Pēteris Vanags. Lekcijas lietuviešu valodas vēsturē. LU FMZF. 2009. gada pavasara semestris Lietuviešu rakstu valoda Prūsijā 16. gadsimta otrajā pusē 1. Lietuviešu rakstu pieaugums gadsimta otrajā pusē Līdz ar pirmajiem Mažvīda dzīves laikā izdotajiem darbiem lietuviski bija ielikts pamats lietuviešu rakstu valodai Mazajā Lietuvā, vienlaikus tas bija nepietiekams valodas funkcionēšanai luteriskajā baznīcā. Tāpēc visai strauji 16. gs. otrajā pusē tika gatavotas un daļēji arī izdotas citas nepieciešamās grāmatas. Vispirms jau Mažvīda brālēns Baltramiejs Vilents 1566. un 1570. gadā izdeva Mažvīda atstāto dziesmu grāmatu, kā arī iespējams 1574. gadā viņa tulkoto Tēvreizes skaidrojumu Paraphrasis... Vilents rūpējās arī par divu citu nepieciešamu tekstu izdošanu Lutera Mazais katehisms (1575, 1579) un perikopju krājumu (1579). Šai laikā mācītāju starpā jau funkcionēja sprediķu krājumu rokraksti. Liecība tam ir anonīmā t.s. Volfenbiteles postilla (glabājas Hercoga Augusta bibliotēkā Volfenbitelē). Pirmo sprediķu krājumu izdošanai sagatavoja Jons Bretkūns (1591). Viņa spalvai pieder arī jauns dziesmu grāmatas izdevums (1589). Vienlaikus iznāca arī pirmais lūgšanu krājums un arī Mažvīda Praphrasis. Visnozīmīgākais Bretkūna veikums bija pilns Bībeles tulkojums (tulkots 1579-1590), kas gan palika rokrakstā. 16. gs. lietuviešu grāmatu izdevumus noslēdz Simona Vaišnora tulkotais teoloģiskais apcerējums Zemczuga Theologischka (1600). Kopumā 16. gs. Mazajā Lietuvā iznāca 22 darbi lietuviski. Divi būtiski aspekti grāmatu tulkotāji bija cēlušies no dažādām vietām (izņemot Bretkūnu, pārējie bija no Lietuvas Dižkunigaitijas), tāpēc arī valoda ir neviendabīga, katra grāmata atspoguļo gan tulkotāja dzimto izloksni, gan dažādas Prūsijas lietuviešu izloksnes. Vienlaikus rakstu pamatā bija jau iepriekš Lietuvā pastāvējusī rakstu tradīcija. Otrs būtisks aspekts vairums grāmatu pirms izdošanas 1
rediģēja un akceptēja vairāku mācītāju komisijas, kas vēl vairāk saraibināja grāmatu valodu. Tādējādi tas bija arī pamats vēlākai vienotas normas veidošanai. 2. Baltramiejs Vilents (Baltramiejus Vilentas) 2.1. Dzīves dati Dzimis ap 1525. g. Lietuvā rietumaukštaišu izlokšņu teritorijā bajāru ģimenē. Mažvīda brālēns no tēva puses. No 1546. g. studēja Kēnigsbergas universitātē ar Albrehta stipendiju. No 1550. g. līdz pat nāvei 1587. g. Kēnigsbergas lietuviešu draudzes mācītājs. 2.2. Darbi. 1) 1566 un 1570 izdeva Mažvīda atstāto dziesmu grāmatu divās daļās GESMES Chriksczoniskas... Tajā ir ievietotas vismaz divas autorizētas paša Vilenta tulkotas dziesmas. 2) 1574 iespējams izdevis Mažvīda Paraphrasis... pirmo izdevumu, kas nav saglabājies. 3) 1575 domājams iznācis pirmais Vilenta sagatavotais Mārtiņa Lutera Mazā katehisma tulkojuma izdevums, kas tāpat nav saglabājies. 4) 1579 ENCHIRIDION. Catechismas mažas, dael paspalitu Plebonu ir Koznadiju.. per Baltramieju Willentha Plebona Karalauczuie.. Ischspaustas Karalauczui.. M.D.LXXIX. grāmata 77 lpp. apjomā, kur ievietots Lutera Mazais katehisms ar laulību un kristību ceremoniju grāmatiņām, Mažvīda un Lutera jautājumi un atbildes tiem, kas grib pieņemt svēto Vakarēdienu, kā arī pateicības dziesma pēc ēšanas. 5) 1579 Euangelias bei Epistolas, Nedeliu ir schwentuiu dienosu skaitomosias.. pilnai ir wiernai pergulditas ant Lietuwischka Szodzia, per Baltramieju Willenta.. Karalauczui.. M.D.LXXIX. Perikopju krājums (224 lpp.). Tulkots no Lutera vācu 2
Bībeles tulkojuma, salīdzināts ar latīņu un grieķu oriģināliem, tāpat ar poļu tulkojumu. Galīgo tulkojumu pārbaudījusi speciāla komisija. 2.3. Rakstība Līdzīga kā Mažvīdam. Lieto arī < ũ > garā [ū] apzīmēšanai. Biežāk lieto < ie > un < ů > [ie] un [uo] apzīmēšanai. 2.4. Valoda Visiem vecleišu tekstiem raksturīgas iezīmes Vilenta rakstu morfoloģijā: 1) vīr. dz. vsk. dat. pronominālā galotne -mui (antramui, kuremui); 2) dsk. dat. gal. -mus (abeiemus, wissiemus); 3) vsk. un dsk. allatīvs (virzība pie) ģen. + pi (motersp, yospi; awiumpi; tumpi); 4) vsk. adesīvs (atrašanās pie) vsk. arh. lok. + pi (motinaip, Joniep); 5) vsk. un dsk. illatīvs (virzība iekšā) akk. + *na (Jerusalena, weidana; wistiklůsna); 6) dsk. lok. (inesīvs) gal. -su (akmenisu, schosu dienosu); 7) deklinējamo vārdu divsk. formas (du falschiwu ludiniku, dwi aki; dat. dwiem ponam); 8) verbu atematiskās formas (paliekmi; miegsi; eime; este; eiti, miekti); 9) vēlējuma izteiksme 1., 2. pers. ar -b-: (regetumbei; paszintumbit); vsk. 1. pers. ar - čia vai -čio (dariczo daryčiau; mokeczia mokėčiau) 10) pavēles izt. vsk. 2. pers. bez -k- (gelb, atleid); 11) tag. akt. divdabis no būti ar celmu sant- (santi, sanczius); 12) refleksivitātes rādītājs -se (reizēm) parastā -si vietā (kelese kėlėsi); 13) saikļi idant 'lai', jeib 'lai; ja; kaut'; u.c. Īpašas iezīmes Vilenta rakstu fonētikā: a) rietumu piežemaišu aukštaišiem raksturīgās: 1) neuzsvērto galotņu gaŗie patskaņi saīsināti (raschta rašto; rankas rankos; dara daro); 2) neuzsvērtās galotnēs nazālie patskaņi saīsināti: (diena dieną, gimes gimęs; szodi žodį); 3) nekad neuzsvērtās galotnēs bieži zūd īsie patskaņi (masz maža; kalb kalba; tur turi); 3
b) žemaišiem raksturīgās: 1) formas ar /d, t/ afrikātu /dž, č/ vietā (sporādiski) (szodei žodžiai; treteme trečiame); 2) /ė/ diftongizācija (sporādiski) (tiewas tėvas; naschlie našlė). Īpašas iezīmes Vilenta rakstu morfoloģijā: a) rietumu piežemaišu aukštaišiem raksturīgās: 1) saīsinātas vsk. lok. formas bez -j (dieno dienoje; didzio garbe didžioje garbėje); 2) saīsinātas tag. 3. pers. formas bez -j (abeio abejoja, prieschtarau prieštarauja); b) žemaišiem raksturīgās: 1) vsk. lok. galotne -ėje, retākās -ije, (-yje) vietā (nakteie naktyje, schirdeie širdyje; krauieje kraujuje); 2) vietniekvārdu dsk. ak. (sporādiski) (tus tuos; anus anuos); 3) imperatīva formas ar -ke- (bieži) (giedokem giedokime; garbinket garbinkite). Sintakse nav lietuviska. Bieži gadās burtiski tulkojumi no vācu valodas. Leksika bagāta. Taču daudz slāvismu, īpaši polonismu. Ģermānismu gandrīz nav. Teksti Bechtel F. Bartolomäus Willent's litauische Uebersetzung des Luther'schen Enchiridions und der Episteln und Evangelien // Die litauische und lettische Drucke des 16. Jahrhunderts. III. Göttingen, 1882. Ford. G.B. The Old Lithuanian Catechism of Baltramiejus Vilentas (1579). The Hague Paris, 1969. Literatūra Zinkevičius. Z. Lietuvių kalbos istorija. T. III. Senųjų raštų kalba. V., 1988. P. 58 62. Palionis. J. Lietuvių literatūrinė kalba XVI XVII a. V., 1967. P. 25 26, 56 59, 94, 107 150. (Visā grāmatā daudz norāžu uz rakstiem periodikā) Ford. G.B. The Old Lithuanian Catechism of Baltramiejus Vilentas (1579). The Hague Paris, 1969. P. 13 184. Zinkevičius Z. The History of the Lithuanian Language. Vilnius, 1996. Zinkevičius Z. Mažosios Lietuvos indėlis į lietuvių kultūrą. Vilnius, 2008. 66-78. 4
Vilenta tekstu paraugi ENCHIRIDION. Catechismas mažas, dael paspalitu Plebonu ir Koznadiju.. per Baltramieju Willentha Plebona Karalauczuie.. Ischspaustas Karalauczui.. M.D.LXXIX. maldâ lūgšana išsimanôti šeit: būt saprotamam vadínti šeit: uzrunāt, aicināt â (sl.) bet nusitik jimas paļāvība, cerība meμsti lūgt, lūgties 5
Euangelias bei Epistolas, Nedeliu ir schwentuiu dienosu skaitomosias.. pilnai ir wiernai pergulditas ant Lietuwischka Szodzia, per Baltramieju Willenta.. Karalauczui.. M.D.LXXIX. šítai lūk ståbas trieka, paralīze påtalas šeit: gulta vierâ (sl.) ticība bylóti runāt, sacīt griìkas (sl.) grēks pal nksmintas iepriecināts bl(i)ùznyti (-ija, -ijo) (sl.) zaimot dūmâ (sl.) doma kodrilei kādēļ dūmóti (-oja, -ojo) (sl.) domāt katratai kas, ko alba (sl.) vai, jeb måcė (sl.) spēks, vara pulka šeit: ļaudis 6
3. Jons Bretkūns (Jonas Bretkūnas) 3.1. Dzīves dati Dzimis 1536. g. Bambļu ciemā prie Frīdlandes Prūsijas vidienē. Cēlies no prūšu tautības ģimenes. Agri iemācījies leišu valodu. 1555. g. iestājies Kēnigsbergas universitātē. Kopš 1556. g. studējis Vācijā Vitenbergā. 1562. g. norīkots par mācītāju Labguvā, kur bijis vajadzīgs mācītājs, kas runā gan lietuviski, gan prūsiski, gan kursiski. Te nostrādāja 25 gadus. Tika aizsākta daudzu manuskriptu gatavošana, kas noslēdzās dzīves nākamajā posmā. No 1587. g. pēc Vilenta nāves Bretkūnu nozīmēja par mācītāju Kēnigsbergas lietuviešu draudzē. Te izdeva gan Vilenta literāro mantojumu, gan daļu no saviem manuskriptiem. Miris 1602. gadā. 3.2. Darbi 1) 1589 Giesmes Duchaunas isch Wokischka ing Lietuwischka lieszuwi per nekurius Plebonus Hercegistes Prusu pergulditas.. Karaliauczuie.. 76 dziesmu krājums, no kuŗām 42 no Mažvīda, pārējās paša vai citu tulkojumi. 2) 1589 Kancionalas nekuru Giesmiu Baszniczioie Diewa ant didziun Schwencziun saenu budu giedamuiu.. Karaliaucziuie (kopā ar iepriekšējo) 17 dziesmas, kas ņemtas no Mažvīda krājuma, bet pārlabotas. 3) 1589 Kollectas, Alba Paspalitas Maldas.. pergulditas per Jana Bretkuna.. Karaliaucziuie (kopā ar iepriekšējo) pirmā lūgšanu grāmatiņa lietuviski. Tulkota no vācu valodas. 4) 1591 Postilla Tatai esti Trumpas ir Prastas Ischguldimas Euangeliu.. Per Jana Bretkuna, Lietuwos Plebona Karaliaucziuie Prusuosu.. Karaliaucziuie.. divas daļas. Sprediķu krājums visam gadam. Ap 1000 lpp. Nav tiešs tulkojums, bet daļēji izmantoti Bretkūna paša sprediķi, bet daļēji ievērojamu vācu protestantu teologu 7
darbi. Grāmatu pirms izdošanas 1590. g. pārbaudīja speciāla komisija. Izdota lielā metienā, iespējams, ap 1000 eks. 5) Bībeles tulkojums (1579 1590) Biblia tatai esti Wissas Schwentas Raschtas, Lietuwischkai pergulditas per Jana Bretkuna Lietuwos Plebona Karaliaucziuie neizdots, saglabājies manuskripts. Lielākā daļa tulkota no Lutera vācu tulkojuma, salīdzinot ar grieķu un latīņu oriģināliem. Lūkas eveņģēlijs tulkots no latīņu valodas. Sākot ar 1593. g. tulkojumu pārbaudīja un rediģēja komisija, taču dažādu iemeslu dēļ tā arī netika izdota. Tikai psalmu daļu 1625. g. izdeva Jons Rēza Psalteras Dowido Ing Lietuwischkus Szodzius pirmiausei ischgulditas Per K. Jona Bretkuna.. Karaliaucziuie.. 3.3. Rakstība Pamatā neatšķiras no Mažvīda un Vilenta rakstības. Nelieto nekādas diakritiskās zīmes. Būtiskākā iezīme ir nazālo patskaņu un diftongisko savienojumu apzīmēšanā. Rokrakstos nazālo patskaņu apzīmēšanai izmanto burtus < a, e, u, i > ar. (punktu) apakšā, taču iespiestajos darbos nazalitāte parasti vispār nav apzīmēta, vai arī izmantoti burtu savienojumi an, en, in, un. Bībeles rokrakstā nereti lietots arī burts < ę > platā [e] apzīmēšanai: kęlio, gęras. 3.4. Valoda Pamatā Prūsijas hercogistes dienvidu aukštaišu izloksnes. Nedaudz žemaitisku īpatnību, kas radušās Labguvā. Visiem vecleišu tekstiem raksturīgas iezīmes Bretkūna rakstu morfoloģijā: 1) vīr. dz. vsk. dat. pronominālā galotne -mui (pirmamuiem); 8
2) enklitiskās pronomenu formas m(i), t(i) (nemikrutink 'nekrutink mane', gelbekem 'gelbėk mane'); 3) dsk. dat. gal. -mus (darbamus, piemenimus); 4) vsk. un dsk. allatīvs (virzība pie) ģen. + pi (tawęsp; szemespi; kalnump; prapůlusiumpi); 5) vsk. un dsk. adesīvs (atrašanās pie) vsk. arh. lok. + pi (galiep, jampi, wieschpatip); dsk. ines. + pi (szmonisamp); 6) vsk. un dsk. illatīvs (virzība iekšā) akk. + *na (Tiewischken, weidana; namůsna); 7) dsk. lok. (inesīvs) gal. -su (dukteresu, szemesu); 8) deklinējamo vārdu divsk. formas (du wiru; dwi dali; dat. dwiem Sunum); 9) verbu atematiskās formas (miegmi; eisi; eite; esti); 10) vēlējuma izteiksme 1., 2. pers. ar -b-: (noretumbei; atgaiwintumbit); vsk. 1. pers. ar -čia vai -čio 11) pavēles izt. vsk. 2. pers. bez -k- (důdi, atleid); 12) tag. akt. divdabis no būti ar celmu sant- (sant, sanczes); 13) refleksivitātes rādītājs -se (reizēm) parastā -si vietā (ne pennetuse nesipenėtų; bijotissi); 14) saikļi idant 'lai', jeib 'lai; ja; kaut'; u.c. Īpaši Bretkūna rakstiem raksturīgas iezīmes: Dienvidrietumu aukštaišu izlokšņu fonētiskās īpatnības: 1) labi saglabāts gala zilbju vokālisms; taču (īpaši Postillā) parādās arī formas ar redukciju; 2) garais /o:/ reizēm aizstāts ar a (broliams braliams; Jonas Janas, szodis szadis); 3) vārda sākumā paralēli lietotas formas ar e- un a- (esch asch, er ar); Morfoloģiskās īpatnības: 1) pagātnes 3. pers. forma no verba būti: (bit, biti 'buvo'); 2) arhaiskas līdzskaņu celma instr. formas (wandemi vandenimi, akmemis akmenimis); 3) pronomenu lokatīva formas (jamije jame, musuie mumyse, iusuie jumyse); 4) partikulas, saikļi: atpent 'atkal', bau 'vai', jeng 'ka; lai' u.c. 9
Žemaišu tipa fonētiskās un morfoloģiskās īpatnības: 1) formas ar /d, t/ afrikātu /dž, č/ vietā (sporādiski) (szodei žodžiai; paukschtei paukščiai); 2) vsk. lok. galotne -ėje, biežākās -ije, (-yje) vietā (nakteie naktyje, taweie tavyje); 3) pronominālā dsk. datīva galotne -ims (wissims visiems; wiresnimus vyresniems); 4) imperatīva formas ar -ke- (bieži) (atminkem atminkime; nupirket nupirkite). Sintakse lietuviska, kaut ir arī neveikli tulkojumi. "Postillas" valoda tuva tautas valodai. Leksika ļoti bagātīga. Ir saskatāmi arī prūšu un latviešu valodas elementi. Ģermānismu nav daudz, taču ļoti daudz slāvismu, īpaši polonismu. Iespējams, ka daļa no tiem ir bijuši tikai rakstu, bet ne sarunvalodas vārdi. Teksti Bretkūnas J. Rinktiniai raštai. V., 1983. Gerullis J. Senieji lietuvių skaitymai. K., 1927. P. 87 117. Literatūra Zinkevičius. Z. Lietuvių kalbos istorija. T. III. Senųjų raštų kalba. V., 1988. P. 63 77. Palionis. J. Lietuvių literatūrinė kalba XVI XVII a. V., 1967. P. 26 27, 59 62, 94 95, 107 150. (Visā grāmatā daudz norāžu uz rakstiem periodikā) Palionis J. Jonas Bretkūnas (Gyvenimas ir raštai) // Bretkūnas J. Rinktiniai raštai. V., 1983. P.7 25. 10
Bretkūna tekstu paraugi Postilla Tatai esti Trumpas ir Prastas Ischguldimas Euangeliu.. Per Jana Bretkuna, Lietuwos Plebona Karaliaucziuie Prusuosu.. Karaliaucziuie.. 1591. išguldymas izklāsts, izskaidrojums viera (sl.) ticība zokonas (sl.) likums, bauslis pamoksla (=pamokslas) pamācība; sprediķis palaima veiksme, laime, svētība ingijimas (=įgijimas) iegūšana, ieguvums 11
J. Bretkūnas. Psalteras (1580) manuskripta atšifrējums; 124. psalms choras (sl.) šeit: skaņa viešpats Dievs Kungs statytis šeit: (sa)celties anas, ana viņš, viņa narsa dusmas íkiršti sadusmoties žabangai, -os slazdi spąstai slazdi išsprūsti izbēgt, izrauties 12
Pēteris Vanags. Lekcijas lietuviešu valodas vēsturē. LU FMZF. 2009. gada pavasara semestris 17. gs. autori un izdevumi Prūsijas hercogistē 1. Situācija Prūsijā 17. gs. pirmajā pusē 17. gs. sākumā situācija gan lietuviešiem, gan lietuviešu grāmatām Prūsijā mainījās. Izdevumu skaits samazinājās, jo arī mācītāju lietuviešu skaits bija samazinājies. Šīs situācijas rašanos ietekmēja Prūsijas apvienošana ar Brandenburgas kūrfirsta valsti 1618. gadā. Jaunajā valstī lietuviešu relatīvais skaits bija mazāks, tāpēc samazinājās arī viņu nozīme un uzmanība tiem. Stāvokli sarežģīja arī kari: Trīsdesmit gadu karš (1618 1648), kari ar Zviedriju (1620 1629, 1655 1660). Grāmatas lietuviski iznāca 1600, 1612, 1625, 1653. gadā. 1600. g. Simona Vaišnora Zemciuga theologica, 1612. g. Lazara Zengštoka sastādītā Giesmes Chriksczionischkos (ar 151 dziesmu), 1625. g. Jons Rēza izdeva Bretkūna psalmu tulkojumu, 1653. g. Daniels Kleins pirmo lietuviešu valodas gramatiku Grammatica Litvanica. Neraugoties uz mazo izdevumu skaitu, laikmets ir nozīmīgs lietuviešu rakstu valodas standartizācijas vēsturē. Pakāpeniski ar Rēzas un jo īpaši ar Kleina darbiem par rakstu valodas pamatu nostiprinājās Prūsijas rietumaukštaišu dienvidu izloksnes. 2. Jons Rēza (Jonas Rėza) 2.1. Dzīves dati Dzimis Tilzīte 1576. g. lietuviešu vai pārlietuviskotu vāciešu ģimenē. Studējis Kēnigsbergas universitātē. 1600 1621 mācītājs Tolminkiemī. No 1621 līdz pat nāvei 1629 Kēnigsbergas lietuviešu mācītājs. Te, tāpat kā viņa priekšgājēji rūpējās par garīgo rakstu izdošanu. 2.2. Darbi 1625 Psalteras Dowido, Ing Lietuwischkus Szodzius pirmiausei ischgulditas per K. Jona Bretkuna.. Bet dabar.. Per K. Jona Rehsa dabbar szittuo cziesu Lietuwininku plebona Karaliautzoje supilnaste atnaugintas.. Karaliautzoje.. 1625. Tā ir Bretkūna 13
tulkojuma psalmu daļa. Rēza to pārrakstījis un rediģējis, bet galīgo versiju pārlūkoja vēl mācītāju komisija. Teksts paralēli vācu un lietuviešu valodā. 2.3. Rakstība Pamatā balstās uz Mažvīda tradīcijas. Īpatnības: [ī] diezgan bieži apzīmēts ar < y > vai < j >; platais [e] bieži apzīmēts ar < æ >, [č] bieži ar < tz >; samērā bieži lietots <^> kā diakritiska zīme virs patskaņu burtiem. Nomenu un pronomenu vsk. instr., lok. un dsk. lok. galotnēs virs e un a daudzos gadījumos lietots punkts kā diakritiska zīme, kuras nozīme nav īsti skaidra. 2.4. Valoda J.Rēzas sagatavotajam Bretkūna psalmu tulkojuma izdevumam ir nozīmīga vieta tālākajā literārās valodas attīstībā. Rēza Bretkūna tekstu rediģēja un pilnīgi pieskaņoja aukštaišu dialektam. Šī bija pirmā gramata, kuras valoda balstās tikai uz Prūsijas rietumaukštaišu izloksnēm, ko vēlāk kā rakstu valodu teorētiski nostiprināja D. Kleins. Izdevumā vairs tikpat kā nav žemaitisku formu. Pie tā bija strādājis ne vien Rēza, bet arī redakcijas komisija. Izdevumā vērojams noteikts valodas normēšanas mēģinājums, gan fonētikas, gan morfoloģijas, gan leksikas jomā. Tekstā visumā konsekventi (ar nelieliem sporādiskiem izņēmumiem) ir formas ar afrikātām, formas ar ie un uo, rakstībā < ů >, formas ar nereducētu gala zilbju vokālismu (Diewo, daro; Diewą, szemę; Diewas; giwæna), imperatīva formas ar -ki- (kelkis). Lietotas formas aš, ar Bretkūna eš, er vietā. Nomainīta daļa Bretkūna leksikas. Tomēr palielinājies ģermānismu un tulkoto sintaktisko konstrukciju daudzums. 3. Lietuviešu valodas lingvistiskā apraksta un kodifikācijas sākums 17. gs. vidū lietuviešu valodas stāvoklis Prūsijā sāka atkal uzlaboties. Pasaulīgā un garīgā vara sāka rūpēties, lai vācu tautības mācītāji, ko pēdējā laikā bija kļuvis arvien vairāk, apgūtu lietuviešu valodu. Tam iemesls bija bailes, ka baznīcas ietekme uz tautu varētu mazināties. Tad 1639. g. tika izdots "vispārējs rīkojums", kas uzdeva tiem mācītājiem, kas labi prot lietuviešu valodu, sagatavot "īsu gramatiku, bez tam arī 14
biežāko un grūtāko lietuviešu vārdu vārdnīcu". Tas bija minimums, kas būtu nepieciešams, lai visi mācītāji varētu darboties lietuviešu vidē. Rīkojuma rezultātā radās pirmās lietuviešu gramatikas un vārdnīcas, no kurām gan izdotā veidā parādījās tikai gramatikas. Turklāt rīkojums pretēji tā izdevēju gribai kļuva arī par balstu cīņā par leišu valodas tiesībām Prūsijā, par valodniecisko darbu rosinātāju un lietuviešu grāmatu izdošanas veicinātāju. 3.1. Daniels Kleins (Danielius Kleinas) Par ievērojamāko Prūsijas lietuviešu valodas veidotāju 17. gs. vidū kļuva Daniels Kleins (Kleinas, 1609 1666). Dzimis Tilzītē (Tilžė), 1627 1636 studējis Karaļauču universitātē, no 1637 līdz mūža beigām strādājis Tilzītē par lietuviešu draudzes mācītāju. Kleins labi prata lietuviešu valodu, tāpat arī vācu valodu. Nav tieši zināms, kura no tām bija viņam dzimtā. Universitātes studijas bija viņam devušas arī labu filoloģisko izglītību. Te viņš bija studējis vecās valodas: senebreju, grieķu un latīņu. Kleinam nebija svešas arī poļu, čehu un franču valodas, kā rāda atsauces uz šīm valodām viņa gramatikā. Viņš labi pārzināja arī līdz tam izdotos lietuviešu rakstus. Tādējādi Kleins pilnībā varēja izpildīt valdības rīkojumu par lietuviešu gramatikas un vārdnīcas sastādīšanu. Turklāt šo darbu darīdams, Kleins vēlējās uzrakstīt ne tikai elementāru gramatiku, bet padarīt to tādu, kādas tolaik bija lielajām Eiropas valodām. Viņa mērķis bija arī vienādot lietuviešu rakstu valodu, to kodificēt un normēt. Līdztekus darbam pie vārdnīcas Kleins sarakstīja arī vārdnīcu un sastādīja jaunu dziesmu grāmatu, kur jau tika izmantoti visi gramatikā norādītie principi. 3.2. D. Kleina Grammatica Litvanica (1653) Visi augstākajai varai iesniegtie manuskripti tika nodoti tālāk īpašai septiņu mācītāju komisijai (līdzīgi kā jau agrāk Prūsijā izdotās grāmatas), lai tā darbus novērtētu, koriģētu un ieteiktu vai noraidītu izdošanai. Pirmā no visām iesniegtajām grāmatām 1653. g. iznāca latīņu valodā sarakstītā lietuviešu valodas gramatika "Grammatica Litvanica... a Daniele Klein... Regiomonti... M.DC.LIII." Gramatika iesākta ar veltījumu hercogam Vilhelmam Fridriham un tālāk izteikta cerība, ka uz šīs gramatikas pamata varētu tikt novērtētas un pārlūkotas visas pārējās lietuviešu grāmatas vai pat tās varēs tulkot no jauna bez tādām bezjēdzīgām 15
kļūdām, kādas līdz tam ir bijis ne mazums. Dedikācijai seko priekšvārds, kurā Kleins pamato gramatikas izdošanas darba nozīmīgumu un apgāž iebildumus, kas vērsti pret lietuviešu gramatiku rakstīšanas iespēju, jo, proti, lietuviešu valoda esot: 1) sajaukta un nekārtīga, 2) tās lietojums ir nepastāvīgs, 3) izloksnes esot stipri atšķirīgas. Kleins argumentēti apgāž visus šos apvainojumus un ar piemēriem parāda, ka lietuviešu valoda neatšķiras no citām valodām. Priekšvārdā arī norādīts, ka autors vēlas dot skaidrus likumus, kas balstās uz Prūsijas rietumaukštaišu izlokšņu runas tradīcijas, bet neielaisties teorētiskos spriedelējumos. Tādējādi gramatikā nav skaidroti teorētiski jēdzieni, bet uzmanība pievērsta praksei. Kleins ir centies vienādot līdz tam Prūsijas lietuviešu rakstos vēl diezgan dažādo rakstību, tāpat morfoloģiju un fonētiku. Valodas materiālu savai gramatikai Kleins ir ņēmis no dzīvās valodas, kā arī no lietuviešu autoru izdotajiem darbiem. Viņš ir labi ievērojis arī esošās dialektu atšķirības, un norādes uz tām īpaši fonētikas daļā ir samērā bieži atrodamas. Par gramatikas pamatu tomēr vienmēr ir atstāta jau minētā rietumaukštaišu izloksne, ko acīmredzot ietekmēja vairāki faktori: 1) vairums vecāko Prūsijas lietuviešu autoru (J. Bretküns, J. Rēza, daļēji B. Vilents un M. Mažvīds) savos darbos balstās uz šo izloksni, 2) šī izloksne ir bijusi skaitliski un teritoriāli vislielākā Prūsijas lietuviešu izloksne, 3) arī Kleins pats ir cēlies un visu mūžu darbojies šīs izloksnes runātāju vidē. Rakstot savu gramatiku, D. Kleins, protams, balstījās uz sava laika tradicionālajām latīņu gramatikas shēmām. Grāmatas sagatavošanas laikā autors bija iepazinies ne tikai ar latīņu, vācu, grieķu, bet arī ar senebreju, poļu, čehu gramatikām, kas atspoguļojas gan šo valodu piemēru izmantojumā salīdzinājumos, gan tiešās norādēs, gan arī pašas gramatikas uzbūvē. Taču pētījumi ir pierādījuši, ka galvenais faktiskais avots, kurā Kleins ir smēlis shematisko un teorētisko pamatu savam darbam ir Kaspara Finka (C. Finck) un Kristofora Helviga (Ch. Helvig) 1621. g. pirmo reizi izdotā latīņu valodas gramatika Grammatica Latina... studio et opera Caspari 16
Finckii et Christophori Helvici... Lipsiae, 1621. Neapšaubāmi, īpaši verbu aprakstam ir izmantota arī O. Gvaltperija (Gualtperius) 1611. g. grieķu valodas gramatika. Tāpat izmantotas ir arī Johanna Klaja (Claius) vācu, Nikolaja Folkmara (Volkmar), Jeremija Rotera (Roter) poļu gramatikas, kā arī citi valodnieku darbi. Pašu Kleina gramatiku veido divas galvenās daļas: De etymologia, kuŗā aprakstīti fonētikas, rakstības un morfoloģijas jautājumi, De syntaxi, kur aplūkota vārdu saskaņošana, pārvaldījums un dažādas sintaktiskas konstrukcijas. Pēc latīņu gramatikas tradīcijas Kleins izšķir lietuviešu valodā astoņas vārdšķiras: nomenu (ar lietvārdu, adjektīvu un skaitļa vārdu), pronomenu, verbu, divdabi, apstākļa vārdu, prepozīciju, saikli un izsauksmes vārdu. Deklinējamajām vārdšķirām ir postulēti seši locījumi tāpat kā latīņu valodā, ieskaitot ablatīvu, taču Kleins ir prasmīgi šai kategorijā ievietojis divus faktiskos lietuviešu valodas locījumus instrumentāli un lokatīvu, nosaukdams tos par instrumenta, resp. vietas ablatīviem. Iedalīdams nomenus deklināciju tipos, Kleins savukārt ir izmantojis Gvaltperija grieķu valodas gramatikas paraugu un noteicis 5 deklinācijas, no kurām 4 ir vienādzilbīgas, bet piektā ar nevienādu zilbju skaitu nominatīvā un citos locījumos (līdzskaņu celmi akmuo, sesuo u.c.). Arī dalot verbus konjugācijās, Kleins izmanto grieķu gramatikas modeli. Konjugāciju pavisam ir trīs: 1) bez augmenta (vadinti vadinsiu), 2) ar augmentu (ar, -ė-, -y-, -o-, regėti, sakyti, žinoti), 3) atematiskie (duomi). Balstīdamies uz grieķu gramatikas, Kleins ir pirmais mēģinājis arī aprakstīt lietuviešu valodas akcentuācijas sistēmu. Šķiet, ka viņš ir jutis arī intonāciju atšķirību, taču to būtību vēl nav sapratis. Kleins lietuviešu valodu ne tikai aprakstīja, bet centās to arī normēt. Tas ir skaidri redzams fonētikas daļā, kur norādīdams kā runā dažādās vietās, viņš uzsver, ka "mūsu izloksnē" runā citādi, un jāseko šim paraugam. Kleins normēja arī morfoloģiskas formas, piemēram, noteikdams, ka o- celmu vsk. ģen. būtu lietojama galotne -o (dievo), nevis -a (dieva), kā saka daudzās izloksnēs. Taču līdztekus viņš pieļāva arī morfoloģiskus variantus, piem., vsk. dat. (geramui // geram), dsk. dat. (rankomus // rankoms). Sintakses daļā Kleins sniedz diezgan daudz labus tā laika sarunvalodas izteicienus, bet līdztekus parādās arī vācu valodas ietekmētas konstrukcijas, piem. dirbu kieme // dirbu ant kiemo. 17
1653. g. "Grammatica Litvanica" bija sarakstīta latīniski un paredzēta izglītotiem cilvēkiem, t.i. galvenokārt mācītājiem. Nākamajā 1654. g. iznāca saīsināts un nedaudz atšķirīgs Kleina gramatikas izdevums Compendium Litvanico Germanicum... Königsberg... M.DC.LIV. Tas bija sarakstīts vācu valodā un domāts mazāk izglītotiem vāciešiem, kas strādāja Prūsijas valsts un tiesu iestādēs. Šis izdevums ir īsāks (112 lpp., bet "Grammatica" 174 lpp.), tajā nav dažu nodaļu, piemēram, par nelokāmajām vārdšķirām, par nomenu un verbu vārddarināšanu. Atsevišķos gadījumos ir atrodami papildinājumi, piemēram, norādīts, ka iu- celma dsk. nom. līdzās formai Karalei ir iespējama arī regulārā forma tie Karalus, uzdota pilna atgriezenisko verbu paradigma u.c. Dažās vietās plašāk aprakstīti arī sintakses jautājumi un doti daži atšķirīgi vārdu savienojumi. Katrā ziņā Compendium ir uzlūkojams ne tikai kā Grammatica tulkojums, bet arī kā daļēji patstāvīgs darbs, kam ir sava vieta lietuviešu valodniecības vēsturē. Daniela Kleina gramatiku vispārīgā ietekme tālākajai lietuviešu rakstu valodas attīstībai nav pārvērtējama. Abas gramatikas apkopoja un sistematizēja vecākā perioda rakstu valodu, uz stingras sistēmas pamata izveidoja kopvalodas modeli. Balstoties uz Kleina gramatikām pakāpeniski nostabilizējās Prūsijas lietuviešu rakstu valoda un tās rakstības principi. Kleins spēcīgi ietekmēja visas 18. gs. lietuviešu gramatikas Prūsijā un caur tām arī Lietuvas valsts lietuviešu darbus. Līdz ar Kleinu nostiprinājās rietumaukštaišu izlokšņu tipa pamats rakstu valodai Prūsijā, kas savukārt 19. gs. vidū spēlēja ievērojamu lomu mūsdienu lietuviešu literārās valodas veidošanās procesā tieši uz šā tipa izlokšņu pamata. 3.3. Kleina principu realizācija praksē Daniels Kleins ne tikai sastādīja gramatiku, kā arī neizdoto vārdnīcu, bet arī realizēja gramatikā noteiktos valodas veidošanas principus dzīvē. 1666. gadā iznāca viņa 18
sagatavotā jaunā lietuviešu dziesmu grāmata Naujos Giesmju Knygos Kurriose Senos Giesmes su pritarimu wissu Baznyczos Mokitoju per musu Lietuwą yra pagerintos O naujos grazos Giesmes pridėtos.. Karalauczuje.. vislielākā līdz tam iznākusī dziesmu grāmata ar 230 dziesmām. Šīs grāmatas teksti ir literārāki par iepriekšējiem daļa lietota pat līdz 20. gs. sākumam. Dziesmām ir daudz autoru. Bez paša Kleina īpaši pieminami ir Jons Hurtelijs un Melhiors Švoba, kurš uzskatāms par labāko 17. gs. lietuviešu garīgo dziesmu sacerētāju. 3.3.1. Rakstība Kleins jau gramatikā prasa, lai tiktu skaidri šķirti nazālie un nenazālie, īsie un garie patskaņi. Arī citu skaņu apzīmēšanā jāievēro konsekvence. Šāda rakstība lietota arī dziesmu grāmatā un kļuvusi par pamatu lietuviešu ortogrāfijai Mazajā Lietuvā turpmākajos gadsimtos. 3.3.2.Valoda Gramatikā apzināti normēta gan fonētika, gan morfoloģija, balstoties uz rietumaukštaišu tipa izloksnēm. Šie principi ir izmantoti arī dziesmu grāmatā, lai gan pakļaujoties daudzu kritizētāju spiedienam, konsekvence nav ievērota pilnībā. Protams, līdzās modernām formām, sastopami arī morfoloģiski arhaismi, kas raksturīgi visiem 16. 17. gs. lietuviešu tekstiem. Tomēr to skaits ir samazinājies. Līdz ar Kleina darbiem Austrumprūsijas lietuviešu rakstos pilnībā nostiprinājās rietumaukštaišu tipa valoda, kas saglabājās līdz pat 19. gs., kad ietekmēja arī mūsdienu lietuviešu rakstu valodas izveidi Lielajā Lietuvā. 4. Sapūna Šulca gramatika Compendium grammaticae Lithvanicae (1673) 1639. gada Prūsijas varas iestāžu rīkojums par lietuviešu valodas gramatikas un vārdnīcas sarakstīšanu bija devis pamudinājumu ķerties pie darba ne tikai Danielam Kleinam. Ap 1643. g., tātad vēl krietni pirms Kleina lietuviešu gramatikas manuskriptu bija uzrakstījis Lielo Rudupēnu macītājs Kristaps Sapūns (Kristupas Sapūnas 1589 1659). Šīs gramatikas, kā arī vārdnīcas manuskriptu Sapūns 1651. g. 19
iesniedza Kēnigsbergas universitātei un tai pašā gadā saņēma atļauju izdošanai, taču nezināmu iemeslu dēļ to neizmantoja ne tad, ne arī vēlāk savas dzīves laikā. Dzimis tais pašos Rudupēnos, kur vēlāk strādājis, studējis Kēnigsbergas universitātē kopš 1603. g., Sapūns piedalījās vairākās Prūsijas lietuviešu mācītāju komisijās, kas tika izveidotas lietuviešu rakstu caurskatīšanai. Viņš darbojās gan pie Kleina gramatikas, gan dziesmu grāmatas izvērtēšanas. Bija iecerēts, ka Sapūns būs viens no Bretkūna Bībeles tulkojuma redaktoriem. Sapūna vārdnīcas rokraksts ir pazudis, bet viņa gramatika iznāca gandrīz divdesmit gadu pēc Kleina darbiem 1673. g. Compendium grammaticae Lithvanicae. To ar savu vārdu, tiesa gan pieminēdams, kas ir sākotnējais autors, izdeva mācītājs Teofils Šulcs (Teofilis Šulcas 1629 1673). Iespējams, ka Šulcs bija kaut daļēji gramatiku pārstrādājis, ja viņš atļāvās tai likt priekšā savu vārdu. Valodniecības vēsturei būtiski ir divi jautājumi: vai abām gramatikām ir kāds sakars, un ko jaunu ir devusi Sapūna gramatika. Atbildot uz pirmo jautājumu varam teikt, ka salīdzinot abas gramatikas atklājas, ka tām ir daudz kas kopīgs. Reizēm atsevišķas nodaļas ir ļoti līdzīgas vai pat sakrīt to var redzēt piemēram, lietuviešu valodas izlokšņu fonētisko īpatnību aprakstā, nodaļās par vietniekvārdiem, par uzsvaru un citās vietās. Taču no otras puses jāatzīmē, ka starp abām gramatikām ir arī ļoti daudz atšķirību. Būtiski atšķiras to struktūra: Kleina gramatikai ir divas daļas, bet Sapūna gramatikai astoņas (atsevišķas nodaļas ir veltītas ortogrāfijai, prosodijai, nomeniem, pronomeniem, verbiem, nelokāmajām vārdšķirām un sintaksei). Sapūna gramatikā atšķirīgā veidā ir klasificēti nomeni un verbi. Tā Kleina gramatikā nomeni iedalīti piecās deklinācijās, bet Sapūna gramatikā astoņpadsmit (9 lietvārdiem, 6 īpašības vārdiem un 3 divdabjiem). Kleinam ir trīs konjugāciju tipi, bet Sapūnam tikai divi: regulārais un neregulārais (pie pirmā pieskaitīti visi tematiskie verbi, bet pie otrā atematiskie). Arī tematisko verbu apakšiedalījums abās gramatikās atšķiras. Dažādība 20
vērojama arī adverbu, saikļu un izsauksmes vārdu iedalījumā. Ir arī daudz sīkāku atšķirību. Viss teiktais liecina, ka savu gramatiku pamatus autori bija likuši pilnīgi patstāvīgi un neatkarīgi viens no otra, bet atsevišķās līdzīgās vietas bija radušās vēlāk, gramatiku rediģēšanas procesā. Iespējams, ka ir pat pastāvējusi zināma sadarbība starp abu gramatiku autoriem. Jādomā, ka Sapūns, kurš piedalījās Kleina gramatikas rediģēšanas darbā, sniedza tam arī vērtīgus ierosinājumus un padomus. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka Sapūna gramatika tika sarakstīta desmit gadus agrāk, un tās manuskripts varēja būt bijis arī Kleina rīcībā. Protams, bija iespējams arī otrs process, proti, T. Šulcs, gatavodams Sapūna darbu izdošanai, izmantoja jau iznākušos un popularitāti ieguvušos Kleina darbus. Novērtējot Sapūna Šulca gramatikas nozīmi lietuviešu valodniecības attīstībā, jāatzīst, ka tā nespēja atstāt jebkādu ievērojamāku ietekmi uz sekotājiem. Jau iznākšanas brīdī tā tika novērtēta tikai kā īsa lietuviešu valodas mācību grāmata, kas tomēr nav līdzvērtīga Kleina darbiem. Sapūna gramatikas nelaimīgajam liktenim bija divi iemesli: pirmkārt, tā bija izdota trīsdesmit gadus pēc sarakstīšanas un divdesmit pēc Kleina gramatikas, otrkārt, savas laikam lieliskais lietuviešu valodas faktu apraksts un mērķtiecīgais normatīvais darbs, ko bija veicis Kleins, jau laikabiedriem bija grūti pārspējams. To spēja tikai 18. gs. valodas aprakstītāji. 5. Citi lietuviešu valodas pieminekļi 17. gs. otrajā pusē 17. gadsimta otrajā līdz ar Kleina un sekotāju darbiem nostiprinājās lietuviešu rakstu valodas norma. Pēc 1666. gada Kleina dziesmu grāmatas sekoja vēl viens papildināts tās izdevums 1685. gadā. To sagatavoja mācītājs Jons Rikovijs. Vairākkārt tika izdoti jauni katehisma izdevumi (1670, ap 1683, 1694, 1696). Starp 1681. un 1690. gadu Lietuvas reformātu baznīcas pārstāvis Samuels Bitners sagatavoja Jaunās Derības tulkojumu, kas bija paredzēts gan Lielās, gan Mazās Lietuvas protestantiem. Tas iznāca 1701. gadā. 21
Lietuviešu valoda 17. gs. laikā tika lietota arī juridiskos tekstos. Jau 16. gs. tika izdoti pirmie hercogistes rīkojumi lietuviski. Tie ir zināmi no 1578. un 1589. gada. No 17. gs. saglabājušies divi rīkojumi (1639, 1641). Tulkotāji acīmredzot bijuši lietuviešu draudžu mācītāji. Vēl viens juridisko tekstu veids bija zvēresti, no 16. un 17. gs. zināmi vismaz pieci šādi teksti, kas lietoti gan tiesās, gan citos gadījumos. Gan rīkojumi, gan zvēresti ir agrīni lietuviešu valodas juridiskā stila paraugi, kam raksturīgi gan specifiski termini (īpaši dažādu amatu nosaukumi), gan formulas. Savdabīgs lietuviešu valodas izmantojums redzams dažādos 17. gs. gadījuma dzejoļos, kas parādījās gan iespiestā veidā apsveikumi jubilejās, kāzās, gan arī kā ieraksti privātos piemiņas albūmos. Šādu tekstu zināms ap desmit. 17. gs. beigās parādās arī pirmie nelielie lietuviešu folkloras pieraksti. Pēc 1639. g. izdotā Prūsijas varas iestāžu rīkojuma un aicinājuma sarakstīt lietuviešu valodas vārdnīcu un gramatiku praktiskām vajadzībām aizsākās arī leksikogrāfiskais darbs Prūsijas lietuviešu vidū. Vārdnīcu manuskriptus ir sagatavojuši abu 17. gs. izdoto gramatiku autori: Kristups Sapūns (Kristupas Sapūnas 1589 1659) 1651. g. pārbaudei Kēnigsbergas universitātes Filozofijas fakultātē iesniedza arī vārdnīcu Nomenclator, kas varētu būt bijusi latīņu lietuviešu vārdnīca; Daniels Kleins (Danielius Kleinas 1609 1666) kādu gadu vēlāk līdz ar gramatikām arī nodeva aprobēšanai vācu lietuviešu vārdnīcas manuskriptu. Taču abas šīs vārdnīcas izdotas netika, un arī manuskripti nav saglabājušies. Saglabājušies divi citi 17. gs. vārdnīcu manuskripti. Lielākais no tiem ir divu sējumu (2518 lpp.) vācu lietuviešu vārdnīca Clavis Germanico Lithvana, kas 22
sastādīta ap 1675. g. Šī manuskripta autors visticamāk ir Žiļu draudzes (pie Ragaines) mācītājs Fridrihs Pretorijs (Friedrich Pretorius 1624 1695), kas piedalījās Kleina gramatikas redakcijas komisijā. Vārdnīcā ir daudz no Bībeles ņemtu kalkētu frazeoloģismu, taču atrodami arī izteicieni no dzīvās valodas un interesanti sinonīmi. Vārdnīcas beigās pievienots arī 90 sakāmvārdu un mīklu krājumiņš. Otrs saglabājies vācu lietuviešu vārdnīcas manuskripts Lexicon Lithuanicum in usum eorum conscriptum ir krietni mazāks (223 lpp.) un vājāks darbs. Tas ir sarakstīts vai pārrakstīts ap 1640 1650. g., agrākajos pētījumos nereti piedēvēts D. Kleinam, taču jaunākie pētījumi rāda, ka Kleins nevar būt vārdnīcas autors. Ziņas ir par vēl vairākiem 17. gs. vārdnīcu rokrakstiem, kurus piemin gan laikabiedri, gan avoti vēlākā laikā. Vācu lietuviešu vārdnīcu pirms 1666. g. ir bijis sarakstījis Kleina līdzstrādnieks Jons (Johans) Hurtelijs (Johann Hurtelius 1610 1666). Ir informācija arī par vēlākā Īsrutes bīskapa Jokūba Perkūna un Sapūna gramatikas izdevēja Teofīla Šulca vācu latīņu lietuviešu vārdnīcu, taču šie manuskripti nav saglabājušies. Tādējādi 17. gs., neraugoties uz diezgan intensīvo leksikogrāfisko darbu, neviena lietuviešu vārdnīca izdota tā arī netika. Teksti Gerullis J. Senieji lietuvių skaitymai. K., 1927. P. 212 216, 299 311. Lietuvių literatūros istorijos chrestomatija. Feodalizmo epocha. V., 1957. P. 96 112. Pirmoji lietuvių kalbos gramatika. 1653 metai. V., 1957. Literatūra Zinkevičius. Z. Lietuvių kalbos istorija. T. III. Senųjų raštų kalba. V., 1988. P. 82 97. Palionis. J. Lietuvių literatūrinė kalba XVI XVII a. V., 1967. P. 27 32, 65 67, 96, 107 150. (Visā grāmatā daudz norāžu uz rakstiem periodikā) Sabaliauskas A. Lietuvių kalbos tyrinėjimų istorija iki 1940 m. V., 1979. 23
Tekstu paraugi No J. Rēzas Psalteras Dowido (1625). atsarga šeit: aizsargs skyda vairogs ištikti trāpīt; sist neprieteliai ienaidnieki sukulti sasist, izsist žegnonė svētība idant lai 24
D. Kleinas. Grammatica Litvanica (1653). Lietvārdu un darbības vārdu locīšanas paraugi. 25
D. Kleinas. Ak Dieve, prisigręžk manęsp No J. Rikovija 1685. gada dziesmu grāmatas čėsas (sl.) laiks pavietra (sl.) mēris; epidēmija prisigręžti šeit: pagriezties trokšti ilgoties sargyba aizsardzība, aizgādība net šeit: vienīgi ja alpti ģībt kyboti pārn.: būt, atrasties dūmoti (sl.) domāt teiktis labpatikties grimzti slīkt; iet bojā 26
M. Švoba. Įmuro dirva ariama No J. Rikovija 1685. gada dziesmu grāmatas lytus lietus įmurti piemirkt dargana lietavas jog šeit: jo kožnas ikkatrs kuom instr. no kas misti pārtikt artės laikam, varbūt 27