KASPARS BALODIS IEVADS CIVILTIESĪBĀS Kaspars Balodis ir Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesnesis, Latvijas Universitātes asociētais profesors,

Transkripts

1

2 KASPARS BALODIS IEVADS CIVILTIESĪBĀS Kaspars Balodis ir Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesnesis, Latvijas Universitātes asociētais profesors, zinātnisku publikāciju autors civiltiesībās. Grāmatā Ievads civiltiesībās pirmo reizi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un Civillikuma spēka atjaunošanas vienotā sistēmā ir sakārtoti un aprakstīti tie tiesību jautājumi, kas ir kopīgi visām civiltiesībām. K. Baloža grāmata dod lasītājam iespēju iegūt visaptverošas zināšanas par civiltiesību pamatjautājumiem. Tā domāta gan juristiem un jurisprudences studentiem, gan citiem lasītājiem, kurus interesē civiltiesības, to vieta tiesību sistēmā un sabiedrības dzīvē.

3 Recenzenti: Andris Grūtups, zvērināts advokāts Zigmants Gencs, Latvijas Republikas Augstākās tiesas senators Monogrāfija "Ievads civiltiesībās" izdota Dānijas un Latvijas kopprpjekta "Augstākās juridiskās izglītības reforma Latvijā" (FEU LAT 0120) ietvaros ar Latvijas Universitātes un Dānijas valdības finansiālu atbalstu. Mākslinieks Aigars Truhins

4 Priekšvārds Ir tapusi, iespējams, pati nozīmīgākā civiltiesību teorijas un prakses grāmata. Kaspara Baloža monogrāfija "Ievads civiltiesībās" apkopo, apraksta un analizē pašus fundamentālākos civiltiesību jautājumus un principus. Darbs raksturo civiltiesību vietu un lomu mūsdienu tiesību sistēmā. Dod skaidru priekšstatu par vispārējām un speciālajām civiltiesību nozarēm, definē šo tiesību avotus. Apraksta to lomu un savstarpējo mijiedarbību. Grāmata sniedz zinātniski precīzas un praktiski ērtas civiltiesību normu iztulkošanas un piemērošanas metodes. Darbā pietiekami skrupulozi analizēti civiltiesību subjekti. Aprakstītas to tiesībspējas un rīcībspējas īpatnības. Tāpat skaidri un precīzi definēti tiesību objekti un to veidi. Monogrāfijas trešā daļa veltīta civilo tiesību galvenā tiesiskā instrumenta - subjektīvo tiesību iegūšanas, īstenošanas un izbeigšanas veidiem. Rūpīgi analizēts labas ticības princips. Uzskaitīti šī visnozīmīgākā civiltiesību institūta piemērošanas gadījumi. Grāmatas ceturtā daļa - apjomā visplašākā. Tā aplūko mācību par tiesisku darījumu. Izsmeļoši apraksta darījuma sastāva elementus: gribas izteikumu, dalībniekus, priekšmetu un formu. Sniedz darījumu klasifikāciju. Rūpīgi analizē arī pašu nozīmīgāko tiesisko darījumu - līgumu. Liela vērība veltīta darījuma formai un tās neievērošanas sekām. Sniegts prettiesisku darījumu jēdziens un analizēti tā veidi. Ārkārtīgi plaši un rūpīgi apskatīti tiesisko darījumu gribas trūkumi. Liela teorētiska un praktiska vērtība ir tādu darījuma defektu kā maldība, viltus un spaidu analīzei. Autors to paveicis spīdoši. Grāmatas nobeiguma daļa veltīta civiltiesisko kāzusu risināšanai. Ar veiksmīga piemēra palīdzību lasītājs piedalās konkrēta strīda izšķiršanā. Visas risinājuma stadijas pavada trāpīgs autora komentārs. Šī nodaļa it kā vainago darbu kopumā. Tā parāda ceļu no teorijas līdz konkrētam praktiskam rezultātam. Monogrāfijas valoda lakoniska, kodolīga un precīza. Izklāsta forma - vienkārša un viegli uztverama. Par sarežģītām lietām rakstīts tēlaini un saprotami. Izvirzītās teorētiskās atziņas veiksmīgi papildina gan paša autora veidotie, gan tiesu prakses piemēri. Pārsteidz ārkārtīgi plašais un daudzpusīgais izmantotās juridiskās literatūras klāsts. Autors it kā nofiksējis civiltiesiskās domas attīstību vairāk nekā gadsimta garumā. Darba pamatā gan pašmāju, gan ārvalstu tiesībnieku izvirzītās atziņas. Plaši izmantota Vācijas, Austrijas un Šveices tiesību doktrīna, pieredze un prakse. Pašmāju juridiskā doma veiksmīgi sakausēta ar starptautisko un Eiropas Savienības normu izklāstu un izpratni. Šis

5 6 darbs paveikts, nemazinot mūsu nacionālo tiesību normu vērtību un nozīmi. Pētījums tikai apliecina mūsu piederību Rietumu civilizācijai un tās tiesiskajai kultūrai. Lasot Kaspara Baloža darbu, rodas iespaids, ka autors apkopojis visu, kas līdz šim bijis izmētāts dažādās grāmatās, publikācijās un juridisko žurnālu rakstos. Netiek apietas neviena, kaut cik ievērības cienīga, autora domas. Paveikts nozīmīgs darbs, kas atvieglos gan civiltiesību studijas, gan praktiķu darbu. Grāmata palīdzēs nostiprināt tiesisko kārtību. Tā sekmēs civiltiesību normu vienveidīgu izpratni un piemērošanu. Darbs uzrakstīts ar topoša akadēmiķa cienīgu atspērienu un mērogu. Tas atstāj praktiski saistoša un reizē enciklopēdiski precīza pētījuma iespaidu. Kaspara Baloža grāmata ceļ gan civiltiesību, gan juridiskās zinātnes prestižu. Akadēmiķis Jānis Vēbers, Civillikuma atjaunošanas iniciators, justos gandarīts par sava skolnieka paveikto. Grāmata "Ievads civiltiesībās" ir ļoti labi strukturēta. Tas atvieglo uztveri un padara to pieejamu plašam lasītāju lokam. Zvērināts advokāts Andris Grūtups

6 Autora priekšvārds Civiltiesībām jeb privāttiesībām kā tiesību daļai, kas regulē līdztiesīgu subjektu "īantiskās un nemantiskās attiecības, ir milzīga loma gan cilvēku ikdienas dzīvē, gan komerciālajā apgrozībā. Monogrāfija "Ievads civiltiesībās" apraksta tos tiesību jautājumus, kas ir kopīgi visām civiltiesībām. Tādi temati kā civiltiesību vieta tiesību sistēmā, civiltiesību subjekti un objekti, subjektīvās tiesības, tiesiskais darījums ir nozīmīgi gan vispārējās civiltiesībās, kas ietvertas Civillikumā, gan arī speciālajās civiltiesībās, to skaitā komerctiesībās, darba tiesībās, intelektuālā īpašuma tiesībās. Latvijas Civillikumā r.av vispārīgās daļas, kas vienotā sistēmā apkopotu un regulētu visām civiltiesību apakšnozarēm kopīgos tiesību jautājumus. Grāmatas "Ievads civiltiesībās" mērķis ir veicināt izpratni par šiem tiesību jautājumiem un to lomu civiltiesību piemērošanā. Civiltiesību tematika grāmatā ir aplūkota no teorijas un prakses viedokļa, ietverot gan pamatjautājumu izklāstu, gan tiesisko problēmu padziļinātu izpēti. Monogrāfija "Ievads civiltiesībās" domāta visiem lasītājiem, kurus interesē civiltiesību problemātika, īpaši jurisprudences studentiem, praktizējošiem juristiem, tiesībzinātniekiem. Monogrāfijā izmantoti normatīvie akti, tiesu spriedumi un literatūras avoti, kas publicēti līdz gada 30. jūnijam. Sirsnīgi pateicos grāmatas recenzentiem zvērinātam advokātam Andrim Grūtupam un Latvijas Republikas Augstākās tiesas senatoram Zigmantam Gencam par vērtējumiem un ierosinājumiem. Tāpat izsaku īpašu pateicību saviem kolēģiem Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē Erlenam Kalniņam, Aivaram Lošmanim un Jānim Kārkliņam par atbalstu grāmatas tapšanas laikā. Kaspars Balodis, Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesnesis, Latvijas Universitātes asociētais profesors

7 Saturs Priekšvārds 5 Autora priekšvārds 7 Monogrāfijā izmantotie saīsinājumi 15 PIRMĀ DAĻA. CIVILTIESĪBU VIETA UN LOMA TIESĪBU SISTĒMĀ 17 I. Civiltiesību jēdziens un nošķiršana no publiskajām tiesībām Tiesības un citi uzvedības noteikumi Civiltiesību jēdziens Civiltiesību nošķiršana no publiskajām tiesībām Materiālās civiltiesības un procesuālās tiesības 23 II. Vispārējās un speciālās civiltiesības Vispārējās civiltiesības 25 a) Civillikuma ievads 25 b) Saistību tiesības 31 c) Lietu tiesības 33 d) Ģimenes tiesības 35 e) Mantojuma tiesības Speciālo civiltiesību svarīgākās apakšnozares 39 a) Komercticsības 39 b) Darba tiesības 41 c) Intelektuālā īpašuma tiesības 43 d) Patērētāju aizsardzības tiesības 45 e) Citas speciālo civiltiesību apakšnozares 48 III. Civiltiesību avoti Normatīvie tiesību akti 50 a) Latvijas normatīvie tiesību akti 50 b) Eiropas Savienības tiesību akti 52 c) Starptautisko tiesību akti Vispārējie tiesību principi Ieradumu tiesības Tiesu prakse Tiesību doktrīna 66 IV. Civiltiesību normu piemērošana un iztulkošana Piemērošana Iztulkošana 69

8 OTRĀ DAĻA. CIVILTIESĪBU SUBJEKTI UN OBJEKTI 73 I. Tiesību subjekta jēdziens 73 II. Fiziskās personas Fizisko personu tiesībspēja 74 a) Tiesībspējas jēdziens 74 b) Tiesībspējas rašanās 74 c) Tiesībspējas izbeigšanās Fizisko personu rīcībspēja un tās sastāvdaļas 77 a) Rīcībspējas jēdziens 77 b) Darījumspēja 78 c) Deliktspēja Fizisko personu rīcībspējas ierobežojumi 80 a) Nepilngadīgie 80 b) Garā slimie 85 c) Izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ aizgādnībā esošas personas 87 III. Juridiskās personas Juridiskās personas jēdziens un funkcijas Privāto un publisko tiesību juridiskās personas Juridisko personu tiesībspējas un rīcībspējas īpatnības 90 a) Tiesībspēja 91 b) Rīcībspēja ^3 4. Juridisko personu iedalījums Civillikumā 97 a) Valsts 97 b) Pašvaldības 99 c) Personu apvienības 100 d) Iestādes 103 e) Nodibinājumi ' 04 f) Lietu kopības ar juridiskās personas statusu 105 IV. Tiesībspējīgas personālsabiedrības 107 V. Tiesību objekta jēdziens 108 VI. Tiesību objektu veidi Ķermeniskas lietas Bezķermeniskas lietas 1 M 3. Lietu kopības Uzņēmums ' Intelektuālā īpašuma objekti 115 TREŠĀ DAĻA. SUBJEKTĪVĀS TIESĪBAS Subjektīvo tiesību jēdziens 11 7 II. Civiltiesiskā attiecība 118 III. Subjektīvo tiesību iedalījums Absolūtās tiesības 120 a) Virskundzības tiesības 121 b) Personības tiesības 123

9 II 2. Relatīvās tiesības 128 a) Prasījumi 128 b) Konstitutīvās subjektīvās tiesības 130 c) Ierunas 132 IV. Juridiskie fakti kā subjektīvo tiesību rašanās un izbeigšanās pamats 134 V. Subjektīvo tiesību iegūšanas veidi Sākotnējā un atvasinātā iegūšana Singulārā un universālā tiesību pēctecība Iegūšana no tiesīgās personas un netiesīgās personas 138 VI. Subjektīvo tiesību izbeigšanās veidi 140 VII. Labas ticības princips subjektīvo tiesību un pienākumu īstenošanā Labas ticības principa būtība Labas ticības principa piemērošanas tipiskie gadījumi 142 a) Tiesību nepieļaujamas izlietošanas novēršana 142 b) Līguma robu aizpildīšana 144 c) Labas ticības princips kā jaunu tiesību noteikumu avots Labas ticības principa piemērošanas robežas 148 CETURTĀ DAĻA. TIESISKAIS DARĪJUMS 150 I. Tiesiskā darījuma jēdziens 150 II. Tiesiskā darījuma sastāva elementi Gribas izteikums 152 a) Gribas izteikums kā tiesiskā darījuma pamatelements 152 b) Noteikti un konkludenti gribas izteikumi 153 c) Piekrišana un apstiprinājums 154 d) Gribas izteikuma izdarīšana un stāšanās spēkā Pārējie tiesiskā darījuma sastāva elementi 161 a) Tiesiskā darījuma dalībnieki 161 b) Tiesiskā darījuma priekšmets 162 c) Tiesiskā darījuma sastāvdaļas 164 d) Forma kā darījuma sastāva elements 168 III. Tiesiskā darījuma nošķiršana no citiem tiesiskas rīcības veidiem 168 IV. Tiesisko darījumu iedalījums Vienpusēji un daudzpusēji darījumi 169 a) Vienpusēji darījumi 169 b) Daudzpusēji darījumi Apņemšanās un rīcības darījumi Kauzāli un abstrakti darījumi 174 V. Līgums kā nozīmīgākais tiesiskā darījuma veids Līgumu praktiskā nozīme Līgumu brīvības princips Līgumu veidu dažādība JS0 a) Vienpusēji un divpusēji līgumi 180 b) Konsensuāllīgumi un reāllīgumi '83 c) Tipiski, netipiski, jaukti un salikti līgumi 183

10 12 Vī. Tiesisko darījumu absolūta spēkā neesamība un apstrīdamība Absolūti spēkā neesoši darījumi Apstrīdami darījumi 188 VII. Tiesisko darījumu forma Tiesisko darījumu formas brīvība Formas veidi un funkcijas Tiesisko darījumu noslēgšana rakstiskā formā 193 a) Rakstiska forma kā darījuma būtiska sastāvdaļa 193 b) Notariālā forma 194 c) Zemesgrāmatās ierakstāmo darījumu rakstiskā forma 197 d) Rakstiska forma kā nosacījums prasības tiesībai uz darījuma pamata 198 e) Rakstiska fonna saskaņā ar dalībnieku vienošanos 200 f) Rakstiskajam dokumentam izvirzāmās prasības Tiesisko darījumu elektroniskā forma Formas prasību neievērošanas sekas 207 VIII. Prettiesiski darījumi un to sekas Prettiesisku darījumu vispārīgs raksturojums Likumam pretēji darījumi 213 a) Likumam pretēja darījuma jēdziens un būtība 213 b) Likumiskie aizliegumi un to pārkāpuma sekas Uz likuma apiešanu vērsti darījumi Labiem tikumiem pretēji darījumi 220 a) Labu tikumu jēdziens un saturs 220 b) Labu tikumu pārkāpuma tipiskie gadījumi 223 c) Labu tikumu pārkāpuma tiesiskās sekas 22 l > 5. Reliģijai pretēji darījumi Prettiesisku darījumu izpildījuma sekas 231 IX. Tiesisko darījumu iztulkošana Iztulkošanas mērķi un priekšnoteikumi Subjektīvā un objektīvā iztulkošana Civillikumā ietverto iztulkošanas normu vispārīgs raksturojums Vienpusēju tiesisko darījumu iztulkošana Līgumu un citu daudzpusēju tiesisko darījumu iztulkošana Līguma papildinošā iztulkošana 243 X. Gribas trūkumi tiesiskajos darījumos Gribas trūkumu vispārīgs raksturojums Nenopietni gribas izteikumi Šķietami darījumi Simulatīvi darījumi Maldība 251 a) Maldības jēdziens un veidi 251 b) Svarīgas maldības priekšnoteikumi un sekas 252 c) Svarīgas maldības veidi 253 d) Svarīga maldība lietu tiesībās 261

11 13 e) Darījuma izpildījums svarīgas maldības gadījumā 262 f) Maldība gribas izteikšanas norisē un motīvu maldība 263 g) Nesvarīgas maldības izpausmes un tiesiskās sekas Viltus 266 a) Viltus jēdziens 266 b) Viltus izpausmes 267 c) Viltus tiesiskie priekšnoteikumi 269 d) Viltus tiesiskās sekas Spaidi 272 a) Fiziskas varas lietošana un draudi 272 b) Spaidu tiesiskie priekšnoteikumi 274 c) Spaidu tiesiskās sekas 275 XT. Pārstāvība tiesisko darījumu noslēgšanā Pārstāvības un vietniecības jēdziens Pārstāvības varas jēdziens un rašanās pamati Pārstāvības pieļaujamība tiesiskajos darījumos Pārstāvja personai izvirzāmās prasības Pārstāvja darbības tiesiskās sekas Darbība bez pārstāvības varas Pilnvara 286 a) Pilnvaras jēdziens 286 b) Pilnvaras izdošanas kārtība un forma 286 c) Pilnvara un tās pamatā esošais līgums 289 d) Pilnvaru iedalījums pēc pilnvarojuma apjoma 290 e) Pilnvaru iedalījums atkarībā no pārpilnvarojuma tiesībām 291 t) Pilnvaras izbeigšanās Klusās vietniecības raksturojums 295 PIEKTĀ DAĻA. CIVILTIESISKO KĀZUSU RISINĀŠANA 299 I. Civiltiesisko kāzusu metodiskas risināšanas nozīme 299 Iī. Prasījumu metode Prasījumu metodes būtība Kāzusa atrisināšanas secība 302 a) Lietas apstākļu noskaidrošana un novērtēšana 303 b) Prasītāja, atbildētāja un prasījuma satura noskaidrošana 304 c) Prasījuma pamata atrašana 305 d) Prasījuma pastāvēšanas pārbaude 308 e) Secinājumu formulēšana Paraugs kāzusa atrisinājumam juridiska atzinuma stilā Vēsturiskā metode 312 SUMMARY I. Aims and scope of the book "Introduction to Civil Law" 315 II. Place and role of civil law in the legal system 316

12 14 III. Subjccts and objects of civil law 318 IV. Subjective rights 320 V. Légal transactions 321 VI. Case resolution in civil law 325 BIBLIOGRĀFIJA 327 Literatūra 327 Tiesu nolēmumi 342 Internetā pieejamie civiltiesību doktrīnas un prakses materiāli 347 Normatīvie akti 347 Starptautiskie nolīgumi 347 Eiropas Savienības tiesību akti 349 Latvijas Republikas likumi 350 Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi 354 Normatīvo aktu projekti 355 Ārvalstu normatīvie akti 355 Vācija 355 Austrija 356 Šveice 356 ATSAUCĒS SAĪSINĀTI NORADĪTO LITERATŪRAS AVOTU SARAKSTS AR CITĀTU PARAUGIEM 357 ALFABĒTISKAIS JĒDZIENU RĀDĪTĀJS 365

13 Monogrāfija izmantotie saīsinājumi ABGB Anm. ANO Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch (Austrijas civillikums) Anmerkung (piezīme vācu vai.) Apvienoto Nāciju Organizācija Aufl. Auflage (izdevums - vācu vai.) Aut. APL AS Begr. BGB b.i. cit. CL CPL autors Administratīvā procesa likums akciju sabiedrību Begründer (dibinātājs - vācu vai.) Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas civillikums) bez izdevēja citēts d. daļa DL EKT ES Civillikums Civilprocesa likums Darba likums Eiropas Kopienu tiesa Eiropas Savienība Fn. Fußnote (zemsvītras atsauce vācu vai.) Hrsg. izd. KL Herausgeber (izdevējs vācu vai.) izdevums Krimināllikums KCL Komerclikums % līgums lik. likums lpp. MK lappuse, lappuses Ministru kabinets P- pants p., pp. page, pages (lappuse, lappuses - angļu vai.) pkt. red. Rn. punkts redaktors Randnummer (rindkopas numurs vācu vai.) S. Seite, Seiten (lappuse, lappuses vācu vai.) sal. salīdzināt

14 sēj. sējums SIA sabiedrība ar ierobežotu atbildību sk. skatīt teik. teikums t.i. tas ir t.s. tā sauktais, tā sauktā turpm. p. turpmākie panti u.c. un citi UNIDROIT Tnstitut international pour ['unification du droit privē {Starptautiskais privāttiesību unifikācijas institūts - franču vai.) u.tml. un tamlīdzīgi vad. vadītājs vai. valoda Vorbem. Vorbemerkung {iepriekšējas piezīmes vācu vai.) ZGB Zivilgesetzbuch (Šveices civillikums) zv. adv. zvērināts advokāts

15 PIRMĀ DAĻA. CIVILTIESĪBU VIETA UN LOMA TIESĪBU SISTĒMĀ Literatūra: Vēbers J. Privāttiesību sistēmas atjaunošana Latvijas Republikā un tās tālākā attīstība// Vēbers J./Torgāns K. Civiltiesības kā tiesību nozare. Rīga: Latvijas Universitāte, 1997, lpp.; Torgāns K. Civiltiesības kā tiesību nozare // Vēbers J./Torgāns K. Civiltiesības kā tiesību nozare. Rīga: Latvijas Universitāte, 1997, lpp.; Rudāns S. Saistību tiesību komentāri. I. Saistību ;ēdziens un rašanās pamati // Jurista Vārds, , nr. 12, lpp.; Lošmanis A. Jaunais Latvijas Komerclikums.//' Tiesību transformācijas problēmas sakarā ar integrāciju Eiropas Savienībā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2002, lpp.; Jelāgins.1. Tiesību pamatavoti II Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, lpp.; Krūma K. Eiropas Kopienu tiesību pamatprincipi // Likums un Tiesības, 2000, nr. 8, lpp.; Iļjanova D. Vispārīgie tiesību principi un to funkcionālā nozīme // Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, lpp.; Bitāns A. Tiesas ieskats un svarīgi iemesli civiltiesisku strīdu izskatīšanā// Latvijas Universitātes Raksti. Juridiskā zinātne. Nr Rīga: Latvijas Universitāte, 2004, lpp.; Kārkliņš J. Latvijas līgumtiesību modernizācijas virzieni vienotas Eiropas līgumtiesību izpratnes veidošanā (I) // Likums un Tiesības, 2004, nr. 3, lpp.; Kalniņš E. Tiesību normu piemērošanas loģiskā shēma // Likums un Tiesības. 2000, nr. 5, lpp.; Mcļķisis E. Tiesību normu iztulkošana // Juridiskās metodes pamati. II soļi tiesību piemērošanā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, lpp.; Meļķisis E. Iztulkošanas metodes /7 Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību piemērošanā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, lpp. I. Civiltiesību jēdziens un nošķiršana no publiskajām tiesībām Noskaidrojot civiltiesību jēdzienu un vietu tiesību sistēmā, vispirms jāraksturo tiesības kopumā un to sasaiste ar citiem sabiedrībā atzītiem uzvedības noteikumiem. 1. Tiesības un citi uzvedības noteikumi (1) Lai nodrošinātu kārtību un novērstu haosu indivīdu savstarpējās attiecībās, cilvēku sabiedrībā jau kopš vissenākajiem laikiem pastāv uzvedības noteikumi. Tiesības ir viens no šādiem regulatoriem līdzās morālei, tradīcijām un citiem uzvedību noteicošiem faktoriem, kas izriet no cilvēka dabas, interešu daudzveidības un nepieciešamības

16 15 CIVILTIESĪBU SUBJEKTI UN OBJEKTI novērst konfliktus sabiedrībā. 1 Uzvedības noteikumus var apkopot trīs galvenajās grupās: tiesības, morāle un paražas. Tiesības ir katram indivīdam vai noteiktām indivīdu grupām saistoša uzvedības normu sistēma, turklāt tiesību ievērošanu nepieciešamības gadījumā var panākt ar valsts sankcionētiem piespiedu līdzekļiem. Turpretī ne morāles, ne paražu ievērošanu nevar panākt ar piespiedu līdzekļiem. Morāle ir vērtību un uzskatu sistēma, kura balstīta uz idejām par labu un taisnīgu rīcību un kuras mērķis ir ieaudzināt cilvēkā patiesu vēlmi attiecīgi rīkoties un uzvesties. Morāles normu ievērošana balstās uz indivīda iekšējo pārliecību vai bailēm no citu cilvēku pausta nosodījuma. Paražas ir sabiedrībā vispāratzīti uzskati par pareizu uzvedību. Juridiskajā literatūrā paražu apzīmēšanai ir lietots arī jēdziens "tikumi''. 2 Tiesību un paražu mērķi ir ierobežotāki nekā morālei. Morāle vēršas pie cilvēka sirdsapziņas, turpretī paražu mērķis ir nodrošināt, lai indivīds neatkarīgi no savas iekšējās pārliecības sabiedrībā izturētos pieņemami. Arī tiesības atšķirībā no morāles ir domātas nevis tam, lai cilvēku padarītu labāku, bet gan lai nodrošinātu sabiedrībai pieņemamu uzvedību. Tiesības, morāle un paražas pastāv līdzās, tām ir gan atšķirīgas, gan kopīgas iezīmes. Ja alkohola reibumā esošs cilvēks uzbrūk garāmgājējam, nodarot tam miesas bojājumus, tad saskaņā ar tiesību normām uzbrucējs var tikt saukts pie civiltiesiskās, administratīvās vai pat kriminālatbildības. Vienlaikus šāds uzbrukums ir vērtējams kā amorāla rīcība, kas pelna nosodījumu neatkarīgi no tiesību normās paredzētās atbildības un soda. Atrašanās alkohola reibumā uz ielas vēl nav uzreiz uzskatāma par prettiesisku. Tikai par atrašanos sabiedriskās vietās tādā reibuma stāvoklī, kas aizskar cilvēka cieņu, paredzēts administratīvais sods saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Ne vienmēr atrašanās alkohola reibumā sabiedriskā vietā būs vērtējama kā amorāla, tomēr tā var nonākt pretrunā ar sabiedrībā vispāratzītām pieklājības normām, kurām ir paražu raksturs. Pie pieklājības normām pieder paraža, ka sabiedriskās vietās indivīdam jāuzvedas un jāizturas citiem cilvēkiem pieņemamā veidā. Ja cilvēks alkohola ietekmē izjūt tieksmi piekaut garāmgājēju, bet šo vēlmi nekādi neizrāda un neīsteno, tad viņa agresīvais nodoms ir amorāls. Ne tiesību normas, ne paražas šajā gadījumā tomēr pārkāptas nebūs, jo pēc ārējās formas šī cilvēka izturēšanās atbildīs tiesību normās un sabiedrības uzskatu sistēmā ietvertajiem priekšstatiem par pieņemamu uzvedību. (2) Ar morāli cieši saistīts ir ētikas jēdziens. Ētika ir filozofijas doktrīna, kuras mērķis ir noteikt un sistematizēt kritērijus, saskaņā ar kuriem cilvēka rīcība atzīstama par tikumiski pareizu un morāles normām atbilstošu. Mēdz teikt, ka ētika ir zinātne par morāli. Ētiskie kritēriji tāpēc ir nozīmīgi, lai noteiktu, vai indivīds rīkojies saskaņā ar morāli. Cilvēku savstarpējās attiecības visvairāk ietekmē sabiedriskā morāle jeb sabiedrībā dominējošie uzskati par labas, krietnas un godprātīgas uzvedības kritērijiem. Sabiedriskā morāle ir sabiedrībā valdošā caurmēra morāle, nevis atsevišķu cilvēku vai grupu īpašie priekšstati par morāles principiem. Atsevišķu indivīdu vai sabiedrības grupu uzskati par 1 Strupišs A. Tiesiskā regulēšana un tās efektivitāte // Mūsdienu tiesību teorijas atziņas: Rakstu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999, 132. Ipp. - Horns N. Ievads tiesību zinātnē un tiesību filozofijā // Likums un Tiesības. Oktobris, 1999, 48. Ipp.; Neimanis J. Ievads tiesībās, 44. Ipp.

17 Civiltiesību jēdziens un nošķiršana no publiskajām tiesībām 19 morāli var būt īpaši brīvdomīgi, ārkārtīgi stingri, vai ļoti ideālistiski, tomēr tie nav sabiedriskās morāles kritēriji. Sabiedriskā morāle mainās laika gaitā dzīves apstākļu, politisko notikumu un citu faktoru ietekmē. 3 To ļoti ietekmē kultūras tradīcijas, reliģija, ekonomiskie apstākļi un sabiedrībā valdošais pasaules uzskats. 4 Rietumu kultūras lokam piederošajās zemēs, kur indivīda brīvībai un iecietībai pret dažāda veida uzskatiem ir daudz lielāka loma nekā citur pasaulē, sabiedriskā morāle pastāvīgi kļūst liberālāka. Tiesības noteiktos gadījumos atzīst sabiedrisko morāli kā sabiedrībā notiekošo norišu juridisko mērauklu. Saskaņā ar Latvijas Civillikuma 5 (CI.) pantu neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs labiem tikumiem, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu, un tāds darījums nav spēkā. Ar "labiem tikumiem" domāta tāda rīcība, kas nav pretrunā ar sabiedrisko morāli. "Labu tikumu" jēdziena izpratnē laika gaitā ir radušās izmaiņas,.la, piemēram, 19. gadsimtā vai 20. gadsimta pašā sākumā divi nelaulāti pretēja dzimuma partneri gribētu noīrēt kopīgu istabu viesnīcā, tad šāds īres līgums tiktu uzskatīts par pretēju labiem tikumiem un spēkā neesošu. Mūsdienās neviens neuzdrošināsies apšaubīt, ka pretēja vai pat viena dzimuma partneru kopīga apmešanās viesnīcas istabā ir pilnībā savienojama ar sabiedrībā valdošo morāli. (3) Sabiedriskā morāle var būt ne tikai mēraukla jau pastāvošu tiesību normu satura izpratnei. Reizēm likumdevējs, radot jaunas tiesību normas, sekmē sabiedriskās morāles attīstību noteiktā virzienā. Sabiedriskās morāles pārmaiņu dēļ nereti rodas nepieciešamība veidot jaunas tiesību normas, lai regulētu noteiktas sociālās parādības. Tad likumdevēji tikai reaģē uz pārmaiņām sabiedrības uzskatos. Civiltiesību sfērā sabiedriskās morāles izmaiņām vislielākā ietekme bijusi uz ģimenes tiesībām. Agrāk Civillikuma ģimenes un mantojuma tiesību daļā bija normas, kas īpaši reglamentēja ārlaulībā dzimušu bērnu tiesisko statusu. Šādu sevišķu likuma noteikumu vēsturiskā izcelsme meklējama senākā pagātnē, kad bērna piedzimšana ārpus laulības tika uzskatīta par nevēlamu parādību no sabiedriskās morāles viedokļa. Mūsdienās bērniem, kas dzimuši vecākiem, kuri nav savstarpējā laulībā, ir tādas pašas tiesības kā laulībā dzimušiem bērniem. Kopš gada jēdziens "ārlaulībā dzimis bērns" Civillikumā vairs nav sastopams. Likumi, kas pieņemti, reaģējot uz izmaiņām sabiedriskajā morālē, parasti orientēti uz lielāku iecietību, brīvdomību un respektu pret indivīda uzskatiem. Reizēm tomēr likumdevēji, sekojot sabiedrības vairākuma uzskatiem, rada tādas tiesību normas, kas uztur spēkā sabiedriskās morāles tradicionālās vērtības. Mūsdienās sabiedrība līdzās laulībai akceptē arī tādas kopdzīves formas, kas agrāk tika uzskatītas par morāles priekšstatiem neatbilstošām. Nelaulātu pretēja dzimuma personu kopdzīve jau sen tiek uzskatīta par visiem pieņemamu parādību. Arī sabiedrības attieksme pret viendzimuma partnerattiecībām Neimanis J. Ievads tiesībās, 43. Ipp. Horns N. Ievads tiesību zinātnē un tiesību filosofijā // Likums un Tiesības, 1999, nr. 2, 46. 1pp.; Brox/ Walker. Allgemeiner Teil des BOB, Rn. 3. Civillikums ar grozījumiem, kas izsludināti līdz Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2007.

18 20 CIVILTIESĪBU VIETA UN LOMA TIESĪBU SISTĒMĀ laika gaitā ir kļuvusi liberālāka. Daudzās Eiropas Savienības valstīs ir pieņemti likumi par "reģistrētām partnerattiecībām". 6 Šie likumi viendzimuma partnerattiecības atsevišķos aspektos faktiski pielīdzina laulībai. Latvijas Republikas Saeima, respektējot mūsu valstī dominējošo viedokli par laulību un ģimeni kā nozīmīgām sabiedrības pamatvērtībām, gadā pieņēma grozījumus Latvijas Republikas Satversmē 7, noteicot, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti Civiltiesību jēdziens (1) Civiltiesības jeb privāttiesības ir tiesību daļa, kas regulē līdztiesīgu dalībnieku jeb subjektu savstarpējās tiesiskās attiecības. Šādu skaidrojumu sniedz subordinācijas teorija, kas ir viena no teorijām civiltiesību nošķiršanai no otra tiesību atzara - publiskajām tiesībām. Nosaukums "civiltiesības" ir cēlies no latīņu valodas. Romiešu ius civile sākotnēji aptvēra tikai pilsoņiem piemītošās tiesības. Civiltiesības un privāttiesības ir identiski jēdzieni. Tiesību klasifikācijā tiek lietots gan viens, gan otrs termins. Civiltiesības regulē gan mantiskās, gan nemantiskās tiesiskās attiecības, ko nodibinājuši tiesību subjekti. Civiltiesību lielākā daļa ir mantiska rakstura. Piemēram, lielākā daļa civiltiesisko līgumu ir atlīdzības līgumi, kas vērsti uz mantisko labumu apmaiņu. Arī īpašuma tiesības un pārējās lietu tiesības, kas regulē lietu piederību konkrētām personām, ir mantiska rakstura. Ģimenes tiesībās, kas regulē laulāto, kā arī vecāku un bērnu tiesiskās attiecības, turpretī ir daudz nemantiska rakstura normu. Līdzīgi kā tiesības kopumā, arī civiltiesības pastāv gan objektīvā, gan subjektīvā nozīmē. Civiltiesības objektīvā nozīmē ir civiltiesību normas, bet subjektīvā nozīmē civiltiesības ir tiesiskā vara, kura uz objektīvo civiltiesību pamata pieder konkrētai personai. 9 Saskaņā ar CL pantu no pirkuma līguma abām pusēm izceļas savstarpējas prasījumu tiesības uz līgumu izpildīšanu. CL pants kā tiesību norma pieder objektīvajām civiltiesībām. Noslēdzot pirkuma līgumu, tā dalībniekiem - pircējam un pārdevējam - uz CL panta pamata rodas prasījumu tiesības par līguma izpildi. Pārdevēja tiesības prasīt no pirkuma maksu un pircēja tiesības prasīt lietas nodošanu ir subjektīvās tiesības. (2) Ar terminu "civiltiesības" apzīmē arī tiesību zinātnes apakšnozari, kas pēta civiltiesiskās attiecības un to tiesiskā regulējuma problēmas. 10 Tā kā civiltiesības regulē 6 7 s 9 10 Sk.: Kemper R. Privātās attiecības kā tiesību sastāvdaļa. No laulību monopola uz brīvu kopdzīves formu izvēli // Tiesību harmonizācija Baltijas jūras reģionā gs. mijā. Rīga: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, 2006, Ipp. Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, , nr. 43. Grozījums Latvijas Republikas Satversmē: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, , nr. 1. Čakste K. Civiltiesības, 2. Ipp.; Torgāns K. Civiltiesības kā tiesību nozare // Vēbers J./Torgāns K. Civiltiesības kā tiesību nozare. Rīga: Latvijas Universitāte, 1997, 15. Ipp. Torgāns K. Civiltiesības kā tiesību nozare // Vēbers J./Torgāns K.. Civiltiesības kā tiesību nozare. Rīga: Latvijas Universitāte, 1997, 18. Ipp.

19 Civiltiesību jēdziens un nošķiršana no publiskajām tiesībām 21 visdažādākās mantiskās un nemantiskās attiecības, kas saistītas ar indivīda dzīvi un darbību, tās visizšķirošākajā veidā ietekmē un noteic tiesību būtību. Daudziem civiltiesību principiem un tiesību jēdzieniem ir liela nozīme arī citās tiesību apakšnozarēs. Kā norādīts Valsts pārvaldes iekārtas likuma" 12. panta pirmajā daļā, lai nodrošinātu valsts pārvaldes funkciju efektīvu izpildi, piekritīgā iestāde var noslēgt publisko tiesību līgumus valsts pārvaldes jomā: sadarbības līgumu, administratīvo līgumu, deleģēšanas līgumu vai līdzdarbības līgumu. Līgumam, kas ir nozīmīgākais tiesību subjektu rīcības instruments civiltiesībās, ir svarīga loma ari administratīvajās tiesībās. Piemēram, Latvijas Universitāte un Latvijas Republikas Augstākā tiesa kā publisko tiesību subjekti noslēdz sadarbības līgumu par Juridiskās fakultātes studentu prakšu nodrošināšanu Augstākajā tiesā. Saskaņā ar Valsts pārvaldes likuma 12. panta otro daļu publisko tiesību līgumu noslēgšanā jāievēro Civillikuma noteikumi. 3. Civiltiesību nošķiršana no publiskajām tiesībām (1) Subordinācijas teorija ir pazīstamākā teorija civiltiesību un publisko tiesību nošķiršanai. Pretstatā civiltiesībām, kas noteic līdztiesīgu subjektu attiecības, publiskās tiesības regulē subordinācijas jeb pakļautības attiecības starp valsti vai ar valsts varas pilnvarām apveltītu subjektu un indivīdu. Civiltiesību jomā izplatītākais tiesību subjektu rīcības veids ir tiesiskais darījums, sevišķi līgums. Publisko tiesību sfērā visbiežāk lietotais tiesiskais instruments ir iestādes izdots administratīvais akts. Par publisko tiesību pamatnozarēm ir atzīstamas konstitucionālās tiesības (noteic valsts uzbūvi un indivīda tiesības attiecībās ar valsti), administratīvās tiesības (regulē valsts pārvaldes organizāciju un darbību) un krimināltiesības (reglamentē valsts rīcību noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas gadījumā). 12 (2) Pats galvenais civiltiesību jeb privāttiesību princips ir privātautonomija. 1 ' Saskaņā ar privātautonomijas principu tiesību subjekti var brīvi, pēc savas izvēles un ieskatiem veidot savstarpējās tiesiskās attiecības.' 4 Civiltiesību jomā subjekts patstāvīgi izlemj, vai izlietot savas tiesības vai tās neizmantot, paturēt tās sev, vai nodot citai personai, slēgt līgumu ar citu personu vai atturēties no līguma slēgšanas. 15 Protams, ka privātautonomijas princips nav absolūts. Ja ir būtiski attaisnojoši iemesli, tad sabiedrības interesēs likumdevējs var noteikt privātautonomijas ierobežojumus. Publisko tiesību jomā indivīdam Valsts pārvaldes iekārtas likums. Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, , nr Sk.: Levits E. Par administratīvā procesa vietu un funkcijām Latvijas tiesību sistēmā //Administratīvais process: likums, prakse, komentāri. Rakstu krājums. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2005, 29. Ipp. Larcnz/Wolf. Allgemeiner Teil des Bürgerlichen Rechts. 1 Rn 2. Levits E. Par administratīvā procesa vietu un funkcijām Latvijas tiesību sistēmā // Administratīvais process: likums, prakse, komentāri. Rakstu krājums. Rīga: Latvijas Vēstnesis, Ipp. Briedē J. Publiskās un privātās tiesības // Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums. Rīga: liesu namu aģentūra, 1999, 45. Ipp. :i :>

20 22 CIVILTIESĪBU VIETA UN LOMA TIESĪBU SISTĒMA turpretī vienmēr jāpakļaujas ar valsts varas pilnvarām apveltīta subjekta likumīgiem rīkojumiem. Piemēram, akciju sabiedrībai "KRIMI Latvija" pieder pārtikas preču lielveikali. AS "KRIMI Latvija" attiecības ar patērētājiem, kuriem tā pārdod pārtikas preces, un preču piegādātājiem, no kuriem lā preces iepērk, regulē civiltiesības. AS "KRIMI Latvija" kā veikala īpašniece var izvēlēties preču piegādātājus, tai pat nav obligāta pienākuma noslēgt līgumu ar kuru katru cilvēku, kas veikalā grib iegādāties pārtikas produktus. Toties akciju sabiedrības kā komersanta pienākumu maksāt nodokļus valstij reglamentē nodokļu tiesības, kas ir publisko tiesību sastāvdaļa un pieder pie administratīvajām tiesībām. Nodokļu maksāšanas pienākums ir obligāts, komersants nav tiesīgs to neievērot. (3) Civiltiesību un publisko tiesību nošķiršanai ir gan teorētiska, gan praktiska nozīme. No tā, vai konkrēts tiesiskais strīds ir kvalificējams kā civiltiesisks vai publiski tiesisks, ir atkarīgs, vai šā strīda risināšanai ir jāpiemēro civiltiesību vai publisko tiesību normas. No strīda juridiskās kvalifikācijas nereti ir atkarīga strīda pakļautība vispārējās jurisdikcijas tiesai vai citai tiesu sistēmā ietilpstošai tiesai. Praksē bieži jānošķir civiltiesiskās attiecības no administratīvi tiesiskajām attiecībām. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 16 (CPL) 23. un 24. pantu civiltiesiskos strīdus izskata rajona (pilsētas) tiesa, izņemot tās lietas, kuras saskaņā ar likumu izskata apgabaltiesa. Rajona (pilsētas) tiesa un apgabaltiesa ir vispārējās jurisdikcijas tiesas. Administratīvās tiesības turpretī pieder pie publiskajām tiesībām. Kā norādīts Administratīvā procesa likuma 17 (APL) 121. panta pirmajā daļā, administratīvo lietu pirmajā instancē izskata administratīvā rajona tiesa. Administratīvās tiesas ir nevis vispārējās jurisdikcijas tiesas, bet gan saskaņā ar likumu "Par tiesu varu" 18 un Administratīvā procesa likumu ir izveidotas administratīvo lietu izskatīšanai. Rīgas pilsētai piederošajā maģistrālajā ūdensapgādes tīklā notika avārija, izraisot ūdensvada plīsumu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību X piederošās telpās. Avārijā vainojama bija Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas ūdens", kas apsaimnieko pilsētas ūdensvadu. Telpu appludināšanas rezultātā S1A X cieta zaudējumus. Avārijas brīdī sabiedrībai ar ierobežotu atbildību X ar SIA "Rīgas ūdens" bija līgumattiecības par ūdensapgādi. Saskaņā ar likuma '"Par pašvaldībām" pantu ūdensapgādes organizēšana ir viena no pašvaldības "autonomajām funkcijām". SIA X pieprasīja zaudējumu atlīdzību no Rīgas Domes, atsaucoties uz APL 94. panta otro daļu, kas paredz pašvaldības atbildību par autonomo funkciju neizpildi. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lielu departaments pamatoti atzina, ka strīds ir civiltiesisks, nevis administratīvi tiesisks. 20 Rīgas Dome savu organizatorisko funkciju ūdensapgādē bija izpildījusi, nodibinot SIA "Rīgas ūdens" un nododot tās valdījumā ūdensvada 16 Civilprocesa likums: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, , nr. 326/ Administratīvā procesa likums: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, , nr ix Likums "Par tiesu varu": Latvijas Republikas likums. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, , nr. 1. '" Likums "Par pašvaldībām": Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, , nr ,1 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā nr. A /3 (nav publicēts).

21 Civiltiesību jēdziens un nošķiršana no publiskajam tiesībām 23 tīklu. Par zaudējumiem saskaņā ar civiltiesību normām bija jāatbild SIA "Rīgas ūdens", kas atradās civiltiesiskās, vienlīdzīgās attiecībās ar SIA X un ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanā darbojās kā komercsabiedrība, nevis valsts pārvaldes iestāde. (4) Subordinācijas teorija ir tikai viena no teorijām civiltiesību un publisko tiesību norobežošanai. Tā paredz samērā skaidrus civiltiesību un publisko tiesību nošķiršanas kritērijus, taču neaptver visas iespējamās situācijas. Arī civiltiesībās ir sastopamas subordinācijas attiecības. Piemēram, saskaņā ar CL 183. pantu bērniem, kamēr viņi dabū no vecākiem uzturu, ir jāstrādā vecāku mājas darbi bez tiesībām prasīt par to kādu atlīdzību, ja vien tā viņiem nav noteikti apsolīta. Savukārt publisko tiesību jomā nereti rodas tiesiskās attiecības, kuru dalībnieki ir līdztiesīgi. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 12. pants paredz, ka piekritīgās iestādes var noslēgt publisko tiesību līgumus valsts pārvaldes jomā, lai nodrošinātu valsts pārvaldes funkciju efektīvu izpildi. Šāds publisko :iesību līgums, piemēram, sadarbības līgums, nevar tikt noslēgts piespiedu kārtā. Valsts pārvaldes iestādes, noslēdzot šos līgumus, darbojas kā līdztiesīgi subjekti. (5) Abas pārējās plašāk pazīstamās civiltiesību un publisko tiesību norobežošanas teorijas ir subjektu teorija un interešu teorija. Subjektu teorija atšķir civiltiesības no publiskajām tiesībām pēc tā, kādam subjektam attiecīgā tiesību norma piešķir tiesības un uzliek pienākumus. Saskaņā ar subjektu teoriju civiltiesību normas ir tās, kas piešķir tiesības un uzliek pienākumus jebkuram indivīdam, savukārt publisko tiesību normas piešķir noteiktu tiesisku kompetenci tikai publiskās varas subjektiem. 21 Subjektu teorija ir viena no precīzākajām teorijām civiltiesību un publisko tiesību norobežošanai. Interešu teorija, kas pazīstama jau no romiešu tiesībām, nošķir civiltiesības un publiskās tiesības atkarībā no tā, kādas intereses tiesību norma aizsargā. Saskaņā ar Šo teoriju tiesību normas, kas aizsargā indivīda intereses, tiek uzskatītas par civiltiesību sastāvdaļu, bet publisko (valsts, sabiedrības) interešu aizsardzībai izdotās normas tiek pieskaitītas pie publiskajām tiesībām. 22 Interešu teorija ir ļoti neprecīza, jo civiltiesībās sastopamas publisko interešu aizsardzībai paredzētas tiesību normas, bet publiskās tiesības nereti ietver normas, kuru mērķis ir indivīda interešu aizsardzība. 4. Materiālās civiltiesības un procesuālās tiesības (1) Civiltiesības ir materiālās tiesības. Civiltiesības kā materiālās tiesības regulē indivīdam piemītošo subjektīvo tiesību rašanos, izmaiņas, pāreju citām personām un izbeigšanos. 23 Termins "materiālās tiesības" tiek lietots kā pretstats procesuālo tiesību : Briedē J. Publiskās un privātās tiesības // Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999, 49. lpp.; Briedē J. Administratīvais akts, 94. lpp. - : Wildberg H.J./Krasts V. Salīdzinošās administratīvās tiesības: lietas un risinājumi. 2. izd. Rīga: Latvijas Universitāte, 2002, 11. lpp. : - : Lükc W. Zivilprozeßrecht. 7. Aufl. München: C.H.Beck'sche Verlagsbuchhandlung, 1999, Rn. 1.

22 24 CIVILTIESĪBU VIETA UN LOMA TIESĪBU SISTĒMĀ jēdzienam. Nepietiek ar to vien, ka tiesību normas definē un noregulē indivīdu savstarpējās tiesiskās attiecības, kurās tie iesaistās brīvprātīgi vai uz likuma pamata. Ne vienmēr līgumsaistības vai citi tiesiski pienākumi tiek izpildīti labprātīgi. Civillikumā un citos civiltiesībām piederošajos normatīvajos aktos ir sīki noregulēts, kāds ir viena vai otra līguma saturs, kā līgumi izpildāmi un kādas ir neizpildes sekas, taču ne mazāk svarīgi ir likumos noteikt, kā tiesisko attiecību dalībnieks var panākt saistības izpildījumu. 24 Valstij ir jānodrošina, lai indivīdiem piemītošās subjektīvās tiesības nepieciešamības gadījumā varētu tikt īstenotas ar valsts sankcionētiem piespiedu līdzekļiem. (2) Civiltiesību normās ir paredzētas indivīdu tiesības uz brīvprātības principiem veidot tiesiskās attiecības, piemēram, noslēgt līgumus, taču tās nereglamentē civiltiesisko prasījumu īstenošanas kārtību, ja otra puse nepilda savus tiesiskos pienākumus. Indivīda subjektīvo tiesību īstenošana notiek procesuālajās tiesību normās noteiktajā kārtībā. Procesuālās tiesības regulē juridisko strīdu izskatīšanas kārtību tiesā un citās institūcijās, kurām ar likumu piešķirtas tiesisko strīdu izskatīšanas pilnvaras. Civiltiesiskie strīdi liek izskatīti saskaņā ar Civilprocesa likumu. Kā norādīts CPL I. panta pirmajā daļā, katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Visas procesuālās tiesības, to skaitā civilprocesuālās tiesības, kriminālprocesuālās tiesības, administratīvā procesa tiesības un Satversmes tiesas procesa tiesības, ir publiskās tiesības. Tiesu sistēma ir valsts organizācijas sastāvdaļa. Jebkuru tiesas procesu raksturo tas, ka procesa dalībniekiem jāpakļaujas likumā noteiktajai procesa norises kārtībai un tiesas nolēmumiem. Šo nolēmumu izpilde nepieciešamības gadījumā notiek piespiedu kārtā ar valsts sankcionētu līdzekļu palīdzību. Tiesas spriedumam, kas stājies spēkā, ir likuma spēks. II. Vispārējās un speciālās civiltiesības Civiltiesības tiek iedalītas vispārējās un speciālajās civiltiesībās atkarībā no tā, vai tās attiecas uz jebkuru indivīdu vai uz īpašām subjektu grupām, piemēram, komersantiem, patērētājiem vai darbiniekiem. Vairumā Eiropas valstu, ari Latvijā, vispārējo civiltiesību normas ir ietvertas civillikumos jeb civilkodeksos - normatīvajos tiesību aktos, kuros vienotā sistēmā apkopotas civiltiesību pamatjautājumus reglamentējošās tiesību normas. Speciālo civiltiesību normas tiek ietvertas īpašos likumos. Tas gan neizslēdz iespēju, ka arī noteikti vispārējo civiltiesību jautājumi var tikt regulēti speciālos likumos. '1 "orgāns K. Saistību izpildes nodrošinājuma un kreditora aizsardzības līdzekļi /7 Saistību izpildes juridiskais nodrošinājums. Latvijas Universitātes Zinātniskie Raksti sēj. Rīga: Latvijas Universitāte, 1999, 3. Ipp.

23 Civiltiesību jēdziens un nošķiršana no publiskajām tiesībām Vispārējās civiltiesības Latvijas vispārējās civiltiesības ir ietvertas Civillikumā (CL). Latvijas Civillikuma daļas ir ievads, ģimenes tiesības, mantojuma tiesības, lietu tiesības un saistību tiesības. Civillikums ir Latvijas civiltiesību pamats. Tas ir jāpiemēro civiltiesisku jautājumu izšķiršanai visos gadījumos, uz kuriem neattiecas kāds speciāls likums. Civillikums pieņemts gada 28. janvārī, bet stājās spēkā gada 1. janvārī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika atjaunots ari Civillikums ( ). 25 a) Civillikuma ievads (1.) Civillikuma ievads sastāv no 25 pantiem. Civillikuma 1-6. pantā ir ietverti visām civiltiesībām obligāti noteikumi par tiesību piemērošanas un iztulkošanas principiem un metodēm, bet turpmākajos ievada pantos ir ietvertas Latvijas starptautisko privāttiesību normas. Civillikuma ievadā ietverto tiesību normu kopums neveido vispārējo civiltiesību atsevišķu apakšnozari. CLI. pants noteic, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Tā ir tiesiski ētiska rakstura norma, kuras mērķis ir nodrošināt, lai indivīdi, īstenojot savas tiesības, respektētu arī citu personu pamatotās intereses. 26 CL 4. pantā ir minētas likuma normu iztulkošanas jeb interpretācijas metodes - gramatiskā, sistēmiskā, vēsturiskā un teleoloģiskā metode, kā arī norādīts uz tiesību normu piemērošanu pēc analoģijas. (2) CL 6. pants norāda, ka saistību tiesību vispārējie noteikumi attiecīgi piemērojami arī ģimenes, mantojuma un lietu tiesību attiecībām. Šāds pants vajadzīgs tāpēc, ka Latvijas Civillikumā atšķirībā no daudzu citu valstu civillikumiem nav vispārīgās daļas, kurā būtu apkopoti un regulēti visām civiltiesībām kopīgie jautājumi. Vairums civiltiesību jēdzienu, kas ir nozīmīgi jebkurai civiltiesību apakšnozarei, piemēram, fiziskas un juridiskas personas, to tiesībspēja un rīcībspēja, gribas izteikums, tiesiskais darījums, līgums, kā arī citi civiltiesībās nozīmīgi jēdzieni, ir definēti Civillikuma saistību tiesību daļā. Nebūtu loģiski, ja šie jēdzieni jeb tiesību institūti tiktu katrreiz īpaši regulēti gan lietu, gan ģimenes, gan mantojuma tiesību daļā. CL 6. pantā minētie saistību tiesību vispārējie noteikumi ir piemērojami ne tikai ģimenes, mantojuma un lietu tiesību attiecībām, bet arī tiesiskajām attiecībām, kas rodas civiltiesību speciālo apakšnozaru regulētajās jomās. Piemēram, līguma jēdziens ir definēts CL pantā un ir kopīgs visām civiltiesību apakšnozarēm, gan Civillikumā ietvertajām, gan speciālajos likumos regulētajām. Civillikuma saistību tiesību daļā (CL un turpm. p.) ietvertie noteikumi par līguma noslēgšanu ir kopīgi visiem civiltiesībās pazīstamajiem līgumiem. Līgumi ir pazīstami ne vien saistību tiesībās, bet arī lietu, mantojuma un Sk.: Par Latvijas Republikas 1937.gada Civillikumu: Latvijas Republikas likums. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, , nr. 4. Balodis K. Labas ticības principa loma mūsdienu Latvijas civiltiesībās // Likums un Tiesības. 2002, nr. 9, 280. Ipp.

24 26 CIVILTIESĪBU VIETA UN LOMA TIESĪBU SISTĒMĀ ģimenes tiesībās. Atsevišķi civiltiesiski līgumi, piemēram, apdrošināšanas līgums, ir gandrīz pilnībā regulēti ārpus Civillikuma. Uz visiem līgumiem attiecas Civillikuma saistību tiesību daļā ietvertie vispārīgie noteikumi, ciktāl pašā Civillikumā vai citos likumos ietvertajās speciālajās normās nav noteikts citādi. (3) Civillikuma pantā ir ietvertas starptautisko privāttiesību normas. Jāatzīmē, ka CL 7. pants, kurā ir definēta personas dzīvesvieta, ir ne tikai starptautisko privāttiesību norma, bet noteic prezumējamo personas dzīvesvietu arī situācijās, kurās ārvalsts elementa nav. Civillikuma ievads ir vienīgā vieta Latvijas tiesībās, kurā starptautisko privāttiesību normas ir apkopotas vienotā sistēmā. Civillikumā ietvertie starptautisko privāttiesību noteikumi ir Latvijas nacionālo tiesību normas, kas noteic, vai civiltiesiskajām attiecībām, kurās ir ārvalsts elements, jāpiemēro Latvijas vai ārvalsts civiltiesību normas. Neskatoties uz tiesību internacionalizācijas tendencēm Eiropā un pasaulē, neskaitāmi civiltiesiskie strīdi, kuriem ir raksturīgs ārvalsts elements, joprojām ir jārisina saskaņā ar nacionālo civiltiesību normām. Civillikuma ievadā esošās starptautisko privāttiesību normas ir kolīziju normas, kurās regulēto tiesisko situāciju risināšanai ir jāpiemēro vai nu Latvijas, vai ārvalsts likums. Ja, piemēram, Latvijas pilsonis stājas laulībā ar ārvalstnieci vai Latvijas komercsabiedrība ārvalstī noslēdz Latvijā izpildāmu līgumu ar šās ārvalsts komersantu, rodas jautājums, kuras valsts tiesības šīm tiesiskajām attiecībām jāpiemēro. Civillikuma ievadā ietverto Latvijas starptautisko privāttiesību faktiskais mērķis ir veicināt Latvijas tiesību piemērošanu, kā arī pēc iespējas novērst situācijas, kurās Latvijā dzīvojošie ārzemnieki ir pakļauti savas valsts tiesībām. 27 Piemēram, CL 11. panta pirmā daļa noteic, ka tiesība doties laulībā, laulības noslēgšanas forma un laulības spēks noteicami pēc Latvijas likuma, ja laulību noslēdz Latvijā. Saskaņā ar CL 12. pantu laulības šķiršana un tās atzīšana par neesošu, ja to izdara Latvijas tiesā, apspriežama pēc Latvijas likuma, neraugoties uz laulāto valsts piederību. (4) Eiropas valstīs nav vienotas prakses starptautisko privāttiesību kolīziju normu sistematizācijas jomā. Kolīziju normas var būt apkopotas civillikumos, kā tas ir Latvijā. Vairākās citās valstīs, piemēram, Vācijā, Austrijā, Šveicē pastāv īpaši starptautisko privāttiesību likumi. 28 Tomēr visu valstu starptautisko privāttiesību kolīziju normām ir raksturīgi noteikti kritēriji, ar kuriem sasaistīta nacionālo tiesību vai ārvalsts likuma piemērošana. Šādi kritēriji, kas raksturīgi ne vien Latvijas, bet ari ārvalstu kolīziju normām, ir, piemēram, fiziskas personas dzīvesvieta, juridiskās personas izpildinstitūcijas (valdes) atrašanās vieta, lietas atrašanās vieta, līguma noslēgšanas vieta, līguma izpildes vieta. 27 Balodis K.. Wiederinkraftreten und Reformen des lettischen Zivilgesetzbuches // Zivilrechtsreibrm im Baltikum. Tübingen: Mohr Siebeck, 2006, S s Sk.: Kropholler J. Internationales Privatrecht. 5. Aufl. Tübingen: Mohr Siebeck, S. 85.

25 Vispārējās un speciālās civiltiesības 27 Civillikuma ievadā esošajos starptautisko privāttiesību noteikumos visvairāk dominē dzīvesvietas jeb domicila princips. Saskaņā ar CL 7. pantu dzīvesvieta (domicils) ir tā vieta, kur persona ir labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur pastāvīgi dzīvot vai darboties. Gandrīz visos gadījumos, kuros personas dzīvesvieta vai vismaz viena no vairākām personas dzīvesvietām ir Latvijā, ar šo personu saistītajām tiesiskajām attiecībām jāpiemēro Latvijas tiesības. Piemēram, laulāto personiskās un mantiskās attiecības ir noteicamas pēc Latvijas likuma, ja vien laulāto dzīvesvieta ir Latvijā (CL 8. p.). Saskaņā ar CL 15. panta 1. daļu, tiesiskās attiecības staip vecākiem un bērnu ir pakļautas Latvijas likumam, ja bērnam noteiktā dzīvesvieta ir Latvijā. Arī bērna paternitātes noteikšana un tās apstrīdēšana jārisina saskaņā ar Latvijas tiesībām, ja bērna mātes dzīvesvieta bērna dzimšanas laikā bija Latvijā. Piemēram, Latvijā dzīvojošajai Ēģiptes pilsonei X piedzimst bērns laulībā ar Latvijas pilsoni Y. Pēc bērna piedzimšanas X pārceļas uz dzīvi Irānā pie bērna tēva - Irānas pilsoņa Z. Saskaņā ar Civillikuma 146. pantā ietverto paternitātes pieņēmumu par bērna tēvu ir uzskatāms bērna mātes vīrs Latvijas pilsonis Y. Ja bērna mātes vīrs Y Latvijas tiesā apstrīd paternitātes pieņēmumu, tad tiesai paternitātes jautājuma risināšanā jāpiemēro Latvijas likums. (5) Starptautisko privāttiesību kolīziju normas iedala vienpusējās un daudzpusējās (divpusējās). Vienpusējās kolīziju normas ir tās, kas tiesiskajās situācijās ar ārvalsts elementu paredz piemērot nacionālo tiesību normas. 2 *' Vairums starptautisko privāttiesību normu, kas ietvertas Civillikuma ievadā, ir vienpusējas. Divpusējās jeb daudzpusējās kolīziju normas paredz iespēju piemērot gan nacionālās tiesību normas, gan arī ārvalsts tiesības. 30 Vairums vienpusējo kolīziju normu Civillikuma ievadā noteic, kādas tiesības piemērojamas attiecībā uz laulību, kā arī vecāku un bērnu tiesiskajām attiecībām. Fizisko personu un juridisko personu tiesībspējai un rīcībspējai, lietu tiesībām, kā arī līguma dalībnieku tiesībām un pienākumiem piemērojamās tiesības noteiktas galvenokārt daudzpusējās kolīziju normās. Piemēram, CL 8. panta 1. daļas 1. teikums, saskaņā ar kuru fiziskas personas tiesībspēja un rīcībspēja jānoteic pēc viņas dzīvesvietas likuma, ir daudzpusēja kolīziju norma, jo paredz piemērot jebkuras valsts tiesības, ja personas dzīves vieta ir attiecīgajā valstī. CL 8. panta 1. daļas 2. teikums paredz: ja personai ir vairākas dzīvesvietas un viena no tām ir Latvijā, tad viņas tiesībspēja un rīcībspēja, kā arī tiesiskās darbības sekas apspriežamas pēc Latvijas likuma. CL 8. panta 1. daļas 2. teikums ir vienpusēja kolīziju norma, jo tā paredz piemērot Latvijas tiesības. 29 3(1 Berent/F.hlers/'Blaese/von Schilling/Zimmermann. Lettlands Zivilgesetzbuch vom 28. Januar 1937 in Einzeldarstellungen. Einleitung, Familienrecht, Erbrecht, S. 75. Ozoliņš (). Jaunā Civillikuma ievads /7 Tieslietu Ministrijas Vēstnesis. 1938, nr. 2, 317. Ipp.; Firsching K./von Hoffmann B. Internationales Privatrecht. 5. Aufl. München: C.H.Beck'sche Verlagsbuchhandlung, 1997, 4 Rn. 8.