NORAKSTS Lieta Nr.C20392609 SKC-166/2013 SPRIEDUMS Rīgā 2013.gada 10.oktobrī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts šādā sastāvā: senators referents A.Laviņš senators V.Maksimovs senatore A.Vītola rakstveida procesā izskatīja lietu sakarā ar AS Reverta (pirms tam AS Parex banka ) kasācijas sūdzību par Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 10.novembra spriedumu AS Reverta prasībā pret L.T., P.T. un S.G. par parāda piedziņu. Aprakstošā daļa [1] AS Parex banka (šobrīd - AS Reverta ) 2009.gada 21.septembrī cēlusi Liepājas tiesā prasību pret L.T., P.T. un S.G., lūdzot piedzīt no L.T. un P.T. par labu prasītājai kredīta pamatsummas parādu Ls 7 945,36, līgumsodu Ls 175,86 un nokavējuma procentus Ls 1 906,89, pavisam kopā Ls 10 028,11, piedziņu vēršot uz L.T. un P.T. naudas līdzekļiem, kustamo un nekustamo mantu un S.G. ieķīlāto nekustamo īpašumu A. Tāpat prasībā lūgts piedzīt no L.T. un P.T. nokavējuma procentus Ls 59,59 dienā par laiku no 2009.gada 15.septembra līdz sprieduma izpildes dienai un solidāri piedzīt tiesas izdevumus. 2011.gada 11.februārī prasības pieteikums grozīts, lūdzot piedzīt solidāri no L.T. un P.T. parādu Ls 10 326,79. Prasība pamatota ar Civillikuma 1587., 1651., 1692., 1698., 1702., 1716., 1717., 1720., 1753., 1756., 1764., 1943. un 1946.pantu. [2] Ar Liepājas tiesas 2011.gada 15.marta spriedumu prasība apmierināta daļēji, piedzenot no L.T. par labu prasītājai pamatparādu Ls 7 945,36, procentus par aizdevuma lietošanu par laiku no 2008.gada 25.decembra līdz 2009.gada 13.augustam Ls 298,69, līgumsodu Ls 175,85, nokavējuma procentus par laiku no 2009.gada 14.augusta līdz 2009.gada 15.septembrim Ls 42,46, kopā Ls 8 462,36 un tiesas izdevumus Ls 326,10. Ja piedziņa no L.T. nav iespējama, minētās summas piedzenamas no P.T.. Tiesa noteikusi, ka piedziņa vēršama uz L.T. naudas līdzekļiem, kustamo un nekustamo mantu, bet piedziņas neiespējamības gadījumā uz P.T. naudas līdzekļiem, kustamo un nekustamo mantu, savukārt šāda veida piedziņas neiespējamības gadījumā uz S.G. ieķīlāto nekustamo īpašumu. Prasītājai noteiktas tiesības saņemt likumiskos 6% gadā no Ls 7 945,36 par laiku no 2009.gada 15.septembra līdz sprieduma izpildei. [3] Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, izskatījusi lietu sakarā ar prasītājas apelācijas sūdzību, ar 2011.gada 10.novembra spriedumu prasību apmierinājusi daļēji, piedzenot no L.T. un P.T. solidāri par labu prasītājai neatmaksāto aizdevuma summu Ls 7 945,36, procentus par aizdevuma lietošanu par laiku no 2008.gada 25.novembra līdz 2009.gada 13.augustam Ls 298,69, līgumsodu par laiku no 2009.gada 25.janvāra līdz 2009.gada 13.augustam Ls 175,85 un nokavējuma procentus par laiku no 2009.gada 14.augusta līdz 2009.gada 14.septembrim Ls 42,46, atzīstot prasītājas tiesības par laiku līdz tiesas sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt likumiskos 6% gadā no nesamaksātās parāda summas. No L.T., P.T. un S.G. par labu prasītājai piedzīti tiesāšanās izdevumi Ls 178,49 no katra. Pārējā daļā prasība noraidīta. Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem. [3.1] No lietas materiāliem redzams, ka starp prasītāju un L.T 2008.gada 8.oktobrī noslēgts Kredīta līgums Nr.10.-08/57 (turpmāk Kredīta līgums), saskaņā ar kuru atbildētāja saņēmusi aizdevumu EUR 11 400 apmērā ar mainīgo procentu likmi gadā, kas sastāv no
nemainīgās daļas 2,50% un mainīgās daļas EUR 6 mēnešu LIBOR likmes, kas 2008.gada 7.oktobrī ir 5,43%. Aizdevuma summa un procenti atbildētājai bija maksājami katra mēneša 25.datumā, galīgā norēķina diena bija noteikta 2018.gada 7.oktobrī. Starp prasītāju un S.G. 2008.gada 8.oktobrī noslēgts Ieķīlājuma līgums Nr.10.-08/57-IE1 (turpmāk Ķīlas līgums), saskaņā ar kuru ķīlas devēja par labu ķīlas ņēmējai ieķīlājusi sev piederošo nekustamo īpašumu /adrese/. Uz ieķīlāto īpašumu nodibināta hipotēka kā nodrošinājums ķīlas ņēmējas prasījumiem, kuri var rasties pret L.T. saskaņā ar noslēgto Kredīta līgumu. Liepājas zemesgrāmatu nodaļas Liepājas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./nod. numurs/ 2008.gada 10.oktobrī nekustamajam īpašumam nostiprināta hipotēka. Starp prasītāju un P.T. 2008.gada 8.oktobrī noslēgts galvojuma līgums Nr.10.-08/57-GL2 (turpmāk Galvojuma līgums), saskaņā ar kuru P.T. uzņēmies saistību atbildēt bankai kā pats parādnieks par saistībām, kas nodibinātas ar starp prasītāju un L.T. noslēgto Kredīta līgumu, tajā skaitā ne tikai par parāda pamatsummu, bet arī par procentiem par kredīta lietošanu un rezervēšanu, komisijas maksām, nokavējuma procentiem un līgumsodu, kā arī par visiem iespējamajiem izdevumiem, kas saistīti ar noteiktā parāda atgūšanu. 2009.gada 4.augustā prasītāja parādniekiem nosūtījusi paziņojumu par uzņemto saistību izpildi un Kredīta līguma pirmstermiņa izbeigšanu. Civillikuma 1589.pants pielaiž iespēju vienpusēji atkāpties no līguma zināmos apstākļos, ja šādas tiesības ir bijušas pielīgtas - konkrētā gadījumā šādas tiesības bankai noteiktas līguma 6.1.punktā. [3.2] Prasība celta par parāda solidāru piedziņu no aizņēmējas un galvotāja. Saskaņā ar Civillikuma 1672.pantu solidāras saistības nodibina ar līgumu, testamentu vai likumu. Konkrētā gadījumā solidāra atbildība izriet no līguma, jo galvinieks uzņēmies solidāras saistības pret banku atbildēt par parāda samaksu. Saistības nav izpildījusi ne parādniece, ne arī galvinieks. Pie šādiem apstākļiem no atbildētājiem L.T. un P.T. solidāri par labu prasītājai piedzenama atbilstoši Kredīta līgumam izsniegtā un neatmaksātā aizdevuma summa Ls 7 945,36 apmērā. [3.3] Saskaņā ar Civillikuma 1946.panta pirmo daļu procenti par aizdevumiem dodami tikai tad, ja tie bijuši tieši norunāti vai ja parādnieks pielaidis nokavējumu. Līgumslēdzējas puses vienojušās par procentu likmi par kredīta lietošanu 2,50 % un EUR 6 mēnešu LIBOR likmi (kredīta līguma 1.4.punkts). Pie šādiem apstākļiem par labu prasītājai no atbildētājiem solidāri piedzenami no Kredīta līguma izrietošie procenti par aizdevuma lietošanu par laiku no 2008.gada 25.novembra līdz 2009.gada 13.augustam Ls 298,69 apmērā. [3.4] Saskaņā ar Civillikuma 1716.pantu līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību tajā gadījumā, ja viņa šo saistību neizpildītu. Par līgumsodu līgumslēdzējas puses vienojušās Kredīta līguma 6.2.punktā, nosakot, ka, ja tiek kavēts jebkurš līgumā noteiktā maksājuma samaksas termiņš, maksājams līgumsods 0,25 % apmērā no savlaicīgi nesamaksātās summas par katru maksājuma kavējuma dienu. Saskaņā ar bankas aprēķinu līgumsods par laiku no 2009.gada 25.janvāra līdz 2009.gada 13.augustam sastāda Ls 175,85 un šī summa prasītājas labā no L.T. un P.T. piedzenama solidāri. [3.5] Atbildētāji nav iesnieguši paskaidrojumus, iebildumus pret prasību un aprēķinu. Bez tam Kredīta līguma 6.4.punktā puses ietvērušas nosacījumu, ka, ja līdz dienai, kad banka saskaņā ar līguma 6.1.punktu vienpusēji atkāpjas no līguma, vai galīgā norēķina dienai aizņēmējs nav pilnībā veicis visus līgumā noteiktos maksājumus, viņš apņemas samaksāt nokavējuma procentus 0,75 % apmērā par katru maksājuma kavējuma dienu no summas, ko veido nesamaksātā kredīta, neatlīdzināto līguma 5.3.punkta noteikto izdevumu (tai skaitā apdrošināšanas prēmijas) un nesamaksāto procentu kopsumma. Atbildētāji ir patērētāji, līdz ar to noslēgto Kredīta līgumu un tajā ietvertos nosacījumus izvērtē kontekstā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normām. Šā likuma 6.panta vienpadsmitā daļa noteic, ka tiesa, izšķirot strīdu vai veicot citas no ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja un patērētāja noslēgtā līguma izrietošās procesuālās darbības, izvērtē līguma noteikumus un strīda atrisināšanai attiecībā uz patērētāju nepiemēro līgumā ietvertos netaisnīgos noteikumus. Kredīta līgumā ietvertā saistība maksājuma kavējuma gadījumā maksāt nokavējuma procentus 0,75 % dienā, kas sastāda 273,75 % gadā, atzīstama par nesamērīgu attiecībā pret patērētāju, neatbilstošu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normām un Civillikuma 1.pantā ietvertajam labas ticības principam. Pie tam jāņem vērā, ka par kredīta lietošanu aizņēmējs maksā procentus, kā arī sakarā ar maksājumu kavējumiem prasītāja lūdz piedzīt līgumsodu 0,25 % apmērā par katru maksājuma kavējuma dienu. Prasītājas norādītie nokavējuma procenti par laiku no 2009.gada 14.augusta līdz 2009.gada 14.septembrim Ls 1 906,89 atzīstami par nesamērīgiem, un to apmērs būtu samazināms līdz likumisko procentu apmēram, tas ir, 6 % gadā, kas par minēto laika periodu ir Ls 42,46. Procenti no L.T. un P.T. piedzenami solidāri. [3.6] Atbilstoši Civilprocesa likuma 195.panta noteikumiem, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda arī prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru. [3.7] Nav pamata sprieduma rezolutīvajā daļā norādīt, uz ko ir vēršama piedziņa, jo Civilprocesa likuma normas regulē tiesas nolēmumu piespiedu izpildes vispārīgos noteikumus un konkrētu izpildu darbību veikšanas kārtību un secīgumu. Piedziņas vēršana uz ieķīlāto nekustamo īpašumu arī notiek kārtībā, kādu paredz Civilprocesa likuma normas. [3.8] Pirmās instances tiesas spriedums ir nepamatots, jo Liepājas tiesa nav motivējusi, kāpēc neņem vērā galvojuma līgumā ietverto galvinieka solidāro saistību atbildēt par parāda samaksu, kā arī nepamatoti lēmusi par sprieduma izpildes kārtību. [4] Kasācijas sūdzību par spriedumu iesniegusi prasītāja AS Reverta, lūdzot atcelt Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 10.novembra spriedumu daļā par nokavējuma procentu apmēru un piedziņas vēršanu uz S.G. ieķīlāto nekustamo īpašumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Kasācijas sūdzībā norādīts tālāk minētais.
[4.1] Tiesību doktrīnā atzīts, ka Civillikuma 1.pantā ietvertais vārdu savienojums laba ticība ir ģenerālklauzula, kas pieder pie nenoteikta satura tiesību jēdzieniem, kuri normas piemērošanas procesā piepildāmi ar noteiktu saturu jeb konkretizēti (plašāk par ģenerālklauzulas jēdzienu un konkretizēšanas kārtību sk. Meļķisis E. Juridisko jēdzienu un normu abstraktums kā tiesību sistēmu vienojošs elements. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. prof. E.Meļķiša redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999, 17. un 18.lpp.). Civillikuma 1.pants palīdz novērst gadījumus, kuros civiltiesību subjekti savas tiesības izmanto vai pienākumus izpilda neattaisnojamā veidā vai neattaisnojamu mērķu sasniegšanai, rīkodamies pēc likuma vai tiesiskā darījuma burta, taču pretēji tā patiesajiem mērķiem (sk. Krons M. Civīllikuma pirmais pants (laba ticība kā tiesiskās rīcības kritērijs), Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937, nr.2, 271.lpp.). Tāpēc saskaņā ar labas ticības principu personai var tikt liegta subjektīvo tiesību īstenošana vai pat subjektīvo pienākumu izpilde, ja izrādās, ka otras puses pretējās intereses saskaņā ar likuma mērķi un konkrētās lietas apstākļiem ir atzīstamas par svarīgākām. Kā tas atzīts tiesību doktrīnā, tad labas ticības principu var izmantot tiesību nepieļaujamas izlietošanas novēršanai, līgumu papildinošai iztulkošanai, kā avotu jaunu tiesību noteikumu radīšanai. Savukārt tiesību nepieļaujamas izlietošanas gadījumus var iedalīt trīs grupās: tiesību zudums, pretrunīga rīcība un tiesību izlietošana aizsargājamu interešu neesamības vai nesamērības apstākļos. Būtiski ir noskaidrot, vai tiesa ir pareizi iztulkojusi Civillikuma 1.pantu un vai uz šo gadījumu var attiecināt tiesību nepieļaujamas izlietošanas novēršanu un tiesību izlietošanu aizsargājamu interešu neesamības vai nesamērības apstākļos. Lietā nav strīda, ka kredīta ņēmējs nav izpildījis līguma nosacījumus veikt pušu pielīgtos ikmēneša tekošos procentu maksājumus prasītājai - kredīta ņēmējs pēc 2009.gada 13.augusta (vienpusējās atkāpšanās diena, ar kuru apstājās ikmēneša procentu aprēķins) turpina lietot no kreditora saņemtos kredīta līdzekļus, kaut arī viņa civiltiesiskais pienākums bija veikt galīgo norēķinu. Kredīta līguma 6.4.punktā līgumslēdzējas puses ir pielīgušas nokavējuma procentus, kurus ir jāmaksā kredīta ņēmējam, ja tas kreditora vienpusējās atkāpšanās dienā neatmaksā izsniegtos naudas līdzekļus. Aprēķināto nokavējuma procentu pieaugums apstājās, sasniedzot kapitāla apmēru. Civillikuma 1763.pantā noteiktais procentu pieauguma apturēšanas mērķis ir novērst pārmērīgi lielus procentus saistību izpildes nokavējuma gadījumā. Ar to procenti atšķiras no procentos izteikta līgumsoda, kura lielums nav aprobežots. Sakarā ar iepriekš minēto ir secināms, ka prasītāja nokavējuma procentu aprēķinā nav saskatāma nesamērība. Līdzīgu viedokli ir izteicis arī Senāts 2011.gada 26.janvāra lēmumā lieta Nr.SPC-12/2011. Apelācijas instances tiesa, samazinot kredīta līgumā noteikto nokavējuma procentu apmēru līdz 6% gadā, ir izslēgusi Kredīta līguma 6.4.punktu. Civillikuma 1765.pants (skat. Civillikuma 1757.pantu) noteic, ka likumiskie procenti aprēķināmi gadījumā, ja procentu apmērs nav cieši noteikts darījumā. Tādējādi tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1587.pantu. Ņemot vērā minēto, tiesa nepamatoti ir uzskatījusi aprēķinātos nokavējuma procentus par nesamērīgiem un parādnieka, kurš negrasās atmaksāt kredīta līdzekļus, intereses atzinusi par svarīgākām. Jāņem vērā juridiskajā literatūrā izteiktais viedoklis, ka tiesiskā stabilitāte būtu apdraudēta, ja labas ticības princips tiktu uzskatīts par atļauju likuma normu tiesisko darījuma seku neierobežotai korekcijai abstrakta taisnīguma vārdā. [4.2] Atbilstoši Ķīlas līgumam S.G. ir tikai ķīlas devēja, kas uzņēmās pienākumu atbildēt prasītājai par L.T. kredīta saistībām ar ieķīlāto īpašumu. Tā kā S.G. nav ne parādnieks, ne galvinieks, prasītāja ir lūgusi tiesu veikt norādi spriedumā par piedziņas vēršanu uz ieķīlāto nekustamo īpašumu. Arī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija savā 2011.gada 14.janvāra lēmumā lietā Nr.3-12/4021/12 (CA-2022/10) norāda, ka galvenā parādnieka kredīta saistību neizpildes gadījumā prasītājai savu likumīgo interešu aizsardzībai ir pamatotas tiesības vērst savus prasījumus arī uz viņai par labu ieķīlāto nekustamo īpašumu. Minētais izriet arī no Civillikuma 1283.panta. Tādējādi nav apšaubāms, ka prasītāja nevar celt atsevišķu prasību tikai pret ķīlas devēju. Atbilstoši Civillikuma 1280.pantam katrā ķīlas tiesībā ir nepieciešams prasījums, par ko ķīla atbild, savukārt no Civillikuma 1281.panta izriet, ka hipotēku var nodibināt kā nodrošinājumu prasījumiem, kas var rasties no kredīta nākotnē. Līdz ar to vienīgā iespēja, kā prasītāja var īstenot savus prasījumus pret ķīlas devēju, ir lūgt tiesu vērst piedziņu uz ieķīlāto nekustamo īpašumu. Pretējā gadījumā prasītājai tiek liegta iespēja realizēt no hipotēkas izrietošās tiesības. Ieķīlātā nekustamā īpašuma atsavināšana ir iespējama tikai uz tiesas sprieduma pamata, tādējādi spriedumā ietverama norāde par piedziņas vēršanu uz minēto īpašumu. Papildus tam saskaņā ar Civilprocesa likuma 540.pantu zvērināts tiesu izpildītājs ir tiesīgs uzsākt izpildu darbības, pamatojoties uz izpildu dokumentu. Atbilstoši minētajai tiesību normai izpildu dokumenti ir izpildu raksti, kas izsniegti, pamatojoties uz tiesas spriedumiem un tiesas vai tiesneša lēmumiem civillietās. Tiesai, izdodot izpildu rakstu, jāievēro Civilprocesa likuma 543.panta noteikumi par izpildu raksta būtiskām sastāvdaļām. Izpildu raksts sastādāms atbilstoši nolēmuma rezolutīvās daļas saturam, tajā jābūt norādītām konkrētām darbībām, kas veicamas zvērinātam tiesu izpildītājam. Atbilstoši apelācijas instances tiesas spriedumam izpildu raksts neparedzēs piedziņas vēršanu uz ieķīlāto īpašumu, tāpēc zvērināts tiesu izpildītājs būs tiesīgs atteikties vērst piedziņu uz S.G. piederošo nekustamo īpašumu, tādēļ sprieduma izpilde ir neiespējama. Starp pusēm noslēgtais Ieķīlājuma līgums nav izpildu dokuments un zvērinātam tiesu izpildītājam nav saistošs. Spriedumā norādītais par piedziņu ir attiecināms tikai uz gadījumiem, kad aizņēmējs ir arī ķīlas devējs. Tādā gadījumā frāze vēršot piedziņu uz parādnieka kustamu un nekustamu mantu un naudas līdzekļiem nav nepieciešama, jo ieķīlātais nekustamais īpašums ietilpst aizņēmēja mantas sastāvā, uz kuru var vērst piedziņu. Tāpat, norādot spriedumā uz to, ka piedziņa vēršama vienīgi uz ieķīlāto nekustamo īpašumu, ierobežo prasītājas tiesības vērst piedziņu uz visu atbildētāju mantu un naudas līdzekļiem. Arī zemesgrāmatu nodaļai nebūs tiesiska pamata reģistrēt piedziņas atzīmi ieķīlātajam īpašumam. Sprieduma rezolutīvā daļa ir tiesas galīgais nolēmums, kas pēc būtības izšķir pušu strīdu. Tā ir galīgā tiesas atbilde uz iesniegto prasību un atbildētāja iebildumiem, tādēļ vienīgi sprieduma rezolutīvajā daļā noteiktais ir saistošs zemesgrāmatām (sk. Senāta 2009.gada 14.janvāra lēmumu lietā Nr.SKC- 375/2009). Minētie apstākļi norāda uz to, ka tiesa nepamatoti atsaukusies uz Civilprocesa likuma E daļā ietvertajām tiesību normām. Motīvu daļa
[5] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, Senāts uzskata, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams daļā, ar kuru noraidīta prasība par piedziņas vēršanu uz S.G. ieķīlāto nekustamo īpašumu. [6] Nav pamatoti kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti attiecībā uz apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par nokavējuma procentu piedziņu. [6.1] Valstī likumu piemērošanā tiek veidota vienota prakse, kas nozīmē, ka līdzīgi strīdi ir izspriežami līdzīgi. Izskatot analogu lietu, Senāts 2012.gada 17.decembra spriedumā lietā Nr.SKC-262/2012 ir atzinis, ka līguma noteikumi, kas paredz nokavējuma procentus 0,75% apmērā, ir pretrunā pušu tiesiskās vienlīdzības un labticīguma prasībām un atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta vienpadsmitajai daļai nav piemērojami. Minētajā spriedumā Senāts ir norādījis, ka atbilstoši tiesību doktrīnā izteiktajai atziņai procentu kā atlīdzības par sveša kapitāla lietošanas atvēlējumu vai atdošanas kavējumu galvenā funkcija ir nodrošināt tirgus ekonomikai raksturīgo ekvivalenci, kas ietver pieņēmumu, ka kapitāls parasti nes augļus. Procentiem nedrīkst piedēvēt soda raksturu un jaukt tos ar procentos izteiktu līgumsodu. Nokavējuma gadījumā procentu maksāšanas pienākums iedarbojas kā pamudinājums parāda ātrākai nokārtošanai. Civiltiesiskos strīdos pārmērīgi augsti procenti var kalpot par pamatu līguma noteikumu atzīšanai par neatbilstošiem labiem tikumiem (sk. Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 145.lpp.). [6.2] Apelācijas instances tiesa pamatoti norādījusi uz Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ietvertajām tiesību normām. Šā likuma 6.panta vienpadsmitā daļa noteic, ka tiesa, izšķirot strīdu vai veicot citas pakalpojuma sniedzēja un patērētāja noslēgtā līguma izrietošās procesuālās darbības, izvērtē līguma noteikumus un strīda atrisināšanai attiecībā uz patērētāju nepiemēro līgumā ietvertos netaisnīgos noteikumus. Senāta ieskatā, apelācijas instances tiesas spriedumā ietvertā argumentācija par tiesību izlietošanu un pienākumu pildīšanu pēc labas ticības atbilstoši Civillikuma 1.pantam pēc būtības ir saistāma ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5.panta otrās daļas 5.punktu, kas noteic, ka līguma noteikumi ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie patērētāju nostāda neizdevīgākā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām. Pastāvot apstākļiem, kādus konstatējusi tiesa, izdarāms secinājums par šīs tiesību normas attiecināmību uz izšķiramo strīdu. Savukārt atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 1.punktam līguma noteikums, kas ir pretrunā likuma 5.pantam, atzīstams par netaisnīgu. Pēc minētā kritērija, izšķirot civiltiesisku strīdu, tiesa ir tiesīga patstāvīgi izvērtēt ikvienu līguma noteikumu, lai pārliecinātos, vai tas atbilst pušu tiesiskās vienlīdzības un labticīguma prasībām. [6.3] Saskaņā ar norādītajām atziņām arī konkrētajā lietā apelācijas instances tiesa bija tiesīga vērtēt pielīgto procentu atbilstību Civillikuma 1.pantā ietvertajam labas ticības principam. Kaut arī Civillikuma 1763.panta 1.punkts nepieļauj procentu lieluma pārsvaru pār pamatparādu, Senāta ieskatā, būtisks ir arī apstāklis, cik ilgā laikā procenti pieaug līdz pamatkapitāla lielumam un vai tas neliecina par kreditora netaisnīgu rīcību pret aizņēmēju. Šajā sakarā apelācijas instances tiesa pamatoti norādījusi uz faktu, ka pēc līguma izbeigšanas saistība maksāt nokavējuma procentus 0,75 % dienā kopumā veido 273,75 % gadā. Vadoties no tā, ka (..) arī nokavējuma procentu uzdevums ir nodrošināt ienākumus, ko dod kapitāls, atrodoties normālā apritē, ekvivalenci mantiskajās attiecībās (sk. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Saistību tiesības (1401.- 2400.p.), prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans īpašums, 2000, 256.- 257.lpp.), Senāts secina, ka apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi šādu līguma noteikumu par nesamērīgu attiecībā pret patērētāju. Apelācijas instances tiesai, konstatējot pakalpojuma sniedzēja darbību pretēji Civillikuma 1.pantā noteiktajam labas ticības principam, kas, kā analizēts iepriekš, saistās ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5.panta otrās daļas 5.punkta pārkāpumu, arī, neatzīstot līguma 6.4.punktu par netaisnīgu līguma noteikumu, katrā ziņā bija tiesības samazināt piedzenamo nokavējuma procentu apmēru. [6.4] Kā sprieduma saturam neatbilstošu Senāts atzīst kasācijas sūdzības argumentu par to, ka tiesa pārkāpusi Civillikuma 1587.pantā ietverto pacta sunt servanda principu. Atbilstoši noslēgtā līguma noteikumiem un sakarā ar līgumsaistību neizpildi tiesa prasītājas labā ir piedzinusi gan pamatparādu, gan procentus par kredīta izmantošanu un līgumsodu līguma darbības laikā, gan nokavējuma procentus pēc līguma darbības beigām, ievērojot tieši minēto principu. Tiesas realizētās tiesības izvērtēt līguma 6.4.punktu pēc labticīguma kritērija nerada Civillikuma 1587.pantā noteiktā principa pārkāpumu. [6.5] Senāts savā 2011.gada 26.janvāra lēmumā (sk. lietu SPC-12/2011), uz ko ir norāde kasācijas sūdzībā, lemjot par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneša 2010.gada 9.augusta lēmuma tiesiskumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma izpildei, ir vērtējis iesniegtā protesta argumentu pamatotību par to, vai tiesnesis ir pietiekami pārliecinājies, ka šķīrējtiesas spriedums atbilst Civilprocesa likuma D daļas noteikumiem, tostarp Civilprocesa likuma 521.pantam par pierādījumu novērtēšanu šķīrējtiesas procesā. Senāts minētajā lēmumā nav vērtējis analoga līguma 6.4.punktā noteikto nokavējuma procentu samērību, kas, izskatot protestu, arī nebija Senāta kompetencē. Senāts šā līguma punkta sakarā bija norādījis, ka protesta autors nokavējuma procentus kļūdaini bija atzinis par līgumsodu, tādējādi balstot protestu uz nepieņemamiem argumentiem. Kasācijas sūdzībā ietvertā atsauce uz minēto Senāta lēmumu neietekmē pārsūdzētā sprieduma pamatotību. [6.6] Ņemot vērā minēto, Senāts atzīst, ka daļā par nokavējuma procentu piedziņu spriedums ir atzīstams par likumīgu un pamatotu. [7] Kasācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka apelācijas instances tiesa nepamatoti nav vērsusi piedziņu uz ieķīlāto nekustamo īpašumu. Atbilstoši Civillikuma 1278.pantam ķīlas tiesība ir neīpašnieka lietu tiesība, kuras uzdevums ir aizsargāt kreditoru un dot viņam iespēju pārdot parādnieka īpašumu, lai ar iegūtajiem naudas līdzekļiem segtu parādu. Atkarībā no ķīlas līgumā ietvertajiem noteikumiem ķīlas
tiesības realizācija notiek vai nu Civilprocesa likuma 49.nodaļas (Nekustamā īpašuma labprātīga pārdošana izsolē tiesas ceļā), vai arī 50.nodaļas (Saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana) kārtībā. Tomēr, ja procesuālu iemeslu dēļ tas nav iespējams, ķīlas ņēmējs savu tiesību aizsardzībai var vērties tiesā prasības kārtībā. Ņemot vērā, ka ķīlas tiesība dod iespēju atņemt īpašuma tiesību pret īpašnieka gribu, pret personu, kura ir ieķīlājusi nekustamo īpašumu, ir ceļama prasība. Ja nekustamais īpašums ir ieķīlāts par svešu saistību, kā tas ir izskatāmajā lietā, tad kreditoram ir iespējams celt saistībtiesisku jeb personisku prasību pret galveno parādnieku par parāda piedziņu, kā arī lietisku prasību pret ķīlas devēju par ķīlas tiesības realizēšanu. Minētie secinājumi ir saskanīgi arī ar tiesību doktrīnas atziņām, kurās, skaidrojot Civillikuma 1278.panta saturu, norādīts, ka ikkatrai piedziņai pēc hipotēku grāmatām ievestām ķīlas tiesībām ir lietisks raksturs un tā ir prasība par lietu tiesībām (sk. Civīllikumi ar paskaidrojumiem. Otrā grāmata. Lietu tiesības. Sastādījuši: senators F.Konradi un Rīgas apgabaltiesas loceklis A.Walter. izd. Grāmatrūpnieks, 1935, 308.lpp.; Senāta 2012.gada 18.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-167). Prasība konkrētajā lietā pamatoti satur atsevišķu prasījumu pret S.G. par piedziņas vēršanu uz viņas ieķīlāto nekustamo īpašumu. Apelācijas instances tiesa nospriedusi piedzīt no L.T. un P.T. spriedumā norādīto summu un pārējā daļā prasību noraidījusi, secinot, ka sprieduma rezolutīvajā daļā nav jānorāda uz ko ir vēršama piedziņa, jo Civilprocesa likuma E daļā ietvertās normas regulē tiesas nolēmumu piespiedu izpildes kārtību un secīgumu. Ievērojot šā sprieduma 7.punktā norādīto, Senāts, pretēji apelācijas instances tiesas viedoklim, uzskata, ka tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 192.pantam bija jātaisa spriedums par prasībā ietverto prasījumu vērst piedziņu uz S.G. ieķīlāto nekustamo īpašumu, ietverot par to norādi sprieduma rezolutīvajā daļā. Tas izriet arī no Civilprocesa likuma 539., 540. un 543.panta noteikumiem, kuros paredzēts, ka tiesu izpildītājs izpilda tiesas spriedumu atbilstoši izpildu rakstā norādītajam. Savukārt izpildu rakstā ir jānorāda sprieduma rezolutīvā daļa. Tādējādi, ja spriedums taisīts tikai pret galveno parādnieku un izpildu rakstā nav norādes par piedziņas vēršanu uz citai personai piederošu īpašumu, tiesu izpildītājam ir pamats vērst piedziņu vien uz galvenajam parādniekam piederošu mantu. Līdz ar to apelācijas instances tiesas spriedums šajā daļā nav pamatots un tāpēc atceļams. Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Augstākās tiesas Senāts n o s p r i e d a Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 10.novembra spriedumu atcelt daļā, ar kuru noraidīta prasība par piedziņas vēršanu uz S.G. ieķīlāto nekustamo īpašumu, un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Pārējā daļā spriedumu atstāt negrozītu. Atmaksāt AS Reverta drošības naudu Ls 200 (divi simti). Spriedums nav pārsūdzams. Senators (paraksts) A.Laviņš Senators (paraksts) V.Maksimovs Senatore (paraksts) A.Vītola NORAKSTS PAREIZS Senators A.Laviņš Rīgā 2013.gada 10.oktobrī