Krimināllieta Nr Nr KA /4 SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā Rīgā, 2013.gada 19.septembrī Rīgas apgabaltiesas Krim

Transkripts

1 Krimināllieta Nr Nr KA /4 SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā Rīgā, 2013.gada 19.septembrī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese L.Šteinerte tiesneši piedaloties prokurorei I.Amoliņa un G.Stūris A.Seibutei aizstāvjiem zvērinātiem advokātiem P.Brasavai un V.Terehovičam iztiesāja atklātā tiesas sēdē krimināllietu /pers. A/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 175.panta pirmās daļas, 176.panta otrās daļas, 172.panta, /pers. B/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 314.panta pirmās daļas, 176.panta otrās daļas un /pers. C/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas, 314.panta pirmās daļas, sakarā ar apsūdzētā /pers. A/ aizstāvja zvērināta advokāta V.Terehoviča iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2012.gada 18.septembra spriedumu. Iepazinusies ar krimināllietas materiāliem, pārbaudījusi pierādījumus lietā, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija k o n s t a t ē j a : Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2012.gada 18.septembra spriedumu /pers. A/ atzīts par vainīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas paredzēti Krimināllikuma 172.pantā, 175.panta otrajā daļā, 176.panta otrajā daļā un sodīts: - Pēc Krimināllikuma 172.panta ar brīvības atņemšanu uz 4 (četriem) mēnešiem - pēc Krimināllikuma 175.panta otrās daļas ar brīvības atņemšanu uz 1 (vienu) gadu; - pēc Krimināllikuma 176.panta otrās daļas ar brīvības atņemšanu uz 3 (trīs) gadiem 2 (diviem) mēnešiem, bez mantas konfiskācijas, ar policijas kontroli uz 2 (diviem) gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu pēc noziedzīgo nodarījumu kopības daļēji saskaitīts sods, un sods noteikts brīvības atņemšana uz 3 (trim) gadiem 6 (sešiem) mēnešiem, bez mantas konfiskācijas, ar policijas kontroli uz 2 (diviem) gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piekto daļu pēc noziedzīgo nodarījumu kopības, vieglāko sodu iekļaujot smagākajā, šajā spriedumā ietvert sodus, kas noteikti ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2011.gada 24.marta spriedumu un Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2011.gada 1.jūlija spriedumu, un galīgais sods noteikts brīvības atņemšana uz 3 (trim) gadiem 6 (sešiem) mēnešiem, bez mantas konfiskācijas, ar policijas kontroli uz 2 (diviem) gadiem un saskaņā ar Krimināllikuma 70.panta nosacījumiem piemērots medicīniska rakstura līdzekli ārstēšanās vispārēja tipa cietuma psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā). Soda izciešanas sākumu noteikts skaitīt no 2012.gada 18.septembra, soda izciešanas termiņā ieskaitot apcietinājumā pavadīto laiku gada 14.februāra līdz 2012.gada 17.septembrim. Drošības līdzeklis apcietinājums atstāts līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim.

2 No /pers. A/ par labu /pers. D/ piedzīta materiālā kaitējuma kompensācija Ls 171,30 (viens simts septiņdesmit viens lats 30 sant.) un morālā kaitējuma kompensācija Ls 100,- (viens simts lati). Lietā notiesāti arī/pers. B/ un /pers. C/, kuri apelācijas sūdzības par tiesas spriedumu nav iesnieguši. Saskaņā ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais /pers. A/izdarīja noziedzīgus nodarījumus, kas paredzēti Krimināllikuma175.panta otrajā daļā, t.i., atkārtoti izdarīja svešas kustamas mantas atklātu nolaupīšanu (zādzību), 172.pantā, t.i., iesaistīja nepilngadīgo noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, 176.panta otrajā daļā, t.i., personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās ar /pers. B/ izdarīja svešas mantas nolaupīšanu, kas saistīta ar vardarbību un vardarbības piedraudējumu (laupīšana) pie sekojošiem apstākļiem: 2011.gada 5.februārī ap plkst /pers. A/ atkārtoti (būdams jau agrāk sodīts par zādzībām un sodāmība likumā paredzētā kārtībā nav noņemta un dzēsta), atrodoties pie dzīvojamās mājas Ausekļa ielā 2 Rīgā un, ieraugot viņam pretī nākošo sirmgalvi /pers. D/ (dzim gada 20.martā), mantkārīgā nolūkā, pieskrēja klāt pie viņas un izrāva viņai no rokām piederošo somu Ls 30 vērtībā ar tajā atrodošām sekojošām mantām: naudas maku Ls 10 vērtībā ar naudu tajā Ls 350, naudas maku Ls 15 vērtībā ar naudu tajā Ls 30, iepirkumu maisiņu Ls 0,50 vērtībā ar tajā atrodošām mantām: 5 paciņām cigarešu,,slim (katras vērtība Ls 1,60) kopā par Ls 8, metramēru Ls l,60, 4 bulciņām,,vecrīga (katras vērtība Ls 0,36) kopā par Ls 1,44, picu Ls 0,40 vērtībā. Ar nolaupītajām mantām /pers. A/ no nozieguma vietas aizbēga. Tādējādi /pers. A/ atklāti nolaupīja /pers. D/ piederošās mantas kopā par Ls 446,94, nodarot viņai materiālo zaudējumu par šādu summu. Šādas apsūdzētā /pers. A/ darbības kvalificētas pēc Krimināllikuma 175.panta otrās daļas. Bez tam, 2011.gada 14.februārī ap plkst /pers. A/, atrodoties savā dzīves vietā Rīgā, /adrese/, un droši zinot, ka /pers. B/ ir nepilngadīgs (dzimis 1994.gada 12.septembrī), ierosināja viņam piedalīties noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, izsakot mutisku priekšlikumu izdarīt laupīšanu, lai iegūtu naudu. Tādējādi, /pers. A/, iesaistot /pers. B/ nozieguma izdarīšanā, vienojās ar viņu par nozieguma izdarīšanu. Realizējot savu kopīgo noziedzīgo vienošanos, /pers. A/ un /pers. B/, ap plkst.20.00, atrodoties uz Hanzas ielas Rīgā, ieraudzīja uz Valkas ielu nogriezušos mazgadīgo /pers. E/ (dzim gada 30.martā), pēc kā mantas laupīšanas nolūkā, sekoja viņam. Panākot mazgadīgo no aizmugures, pie ēkas Valkas ielā 7, Rīgā /pers. A/ ar vienu roku saņēma viņu aiz kakla, bet ar otru pagrūda pret blakus stāvošo automašīnu. Brīdī, kad /pers. E/ atsitoties pret auto, pagriezās ar seju pret uzbrucējiem, /pers. A/ pieprasīja mobilo telefonu un naudu, vienlaicīgi piedraudot, ja neatdos mantas labprātīgi, nogalinās. Uztverot minētos draudus kā reālus, kā arī pret viņu pielietoto vardarbību, /pers. E/ izvilka no kabatas maku, pēc kā /pers. B/, kurš līdz minētajam brīdim, realizējot kopīgo noziedzīgo vienošanos, atradās turpat blakus, izrāva cietušajam no rokām maku ar naudu. Vienlaicīgi /pers. A/ atkārtoti pieprasīja mobilo telefonu, piedraudot ar vardarbību, ja atradīs cietušā drēbēs telefonu. Pārmeklējot mazgadīgā drēbes, /pers. A/ izvilka cietušajam no bikšu kabatas mobilo telefonu HTC TouchHD8282 Ls 420 vērtībā, pēc kā abi ar /pers. B/ aizbēga no nozieguma vietas. Tādējādi, minēto /pers. A/ un /pers. B/ noziedzīgo darbību rezultātā mazgadīgajam /pers. E/ tika nolaupītas sekojošās mantas: mobilais telefons HTC TouchHD8282 Ls 420 vērtībā, naudas maks Ls 10 vērtībā, ar naudu Ls 4, nodarot viņam materiālo zaudējumu kopā par Ls 434, kā arī pielietotās vardarbības rezultātā nodarīts sejas sasitums ar zemādas asinsizplūdumu un ādas nobrāzumu kreisās acs plakstiņos, kas pieskaitāmi pie maznozīmīgiem miesas bojājumiem. Šādas apsūdzētā /pers. A/ darbības kvalificētas pēc Krimināllikuma 176.panta otrās daļas un 172.panta, apsūdzētā /pers. B/ darbības kvalificētas pēc Krimināllikuma 176.panta otrās daļas. Bez tam, pirmās instances tiesa spriedumā konstatējusi, ka /pers. B/ un /pers. C/ iegādājās un realizēja mantu, zinot, ka tā iegādāta noziedzīgā kārtā, un proti: 2011.gada 5.februārī ap plkst /pers. B/ un /pers. C/, redzot un zinot no paša /pers. A/ to, ka plkst /pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, t.i., ka /pers. A/, atrodoties pie dzīvojamās mājas Ausekļa ielā 2, Rīgā un, ieraugot viņam pretī nākošo sirmgalvi /pers. D/ (dzim gada 20.martā), mantkārīgā nolūkā, pieskrēja klāt pie viņas un izrāva viņai no rokām piederošo somu Ls 30 vērtībā ar tajā atrodošām sekojošām mantām: naudas maku Ls 10 vērtībā ar naudu tajā Ls 350, naudas maku Ls 15 vērtībā ar naudu tajā Ls 30, iepirkumu maisiņu Ls 0,50 vērtībā ar tajā atrodošām mantām: 5 paciņām cigarešu,,slim (katras vērtība Ls 1,60) kopā par Ls 8, metramēru Ls l,60, 4 bulciņām,,vecrīga (katras vērtība Ls 0,36) kopā par Ls 1,44, picu Ls 0,40 vērtībā. Ar nolaupītajām mantām /pers. A/ no nozieguma vietas aizbēga. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona teritorijā izmeklēšanas laikā precīzi nenoskaidrotas mājas kāpņu telpā iegādājās - /pers. B/ pieņemot no /pers. A/ naudu Ls 110,-, /pers. C/ pieņemot no /pers. A/ naudu Ls 30, kuru /pers. B/ un /pers. C/ pēc tam realizēja, izšķērdējot to savām vajadzībām. Šādas apsūdzēto /pers. B/ un /pers. C/ darbības kvalificētas pēc Krimināllikuma 314.panta pirmās daļas. Bez tam, pirmās instances tiesa spriedumā konstatējusi, ka /pers. C/ izdarīja atkārtotu zādzību nelielā apmērā, un proti: 2011.gada 18.janvārī ap plkst. 08:00, /pers. C/, atrodoties Viesturdārzā, Rīgā, redzot pa Viesturdārzu, Rīgā ejošo, mazgadīgo /pers. F/, apstādināja viņu un pajautāja,,cik ir pulkstenis?, pēc kā /pers. F/ izņēma no somas viņa tēvam /pers. G/ piederošo mobilo telefonu,,sony Ericsson K530i Ls 25,00 vērtībā un nolūkā parādīt pulksteņa laiku, izstieptā rokā rādīja to /pers. C/. /pers. C/, esot personai, kura iepriekš izdarījusi zādzības mēģinājumu, redzot minēto mobilo telefonu, radās pēkšņs atkārtots noziedzīgs nodoms,

3 kas vērsts uz tā zādzību, īstenojot savu noziedzīgo nodomu /pers. C/, izmantojot pārsteiguma momentu, ātri izrāvano /pers. F/ rokām rādīto mobilo telefonu, pēc kā ieguvis fizisku varu pār nozagto mobilo telefonu no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas aizskrēja, tādejādi demonstrējot gribu nozagto mobilo telefonu paturēt kā savu īpašumu un rīkoties ar to kā ar savu. Tādā veidā /pers. C/ izdarīja atkārtotu zādzību nelielā apmērā, nodarot cietušajam /pers. G/ materiālo kaitējumu Ls 25,00 apmērā. Šādas apsūdzētā /pers. C/ darbības kvalificētas pēc Krimināllikuma 180.panta otrās daļas. Par minēto pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētā /pers. A/ aizstāvis zvērināts advokāts V.Terehovičs iesniedzis apelācijas sūdzību, kurā norāda, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2012.gada 18.septembra sprieduma daļu, kas attiecas uz /pers. A/, pārsūdz pilnā apjomā kā nepamatotu un prettiesisku. Atsaucas uz Krimināllikuma 1.panta 1.daļu, Kriminālprocesa likuma 512.panta 1.daļu. Citē Krimināllikuma 175.panta otro daļu par zādzību, ja tā izdarīta atkārtoti vai ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās. Norāda, ka likumdevējs paredzējis apstākli noziedzīga nodarījuma atkārtotība izmantot noziedzīga nodarījuma kvalifikācijā pēc Krimināllikuma 175.panta otrās daļas normas kā noziedzīga nodarījuma kvalificētā sastāva pazīmi, atsaucas uz Krimināllikuma 25.panta trešo daļu un secina, ka likumdevējs paredzējis, ka visi vienā un tajā pašā šā likuma pantā (KL 175.p.) paredzētie atkārtotie nodarījumi kvalificējami tikai pēc tās šā likuma panta daļas, kurā paredzēta atbildība par atkārtotu noziedzīgu nodarījumu, proti, šajā situācijā tie ir gadījumi, kad iepriekšējais izdarītais noziedzīgais nodarījums bija vai nu zādzība, ja tā izdarīta atkārtoti, vai zādzība, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās. Norāda, ka tiesas izmeklēšanas procesā netika konstatēti apstākļi, kas būtu par pierādījumiem tam, ka /pers. A/ agrāk izdarīja vai nu atkārtotu zādzību, vai nu zādzību, kuru izdarīta personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās. Tādējādi /pers. A/apsūdzība inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, t.i., pēc Krimināllikuma 175.panta otrās daļas, vērtējama kā nepamatota un piespriestais sods kā prettiesisks. Tālāk apelācijas sūdzības iesniedzējs norādījis uz pirmās instances tiesas spriedumā konstatētajām /pers. A/ un /pers. B/ darbībām, kas kvalificētas pēc Krimināllikuma 176.panta otrās daļas. Uzskata, ka /pers. A/ inkriminētā noziedzīga nodarījuma apstākļa laupīšana grupā pēc iepriekšējas vienošanas pierādīšana rada saprātīgas šaubas, sūdzība aizstāvis citē apsūdzētā /pers. A/ liecības, kas sniegtas pirmstiesas procesā, un ziņas, kas fiksētas /pers. A/ un /pers. B/ protokolā par liecību pārbaudi uz vietas, no kā secina, ka ne /pers. A/ liecībās, ne /pers. A/ un /pers. B/ liecību pārbaudēs uz vietas netika apstiprināts apstāklis /pers. A/, atrodoties savā dzīves vietā un droši zinot, ka /pers. B/ ir nepilngadīgs, būtu ierosinājis viņam piedalīties noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, izsakot mutisku priekšlikumu izdarīt laupīšanu. Ne pirmstiesas procesā, ne tiesas procesā netika novērstas augstākminētās pretrunas, kas attiecas uz /pers. A/ un /pers. B/ vienošanās izdarīt laupīšanu laiku, vietu un vienošanās saturu. Svešas kustamas mantas nolaupīšana (zādzība) un Svešas kustamas mantas nolaupīšana, jā tā saistīta ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu (laupīšana) - tie ir dažādi termini, ar kuriem juristi apzīmē personu noteiktu noziedzīgu rīcību. Personu noziedzīgas rīcības zādzība un laupīšana kvalificējamas pēc dažādiem Krimināllikuma pantiem, proti, attiecīgi pēc Krimināllikuma 175.panta un 176.panta. /pers. A/ un /pers. B/ pēc izglītības, intelektuālām spējām, veselības stāvokļa objektīvi nebija spējīgi saprast patieso jēdziena laupīšana juridisko jēgu. Krimināllietas materiālos nav /pers. A/ un /pers. B/ izteikumu Pēc kā Saņa (t.i. /pers. B/) piedāvāja man paveikt laupīšanu, Mēs nolēmām viņu aplaupīt, Kad viņš kopā ar /pers. B/ nolēma kādu aplaupīt, Viņi nolēma to aplaupīt skaidrojuma. Tādējādi objektīvi /pers. A/ nevarēja vienoties ar citu personu tieši par laupīšanas izdarīšanu, neatšķirot to, piemēram, no svešas kustamas mantas nolaupīšanas. Nevar vienoties par to, par ko nav pietiekoši skaidra priekšstata. Krimināllietas materiālos nav neviena pierādījuma tam, ka /pers. A/ un /pers. B/ 2011.gada 14.februārī būtu iepriekš vienojušies izdarīt tieši laupīšanu, bet ne, piemēram, svešas kustamas mantas nolaupīšanu nepielietojot vardarbību, vai citā veidā prettiesiski iegūt svešu kustamo mantu. Apstāklis 2011.gada 14.februārī plkst atrodoties Rīgā uz Hanzas ielas pielietojot vardarbību pret mazgadīgo /pers. E/ nolaupījuši /pers. E/ piederošo mantu norāda tikai uz to, ka /pers. A/ un /pers. B/ darbojās kopīgi, bet nenorāda uz to, ka par viņu augstākminēto kopīgo darbību, proti, laupīšanu, būtu iepriekš bijusi kaut kāda vienošanas. Tādejādi 2012.gada 14.februārī /pers. A/ un /pers. B/ rīcību pret /pers. E/ objektīvi varētu vērtēt tikai kā darbības personu grupā bez iepriekšējas vienošanās, kas neatbilst nodarījuma kvalifikācijai pēc Krimināllikuma 176.panta 2.daļas. Tādējādi /pers. A/ apsūdzība pēc Krimināllikuma 176.panta 2.daļas, t.i., inkriminējot /pers. A/ laupīšanu grupā pēc iepriekšējas vienošanās, ir noraidāma kā nepamatota un piespriestais sods vērtējams kā prettiesisks. Pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļā norādīts, ka /pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 172.pantā. /pers. A/ un /pers. B/ rīcības kvalifikācija pēc Krimināllikuma 176.panta 2.dalas vērtējama kā nepamatota. Krimināllietas materiālos nav nekādu ziņu par to, ka /pers. A/ būtu iesaistījis nepilngadīgo /pers. B/ kaut kādās citās it kā noziedzīgās darbībās. Tādējādi /pers. A/apsūdzība pēc Krimināllikuma 172.panta par nepilngadīgā /pers. B/ iesaistīšanu noziedzīgā nodarījumā vērtējama kā nepamatota un piespriestais sods vērtējams kā prettiesisks. Pirmās instances tiesa piedzinusi no /pers. A/ par labu cietušajai /pers. D/ materiālo kaitējuma kompensāciju Ls 171,30 un morālo kaitējuma kompensāciju Ls 100, kā arī par labu valstij procesuālie izdevumus Ls 90,50. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 368.panta 3.daļu, ja ar tiesas spriedumu persona ir attaisnota, procesuālos izdevumus sedz no valsts līdzekļiem. Ja apsūdzētais attaisnots daļēji, no viņa var piedzīt procesuālos izdevumus, kas saistīti ar apsūdzību, kurā persona atzīta par vainīgu un notiesāta. Apsūdzība, inkriminējot /pers. A/ noziedzīgus nodarījumus, kas kvalificēti pēc Krimināllikuma 172.panta, 175.panta 2.daļas un 176.panta 2.daļas, vērtējama kā nepamatota. Tādējādi tiesas sprieduma daļā, ar kuru nolemts piedzīt no /pers. A/, par labu cietušajai /pers. D/ kaitējuma kompensāciju un par labu valstij procesuālos izdevumus vērtējama kā prettiesiska gada 20.decembrī tiesas sēdes laikā /pers. A/ savu attieksmi pret apsūdzību izteica sekojoši: Apsūdzība man ir saprotama. Neatzīstu vainu apsūdzībā par miesas bojājumu nodarīšanu cietušajam /pers. E/. Vainu atzīstu daļēji. Ar 2011.gada 20.oktobra Ambulatorās tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu Nr.634/2011 /pers. A/ atzīts par ierobežoti pieskaitāmo personu un konstatēts, ka /pers. A/ ir zemāks par normu intelekts, apgrūtinātas domāšanas, vispārināšanas un apkopošanas spējas. Tādējādi /pers. A/atzinums vainu atzīstu daļēji vērtējams kritiski. Lūdz atcelt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2012.gada 18.septembra spriedumu daļā, kas attiecas uz /pers. A/, kā nepamatotu un prettiesisku, un nosūtīt krimināllietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai. /pers. A/ aizstāvis zvērināts advokāts V.Terehovičs apelācijas sūdzību uzturēja atbilstoši tajā izklāstītajai motivācijai, lūdza attaisnot /pers. A/ viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos. Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētais /pers. A/ aizstāvja apelācijas sūdzību uzturēja. Pārbaudījusi pierādījumus lietā, apsvērusi apelācijas sūdzības motīvus, noklausījusies apsūdzētā /pers. A/ paskaidrojumus, aizstāvja

4 zvērināta advokāta V.Terehoviča viedokli, prokurores atzinumu, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija atzīst, ka iesniegtā apelācijas sūdzība nav pamatota, bet pirmās instances tiesas spriedums ir atceļams daļā par /pers. A/ notiesāšanu pēc Krimināllikuma 175.panta otrās daļas, par /pers. A/ noteikto sodu pēc Krimināllikuma 176.panta otrās daļas,krimināllikuma 172.panta un noteikto galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo un piekto daļu, par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu /pers. A/, kā arī atceļams spriedumu daļā par apsūdzētajam /pers. B/ noteikto sodu pēc Krimināllikuma 314.panta pirmās daļas un noteikto galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu; daļā par apsūdzētā /pers. C/ notiesāšanu pēc Krimināllikuma 180.panta otrās daļas, /pers. C/ noteikto sodu pēc Krimināllikuma 314.panta pirmās daļas un noteikto galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo un piekto daļu. Tiesu kolēģija apelācijas kārtībā pārbaudījusi un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus konstatē, ka apsūdzētais /pers. A/ pamatoti atzīts par vainīgu pēc Krimināllikuma 176. panta otrās daļas un 172.panta, kā arī bija pamatoti atzīts par vainīgu pēc Krimināllikuma 175.panta otrās daļas, jo sprieduma taisīšanas laikā šāda noziedzīga nodarījuma kvalifikācija par atkārtoti izdarītu zādzību bija likumam atbilstoša. Krimināllietu tiesu kolēģija atzīst, ka apsūdzētā /pers. A/ vaina šajos noziedzīgajos nodarījumos tādā apjomā, kādā to konstatējusi pirmās instances tiesa, ir pierādīta ar tiesas izmeklēšanā objektīvi izmeklētiem lietas apstākļiem un ar visiem lietā pārbaudītajiem pierādījumiem to kopsakarā. Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumā minētos pierādījumus un atzinumus atzīst par pareiziem un pārvērtēt pirmās instances tiesas pareizi izdarītos secinājumus par /pers. A/ vainu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 564.panta sesto daļu apelācijas instances tiesai nav nepieciešams, kā arī apelācijas instances tiesa papildus izdara savus secinājumus. Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētais /pers. A/ liecināja, ka 2011.gada 14.februārī bijis mājās, pie viņa atnācis /pers. B/, kuram vajadzēja naudu, lai izpirktu telefonu no lombarda, kas ticis ieķīlāts uz viņa (/pers. A/) vārda. /pers. H/ bijusi klāt un dzirdējusi, ka viņš nekur tajā dienā nav gribējis iet. /pers. B/ piedāvājis iet pastaigāties un viņi arī aizgājuši. /pers. B/ gribējis, lai viņš (/pers. A/) kādu aplaupa un ar viņu sadala naudu, tādēļ, ka viņš līdz tam bija izdarījis laupīšanu attiecībā pret /pers. D/. Devušies virzienā uz Ziemeļu rajonu ar sabiedrisko transportu, jo kādreiz tur dzīvojis. Nav gribējis aplaupīt. Kopā ar viņiem bijis vēl viens cilvēks, bet viņš aizgājis. Pie luksofora ieraudzījis cietušo /pers. E/. Teicis, ka nevienu neaplaupīs, bet nezina kāpēc, tomēr aizgājis. Kad piegājuši pie /pers. E/ nav viņam ķēries pie kakla, nav žņaudzis. Uzlicis roku viņam uz kakla, lai viņš nekur neskrien prom. Pret mašīnu cietušo nav sitis. Liecību pārbaudē uz vietas teicis policijas darbiniekiem, ka visām automašīnām ir sniegs virsū, ja būtu viņu sitis tad no automašīnām būtu nokritis sniegs. /pers. B/ stāvējis mazliet tālāk no viņa. Viņš (/pers. A/) teicis cietušajam, lai atdod telefonu un naudu. Braucis džips, viņš nobijies un palaidis cietušo vaļā, tad cietušais izvilcis naudas maku, ko ieraugot, /pers. B/ izrāvis no cietušā rokām. Viņš (/pers. A/) pārmeklējis cietušā kabatas un atradis mobilo telefonu. Pa ceļam iegājuši veikalā, laikam nopirkt cigaretes, bet konkrēti neatceras. Pie Skonto stadiona viņiem teikts, lai stāvot, bet viņi ar /pers. B/ sākuši skriet katrs uz savu pusi. Kamēr skrējis, gar viņa galvu aizlidojis armatūras gabals. Viņš nobijies, pagriezies un ieraudzījis to pašu vīrieti, izvilcis no kabatas mobilo telefonu un nolicis uz asfalta, nav to metis. Tad vēl skrējis prom no džipa un pēc tam ticis aizturēts. Ne viņš, ne /pers. B/ cietušajam nav situši, zilumus cietušais varējis dabūt treniņa laikā, jo viņam bijusi hokeja nūja. Aizturēts ticis 14.februārī, savu vainu atzīst par zādzību /pers. D/ epizodē, bet savu vainu neatzīstu par /pers. E/ aplaupīšanu un to, ka iesaistījis nepilngadīgo, jo /pers. B/ pats piedāvājis kādu laupīt. Zinājis, cik apmēram /pers. B/ ir gadu, kā arī zinājis, ka /pers. B/ ir jaunāks par viņu un ir nepilngadīgs. Apsūdzētais /pers. B/ apelācijas instances tiesas sēdē sniedza liecību, no kuras izriet, ka atceras, to, ka tika izdarīts noziedzīgs nodarījums sakarā ar telefonu, atceras par noziedzīgu nodarījumu Pētersalā, neatceras, kas noticis pirms laupīšanas. Ar /pers. A/ kopā tajā laikā nedzīvoja. Neatceras savas sniegtās liecības pirmstiesas izmeklēšanas laikā un pirmās instances tiesā. Var atšķirt vārdus laupīšana un nolaupīšana, nolaupīšana ir kad nozog telefonu un aizskrien projām. Nezina, kas ir atklāta zādzība. Kad tika pratināts policijā, tad vēlējies runāt krievu valodā, saprot arī latviešu valodu, licis eksāmenu latviešu valodā. Tiesas sēdē tika pārbaudītas apsūdzētā /pers. B/ liecības pirmstiesas procesā, kas sniegtas aizdomās turētā statusā, un proti: no apsūdzētā /pers. B/ pirmstiesas procesā sniegtajām liecībām, izriet, ka 2011.gada 14.februārī no rīta bijuši pie /pers. A/ mājās, mājas numuru neatceras. /pers. A/ pazīst, apmēram četrus gadus. Vakarā sarunājušies un /pers. A/ sagribējies naudu, un viņš piedāvājis kādu uz ielas gopnuķ, tas ir, izdarīt laupīšanu. Viņš (/pers. B/) piekritis. Ar trolejbusu braukuši Sarkandaugavas virzienā. Aizbraukuši līdz Pētersalas ielai. Laiks bija ap plkst Pagājušies pa parku, meklējuši piemērotus garāmgājējus, kuriem varētu izzagt somu, vēlams večiņas. /pers. A/ ieraudzījis zēnu un pateicis: Darām to!. Viņi gājuši aiz zēna. Ielu nosaukumus neatceras. No aizmugures pieskrējuši pie zēna, un /pers. A/ ar kreiso roku satvēris zēnu aiz kakla. Pēc tam /pers. A/ turējis zēnu ar vienu roku aiz galvas, ar otras rokas diviem pirkstiem, aiz žokļa un pieprasījis naudu un mobilo telefonu. Zēnam pēc izskata bija 14-15gadi, latvietis, jo ļoti slikti runāja krievu valodā. Zēns izvilcis no kabatas maku, atvēris to un parādījis, ka viņam ir tikai sīknauda. Viņš (/pers. B/), uzreiz sagrābis maku, bet /pers. A/ sācis pārmeklēt zēna kabatas, un no zēna labās bikšu kabatas izvilcis mobilo telefonu, melnā krāsā, modeli nav redzējis. Aizgājuši prom. Pa ceļam iegājuši veikalā, nopirkt 0,5litri alus un cigaretes. Par visu norēķinājies ar naudu no zēna maka. Izgājuši ārā, devušies tālāk, bet viņus apsauca kaut kāds vīrietis Puiši stāviet. Viņi nobijušies un sākuši skriet katrs uz savu pusi. Pa ceļam viņš (/pers. B/) ātri izmetis no zēna paņemto maku. Pēdējās trīs dienas mājās nav dzīvojis, dzīvojis pie /pers. A/. Ne viņš, ne /pers. A/ zēnu nav situši, pret mašīnu viņu arī nav situši. /pers. A/ zinājis, kad viņam (/pers. B/) ir 16gadi. Izdarīt laupīšanu piedāvājis /pers. A/ (lietas 1.sējuma 75.lapa). Lieciniece /pers. H/ apelācijas instances tiesas sēdē liecināja, ka pazīst /pers. B/ un /pers. A/. Attiecības neitrālas gada 14.februārī dzīvojusi Daugavpils ielā. /pers. B/ bijis pie viņas ciemos. Neatceras par ko /pers. B/ ar /pers. A/ runājuši, tas jau bija sen. Neatceras, ka /pers. B/ būtu nācis pie /pers. A/ ar lūgumu palīdzēt viņam nolaupīt naudu. Uzskata, ka /pers. B/ noteikti nav piespiedis /pers. A/ izdarīt laupīšanu grupā kopā ar viņu, kā arī /pers. B/ nav jautājis, lai /pers. A/ palīdz viņam ar naudu. Neatceras, vai /pers. A/ viņas klātbūtnē ir piedāvājis /pers. B/ izdarīt laupīšanu. /pers. A/ nav viņai stāstījis, ka izdarījis laupīšanu kopā ar /pers. B/, jo nav bijis mājās, 14.februārī viņš no rīta aizgājis, vakarā nav bijis mājās. No rīta atbraukusi policija. Tiesu kolēģija secina, ka pirmās instances tiesa pamatoti atzinusi par vainīgiem un notiesājusi /pers. A/ un /pers. B/ pēc Krimināllikuma 176.panta otrās daļas. Apelācijas instances tiesa atzīst, ka nav pamatota apsūdzētā /pers. A/ aizstāvja norāde apelācijas sūdzībā, ka /pers. A/, sniedzot liecību, objektīvi nebija spējīgs saprast patieso jēdziena laupīšana juridisko jēgu un nav neviena pierādījuma tam, ka /pers. A/ un

5 /pers. B/ 2011.gada 14.februārī būtu iepriekš vienojušies izdarīt tieši laupīšanu, bet ne, piemēram, svešas kustamas mantas nolaupīšanu nepielietojot vardarbību, vai citā veidā prettiesiski iegūt svešu kustamo mantu. Tiesu kolēģija norāda, ka nav būtiski, vai /pers. A/ un /pers. B/ ir nodēvējuši savas noziedzīgās darbības par zādzību vai laupīšanu, vai kādā citā vārdā, bet gan ir svarīgi konstatēt, kādas tieši darbības viņi ir veikuši un sniegt šo darbību juridisko vērtējumu. Tiesas kolēģija nepiedod ticamību apsūdzētā /pers. A/ liecībām par to, ka viņš nav pielietojis vardarbību pret cietušo /pers. E/. N o /pers. A/ liecības apelācijas instances tiesas sēdē izriet, ka pēc tam, kad piegājuši pie cietušā /pers. E/, viņš uzlicis roku cietušajam uz kakla, lai cietušais neskrien nekur projām. Teicis cietušajam, lai atdod telefonu un naudu (lietas 4.sējuma 96.lapa). Tiesu kolēģijas ieskatā, šāda rokas likšana uz kakla nepazīstamai personai, uz ielas, nolūkā neļaut aizbēgt, lai iegūtu tās mantu un naudu, neatkarīgi no tālākām darbībām, jau vērtējama kā vardarbība. To, ka /pers. A/ saķēra cietušo aiz kakla, pirmstiesas procesā liecinājis arī līdzapsūdzētais /pers. B/, apelācijas instances tiesas sēdē /pers. B/ iepriekš sniegtās liecības apstiprināja. Tiesu kolēģijai nav pamata uzskatīt, ka, 2011.gada 14.februārī /pers. B/ aizturētā statusā sniegtās liecības būtu nepareizi pārtulkotas, kā to apelācijas instances tiesas sēdē norādīja /pers. A/ aizstāvis. Par laupīšanas izdarīšanu /pers. B/ tika pratināts tikai vienu reizi un pēc šo liecību tulkojuma nolasīšanas apelācijas instances tiesas sēdē /pers. B/ paskaidroja, ka viņš tā ir liecinājis un šīs liecības uztur. Lai arī apsūdzētais /pers. A/, un /pers. B/ liecināja, ka neviens no viņiem nav grūdis cietušo /pers. E/ pret automašīnu, tiesu kolēģijai nav pamata apšaubīt cietušā liecības par notikušā apstākļiem. Pirmās instances tiesā cietušais /pers. E/ liecināja, ka notikuma dienā viņam uzbruka no mugurpuses, aizspieda muti, uzgrūda uz mašīnas, no kā viņš atsitās pret automašīnu un nokrita. Tiesas kolēģija neatrod nekādas būtiskas pretrunas cietušā liecībās pirmstiesas procesā un tiesas izmeklēšanā. Pirmās instances tiesās sēdē saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 501.panta nosacījumiem tika pārbaudītas cietušā /pers. E/ liecības pirmstiesas procesā, ar kurām apstiprinās, ka ejot pa ielu, viņš pēkšņi sajuta, ka viņu saņem aiz kakla, ko izdarījis augumā garākais vīrietis, pēc kā pagrūda viņu uz tuvumā stāvošo automašīnu, kā rezultātā sasita viņam seju kreisās acs rajonā, pēc tam garākais vīrietis viņu atlaidis, pieprasījis mobilo telefonu un naudu. Teicis otram vīrietim, ka nogalinās viņu, ja neatdos telefonu un naudu. Maku no viņa rokām izrāvis otrs vīrietis (lietas 1.sējuma 31.lapa). No pirmās instances tiesas sēdes protokola redzams, ka cietušais /pers. E/ nolasītās liecības uzturēja, paskaidroja, ka izmeklēšanas laikā visu atcerējies labāk. Uz apsūdzētā /pers. A/ jautājuma /pers. E/ apstiprināja, ka tieši /pers. A/ bija tā persona, kas viņu uzgrūda uz automašīnas (lietas 2.sējuma 139.lapa). Tiesu kolēģijai nav pamata neticēt cietušā /pers. E/ sniegtajām liecībām par apsūdzēto noziedzīgajām darbībām laupīšanas laikā, šīs liecības ir ticamas, un apstiprinās ar citiem lietā iegūtiem pierādījumiem. Cietušā /pers. E/ liecības apstiprina arī viņa pārstāves /pers. I/ liecībām pirmās instances tiesā, no kurām izriet, ka dēls pārnācis mājās nobijies, skaļi kliedzis, ka viņam uzbruka, gribēja nogalināt, dēlam bija acs ar zilumu uz plakstiņiem un nobrāzumu (2.sējuma 139.lapa). Cietušā /pers. E/ liecības daļēji apstiprinās arī ar apsūdzēto /pers. A/ un /pers. B/ liecībām par to, ka /pers. A/, pieskrienot klāt, no aizmugures saņēma /pers. E/ aiz kakla. Bez tam, cietušā /pers. E/ liecības daļā par vardarbības pielietojumu pret viņu un to, kādos apstākļos tas notika, apstiprinās ar eksperta atzinumu.. Vardarbības rezultātā iegūtos miesas bojājumus konstatējusi tiesu medicīniskā ekspertīze. Ekspertīzes atzinums Nr (lietas 1.sējuma lapas) norāda uz faktu, ka cietušajam ir sejas sasitums ar zemādas asinsizplūdumu un ādas nobrāzumu kreisās acs plakstiņos. Šis fakts sakrīt ar cietušā liecībām par pielieto vardarbību, kad grūdiena pret automašīnu rezultātā viņš sasita seju kreisās acs rajonā. Vardarbība laupīšanas gadījumā var izpausties gan ar fizisku sāpju nodarīšanu sišana, piekaušana, ikviena citāda rakstura darbība, kas rada fiziskas sāpes, jebkādu miesas bojājumu izdarīšana, gan bez fizisku sāpju nodarīšanas, kad vainīgais tikai ierobežo cietušā kustības un pārvietošanās brīvību, sasienot viņu, izolējot kādā telpā, atgrūžot, lai piekļūtu mantai u.tml. un citādā veidā pārvarot cietušā pretestību, lai iegūtu mantu. Ar vardarbības piedraudējumu krimināltiesībās saprot psihisku ietekmēšanu, kas izpaužas vainīgā izteiktā vai citādi demonstrētā gatavībā lietot pret cietušo vai citu personu vardarbību, lai laupīšanas gadījumā piespiestu atdot cietušajā īpašumā vai valdījumā esošo mantu. Vardarbības piedraudējums var tikt izteikts ar vārdiem, žestiem, ar kādu priekšmetu, ar ko var kaitēt cietušā dzīvībai vai veselībai. Draudiem jābūt reāliem, lai cietušais būtu pārliecināts, ka tie tūlīt tiks realizēti, ja viņš piedraudētājam mantu neatdos. Tieši šādu cietušā pārliecību vainīgais ar draudiem arī vēlas panākt. Apsūdzētā /pers. A/ faktiskās darbības ir pretrunā ar viņa liecībām par to, ka netika pielietota vardarbība pret cietušo. Tiesu kolēģija norāda, ka ne jau apsūdzētā viedoklis par to, kā pēc viņa ieskata būtu nosaucamas viņa darbības, nosaka, kādā veidā izdarīta svešas mantas nolaupīšana, bet gan tas, vai svešas mantas paņemšana bija saistīta ar vardarbību, vai tās draudiem, vai nē. Kā apstiprināja pirmās instancē cietušais, pret viņu bija pielietots spēks, jo viņš tika saķerts aiz kakla, pēc kā nogrūsts uz automašīnas, un tieši tā rezultātā viņš sasita seju acs apvidū, kas radīja viņam maznozīmīgus miesas bojājumus.

6 Augstāk minētajos apstākļos, kad pielietots fizisks spēks un nodarītas fiziskas sāpes cietušajam, nav pamata runāt par mantas nolaupīšanu, kas nav saistīta ar fiziska spēka pielietošanu, nolūka iegūt cietušā mantu. Tā kā noziedzīgais nodarījums saistīts ar fiziska spēka pielietošanu pret cietušo, tad šāds varas pielietojums ir uzskatāms un atzīstams par vardarbību pret cietušo. Ar cietušā /pers. E/ pirmstiesas procesā un pirmās instances tiesas sēdē dotajām liecībām ir pierādīts, ka draudus no apsūdzētā /pers. A/ puses viņš uztvēra kā reālus, jo pēc pielietotās vardarbības cietušajam tika piedraudēts mantu labprātīgas neatdošanas gadījumā nogalināt viņu, kā rezultātā /pers. E/izvilka no kabatas naudas maku. No objektīvās puses apsūdzēto darbības izpaužas kā piedraudējums ar vardarbību un miesas bojājumu nodarīšana cietušajam /pers. E/. Ņemot vērā to, ka laupīšanu var izdarīt tikai ar tiešu nodomu, tiesas kolēģija atzīst par pierādītu apsūdzēto tiešu nodomu, jo minētās nelikumīgās darbības viņi izdarīja tīši, apzinoties savu darbību kaitīgumu un vēloties iegūt savā valdījumā cietušā mantu, pielietojot pret cietušo vardarbību un vardarbības piedraudējumu. Līdz ar to tiesas kolēģija konstatē apsūdzētajiem inkriminētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās un subjektīvās puses pazīmes. Tiesu kolēģija nepiekrīt apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentiem par to, ka starp /pers. A/ un /pers. B/ nav bijusi iepriekšēja vienošanās par laupīšanas izdarīšanu Tiesību teorijā ir izteikta atziņa, ka vienošanos par laupīšanas kopīgu realizāciju var panākt mutiski vai rakstiski, kā arī ar saskaņotām vai konkludentām darbībām. Tiesas kolēģija atzīst par pierādītu laupīšanas kvalificējošās pazīmes, ka laupīšana ir izdarīta personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās, jo ar analizētiem pierādījumiem ir pierādīts, ka apsūdzēto /pers. A/ un /pers. B/ darbības bija saskaņotas, tās papildināja viena otru, bija vērstas pret vienu mērķi cietušā mobilā telefona un naudas iegūšanu, pielietojot pret cietušo fizisku spēku un draudot ar vardarbības pielietošanu, /pers. A/ un /pers. B/ darbības pamatoti ir kvalificētas pēc Krimināllikuma 176.panta 2.daļas. Tas, ka jau pirms cietušā aplaupīšanas /pers. B/ un /pers. A/ bija vienojušies kādu aplaupīt, nevis apzagt, liecina arī /pers. B/ uzvedība laupīšanas laikā, kad neskatoties uz to, ka pats /pers. B/ nedraudēja un fiziski neietekmēja cietušo, viņu neizbrīnīja /pers. A/ vardarbība pret cietušo un viņš necentās to pārtraukt, bet gan rīkojās personu grupā, saskaņoti ar /pers. A/, realizējot kopējo noziedzīgo nodomu, un laikā, kad /pers. A/ pielietoja vardarbību, izrāva maku no cietušā rokām. Apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētā /pers. A/ aizstāvis apšaubīja procesa virzītājas valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Ziemeļu iecirkņa operatīvās vadības grupas inspektores Valsts amatpersona pilnvaras veikt kriminālprocesu Nr , kurš tika ierosināts 2011.gada 14.februārī pēc Krimināllikuma 176.panta otrās daļas par cietušā /pers. E/aplaupīšanas faktu, proti Valsts amatpersona neesot bijušas tiesības pieņemt lēmumu par šī kriminālprocesa uzsākšanu, līdz ar ko viss kriminālprocess Nr ir uzskatāms par nelikumīgu. Aizstāvis paskaidroja, ka pieprasījis valsts policijai informāciju, uz kāda rīkojuma pamata Valsts amatpersona bija pilnvarota veikt izmeklēšanu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 28.pantā noteikto. Aizstāvis iesniedza tiesai no policijas iestādes saņemto pavēļu kopijas. No Valsts policijas Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes 2005.gada 29.septembra pavēles Nr.575 kopijas un tās pielikuma redzams, ka Valsts amatpersona saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 28.pantu ir pilnvarota veikt izmeklētājas pienākumus, pavēli parakstījis Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieks Valsts amatpersona (lietas 4.sējuma 193,195) lapa). No Valsts policijas 2013.gada 11.jūlija pavēles Nr.575 kopijas redzams, ka Valsts amatpersona pilnvarota veikt kriminālprocesu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 26.panta pirmo daļu, 28.pantu, pavēli parakstījis valsts policijas priekšnieks Valsts amatpersona (lietas 4.sējuma 192.lapa). No minētajām pavēļu kopijām tiesu kolēģija secina, ka pēc zvērināta advokāta pieprasījuma valsts policija ir sniegusi apstiprinājumu, ka Valsts amatpersona bija pilnvarota veikt kriminālprocesu, tajā skaitā kriminālprocesu Nr Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 376.panta otrās daļas 6.punktam kriminālprocesa gaitā reģistrā ieraksta ziņas par amatpersonām, kuras veic konkrētu kriminālprocesu. No kriminālprocesa reģistra (1.sējuma lietas lapa 1.) redzams, ka inspektore Valsts amatpersona procesuālo statusu procesa virzītāja, ieguvusi 2011.gada 14.februārī. Izvērtējot minēto, tiesu kolēģijai nav pamata apšaubīt Valsts amatpersona pilnvaras veikt izmeklēšanu un procesā savākto pierādījumu pieļaujamību. Tiesu kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa pamatoti atzinusi apsūdzēto /pers. A/ par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas kvalificēts pēc Krimināllikuma 172.panta. Lietā nepastāv strīds par to, ka /pers. A/ bija zināms ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā 2011.gada 11.februārī /pers. B/ bija nepilngadīgs, to, ka viņam bija zināms, cik /pers. B/ ir gadu un ka viņš bija nepilngadīgs, /pers. A/ apstiprināja arī sniedzot liecību apelācijas instances tiesas sēdē, bet noliedza, ka viņš būtu piedāvājis /pers. B/ kādu aplaupīt (lietas 4.sējuma 97.lapa). Savukārt no apsūdzētā /pers. B/ liecībām izriet, ka aplaupīt kādu personu piedāvājis tieši /pers. A/. To, ka laupīšanu piedāvāja izdarīt /pers. A/, /pers. B/ ir liecinājis 2011.gada 16.februārī tūlīt pēc aizturēšanas (lietas 1.sējuma 75.lapa), būdams nopratināts kā aizturētais. Nopratināts kā aizdomās turētais 2011.gada 18.februārī /pers. B/ savas 2011.gada 16.februārī sniegtās liecības apstiprinājis (lietas 1.sējuma lapas). Savas pirmstiesas procesa laikā sniegtās liecības /pers. B/ apstiprināja arī apelācijas instances tiesas sēdē. Tiesu kolēģijai nav pamata neticēt /pers. B/, ka /pers. A/ bija tas, kas iesaistīja viņu laupīšanas izdarīšanā. Apsūdzētais /pers. A/ savās pirmstiesas procesa laikā sniegtajās liecībās, 2011.gada 15.februārī, kuras tika pārbaudītas tiesas

7 izmeklēšanā, liecinājis, ka viņš zinājis, ka /vārds/ ir 15 gadi, uz ielas kādu aplaupīt piedāvājis viņš (/pers. A/) (lietas 1.sējuma 55.lapa). No 2011.gada 16.februāra lēmuma par atzīšanu par aizdomās turēto redzams, ka /pers. A/ atzīts par aizdomās turēto pēc Krimināllikuma 176.panta otrās daļas un pēc 172.panta par nepilngadīgā iesaistīšanu noziedzīgā nodarījumā. Paužot rakstveidā attieksmi pret izteiktajām aizdomām /pers. A/ pašrocīgi norādījis, ka izteiktajām aizdomām piekrīt (lietas 1.sējuma 56.lapa). Tas, ka izdarīt laupīšanu nav ierosinājis /pers. B/, netieši apstiprina arī liecinieces /pers. H/ liecības apelācijas instances tiesas sēdē par to, ka viņa labi pazīst /pers. B/ un /pers. A/ un /pers. B/ noteikti nav tā persona, kas būtu pierunājusi /pers. A/ izdarīt laupīšanu grupā (lietas 4.sējuma 163.lapa). Izvērtējot apsūdzēto un liecinieces /pers. H/ liecības, kā arī ņemot vērā abu apsūdzēto faktiskās darbības /Pers. E/ aplaupīšanas laikā, kas norādītas celtajā apsūdzībā un no kurām redzams, ka tieši /pers. A/ laupīšanā bija galvenā loma, jo viņš pirmais piegāja pie cietušā /Pers. E/, uzsāka aktīvas vardarbīgas darbības, no aizmugures saķerot cietušo aiz kakla un piedraudēja ar vardarbību lai atņemtu /pers. E/ mantu un naudu, tiesu kolēģija secina, ka tieši /pers. A/ bija visvairāk ieinteresēts, lai ieplānotā laupīšana sekmīgi izdotos. Izvērtējot iepriekš minēto, tiesu kolēģija uzskata, ka /pers. A/ vaina ir pierādīta un pirmās instances tiesa pamatoti atzinusi viņu par vainīgu Krimināllikuma 172.pantā paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Prokurore apelācijas instances tiesas sēdē saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 462.panta pirmo daļu, grozīja apsūdzētajam /pers. A/ celto apsūdzību pēc Krimināllikuma 175.panta otrās daļas un /pers. C/ celto apsūdzību pēc Krimināllikuma 180.panta otrās daļas uz vieglāku, atsaucoties uz likumu Grozījumi Krimināllikumā, kas stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī, to Pārejas noteikumu piekto punktu, izslēdza no /pers. A/ celtās apsūdzības dispozīcijas un aprakstošās daļas kvalificējošo pazīmi atkārtotību, kvalificējot viņa darbības pēc Krimināllikuma 175.panta pirmās daļas. Kā arī izslēdza no /pers. C/ celtās apsūdzības pēc Krimināllikuma 180.panta otrās daļas dispozīcijas un aprakstošās daļas kvalificējošo pazīmi atkārtotību, kvalificējot viņa darbības pēc Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas. Apsūdzētais/pers. C/ apelācijas instances tiesas sēdē norādīja, ka grozītā apsūdzība viņam ir saprotama un savu vainu izdarītajā noziedzīgajā nodarījumā, kas paredzēts Krimināllikuma 180.panta pirmajā daļā atzīst. Lūdza samazināt viņam noteikto sodu. Apsūdzētā /pers. C/ aizstāve zvērināta advokāte P.Brasava lūdza mīkstināt /pers. C/ noteikto sodu. Apsūdzētais /pers. A/ apelācijas instances tiesas sēdē norādīja, ka grozītā apsūdzība viņam ir saprotama un savu vainu izdarītajā noziedzīgajā nodarījumā, kas paredzēts Krimināllikuma 175.panta pirmajā daļā, atzīst. Apsūdzētā /pers. A/ aizstāvis norādīja, ka valsts apsūdzības uzturētāja, šādā veidā, grozot apsūdzību, ir atteikusies no apsūdzības pēc Krimināllikuma 175.panta otrās daļas. Apelācijas instances tiesai neesot tiesību saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 562.panta 1.daļu izskatīt lietu jaunajā apsūdzībā. Noklausījusies prokurores viedokli, apsūdzēto /pers. A/ un /pers. C/ paskaidrojumus, viņu aizstāvju viedokļus, tiesu kolēģija uzskata, ka ir pamatots prokurores lūgums par apsūdzības grozīšanu /pers. A/ un /pers. C/, izslēdzot kvalificējošo pazīmi atkārtotību, mainot noziedzīgo nodarījumu kvalifikāciju uz vieglāku. Tiesu kolēģija nepiekrīt apsūdzētā /pers. A/ aizstāvja viedoklim par to, ka prokurore, grozot apsūdzību /pers. A/, no Krimināllikuma 175.panta otrās daļas uz pirmo daļu, būtu atteikusies no apsūdzības, un norāda, ka apsūdzības grozījumi notika atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai, tas ir, atbilstoši Kriminālprocesa likuma Pārejas noteikumu 43.punktam, kas nosaka, ka ja sakarā ar grozījumiem Krimināllikumā, kuri stājas spēkā 2013.gada 1.aprīlī, nepieciešams grozīt apsūdzību, prokurors (...)iztiesāšanas gaitā to groza Kriminālprocesa likuma 462.panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā. Lai arī atkārtotība kā noziedzīga nodarījuma kvalificējošā pazīme no Krimināllikuma ir izslēgta, tiesu kolēģija sakarā ar aizstāvja iesniegto apelācijas sūdzību uzskata par nepieciešamu norādīt, ka uz pirmās instances tiesas sprieduma taisīšanas brīdi noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija pēc Krimināllikuma 175.panta otrās daļas bija pareiza, jo /pers. A/ iepriekš bija sodīts par zādzību izdarīšanu, par ko sodāmība nebija noņemta vai dzēsta likumā noteiktā kārtībā. Maldīgs ir aizstāvja uzskats, ka atkārtotu zādzību veidoja tikai gadījumi, kad iepriekšējais izdarītais noziedzīgais nodarījums bija vai nu zādzība, kas izdarīta atkārtoti vai arī zādzība, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās. Saskaņā ar Krimināllikuma 181.pantu (2004.gada 15.janvāra likuma redakcijā, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā), šā likuma 175, 177., un 180 pantā par atkārtotu atzīstams noziedzīgs nodarījums, ja to izdarījusi persona, kura jau agrāk izdarījusi kādu no šajos pantos vai šā likuma 176., 78., 224.pantā vai 228.panta trešajā daļā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Tiesu kolēģija, pamatojoties uz likuma Grozījumi Krimināllikumā, kas stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī, ar ko no Krimināllikuma 175.panta otrās daļas ir izslēgta kvalificējošo pazīme- atkārtotība, un ir izslēgta Krimināllikuma 180.panta otrā daļa, kas paredzēja atbildību par atkārtotu zādzības izdarīšanu nelielā apmērā, un Pārejas noteikumu 5.punktu, ka personas, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, kas kvalificējami kā noziedzīgu nodarījumu atkārtotība, saucamas pie kriminālatbildības un sodāmas par katru noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar tām krimināllikuma normām, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā, bez kvalificējošas pazīmes atkārtotība, atzīst, ka no pirmās instances tiesas sprieduma ir izslēdzama apsūdzētajiem /pers. A/ un /pers. C/ inkriminētā kvalificējošā pazīme- atkārtotība un /pers. A/ darbības kvalificējamas pēc Krimināllikuma 175.panta pirmās daļas, savukārt /pers. C/ darbības kvalificējamas pēc Krimināllikuma 180.panta pirmās daļas. Tiesu kolēģija konstatē, ka ir tiesisks pamats apsūdzētā /pers. A/ notiesāšanai par Krimināllikuma 175.panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, proti, par to, ka /pers. A/ izdarīja svešas kustamas mantas slepenu nolaupīšanu (zādzību), pie sekojošiem apstākļiem: /pers. A/izdarīja svešas kustamas mantas atklātu nolaupīšanu (zādzību), un proti: 2011.gada 5.februārī ap plkst /pers. A/ (būdams jau agrāk sodīts par zādzībām un sodāmība likumā paredzētā kārtībā nav

8 noņemta un dzēsta), atrodoties pie dzīvojamās mājas Ausekļa ielā 2 Rīgā un, ieraugot viņam pretī nākošo sirmgalvi /pers. D/ (dzim gada 20.martā), mantkārīgā nolūkā, pieskrēja klāt pie viņas un izrāva viņai no rokām piederošo somu Ls 30 vērtībā ar tajā atrodošām sekojošām mantām: naudas maku Ls 10 vērtībā ar naudu tajā Ls 350, naudas maku Ls 15 vērtībā ar naudu tajā Ls 30, iepirkumu maisiņu Ls 0,50 vērtībā ar tajā atrodošām mantām: 5 paciņām cigarešu,,slim (katras vērtība Ls 1,60) kopā par Ls 8, metramēru Ls l,60, 4 bulciņām,,vecrīga (katras vērtība Ls 0,36) kopā par Ls 1,44, picu Ls 0,40 vērtībā. Ar nolaupītajām mantām /pers. A/ no nozieguma vietas aizbēga. Tādējādi /pers. A/ atklāti nolaupīja /pers. D/ piederošās mantas kopā par Ls 446,94, nodarot viņai materiālo zaudējumu par šādu summu. Ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 175.panta pirmajā daļā. Tiesu kolēģija konstatē, ka ir tiesisks pamats apsūdzētā /pers. C/ notiesāšanai par Krimināllikuma 180.panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, proti, par to, ka /pers. C/ izdarīja zādzību, nelielā apmērā pie sekojošiem apstākļiem: 2011.gada 18.janvārī ap plkst. 08:00, /pers. C/, atrodoties Viesturdārzā, Rīgā, redzot pa Viesturdārzu, Rīgā ejošo, mazgadīgo /pers. F/, apstādināja viņu un pajautāja,,cik ir pulkstenis?, pēc kā /pers. F/ izņēma no somas viņa tēvam /pers. G/ piederošo mobilo telefonu,,sony Ericsson K530i Ls 25,00 vērtībā un nolūkā parādīt pulksteņa laiku, izstieptā rokā rādīja to /pers. C/. /pers. C/, esot personai, kura iepriekš izdarījusi zādzības mēģinājumu, redzot minēto mobilo telefonu, radās pēkšņs atkārtots noziedzīgs nodoms, kas vērsts uz tā zādzību, īstenojot savu noziedzīgo nodomu /pers. C/, izmantojot pārsteiguma momentu, ātri izrāvano /pers. F/ rokām rādīto mobilo telefonu, pēc kā ieguvis fizisku varu pār nozagto mobilo telefonu no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas aizskrēja, tādejādi demonstrējot gribu nozagto mobilo telefonu paturēt kā savu īpašumu un rīkoties ar to kā ar savu. Tādā veidā /pers. C/ izdarīja zādzību nelielā apmērā, nodarot cietušajam /pers. G/ materiālo kaitējumu Ls 25,00 apmērā. Ar savām darbībām /pers. C/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 180.panta pirmajā daļā. Pirmās instances tiesas sēdē /pers. A/ tika nozīmēta ambulatorā tiesu psihiatriskā ekspertīze, no kuras 2011.gada 20.oktobra atzinuma izriet, ka /pers. A/ nozieguma īstenošanas laikā un tagad ir psihiski traucējumi-organisks psihosindroms, viņam ir nepieciešama ārstēšana un būtu jāpiemēro medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis-ārstēšana specializētajā psihiatriskajā nodaļā ar apsardzi, /pers. A/ veselības stāvoklis atbilst kritērijam ierobežoti pieskaitāms (lietas 2.sējuma lapas). Savukārt apelācijas instances tiesas sēdē /pers. A/ tika nozīmēta stacionārā tiesu psihiatriskā ekspertīze. No 2013.gada 15.aprīļa- 03.maija stacionārās tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinuma Nr.213/2013 izriet, ka /pers. A/ pašlaik ar psihiskām slimībām neslimo, bet viņam konstatēti organiski personības un uzvedības traucējumi ar asociālas personības iezīmēm. /pers. A/ var visā pilnībā apzināties un kontrolēt savu darbību, saistībā ar inkriminētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem /pers. A/ nav atzīstams par ierobežoti pieskaitāmu vai nepieskaitāmu, ārstēšanās viņam nav nepieciešama. Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana /pers. A/ nav lietderīga, saistībā ar inkriminētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem /pers. A/ ir atzīstams par pieskaitāmu (lietas 4.sējuma 137.lapas). Tiesu kolēģijai nav pamata apšaubīt stacionārās ekspertīzes atzinumu par /pers. A/ veselības stāvokli, no tā redzams, ka stacionāra apstākļos /pers. A/ izmeklēšana ir veikta padziļinātāk un pilnīgāk, nekā ambulatorajā ekspertīzē, ir veikti arī klīniskie izmeklējumi, notikusi neirologa konsultācija. Ekspertīzē izdarīts secinājums, ka kopš iepriekšējās ekspertīzes /pers. A/ veselības stāvoklis ir uzlabojies. Minētais 2013.gada 15.aprīļa-03.maija stacionārās ekspertīzes atzinums dod tiesai pamatu uzskatīt /pers. A/ par pieskaitāmu viņam inkriminētajās darbībās un tādējādi, tiesa atzīst, ka /pers. A/ kā pilngadīga un pieskaitāma persona ir Krimināllikuma 176.panta otrajā daļā, 172.pantā un 175.panta pirmajā daļa paredzēto noziedzīgo nodarījumu subjekts. Ņemot vērā, ka ar stacionārās tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana /pers. A/ nav lietderīga, pirmās instances tiesas spriedums ir atceļams daļā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu /pers. A/. Nosakot soda veidu un mēru apsūdzētajam /pers. A/, pirmās instances tiesa saskaņā ar Krimināllikuma 35. un 46.panta prasībām ir ņēmusi vērā likumā definēto soda mērķi, izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, t.i., Krimināllikuma 7., 47., 48.panta nosacījumus, un norādījusi, uz kādu lietas apstākļu un personību raksturojošu ziņu pamata izraudzīts konkrētais sods. Pirmās instances tiesas spriedumā ir norādījusi, ka saskaņā ar Krimināllikuma 7. pantu apsūdzētā /pers. A/ izdarītais noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 176.panta otrās daļas klasificējams kā sevišķi smags noziegums, pēc Krimināllikuma 172.panta izdarītais noziedzīgais nodarījums klasificējams kā mazāk smags noziegums. Tiesu kolēģija atzīmē, ka saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta ceturto daļu (likuma redakcijā no 2013.gada 1.aprīļa ) izdarītais noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 176.panta otrās daļas, klasificējams kā smags noziegums.noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 175.panta pirmās daļas klasificējams kā mazāk smags noziegums. Pirmās instances tiesa pamatoti spriedumā norādījusi, ka saskaņā ar Krimināllikuma 47.pantu, atbildību mīkstinošs apstāklis /pers. A/ ir tas, ka viņš labprātīgi daļēji atlīdzinājis zaudējumus cietušajai /pers. D/, kā arī konstatējusi, ka /pers. A/ atbildību mīkstina tas, ka noziedzīgos nodarījumus izdarījis ierobežotas pieskaitāmība stāvoklī. Ņemot vērā stacionārās tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinuma secinājumus par to, ka saistībā ar inkriminētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem /pers. A/ ir atzīstams par pieskaitāmu, apelācijas instances tiesā šāds atbildību mīkstinošs apstāklis netiek konstatēts. Tiesu kolēģija uzskata, ka par /pers. A/ atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otro daļu ir atzīstams tas, ka savu vainu pēc Krimināllikuma 175.panta pirmās daļas /pers. A/ atzina pilnībā.