NORAKSTS

Lieta Nr.A420476712 (A01742-13/43) ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA RĪGAS TIESU NAMS S P R I E D U M S LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ Rīgā 2013.gada 28.maijā Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnesis S.Linkevičs, rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc O.O. pieteikuma par Ministru kabineta faktiskās rīcības, nesniedzot atbildi likumā noteiktajā termiņā, atzīšanu par prettiesisku un kaitējuma atlīdzināšanu. Aprakstošā daļa [1] 2012.gada 16.aprīlī O.O. (turpmāk arī pieteicējs) iesniedza Ministru kabinetā iesniegumu, kurā norādīja, ka dzīvojamās platības norma cietumos kopmītņu tipa telpās vienam notiesātajam saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77.panta pirmo daļu ir 2,5 kvadrātmetri (vīriešiem), savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 4.aprīļa noteikumu Nr.266 Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai 22.3.apakšpunktu kaķim nodrošina uzturēšanās platību, kas nav mazāka par pieciem kvadrātmetriem, ja kaķis ir vecāks par sešiem mēnešiem. Uzskatot šādu regulējumu par diskriminējošu attiecībā uz personu, kura notiesāta ar brīvības atņemšanu, pieteicējs prasīja atlīdzināt morālo kaitējumu Ls 1 000 000 apmērā. Vienlaikus pieteicējs sniedza priekšlikumus brīvības atņemšanas soda izpildei. 1. lappuse no 6

[2] 2012.gada 4.jūlijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja pieteikums par Ministru kabineta faktiskās rīcības, nesniedzot atbildi likumā noteiktajā termiņā, atzīšanu par prettiesisku un kaitējuma atlīdzināšanu. Pieteicējs norāda, ka Ministru kabinets uz pieteicēja 2012.gada 16.aprīļa iesniegumu atbildi nav sniedzis, kaut gan Iesniegumu likums noteic, ka atbilde ir jāsniedz mēneša laikā. Sakarā ar augstāk minēto pieteicējam nodarīts morālais kaitējums Ls 10 000 apmērā Pieteikuma papildinājumos pieteicējs norāda, ka uz viņa iesniegumu atbilde bija jāsniedz Ministru kabinetam, jo saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 18.panta pirmo un otro daļu, kas nosaka, ja tiešās pārvaldes iestāde saņem privātpersonas iesniegumu par zaudējumu atlīdzību, nekavējoties to pārsūta augstākai iestādei. Ja augstākas iestādes nav, vai tas ir Ministru kabinets un normatīvos aktos nav noteikta cita iestāde, iesniegumu izskata attiecīgā iestāde. Ņemot vērā augstāk minēto, atbilde uz iesniegumu bija jāsniedz Ministru kabinetam, jo pieteicējs lūdza atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu Ls 1 000 000 apmērā. Pieteicējam nav saprotams, kāpēc viņa iesniegums tika pārsūtīts citai iestādei. Jo mājdzīvnieku labturības noteikumus pieņēma Ministru kabinets, nevis Tieslietu ministrija, ne Zemkopības ministrija. Pieteicējs uzskata, ka ne Tieslietu ministrija, ne Zemkopības ministrija nepieņēma noteikumus par labturības prasībām mājdzīvnieku turēšanai. Tāpēc tās nav atbildīgas par šiem noteikumiem un lemt, kāpēc Ministru kabinets ir pieņēmis šādus noteikumus, viņu kompetencē nav. [3] 2012.gada 9.augustā Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētāja rakstveida paskaidrojums. Atbildētājs pieteikumu neatzīst un uzskata par nepamatotu tālāk minēto apsvērumu dēļ. [3.1] Atbildētājs norāda, ka atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 55.pantam Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 2.panta pirmajai dalai Ministru kabinets ir koleģiāla institūcija, kas ar tam padoto vaists pārvaldes iestāžu starpniecību īsteno izpildvaru, savukārt minētā likuma 3.pants paredz ka Ministru kabinets apspriež vai izlemj visas lietas, kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, starptautiskajām tiesību normām un likumiem. No minētā izriet, ka Ministru kabinets nav iestāde Latvijas Republikas Satversmes 104.panta un Iesniegumu likuma 2.panta pirmās daļas kontekstā. Turklāt neviens normatīvais akts neuzliek par pienākumu Ministru kabinetam izskatīt vai sniegt atbildes uz privātpersonu iesniegumiem. Tas nozīmē, ka Latvijas Republikas Satversmes 104.pants un Iesniegumu likuma 2.panta pirmā daļa attiecībā uz Ministru kabinetu tieši nav piemērojama. [3.2] Atbilstoši Iesniegumu likuma 4.panta pirmajai un otrajai daļai, ja iestāde konstatē, ka saņemtais iesniegums pilnībā vai kādā daļā nav šīs iestādes kompetencē, tā septiņu darbdienu laikā no iesnieguma saņemšanas dienas par to informē iesniedzēju un, ja iespējams, norāda kompetento iestādi. Ja tas ir lietderīgi, iestāde var septiņu darbdienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas pārsūtīt šo iesniegumu citai iestādei, informējot par to iesniedzēju. Iestāde, kas saņēmusi pārsūtīto iesniegumu, Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā 2. lappuse no 6

izskata iesniegumu un atbilstoši kompetencei sniedz uz to atbildi. Šādā gadījumā atbildes sniegšanas termiņu skaita no dienas, kad iesniegumu pārsūtījusi iestāde, kas to saņēma pirmā. Piemērojot Iesniegumu likuma 4.panta pirmo un otro dalu, pieteicēja iesniegums ar Ministru prezidenta biroja vadītājas 2012.gada 19.aprīļa vēstuli Nr.20/O-909 tika pārsūtīts Tieslietu ministrijai (atbildīga par sodu politikas īstenošanu valstī) un Zemkopības ministrijai (atbildīga par valsts politiku, kuras sfērā ietilpst dzīvnieku labturības jautājumi) atbildes sniegšanai adresātam pēc būtības. Ar minēto vēstuli pieteicējs tika informēts par viņa iesnieguma pārsūtīšanu kompetentām iestādēm. Atbilstoši kompetencei Tieslietu ministrija ar 2012.gada 17.maija vēstuli Nr.1-24/802- O ir sniegusi atbildi pieteicējam, savukārt Zemkopības ministrija sniedza atbildi pieteicējam ar 2012.gada 11.maija vēstuli Nr.7-7/1736/2012. Tādējādi amatpersonas, kuras ir iesaistītas Ministru kabineta darbības nodrošināšanā, kā arī kompetento iestāžu amatpersonas, ir izdarījušas visu iespējamo, lai nodrošinātu pieteicēja Latvijas Republikas Satversmes 104.pantā garantētās tiesības Iesniegumu likumā noteiktajos termiņos. [3.3] Papildus atbildētājs vērš uzmanību uz to, ka atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 6.pantam valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā Neviena iestāde vai pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas. Tas nozīmē, ka, vēršoties ar iesniegumu Ministru kabinetā, persona faktiski vēršas pie valsts pārvaldes kopumā. Šīs administratīvās lietas ietvaros vērtētajā gadījumā uz pieteicēja iesniegumu tika nodrošināta atbilžu sniegšana no augstākajām valsts pārvaldes iestādēm (ministrijām), kuras ir atbildīgas par attiecīgo politikas nozari. Likumdevējs apzināti nav piešķīris Ministru kabinetam iestādes statusu un deleģējis tam tikai normatīvajos aktos stingri atrunāto kompetenci, šādā veidā radot iespēju Ministru kabinetam maksimāli pievērsties valsts politikas veidošanai un tiesību aktu izdošanai. Ja Ministru kabinetam, kā augstākajai valsts pārvaldes institūcijai, būtu jāizskata (jāapstiprina) visu fizisko personu valsts pārvaldei adresētie iesniegumi, Ministru kabineta darbība būtu nelietderīgi pārslogota, nenovēršami kavējot Ministru kabineta pamatfunkciju īstenošanu tiesību aktu izdošanu un valsts politikas veidošanu. Tai pat laikā valsts pārvaldes pašreizējā institucionālā uzbūve ļauj jebkurai personai saņemt kompetentu atbildi bez Ministru kabineta tiešas iejaukšanās. [4] Tā kā pieteicējs ir piekritis lietas izskatīšanai rakstveida procesā (lietas 10.lapa) un lietā esošie materiāli ir pietiekami, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 114.panta pirmajai daļai (redakcijā, kāda bija spēkā līdz 2012.gada 31.decembrim un ievērojot likuma pārejas noteikumu 11.punkta nosacījumus) lietu izskata rakstveida procesā. Motīvu daļa [5] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka pieteikums ir noraidāms. 3. lappuse no 6

[6] Tiesa konstatē, ka lietā ir strīds par to, vai pamatoti Ministru kabinets nesniedza pieteicējam atbildi uz 2012.gada 16.aprīļa iesniegumu, bet minēto iesniegumu aizsūtīja atbildes sniegšanai Tieslietu ministrijai un Zemkopības ministrijai. [7] Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 104.panta pirmo teikumu ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Šīs tiesības tiek īstenotas uz personas iniciatīvas pamata, vēršoties pie valsts kāda tai interesējoša jautājuma noskaidrošanai. Valsts pienākums atbilstoši šai konstitucionālajai normai ir sniegt atbildi, kurā ir izvērtēti uzdotie jautājumi un tie motivēti atbildēti. Tādā veidā tiek aktivizēta pilsoniskā sabiedrība un valsts darbība kļūst caurskatāmāka (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 21.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-22/2008 17.punktu). Detalizēts regulējums, kādā persona var īstenot savas tiesības saņemt atbildi uz iesniegumu, ietverts Iesniegumu likumā. Iesniegumu likuma 1.pants noteic, ka likuma mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē. Minētā likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka iesniegumu iesniedz iestādei, kuras kompetencē ir izskatīt iesniegumu pilnībā vai kādā tā daļā. Savukārt Iesniegumu likuma 5.panta trešā daļa noteic, ka iestāde atbildi pēc būtības sniedz saprātīgā termiņā, ņemot vērā iesniegumā minētā jautājuma risināšanas steidzamību, bet ne vēlāk kā viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas, ja likumā nav noteikts citādi. No minētajām tiesību normām ir secināms, ka atbildi pēc būtības uz privātpersonas iesniegumu, kas iesniegts ar mērķi līdzdarboties valsts pārvaldē, saprātīgā termiņā, bet ne vēlāk kā viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas, sniedz iestāde, kuras kompetencē ir izskatīt attiecīgos iesniegumā minētos jautājumus. Saskaņā ar Iesniegumu likuma 2.panta pirmo daļu šis likums nosaka kārtību, kādā privātpersona iesniedz un iestāde vai privātpersona, kas īsteno valsts pārvaldes uzdevumus, izskata dokumentu, kurā ietverts iestādes kompetencē esošs lūgums, sūdzība, priekšlikums vai jautājums, un atbild uz to. Saskaņā ar Iesniegumu likuma 10.panta otro daļu apstrīdama un pārsūdzama kā iestādes faktiskā rīcība ir neatbildēšana uz iesniegumu. Šī norma ietver arī gadījumus, kad persona iebilst saņemtās atbildes saturam tādā ziņā, ka uzskata, ka iestāde nav sniegusi atbildi uz uzdoto jautājumu. Personas tiesības saņemt atbildi pēc būtības (kas vienlaikus nozīmē valsts pienākumu atbildi pēc būtības sniegt) paredz Latvijas Republikas Satversmes 104.pants. Arī no Iesniegumu likuma normām secināms iestādes pienākums sniegt atbildi pēc būtības jeb, citiem vārdiem, atbilstoši uzdotajam jautājumam. Ja iestāde nav sniegusi atbildi pēc būtības, tad Iesniegumu likuma 10.panta otrās daļas izpratnē uzskatāms, ka iestāde nav atbildējusi uz iesniegumu (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 12.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA 221/2011 18.punktu). [8] Pieteicējs uzskata, ka Ministru Kabinets uz pieteicēja 2012.gada 16.aprīļa iesniegumu atbildi nav sniedzis, kaut gan Iesniegumu likums noteic, ka atbilde ir jāsniedz mēneša laikā. 4. lappuse no 6

Tiesa konstatē, ka pieteicēja iesniegums ar Ministru prezidenta biroja vadītājas 2012.gada 19.aprīļa vēstuli Nr.20/O-909 tika pārsūtīts Tieslietu ministrijai (atbildīga par sodu politikas īstenošanu valstī) un Zemkopības ministrijai (atbildīga par valsts politiku, kuras sfērā ietilpst dzīvnieku labturības jautājumi) atbildes sniegšanai adresātam pēc būtības. Ar minēto vēstuli pieteicējs tika informēts par viņa iesnieguma pārsūtīšanu kompetentām iestādēm (lietas 16.lapa). Atbilstoši Iesniegumu likuma 4.panta pirmajai un otrajai daļai, ja iestāde konstatē, ka saņemtais iesniegums pilnībā vai kādā daļā nav šīs iestādes kompetencē, tā septiņu darbdienu laikā no iesnieguma saņemšanas dienas par to informē iesniedzēju un, ja iespējams, norāda kompetento iestādi. Ja tas ir lietderīgi, iestāde var septiņu darbdienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas pārsūtīt šo iesniegumu citai iestādei, informējot par to iesniedzēju. Iestāde, kas saņēmusi pārsūtīto iesniegumu, Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā izskata iesniegumu un atbilstoši kompetencei sniedz uz to atbildi. Šādā gadījumā atbildes sniegšanas termiņu skaita no dienas, kad iesniegumu pārsūtījusi iestāde, kas to saņēma pirmā. Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 55.pantam Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 2.panta pirmajai dalai Ministru kabinets ir koleģiāla institūcija, kas ar tam padoto vaists pārvaldes iestāžu starpniecību īsteno izpildvaru, savukārt minētā likuma 3.pants paredz ka Ministru kabinets apspriež vai izlemj visas lietas, kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, starptautiskajām tiesību normām un likumiem. No minētā izriet, ka Ministru kabinets nav iestāde Latvijas Republikas Satversmes 104.panta un Iesniegumu likuma 2.panta pirmās daļas kontekstā. Turklāt neviens normatīvais akts neuzliek par pienākumu Ministru kabinetam izskatīt vai sniegt atbildes uz privātpersonu iesniegumiem. Tas nozīmē, ka Latvijas Republikas Satversmes 104.pants un Iesniegumu likuma 2.panta pirmā daļa attiecībā uz Ministru kabinetu tieši nav piemērojama. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 6.pantam valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā neviena iestāde vai pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas. Tas nozīmē, ka, vēršoties ar iesniegumu Ministru kabinetā, persona faktiski vēršas pie valsts pārvaldes kopumā. Šīs administratīvās lietas ietvaros vērtētajā gadījumā uz pieteicēja iesniegumu tika nodrošināta atbilžu sniegšana no augstākajām valsts pārvaldes iestādēm (ministrijām), kuras ir atbildīgas par attiecīgo politikas nozari. Tiesa konstatē, ka pieteicējs vēršoties Ministru Kabinetā ar savu 2012.gada 16.aprīļa iesniegumu vēlējās saņemt atbildi pēc būtības. Atbilstoši kompetencei Tieslietu ministrija ar 2012.gada 17.maija vēstuli Nr.1-24/802- O ir sniegusi atbildi pieteicējam, savukārt Zemkopības ministrija sniedza atbildi pieteicējam ar 2012.gada 11.maija vēstuli Nr.7-7/1736/2012. Līdz ar to, tiesa secina, ka pieteicējs uz savu 2012.gada 16.aprīļa iesniegumu ir saņēmis atbildi pēc būtības, par ko lietā arī nav strīda. Izvērtējot konstatēto, tiesa secina, ka Ministru kabineta rīcība, nesniedzot pieteicējam atbildi uz 2012.gada 16.aprīļa iesniegumu, bet minēto iesniegumu aizsūtot atbildes sniegšanai Tieslietu ministrijai un Zemkopības ministrijai, ir atzīstama par tisisku, jo veikta atbilstoši Iesniegumu likuma 4.panta prasībām. 5. lappuse no 6

[9] APL 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Minētās tiesības izriet no Satversmes 92.panta, tās noteic arī Zaudējumu atlīdzināšanas likums. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1.panta ir noteikts, ka likuma mērķis nodrošināt privātpersonai Satversme un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Konkrētajā gadījumā nav konstatēta Ministru Kabineta prettiesiska faktiska rīcība vai prettiesiski izdots administratīvais akts, līdz ar to nav arī konstatēts zaudējums. Ievērojot minēto, tiesa norāda, ka nepastāv Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā (4., 5., 6.pants) noteiktais zaudējumu atlīdzināšanas pamats, līdz ar to pieteicēja prasība par nodarītā personiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir nepamatota. [10] Pieteicējs ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2012.gada 11.jūlija lēmumu tika pilnībā atbrīvots no valsts nodevas samaksas par pieteikuma iesniegšanu. Tā kā pieteikums tiek noraidīts, pieteicējam, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta trešo daļu, uzliekams pienākums atmaksāt valstij valsts nodevu pilnā apmērā. Rezolutīvā daļa Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta trešo daļu, 246.-251.pantu, 289.- 290.pantu, 291.panta pirmo daļu tiesa nosprieda: noraidīt O.O. pieteikumu par Ministru kabineta faktiskās rīcības, nesniedzot atbildi likumā noteiktajā termiņā, atzīšanu par prettiesisku un kaitējuma atlīdzināšanu Ls 10 000 apmērā. Uzlikt par pienākumu O.O. triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā atmaksāt valstij valsts nodevu divdesmit latu apmērā, iesniedzot tiesai valsts nodevas apmaksu apliecinošu dokumentu. Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā. Tiesnesis Dokuments ir elektroniski parakstīts ar drošu elektronisku parakstu un satur laika zīmogu. S.Linkevičs 6. lappuse no 6