Edvīns RAUPS Dzeja deja, deja dzeja VISAS MANAS VĀJĪBAS IR TAVAS LŪPAS Šāda burvīga Jāņa Tomaša rinda noderējusi par nosaukumu vēl tikai topošai Nacionālā teātra izrādei, kurā kustību māksla deja sastapsies ar vārda mākslu dzeju, priekškaru teātra Jaunajā zālē paredzēts vērt jau pēc pāris mēnešiem, 1. novembrī. Nu jau labu laiku dzejnieki arvien biežāk iesaistās un arī paši iniciē multimediālus projektus, lai pievērstu šim žanram lielāku uzmanību un padarītu to pieejamāku arī tiem, kas domā, ka dzeja viņu dzīvi neskar. Šī ir pirmā dzejas un dejas sastapšanās uz skatuves kādā no lielajiem Latvijas teātriem, tāpēc mūsu laikraksts izrādes veidotājus, trīs Latvijā jau pazīstamus, jaunus horeogrāfus: Agati Bankavu, Rūdolfu Gediņu un Dmitriju Gaitjukeviču aicināja pastāstīt sīkāk par dzejas un dejas attiecībām un šo mūzu lomu viņu dzīvē. Dzejas tekstu autori, kas horeogrāfus iedvesmo atklāt jaunas cilvēka ķermeņa plastikas iespējas, arī ir jauni un labi pazīstami: Krišjānis Zeļģis, Jānis Tomašs un Arvis Viguls.
Edvīns Raups: Vispirms vaicāšu mazliet nekaunīgi un tieši kāda ir jūsu personiskā pieredze saskarsmē ar dzeju? No kuras puses nāca iniciatīva veidot šādu dejas dzejas izrādi? Agate Bankava: Vidusskolā manas attiecības ar dzeju bija vājas. Nezinu vai iemesls bija vecums vai veids, kādā par dzeju runā skolās, bet man šī mākslas forma šķita garlaicīga un pārlieku abstrakta. Šobrīd dzeja man ir kā brīdis atelpai no ikdienas steigas un tieši abstraktums, kas kādreiz atgrūda, tagad vilina sev tuvāk klāt. Šis nebūs mans pirmais projekts, kur dzeja satiekas ar deju. Pāris gadus atpakaļ piedalījos režisores Ievas Surguntes veidotajā "Dzejkoncertā", kur savienojās dažādu autoru dzeja, dejotāju kustības un grupas "Sigma" mūzika. Šī projekta ideja nāk no teātra, bet es jau iepriekš biju domājusi, ka varētu veidot dejas izrādi saistītu ar dzeju. Grūtības vienmēr sagādā dzejnieku izvēle, šajā gadījumā tas bija viegli, bija trīs varianti starp kuriem mēs, horeogrāfi, izlozējām ar kuru no dzejniekiem sadarbosimies, un es varu pateikties veiksmei vai intuīcijai, jo Krišjānis Zeļģis man ir spilgts atklājums, gan kā mākslinieks, gan kā personība. Rūdolfs Gediņš: Mana personiskā pieredze ar dzeju, jāatzīst, nav pārāk ievērojama. Sākumskolā un pamatskolā pats rakstīju, aizvien ir saglabājušies pāris "krājumi" - rūtiņu kladītes ar bērnišķīgi naiviem pantiem. Bet tad šī interese noplaka, pa
laikam kādu krājumu palasīju, bet pats tos nepirku, parasti saņēmu kā dāvanas. Arī es tiešākā kontaktā ar dzeju atkal nonācu, kad pirms pāris gadiem veidojām Dzejkoncertu. Grupas Sigma, dzejnieku un dejotāju kopdarbs varenjauks pasākums, ja jautā man. Šobrīd ar dzeju vistiešākajā kontaktā nonāku caur draugiem un ģimeni - šajos lokos ir cilvēki, kas ar to ceļās un krīt gan sadzīvē, gan profesionāli. Varu piebilst, ka ideja par šo izrādi nāk no Elmāra Seņkova un Reiņa Suhanova, viņi radīja iespēju. Tad Elmārs mani paaicināja talkā kārtīgāk izstrādāt konceptu, tad piebiedrojās arī Bancis (Agate) un Dima. Dmitrijs Gaitjukevičs: Mana pieredze ar dzeju ir sākusies pirms nepilniem divdesmit gadiem, kad sāku pats rakstīt dzeju. Atceros, mācoties Latvijas Kultūras Akadēmijas trešajā kursā, savā darbā biju izmantojis savu dzejoli, un rezultātā komisija teica, ka šajā izradē dejai nemaz nevajadzēja būt, tad tā būtu daudz specīgāka. E.R.: Visi trīs dzejnieki, kuru tekstus izmantos izrādē, ir gana spilgti un atšķirīgi. Man šķiet būtiski, ka jūs visi piederat aptuveni vienai paaudzei. Vai ir vēl kas vienojošs? A. B.: Piederēt vienai paaudzei, manuprāt, ir ļoti vispārināts jēdziens. Laikā, kad informācijas un cilvēku intereses ir tik daudz, grūti noteikt paaudzes vadmotīvus. Es nezinu, kas varētu būt vienojošs man ar Tomašu vai Vigulu, jo neesmu ar viņiem tikusies. Loterijas rezultātā mans dzejnieks šajā projektā ir Krišjānis Zeļģis. Pirms projekta es par viņu neko
nebiju dzirdējusi. Sākumā biju mazliet sabijusies, jo šādos projektos ir svarīgi atrast kopīgu valodu, lai varētu ļaut mākslai dzimt. Pēc pirmās tikšanās ar Krišjāni Zeļģi sapratu, ka uztraukumam nav pamata, mūsu dialogs viegli vedās, un man vienmēr tas ir bijis nozīmīgs rādītājs, lai saprastu, vai ar konkrēto personu mani kas vieno. Ja būtu jāizsakās mākslinieciski, tad mūs vieno mistisks dziļums, jūras dibena dzelmēs. R. G.: Piederība vienai paaudzei nav nejauša. Vai ir vēl kas vienojošs mums visiem sešiem? Visticamāk, ka ir, bet kopumā man šķiet, ka ir savācies visai daudzveidīgs bariņš. Es teiktu, ka šajā gadījumā būtu grūti atrast klasifikatorus, pēc kuriem dalīt mūs grupās. Varbūt tas, ka visi esam relatīvi gara auguma cilvēki... D. G.: Domāju, ka man pats galvenais nav tas, kas vieno mani un dzejas autorus (autorus tāpēc, ka es savā daļā izmantošu vairākus autorus), bet kā viņu dzeja ietekmē un raisa manī procesus, kuri novedīs pie izrādes. E. R.: Kāpēc dejai vajadzīga dzeja? Kustība jau arī runā? A. B.: Kāpēc dzejai vajadzīga deja, kāpēc zemei vajadzīgs ūdens, kāpēc cilvēkam vajadzīgs draugs. Esmu nonākusi tādā dzīves posmā, kad man nav vēlmes kaut ko atdalīt, sadalīt vai papildināt. Manuprāt, mūs visus, gan dzīvas, gan nedzīvas lietas, saista neredzams enerģijas, molekulu tīkls, kuru nav vajadzības saraut, ja ir vēlme dzīvot harmonijā. Dzeja un deja ir tikai divi
mazi elementi tīklā, kas šobrīd mani saista. Tas, ko es vēlētos raisīt šajā projektā, ir dzejas un dejas līdzība, kustības un vārda saistība, dejiskās frāzes un dzejas panta komunikācija vienam ar otru. R. G.: Es arī nezinu, kāpēc dejai ir VAJADZĪGA dzeja, bet tā šķiet diezgan loģiska kombinācija. Man šie mediji vienmēr ir šķituši radniecīgi, no vairākām pusēm skatoties, īpaši, runājot par to, kā tos uztver sabiedrība. Abiem ir formas, kas sakņojas dziļi latviešu folklorā, bet ir ļoti aktuālas arī šobrīd - tautasdziesmas un tautas dejas, abiem ir klasiskākas formas, kas tiek saistītas ar eliti un inteliģenci, un abiem ir laikmetīgākas formas, kuru kritēriji ir ļoti subjektīvi un radītāji retāk strādā kādu konkrētu standartu rāmjos. Tie skatās, kas ir vajadzīgs konkrētā darba pilnvērtīgākai izveidei, nevis pielāgo konkrētus aspektus, lai padarītu to iederīgu kādam subžanram. Šī izrāde savā ziņā ir pētījums - vai vienas paaudzes dejas un dzejas mākslinieku savienojums ir spēcīgāks par katru no šīm nozarēm vienatnē. Skaidrs, protams, ka tāda "vienatne" ir absolūta fikcija, jo jebkāda skatuviska izpausme vienmēr būs ļoti daudzu lietu kombinācija. Tas varbūt ir arī mēģinājums savest kopā skatītājus - teātra, dzejas, dejas cienītājus. D. G.: Kustībai piemīt vairāk asociatīvs raksturs, un cilvēks, kuram nepatīk domāt vai fantazēt, bieži vien negūst baudu no dejas izrādēm, kurās tas ir nepieciešams, viņš vienkārši neko nesaprot. Dzeja, savukārt, piemīt verbāla
skaidrība un uztvert to ir daudz vieglāk. Bet estētiskais baudījums tomēr ir gūstams dejā. Tāpēc man ir interesanti apvienot nepārprotamo ar estētisko. E. R.: Kāda tad ir šī estētiskā, mākslinieciskā koncepcijai jūsu izrādei? A. B.: Par izrādes kopējo koncepciju pagaidām grūti spriest. Mēs visi trīs esam ļoti atšķirīgi horeogrāfi un mākslinieki, arī mūsu horeogrāfiskais rokraksts un kustību materiāls parasti atšķiras, līdz ar to šīs mūsu īpašības šajā projektā varētu būt gan liels plus, gan mīnus. Savā daļā es vēlos mazliet "ārdīties" un "spēlēties" ar mūziklu estētiku, iespējams, izmantot sīku un detalizētu kustību materiālu, bet līdz pirmizrādei vēl vis var mainīties. Trīs tematiskie pilāri manai daļai: satikšanās, iepazīšanās un komunikācija. Nekas no jauna izgudrots tas nav, visiem zināmas pamatlietas, tikai no cita skatu punkta. D. G.: Koncepciju aprakstīt ir grūti, it īpaši tāpēc, ka manā mazajā izrādes daļā liela nozīme būs Ģirtam Jakovļevam. Pieļauju domu, ka koncepcija var mainīties pirmajā mēģinājumā, jo šis pieredzes bagātais cilvēks var man iedot daudz tādu lietu, par kurām es pat nebiju domājis. Iespējams, nedaudz vadīšos un mēģināšu ķert īstos momentus, ko dos man šis cilvēks un pārējā komanda. R. G.: Par savu fragmentu pārāk izvērsti vēl runāt nevēlos, jo nekas nestāv uz vietas, bet sajūtu līmenī pāris tēmas ir
pielipušas, kaut gana plašas. Man interesē mūsu dzīves īpašo pieredžu, cilvēku, sajūtu nolietošanās. Lietas, kas ar mums ir notikušas un attiecīgajā brīdī ir bijušas prioritāras pāri visam, bet vairs nav tik klātesošas, tomēr atstājušas apzinātas vai neapzinātas, bet noteikti paliekošas pēdas. Un vēl svarīgāk - mūsu attieksme pret tām. Vai, satiekot pirmo mīlestību, es domāju par to, cik salda un naiva bija bērna iemīlēšanās, vai par to, cik sāpīgi bija pirmo reizi saprast, ka šķiršanās un sāpes turpmāk būs ikdienišķa dzīves sastāvdaļa. E. R.: Mūzika, skaņa. Vārds ir arī skaņa. Kā risināsiet šo saspēli? Vai skaņa vienmēr palīdz kustībai? A. B.: Skaņa manā izpratnē ir tā pati kustība, tikai neredzamajā telpā, jeb gaisā un, protams, iekšā mūs katros. Improvizācijas dejas praksēs ir uzskats, ka katram ķermenim ir savs iekšējais ritms, jeb vibrācija, ar kuras palīdzību spējam veidot, dejot tikai sev, savam ķermenim un personībai raksturīgās kustības. Es domāju izmantot gan vārdu, gan skaņu, gan kustību vienlīdzīgās pozīcijās. Kā īstam mūziklam piederas, būs arī dziesmas. D. G.: Skaņa, manuprāt, ne vienmēr palīdz kustībai, bet savā daļā es izmantošu skaņu, jo uzskatu to par vēl vienu neatņemamu sastāvdaļu, kas palīdz auditorijai, skatītājam gūt lielāku baudu vai iedziļināties uzvedumā. R. G.: Mums ir paveicies, ka izdevās izrādei piesaistīt Madaru Botmani, kas strādā ar kostīmiem un konsultē par
vizuālo noformējumu, un Edgaru Mākenu, kas strādā ar skaņu. Mūzika uz skatuves ir ļoti spēcīgs ierocis, bieži vien pārāk spēcīgs un nomāc, pakārto visu sev, tāpēc ar to ir jābūt ļoti uzmanīgam. Ir traki, ka mūzika sāk teikt priekšā, kā cilvēkam justies, bet bieži tā var iedot tieši to papildus noskaņu, kas brīnumaini papildina vizuālo informāciju un aktieru/ dejotāju izpildījumu. Uz jautājumu "Vai skaņa vienmēr palīdz kustībai?" atbilde - nē. Bet vārda "vienmēr" dēļ. Mūzika ir spēcīga un patstāvīga, ir bīstami sākt pret to izturēties kā pret piedevu. Svarīgi, lai radošā grupa konceptuāli iet vienā virzienā, tad jau katrs izdara savu darbu. E. R.: Tagad aicināšu uz mazu rotaļu un lūgšu neiespējamo uzrakstīt uz papīra kustību improvizāciju par kādu dzejas frāzi! A. B.: Miegsim ar aci signālus lai pēcāk stūrī kaislīgi... Tukša telpa, stūrī neliels gaismas laukums. Laukuma centrā mākslinieks. Viņa skatiens lēnām no horizonta vēršas līdz pēdu pirkstiem. Pēdu pirksti sāk viļņoties, no īkšķa līdz mazajam pirkstiņam. Viļņi sāk pieaugt un kustībai pievienojas arī potīšu locītavas un ceļi. Mākslinieks strauji aprauj kustības un asi atgriežas vertikālā stāvoklī. Mākslinieka ķermenī novērojama ieelpas un izelpas kustība, krūškurvis arvien vairāk sāk cilāties
uz augšu un leju, līdz mākslinieka balss izdveš nelielu, bet spalgu kliedzienu. Viņa acis aizveras un atveras, viņš pagriež galvu, lai apskatītu, kas ir aiz viņa un krīt (kritiena laikā ķermenis veic brīvu kūleni). Tukša telpa, stūri izgaismots laukums, blakus tam guļošs mākslinieka ķermenis. P.S. Rūdolfs Gediņš atsūtīja dzejrinas grafisku izvietojumu uz lapas; Dmitrijs Gaitjukevičs video.