Latvijas Nacionālais rīcības plāns

Latvijas Nacionālais rīcības plāns nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai (2004-2006)

2 Saturs Izmantotie saīsinājumi... 5 IEVADS... 6 1.sadaļa. Galvenās tendences un izaicinājumi... 7 1.1.Nabadzības un sociālās atstumtības definīcija... 7 1.2. Ekonomika... 8 1.3.Demogrāfiskā situācija... 8 1.4.Nodarbinātība un bezdarbs... 9 1.5. Teritoriālās atšķirības... 10 1.6. Sociālās sfēras izdevumi... 11 1.7.Pieeja resursiem, tiesībām, precēm un pakalpojumiem... 13 1.7.1.Adekvātu ienākumu nodrošināšana... 13 1.7.2.Izglītība... 14 1.7.3.Mājoklis... 15 1.7.4.Veselība... 16 1.7.5.Sociālie pakalpojumi... 18 1.7.6.Kultūra, sports un brīvā laika pavadīšana... 19 1.7.7.Juridiskā palīdzība... 20 1.7.8.Transports... 20 1.8. E-iekļaušana... 21 1.9. Dzimumu līdztiesība... 21 1.10.Sociālās atstumtības riska grupu situācija... 22 1.10.1.Daudzbērnu un nepilnās ģimenes... 22 1.10.2.Invalīdi... 22 1.10.3.Vecie ļaudis... 22 1.10.4.Bērni un jaunieši... 23 1.10.5.Personas, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietām... 23 1.10.6.Bezdarbnieki... 24 1.10.7.Bezpajumtnieki... 24 1.10.8.Etniskās minoritātes... 24 1.10.9.Cilvēktirdzniecības upuri... 25 2.sadaļa. Stratēģiskā pieeja, svarīgākie mērķi un uzdevumi... 25 2.1.Nacionālā stratēģija nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai... 25 2.1.1 Lauku un reģionālās attīstības veicināšana... 26 2.1.2 Dzimumu līdztiesības principu integrēšana... 26 2.2.Ekonomikas attīstība... 27 2.3.Kvalitatīva un pieejama izglītība... 27 2.4.Iekļaujoša darba tirgus izveide un nodarbinātības veicināšana... 29 2.5.Adekvātu ienākumu nodrošināšana ar darba samaksas, nodokļu politikas un sociālās aizsardzības sistēmas palīdzību... 29

3 2.6.Adekvāta mājokļa pieejamības nodrošināšana... 30 2.7.Valsts garantētās minimālās veselības aprūpes un nepieciešamo medikamentu saņemšanas iespējas nodrošināšana... 31 2.8. Pieeja sociālajiem pakalpojumiem... 32 2.9. E-iekļaušana... 33 2.10. Transporta attīstība... 33 2.11.Kultūras un sporta pasākumu izmantošana sociālās atstumtības mazināšanai... 34 2.12.Juridiskās palīdzības pieejamība... 34 3. sadaļa. Politikas pasākumi... 34 3.1.Pasākumi ekonomikas attīstībai... 34 3.2. Pasākumi lauku un reģionālās attīstības veicināšanai.... 35 3.3.Nodarbinātības veicināšana un iekļaujoša darba tirgus izveide... 35 3.4.Izglītības kvalitātes un pieejas izglītībai uzlabošana... 36 3.5.Adekvātu ienākumu nodrošināšana... 38 3.6.Mājokļu pieejamības veicināšana... 38 3.7.Valsts garantētās veselības aprūpes un nepieciešamo medikamentu nodrošināšana... 39 3.8.Sociālo pakalpojumu attīstība... 41 3.9.Informācijas sabiedrības attīstība... 42 3.10.Transporta pieejamības uzlabošana... 43 3.11.Juridiskās palīdzības pieejamības nodrošināšana.... 43 3.12.Kultūras un sporta pasākumu attīstība.... 43 3.13. Dzimumu līdztiesības veicināšana... 44 3.14.Īpaši valsts atbalsta pasākumi sociālās atstumtības riska grupām... 44 3.14.1.Daudzbērnu un nepilnās ģimenes... 44 3.14.2. Invalīdi... 45 3.14.3. Vecie ļaudis... 46 3.14.4. Bērni un jaunieši... 46 3.14.5. Bijušie ieslodzītie... 47 3.14.6. Bezdarbnieki... 47 3.14.7. Bezpajumtnieki... 48 3.14.8. Cilvēktirdzniecības upuri... 48 3.15. ES struktūrfondu izmantošana sociālās atstumtības mazināšanai... 48 4.sadaļa. Sadarbības tīklu izveide un visu iesaistīto pušu mobilizācija... 51 4.1. Ievads... 51 4.2. Nacionālā rīcības plāna (2004-2006) izstrādes process... 51 4.3. Saskaņotas politikas veidošana sociālās atstumtības mazināšanai... 51

4 4.4. NRP īstenošanas pārraudzība un izvērtēšana... 53 5.sadaļa. Labās prakses piemēri... 53 Invalīdu subsidētās nodarbinātības pasākumi... 53 Lauku partnerības programma... 54 PIELIKUMI...Error! Bookmark not defined. 1.pielikums...Error! Bookmark not defined. 2.pielikums...Error! Bookmark not defined. 3.pielikums...Error! Bookmark not defined. 4.pielikums...Error! Bookmark not defined.

5 Izmantotie saīsinājumi BĢLM - Bērnu un ģimenes lietu ministrija CSP - Centrālā statistikas pārvalde CSP DA - Centrālās statistikas pārvaldes Darbaspēka apsekojums EK - Eiropas Komisija EM - Ekonomikas ministrija ELVGF - Eiropas lauksaimniecības vadības un garantijas fonds ERAF - Eiropas Reģionālās Attīstības fonds ES - Eiropas Savienība ESF - Eiropas Sociālais Fonds FM - Finanšu ministrija IKP - Iekšzemes kopprodukts IST - Informācijas un sakaru tehnoloģijas IZM - Izglītības un zinātnes ministrija KIM - Latvijas valdības un Eiropas Komisijas Kopējais sociālās iekļaušanas memorands KM - Kultūras ministrija LM - Labklājības ministrija LPS - Latvijas Pašvaldību savienība MK - Ministru kabinets MVU - Mazie un vidējie uzņēmumi NNP - Nacionālais nodarbinātības plāns NRP - Nacionālais rīcības plāns nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai (2004-2006) NVA - Nodarbinātības valsts aģentūra NVO - Nevalstiskās organizācijas PKIC - Profesionālās karjeras un izglītības centrs RAPLM - Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija VPD - Vienotais programmdokuments (Latvijas Attīstības plāns) VM - Veselības ministrija ZM - Zemkopības ministrija

6 IEVADS 2000.gada martā Lisabonā Eiropadome definēja Eiropas Savienības (turpmāk ES) attīstības stratēģisko mērķi līdz 2010.gadam kļūt par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas spētu nodrošināt noturīgu ekonomisko izaugsmi ar vairāk un labākām darbavietām, un lielāku sociālo kohēziju ( Lisabonas stratēģija ). Viens no galvenajiem uzdevumiem, lai sasniegtu šo mērķi, ir ievērojami mazināt nabadzību un sociālo atstumtību visās ES dalībvalstīs. Lai labāk koordinētu dalībvalstu sociālās iekļaušanas politikas, saskaņā ar Eiropas Sociālās iekļaušanas stratēģiju ieviesta atvērtās koordinācijas metode. Viens no svarīgākajiem šīs koordinācijas metodes elementiem līdzās Kopienas Rīcības programmai cīņai pret sociālo atstumtību (2002-2006) ir ES dalībvalstu nacionālie rīcības plāni nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, kuros tiek definētas valstu stratēģijas, pasākumi un to īstenošanai nepieciešamais institucionālais mehānisms. Latvija, tāpat kā citas jaunās ES dalībvalstis, 2004.gadā izstrādā savu pirmo Nacionālo rīcības plānu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai (turpmāk NRP). Latvijas NRP tiek izstrādāts, ievērojot 2000.gada decembrī Nicā Eiropadomē definētos ES kopējos mērķus, kuri ietver nodarbinātības veicināšanu, pieejas resursiem, tiesībām, precēm un pakalpojumiem sekmēšanu, atstumtības risku novēršanu, atbalstu sociāli visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, kā arī visu iesaistīto pušu mobilizēšanu. NRP definēto mērķu īstenošana palīdzēs, izmantojot ES kopējos un nacionālos indikatorus, novērtēt Latvijas virzību uz Eiropas kopējo mērķu sasniegšanu un apmainīties ar citām ES dalībvalstīm ar labās prakses piemēriem sociālās iekļaušanas politikas veidošanā. Nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana ir svarīgs Latvijas sociālās politikas ilgtermiņa mērķis. Lai sagatavotos pirmā nacionālā rīcības plāna izstrādei un pilntiesīgi iesaistītos ES sociālās iekļaušanas procesā, 2003.gadā Latvijas valdība kopā ar Eiropas Komisiju izstrādāja Kopējo sociālās iekļaušanas memorandu (turpmāk Memorands). Memorandā tika definēti galvenie mērķi nabadzības un sociālās atstumtības jautājumu risināšanai, noteikti svarīgākie politiskie pasākumi, ko Latvija veikusi, veidojot valsts politiku saskaņā ar ES kopējiem mērķiem, kā arī noteiktas galvenās politiskās jomas, kuras nepieciešams pilnveidot. NRP izstrādē izmantota Memoranda sagatavošanā pielietotā integrētā un daudzpusējā pieeja nabadzības un sociālās atstumtības problēmu risināšanai. NRP ir izstrādāts, ievērojot Tautsaimniecības vienoto stratēģiju, Vienoto Programmdokumentu (2004-2006), Nacionālo nodarbinātības plānu (2004) un citus politikas dokumentus. Lai arī nabadzības un sociālās atstumtības samazināšana ir konkrētas ES dalībvalsts atbildība, valstu sociālās iekļaušanas politikas un nacionālo rīcības plānu īstenošana tiek vērtēta saskaņā ar kopējo ES sociālās iekļaušanas procesu, kura mērķis ir līdz 2010.gadam būtiski samazināt nabadzību Eiropā.

7 1.sadaļa. Galvenās tendences un izaicinājumi 1.1.Nabadzības un sociālās atstumtības definīcija Nabadzība ir daudzpusējs jēdziens. Par nabadzīgām šī dokumenta izpratnē tiek uzskatītas personas, kuru ienākumi un resursi (ekonomiskie, sociālie un kultūras) ir tik ierobežoti, ka viņu dzīves līmenis ir zemāks par sabiedrībā pieņemto 1. 1 Eiropas Komisijas Kopējais Sociālās iekļaušanas ziņojums, 2003, 9.lpp 2 Eiropas Komisijas Kopējais Sociālās iekļaušanas ziņojums, 2003, 9.lpp 3 Eiropas Komisijas Kopējais Sociālās iekļaušanas ziņojums, 2003, 9.lpp 4 Joint Assessment Paper, 6.lpp 5 CSP veiktā Darbaspēka apsekojuma (DA) dati 6 http://europa.eu.int/comm/eurostat/newcronos/queen/display.do?screen=detail&language=en&product =STRIND_EMPLOI&root=STRIND_EMPLOI_copy_520479662742/emploi_copy_934568948015/e m071_copy_16487242664 7 LU FSI 2003.gada pētījums Sociālās atstumtības varbūtība un tās iemesli bezdarba riska apdraudētajām iedzīvotāju grupām 8 LU FSI 2003.gada pētījums Sociālās atstumtības varbūtība un tās iemesli bezdarba riska apdraudētajām iedzīvotāju grupām 9 Latvijas Attīstības plāns ( Vienotais programmdokuments) 1. mērķa programma 2004.-2006gadam 10 Klasifikators Eiropas integrētās sociālās aizsardzības statistikas sistēma (ESSPROS): vispārīgie principi, pabalstu klasifikācija pamatsistēmā 11 Avots nabadzības rādītājiem ir CSP aprēķini un Eurostat publikācija Statistics in Focus, theme 3-8/2003 un Draft of Statistics in Focus,,theme3-03/2003 12 Vienas personas mājsaimniecībā 2001.gadā ES15 valstīs nabadzības slieksnis pirktspējas paritātes standarta nosacītā valūtā bija PPS 8253, Latvijā - PPS 2301 13 Aprēķināts pēc Eurostat metodoloģijas, kur par nabadzības slieksni tiek ņemti 60% no ekvivalento ienākumu mediānos. Aprēķinos izmantoti Mājsaimniecību budžetu pētījuma dati. 14 Mājsaimniecību budžetu pētījuma dati 2002.g. 15 World Health Organization Regional Office for Europe Atlas of health in Europe 16 Pētījums par informācijas sabiedrības veidošanās gaitu Latvijas pašvaldībās, SIA ADati, 2003.g/decembris 17 Apcerējumi par Latvijas iedzīvotājiem / Nr. 4: Laiks darbam un atpūtai pēcatmodas gados Latvijā. Red. P. Eglīte. Rīga: LZA Ekonomikas institūts, 1999. 18 Iekšlietu ministrijas Informācijas centra mājas lapa (http://www.ic.iem.gov.lv/statistika/12.php) 19 Latvija: Pārskats par tautas attīstību 2002/2003, Cilvēkdrošība. 20 Saskaņā ar likumu Par valsts pensijām no 2002.gada pensijas, kuras nepārsniedz trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru (aptuveni 95% no vecuma pensionāriem), līdz 2004.gadam tika indeksētas ar patēriņa cenu indeksu un 25% no algu summas, no kurām valstī veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, reālā pieauguma. Līdz tam pensijas tika indeksētas vienīgi ar patēriņa cenu indeksu.. 21 mēneša vidējās izmaksātās pensijas indeksa attiecība pret patēriņa cenu indeksu. 22 mēneša vidējās neto darba samaksas indeksa attiecība pret patēriņa cenu indeksu

8 Sociālā atstumtība ir plašāks jēdziens nekā nabadzība. Ar sociālo atstumtību tiek saprasts process, kurā indivīds nabadzības, nepietiekamas izglītības, diskriminācijas vai citu apstākļu dēļ nespēj pilnībā vai daļēji iekļauties sabiedrībā un piedalīties sabiedrības ekonomiskā, sociālā un kultūras dzīvē 2. Sociāli atstumtam cilvēkam ir liegtas vai apgrūtinātas iespējas realizēt savas tiesības iegūt pietiekošus ienākumus un saņemt dažādus pakalpojumus un preces, kuras viņam ir būtiski nepieciešamas. Sociālā iekļaušana līdz ar to ir process, kas nodrošina nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajām personām iespējas un resursus, kuri nepieciešami, lai pilnvērtīgi piedalītos sabiedrības ekonomiskā, sociālā un kultūras dzīvē, nodrošinātu sabiedrībā pieņemto dzīves līmeni un labklājību, kā arī lielākas līdzdalības iespējas lēmumu pieņemšanā un pieejamību personas pamattiesībām 3. 1.2. Ekonomika Laika periodā no 1996.gada līdz 2003.gadam Latvijā iekšzemes kopprodukts (IKP) ir palielinājies vidēji gadā par 6,1% un turpinās diezgan strauja ekonomiskā izaugsme. IKP 2001.gadā pieauga par 8,0%, 2002.gadā par 6,1%, bet 2003.gadā par 7,5%. Inflācija Latvijā ir bijusi viena no zemākajām starp Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Pēdējo četru gadu laikā gada vidējā inflācija ir bijusi 2-3% robežās. 2003.gadā patēriņa cenu vidējā inflācija bija 2,9%. Ekonomisko izaugsmi raksturo arī investīciju pieaugums. Katru gadu laika posmā no 1996.gada līdz 2002.gadam investīcijas pamatlīdzekļos pieauga vidēji par 18%. Investīcijas sekmē vairāki faktori: stabilā makroekonomiskā vide, kredīta procentu likmju pazemināšanās, banku sektora nostiprināšanās u.c. Līdz ar ekonomikas attīstību valstī palielinās darba samaksa un regulāri pieaug pensiju apmēri. Strādājošo neto darba samaksa laika periodā no 1996.-2003.gadam pieaugusi par 76% (2003.gadā salīdzinājumā ar 2002.gadu par 11%), bet izmaksātās vecuma pensijas - par 70% (2003.gadā salīdzinājumā ar 2002.gadu par 3,5%). Neskatoties uz salīdzinoši labajiem ekonomiskajiem rādītājiem, sabiedrības labklājības līmeņa pieauguma temps ir pārāk zems. Iedzīvotāju ienākumu pieaugums ir ļoti nevienmērīgs. Palielinās materiālās labklājības polarizācija, ir liels iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem skaits. Relatīvi lielai daļai nodarbināto reālie ienākumi no darba netiek oficiāli uzrādīti un sociālās iemaksas un ienākumu nodokļu maksājumi tiek veikti no minimālās darba algas. Pēc Finanšu ministrijas (turpmāk FM) datiem 2002.gadā slēptā nodarbinātība sastādīja 14-20% 4. Viena no galvenajām ekonomikas problēmām Latvijā ir augstais tekošā konta deficīts. Tā pamatā ir augstais iekšzemes pieprasījums, it īpaši, investīciju straujais pieaugums. 2002.gadā tekošā konta deficīts bija 7,8% no IKP, bet 2003.gadā - 9,2%. 1.3.Demogrāfiskā situācija Demogrāfisko situāciju 2003.gadā Latvijā raksturo šādi rādītāji: Iedzīvotāju skaits kopā 2,33 miljoni No tiem: vīrieši 46% sievietes 54% Sadalījumā pa vecuma grupām: līdz darbspējas vecumam (0-14 g.v.) 16%

9 darbspējas vecumā (15-64 g.v.) virs darbspējas vecuma (65 un vairāk) Nacionālais sastāvs: latvieši krievi citas tautības 62,4% 21,6% 58,5% 29% 12,5% Latvijā 2003.gadā turpinās iedzīvotāju skaita samazināšanās, bet dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem pieauga. Demogrāfiskās slodzes samazinājums notiek pārsvarā uz bērnu skaita samazinājuma rēķina. 2003.gadā demogrāfiskā slodze Latvijā ir 603 bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem. Līdzīgi kā Eiropā kopumā, Latvija saskaras ar sabiedrības novecošanas problēmām. 1.4.Nodarbinātība un bezdarbs 2003.gadā vērojama nodarbinātības un bezdarba rādītāju uzlabošanās. Pieaugusi iedzīvotāju vecumā no 15 64 gadiem ekonomiskā aktivitāte, sasniedzot 69,2% 2003.gadā. Sieviešu ekonomiskā aktivitāte 2003.gadā sasniedza 64,7%, turpretim vīriešu - 74,0%. Ekonomiski aktīvo jauniešu īpatsvars 2003.gadā veidoja 38,6% no jauniešu kopskaita. Kaut arī iedzīvotāju vecumā no 55 64 gadiem ekonomiskā aktivitāte pieaug, sasniedzot 47,9%, tā ir par 22,3% zemāka nekā 15-64 gadus vecajiem. Vērojamas arī iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes atšķirības pa reģioniem: vislielākā aktivitāte novērojama Rīgas reģionā 73,7%, savukārt Latgalē tā ir par 11,9 procentu punktiem zemāka. 2003.gadā 5 15-64 gadu vecuma grupā nodarbināti bija 61,8%. Sieviešu nodarbinātības līmenis bija 57,8%, un vīriešu nodarbinātības līmenis - 66,0%. Kaut arī sieviešu nodarbinātības līmenis Latvijā jau ir sasniedzis Lisabonas starpposma mērķi 2005.gadam - 57%, sieviešu vidējā darba samaksa vēl joprojām ir zemāka nekā vīriešiem. Latvijā nodarbināto iedzīvotāju izglītības līmenis ir salīdzinoši augsts. 2003.gadā 20,3% no pamatdarbā nodarbinātiem bija ar augstāko izglītību, 65,7% ar vidējo, t.sk., profesionālo izglītību. Vērojamas būtiskas nodarbinātības un bezdarba līmeņa atšķirības reģionos. Piemēram, vecuma grupā 15-64 gadi 2003.gadā nodarbinātības līmenis Rīgas reģionā bija 66,0%, bet Latgales reģionā tikai 52,1%. Bezdarba līmenis (pēc SDO metodikas) turpina pakāpeniski samazināties (par 1,4 procentu punktiem, salīdzinot ar 2002.gadu) un 2003.gadā sasniedzot 10,7% 5 (15-74 gadu vecuma grupā), tomēr tas ir par 2,6 procentu punktiem augstāks nekā ES 6. Taču vēl joprojām ir liela atšķirība starp Nodarbinātības valsts aģentūrā (turpmāk - NVA) reģistrēto bezdarba līmeni un Centrālās Statistikas pārvaldes (turpmāk - CSP) Darbaspēka apsekojuma (turpmāk - DA) rezultātā iegūto rādītāju bezdarba līmenis (pēc SDO metodikas). Tas norāda uz nepietiekamu motivāciju darba meklētājiem reģistrēties NVA. Pozitīvi vērtējama šīs atšķirības samazināšanās salīdzinot ar 2002.gadu. 2003.gadā vidēji Latvijā bezdarba līmenis vīriešiem bija 10,7% (salīdzinot ar 2002.gadu, samazinājums par 2,6 procentu punktiem), bet sieviešu bezdarba līmenis - 10,5% (par 0,5 procentu punktiem mazāk nekā 2002.gadā). 2003.gada beigās vidēji 67,5% bezdarbniekiem Latvijā bija vidējā vai vidējā profesionālā izglītība, 7,2% - augstākā un 25,3% - pamata vai zemāka izglītība. Pēc CSP DA datiem, bezdarba līmenis (pēc SDO metodikas) 2003.gadā vidēji Latgales reģionā bija 15,5%, bet visos pārējos Latvijas reģionos tas bija robežās no 10,3% līdz 8,8%. Saskaņā ar CSP DA datiem, 2003.gadā 43,9% no visiem darba meklētājiem vecumā no 15-64 gadiem darbu meklēja ilgāk par 12 mēnešiem. Salīdzinot ar 2002.gadu, ilgstošo

10 bezdarbnieku īpatsvars (pēc SDO metodikas) bezdarbnieku kopskaitā ir būtiski samazinājies. Vecuma grupā 55-64, ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars (pēc SDO metodikas) ir lielāks nekā citās vecuma grupās. Salīdzinoši augsts bezdarba līmenis (pēc SDO metodikas) ir arī jauniešiem no 15-24 gadiem, tomēr, salīdzinot ar 2002.gadu, tas ir samazinājies par 2,3 procentu punktiem, sasniedzot 18,5% 2003.gadā. Iedzīvotāju grupas, kurām ir paaugstināts bezdarba risks Joprojām saglabājas zems invalīdu nodarbinātības līmenis. Invalīdu iekļaušanos darba tirgū kavē gan darba devēju motivācijas trūkums, gan invalīdu īpašajām vajadzībām nepielāgota vide (tai skaitā, darba vide), kā arī invalīdu salīdzinoši zemais izglītības un prasmju līmenis. Bijušo ieslodzīto iekļaušanos darba tirgū apgrūtina viņu zemais izglītības līmenis, darba tirgus prasībām neatbilstošās prasmes un darba devēju motivācijas trūkums pieņemt viņus darbā. Pētījuma 7 dati liecina, ka bijušie ieslodzītie vairāk nekā citu grupu iedzīvotāji izmanto neformālos kanālus, veidojot savu dzīvi brīvībā, ir mazāk motivēti saņemt informāciju par valsts un pašvaldību piedāvātajām iespējām un ir pasīvāki nekā citas iedzīvotāju grupas aktīvo nodarbinātības pasākumu izmantošanā. Sieviešu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriešanos darba tirgū apgrūtina kvalifikācijas un prasmju novecošanās pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Darba devēji uzskata, ka bērnu audzināšana pazeminās sievietes darba ražīgumu un vienlaikus nav motivēti ļaut darbiniecēm strādāt nepilnu darba laiku un veikt darbu mājās (izmantojot IST u.c.). Savukārt pētījuma dati 8 parāda, ka sievietes pēc bērna kopšanas atvaļinājuma ir ievērojami aktīvākas nekā citu grupu iedzīvotāji, izmantojot NVA piedāvātos darbā iekārtošanās un aktīvās nodarbinātības pasākumus. Vēl viens no faktoriem, kura ietekmē palielinās bezdarba risks sievietēm pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, ir lauku teritoriju nepietiekamais nodrošinājums ar sabiedrisko transportu. Tas ne tikai ievērojami palielina laiku nokļūšanai līdz darba vietai, bet arī pazemina iespēju izmantot pirmsskolas bērnu iestāžu pakalpojumus. Politiskais mērķis: Iekļaujoša darba tirgus izveide un nodarbinātības veicināšana 1.5. Teritoriālās atšķirības Saglabājas ienākumu nevienlīdzība starp pilsētu un lauku iedzīvotājiem. Vidējais mājsaimniecības locekļa rīcībā esošais ienākums 2002.gadā Rīgā bija 104,53 Ls (179,30 EUR), bet laukos 63,93 Ls (109,66 EUR). Pastāv arī būtiskas atšķirības starp reģioniem. Tās raksturo šādi rādītāji 9 : gads Rīgas reģions Vidzeme Kurzeme Zemgale Latgale Platība (% no kopējas teritorijas) 5,3 30,7 21,1 20,4 22,5 Iedzīvotāju skaits (% no kopējā skaita) Pilsētā dzīvojošo īpatsvars % no kopējā iedzīvotāju skaita reģionā 2003.g. sākums 40,3 15,2 13,5 14,9 16,1 2003g. sākums 90,3 44,8 61,9 46,7 57,5 IKP (EUR uz vienu iedzīvotāju) 2001 5442 2060 3478 2099 2057 IKP īpatsvars nacionālajā IKP 2001 60,6 8,6 12,9 8,5 9,1 Reģistrētā bezdarba līmenis 2002 (15+) 5,2 8,4 9,8 9,8 18,1

11 Darba meklētāju īpatsvars 2003 (15-74) (15-64) 10,3 10,4 8,8 9,0 9,5 9,6 9,4 9,5 15,5 15,7 Ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaits 2002 27,8 11,6 13,0 10,3 9,2 privātajā sektorā uz 1000 iedzīvotājiem Izglītības līmenis (iedzīvotāju ar vidējo un augstāko izglītību īpatsvars kopējā reģionu iedzīvotāju skaitā) 2000 51,1 43,3 41,8 42,2 45,0 Visvairāk problēmu vienkopus koncentrējas Latgales reģionā. Šajā reģionā vērojams ne tikai vismazākais ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaits privātajā sektorā uz 1000 iedzīvotājiem un IKP uz vienu iedzīvotāju, bet arī vismazākā iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte un visaugstākais bezdarba līmenis. Latgales reģiona problēmas pastiprina ekonomiski aktīvo iedzīvotāju aizplūšana no laukiem uz lielākajām pilsētām. Šī problēma ir novērojama arī citos Latvijas reģionos. Jāatzīmē, ka arī reģionu iekšienē pastāv ievērojamas atšķirības ienākumu un bezdarba līmeņa ziņā starp laukiem un pilsētām. Teritorijām, kurās ilgstoši saglabājas negatīvas ekonomiskās un/vai sociālās attīstības tendences, saskaņā ar Latvijas likumdošanu var tikt piešķirts īpaši atbalstāmā reģiona statuss. 2003.gadā īpaši atbalstāmo reģionu statuss ir piešķirts 5 rajoniem, 16 pilsētām, 1 novadam un 113 pagastiem. Šajās teritorijās, no kurām vairums atrodas Latgalē, kopumā dzīvoja 15% Latvijas iedzīvotāju. Politiskais mērķis: Vienmērīga reģionālā attīstība/ Apdzīvota, sociāli un ekonomiski attīstīta Latvijas lauku teritorija 1.6. Sociālās sfēras izdevumi Lai nodrošinātu datu starptautisko salīdzināmību, sociālās aizsardzības izdevumu analīze salīdzinājumā ar citām ES valstīm dota sadalījumā pa ESSPROS klasifikatorā 10 noteiktajām funkcijām: slimība/ veselības aprūpe; invaliditāte; vecums; apgādnieka zaudējums; ģimene/ bērni; bezdarbs; mājoklis; sociālā atstumtība, kas citur netiek klasificēta. Tā kā šobrīd noris darbs pie ESSPROS klasifikatora ieviešanas un Latvijas statistiskās sistēmas pilnveidošanas, šajā sadaļā sniegtie dati nākotnē var tikt precizēti. Sociālās aizsardzības izdevumi, % no IKP 1.tabula 2000.gads 2001.gads Zviedrija 30,7 31,3 Francija 29,8 30 Vācija 29,6 29,8 Dānija 29,2 29,5 Austrija 28,4 28,4 Nīderlande 27,4 27,6 EU-15 27,3 27,5 Beļģija 26,8 27,5 Grieķija 26,3 27,2

12 Lielbritānija 27,1 27,2 Somija 25,5 25,8 Norvēģija 24,6 25,6 Itālija 25,2 25,6 Portugāle 23 23,9 Luksemburga 20,3 21,2 Islande 19,8 20,1 Spānija 20,2 20,1 Latvija 15,2 15 Īrija 14,2 14,6 Lai gan izdevumi sociālajai aizsardzībai absolūtos skaitļos turpina pieaugt, to īpatsvars IKP nepieaug. 2000.gadā sociālai aizsardzībai izlietots 701,3 milj. Ls jeb 15,2% no IKP. Savukārt 2001.gadā sociālās aizsardzības pasākumiem izlietots 714,9 milj. Ls, kas bija 15% no IKP. Kā rāda statistiska, izdevumu īpatsvars veselības aprūpei un atbalstam slimības gadījumā Latvijā ir viszemākais ne tikai starp ES dalībvalstīm, bet arī starp Baltijas valstīm. Izdevumi veselības aprūpei Latvijā sastāda apmēram 4% no IKP, salīdzinoši ES valstīs 7-10%. Lielāko sociālais aizsardzības izdevumu īpatsvaru līdzīgi kā daudzās ES dalībvalstīs veido to sociālo pabalstu un sociālo pakalpojumu nodrošināšana, kas saistīti ar materiālo un mantisko atbalstu vecuma riska iestāšanās gadījumā. Izdevumi periodiskajiem naudas pabalstiem (vecuma pensijas un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts pensijas vecumu sasniegušajiem) funkcijā Vecums veido vairāk kā 90% no funkcijas izdevumu kopsummas. Vislielākās atšķirības Latvijai izdevumu īpatsvara sadalījumā starp funkcijām vērojamas izdevumiem Veselības aprūpei/ slimībai un Bezdarbam, kas ir zemākais starp visām ES dalībvalstīm. Vismazāko sociālais aizsardzības izdevumu daļu veido atbalsts ar mājokļa uzturēšanu saistītu izdevumu segšanai un atbalsts sociālās atstumtības funkcijā iekļautajiem pasākumiem. Šajā funkcijā lielākoties ir iekļauti pašvaldību izmaksātie sociālās palīdzības pabalsti un institucionālā aprūpe un pakalpojumi noteiktām iedzīvotāju grupām (patvēruma meklētāji, bēgļi, servisa dzīvokļi, rehabilitācija atkarībā nonākušām personām u.c.). Ņemot vērā salīdzinoši augstos bezdarba rādītājus Latvijā un to, ka bezdarbs ir viens no galvenajiem sociālo atstumtību un nabadzību veicinošiem faktoriem, ir būtiski veicināt jauno aktīvās nodarbinātības pasākumu attīstību, to atbilstību noteiktām mērķa grupu vajadzībām un papildus resursu piesaistes iespējām. 2.tabula Sociālās aizsardzības izdevumu sadalījums pa funkcijām (% no kopējiem izdevumiem) Slimība/ veselības aprūpe Invaliditāte Vecums un Apgādnieka zaudējums Ģimene/ bērni Bezdarbs Mājoklis un Sociālā atstumtība 2000.gads EU-15 27,3 8,1 46,4 8,2 6,3 3,7 Latvija 16,4 10,3 58,1 9,8 4,1 1,3 2001.gads EU-15 28,2 8,0 46,0 8,0 6,2 3,6 Latvija 19,2 10,1 56,5 9,3 3,6 1,3

13 1.7.Pieeja resursiem, tiesībām, precēm un pakalpojumiem 1.7.1.Adekvātu ienākumu nodrošināšana Izmantojot 2001.gadā Lākenā Eiropadomē apstiprinātos monetāros nabadzības rādītājus 11, jāsecina, ka Latvijā ir relatīvi augsta ienākumu nevienlīdzība un iedzīvotāju nabadzības riska indekss. Džini koeficients, kas raksturo nevienlīdzību ienākumu sadalē, 1999.gadā Latvijā sasniedza 31% (ES15-29%), bet 2002.gadā 34%. Ienākumu attiecība starp augstāko un zemāko kvintili S80/S20 Latvijā 1999.gadā bija 5,1 (ES15 4,6), bet 2002.gadā 5,5. 2002.gadā 16% iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības riskam (ES15 2000.gadā - 15%). Ievērojama loma nabadzības samazināšanā ir sociālajiem transfertiem. Nabadzības riskam bez sociālajiem transfertiem, 2002.gadā pakļauti 43% Latvijas iedzīvotāju (ES15 vidēji - 40% 2000.gadā). Svarīgi atzīmēt, ka nabadzības riska slieksnis Latvijā ir ļoti zems. 2002.gadā tas bija 59 Ls vienas personas mājsaimniecībā mēnesī jeb 706 Ls gadā. ES15 valstīs nabadzības riska slieksnis 2001.gadā bija 3,6 reizes augstāks 12. Galvenais iedzīvotāju ienākumu avots ir darba samaksa. Vidējā neto darba samaksa 2003.gadā bija 138 lati. 2003.gada 1.janvārī minimālā darba alga Latvijā bija 70 Ls mēnesī, 2004. gada 1.janvārī 80 Ls mēnesī. Valstī noteiktā minimālā darba alga pēdējos trīs gados tiek regulāri palielināta, bet ar iedzīvotāju ienākumu nodokli neapliekamā summa saglabājas nemainīga pēdējos 10 gadus. Latvijā ar iedzīvotāju ienākumu nodokli tiek aplikts ienākums, kas gūts uz darba attiecību pamata pēc vispārējās nodokļa likmes, t.i., 25%. Ar nodokli neapliekamais minimums ir 21 lats mēnesī jeb 252 lati gadā. Savukārt par katru apgādībā esošo personu (t.sk., par katru bērnu) ir noteikts nodokļa atvieglojums puses apmērā no neapliekamā minimuma, t.i., 10,50 lati mēnesī jeb 126 lati gadā. Bez tam fiziskai personai ir tiesības no gada ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamā ienākuma atskaitīt paša un ģimenes locekļa izdevumus par veselības aprūpes pakalpojumiem un izdevumus izglītības iegūšanai. Šajos izdevumos iekļauti izdevumi par augstākās izglītības un visu pakāpju profesionālās izglītības iegūšanu, izdevumi par specialitātes (profesijas, amata, aroda) iegūšanu valsts akreditētās Latvijas izglītības iestādēs, kā arī izdevumu amatā vai arodā nepieciešamo zināšanu paplašināšanai un izdevumu par profesionālās sagatavotības līmeņa paaugstināšanu. Gadījumos, kad persona nevar gūt ienākumus no darba, daļēju ienākumu kompensāciju regulē sociālās apdrošināšanas, valsts pabalstu, sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmas. Sociālās apdrošināšanas sistēmas darbība balstās uz solidaritātes principu un pakalpojumu apjoma atbilstību iemaksām. 2002.gadā vidējais pensijas apmērs bija 61,10 Ls, 2003.gadā 63,40 Ls. Neskatoties uz sieviešu nodarbinātības salīdzinoši augstajiem rādītājiem, ir vērojama nabadzības feminizācijas tendence. Vidēji zemāka atalgojuma dēļ (2002.gadā sieviešu vidējā darba samaksa attiecībā pret vīriešu darba samaksu bija 81,5%) sieviešu nabadzībai ir tendence saglabāties visas dzīves garumā, jo nākotnes materiālais nodrošinājums jeb pensijas apmērs ir atkarīgs no sociālās apdrošināšanas iemaksām. Izvērtējot mājsaimniecību materiālo stāvokli pēc demogrāfiskā sastāva, iezīmējas divi galvenie mājsaimniecību tipi, kas pakļauti īpaši zemu ienākumu riskam mājsaimniecības, kurās ir trīs un vairāk bērni un mājsaimniecības ar vienu pieaugušo (galvenokārt, sievieti) un vienu vai vairākiem bērniem. 2002.gadā risks kļūt nabadzīgām (nabadzības riska indekss) bija 35% 13 mājsaimniecību ar vienu pieaugušo un vienu vai vairākiem bērniem un 22% mājsaimniecību, sastāvošām no diviem pieaugušiem un trim un vairāk bērniem. Salīdzinot mājsaimniecību vidējo ienākumu rādītājus, redzams, ka 2002.gadā viszemākais vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli - 54,37 Ls (93,26 EUR) - bija

14 mājsaimniecībās ar vienu pieaugušo un vienu vai vairākiem bērniem vecumā līdz 18 gadiem, pārim ar bērniem 75,74 Ls (129,91 EUR). Turpretī vienas personas mājsaimniecībās vidējais ienākums bija 92,17 Ls (158,10 EUR), bet pārim bez bērniem 108,74 Ls (186,52 EUR). Pēc Mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem 2002.gadā 39% no bērnu kopējā skaita dzīvoja 20% nabadzīgāko Latvijas mājsaimniecību 14. Politiskais mērķis: Adekvātu ienākumu nodrošināšana visiem ar darba samaksas, nodokļu politikas un sociālās drošības sistēmas palīdzību 1.7.2.Izglītība Latvijā nodarbināto iedzīvotāju izglītības līmenis ir salīdzinoši augsts. 2003.gadā 20,0% no pamatdarbā nodarbinātiem bija ar augstāko izglītību (ES 24%), un 66,4% ar vidējo, t.sk., profesionālo izglītību (ES attiecīgi 46%). Tomēr daļai strādājošo prasmju un profesionālās kvalifikācijas trūkums neļauj strādāt pieprasītākajās darba tirgus profesijās - informācijas tehnoloģiju, komunikācijas, mārketinga un uzņēmējdarbības jomās. Arī nepietiekamas valsts valodas zināšanas palielina bezdarba risku. Latvijā 2003.gadā vecuma grupā no 15-64 gadiem 8,6% bezdarbnieku bija augstākā izglītība, 67,1% - vidējā vai vidējā profesionālā un 24,3% - pamata vai zemāka izglītība. Iedzīvotājiem materiālo resursu nepietiekamības dēļ (bezdarbnieki, personas ar nepietiekamu profesionālo kvalifikāciju, cilvēki ar invaliditāti, personas, kuru profesionālā izglītība neatbilst patreizējām darba tirgus prasībām, cilvēki pirmspensijas vecumā, kuri ir zaudējuši darbu) nav iespējas sev nodrošināt mūžizglītību. 2002/2003.mācību gadā Latvijā vispārizglītojošajās skolās mācījās 340 tūkst. (2003./2004.mācību gadā - 327 tūkst.) bērnu. Obligāto izglītības vecumu sasniegušo bērnu reģistrācijas dati liecina, ka 2002.gadā skolu nav apmeklējuši 2512 bērni vecumā no 5-15 gadiem (0.8%), t.sk., 1755 bērni vecumā no 7-15 gadiem. Profesionālajā izglītībā ir relatīvi liels to audzēkņu skaits, kuri nepabeidz mācības un līdz ar to neiegūst arī profesionālo kvalifikāciju. Tā, piemēram, 2001./2002.mācību gadā profesionālās izglītības iestādes absolvēja 12692 audzēkņi (no tiem 5943 meitenes), atskaitīts tika 7001 audzēknis (t.sk., 2723 meitenes). 2002./2003.mācību gadā skolu absolvēja 13069 (t.sk., 5696 meitenes), atskaitīti tika 6862 audzēkņi, no kuriem 2736 bija meitenes. Salīdzinoši neliels ir to profesionālās izglītības iestāžu skaits, kur izglītojamie var iegūt pamata pakāpes profesionālo izglītību (2002./2003.macību gadā 2,7% no profesionālās izglītības iestādēm). Pārsvarā Latvijas profesionālās izglītības iestādes ir orientētas uz vidējās izglītības pakāpes iegūšanu (97,3%). Līdz ar to izglītojamajiem ar nepabeigtu pamatizglītību ir ierobežotas iespējas iegūt profesionālo kvalifikāciju. Pašlaik Latvijā darbojas 64 speciālās skolas, kurās mācās vairāk nekā 10 000 bērnu ar īpašām vajadzībām. Parasti šīs skolas ir internātskolas, kas specializētas konkrētas invaliditātes veidam. Tas nozīmē, ka bērns ir spiests ilglaicīgi atrasties atrauts no ģimenes. Latvijā pastāv atšķirības kvalitatīvas vispārējās izglītības iegūšanas iespējās starp pilsētām un laukiem. Atšķirības izpaužas gan skolu materiālajā nodrošinājumā, gan nodrošinājumā ar pedagogiem un mācību līdzekļiem. Gan pilsētā, gan laukos pastāv vides pieejamības problēmas bērniem ar funkcionālajiem traucējumiem. Līdzās vides pieejamības problēmām pastāv arī problēmas, kas saistītas ar speciālo klašu atvēršanu bērniem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem bērniem, vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem. Šo bērnu kvalitatīvas izglītības nodrošināšanai nepietiek papildus apmācītu pedagogu, nepieciešamo palīglīdzekļu un specializēto mācību materiālu. Skolām trūkst motivācijas atvērt specializētās klases, akreditēt speciālās mācību programmas, pieņemt

15 darbā speciālos pedagogus, jo tas netiek finansiāli atbalstīts. Visu veidu un pakāpju kvalitatīvas izglītības pieejamība ir saistīta ar izglītības iestāžu izvietojumu un finansējumu, kā arī ar sociālo partneru iespējām iesaistīties izglītības nodrošināšanā. Šobrīd Latvijā studējošo sadalījums pa studiju tematiskajām grupām neatbilst tautsaimniecības vajadzībām un darba tirgus izmaiņām. Neskatoties uz augsti kvalificēta darbaspēka trūkumu zinātņu un tehnoloģiju ietilpīgajās nozarēs, inženierzinātnēs un tehnoloģijās ir mazāks studēt gribošo skaits salīdzinājumā ar uzņēmējdarbību, sociālajām un tiesību zinātnēm. Jauniešiem no ģimenēm ar zemu ienākumu līmeni ir ierobežotas iespējas iegūt augstāko izglītību, studējot par maksu. Augstskolas praktiski nepiedāvā nekādas papildus iespējas cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti. Nav valsts atbalsta programmas cilvēkiem ar invaliditāti (apmaksāti surdotulki, informācijas sagatavošana Braila rakstā, papildus transporta un asistentu izmaksas, apkārtējās vides pieejamība nodrošināšana u.c.), netiek dota iespēja mācību programmas individuālai pielāgošanai. Politiskais mērķis: Paaugstināt izglītības kvalitāti, pieejamību un izmaksu efektivitāti un panākt izglītības un apmācības lielāku atbilstību modernajam darba tirgum 1.7.3.Mājoklis 2002.gadā Latvijas dzīvojamais fonds bija 54,9 milj.m 2, 65% visa dzīvojamā fonda bija pilsētās. Nedaudz mazāk kā puse no dzīvojamā fonda bija lielpaneļu dzīvojamās ēkas. Rīgā dzīvojamais fonds ir 16,5 milj.m 2 jeb 30% no visas valsts dzīvojamā fonda. Pārejas periods 90.gadu sākumā nozīmēja arī dzīvokļu īpašuma struktūras maiņu. Namīpašumu denacionalizācijas un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas rezultātā 2003.gadā privātpersonu īpašumā atradās 82%, pašvaldību - 14%, valsts - 2%, bet dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību - 2% dzīvojamā fonda. Salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā mājokļa kvalitāte ir zemāka, dzīvojamās ēkas ir salīdzinoši vecas un nekvalitatīvas, it sevišķi no siltuma patēriņa viedokļa. 31% ēku no kopējā skaita ir būvētas līdz 1940.gadam. 57% no visām dzīvojamām mājām tika uzceltas laika posmā no 1958.-1992. gadam, kad celtniecībā ļoti plaši izmantoja dzelzsbetona konstrukcijas. Neapmierinoša ir mājokļa vides pielāgotības nodrošināšana cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ar mājokli saistītā galvenā problēma ir zemie iedzīvotāju ienākumi un salīdzinoši augstie maksājumi par īri un komunālajiem pakalpojumiem. Vidēji patēriņa izdevumi mājsaimniecībā uz vienu mājsaimniecības locekli mājokļa un komunālo pakalpojumu apmaksai 2002.gadā sastādīja 13% jeb 11,92 Ls. Dzīvokļu tirgus ir izkropļots gan iedzīvotāju zemās maksātspējas dēļ, gan atšķirīgās ekonomiskās aktivitātes dēļ dažādos Latvijas reģionos. Reģionos ar zemu ekonomisko aktivitāti pieprasījums pēc dzīvokļiem ir zems, savukārt ekonomiski attīstītākajos reģionos vairākkārt pārsniedz piedāvājumu. Iedzīvotāju zemās maksātspējas dēļ Latvijā joprojām ir augsts pieprasījums pēc lētiem (daļēji labiekārtotiem, ar malkas apkuri) pašvaldību īres dzīvokļiem, taču to trūkst. Pēc namīpašumu denacionalizācijas un atdošanas bijušajiem īpašniekiem Latvijā kopumā ir 29 084 dzīvokļi, kurus, pamatojoties uz īres līgumu, kas slēgts līdz nekustamā īpašuma atdošanai bijušajiem īpašniekiem, lieto īrnieki. Attiecībā pret visiem valsts iedzīvotājiem šie

16 īrnieki ir aptuveni 3%. Īres maksas apmērs privātajos īres namos, galvenokārt, ir atkarīgs no vispārējās ekonomiskās situācijas attiecīgajā teritorijā, kas vienlaicīgi ietekmē mājokļu pieprasījumu, gan arī mājsaimniecību maksātspēju. Ar izlikšanu no dzīvokļa sakarā ar nepieciešamajiem kapitālā remonta veikšanas darbiem vai īres un komunālo pakalpojumu maksājumu parāda izveidošanos, saskaras personas ar zemiem ienākumiem, kuras īrē dzīvokļus denacionalizētajos namos. Šīs personas ir pakļautas riskam kļūt par bezpajumtniekiem, jo nespēj iegādāties mājokli dzīvokļu tirgū. Savukārt, pašvaldību dzīvokļu pabalsti ir ierobežoti laika un apjoma ziņā. Nav pieņemams parādu problēmas risinājums, dzīvokļa pabalstus izmantojot par dotāciju mūža garumā. Latvijā pastāvošajā dzīvokļu tirgus situācijā visneaizsargātākās ir ģimenes ar bērniem. Otra visneaizsargātākā grupa ir pensijas vecumu sasniegušie iedzīvotāji un invalīdi, kuri dzīvo lielajās pilsētās un nav spējīgi apmaksāt mājokļu īres izdevumus, ne arī pašu spēkiem atrast saviem finansiālajiem resursiem atbilstošu mājokli. Personām ar zemiem ienākumiem ir grūti saņemt hipotekāros kredītus mājokļa iegādei vai esošā paplašināšanai un labiekārtošanai. Savukārt pašvaldību dzīvokļu celtniecība pēdējā gadu desmitā ievērojami samazinājusies 0,4 dzīvokļi uz 1000 iedzīvotājiem 1999.gadā (2001.gadā pašvaldību dzīvokļu celtniecība nav notikusi). Šobrīd uzsākta dzīvokļu celtniecība - galvenokārt Rīgā. Latvijā ir nepietiekams sociālo dzīvokļu skaits. 2003.gadā Latvijā bija 930 sociālie dzīvokļi un 74 sociālās mājas, no kurām 36 atrodas pilsētās. Salīdzinot ar 2002.gadu sociālo māju skaits ir pieaudzis par 12%, bet sociālo dzīvokļu skaits pieaudzis par 6%. Ar izlikšanu no dzīvokļa sakarā ar nepieciešamajiem kapitālā remonta veikšanas darbiem vai īres un komunālo pakalpojumu maksājumu parāda izveidošanos, saskaras personas ar zemiem ienākumiem, kuras īrē dzīvokļus denacionalizētajos namos galvenokārt Rīgā. Šīs personas atsevišķos gadījumos pakļaujas riskam uz laiku kļūt par bezpajumtniekiem, jo nespēj iegādāties mājokli dzīvokļu tirgū. Savukārt, pašvaldību dzīvokļu pabalsti ir ierobežoti laika un apjoma ziņā. Nav pieņemams parādu problēmas risinājums, dzīvokļa pabalstus izmantojot par dotāciju mūža garumā. Pašvaldību rīcībā esošā dzīvojamā fonda samazināšanās privatizācijas rezultātā neļauj īsā laika periodā tām nodrošināt ar dzīvojamo telpu visas personas, kuras vērsušā par pieteikumu par pašvaldības dzīvojamās telpas izīrēšanu. Politiskais mērķis: Nodrošināt adekvāta mājokļa pieejamību katram iedzīvotājam 1.7.4.Veselība Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis, salīdzinot ar citu ES valstu iedzīvotāju veselības stāvokli, ir neapmierinošs. Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums 2002.gadā ir palicis nemainīgi zems 65,4 vīriešiem un 76,8 sievietēm (ES valstīs 2001.gadā sievietēm 81,4; vīriešiem 75,3 gadi 15 ). Saslimstības un mirstības rādītāji izplatītākajās slimību diagnozēs Latvijā ir augstāki nekā citās ES valstīs. Piemēram, pēc Eiropas veselības atlasa (Atlas of Health in Europe) Latvija 2001.gadā bija pirmajā vietā no ES25 valstīm mirstības ziņā vecuma grupā līdz 64 gadiem (539,4 uz 100 000 iedzīvotājiem), pirmajā vietā mirstības ziņā no sirds un asinsvadu slimībām vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem (290,5 uz 100 000 iedzīvotājiem), aiz Igaunijas un Lietuvas vīriešu mirstības ziņā ievainojumu un saindēšanās dēļ (246,3 uz 100 000 vīriešiem), pirmajā vietā pēc mirstības satiksmes negadījumu dēļ (23,48 uz 100 000 iedzīvotājiem), aiz Igaunijas pēc HIV infekcijas jauno gadījumu skaita (34.3 uz 100 000 iedzīvotājiem). Izplatītākās slimības, kas izsauc nāvi, ir sirds un asinsvadu slimības, no kurām biežāk mirst sievietes. 2002.gadā kā nāves cēlonis tās atzīmētas retāk nekā iepriekšējā gadā (777,8 pret 782,9 2001.gadā uz 100 000 iedzīvotājiem). Nedaudz samazinājies arī audzēju izsauktās nāves gadījumu skaits no 246,4 (uz 100 000 iedzīvotājiem) 2001.gadā uz 245,0 2002.gadā Taču saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem pēdējo 3 gadu laikā pieaugusi par 3,4 % uz 100

17 000 iedzīvotājiem. Trešais biežākais nāves cēlonis ārējās iedarbes sekas (4,7 reizes biežāk vīriešiem) 2002.gadā atzīmēts nedaudz retāk. No 3703 bojā gājušajiem 2001.gadā skaits samazinājies uz 3666. Jāatzīmē, ka 67% no šiem bojāgājušajiem bijuši darbspējas vecumā. Garīgās veselības jomā nav vērojama būtiska uzlabošanās vai katastrofāla pasliktināšanās. Psihiatru aprūpē esošo pacientu skaits 2003.gadā ir pieaudzis par 2,1 %. Pieaudzis arī primāri saslimušo pacientu skaits par 3,7 %. Pēdējo piecu gadu laikā vērojama pašnāvību skaita samazināšanās tendence, kaut Latvija pašnāvību skaita ziņā joprojām atrodas 4.vietā pasaulē. Būtiskākās problēmas garīgās veselības aprūpes jomā rada pacientu sociālās situācijas pasliktināšanās, kas, savukārt, ierobežo iespējas saņemt adekvātu ārstēšanu. Vērojama tendence pieaugt garīgi slimo personu sociālai atstumtībai un izolētībai. Pēc Psihisko traucējumu un psihisko slimību Valsts reģistra datiem, piemēram, veselības apdraudējumi ģimenes sociālās vides un sociālo apstākļu dēļ 2000.gadā tika konstatēti 3131 no stacionētajiem pacientiem, 2001.gadā 4653, bet 2002.gadā 5163 pacientiem. Šajā grupā ietilpst arī diagnoze sociālā izolētība, kas 2000.gadā tika konstatēta 531 pacientam, 2001.gadā - 836, bet 2002.gadā 722 pacientiem, un tendencei izmantot stacionāru, lai saņemtu ne tikai ārstniecisko palīdzību, bet arī sociālo atbalstu. Efektīva garīgās veselības dienesta trūkums, darba iemaņu, kā arī paša darba trūkums/neesamība rada situāciju, kad pacients tiek uztverts kā apgrūtinājums ģimenei un samazina iespēju pacientam integrēties sabiedrībā, kā rezultātā rodas risks pieaugt sociālai spriedzei (bezpajumtniecība, noziedzība) un izdevumu pieaugšanai sociālai sfērai (pabalsti, invaliditātes pensijas). Pēdējos gados saslimstība ar tuberkulozi ir samazinājusies, taču tā joprojām saglabājas augsta. 2003.gadā saslimstība ar visu formu tuberkulozi bija 63,7 uz 100 000 iedzīvotājiem. Turpina samazināties mirstība no tuberkulozes un tās sekām. 2002.gadā šis rādītājs bija 9,0 uz 100 000 iedzīvotājiem. Diemžēl iegūtie dati liecina par neapmierinošu darbu primārās veselības aprūpes līmenī un novēlotu tuberkulozes diagnostiku. Vīrieši saslimst 2,5 reizes biežāk kā sievietes un, galvenokārt, slimo darbspējīgā vecumā no 25 līdz 54 gadiem. Īpašam riskam saslimt ar tuberkulozi pakļauti cilvēki bez pastāvīgas dzīvesvietas, bezdarbnieki, ieslodzītie. Šis risks ir augsts arī personām pēc atgriešanās no ieslodzījuma vietas, kuras ir bez darba un pastāvīgas dzīvesvietas. Latvijā šobrīd ir septiņi tuberkulozes izglītošanas kabineti un tuberkulozes ārstēšana tiek apmaksāta no veselības aprūpei piešķirtajiem līdzekļiem. Turklāt ik gadu iedzīvotājiem ir jāveic bezmaksas fluorogrāfisko pārbaudi. Latvijā 2003.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, saslimstība ar sifilisu palielinājusies par 15,5 %. Reģistrētā saslimstība ar pārējām seksuāli transmisīvām slimībām (gonoreju, urogenitālo hlamidiozi, anogenitālo herpes vīrusu) gadu no gada samazinās. Reģistrētā saslimstība neatspoguļo saslimstību pilnībā, jo tieši nabadzīgākā iedzīvotāju daļa negriežas pēc palīdzības, baidoties no maksājumiem par pakalpojumiem un medikamentu dārdzības. Kā riska grupas minamas jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, personas bez noteiktas nodarbošanās un iztikas avota. Saslimstība ar ādas lipīgajām slimībām Latvijā saglabājas augsta (2002.gadā saslimstība ar dermatomikozēm ir 21,1 uz 100 000 iedzīvotājiem), turklāt jāņem vērā, ka nereģistrēto gadījumu skaits varētu būt lielāks par reģistrēto saslimstību. Latvijā turpina izplatīties HIV/AIDS infekcija. Kaut arī inficēšanās ar HIV ir samazinājusies par 32,3% (23,2 uz 100 000 iedzīvotājiem 2002.gadā), taču par 31% pieaugusi saslimstība ar AIDS, kā arī strauji pieaudzis no HIV/AIDS mirušo skaits. Var prognozēt, ka arī turpmākajos gados AIDS slimnieku un mirušo skaits palielināsies. Visās vecuma grupās inficēšanās ar HIV ir augstāka vīriešu vidū. Uztraucoša ir HIV infekcijas gadījumu skaita pieauguma tendence jauniešu vidū vecuma grupā no 11 līdz 19 gadiem, kopējam skaitam sasniedzot 468 gadījumus jeb 17% no kopējā gadījumu skaita. 2001.gadā no visām uz HIV infekciju izmeklētajām personām, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādēs, 4,4% (295 personas) bija pozitīvs HIV tests, bet 2003gadā 3,6% (222 personām).

18 Saskaņā ar likumdošanu no pacienta iemaksas ir atbrīvoti vairāku grupu iedzīvotāji, tajā skaitā, bērni vecumā līdz 18 gadiem, grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz 42 dienām attiecībā uz ārstniecības pakalpojumiem, kas saistīti ar grūtniecības un pēcdzemdību novērošanu un grūtniecības norisi, politiski represētās personas un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidācijā cietušās personas, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā par trūcīgām atzītas personas, tuberkulozes slimnieki un pacienti, kuriem veic izmeklējumus tuberkulozes noteikšanai, valsts specializēto un pašvaldību sociālās aprūpes institūciju aprūpē esošas personas, iedzīvotāji, ja tiek veikta vakcinācija normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Imunizācijas valsts programmas ietvaros tiek nodrošināta bezmaksas vakcinācija bērniem (tuberkuloze, difterija, stinguma krampji, garais klepus, poliomielīts, masalas, masaliņas, epidēmiskais parotīts, Pfeifera nūjiņas (influences baktērijas) izraisītā b tipa infekcija, B hepatīts). Pieaugušiem tiek nodrošināta bezmaksas vakcīna pret difteriju un stinguma krampjiem. Savukārt, pēc saskares ar dzīvniekiem vai cilvēkiem, kuri ir slimi vai tiek turēti aizdomās par saslimšanu ar trakumsērgu, pieaugušie un bērni saņem bezmaksas vakcīnu pret trakumsērgu. Likumdošanā ir noteikta sistēma, saskaņā ar kuru personām, kuras slimo ar konkrētām slimībām, ir dotas tiesības iegādāties ārstēšanai nepieciešamos kompensējamos medikamentus. Tomēr ne vienmēr tiek nodrošināta kompensācijas sistēmā jau iekļauto diagnožu pilnvērtīga kompensācija, kā arī jaunu diagnožu iekļaušana, kā rezultātā daļai pacientu ar smagām un hroniskām saslimšanām ir liegta iespēja iegādāties nepieciešamās zāles. Savlaicīgi nesaņemot atbilstošu ārstēšanu, pasliktinās vispārējais pacientu veselības stāvoklis, pieaug neārstētu slimību skaits. Palielinātam riskam, nespējot segt ārstēšanās izdevumus, pakļauti tieši pensionāri, invalīdi, daudzbērnu ģimenes, bezdarbnieki. Politiskais mērķis: Valsts garantētās minimālās veselības aprūpes un nepieciešamo medikamentu saņemšanas iespējas nodrošināšana. 1.7.5.Sociālie pakalpojumi Latvijā pamatos ir izveidota sociālo pakalpojumu sistēma ar skaidri definētiem pakalpojumu saņemšanas kritērijiem un kārtību, ir izstrādāti arī pakalpojumu kvalitātes standarti. Sociālās rehabilitācijas un sociālās aprūpes pakalpojumu piedāvājums joprojām neapmierina dažādu grupu iedzīvotāju vajadzības pēc tiem. Nepietiekami pieejami alternatīvās aprūpes pakalpojumi veciem ļaudīm un personām ar garīga rakstura traucējumiem to dzīves vietā (aprūpe mājās, dienas centros), kā rezultātā ģimenes locekļiem ir ierobežotas iespējas iesaistīties darba tirgū un pasliktinās ģimenes materiālais stāvoklis. Nav pietiekoši pieejami profesionālās rehabilitācijas pakalpojumi invalīdiem darba tirgū pieprasītu profesiju apguvei. Lai arī regulāri tiek paplašināts iedzīvotājiem pieejamo tehnisko palīglīdzekļu klāsts, nepieciešama būtu piedāvājuma apjoma palielināšana un pakalpojuma pieejamības uzlabošana. Kaut arī valsts sniedz finansiālu atbalstu profesionālu sociālo darbinieku sagatavošanai un vairākās augstskolās ir sociālā darba izglītības programmas, profesionālu sociālā darba speciālistu skaits pašvaldībās joprojām nav pietiekams. Saskaņā ar likumdošanu no 2008.gada 1.janvāra jābūt 1 sociālam darbiniekam uz 1000 iedzīvotājiem. 2003.gadā pašvaldībās strādāja tikai 57% no saskaņā ar plānoto normu nepieciešamajiem speciālistiem (683 no nepieciešamajiem 1195). Sociālo dienestu skaits pašvaldībās joprojām ir nepietiekams, tāpēc būtu nepieciešama straujāka sociālo dienestu tīkla attīstība. Politiskais mērķis: Nodrošināt cilvēkiem iespēju saņemt viņu vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus pēc iespējas tuvu dzīvesvietai.

19 1.7.6.Kultūra, sports un brīvā laika pavadīšana Kultūra ir viens no galvenajiem dzīves kvalitātes rādītājiem sabiedrībai, indivīdam un videi. Kultūrizglītības iestāžu un kultūras pasākumu daudzveidība un pieejamība kalpo par sabiedrības garīgās attīstības potenciālu, kas stimulē radošas un pilnvērtīgas personības un sabiedrības attīstību. Latvijā kultūras dzīves dinamiku nodrošina teātri, koncertzāles, muzeji, bibliotēkas, kultūrizglītības iestādes, nacionālā opera, kas piedāvā plašu un dažādu kultūras pasākumu klāstu un ir atvērtas sabiedrībai, taču tās lokalizētas galvenokārt galvaspilsētā un lielākajās pilsētās, esošais ēku un telpu tehniskais nodrošinājums, biļešu cenas ierobežo maznodrošināto (bezdarbnieki, pensionāri, daudzbērnu ģimenes), lauku iedzīvotāju un invalīdu, īpaši, ar kustību un redzes traucējumiem kultūras pasākumu apmeklējumu. No kultūras pasākumu un iestāžu pakalpojumu izmantošanas pašlaik viskrasāk nošķirti cilvēki ar kustību traucējumiem un redzes problēmām. Lielākajai daļai kultūras iestāžu ēku un telpu ieejas, kāpnes un durvis nav veidotas tā, lai invalīdam, kurš pārvietojas ratiņos un redzes invalīdam būtu iespējams pašam iekļūt ēkā un pilnvērtīgi izmantot tās pakalpojumus. Līdz šim ierobežoto finanšu līdzekļu robežās nav bijis iespējams izveidot speciālas uzbrauktuves, iekārtot liftus un veikt citus rekonstrukcijas darbus, lai cilvēki ar kustību un redzes traucējumiem varētu iekļūt ēkās un apmeklēt interesējošos kultūras pasākumus un pakalpojumus. Līdz ar mūsdienu tehnoloģiju attīstību un kultūras informācijas daudzuma koncentrēšanos globālajā datortīklā, maznodrošinātajiem iedzīvotājiem ir ierobežotas iespējas brīvā laika pavadīšanai. Lai veicinātu kultūras un kultūrizglītības attīstību laukos, Kultūras ministrija ik gadus piešķir dotācijas pašvaldību tautas mākslas kolektīvu vadītājiem un pašvaldību mūzikas un mākslas skolām, tādējādi veicinot kultūras dzīves aktivizēšanu reģionos. (2004.gadā dotācijas apmērs pašvaldību kultūrizglītībai 6 606 809 Ls, tautas mākslas kolektīvu vadītājiem - 349 874 Ls). Ik gadus Kultūras ministrijas budžetā paredzēti finanšu līdzekļi literatūras izdošanai Braila rakstā, lai nodrošinātu cilvēkiem ar redzes traucējumiem literatūras pieejamību (2004.g 21 948 Ls). Sports ir viena no būtiskākajām aktivitātes formām, kas veicina gan indivīdu fizisko, gan sociālo aktivitāti, līdz ar to sportam ir nozīmīga loma sociālās atstumtības problēmu risināšanā īpaši tādām sociālās atstumtības riska grupām kā jaunieši un cilvēki ar invaliditāti. Lai gan sports kā atsevišķa nozare Latvijā pastāv jau ilgus gadus un tādējādi būtu uzskatāma par svarīgu valsts attīstības nozari, nepietiekamais finansējums un nesakārtotā sporta struktūra ir galvenais šķērslis daudzu problēmu risināšanā. Nozīmīgākās problēmas sporta jomā Latvijā, kuru risināšana ir vienlīdz prioritāra, ir šādas: nav izveidota vienota sistēma valstī jaunatnes sporta atbalstīšanas veicināšanai; nepietiekams sporta būvju skaits valstī kopumā un īpaši - skolu sporta bāzu sliktais tehniskais stāvoklis vai to trūkums - kā pilsētās, tā lauku reģionos; augsti kvalificētu sporta speciālistu trūkums skolās, sporta skolās un sporta organizācijās; nepietiekama sadarbībā starp privāto, valsts un pašvaldību sektoru sporta jomā; nepietiekams valsts atbalsts sporta klubu un valstī atzīto un reģistrēto federāciju, savienību un asociāciju darbībai; nepietiekamas sociālās garantijas izciliem sportistiem, sporta speciālistiem un treneriem; nepietiekama sabiedrības izpratne par invalīdu sportu un ierobežota sporta bāzu pieejamība iedzīvotājiem ar speciālām vajadzībām. Politiskais mērķis: Nodrošināt visiem iedzīvotājiem iespējas iekļauties sabiedrības kultūras un sporta dzīvē, un pilnvērtīgi pavadīt savu brīvo laiku