 reizes minūtē. 6. attēls. Mazā dzeņa Dryobates minor bungošanas tarkšķa sonogramma. 7. attēls. Baltmugurdzeņa Dendrocopos leucotos bungošanas tarkšķa sonogramma. 8. attēls. Dižraibā dzeņa Dendrocopos major bungošanas tarkšķa sonogramma. Protams, šai sugai tik zīmīgajā veidā tarkšķu ātrums pakāpeniski pieaug un skaļums vienmērīgi sarūk uz beigām. Baltmugurdzeņa bungošanu ir grūti sajaukt ar citām dzeņu sugām. Pēc tarkšķu ilguma līdzīgajai melnajai dzilnai ir pilnīgi vienmērīgs bungošanas ritms. Vairākās grāmatās nekritiski piesauktais salīdzinājums ar trīspirkstu dzeni kā vislīdzīgāko un iespējami sajaucamo (Jonsson 1992; Winkler et al. 1995; Svensson et al. 1999; Bergmann et al. 2008; BWPi 2.0) ir noraidāms kā maldinošs, jo trīspirkstu dzeņa tarkšķi ir pusotru līdz divas reizes īsāki, daudz lēnāki un ar daudz vienmērīgāku ritmu, bez izteikta paātrinājuma visa tarkšķa garumā. 2.8. Dižraibais dzenis Dendrocopos major Abu dzimumu putni bungo, sākot no ziemas beigām līdz mazuļu izvešanas laikam. Tarkšķi ir īsi vidēji 0,6 sekundes, sastāv no 5 20 sitieniem un uz beigām nedaudz paātrinās, to atkārtojums ir 6 10 reizes minūtē. Nereti bungo pa mākslīgas izcelsmes pamatnēm metāla stabiem u. tml. (Winkler et al. 1995; Bergmann et al. 2008).

noteikšana 29 A B C D E F 9. attēls. Sešu dzeņu sugu bungošanas ierakstu oscilogrammas jeb skaļuma svārstību attēlojums vienu minūti ilgiem paraugiem (pirmā puse no šā raksta skaņu pielikumā iekļautajiem bungošanas ierakstiem). A melnā dzilna Dryocopus martius, B pelēkā dzilna Picus canus, C baltmugurdzenis Dendrocopos leucotos, D trīspirkstu dzenis Picoides tridactylus, E dižraibais dzenis Dendrocopos major, F mazais dzenis Dryobates minor. Papildus atšķirīgajam tarkšķu atkārtošanas biežumam redzamas skaļuma pārmaiņas to ietvaros krītošs skaļums, tarkšķiem izskanot klusāk (A, C un E; diemžēl attēla mērogs neļauj saskatīt šo kritumu ārkārtīgi īsajiem dižraibā dzeņa tarkšķiem), izteikti vienmērīgs (B) un samērā vienmērīgs, ar vieglu pieaugumu vai mazām svārstībām vidū (D un F). Protams, uzskatāmi redzami arī tarkšķu salīdzinošie garumi. Latvijā ierakstīto bungošanas tarkšķu vidējie rādītāji: ilgums ir 0,6 sekundes, 12,1 sitiens, bungošanas ātrums 20,5 sitieni sekundē. To atkārtojumu biežums ir vidēji 6,1 reize minūtē (sk. arī 1. tabulu). Raksturīga tarkšķa sonogramma redzama 8. attēlā, bungošanas paraugi dzirdami skaņu pielikuma 6. celiņā (sk. saiti ievadā). Dižraibais dzenis ir viens no biežāk dzirdamajiem un vieglāk pazīstamajiem bungotājiem. Tā tarkšķi ir ļoti īsi, visīsākie vidēji gandrīz divreiz īsāki nekā mazajam dzenim, ap trim reizēm īsāki nekā pelēkajai dzilnai un trīspirkstu dzenim, kamēr melnās dzilnas un baltmugurdzeņa tarkšķi ir caurmērā četras reizes ilgāki. Tāpat dižraibais dzenis ir ātrākais bungotājs pēc sitienu skaita sekundē līdz 25 reizēm sekundē. Līdz ar to atsevišķo sitienu skaņas tarkšķī var būt grūti izšķiramas un šķietami teju vai saplūst. Ar citām šeit aprakstītajām dzeņu sugām nav sajaucams. No citiem Eiropas dzeņiem dižraibajam dzenim līdzīgākais ne tikai pēc izskata, bet arī bungošanas ziņā ir Sīrijas dzenis. Tā tarkšķi ir nedaudz garāki (vidēji ap 1 sek. ilgi), ar izteikti pieaugošu sitienu ātrumu visa tarkšķa laikā (Winkler et al. 1995; BWPi 2.0) līdzīgi kā baltmugurdzenim. 2.9. Aprakstīto sugu salīdzinājums Uzskatāmam priekšstatam par dzeņu bungošanas tarkšķu atkārtojuma biežumu un mēroga iespēju robežās arī par skaļuma pārmaiņām tarkšķu ietvaros 9. attēlā ir iekļautas oscilogrammas ar 1. minūti no katra sešu sugu bungošanas ieraksta, kas klausāmi raksta skaņu pielikumā (http://ejuz.lv/bungosana). Tie sakārtoti pieaugošā tarkšķu atkārtošanas secībā, lai gan jāsaprot, ka dabā katrai no šīm sugām vienmēr pastāv bungošanas biežuma atkāpes vienā un otrā virzienā.

30 noteikšana 3. Noslēgums Vienkāršākā pieeja nepazīstama bungojoša dzeņa sugas noteikšanai dabā ir pietuvoties, putnu neiztraucējot, un to apskatīt. Ja tas tomēr neizdodas vai ir darīšana ar ierakstītu bungošanas skaņu, tā jāvērtē pēc dažām galvenajām pazīmēm tarkšķa ilguma, sitienu ātruma, ritma un skaļuma noturības vai pārmaiņām, skaņas augstuma un tembrālajām īpašībām, kā arī tarkšķu atkārtošanās biežuma. Apvienojot vismaz divas trīs no šīm pazīmēm, parasti bez lielām grūtībām būs iespējams pazīt dzeni līdz sugai. Protams, lauka apstākļos nav iespējams izmērīt tarkšķu ilgumu vai saskaitīt sitienu skaitu tajos. Atliek paļauties uz dzirdi, kas ir gana labs palīgs dzeņu noteikšanā, un to var ievērojami uzlabot ar katru jaunu klausīšanās reizi. Dzirdes uztveres kalibrēšanai ieteicams klausīties pieejamos skaņu ierakstus ar dzeņu bungošanu neklātienē, kā arī droši noteiktus, labi apskatītus putnus dabā. Viens bungojošs dižraibais dzenis un kāda melnā dzilna vai baltmugurdzenis jau sniegs labu priekšstatu par ļoti īsu un ļoti ilgu tarkšķi. Pārējais ir pieredzes un zināšanu jautājums. Tas, ko laukā vai mežā tomēr var darīt, ir uzņemt laiku no tarkšķa līdz tarkšķim vai nu rokas pulkstenī, vai ar tālruņa hronometru. Kā jau esmu minējis iepriekš, tarkšķu atkārtojumam var būtu papildu pazīmes loma sugas noteikšanā. Turklāt var ausīties arī pēc citām uzvedinošām skaņām bungošanas starplaikos nereti dzirdamas arī dzeņu balsis. Arī tad, kad bungotāji ir pazīstami, der atcerēties, ka dzeņiem mēdz bungot abu dzimumu putni, tostarp pāra putniem bungojot reizē duetā, katram no savas bungotavas. Dzeņiem ar lielākiem ligzdošanas iecirkņiem, piemēram, melnajai dzilnai, pat palielā attālumā viens no otra bungojoši putni var piederēt vienam un tam pašam pārim. Citiem vārdiem, tāda divkārša bungošana ne vienmēr nozīmēs, ka tie ir Dižraibais dzenis Dendrocopos major bungojot. Foto: J. Ķuze / putnubildes.lv 10. attēls. Melnās dzilnas Dryocopus martius bungošanas tarkšķa sonogramma no ieraksta, ko šajā nodaļā pausto ieteikumu pārbaudīšanai veicu dabā 10.03.2016. plkst. 17.06 ar viedtālruni Samsung S5mini, stāvot apmēram 100 m attālumā no kokā bungojošā putna. Ļoti vāji, tomēr samanāmi 1,8 s ilga vienmērīga tarkšķa sitieni, ko skaņu apstrādes programmā pat var saskaitīt (32). Pirms tam, no plkst. 16.40, ar tālruņa hronometru uzņēmu dalīto laiku no tarkšķa līdz tarkšķim. To atkārtošanās intervāls ik pēc 00.37 01.37 (vidēji ik pēc 01.03), zīmīgi reti šai sugai.

noteikšana 31 divu pāru vai ligzdošanas iecirkņu putni gluži tāpat kā divu netālu dziedošu tītiņu gadījumā (arī šiem dzeņiem to dara abu dzimumu putni). Šis apsvērums jāpatur prātā, veicot ligzdojošo putnu uzskaites dažādu monitoringa programmu vai vietu faunas novērtējumu nolūkos un pēc tam novērtējot ligzdojošo pāru skaitu. Jau agrāk esmu ieteicis izmantot vienkāršākās un ikvienam pieejamās sadzīves ierīces mobilos tālruņus, fotoaparātus vai diktofonus (piem., Račinskis 2014, 2015) putnu skaņu ierakstīšanai. Arī dzeņu gadījumā iedrošinu izmantot skaņas ierakstīšanu, lai saglabātu paraugus vēlākai sugas noteikšanai vai vienkārši savam priekam un mācīšanās nolūkos (10. attēls). Ja mājas apstākļos noteikt sugu neizdodas, ierakstus var ievietot vai nu portālā dabasdati.lv, vai xeno-canto.org, kā arī kopīgot, izmantojot citus interneta rīkus, vai sūtīt pieredzējušiem kolēģiem. Nobeiguma īpašais novēlējums pavasarī sevišķi uzmanīgi vērot vidējos dzeņus un censties iegūt jaunus pierādījumus par šo putnu bungošanu, vislabāk skaņas vai videoieraksta veidā. Par šo un citiem ar putnu skaņu pasauli saistītiem jautājumiem mani var sasniegt pa e-pastu: edmunds@lob.lv. Piemēram, ar piezīmēm par šo rakstu. Pateicības Paldies Agnim Bušam, Kasparam Funtam, Ruslanam Matrozim, Aivaram Petriņam un Jānim Priedniekam par atbalstu manis meklēto rakstu atrašanā, un sevišķi Mārim Strazdam par laipno iespēju izmantot viņa ornitoloģisko bibliotēku un vērtīgiem ieteikumiem literatūras avotu apzināšanā. Īpašs paldies Madaram Bergmanim, Jānim Ķuzem un Agrim Celmiņam par raksta uzmetuma izskatīšanu, komentāriem un ieteikumiem tā uzlabošanai. Paldies Agrim arī par atļauju izmantot unikālo vidējā dzeņa bungošanas ieraksta oriģinālu. Autora adrese: edmunds@lob.lv Literatūra Baumanis J., Klimpiņš V. 1997. Putni Latvijā. Zvaigzne ABC, Rīga. Bergmanis M. 2009. Vidējā dzeņa uzdotās mīklas. Putni dabā 2009/1: 18 19. Bergmann H.H., Helb H.W., Baumann S. 2008. Die Stimmen der Vogel Europas. Aula Verlag, Weibelsheim. Bērziņš B. 1930. Dzeņu dzīve. Daba 3: 115 121. BirdLife International 2015. The BirdLife checklist of the birds of the world: Version 8. http://www. birdlife.org/datazone/userfiles/file/species/ Taxonomy/BirdLife_Checklist_Version_80.zi. BWPi 2.0. Birds of the Western Palearctic interactive. DVD-ROM, BirdGuides (2009). Gorman G. 2011. The Black Woodpecker: a monograph on Dryocopus martius. Lynx Edicions, Barcelona. Gorman G. 2014. Woodpeckers of the World: The Complete Guide. Christopher Helm. Grigulis K. 1964. Putnu grāmata. Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga. Hagemeijer E.J.M., Blair M.J. (eds.) 1997. The EBCC Atlas of European Breeding Birds: Their Distribution and Abundance. T & AD Poyser, London. Hoyo, del, J., Elliott A., Sargatal J. (eds.) 2002. Handbook of the Birds of the World. Vol. 7. Jacamars to Woodpeckers. Lynx Edicions, Barcelona. Jonsson L. 1992. Birds of Europe, with North Africa and the Middle East. Christopher Helm, London. Ķuze J. 2007. Aci pret aci ar bungojošiem dzeņiem. Putni dabā 2007/1: 22 24. LOB 2002. Latvijas meža putni. 2. izdevums. Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Rīga. Michalczuk J. 2014. Expansion of the Syrian Woodpecker Dendrocopos syriacus in Europe and Western Asia. Ornis Polonica 55: 149 161. Princis C. 1926. Sur le tambourinage des pics. LŪ sal. anat. un eksp. zool. inst. darbi. 16: 4. Račinskis E. 2014. Uzsākam dzelteno stērstu dialektu pētījumu. Putni dabā 2014/2: 22 23. Račinskis E. 2015. Dzelteno un dārza stērstu dialektu pētījums. Putni dabā 2015/2: 11 13. Schulze A., Dingler K.H. 2007. The Bird Songs of Europe, North Africa and the Middle East. 819 Species, 17 Audio-CDs. Musikverlag Edition AMPLE. Svensson L., Mullarney K., Zetterström D. 2009. Collins Bird Guide: The Most Complete Field Guide to the Birds of Britain and Europe. 2nd revised and enlarged edition. Harper Collins, London. Transehe N., Sināts R. 1936. Latvijas putni. Mežu departamenta izdevums, Rīga. Turner K. 2012. The case against drumming in Middle Spotted Woodpecker. Wildlife Sound, Vol. 12, No. 3 (Spring): 51. Vilks K. 1986. Atmiņas par putniem. Zinātne, Rīga. Winkler H., Christie D.A., Nurney D. 1995. Woodpeckers: A Guide to the Woodpeckers, Piculets and Wrynecks of the World. Pica Press. Summary Drumming of Latvian Woodpeckers /Edmunds Račinskis/ The most common non-vocal sounds produced by woodpeckers are reviewed here based both on published information and on preliminary analysis of sound recordings of drumming. Species specific variation in the main drum-roll parameters (duration, total and relative number of strokes, rhythmic and amplitude patterns, number of rolls per minute) is characterized for hints in identification. Typical drum-roll sonograms are provided (Figs. 1-2, 4-8) for seven woodpecker species, including the Middle Spotted Woodpecker for which there exists only scant documentation of drumming sounds. Nevertheless, two publicly available recordings (one from Belgium, and one from Latvia) for this species have rather similar roll patterns with a mean duration of 1.0 and 1.3 seconds, with 16.1 and 21 strokes each on average respectively, and a consistent speed of drumming at 15.9 strokes per sec. in both cases (full data summary in Table 1). In addition, the tapping sounds are briefly introduced by an example of the Black Woodpecker (Fig. 3). A sound supplement to the article is available for listening at http://ejuz.lv/bungosana, with recordings of typical drumming of six Latvian woodpecker species, and tapping of the Black Woodpecker.

32 interesantākie novērojumi Baltgalvas zilknābis Oxyura leucocephala jauna putnu suga Latvijā Ritvars Rekmanis 2015. gada 12. oktobrī pēc darba skolā kopā ar draudzeni nolēmām apmeklēt Rimzātu zivju dīķus Kuldīgas apkārtnē. Laiks bija saulains ar nelielu ZA vēju. Dīķos uzturējās liels skaits pīļu, ķīvīšu un gārņu. Aptuveni pēc pusotru stundu ilgas vērošanas nolēmām doties uz Skrundas zivju dīķiem. Skrundā iebraucām divas stundas pirms saulrieta. Piebraucām pie pirmā un otrā dīķa, kurus var pārskatīt no galvenā ceļa (dambja), kas pietuvojas dīķiem no Rūnaišu ciema. Pirmais dīķis ir 26,5 ha liels un bija daļēji nolaists. Tajā uz sēres atpūtās daži simti lielo ķīru un ap divdesmit sudrabkaiju. Tā kā neviena krāsainā kājas gredzena kaijām nebija, pievērsos otrajam dīķim. Otrais dīķis ir daudz lielāks, vairāk nekā 100 ha liels, un bez nopietnas tehnikas tālāk esošos putnus ir grūti noteikt. Dīķis nebija nolaists, tomēr ūdens līmenis bija zems (ne vairāk par metru). Dīķī uzturējās trīs sugu gulbji, zivju gārņi, lielie baltie gārņi, daži jūraskraukļi, cekuldūkuri, lielās gauras, lauči un liels skaits pīļu. Apkārtnē medīja divi jaunie jūras ērgļi, kuri ik pa laikam uzcēla gaisā pīles. Peldpīles vairāk uzturējās dīķa perifērijā, tāpēc ka tur ūdens līmenis bija zemāks. Turpretī nirpīles vairāk uzturējās dīķa centrālajā daļā. Kopā uzskaitīts ap 1000 meža pīļu, 3 pelēkās pīles, 28 gaigalas, 16 platknābju, 23 garkakļi, 84 krīkļi, 103 baltvēderi, 40 brūnkakļu, 75 cekulpīles, 12 ķerras un 1 melnās pīles mātīte. Secīgi izskatot pīļu baru dīķa centrālajā daļā ar teleskopu, starp pīlēm pamanīju uzpeldam baltu bumbiņu, pēc tam tā pazuda. Tā kā vēja dēļ ūdens viļņojās, pirmajā brīdī nodomāju, ka tas ir pludiņš vai putuplasta gabals. Tad bumbiņa atkal parādījās un pazuda. Nomainīju palielinājumu un tieši vēroju vietu, kur objekts redzēts pēdējo reizi. Kad bumbiņa uznira trešo reizi, sapratu, ka tā ir putna galva, tāpēc ka varēja saskatīt tumšo knābi un brūno rumpi. Putns atkal ienira. Uzreiz sapratu, ka tā ir viena no Oxyura ģints sugām. Tā kā putnu noteicēja man līdzi nebija, zvanīju Uģim Piterānam, lai precizētu sugu. Vēroju putnu vairākas minūtes un redzēju visas raksturīgās Baltgalvas zilknābja Oxyura leucocephala tēviņš Skrundas dīķos 2015. gada 13. oktobrī. Foto: A. Mankus / ainars.net pazīmes lielo, balto, apaļo galvu ar melnu cepurīti, strupo, tumšo knābi ar pauguru, brūno, dziļi iegremdēto ķermeni un stāvo asti. Putns visu laiku aktīvi nira. Konsultējoties ar Uģi, noskaidroju, ka tas ir baltgalvas zilknābis Oxyura leucocephala, nevis baltvaigu zilknābis Oxyura jamaicensis, kas ir Ziemeļamerikas suga un Eiropā bieži tiek turēta nebrīvē zooloģiskajos dārzos un privātās kolekcijās. Tā kā putni mēdz izbēgt, pastāv reāla iespēja tos novērot arī savvaļā. Putns atradās aptuveni 500 m attālumā, tāpēc 60 reižu palielinājumā tas bija labi apskatāms. Lai uzņemtu puslīdz kvalitatīvas fotogrāfijas, ar esošo aparatūru nepietika. Cerībā uz labāku fototehniku draudzene sazvanīja kolēģus no Skrundas. Tomēr, nākamajā dienā saņemot fotogrāfijas, secināju, ka ar digitālo fotokameru uzņemtie attēli ir daudz kvalitatīvāki. Putnu vērojām līdz krēslai un tad devāmies tālāk uz Rudbāržiem. Fotogrāfijas tajā pašā vakarā aizsūtīju Kārlim Milleram. Par sugas piederību šaubu vairs nebija, tomēr jautājums par putna izcelsmi palika atklāts. Izplatības areālā ir četras nodalītas populācijas Spānija (1500 pāru), Ziemeļāfrika (200 300 pāru; Wetlands International 2002), Tuvie Austrumi līdz Centrālāzija (2500 5000 pāru) un Mongolija / Ķīna (<20 pāru; Kear 2005). Ģeogrāfisku variāciju nav (Reeber 2015). Baltgalvas zilknābis ir globāli apdraudēta suga (Birdlife International 2004). Populācijas skaits pasaulē 20. gs. sākumā bijis vārāk nekā 100 000 putnu (Green, Hunter 1996). Pašlaik izplatība ir sadrumstalota un kopējais skaits ir samazinājies līdz 8000 13 000 putnu. Centrālāzijas populāciju veido Kazahstāna, Afganistāna, Irāna, Irāka, Azerbaidžāna, Turcija (250 pāru), Krievija (100 pāru) un Armēnija (20 pāru). Tomēr šobrīd tā piedzīvo strauju skaita kritumu, tāpat kā Mongolijas/Ķīnas populācija (Birdlife International 2004;

interesantākie novērojumi 33 7 6 5 4 1.attēls. Novērojumu skaits Eiropā (1947 2015; n=111; autora apkopotie dati). 3 2 1 0 Li, Mundkur 2003). Suga agrāk ligzdojusi, bet tiek uzskatīta par izzudušu Francijā, Itālijā, Ungārijā, lielākajā daļā Balkānu valstu, Izraēlā, Ēģiptē, Ukrainā u. c. (Kear 2005). Lielākos draudus rada cilvēka saimnieciskā darbība, iznīcinot ligzdošanas un ziemošanas vietas, nekontrolētas medības, kā arī krustošanās ar baltvaigu zilknābi. Par baltgalvas zilknābja aizsardzību un apdraudošajiem faktoriem sīkāk var lasīt Putni dabā 2007/2 3 numurā (Gulbe 2007). Suga ziemo plašā reģionā no Indijas līdz Spānijai. Eiropā lielākās ziemojošo putnu koncentrācijas vietas atrodas Turcijā (10 000 putnu), Spānijā (3000), Krievijā (2000 3000), Grieķijā (1000) un Bulgārijā (700). Rumānijā ziemo 50 700 putnu (BirdLife International 2004), tomēr pēdējo sešu gadu laikā ziemošanas vietās nav konstatēts vairāk par 20 putniem (Asociatia OTUS 2013). Atsevišķi putni vai nelielas grupas regulāri ziemo Ukrainā (1 8), Albānijā (1 4), Itālijā (5 10), Kiprā (1 14), Gruzijā (1 10) un Maķedonijā (Hughes et al. 2005). Baltgalvas zilknābis ir rets maldu viesis Rietumu un Centrāleiropā. Rietumeiropas putnu izcelsme nav precīzi zināma (Ibērijas vai austrumu; Reeber 2015). Konstatēts Lietuvā (1), Slovēnijā (1), Čehijā (2), Slovākijā (2), Dienvidslāvijā (4), Beļģijā (6), Šveicē (11), Austrijā (11), Portugālē (12), Polijā (16), Nīderlandē (17), Lielbritānijā (23), Francijā (35), Ungārijā (37), Vācijā, Maltā, Horvātijā, Bosnijā un Hercogovinā. Nav konstatēts Islandē, Norvēģijā, Zviedrijā, Igaunijā, Somijā, Dānijā, Baltkrievijā, Īrijā, Luksemburgā, Moldovā, Gibraltārā, Andorā un Monako (informācija no Reto putnu komisijām Eiropā). Ne visās valstīs baltgalvas zilknābis sugu sarakstos iekļauts kā dabiskas izcelsmes putns. Lietuvā viena mātīte novērota 2005. gada 10. augustā Kretingas rajonā, Lazdinieku ūdenskrātuvē (Jusys 2009) tikai 10 km no Latvijas robežas, un putns iekļauts C kategorijā (Jusys 2015). Beļģijā trīs no sešiem novērojumiem iekļauti D kategorijā (BRBC 2014), un Lielbritānijā putni tiek novēroti gandrīz katru gadu, tomēr suga iekļauta C/D kategorijā kā nebrīves vai nezināmas izcelsmes putni (Harrop et al. 2013). Kopš 1985. gada Rietumu un Centrāleiropā kā maldu viesis tiek novērots regulāri (1. attēls) pat līdz astoņiem īpatņiem sezonā. Pieaugošo novērojumu biežuma tendenci izskaidro vairāki faktori. Pirmkārt, populācijas pieaugums Eiropā uz Spānijas rēķina. Spānijas populāciju 1977. gadā veidoja 22 putni (Hughes et al. 2005), tomēr plaši aizsardzības un reintrodukcijas projekti veicināja to, ka putnu skaits šobrīd pieaudzis līdz 3000 īpatņiem (Reeber 2015). Francijā kopš 1990. gada baltgalvas zilknābis tiek novērots katru sezonu, un 2000. gadā novēroti pat 15 īpatņi (Fremont, Le 2002), 35 30 25 20 15 10 5 0 Jan Feb Mar Apr Mai Jun Jul Aug Sep Okt Nov Dec kas neapšaubāmi liecina par Spānijas putnu ieceļošanu kaimiņvalstīs. Strauji palielinājies arī putnu vērotāju skaits Eiropā, uzlabojušās zināšanas sugu noteikšanā, un ir pieejama daudz kvalitatīvāka optika. Lielākā daļa putnu novērota ziemā un migrācijas laikā (2. attēls). Austrumu populāciju putni veic regulāras migrācijas, turpretim Ibērijas pussalas putni vairāk ir nometnieki. Ligzdošanas vietās putni ierodas februārī un martā. Pēc pārošanās tēviņi pulcējas lielajos ezeros, bet migrāciju uz ziemošanas vietām uzsāk septembrī, tajās ierodoties līdz oktobrim (Kear 2005). Tas precīzi sakrīt ar laiku, kad putni kā maldu viesi lielākā skaitā novērojami arī citās Eiropas valstīs. Putni var sekmīgi pārziemot arī augstākos platuma grādos un atkarībā no vietējiem apstākļiem ziemot var vienās un tajās pašās vietās vairākus gadus pēc kārtas (Reeber 2015). Atsevišķos gadījumos Lielbritānijā, Francijā un Ungārijā atgriežas ziemot tajās pašās vietās vairākus gadus pēc kārtas (Fremont, Le 2002). Atpūtas vietās uzturas ne ilgāk kā nedēļu parasti dažas dienas. Trīsdesmit gadījumos putni ūdenskrātuvē uzturējušies ilgāk par 50 dienām (3. attēls), 2. attēls. Baltgalvas zilknābja sezonālā sastopamība Eiropā (n=109; autora apkopotie dati).

34 interesantākie novērojumi 45 40 35 30 25 20 15 10 5 0 1-2 dienas 3-10 dienas 11-30 dienas 2-3 meneši >3 mēneši 3. attēls. Putnu uzturēšanās ilgums novērošanas vietās (n=109; autora apkopotie dati). 50 45 40 35 30 25 20 15 10 5 0 Jaunie putni Tēviņi Mātītes 4. attēls. Novēroto īpatņu sadalījums pēc dzimuma un vecuma (n=80; autora apkopotie dati). un tas norāda, ka ilglaicīga klātbūtne ziemas mēnešos ir maldu viesu ziemošana. Visgarākais periods, kad putns novērots konkrētā vietā, ir 213 dienas. Klasiskajās ziemošanas vietās vienlaikus var uzturēties pat līdz 11 000 putnu (Reeber 2015). Francijā un Ungārijā ieklejojot konstatēti pāri vai nelielas grupiņas attiecīgi 2, 2, 2, 3, 3, 5, 9, 9 un 12 putnu. Protams, lielākajā daļā 102 gadījumos novērots viens putns (n=111). Literatūra Asociatia OTUS. 2013. Birding Romania. http://rombird. ro/en/h/12/all-species-record. BirdLife International. 2004. Birds in Europe. Population estimates, trends and conservation status. UK: Birdlife Internatinal, Cambridge: 374. BRBC (Belgian Rare Birds Committee). 2014. White-heated duck (Oxyura leucocephala). http://www.belgianrbc.be/#. Fremont J.Y., Le C.H.N. 2002. Les oiseaux rares en France en 2000. Ornithos 9(1): 2-33. Green A.J., Hunter J. 1996. The declining White-headed Duck: a call for information. TWSG News 9: 19-21. Gulbe E. 2007. Apdraudēto putnu sugu aizsardzība Eiropā. Putni dabā 2007/2-3: 59-61. Harrop A. H. J., Collinson J. M., Dudley S. P., Kehoe C. 2013. The British List: A Checklist of Birds of Britain (8th edition). Ibis. 155, 3: 635 676. Hughes B., Robinson J., Green A., Li D., Mundkur T. 2005. Visbiežāk ieklejojot tiek konstatētas mātītes (4. attēls). Jaunie putni un tēviņi konstatēti retāk, Ziemeļu un Rietumeiropā tēviņi novēroti tikai divas reizes. Tātad novērojums Latvijā ir unikāls ar to, ka novērots pieaudzis tēviņš. Dabā jaunos putnus grūti atšķirt no mātītēm, īpaši ja putni uzturas plašās ūdenstilpēs. Ziemošanas vietās tie sastopami lielās, iesāļās piekrastes vai iekšzemes lagūnās ar plašu ūdens virsmu, parasti dziļākās nekā ligzdošanas periodā (Reeber 2015). Maldu viesi Eiropā priekšroku dod mākslīgām ūdenstilpnēm ūdenskrātuvēm, zivju dīķiem un applūdinātiem karjeriem (Fremont, Le 2002). Novērojums Latvijā liecina par to, ka putns, visticamāk, ir savvaļas izcelsmes: Putns bija samērā tramīgs un tuvāk par 70 m novērotāju nav laidis (A. Mankus komentārs). Sugas uzvedība raksturota kā droša, tā ir slinka lidotāja un priekšroku dod niršanai un peldēšanai, lai izvairītos no traucējuma un plēsējiem (Fremont, Le 2002). Spalvu tērps bija labā stāvokli, bez cilvēka darbības pazīmēm (A. Celmiņa komentārs). Putns uzturējās kopā ar cekulpīlēm, baltvēderiem, ķerrām un brūnkakļiem, kuri veic attālas migrācijas uz ziemošanas vietām, līdz ar to pastāv iespēja, ka baltgalvas zilknābis Latvijas teritorijā iemaldījies kopā ar šiem putniem. Suga bieži uzturas kopā ar citām Aythya ģints nirpīlēm, īpaši brūnkakļiem (Fremont, Le 2002). Putns novērots oktobra vidū, rudens migrācijas maksimuma laikā. Putns novērots tipiskā migrācijas/ ziemošanas biotopā. Eiropā nebrīvē tiek turēts samērā reti (Reeber 2015). Autora adrese: rekmanis@inbox.lv International Single Species Action Plan for the Whiteheaded Duck Oxyura leucocephala. Version 3: 52. Jusys V. 2009. Rare birds. http://www.birdpix.lt/birds_info/. Jusys V. 2015. Checklist of the Birds of Lithuania. The third updated edition. LOD, 80. Kear J. (ed.). 2005. Ducks, geese and swans, Vol. 1. Oxford University Press, Oxford. Li Z.W.D., Mundkur T. 2003. Status overview and recommendations for conservation of the White-headed Duck Oxyura leucocephala in Central Asia. Wetlands International Global Series 15, Kuala Lumpur, Malaysia. Reeber S. 2015. White-headed duck Oxyura leucocephala. Wildfowl of Europe, Asia and North America. Christopher Helm, London. 610-616. Wetlands International. 2002. Waterbird Population Estimates. Third Edition. Wetlands International, Global Series No. 12, Wageningen. Summary White-headed Duck Oxyura leucocephala a new bird species in Latvia /Ritvars Rekmanis/ On 12 October 2015 an adult male White-headed Duck Oxycura leucocephala was observed at the Skrunda fish ponds. The White-headed Duck nesting area is in Spain and from the Middle East to Kazakhstan. The species is endangered and breeding areas are mostly fragmented. Birds spend winters in the Mediterranean region, Black sea and south-west Asia. They have been regularly observed in W and C Europe over the last decades. This is the first record in North Europe and the 363 rd new bird species registered in Latvia. The bird was proved as wild. Analyzing more than 100 records from Europe for vagrants, we concluded that the best time for white-headed duck observation is October to February. The birds usually spend time on large waters together with other waterfowl, especially ducks of the Aythya genus. This bird was found by birdwatchers R. Rekmanis and I. Ozola.

bērniem 35 Latvijas putna pase Kurš ir Tavs mīļākais putns? Izvēlies vienu sugu un izveido šim putnam pasi! Izmantojot internetā pieejamo informāciju un grāmatās drukātās gudrības, noskaidro par savu izvēlēto putnu svarīgāko informāciju un aizpildi lapas otru pusi! Aicinām izmantot materiālu sava noteicēja veidošanai, pavairojot pases lapu vajadzīgajā skaitā. Varat to darīt individuāli vai sagatavot grupu darbu. Lai sagatavotu visu Latvijā sastopamo putnu noteicēju, kopējiet pasi 362 eksemplāros un sadaliet jauno pētnieku starpā. Katrs izvēlas, par kurām putnu sugām sagatavos aprakstu. Kad apraksti gatavi, tos iespējams iesiet. Atcerieties izveidot titullapu, saturu un grāmatas vākus. Šo un citus materiālus meklē www.lob.lv/skolotajiem. Visu Latvijā sastopamo sugu saraksts pieejams http://www.putni.lv sadaļā Latvijas putnu saraksts. Putna fotogrāfija (zīmējums): Putna suga (nosaukums): Putna izskats (raksturīgākās iezīmes): Putns ēd: Putnam var uzbrukt un to apēst: Putna izmērs: Putna spārnu platums lidojumā: Putnu labāk iespējams redzēt: Kādās vietās putns dzīvo? Putna māja (ligzdas zīmējums ar olām): Vai putns ir aizsargājams? Kur putns pavada ziemu? Pasi sagatavoja (skolēna vārds, uzvārds un datums): Aizpilda skolotājs! Pases kontrole izieta/nav izieta Putnu draugs, kļūsti par biedru www.lob.lv

36 in memoriam Ģirts Kasparsons (06.01.1933. 23.05.2015.) Pēdējā gadsimta laikā Latvijā vairāki simti cilvēku veltījuši kādu daļu savas dzīves savvaļas putnu pētīšanai, piesaistīšanai, aizsardzībai un popularizēšanai. Pēc 2. pasaules kara bija izveidojusies nelabvēlīga sociālā vide, turklāt mūsu valsti piespiedu kārtā bija atstājusi lielākā daļa tā laika aktīvo putnu pētnieku. Tāpēc pēckara gados ir veidojusies pilnīgi jauna pētnieku paaudze, kurai bija jāiekļaujas padomju zinātnes noteiktajos rāmjos. Pamatu šai paaudzei veidoja 20. gs. 30. gados dzimušie jaunieši, un viens no šiem aktīvajiem pētniekiem bija rīdzinieks Ģirts Kasparsons. Neskatoties uz to, ka Ģ. Kasparsons auga mākslinieka ģimenē, turpmāko dzīves ceļu viņš tomēr saistīja ar dabas pētīšanu, izvēloties studēt Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē. Jaunības gados zināmu Ģ. Kasparsona interesi par putniem veicināja tā laika izcils putnu popularizētājs un ģimenes draugs Kārlis Grigulis. Jau studiju gados jaunais pētnieks bija izrādījis interesi par dienas plēsīgo putnu pētīšanu. Jāatzīmē, ka 20. gs. Latvijā bija izveidojusies pastiprināta zinātniskā interese par šiem putniem, kuru rosināja Kārlis Vilks ar aktīvu gredzenošanu, turpināja Jānis Jakšis ar barošanās pētījumiem, bet 1954. gadā plēšputnus savā pārziņā pārņēma Ģirts Kasparsons. Viņš turpināja un paplašināja pētījumus par barošanos, apkopoja un publicēja ziņas par izplatību Latvijā, popularizēja šo putnu sugu atpazīšanu un veicināja aizsardzības nepieciešamību (izslēdzot visus plēšputnus no kaitīgo putnu sarakstiem), tāpēc ka tajos gados cilvēki tos vēl pastiprināti vajāja. Ar laiku savos pētījumos (uzskaitēs un gredzenošanā) viņš iesaistīja arī citus interesentus Aivaru un Ernestu Ķemlerus, Juri Kazubierni un Gunti Graubicu. Vajadzētu atzīmēt, ka tieši šajos gados padomju zemē, paplašinoties zināšanām par plēšputnu ekoloģiju, tika pieņemti politiski svarīgi lēmumi par šīs putnu grupas vajāšanas/medību aizliegumu un pilnīgas aizsardzības nodrošināšanu. Ņemot vērā apstākli, ka šie lēmumi sākotnēji tika izskatīti Maskavas līmenī un tikai vēlāk attiecināti arī uz savienības republiku likumdošanu, Ģ. Kasparsons aktīvi piedalījās šajā procesā, nodrošinot Maskavas kolēģus ar aktuālu informāciju par situāciju ar plēšputniem Latvijā. Periodā no 20. gs. 60. gadu otrās puses līdz 90. gadiem Ģ. Kasparsons strādāja dažādos amatos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, Rīgas zoodārzā, Zivsaimniecības institūtā u.c. Šajā dzīves periodā gan tiešajos darba pienākumos, gan ārpus darba laika viņš aktīvi nodarbojās ar dabas izziņas un vērošanas popularizēšanu, lasot publiskas lekcijas, uzstājoties radio un televīzijas pārraidēs, piedaloties fotoizstādēs, regulāri publicējot rakstus un fotostāstus plašsaziņas līdzekļos. Tā bija viņa sirdslieta! Ar laiku viņa oratora un popularizētāja talants izpaudās vēl jaudīgāk. Ar savu aizrautīgo stāstīšanas veidu, ar spēju ieinteresēt viņš vairākiem jaunajiem dabas pētniekiem (Arnim Bērziņam, Oskaram Keišam u.c.) ir veicinājis dziļākas intereses rašanos. Vēl nesen kāds mans draugs atcerējās, ka viņa skolā ar lekciju skolēniem uzstājās dabas lektors Ģ. Kasparsons, kurš ar tik lielu entuziasmu stāstījis par zilajām purva vardēm, ka tas ir palicis atmiņā pat pēc ceturtdaļgadsimta! Ģirts Kasparsons 1977. gadā. Foto: K. Vilks (no Ģ. Kasparsona arhīva) Dzīves pēdējā desmitgadē Ģ. Kasparsons vairs neizvērsa aktīvu darbību, bet regulāri sazvanījās ar draugiem, kolēģiem un domubiedriem, stāstot par ikdienas pārdomām un daloties pieredzē. Kad kādu dienu viesojos pie viņa Bruņinieku ielas dzīvoklī, viņš pajautāja, kādā veidā varētu samaksāt LOB biedra naudu. Tajā laikā viņam bija grūtības ar staigāšanu, bet, pēc viņa vārdiem, viņš gribēja nomirt kā LOB biedrs Pēdējos gados viņš ar lielu interesi izvaicāja par jaunumiem pašmāju ornitoloģijā un ar prieku stāstīja par daudzajiem savas dzīves notikumiem. 2015. gada 23. maija vakarā astoņdesmit divu gadu vecumā LOB biedrs un viens no dibinātājiem Ģ. Kasparsons aizgāja mūžībā.

in memoriam 37 Noslēgumā gribētos pieminēt vēl vienu svarīgu lietu, proti nākamās paaudzes ir ļoti pateicīgas Ģirtam Kasparsonam un viņa ģimenei par labvēlību pret ornitologiem, saglabājot un nododot nākamajām paaudzēm pētnieka arhīvu fotogrāfijas (nodrukātas kartītes, krāsainus diapozitīvus un melnbaltās filmiņas), kino filmas, ornitoloģisku bibliotēku (grāmatas, žurnālus, rakstu separātus; īpaši vērtīgi izdevumi ir ar to autoru dāvinājuma autogrāfiem), dažādas kartotēkas (publikāciju sarakstus, ligzdu kartītes), dienasgrāmatas, korespondences arhīvu u. c., kas veido Latvijas ornitoloģijas vēstures zelta fondu, īpaši par 1950. 1970. gadu periodu. Jāpiemin, ka Ģ. Kasparsonam piemita īpašs māksliniecisks skats uz dabas procesiem, kas atspoguļojas viņa lieliskajās dabas ainavu, putnu un cilvēku fotogrāfijās. Visi šie materiāli ir izcils fonds, kas labi raksturo tā laika putnu pētnieku un citu interesentu dzīves gājumu, iespējas un līkločus un kas noteikti ir saglabājams mūžīgi kā viena no Latvijas kultūrvēsturisko dzīvi raksturojošām sastāvdaļām! Ģirts Kasparsons gredzeno melno stārķi, 15.06.1961. Foto: K. Vilks Ruslans Matrozis, matruslv@inbox.lv Būrīšu putnu gredzenošana 1994. gadā. Foto no Ģ. Kasparsona arhīva Summary In Memoriam: Ģirts Kasparsons (06.01.1933. 23.05.2015.) /Ruslans Matrozis/ The main interest of ornithologist Ģ. Kasparsons was birds of prey. He studied their diets, actively ringed and contributed to their conservation. From the second half of 1958 until the 1990s he worked in various positions in the Laboratory of Ornithology at the Institute of Biology, Daugavpils Pedagogical Institute, Riga Zoo, Fisheries Institute, etc. During this period of life, both on and off work, he was actively engaged in nature study, promoting bird watching, giving public lectures, appearing on radio and television shows, participating in photo exhibitions, and regularly publishing articles and photo stories in the mass media. It was his hobby and life-style. With his enthusiastic storytelling and ability to capture an audience, he inspired a number of young naturalists to gain deeper interest in the topic. Ģ. Kasparsons life was always filled with participation in promotional activities, but in the last decade, he got in touch with friends and colleagues more regularly, telling them about his daily reflections and sharing his experiences. On the evening of 23 May 2015, at the age of 82, the Latvian Ornithological Society (LOB) member and founder Ģ. Kasparsons passed away. The next generation is also very grateful to G. Kasparsons and his family for the grace to ornithologists, maintaining and transferring his scientific archives photographs (printed cards, color slides and black/white films), his movies, ornithological library (books, magazines and articles, especially valuable with autographed signatures), diaries, correspondence, etc. All of these cherished items make up the golden fund of the history of Latvian ornithology, in particular the years between 1950 and 1970. Ģ. Kasparsons possessed a remarkable artistic eye, taking excellent photos of nature, birds lives, and other ornithologists. All of these materials are the remarkable historical foundation of a man who dedicated his entire life to researching birds. His passion for birds was seen in the unique way he carried out his research, and will certainly be preserved forever as one of the most influential aspects of Latvian life and culture.

38 in memoriam Varis Liepa (26.02.1940. 28.10.2015.) Svilpo tā, lai putns saprot tāds 2003. gadā bija raksta nosaukums Pētera Strautiņa publikācijai laikrakstā Diena. Izrādās, izmantojot Vara Liepas metodi, Latvijā krietni palielinājusies iespēja konstatēt apodziņu Latvijas mazāko pūci. Atliek vienkārši pasvilpot gaišā dienas laikā, atdarinot apodziņu, un tas atsauksies, ja vien būs tuvumā. Šis ir tikai viens piemērs, kā Varis Liepa sniedzis ieguldījumu Latvijas ornitoloģijā. Tāpēc par visu pēc kārtas. Varis Liepa dzimis Rīgā, absolvējis Rīgas 1. vidusskolu. Kopš bērnības interesējies par dabu, kolekcionējis putnu olas, skolas brīvlaikus pavadījis pie vecmammas Lielvārdē, kur tikās ar tolaik slaveno putnu vērošanas popularizētāju Kārli Griguli (1886 1972). Padomju gados skolu jaunatne tika aktīvi iesaistīta dažādos interešu pulciņos. Tā 1953. gada rudenī V. Liepam ieteica nodarbības Jauno ornitologu sekcijā Rīgas zoodārzā 1. Dažos turpmākajos gados viņš piedalījās pulciņa aktivitātēs, iesaistījās dobumperētāju pētījumos Pierīgas mežos un putnu gredzenošanā 2 (Rogaļska 1956; Спурис и др. 1958). 1957. gada maijā kopā ar Bioloģijas institūta ornitologiem piedalījās Kurzemes ekspedīcijā, vērojot un gredzenojot putnus Papes ezerā, Usmas ezerā u.c. Tā paša gada augustā kā jaunākais Latvijas putnu pētnieku grupā V. Liepa apmeklēja 3. Baltijas ornitologu konferenci Viļņā (Vīksne 2006). Studiju gadi Skolas laikā pieaugošā interese par putniem un praktiskās aktivitātes rosināja V. Liepu veltīt dzīvi putnu pētīšanai. No 1959. līdz 1963. gadam viņš mācījās Latvijas Valsts universi- tātes Bioloģijas fakultātē, iesaistoties putnu pētījumos. Piemēram, 1960. gada rudenī viņš veica migrējošo putnu uzskaites Vidzemes jūrmalā Lilastē un Saulkrastos (Каспарсон 1965). Kopā ar kursabiedru Māri Vītiņu 1960. gadā prakses laikā divus mēnešus pavadīja Kandalakšas Septiņu salu rezervātā Krievijā (Vītiņš 1961; Brikmanis 1961). Interesējās arī par dažādām citām dzīvnieku grupām, piemēram, 1963. gadā Latvijā konstatēja un publicēja ziņas par rudens dižspāres (Aeshna isosceles) pirmo novērojumu Latvijā (Liepa 1963). 20. gs. 60. gadu sākumā aktīvi iesaistījās putnu pētījumos nesen nodibinātajā ZA Bioloģijas institūta Engures Ornitoloģiskajā stacionārā (Михельсон и др. 1963) un savu diplomdarbu rakstīja par tārtiņveidīgo putnu bioloģiju un nozīmi, balstoties uz uzskaitēm tieši Engures ezerā (Liepa 1963). Apkopoja un publicēja pārskatu par zivju gārņu gredzenošanas rezultātiem Latvijā (par periodu no 1925. līdz 1961. g.: Лиепа 1966). Orientācijas pētījumi Pēc augstskolas absolvēšanas V. Liepa sāka darba gaitas Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā, kur nostrādāja līdz 2002. gadam. 20. gs. 60. gados laboratorijā tika uzsākti putnu orientācijas pētījumi, kam piešķīra finansējumu, tāpēc ka tolaik zināšanas par orientāciju plānoja izmantot arī militārajām vajadzībām. Ar laiku laboratorijā izveidojās putnu orientācijas pētnieku grupa (pētnieki: Ieva Vilka, Varis Liepa un Jefims Kacs, tehniskais atbalsts Viesturs Klimpiņš, Gints Strauts, Donāts Spaļs, Rasma Aupmane u.c.), kā rezultātā 1973. gadā Raudas Kalnājos tika uzbūvēts putnu orientācijas pētījumiem paredzēts stacionārs ar planetāriju un ar mazo Zeiss zvaigžņu projektoru orientācijas hipotēžu pārbaudei. Turpmākos divdesmit piecus gadus (līdz 1998.g.) stacionārā notika dažādi pētījumi. Periodā no 1970. līdz 2000. gadam Varis Liepa publicēja 29 rakstus vai tēzes krievu un angļu valodā (sk. literatūras sarakstu) par putnu orientācijas pētījumiem un 1979. gadā aizstāvēja disertāciju. Latviski laiku pa laikam publicēja arī populārzinātniskus rakstus (Liepa 1962, 1967, 1981, 1984, 1987, 1989). Pēc padomju okupācijas beigām orientācijas pētījumi vairs netika finansēti, tāpēc 20. gs. 90. gadu pirmajā 1 20. gs. 50. gados šo pulciņu apmeklēja arī citi aktīvie jaunie naturālisti (Jānis Vīksne, Juris Bergmanis, Juris Lipsbergs, Juris Kazubiernis, Māris Mitrēvics, Juris Vītols, Māris Vītiņš u.c.), daudzi no viņiem vēlāk veltīja putniem nozīmīgu savas dzīves daļu. 2 Laikposmā no 1954. līdz 1964.g., kā arī 1966.g. Varis Liepa apgredzenoja 6396 putnus. 24.05.1957. Varis Liepa (pa kreisi) un Harijs Mihelsons (1930 1981), Papes ezera piekrastē gredzenojot ķīvītes Vanellus vanellus mazuļus. Foto: J. Šternbergs (no LUBIOL arhīva)

in memoriam 39 20. gs. 70. gadi. Varis Liepa pie iekārtas, kas paredzēta putnu orientācijas pētījumiem. ZA Bioloģijas institūta Raudas Kalnāju stacionārs. Foto no LUBIOL arhīva 25.04.2015. Varis Liepa. Zaļenieki, Spāres ciems. Foto: M. Vītiņš pusē Ornitoloģijas laboratorija uzsāka sadarbību ar vācu putnu orientācijas pētniekiem Volfgangu un Rozvitu Vilčko (Wolfgang Wiltschko, Roswitha Wiltschko), kuri vairākus gadus veica pētījumus Bioloģijas institūta Raudas Kalnāju stacionārā. Šajos pētījumos piedalījās arī V. Liepa, kā līdzautors publicējot vairākus zinātniskus rakstus (sk. literatūras sarakstu). Šajos gados viņš veica arī putnu monitoringu pie bijušā padomju armijas lokatora Skrundā (Liepa, Balodis 1993, 1994), kā arī periodā no 1994. līdz 1998.gadam uzrakstīja šķirkļus par putniem pirmajai dabas enciklopēdijai Latvijas daba. Citas aktivitātes 21. gs. sākumā V. Liepa aktīvi iesaistījās topošo Natura 2000 tīkla vietu monitoringā (EMERALD projekts), veicot putnu uzskaites Kurzemē. Kā ornitoloģijas eksperts piedalījās dabas aizsardzības plāna Tebras ozolu meži izveidē (LDF 2006). Publicēja informāciju par dzērvju, zosu un gulbju postījumiem lauksaimniecības kultūrām Latvijā 1998. 1999. gadā (Liepa 2002), kā arī bija viens no rubeņu aizsardzības plāna autoriem (Liepa et al. 2003). Aktīvi sniedza ziņas par putnu uzskaitēm 2. Latvijas ligzdojošo putnu atlanta laikā (2000 2004) un 2003. gadā popularizēja apodziņa atklāšanas metodi, provocējot šos putnus dienas gaišajā laikā. Šī metode neoficiāli tika nodēvēta par Liepas metodi (Strautiņš 2003), un tā ir mainījusi zināšanas par apodziņa sastopamību un skaitu Latvijā! Dzīves pēdējā desmitgadē V. Liepa vairs aktīvi nenodarbojās ar putnu uzskaitēm, taču publicēja vairākus populārzinātniskus rakstus žurnālā Putni dabā (Liepa 2010, 2013, 2014, 2015). Septiņdesmitās jubilejas gadā (05.08.2010.) sniedza interviju, kurā izklāstīja jaunības dēkas un neparastākos dzīves notikumus (Bušs u.c. 2010). Viens no LOB dibinātājiem Varis Liepa devās mūžībā septiņdesmit piecu gadu vecumā 2015. gada 28. oktobrī. Kremēts, pelni izkaisīti Ventā, kur tajā ietek Šķērvelis, skaistā vietā, kas Varim bija mīļa kopš makšķerēšanas laikiem. Ruslans Matrozis, matruslv@inbox.lv Literatūra V.Liepas zinātniskās publikācijas par putnu orientācijas pētījumiem (hronoloģiskā kārtībā): Лиепа В.К. 1970. Миграционное беспокойство зарянок в клетках Крамера при равномерном искусственном освещении. В кн.: Материалы VII Прибалтийской орнитологической конференции. Том I, Рига, Зинатне: 123 127. Вилкс Е.К., Лиепа В.К., Михельсон Х.А. 1970. Влияние одиночной светящейся точки на миграционное беспокойство зарянок в искусственно освещенных клетках Крамера. В кн.: Материалы VII Прибалтийской орнитологической конференции. Том I, Рига, Зинатне: 93 96. Вилкс Е.К., Лиепа В.К., Михельсон Х.А. 1971. О проявлении компасной миграционной ориентации у зарянок в клетках Крамера в закрытых помещениях. В кн.: Анализаторные системы и ориентационное поведение птиц. Москва, МГУ: 16 18. Лиепа В. 1972. Светокомпасная ориентация зарянок в круглых клетках при одиночном искусственном ориентире. В кн.: Тезисы докладов VIII Прибалтийской орнитологической конференции. Таллин: 51 52. Mihelsons H., Vilks E., Liepa V. 1972. Results of the investigation of orientation of birds in Kramer-Cages. In: Proceedings of the XVth International Ornithological Congress, The Hague, 30 August 5 September 1970. Hague, Leiden: 669. Лиепа В., Кац Е. 1975. Изучение становления светокомпасных реакций молодых зарянок и связи этих реакций с миграционной ориентацией. В кн.: Материалы Всесоюзной конференции по миграциям птиц. Том II, Москва: 116 120. Лиепа В. 1975. Свето-компасная ориентация зарянок в круглых клетках при одиночном искусственном ориентире. Сообщения Прибалтийской коммисии по изучению миграций птиц 9: 189 211. Лиепа В., Кац Е. 1976. Влияние блокировки отдельных участков планетарного неба на ориентацию

40 in memoriam зарянок. В кн.: Материалы IX Прибалтийской орнитологической конференции. Вильнюс: 135 138. Лиепа В.К. 1978. Звездный компас с поправкой угла движения на время в миграционной ориентации зарянки (Erithacus rubecula). В кн.: II Международная конференция стран - членов СЭВ по основным проблемам бионики Бионика 1978. Том 1. Москва - Ленинград: 114 117. Лиепа В.К. 1978. Испытание лабиринта как метода для изучения ориентационного поведения птиц. В кн.: Ориентация птиц. Рига, Зинатне: 194 205. Лиепа В.К. 1978. Ориентация зарянок в круглых клетках при искусственных световых ориентирах. В кн.: Ориентация птиц. Рига, Зинатне: 77 179. Кац Е.Б., Лиепа В.К. 1978. Ориентационное поведение зарянок в клетках Крамера под открытым небом. В кн.: Ориентация птиц. Рига, Зинатне: 31 61. Лиепа В.К. 1979. Cветокомпасные реакции в механизме ночной миграционной астроориентации. Диссертация на соискание ученой степени кандидата биологических наук. Рига. Лиепа В.К. 1981. Влияние смещения биологических часов на ночную ориентацию зарянки в круглой вольере. В кн.: Экология и охрана птиц. Кишинев, Штиница: 136. Лиепа В. 1981. Применение круглой вольеры для изучения миграционной ориентации птиц. В кн.: Х Прибалтийская орнитологическая конференция. Тезисы докладов. Том I. Рига: 143 147. Лиепа В. 1983. Некоторые результаты фотометрии небосвода и возможные функции способности птиц к векторной оценке освещения. В кн.: Тезисы докладов XI Прибалтийской орнитологической конференции. Таллин: 135 136. Liepa V. 1985. Testing the significance of internal clock in the night orientation of the Robin (Erithacus rubecula L.) under natural sky. In: Acta XVIII Congressus Internationalis Ornithologici. Moscow, August 16-24, 1982. Vol, II, Moscow, Nauka: 1134. Vilks E., Katz Y., Liepa V. 1985. The role of artificial light sources for the visual orientation of European Robins (Erithacus rubecula). - Acta XVIII Congr. Int. Ornithol. Moscow, 1982. I, Moscow, Nauka: 300 303. Лиепа В. 1986. Влияние ротационной информации неба на развитие ориентационных способностей дроздовидной камышевки. В кн.: Изучение птиц СССР, их охрана и рациональное использование. Том 2, Ленинград: 25 26. Лиепа В. 1986. О возможных функциях способности птиц к оценке вектора освещенности. Орнитология 21: 94 102. Katz Y., Liepa V., Viksne J. 1988. Orientation researches in the Latvian SSR in 1982-1985. In: Acta XIX Congressus Internationalis Ornithologici, Ottawa, 22 29 VI. 1986. Vol. II, Ottawa, University of Ottawa Press: 1919 1931. Лиепа В. 1988. Предполагаемая роль чувства времени в механизме миграционной ориентации птиц. В кн.: Тезисы докладов XII Прибалтийской орнитологической конференции. Вильнюс: 130 131. Liepa V. 1990. Rotational information - isn t its role in compass orientation of birds underestimated? In: Baltic Birds 5. Vol. I. Riga, Zinātne: 258 265. Liepa V. 1994. Do birds respond to celestial rotation indeed only before the onset of first migration? Ring 16 (1 2): 16 21. Liepa V., Weindler P. 1994. Orientation of Pied Flycatcher Ficedula hypoleuca raised at different magnetic inclinations. Journal fur Ornithologie 135 (3): 411. Weindler P., Beck W., Liepa V., Wiltschko W. 1995. Development of migratory orientation in Pied Flycatchers in different magnetic inclinations. Animal Behaviour 49: 227 234. Weindler P., Bhme F., Liepa V., Wiltschko W. 1998. The role of daytime cues in the development of magnetic orientation in a night-migrating bird. Behavioral Ecology and Sociobiology 42(4): 289 294. Weindler P., Liepa V. 1998. The influence of premigratory experience on the migratory orientation of birds. Ostrich 69 (1/2): 55. Liepa V. 2000. Indirect evidence for instantaneous use of celestial rotation in the sunset orientation of the pied flycatcher Ficedula hypoleuca. Proceedings of the Latvian Academy of Sciences 54: 129 135. Citas publikācijas: Brikmanis J. 1961. Nebiedēto putnu zemē. Padomju Students, 25.04.1961. Bušs A., Keišs O., Grunska I. 2010. Klasesbiedru jubileja. Putni dabā 2010/3 4: 5 7. Latvijas Dabas fonds. 2006. Dabas lieguma Tebras ozolu meži dabas aizsardzības plāns. Rīga, Latvijas Dabas fonds. Liepa V. 1962. Spārnoto draugu vasaras diena. Grām.: Dabas kalendārs 1962. Rīga, ZA: 93 96. Liepa V. 1963. Spāre Aeshna isosceles Muller Zemgales līdzenumā. Latvijas entomologs 27: 39 45. Liepa V. 1967. Putnu konkurence ligzdošanas laikā. Grām.: Dabas un vēstures kalendārs 1968. Rīga, Zinātne: 65 67. Liepa V. 1981. Ko putni iemācās? Grām.: Dabas un vēstures kalendārs 1982. gadam. Rīga, Zinātne: 135 140. Liepa V. 1984. Navigācija bez instrumentiem. Zinātne un tehnika 8: 26 28. Liepa V. 1987. Pavasara vārtu vērājs cīrulis. Grām.: Dabas un vēstures kalendārs 1988. gadam. Rīga, Zinātne: 59 61. Liepa V. 1989. Kas gājputnu ceļā sauc. Grām.: Dabas un vēstures kalendārs 1990. gadam. Rīga, Zinātne: 107 110. Liepa V. 2002. Lielo gājputnu un zemnieku ražas konflikts: problēmas un iespējamie risinājumi. Grām.: Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri (red.: O. Opermanis). Rīga: 10 18. Liepa V. 2010. Ar kalendāru un kompasu uz Dienvidāfriku. Putni dabā 2010/3 4: 8 17. Liepa V. 2013. Putnus iepazīstot personiski. Putni dabā 2013/2: 17 20. Liepa V. 2014. Par vālodzēm uz palodzēm. Putni dabā 2014/1: 16 17. Liepa V. 2015. Ligzdvietas gaigalai un lielajai gaurai pie Spāres ciemata apkārtnes ezeriem. Putni dabā 2015/2: 21 26. Liepa V., Balodis V. 1993. Monitoring of bird-breeding near a powerful radar station. In: Baltic Birds 7, Vilnius: 39. Liepa V., Balodis V. 1994. Breeding success of birds at nest-box plots near the Skrunda radar station. In: The effects of radiofrequencies of electromagnetic radiation on organisms, Skrunda, Latvia, June 1994. Abstracts: 25. Liepa V., Račinskis E., Kalvāns A., Hofmanis H. 2003. Rubeņa aizsardzības plāns Latvijā. Rīga, LOB, 52 lpp. Rogaļska O. 1956. Zooloģiskā dārza mazie palīgi. Padomju Jaunatne, 06.03.1956. Strautiņš P. 2003. Svilpo tā, lai putns saprot. Diena, 23.05.2003. Vīksne J. 2006. Trešā Baltijas Ornitologu konference. Viļņa, 22. 28.08.1957. Putni dabā 15.4: 32. Vītiņš M. 1961. Kad saulei nenāk miegs. Padomju Students, 13.01.1961. Каспарсон Г. 1965. Миграция птиц вдоль восточного побережья Рижского залива осенью 1960 года. Сообщения Прибалтийской комисcии по изучению миграций птиц 3: 51 60. Михельсон Х.А., Леиньш Г.Т., Климпиньш В.А., Лиепа В.К. 1963. Изучение динамики популяций некоторых уток в Латвии сплошным кольцеванием насиживающих самок и утят. Орнитология 6: 280 292. Спурис З.Д., Михельсон Х.А., Тауриньш Э.Я. (ред.) 1958. Привлечение полезных птиц-дуплогнездовиков в лесах Латвийской ССР. Рига, издательство Академии наук Латвийской ССР, 249 стр. Summary Varis Liepa (26.02.1940. 28.10.2015.) /Ruslans Matrozis/ The main activity of ornithologist Varis Liepa in 1960 1990 was the study of bird orientation at the Kalnāji scientific station. During this period, he published 29 scientific papers and conference theses on this topic (in Russian and English), as well as many popular-scientific articles in Latvian.

ATJAUNOTA KARŠU SĒRIJA Ar karti dabā Jauna sadaļa: DABAS TAKU CEĻVEDIS Sērijas būtiskākais papildinājums sadaļa Dabas taku ceļvedis. Visos sērijas izdevumos kopumā iekļauts vairāk nekā 50 dabas taku, katrai no tām ir dota detalizēta karte, apraksts un informācija par infrastruktūru. Ir papildināta informācija velobraucējiem atliktie velomaršruti tagad ir numurēti un katrā izdevumā dots tajā iekļauto maršrutu saraksts, bet laivotājiem precizēti un papildināti attālumi uz upēm. Dodamies ar karti dabā!

Gribu izaugt liels Foto: I. Grīnerte Katru gadu valsts mežos vien mežizstrādes dēļ bojā iet vairāk nekā 50 tūkstoši putnu ligzdu. Foto: M. Strazds Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina parakstīties PAR mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā portālā ManaBalss.lv. Paraksties #ParPutnuDzīvi šeit: www.lob.lv/parputnudzivi