Edvīns Sūnākslis (6.03.1923.) Dzimis un audzis Grobiņā, ilgus gadus strādājis Kalnišķu kolhozā Uz priekšu par priekšsēdētāju. Teicējs intervēts Kalnišķos Smiltiņu mājās 2012. gada 23. maijā, Nīcas senlietu krātuves vadītāja Gita Vanaga. (materiāls pierakstīts ar roku, fotogrāfijas ieskenētas) Vecākais dēls ģimenē Anna, Edvīns un Emīls Sūnākšļi Emīls Sūnākslis dzimis 1923.gada 6. martā Grobiņā. Tēvs cīnījies brīvības cīņās, aizgājuši līdz pat vācu robežai, cauri Palangai; tai laikā tā bija Latvija. Otrais pasaules karš mūsu ģimenei nesis daudzas traģēdijas, brālis krita leģionā, kurā vietā, tā arī neuzzinājām. Pēdējo reizi viņu redzēju 1944. gada vasarā, kad bija atbraucis atvaļinājumā. Mātes brālis krita pie Ļeņingradas krievu pusē. Otrs mātes brālis krita policijas bataljonā vācu pusē. Tēva brāli izsūtīja uz Sibīriju, kad pārnāca mājās, pēc mēneša nomira, veselība bija iedragāta. Dēls no pirmās laulības gāja bojā, sabrauca vilciens. 1949. gadā iestājāmies kolhozā, aizsūtīja mani kā brigadieri meža normas cirst Bārtā, Ķīburu mežā. Kā oktobrī iegājām, tā aprīlī pārnācām. Grobiņā sākumā strādāju par brigadieri, vēlāk kādu pusgadu pirms skolas mani paaugstināja par priekšnieka vietnieku. Kādus trīs gadus nostrādāju par brigadieri, rajonā gribēja mani sūtīt par priekšnieku uz kolhozu Padomju Latvija Kapsēdē. Es dikti negribēju iet, gribēju mācīties. Uzzināju, ka Zaļenieku lauksaimniecības skolā mācās par kolhozu
priekšsēdētājiem- pēdējais brīdis iestāties, bet tur tiek iekšā tikai partijas biedri vai komjaunieši. Komjaunieša gadi man bija pāri, tā iestājos partijā, lai varu mācīties. Tad laiki nostabilizējās. Trīs gadus mācījos Zaļeniekos, pabeidzu ar izcilību, varēju iestāties akadēmijā bez iestājeksāmeniem. Rajons mani atkomandēja uz Kalnišķiem. Uzreiz akadēmijā neiestājos. Tā pagāja septiņi gadi un mani no akadēmijas atskaitīja. Dabūju mācīties no jauna, atsāku studijas un beidzu akadēmiju. Ar pirmo sievu šķīros. Mums auga dēls, viņi palika dzīvot Grobiņā. Man atnākot uz Kalnišķiem nebija, kur dzīvot. Vienu mazu istabiņu man ierādīja Tomasu mājā. Tā bija ļoti maza istabiņa -2x3m, kurā varēja novietot tikai saliekamo gultu, vienu mazu galdiņu un krēslu. Tomasi esot bijuši izsūtīti. Saimnieki atgriezās, bet aizgāja uz Aizputes pusi. Tur dzīvoja vairākas ģimenes, putnkopēji Smāģi. Māja bija veca un no kolhoza kantora atradās patālu - 1,5km -, to pirmo ziemu nodzīvoju Tomasos. Interesanti sanāca - sāku apjautāties, vai nevar dabūt istabiņu kaut kur tuvāk. Vietējie sāka teikt, ka Smiltiņās var dabūt istabiņu, tur dzīvojot viena sieviete. Tā es pārgāju dzīvot uz šo māju un tā sanāca, ka apprecēju mājas saimnieci- Annu Geistauti. Viņas tēva mājas bija Lieknas, mājas mantoja Annas brālis un viņš pārdeva, tur tagad dzīvo Inita Ķaupele. Mums ar Annu ir dēls Edvīns, dzīvo Talsos. Meža dienas Kalnišķu mežos, strādā Anna Geistaute. Sieva daudz stāstīja par agrākiem laikiem - kā dzīvojuši, ko darījuši. Saglabājusi fotogrāfijas.
No Grobiņas uz Kalnišķiem Uz Kalnišķu kolhozu Uz priekšu atsūtīts strādāt 1956. gada decembrī. Strādāt par kolhoza priekšsēdētāju sāku 1957. gadā un tā līdz 1974. gadam, kad partija deva rīkojumu mazos kolhozus pievienot lielākajiem. Toreiz mēs skaitījāmies Rucavas ciems, bet Rucava toreizējā vadība mūs negribēja, esot atpalicis kolhozs. Nīca bija spiesta ņemt, jo, ja partija deva rīkojumu, tad bija jādara, neko nevarēja citādāk darīt. Man piedāvāja kolhoza priekšsēdētāja vietu- Gaviezē Avangards vai Dunikas Uzvarā, bet pa cik biju precējies un izveidojis ģimeni te Kalnišķos, ar sievu runājām, kur kulšos projām. Vervēja jau mani, brauca no Liepājas rajona priekšnieka vietnieks Sprūde. Atnākot uz Kalnišķiem, bija grūti salīdzināt ar Grobiņu, tur mana brigāde bija pa Bārtas ceļu. No aerodroma uz Grobiņu abās pusēs Bārtas ceļam līdz Ālandes upītei. Tur bija ļoti laba zeme - ne akmeņi, ne meži. Atceros, man 11 sievas ecēja pavasara sēju. Skats te bija drausmīgs - tur pie Grobiņas tā nebija, ka govis nevarēja piecelties, bija daudz maz godīgi. Tur bija pieņemamas ražas, kultivētas ganības, zemnieki bija iekopuši. Atnācu - ko darīsi, atsūtīts esi, jāsāk strādāt, izvēles nebija. Pirmo vasaru jau neko daudz neuzlaboju, iepazinu kolhozu un tā ļaudis. Secināju kamēr nebūs kultivētas ganības, meliorācija, kūtis lielākas, nekas nebūs. Kolhozam un arī pašiem kolhozniekiem siena pļavas bija tikai Papes ezera pļavās, kur aug grīšļi, niedres, tā visa barība. Sēta zālīte, kā āboliņš, timotiņš, nebija. Nelaime bija tā, ka nebija kur izvērsties, ka katrs privātais akmeņos te ierušinājies. Kā stāstīja vecie kalnišķnieki, pēc 1905. gada revolūcijas, kad vietējais Sesku muižas barons ņēmis un nocirtis mežu, pārdevis un to zemi izdalījis, lai cilvēki veido savus laukus. Kas tur varēja būt, celmi un akmeņi. Pirmās neatkarības gados katram esot piešķīruši 15 ha zemes- tā skaitījusies divzirgu saimniecība. Tie, kas dabūjuši zemi Sesku muižā, tiem jau labi, tiem zeme labāka- smilšmāls, kūdraināka. Tie dzīvojuši labi. (tas ir tur, kur tagad zirgi ganās.) Salikušies kopā ar kaimiņiem un uzplēsuši mazus gabaliņus. Visas sētas un mājas cēluši tajās vietās, kur akmeņi, lai labā zeme paliktu saimniekošanai. Tajos laikos, kad zemi esot sākuši dalīt, te bijušas kādas 5-6 mājas. Ar interesantiem nosaukumiem - Stikliņi, Rūtiņas, Rāmiņi, Smiltiņas. Paša centrā Kalnišķu mājās dzīvojis mežsargs, kāds viņam uzvārds, to gan neatceros. Agrākie zemnieki bijuši ārkārtīgi uzņēmīgi. Ja tagad jauniešiem būtu tā jāplēšas, kā toreiz... Vai viņi to varētu? Vecais kantoris bija vecā mežsarga mājā. Kolhoza laikā uzcēla pusotra stāva jaunu kantora ēku.
Bija laiks, kad būvbrigādi vajadzēja katram kolhozam. Ar to nepietika, rajons ierosināja veidot SCO. Četri apkārtēji kolhozu priekšnieki sagājām kopā un organizējām to celtnieku savienību. Sākām celt. Pirmā celtne, ko uzcēlām, bija Airu ferma 60 govīm, moderna, zviedru tipa. Pirms tam govis stāvēja mazās kūtiņas, kuras sauca par fermām un to bija daudz (kuras kādreiz saimnieki cēluši saviem lopiņiem) sabāztas pa 10. Spēkbarību tajā laikā nekur nevarēja nopirkt, cik paši saaudzēja, tik bija. Ka tā padomā, valdība nesaimnieciski rīkojās- vajadzēja tos vārgākos lopiņus likvidēt, tad labākiem būtu palicis normālāk, ko paēst. Blakus bija liela saimnieka māja, kurš pats bija aizmucis uz Vāciju. Tajā mājā ierīkojām slaucējām dzīvokļus. Nākošo uzcēlām Bitenieku kūti. Tai sienas bija no šlagbetona, pārējais no koka. Tad Pienupjos uzcēlām lielu kūti. Pēdējo lielāko fermu Pļavmalas uzcēlām 200 govīm. Kā bijām beiguši celt, tā pievienoja Nīcai. Kolhozā izslaukums 1000l no govs, 1t piena, kad atnācu. Kad pievienoja Nīcai, bijām jau pacēluši līdz 2,5t no govs. Tas jau arī bija maz. Meliorācija- es panācu to, ka polderi ierīko. Ne jau uzreiz man tas izdevās, braucu uz Ministriju iesniegt dokumentu, bet tur man paziņoja: Mēs uzcēlām polderus Nīcā un kas tur ir?ražas nekādas. Tad vēl Vilsons nebija par priekšsēdētāju. Meliorāciju vajadzēja un panācu, ka polderi uzbūvēja. Ierīkojām kultivētas ganības poldera laukos. Meliorācijā ar ekskavatoru izrakām grāvjus un kontrolgrāvjus, lai daudz maz tos ūdeņus novadītu, tad kaut cik varēja rīkoties. Vēl izplānoju mums bija maza vistu ferma-1000 putniem, ar olām diezgan labi varēja šeptēt, ienāca nauda. Izplānojām kārtīgu putnu fermu kompleksu ar cāļu kūti un divām putnu fermām. To arī uzcēlām. Ražojām 2 miljonus olu. Nīca mūs paņēma un fermu nolikvidēja, izplēsa visu. Ierīkoja tur teļu staļļus. Vilsons cēla Nīcā putnu fermas. Pievienojot Nīcai, nolika uz barošanu kādu trešo daļu mūsu govis, uz papīra govju nav, bet praktiski slauca. Izslaukumi uzkāpa pa 700l no govs. Tādu gājienu toreiz izstrādāja Nīcas zootehniķi. Kolhozam ienākumi, ja nemaldos, bija 24 tūkstoši rubļi pa visu gadu. Kad pievienoja - 1\5 miljoni rubļi, peļņa - 150 tūkstoši rubļi. Tad varēja sākt dzīvot, bet tādi bija likumi, ka nevarēja būt sīkkolhozi, vajadzēja apvienot. Pirms manis priekšsēdētājs bija Pīlēns, es biju septītais pēc kārtas. - Kas vēl bija par brigadieriem, vai vietējie cilvēki? Visus es nevarēšu nosaukt, esmu piemirsis. Bija no Tosmares rūpnīcas viens. Bija policists Jankovskis, tāds Lībeks, bet visi viņi jau miruši. Viņi paši bijuši veiksmīgi zemnieki savās saimniecībās, bet organizēt kolhozu, tā jau ir cita lieta.
- Kad pievienoja Nīcai, Jūs palikāt brigadieris? Mani Vilsons pierunāja palikt par kompleksās brigādes brigadieri. It kā skaitījos iecirkņa priekšnieks, bet alga bija lielāka brigadierim, un tā es biju brigadieris. Tad padzina mani no darba, kāds cits bija uztīkojis šo vietu. Es negribu par to runāt. Tad es aizgāju meliorācijā strādāt, tīrīju drenas, vienu mēnesi Nīcā par grāvju nospraudēju. Pēc tam Otaņķu kolhozā Zelta Zvaigzne nostrādāju sešus gadus par priekšnieka vietnieku pie Šalma. Atbildēju vairāk par kultūru, mazāk par lauksaimniecību. Zelta Zvaigznei bija daudz šefu: 1. Liepājas 6. vidusskola, tur man vajadzēja daudz darboties izlaidumos. 2. Liepājas teātris, ar aktieriem bija darīšana, personīgi labi pazinu Dreiblatu, direktoru Pūci. Izstādes rīkojām, kolhoza Zelta zvaigzne 38 gadu jubileju svinējām. 3. Baltijas kara flotes sakaru skola. Manos kultūras pienākumos ietilpa apsveikumi jubilejās, es sakārtoju adreses, pie mākslinieka pasūtīju. Ar Lieģi visus sešus gadus kopā nostrādājām, viņš bija gleznotājs, dzīvoja Liepājā. Viņam bija divas meitas, jaunākā izmācījās par arhitekti. Bēru gadījumos vajadzēja gādāt vainagus. - Vai kādas ģimenes izsūtīja no Kalnišķiem? Tomasus, Dumpjus, kur kantora ēka, tos izsūtīja. Dumpis tāds kārtīgs cilvēks, zemes ar viņiem neko daudz neesot bijis, bet cilvēki bijuši ļoti nenovīdīgi. Vairāk nezinu, to man sieva pastāstīja. Neko sliktu šie cilvēki nebija izdarījuši, vārdsakot, viens otru nodeva. Pēc kara nacionālie partizāni esot nošāvuši divus pagasta nodokļu iekasētājus, vietējie cilvēki bijuši. Vienam bijis veikals, tāds Rumkus. Kalnišķos bijuši divi veikali. Uz Liepājas pusi vientuļa mājiņa stāv, tur bijis veikals. Abi bijuši no pagasta iecelti par nodokļu iekasētājiem, jo pratuši ar naudu apieties. Mežabrāļi nošāva, par to vien, ka ievāca naudu. Nebūtu viņi, būtu kādi citi. Toreiz tie atbrīvotāji tā rīkojās, tie paši latviešu cilvēki bija. Kaimiņš nodeva kaimiņu. Tāds tas laiks bija. Sievas brālis stāstīja, Brušvītu galā kūluši kolhozam labību. Viņš vedis tos graudus nodot. Tad mežā viņu apturējuši mežabrāli, atlaiduši, ļāvuši, lai brauc tālāk. No tā laika atstājis kolhozu un aizgāja uz Liepāju dzīvot. - Kādas ir jūsu domas par šodienas saimniekošanu?
Manas domas, kad atguvām neatkarību, nevajadzēja visu izdalīt sīkiem zemniekiem, vajadzēja atstāt kooperatīvu. Zemi varēja atdod, lai būtu īpašumā, bet ražošanu vajadzēja kolektīvu. Kā, piemēram, atsevišķas fermas, ko iesāks tas zemnieks kam 5-6 ha zemes? Kad apsaimniekoja ar zirgiem, tad bija citādi, cik tagad nemaksā tehnika? Nīcas sovhozs kad likvidējās, tad jau citi privatizēja vecos traktorus, bet tie jau sen nokalpojuši un ko tagad? Jauni traktori maksā desmitiem tūkstošus un tiem vajag vismaz 50 ha aramzemes. Žēl, ka polderus izpostīja gan Nīcā, gan Rucavā. Rucavā slūžas neuzbūvēja kā nākas, ūdeni nevarēja regulēt. Applūda visas zemes, tā lielākā platība, kas mums bija. No vienas pļavas 36 balles siena, mums tās bija labākās siena vietas, no citām vietām sanāca tikai 23 balles siena. Tāda bija mērvienības skala. 17 balles bija ganības. Atminos, atbrauca no Liepājas, būtībā no Rīgas, augsti kungi un teica, ka mums ir milzīgi daudz platības. Tad jau bija no svara, cik ražo uz 1ha, uz 100ha tik un tik, ko tu vari saražot. Kad te izvadāju Rīgas kungus pa ezermali, tad viņi teica, ka tiešām neko nevar saražot. Izmantojamā zemē skaitījās iekšā visi krūmāji. Platība bija 3t no ha apaļos skaitļos, izmantojām zemi 2t no ha, 1t- meži, krūmāji, akmeņi - nebija derīgi ar visu ezermalas pļavu. Praktiski aramzeme, ko mēs apstrādājām, iesējām 300 ha, neskaitot piemājas gabaliņus. Diezgan daudz cilvēku te dzīvoja. Atceros, kad atnācu 57./58. gadā, bija pirmās vēlēšanas, bija 420 vēlētāju, tas bija bez bērniem. Kalnišķiem klāt nāca Pešu ciems ar 506 mājām. Ezerskolā mācījās ap 65 skolēniem, tā rupji reiķinot varēja būt kādi 500 iedzīvotāji. 1.septembris Ezerskolā. Kā īpašs viesis kolhoza priekšsēdētājs E. Sūnākslis