Zigfrīda Annas Meierovica dzīve un personība Lai visus mūs vieno un vada viena doma par Latviju!
SATURS ZIGFRĪDS ANNA MEIEROVICS 2 Ģimene un saknes 3 Izglītība Nopelni un sasniegumi Idejas un politiskie uzskati Personīgā dzīve Traģiskā bojāeja 21 Piemiņa 22 6 8 16 18
ZIGFRĪDS ANNA MEIEROVICS 1887 1925 Zigfrīds Anna Meierovics ir īpaša personība kā Latvijas, tā arī Tukuma novada vēsturē. Latvijas Republikas pirmais ārlietu ministrs, Ministru prezidents, tālredzīgs diplomāts, sabiedriskais un politiskais darbinieks. Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis, Pirmās Saeimas deputāts. Tautā mīlēts un laikabiedru cienīts, viens no Latvijas valsts dibinātājiem, kurš pēc Pirmā pasaules kara pretrunu plosītajā Eiropā panāca to, kam reti kurš ticēja. Z. A. Meierovica personība, neatlaidīgie centieni un devums Latvijas labā apliecina vērtības, bez kurām nevar pastāvēt ne tauta, ne valsts, pašapziņu, uzticību valsts ideāliem un nesavtīgu darbu, lai šos ideālus iemiesotu dzīvē. 2 1 Z. A. Meierovica portrets
Z. A. Meierovica tēvs Hermanis ĢIMENE UN SAKNES VECĀKI Z. A. Meierovics piedzima 1887. gada 5. februārī Durbē, Liepājas pusē, ebreju ārsta Haima (Hermaņa) Meierovica un latvietes Annas Fīlholdes ģimenē. Meierovicu ortodoksālā ģimene viņu laulību kategoriski neatbalstīja. Anna bija izdaudzināta skaistule, kuras dēļ Z. A. Meierovica tēvs no jūdaisma pārgāja luterāņu ticībā, kļūstot par Hermani Meierovicu un vienlaikus nonākot savas ģimenes atstumtībā. Anna Fīlholde, skolotāja meita, bija izglītojusies meiteņu skolā Kuldīgā un strādāja par mājskolotāju. Hermanis Meierovics, kā jau ārsts, bija sabiedrībā cienīts vīrs. Z. A. Meierovica māte Anna 3
ĢIMENE UN SAKNES NONĀKŠANA AUDŽUĢIMENĒ Diemžēl jaunās ģimenes laimei nebija lemts ilgs mūžs. Dažas dienas pēc dēla laišanas pasaulē māte Anna nomira no pēcdzemdību komplikācijām. Krusttēva bērniem bija māte, man tādas nebija. Skolas dārzā, pie ābeles piespiežoties, nāca prātā tautas dziesmas vārdi: Birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. No Z. A. Meierovica bērnības atmiņām Jaundzimušais zēns tika kristīts pie vaļēja mātes zārka satriektais tēvs uzstājis, ka saskaņā ar senām ebreju tradīcijām bērnam jādod otrs kristītais vārds mātei par godu, tādēļ zēns ieguva arī mātes vārdu, kļūstot par Zigfrīdu Annu. Pēc sievas zaudēšanas Meierovica tēvs nopietni saslima mīļotās sievietes nāve, kā arī izraidīšana no paša ģimenes kļuva par iemeslu nervu sabrukumam, tāpēc nākamo politiķi Zigfrīdu Annu apgādībā ņēma un uzaudzināja viņa mātesbrāļa, mājskolotāja Roberta Fīlholda ģimene. 4
ĢIMENE UN SAKNES SAISTĪBA AR TUKUMA PUSI Mūsu pirmā ārlietu ministra saknes cieši saistītas ar Brizuli un Rideļiem Tukuma apkaimē. Z. A. Meierovica bērnība pagāja Durbē, Pūrē un Cērkstē. Pirmo izglītību viņš ieguva Kabilē un Tukuma pilsētas skolā, kurā mācoties, Z. A. Meierovics piecus gadus dzīvoja Tukumā. Arī visu turpmāko mūžu valstsvīrs bija biežs viesis Tukuma pusē vēlākos gados viņš kopā ar ģimeni pavadīja vasaras sava brālēna mājās Brizulē. Arī pēc laulības šķiršanas viņa pirmā sieva ar bērniem turpināja pavadīt vasaras Brizules Druķos, kur Meierovics viņus regulāri apciemoja. Sava pēdējā brauciena laikā uz Brizuli Z. A. Meierovics arī gāja bojā. 5 1
IZGLĪTĪBA SKOLAS UN STUDIJU GADI Skolas gaitas Z. A. Meierovics uzsāka Kabiles pagastskolā, lai 1900. gadā turpinātu mācības Tukuma pilsētas skolā (tagadējā E. Birznieka-Upīša 1. pamatskola), kurā mācījās līdz 1905. gadam. Mācīdamies Tukuma pilsēta skolā, Z. A. Meierovics bijis viens no labākajiem audzēkņiem. Jau tolaik viņš aktīvi interesējies par sabiedriskiem un politiskiem jautājumiem, daudz lasījis un, audžuvecāku mudināts, mācījies valodas gan vācu, gan franču. Neskatoties uz pārkrievošanas politiku, Z. A. Meierovics kopā ar citiem skolēniem izkopa latviešu kultūru, piedaloties kora izveidē, iestudējot ludziņas, lasot referātus par skolā neapspriestām tēmām un rokrakstā veidojot skolas žurnālu Pirmie Stari. 6 Z. A. Meierovics (pa labi) kopā ar kādu no skolasbiedriem
IZGLĪTĪBA SKOLAS UN STUDIJU GADI Pēc Tukuma pilsētas skolas absolvēšanas 1905. gadā Z. A. Meierovics iestājās Rīgas N. Mironova komercskolā, kurā mācījās līdz 1907. gadam, un pabeidza to ar izcilību. Studijas viņš turpināja Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļā studiju noslēgumā viņš aizstāvēja diplomdarbu par naudas reformu Krievijā un Austrijā. Studiju laikā Z. A. Meierovics piepelnījās, pasniedzot privātstundas. Skolas un studiju biedri Z. A. Meierovicu atcerējās kā enerģisku, asprātīgu un vienmēr patīkamu sarunbiedru, kurš savas dzīves grūtības ārēji nekad neizrādīja. 1906. gadā Z. A. Meierovics apmetās Pārdaugavā, namā Oskara ielā, kur stāvu zemāk mitinājās viņa mātesbrāļa Paula Fīlholda ģimene. Šajā laikā Z. A. iepazinās ar savu nākamo sievu, Fīlholdu vecāko meitu, kuru sauca tāpat kā viņa māti Anna Fīlholde. 1910. gada 15. septembrī Pētera baznīcā notika laulību ceremonija studentu pulkā tika svinētas Zigfrīda un Annas kāzas. 7
NOPELNI UN SASNIEGUMI LATVIJAS NEATKARĪBAS PRIEKŠNOJAUTĀS 1915. gada vasarā, Pirmā pasaules kara laikā, Z. A. Meierovics ar ģimeni pameta Rīgu, lai dotos uz Maskavu. Dzīvojot tur, Meierovics strādāja bankā, lasīja lekcijas universitātē un kļuva arī par latviešu biedrības vadītāju. 1916. gadā Z. A. Meierovicu iecēla par Rēzeknes pārtikas nodaļas priekšnieku. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā ģimene pārcēlās atpakaļ uz Rīgu un Z. A. Meierovics veltīja sevi gan politikai, gan sociālajām aktivitātēm. Z. A. Meierovics aktīvi iestājās par Latvijas pašnoteikšanos. Viņš kļuva par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes Latvijas valstiskuma priekšvēstneses locekli, un sākās viņa diplomāta karjera. 1918. gadā viņu nosūtīja uz Angliju, lai popularizētu tolaik vēl nedzimušo Latvijas valsti, informētu par tajā notiekošo un panāktu tai atbalstu un oficiālu atzīšanu. 1918. gada 19. novembrī Z. A. Meierovics kļuva par Latvijas Republikas pirmo ārlietu ministru. No 1919. gada sākuma Z. A. Meierovics darbojās Parīzes Miera konferences delegācijā. 8
NOPELNI UN SASNIEGUMI LATVIJAS ATZĪŠANA DE FACTO UN DE IURE Būdams ārlietu sūtnis un ministrs, Z. A. Meierovics ar savu neatlaidīgo darbu veicināja Latvijas Republikas atzīšanu de facto un de iure, kā arī valsts uzņemšanu Tautu savienībā. Viņa pirmā lielā ārpolitiskā uzvara bija Latvijas atzīšana de facto vēl pirms valsts oficiālās dibināšanas. Nākamajā dienā pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Meierovicu iecēla par pirmo valsts ārlietu ministru Kārļa Ulmaņa vadītajā Pagaidu valdībā. Nākamais svarīgais solis bija Latvijas atzīšana de iure, ko cerēja panākt Parīzes Miera konferencē. Z. A. Meierovics bija Latvijas delegācijas loceklis. Delegācija savas darbības laikā iesniedza 34 oficiālas notas, bet līdz Latvijas atzīšanai de iure vēl bija tāls ceļš ejams. Ģeopolitiskā situācija bija sarežģīta, tomēr pēc neatlaidīgas un gudras diplomātiskās cīņas 1921. gada 26. janvārī Latvijas puse beidzot panāca arī valsts atzīšanu de iure. Šī vēsts Rīgu sasniedza 1921. gada 27. janvāra rītā. Valdības iestādes tūdaļ pārtrauca darbu, un darbinieki kopā ar tautu pulcējās Esplanādē, lai dotos svinīgā gājienā uz Somijas, Itālijas, Francijas, Lielbritānijas un Beļģijas pārstāvniecībām, paužot sajūsmu un pateicību par Latvijas starptautiski tiesisko atzīšanu. 9
NOPELNI UN SASNIEGUMI IEŅEMTIE VALSTS AMATI Latvijas pagaidu Nacionālās padomes Ārlietu nodaļas loceklis Pirmais Latvijas Republikas ārlietu ministrs Latvijas Republikas Ministru prezidents Viens no Latvijas Zemnieku savienības (LZS) dibinātājiem Satversmes sapulces loceklis Pirmās Saeimas deputāts Tautu Savienības Politiskās komitejas viceprezidents Līdz ar Meierovicu Latvijas politikā ienāca jauns politiķa tips elegants, apburošs, starptautiskām manierēm, ar jau iedzimtu kultūru. Edvarts Virza 10 Z. A. Meierovics. Diplomāts, politiķis, Latvijas Republikas pirmais ārlietu ministrs un otrais Ministru prezidents
NOPELNI UN SASNIEGUMI VALSTS DIPLOMĀTISKAIS DIENESTS Būdams Latvijas Republikas pirmais ārlietu ministrs, Z. A. Meierovics lika pamatus Latvijas diplomātiskajam dienestam un ārpolitikas tradīcijām. Latvijas pārstāvniecību tīklu ārvalstīs Z. A. Meierovics sāka veidot 1919. gadā. Viņa nopelns ir ne vien Ārlietu ministrijas izveide, bet arī Latvijas sūtņu izglītošana un neatlaidīga Latvijas interešu paušana un aizstāvēšana ārvalstīs. Nevaru neizcelt to, ka ārlietu resors atradies Jūsu rokās nepārtraukti kopš valsts proklamēšanas. Kā pirmajam ārlietu ministrim mūsu jaunajā valstī Jums šī ministrija pati bija jārada un tad neatlaidīgi jāstrādā, nevērojot to, ka šinī ziņā mums pašiem trūka vecu piedzīvojumu un tradīciju, kuras atradās bagātīgi sakrātas citās ārlietu ministrijās. Un, Jums tā resora priekšgalā atrodoties, Latvija izgāja cauri savam tapšanas laikmetam, panāca starptautisku atzīšanu un nodibināja ar citām valstīm tās attiecības, kādas patlaban pastāv. Jūsu darba novērtējumu izdarīs vēsture, bet es vēlētos tikai, lai pie šī novērtējuma nepaliktu neievēroti ārkārtējie apstākļi, kādos Jums bija jādarbojas. 11 Valsts prezidents Jānis Čakste ziņojumā Z. A. Meierovicam 1924. g. 28. janvārī
NOPELNI UN SASNIEGUMI LATVIJAS VALDĪBĀ Z. A. Meierovicam esot Ministru prezidenta amatā, tika ieviests Latvijas lats, panākta vienošanās ar Padomju Krieviju par pilsonības optācijas kārtību, gotiskā druka aizstāta ar latīņu druku, kā arī pieņemti vairāku valsts iestāžu, tostarp augstskolu, statūti. Būdams Ministru prezidents, Z. A. Meierovics ierosināja celt Rīgas centrā granīta piemiņas stabu Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem karavīriem mūsu Brīvības pieminekli. Z. A. Meierovics savas dzīves un darbības laikā iemantoja ne vien lielu tautas mīlestību, bet arī oponentu cieņu. Eleganti tērpies, vestes pēdējo pogu vaļā, baltu puķi pie žaketes atloka, drošā līdzsvarā viņš ieslīdēja kuluāru zālē. Slaido stāvu izslējis, sniedza roku uz visām pusēm, un viņa plašais, laipnais smaids izteica apmierinātību par sasniegto un optimistisku ticību turpmākiem Latvijas panākumiem. Viņš skaidri sajuta kontaktu ar latviešu deputātiem, kuru uzticību viņš ieguvis ar savu darbu, it īpaši ar raksturu un taktu. 12 Z. A. Meierovica ierašanos Latvijas Satversmes sapulcē tās atklāšanas dienā 1920. gada 1. maijā apraksta laikabiedrs
Ārlietu ministrs savā darba kabinetā Latvijas delegācija Parīzē pēc Sabiedroto Augstākās padomes de iure atzīšanas lēmuma saņemšanas, 1921 13 Z. A. Meierovics, 1920 Z. A. Meierovics un Dž. Simpsons, Lielbritānijas Ārlietu ministrijas darbinieks, 1921
Pirmā ārvalstu sūtņu sanāksme Rīgā. Z. A. Meierovics sēž vidū pirmajā rindā Z. A. Meierovics 1920. gadā 14 Z. A. Meierovics 1925. gada sākumā Pastmarka ar Z. A. Meierovica ģīmetni
Latvijas ārlietu ministra Z. A. Meierovica sagaidīšana. 1925. gada 22. jūlijs, Roma, Itālija Z. A. Meierovics Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas vadošo darbinieku vidū, 1925. gada sākums 15 Pēc vainaga nolikšanas pie Nezināmā kareivja kapa Romā. 1925. gada vasara, Itālija Ar otro sievu Kristīni Bakmani, 1924
IDEJAS UN POLITISKIE UZSKATI LATVIEŠIEM BŪS SAVA VALSTS! Z. A. Meierovics bija viens no tiem, kas spēja saskatīt šauro ģeopolitisko iespēju, kas Latvijai radās pēc Pirmā pasaules kara iespēju izveidot neatkarīgu Latvijas valsti. Viņš bija tas, kas skaidroja pasaules lielvarām, ka Latvija nav tikai guberņa kaut kur cariskās Krievijas nomalē, bet tā ir sava valsts ar savu nāciju, valodu, identitāti, savu vietu Eiropā. 1925. gada 28. februārī Z. A. Meierovicam kā vienam no pirmajiem piešķīra Trīs Zvaigžņu ordeni. Idejas, par kurām viņš neatlaidīgi iestājās, pavadīja darbi kad sākās Bermonta armijas uzbrukuma gājiens Rīgas virzienā, 1919. gada oktobrī Z. A. Meierovics brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. Viņš ne vien izmantoja savas oratora spējas, lai iedrošinātu karavīrus, bet arī pats piedalījās tiešajā kaujas darbībā, par ko 1927. gadā jau pēc nāves viņam tika piešķirts III šķiras Lāčplēša Kara ordenis. 16 1
IDEJAS UN POLITISKIE UZSKATI BALTIJAS SAVIENĪBA Z. A. Meierovica ārpolitiskais sapnis, kas tā arī netika īstenots, bija cieša Baltijas valstu (Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas un Polijas) savienība, kas spētu pastāvēt pret ārējiem spēkiem. 1920. gada janvārī notika pirmā Baltijas valstu konference Helsinkos, savukārt augustā Z. A. Meierovics vadīja Bulduru konferenci, kurā apsprieda ar šo ieceri saistītos jautājumus. Baltijas valstu konference Bulduros, 1920 Šī ideja apsteidza savu laiku diemžēl iecerētā sadarbība starp Baltijas valstīm nevainagojās īpašiem panākumiem, tomēr 1922. gadā Varšavā tika parakstīts Baltijas valstu politiskās sadarbības līgums. 1 17 Baltijas valstu ārlietu vadītāji. Tallina, 1921
PERSONĪGĀ DZĪVE LAULĪBA AR ANNU FĪLHOLDI Mūsu zemes liktenis un viņas skaistākā un labākā nākotne ir pa lielai daļai ielikta manās rokās. Es esmu uzņēmies šo lielo vēsturisko darbu un smago atbildību, un tas man uzliek par pienākumu daudz ko upurēt no mūsu ģimenes dzīves. Z. A. Meierovics vēstulē sievai Annai no Gēteborgas, 1918 Savu personīgo dzīvi Meierovics ļoti sargāja no svešām acīm, tādēļ par to zināms visai maz, tomēr ļaudis, protams, centās sekot līdzi Latvijas ārlietu ministra gaitām. Z. A. Meierovica laulība ar māsīcu Annu Fīlholdi ilga 14 gadus, un tajā piedzima trīs bērni Helmuts, Ruta un Gunārs, kurus tēvs ļoti mīlēja. Jaunākā dēla Gunāra krusttēvs bija Kārlis Ulmanis. Sievu Annu Z. A. Meierovics raksturoja kā maigu, atklātu un sirsnīgu provinces jaunavu. Z. A. Meierovicam dodoties ilgos ārvalstu ceļojumos, ģimenes dzīve sāka ciest un laulātie attālinājās. 1924. gada februārī Meierovics no Annas izšķīrās, lai dažus mēnešus vēlāk apņemtu par sievu aktīvo uzņēmēju Kristīni Bakmani. 18 1 Z. A. Meierovics ar pirmo sievu Annu un bērniem Gunāru, Rutu un Helmutu
PERSONĪGĀ DZĪVE LAULĪBA AR KRISTĪNI BAKMANI Gluži teiksmaina bijusi Zigfrīda Annas Meierovica dzīve no šūpuļa līdz kapam. Pilna notikumiem, par kādiem ļaudis mēdz teikt domīgi un skopi Liktenis. Rakstniece Māra Zālīte 1924. gada maijā Z. A. Meierovics apprecēja par sevi 10 gadus jaunāku sievieti sabiedrībā pazīstamo uzņēmēju Kristīni Bakmani, kurai piederēja lidaparātu būves uzņēmums Christine Backman Company. Vēl pirms laulībām viņš kļuva par šīs kompānijas direktoru. Kristīne Bakmane nopietni slimoja, taču dzīvoja aktīvu sabiedrisko dzīvi, tostarp pavadīja vīru ārvalstu vizītēs un nodarbojās ar mecenātismu. Diemžēl Kristīnes un Z. A. Meierovica kopīgā laime nebija ilga, jo to izdzēsa traģiskā autoavārija Brizulē, pēc kuras Kristīne neatguvās 1925. gada 3. decembrī viņa sekoja vīram, izdarot pašnāvību. 19 1 Kristīnes Meierovicas-Bakmanes portrets, 1923. Autors J. R. Tilbergs. Avots: letonika.lv
TRAĢISKĀ BOJĀEJA Z. A. Meierovics gāja bojā traģiskā autoavārijā 38 gadu vecumā. Atgriezies no ārzemju brauciena, Z. A. Meierovics 1925. gada 22. augustā devās apciemot bijušo sievu un bērnus, kas vasarā atpūtās pie radiem Tukuma apriņķa Druķos. Anna ar bērniem un suni, kā ierasts, devās viņu sagaidīt. Tikko satikušies un sasēduši automašīnā, viņi visi kopā devās uz Druķiem. Īsu gabalu pabraucis pa nesen laboto ceļu, šofera vadītais Mercedes-Benz, viņam cenšoties izvairīties no bedres, noslīdēja no ceļa uzbēruma un apgāzās. Avārijas vieta. Ceļš Tukums-Brizule Automašīnai sākot slīdēt, šoferis aicināja pasažierus steigšus lēkt no tās laukā. Visiem, izņemot Z. A. Meierovicu, izdevās izglābties. Viņš bija pakļuvis zem automašīnas. Kā vēlāk konstatēja ārsts, nāve bija iestājusies acumirklī. Z. A. Meierovics ar lielu godu tika apbedīts Rīgas Meža kapos, bet pēc dažiem mēnešiem viņam blakus apglabāja arī viņa otro sievu Kristīni. 20 Piemiņas akmens atklāšana avārijas vietā, 1926
Z. A. MEIEROVICA PIEMIŅA LĪDZŠINĒJĀS PIEMIŅAS ZĪMES Pēc Z. A. Meierovica nāves viņa laikabiedri izveidoja piemiņas fondu, kas darbojās no 1925. līdz 1940. gadam. 1926. gada 22. augustā gadu pēc Meierovica traģiskās bojāejas viņa darba kabinetā Ārlietu ministrijā uzstādīja pusmetru augstu bronzas statuju, novietotu uz granīta postamenta. Tās autors tēlnieks Augusts Bija (1872 1957). Tanī pašā dienā gan prominences, gan ļaudis no malu malām pulcējās arī katastrofas vietā, kur tika uzstādīts piemiņas akmens, ko gadu vēlāk papildināja tēlnieka A. Dzeņa bronzā veidotais cilnis ar valstsvīra portretu. 21 Piemiņas akmens ar bronzas bareljefu, kas uzstādīts Z. A. Meierovica bojāejas vietā
Z. A. MEIEROVICA PIEMIŅA JAUNĀKĀS PIEMIŅAS ZĪMES 2017. gada 5. februārī, atzīmējot Z. A. Meierovica 130. jubileju, tika atklātas divas jaunas izcilā valstsvīra piemiņas plāksnes Tukumā un Durbē. Piemiņas plāksne Tukumā, Harmonijas ielā 14 Tukumā piemiņas plāksne izvietota pie ēkas Harmonijas ielā 14, kur nama bēniņu stāvā Z. A. Meierovics bija dzīvojis trīs skolas gadus laikā no 1900. līdz 1904. gadam. Durbē piemiņas zīme Latvijas pirmajam ārlietu ministram tika atklāta pie kādreizējā doktorāta un Z. A. Meierovica dzimšanas vietas, kur tagad atrodas Durbes muzejs. Atklāšanas pasākumā piedalījās arī esošais ārlietu ministrs E.Rinkēvičs. 22 Piemiņas plāksne pie Durbes muzeja
PIEMIŅA SĒROJOŠĀ LATVIJA 1929. gada 26. janvārī Rīgas Meža kapos Z. A. Meierovica un viņa otrās sievas Kristīnes kapavietā atklāja liela izmēra pelēkajā granītā kaltu sievietes tēlu tautastērpā pieminekli Sērojošā Latvija ar veltījuma vārdiem Zigfrīdam Meierovicam latvju tauta. Šī pieminekļa autors tēlnieks Žanis Smiltnieks. Izpildot meitas pēdējo gribu, Jānis Bakmanis ziedoja 6000 latu pieminekļa izveidei. Kopumā tas izmaksājis 34 500 latu. Meierovica kapavieta ilgus gadus bijusi latviešu tautas pulcēšanās vieta, lai paustu pateicību par priekšgājēju nopelniem valsts labā un simboliskā veidā izrādītu pretestību totalitāriem režīmiem, kādos bijusi spiesta dzīvot mūsu tauta. 23 Tēlnieka Žaņa Smiltnieka veidotais piemineklis Sērojošā Latvija Z. A. Meierovica kapavietā
PIEMIŅA SKOLAS UN PILSĒTVIDE Z. A. Meierovica vārdā nosauktas ielas vairākās Latvijas pilsētās tostarp Tukumā, kuras tagadējā Lielā iela no 1935. līdz 1940. gadam tika saukta Zigfrīda Annas Meierovica vārdā. Pieminot viņa desmito nāves gadadienu, pie agrākās Tukuma pilsētas skolas, kurā mācījās Z. A. Meierovics (tagadējā Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1. pamatskola), atklāja piemiņas plāksni. Par godu izcilajam valstsvīram nosaukta arī pirmā skola, kurā viņš mācījās tagadējā Zigfrīda Annas Meierovica Kabiles pamatskola. 2008. gadā Zigfrīda Annas Meierovica vārdu atkal atguva arī Basteja bulvāris Rīgā. 24 1 Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris Rīgā
PIEMIŅA DAŽĀDU AUTORU UN MĀKSLINIEKU DARBI Z. A. Meierovica personība, nopelni un dzīvesstāsts iedvesmojis daudzus autorus radīt darbus atšķirīgos žanros. Okupāciju gados Z. A. Meierovica vārds tika noklusēts, taču par viņa darbu un dzīvi daudz rakstīts gan pirmās brīvvalsts laikā, gan pēc neatkarības atjaunošanas tostarp viņa personības iedvesmotas lugas un romāni. Mūzikla publicitātes foto. Titullomā aktieris Gundars Grasbergs 2013. gadā par godu Latvijas valsts proklamēšanas 95. gadadienai tika iestudēts Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mūzikls Meierovics. Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu. 2016. gada 4. maijā Latvijas parlaments saņēma atjaunotās Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāju dāvinājumu 1923. gadā tapušu Z. A. Meierovica portretu. Gleznas autors Meierovica laikabiedrs, fotogrāfs un operators Mārtiņš Lapiņš (1873 1954). 25 1 Atjaunotās LR Saeimas priekšsēdētāju dāvinājums Z. A. Meierovica portrets (1923)
Rakstīt par Zigfrīdu Annu Meierovicu mani mudina bailes zaudēt saikni ar savas tautas vēsturi, kas pilna ar ilgām pēc brīvības, pilna ar varonīgiem centieniem pastāvēt un būt. Bailes no gļēvas atteikšanās. Bailes aizmirst priekšteču nesavtīgo darbu Latvijas labā, viņu uzticību savas tautas interesēm. Bailes aizmirst, ka ne tikai izglītība un praktiskais prāts ir panākumu atslēga, bet arī iedvesmas spārni, ko audzē savas zemes mīlestība. Bailes aizmirst, ko nozīmē nodomu tīrība. Bailes nejust vajadzību pēc visa tā šodien... Rakstniece Māra Zālīte 26 1