ATSEVIŠĶAS TIESU PRAKSES ATZIŅAS CIVILPROCESUĀLOS JAUTĀJUMOS; JAUNAIS BEZMANTINIEKU MANTAS REGULĒJUMS Kristīne Zīle, Zvērinātu advokātu biroja Raidla Lejiņš & Norcous zvērināta advokāte Lai arī ikdienā reti kuram uzņēmējam ir laiks vai nepieciešamība iedziļināties Latvijas procesuālo tiesību normu un tiesu prakses niansēs un pārmaiņās, dažreiz kaut virspusīgu šādu zināšanu esamība (vai neesamība) var radīt ļoti konkrētas finansiālas sekas. Latvijas tiesu prakse bieži vien pat zinātājam atgādina slikti pārskatāmu un prognozējamu labirintu, turklāt tādu, kurā nepārtraukti kaut kas mainās un ceļš, pa kuru iets pirms gada vai pat nedēļas, varbūt rīt var izrādīties pilnīgi nepareizs. Šoreiz pastāstīsim par dažiem interesantiem Senāta nolēmumiem civilprocesa jautājumos un prakses paustajām atziņām procesuālos jautājumos, kurām ir liela nozīme, palīdzot labāk izprast atsevišķas civilprocesuālās tiesību normas un to piemērošanu. Ir pieņemts uzskatīt, ka mantojuma tiesību tiesiskais regulējums ir svarīgs vienīgi fiziskām personām mantojuma atstājējiem un mantiniekiem. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka mantojuma procesā nereti ir iesaistīti arī mantojuma atstājēja kreditori (gan fiziskas, gan juridiskas personas) un tāpēc ir būtiski aplūkot 2013. gada 17. janvārī LR Saeimas pieņemtos grozījumus Civillikumā, saskaņā ar kuriem tika papildināts Civillikuma 416. pants (bezmantinieku mantas tiesiskais regulējums). Turklāt, ar otro daļu tika papildināts Civillikuma 705. pants, atjaunojot t.s. preklūziju, proti, ar likumu nosakot, ka mantojuma lietā izdarīta uzaicinājuma laikā nepieteiktās kreditoru pretenzijas kreditoru pretenzijas tiek dzēstas, izdodot mantojuma apliecību vai taisot aktu par mantojuma lietas izbeigšanu. Raksta otrā daļā aplūkosim šos grozījumus Civillikuma Mantojuma tiesību daļā, kas stājas spēkā ar 2013. gada 1. jūliju. Tiesu prakses maiņa jautājumā par sūdzību par maksātnespējas administratora lēmumiem un rīcību izskatīšanas kārtību Tieši tāpat kā nepārtraukti attīstās tiesības, attīstās arī tiesību piemērotāju viedoklis un izpratne par tiesību jautājumiem. Rezultātā reizēm pēc zināma laika, skatot jautājumu par kādu tiesību piemērošanu konkrētā jautājumā, nākas secināt, ka izdarāms pretējs slēdziens iepriekš izteiktajam. Tiesu praksē šāda izpratnes un atziņas maiņa tiek atzīmēta kā judikatūras maiņa. Pozitīvi, ka šādi gadījumi Augstākās tiesas mājas lapā (www.at.gov.lv) publicētajos nolēmumos tiek īpaši uzsvērti, izdarot atzīmi Senāts maina judikatūru. Piemēram, izskatot jautājumu par Maksātnespējas administrācijas un tiesas kompetenci sūdzību par administratora lēmumiem un rīcību izskatīšanā, Senāts ir nācis pie slēdziena, kas ir pretējs iepriekš izteiktajām atziņām (SPC 33/2013). Proti, izvērtējot Maksātnespējas likuma un Civilprocesa likuma normas, Senāts ir atzinis, ka Maksātnespējas likuma normas skaidri nosaka
Maksātnespējas administrācijas un tiesas kompetenci sūdzību par administratora lēmumiem un rīcību izskatīšanā. No šīm normām neizriet tiesas kompetence izskatīt sūdzības par administratora rīcību, aprēķinot izdevumus un administratora atlīdzību vai sadalot īpašuma izsolē saņemtās summas. Spriedumā lasāms, ka: Tiesību normu analīzes rezultātā nonākot pie secinājuma, ka izsoles rezultātā iegūto naudas summu sadali, tostarp nosakot arī maksātnespējas procesa izmaksas, administrators veic nevis pēc Civilprocesa likuma 75.nodaļas normām (621.- 631.pants), bet pēc Maksātnespējas likuma 116. un 118.panta, Senāts atkāpjas no iepriekš izteiktajām atziņām līdzīgā lietā Senāta 2012.gada 20.decembra lēmumā (sk. lieta Nr. SPC-50/2012.). Prasības nodrošināšanas mērķis; Akcionāru balsstiesību izmantošanas ierobežošanas vai aizlieguma nepieļaujamība, izskatot pieteikumu par prasības nodrošinājuma līdzekļa piemērošanu Tiesu praksē vienmēr aktuāli būs jautājumi, kas saistīti ar prasības nodrošināšanu, jo tieši celtajai prasībai piemērots prasības nodrošinājums būs zināms pārliecības pamats prasītājam, ka viņam labvēlīga sprieduma gadījumā sprieduma izpilde varētu būt iespējama. Tomēr prasības nodrošinājuma mērķis nav un nedrīkst būt atbildētāja saimnieciskās darbības apturēšana vai paralizēšana, gluži pretēji, prasības nodrošināšanas stadijā tiesām būtu jāatturas no tādu lēmumu pieņemšanas, kas var negatīvi atsaukties uz kapitālsabiedrību saimniecisko darbību (SKC 1268/2013). Savukārt akcionāru sapulču sasaukšanas un noturēšanas aizliegums neapšaubāmi ir aizliegums akcionāriem realizēt to balsstiesību. Turklāt jebkādu akcionāru sapulču arī tādu, kas būtu saistītas ar neatliekamu saimniecisku jautājumu risināšanu un neattiektos uz kapitālsabiedrības pārvaldi un organizatorisko struktūru sasaukšanas aizliegums varētu radīt nopietnus sarežģījumus sabiedrības darbībā (SKC 1268/2013). Šāda atziņa ir izteikta arī iepriekš (SKC-1228/2012). Tiesas kompetences robežas prasības nodrošināšanas pieteikuma izskatīšanā, izvērtējot prasības pirmšķietamo (prima facie) juridisko pamatojumu Civilprocesa likuma 140. panta pirmās daļas 2. teikums paredz tiesas vai tiesneša pienākumu ņemt vērā prasības pirmšķietamo (prima facie) formālo juridisko pamatojumu. Šī teikuma mērķis ir pasargāt no iespējamiem zaudējumiem un dažādiem apgrūtinājumiem personu, pret kuru celta acīmredzami nepamatota prasība, ja šāda prasība tiktu nodrošināta (SKC 1654/2013). No minētā izriet tiesas uzdevums veikt prasības pirmšķietamā juridiskā pamatojuma padziļinātu izpēti, kas nav iespējama atrauti no prasījumā norādīto materiālo tiesību normu izvērtējuma kopsakarā ar ierosinātā strīda faktiskajiem apstākļiem. Ja šis uzdevums ir izpildīts, tad pieņemtajā lēmumā neizbēgami atspoguļojas tiesas attieksme pret prasību, kas tomēr nenozīmē, ka prasības nodrošināšanas pieteikuma izlemšanas stadijā tiek pausta tiesas pārliecība par prasības pamatotību pēc būtības, un attiecīgi piemērots prasības nodrošinājuma līdzeklis nenozīmē, ka prasība vēlāk, skatot lietu pēc būtības, nevar tikt noraidīta. Lai piemērotu prasīto nodrošinājuma līdzekli, tiesai jākonstatē, ka prasības apmierināšanas iespējamība ir pirmšķietami lielāka par tās noraidīšanas iespējamību un šajā sakarā jāvērtē prasītāja materiālo prasības tiesību esamība, kā arī formāli juridiskais pamatojums. Citiem vārdiem, nepieciešams noskaidrot, vai pirmšķietami pastāv saprātīga iespēja taisīt spriedumu par labu prasītājam.
Darbnespējas lapas kā attaisnojošas neierašanās tiesas sēdē pamatojums Saskaņā ar Civilprocesa likuma 156.panta pirmo daļu, ja uz tiesas sēdi nav ieradies kāds no lietas dalībniekiem, liecinieks, eksperts vai tulks, tiesa uzsāk lietas izskatīšanu, ja vien saskaņā ar Civilprocesa likuma 209. vai 210.pantu nav pamats to atlikt. Savukārt Civilprocesa likuma 209.panta 2.punkts noteic, ka tiesa atliek lietas izskatīšanu, ja kāds no lietas dalībniekiem, kam paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu, neierodas tiesas sēdē tāda iemesla dēļ, kuru tiesa atzīst par attaisnojošu. Tādējādi tiesai ir tiesības un pienākums izvērtēt arīdzan puses iesniegumu par lietas atlikšanu un tam pievienotās darbnespējas lapu kopijas. Konstatēdama, ka minētie dokumenti nesatur informāciju, kas liecinātu par puses nespēju slimības dēļ ierasties tiesas sēdē, tiesai ir pamats secināt, ka neierašanās iemesls nav atzīstams par attaisnojošu (SKC 173/2013). Iesniegtās darbnespējas lapas bez papildu pierādījumiem par saslimšanas raksturu ne vienmēr ir pamats neierašanās tiesas sēdē iemeslu atzīt par attaisnojošu (SKC 173/2013). Šķīrējtiesas sprieduma prejudicialitāte tiesā izspriežamā civillietā Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa vispārīgi nosaka katras puses pienākumu pierādīt tos faktus, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Attiecīgi prasītājam ir jāpierāda savas prasības pamatotība, atbildētājam savu iebildumu pamatotība. Taču saskaņā ar Civilprocesa 96. panta otro daļu, fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, nav no jauna jāpierāda, iztiesājot citas civillietas, kurās piedalās tās pašas puses. Minētais nozīmē, ka jaunā civillietā, kurā piedalās tās pašas puses, no jauna nav jāpierāda fakti, kas jau pierādīti iepriekš, iztiesājot citu civillietu starp tām pašām pusēm, bet pietiek ar tiesas nolēmumā nodibināto. Taču Senāts ir atzinis, ka Civilprocesa likuma 96. panta otrā daļa nav tulkojama paplašināti un nav piemērojama gadījumiem, kad spriedumu taisījusi šķīrējtiesa, kā arī atkārtoti uzsvēris, ka būtisks ir likuma noteikums, ka abās lietās ir jābūt tām pašām pusēm (SKC 7/2013). Procesuālo noteikumu neievērošana kā jaunatklātie apstākļi Civilprocesa likums paredz iespēju lūgt atcelt tiesas nolēmumu, kas stājies spēkā un nodot lietu jaunai izskatīšanas pirmās instances tiesā, ja pēc lietas izskatīšanas atklājušies tādi apstākļi, kuru esamība liedz uzskatīt šo tiesas nolēmumu par likumīgu un pamatotu. Civilprocesa likuma 479. pants sniedz šādu apstākļu uzskaitījumu, savukārt Civilprocesa likuma 478. pants nosaka, kur un kādā termiņā pieteikums iesniedzams. Ir atzīts, ka arī procesuālo noteikumu neievērošanu zināmos apstākļos var attiecināt uz lietas apstākļiem Civilprocesa 479. panta 1. punkta izpratnē (SJC 1/2013). Te gan ņemams vērā, ka šāda atziņa izdarīta sakarā ar to, ka tiesa, paziņojot lietas dalībniekiem par lietas izskatīšanu rakstveida procesā, nav paziņojusi par tiesas sastāvu. Senāta ieskatā, neskatoties uz to, ka Civilprocesa likuma 447.pants nenosaka tiesas pienākumu paziņot tiesas sastāvu, minētais izriet gan no Civilprocesa likuma 18.- 22.panta, gan no 74.panta otrās daļas 3.punkta, kas nosaka lietas dalībnieku tiesības pieteikt noraidījumu. Satversmes 92. panta pirmais teikums noteic, ka: [i]kviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Taisnīgas tiesas jēdziens nav pilnīgs bez tiesas objektivitātes
garantijām. Savukārt noraidījuma institūts ir viens no līdzekļiem tiesu objektivitātes nodrošināšanai, kam ir būtiska nozīme likumīga nolēmuma pieņemšanā (SJC 1/2013). Līdz ar to, ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā netika paziņots tiesas sastāvs, tā liedzot tiesības pieteikt noraidījumu, un tā kā pēc būtības pastāvēja pamats pieteikt noraidījumu vienam no apelācijas instances tiesas tiesnešiem, ir atzīts, ka arī procesuālo noteikumu neievērošanu zināmos apstākļos var attiecināt uz lietas apstākļiem Civilprocesa 479.panta 1.punkta izpratnē. Bezmantinieku mantas tiesiskais regulējums; preklūzijas atjaunošana. Jautājums par bezmantinieka mantas tiesisko regulējumu ir aktuāls jau vairākus gadus, jo valstī nebija izstrādāts jauns procesuālais mehānisms, kā realizēt bezmantinieka mantu. Ar minētajiem Civillikuma grozījumiem, domājams, ne tikai ir radīts mehānisms, kā realizēt valstij piekritīgo bezmantinieka mantu, bet būtībā arī grozīts pamatregulējums, proti, ieviešot papildnosacījumus, kuriem izpildoties, valsts atzīst kreditoru pretenzijas, kas pieteiktas mantojuma lietā. Mantojums par bezmantinieka mantu kļūst, ja pēc mantojuma atstājēja nāves mantinieki nav palikuši vai šie mantinieki likumiskā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības; šādos gadījumos manta kā bezmantinieka manta piekrīt valstij, taču valsts nav mantinieks. Par parādiem valsts atbild tikai ar to mantu, kuru viņa tādā kārtā patiesi iegūst. Šādi noteikumi saskaņā ar Civillikuma 416. pantu ir bijuši spēkā visu laiku un palikuši arī pēc 1. jūlija. Taču ar grozījumiem minētajā normā ir ietverti arī vairāki būtiski papildinājumi, kas ir jāņem vērā mantojuma atstājēja (un secīgi mantojuma masas) kreditoriem, jo turpmāk attiecībā pret kreditoriem sekas būs atšķirīgas atkarībā no tā, vai mantojums būs kļuvis par bezmantinieka mantu, vai mantinieks iegūs mantojumu. Pirmkārt, bezmantinieka mantas gadījumā valsts atzīs tos parādus, kuri: - nodrošināti ar hipotēku vai komercķīlu (minētais balstīts uz zemesgrāmatu publiskās ticamības principu, turklāt ir ņemts vērā, ka līdz brīdim, kamēr mantojuma lietas tika nodotas zvērinātu notāru pārziņā, saskaņā ar nu jau spēku zaudējušo Civilprocesa likuma 327. panta otrās daļas 1. punktu, mantojuma lietā izdarīta uzaicinājuma spēks neattiecās uz zemesgrāmatā ierakstītu prasījumu); - pieteikti kā kreditoru pretenzijas mantojuma lietā zvērinātam notāram uzaicinājumā (sludinājumā par mantojuma atklāšanos) norādītajā termiņā un ietverti publiskā aktā vai saistībā, kas atzīta ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu (tas nozīmē, ka gadījumā, ja kreditors nebūs pieteicis savu kreditora pretenziju uzaicinājumā norādītā termiņā un viņa pretenzija nav ietverta publiskā aktā vai ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu atzītā saistībā, valsts šādu parādu neatzīs). Šeit jāņem vērā, ka likums prasa saistības atzīšanu ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu, kas nozīmē, ka kreditoram, kura pretenzija nav ietverta publiskā aktā, līdz brīdim, kamēr notek uzaicinājumā norādītais termiņš, būs gan jāpaspēj iesniegt tiesā pieteikums par saistības atzīšanu (prezumējams pieteikums par juridiska fakta konstatēšanu saskaņā ar Civilprocesa likuma 288. pantu), gan arī jācer, ka tiesa pagūs izskatīt šo pieteikumu un ka pieteikumu apmierinošs tiesas spriedums stāsies likumīgā spēkā. Ievērojot to, ka grozījumi
Civillikuma 416. pantā ir spēkā tikai kopš 1. jūlija, tad nekādus secinājumus par tiesu praksi šādu pieteikumu sakarā vēl nevar izdarīt. Otrkārt, ar dienu, kad tiks taisīts notariālais akts par mantojuma lietas izbeigšanu (mantojums kļūs par bezmantinieka mantu), apstāsies procentu, līgumsoda un citu blakusprasījumu pieaugums. Treškārt, par nekustamo īpašumu, kas atzīts par bezmantinieku mantu, zemesgrāmatā tiks izdarīta atzīme, ka tā ir bezmantinieku manta un ir piekritīga valstij. Atzīme par bezmantinieku mantu būs šķērslis jebkuram labprātīgam nostiprinājumam, izņemot atzīmi par sūdzības iesniegšanu par zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumu saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 45. panta 6. punktu. Ceturtkārt, valstij nozīmīgi bezmantinieku mantas sastāvā esošie objekti, tai skaitā kultūrvēsturiskie objekti, mākslas priekšmeti, dabas objekti var tikt saglabāti valsts īpašumā. Tas nozīmē, ka šādi objekti netiks pārdoti izsolē, un attiecīgi arī varētu nebūt līdzekļi kreditoru prasījumu apmierināšanai. Valstij nozīmīgu bezmantinieku mantas sastāvā esošo objektu, tai skaitā kultūrvēsturisko objektu, mākslas priekšmetu, dabas objektu, saglabāšanas nepieciešamību valsts īpašumā un izvērtēšanas kārtību noteiks Ministru kabinets. Līdz mantojuma lietu nodošanai zvērinātu notāru pārziņā (2003. gada 1. janvāris) un attiecīgu grozījumu izdarīšanai Civillikumā un Civilprocesa likumā, saskaņā ar Civilprocesa likuma 327. panta pirmo daļu, tiesības, kas netika pieteiktas mantojuma lietā izdarīta uzaicinājuma termiņā, tika dzēstas, proti, tiesa sprieduma rezolutīvajā daļā lēma par termiņā nepieteikto tiesību un saistību dzēšanu. Civilprocesa likuma 327. pants zaudēja spēku ar 2012. gada 1. janvāri, bet nebija piemērojams jau no 2003. gada 1. janvāra visām tām mantojuma lietām, kuras pēc šī datuma tika uzsāktas pie zvērinātiem notāriem. Zvērināti notāri mantojuma lietu vešanas procesā nelēma par termiņā nepieteikto tiesību un saistību dzēšanu, tādējādi nereti radās situācijas, kad kreditori ignorēja vai vienkārši nokavēja uzaicinājuma termiņu un pie mantiniekiem par mantojuma atstājēja uzņemto saistību izpildi vērsās ilgi pēc mantojuma lietas pabeigšanas. Lai turpmāk novērstu šādas situācijas un ievērojot izdarītos grozījumus bezmantinieku mantas tiesiskajā regulējumā, ir papildināts Civillikuma 705. pants, paredzot, ka uzaicinājumā (sludinājumā par mantojuma atklāšanos) norādītajā termiņā nepieteiktās kreditoru pretenzijas dzēš, izdodot mantojuma apliecību vai taisot aktu par mantojuma lietas izbeigšanu. Tādējādi, pirmkārt, kreditori vairs nevarēs pie mantiniekiem vērsties pēc uzaicinājuma termiņa notecēšanas, un, otrkārt, kreditora pretenzijas pieteikšana termiņā ir viens no priekšnoteikumiem, lai valsts atzītu parādu bezmantinieku mantas gadījumā.