Lieta Nr

Lieta Nr.A42037443 A03744-13/5 ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA RĪGAS TIESU NAMS S P R I E D U M S LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ Rīgā 2013.gada 21.augustā Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese Inga Juhņeviča, piedaloties pieteicējam O.G. un pieteicēja pārstāvim J.F., atbildētājas Rīgas pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Rīgas bāriņtiesas pārstāvēm J.T. un J.S., trešajai personai Z.Z. un trešās personas pārstāvei zvērinātai advokātei Guntai Ginterei, trešās personas B.G. sevišķajai aizbildnei L.T., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc O.G. pieteikuma par Rīgas bāriņtiesas 2012.gada 6.-7.decembra lēmuma Nr.1-6/3056 atzīšanu par prettiesisku un atcelšanu daļā, ar kuru atteikts atņemt B.G. aprūpes tiesības Z.Z. un O.G., kā arī dots norādījums O.G. apmeklēt psihoterapeita konsultācijas ar mērķi uzlabot savas savstarpējās saskarsmes prasmes. Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas bāriņtiesas (turpmāk Bāriņtiesa) 2012.gada 6.-7.decembra lēmumu Nr.1-6/3056 (turpmāk Lēmums) nolemts atteikt atņemt B.G. aprūpes tiesības Z.Z. un O.G., kā arī dot norādījumu Z.Z. un O.G. apmeklēt psihoterapeita konsultācijas ar mērķi uzlabot savas savstarpējās saskarsmes prasmes. [2] 2013.gada 22.janvārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts O.G. (turpmāk pieteicējs) pieteikums par Lēmuma atzīšanu par prettiesisku un atcelšanu daļā, ar kuru atteikts atņemt B.G. aprūpes tiesības Z.Z. un O.G., kā arī dots norādījums O.G. apmeklēt psihoterapeita konsultācijas ar mērķi uzlabot savas savstarpējās saskarsmes prasmes. Pieteicējs pieteikumā norāda turpmāk minētos apsvērumus. [2.1] Bāriņtiesa, lai gan atsaukusies uz tiesas uzlikto pienākumu, lietu par 2010.gada faktiem par bērna mātes iespējamajiem pārkāpumiem vispār nav skatījusi. Lieta izskatīta, pamatojoties uz faktiem un informāciju, kas neattiecas uz konkrēto lietu, bet uz citu lietu. Lietas izskatīšanas gaitā patvarīgi tika skatīts jautājums par aprūpes tiesību atņemšanu pieteicējam, turklāt situācijā, kad ar pagaidu lēmumu civillietā bērns jau bija nodots atsevišķā mātes aprūpē, proti, lai pieteicējam atņemtu to, kā viņam nemaz nav. Bāriņtiesa ir izvairījusies no bērna mātes atbildības vērtēšanas, kā to prasījušas tiesas. [2.2] Bāriņtiesa ir ignorējusi pieteicēja pieteikto noraidījumu Bāriņtiesas /amats/ A.K. [2.3] Lēmumā daudziem notikumiem nav norādīti datumi un tie nav minēti hronoloģiskā secībā, tādējādi manipulējot un radot šķietamību un neskaidrību par notikumu vecumu un korolāciju. [2.4] Lēmumā nepamatoti norādīts, ka pieteicējam nepastāv faktiski šķēršļi, kas liedz iespēju aprūpēt bērnu. Lietas materiāli liecina, ka bērnam tiek liegts tēvs un viņš netiek tēvam pielaists klāt. Lēmumā nepamatoti norādīts, ka Bāriņtiesas rīcībā nav informācijas par bērna mātes veselības stāvokļa problēmu, jo civillietā C32219509, kurā Bāriņtiesa bija dalībnieks, atrodas psihologa psihiatra atzinums ar bērna mātei indicētām nopietnām veselības problēmām. [2.5] Lēmumā tendenciozi atspoguļotas bērna mātes rūpes un veselības nodrošinājums bērnam, jo ir indicētas bērna veselības problēmas un pieteicējs ir norādījis, ka bērna māte gadu izvairās no ģimenes ārstes J.A. 2011.gada decembra norīkojuma veikt pilnīgu bērna veselības stāvokļa pārbaudi. Bērna māte kopš pavasara nelaiž bērnu uz Sociālā dienesta piedāvātajām psihoterapeita S.R. nodarbībām. Ārstniecība pie kopējās aizgādības tiek veikta patvarīgi, vienpersoniski, neinformējot pieteicēju. [2.6] Lēmumā nepamatoti norādīts, ka pieteicēja norādītie apstākļi nav ņemami vērā, jo 2010.gada situāciju var nevērtēt, bet jāvērtē šodienas apstākļi. Šāda interpretācija ir bērna interesēm kaitnieciska. Lai gan Lēmuma 5.3.1.1.punktā Bāriņtiesa ir atzinusi, ka bērna māte ir veikusi visus pieteicēja norādītos pārkāpumus nav nodrošinājusi bērna tikšanos ar tēvu un vecomāti, nav saņēmusi bērna tēva sūtījumus bērnam un nav sniegusi pietiekamu informāciju par meitu, Lēmumā nav secinājumu un analīzes. 2.lappuse no 21

[2.7] Lēmumā nepamatoti norādīts, ka vecāki nav ņēmuši vērā psihologa rekomendācijas, kā arī nav skaidrs, kā tas attiecas uz pieteicēja norādītajiem pārkāpumiem. Tāpat norādes par pieteicēja uzvedību bērnudārzā, nekonkretizējot, kas darīts nepareizi, neattiecas uz mātes prettiesiskās rīcības izvērtējumu. [2.8] Lēmumā norādīts uz ģimenes konfliktiem, nenorādot un neanalizējot konflikta būtību un kādas pazīmes liecina par konflikta esamību vispār. [2.9] Lēmumā norādītajam, ka aprūpes tiesību atņemšana ir galējais līdzeklis, ja citādi nav iespējams novērst bērnu tiesību un tiesisko interešu apdraudējumu, nav pamatojuma. Taču 2010.gadā Bāriņtiesa atzinumā norādīja, ka visa aprūpe piešķirama bērna mātei, to atņemot bērna tēvam. Tas norāda, ka kādā no gadījumiem Bāriņtiesa ir bijusi nekonsekventa un/vai nekompetenta. [2.10] Apgalvojums, ka aprūpes tiesību atņemšana neatrisinās vecāku attiecības ir patvarīga un neatbilst Civillikuma 203.panta piemērošanas kritērijiem. Lēmuma 6.punktā norādītais apgalvojums, ka netika konstatēts neviens no 203.panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, ir nepamatots un neatbilstošs konstatējumam, ka māte nav pildījusi savus vecāka pienākumus informēt otru vecāku, pārstāvēt bērnu. Bāriņtiesa ir ignorējusi gan teorijā, gan tiesu praksē noteikto, ka aizgādības atņemšana, konstatējot jebkuru no Civillikuma 203.panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, ir obligāts administratīvs akts. Tāpat Bāriņtiesa ir ignorējusi visus riskus, kurus pieteicējs bija iesniedzis riska tabulas formā. Bāriņtiesa ir ignorējusi visas Augstākās tiesas Senāta un Administratīvās apgabaltiesas norādes par to, kā šāda lieta ir skatāma. Bāriņtiesa ar savu rīcību veicina turpmākus bērna mātes pārkāpumus un patvarības, kura ar savu rīcību aktīvi atsvešina bērnu no tēva un visiem tēva radiem. [2.11] Bērns, mēnešiem ilgi nesatiekot tēvu, no tēva atsvešinās. Bērna māte bērnam ir sniegusi nepatiesu un faktiskajiem apstākļiem neatbilstošu informāciju, kuras rezultātā bērns ir dezinformēts un viņā ir sētas bailes un nedrošība. Rīcība ir ilgstoša, sistemātiska, viendabīga kopš 2010.gada sākuma. Bērna māte apzinās savas rīcības rezultātus un grib, lai tie iestājas. Tādējādi ir veikta naidīgi agresīva audzināšana. Atbilstoši ANO Bērnu tiesību komitejas skaidrojumam bērna labākās intereses ir domātas bērna tiesību attīstīšanai un veicināšanai, nevis to likvidēšanai, aizstāšanai vai liegšanai. Līdz ar to bērna labāko interešu piesaukšana situācijās, kad tās kolidē ar bērna tiesībām, nav pieļaujama. Kontakti ar savu ģimeni un atsvešināšanas nepieļaujamība ir primārās Bērna tiesību konvencijā ietvertās bērna tiesības, kuras Bāriņtiesa nedrīkst liegt, atsaucoties uz likumā minētajām labākajām interesēm. [3] Administratīvajā rajona tiesā 2013.gada 21.jūnijā saņemts Bāriņtiesas rakstveida paskaidrojums. Bāriņtiesa pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem apsvērumiem, papildus norādot turpmāk minētos apsvērumus par pieteikumā izteiktajiem argumentiem. [3.1] Bāriņtiesa ņēma vērā Administratīvās apgabaltiesas spriedumā un Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumā norādīto, Bāriņtiesai ir jāvērtē 3.lappuse no 21

bērna mātes rīcība saistībā ar bērna tiesību uz pārstāvību un bērna saskarsmes tiesības ar tēvu un vecvecākiem nodrošināšanu gan apstākļos, kas bija uz Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 14.februāra sprieduma pieņemšanas brīdi, lai konstatētu, ka mātes iespējamā ļaunprātīgā vecāku tiesību izmantošana bija pietiekams pamats bērna aprūpes tiesību atņemšanai mātei, gan pašreiz pastāvošajos apstākļos, lai konstatētu, vai pašreiz bērna aprūpes tiesību atņemšana bērna mātei ir samērīga un atbilst bērna interesēm. Lai gan atceltā lēmuma pieņemšanas brīdī Z.Z. nav nodrošinājusi tikšanos O.G. un I.G. ar bērnu, nav saņēmusi tēva pasta sūtījumu adresētu meitai, nav sniegusi tēvam pietiekamu informāciju par meitu, tomēr vispārējās jurisdikcijas tiesa, izskatot civillietu un pieņemot spriedumus civillietā, ir vērtējusi O.G. sniegto informāciju, pierādījumus un līgumus par bērna mātes rīcību bērna pārstāvības un saskarsmes tiesības izmantošanas jautājumos, un pastāvošos apstākļus, un nav secinājusi, ka bērna māte rīkojās pretēji bērna interesēm un ka bērna interesēs ir būt šķirtam no mātes. Tieši pretēji tika secināts, ka mātei jārealizē bērna atsevišķa aizgādība. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012.gada 18.janvāra spriedums ir stājies likumīgās spēkā 2012.gada 14.novembrī. Bāriņtiesa, izvērtējot uz Lēmuma pieņemšanas brīdi pastāvošos apstākļus, konstatēja, ka saskarsmes tiesību izmantošanas kārtība tēvam ar bērnu tika noteikta ar vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumiem, saskaņā ar kuriem viens no priekšnosacījumiem bērna un tēva saskarsmes nodrošināšanai ir bērna viedoklis. Ņemot vērā, ka B.G. izjūt emocionālu spriedzi, nedrošību, bailes jautājumos par tikšanos ar tēvu un viņa radiniekiem, Bāriņtiesa secināja, ka Z.Z., nenodrošinot tēvam un viņa radiniekiem tikšanos ar bērnu, ievēro Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012.gada 18.janvāra spriedumā norādīto. Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka Z.Z. ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, īpaši ņemot vērā to, ka bērna māte nodrošina bērnam psihologa konsultācijas un smilšu terapiju, lai situāciju uzlabotu. Ņemot vērā, ka Bāriņtiesā ir vairākas administratīvās lietas, kas izriet no nepilngadīgās B.G. aizgādības tiesībām, kā arī to, ka vairākas tiesas iesaistījušās no bērna aizgādības izrietošo jautājumu risināšanā, tostarp ir spēkā stājušies vairāki tiesas spriedumi, kuros konstatētie fakti atzīstami par pierādītiem, Bāriņtiesa Lēmuma pieņemšanā apkopoja minēto informāciju, lai skatītu un vērtētu situāciju kopumā. [3.2] Pieņemot Lēmumu, Bāriņtiesa konstatēja, ka pieteicējam ir liegta iespēja iesaistīties bērna aizgādības jautājumu risināšanā un faktiski viņam nav iespēju izmantot savas vecāku tiesības, ņemot vērā, ka Z.Z. noteikta meitas atsevišķa aizgādība. Lai gan pieteicēja rīcība, īstenojot vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumos noteikto saskarsmes kārtību ar bērnu, liecina par viņa nepietiekamu izpratni par bērna psihoemocionālajām vajadzībām, tomēr to nevar uzskatīt par ļaunprātīgu vecāku tiesību izmantošanu, jo pieteicēja mērķis, cenšoties īstenot noteikto saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, nav vērsts pret bērnu un viņa interesēm. Bāriņtiesa cita starpā izvērtēja, vai pieteicējam nepastāv faktiski šķēršļi bērna aprūpes nodrošināšanai. Par faktiskiem šķēršļiem var uzskatīt brīvības atņemšanas soda izciešanu, vecāku veselības stāvokli. Par faktisku šķērsli nav uzskatāms tas, ka bērns atrodas mātes atsevišķā aizgādībā un māte faktiski nodrošina bērna aprūpi. 4.lappuse no 21

Pieteicējs pieteikumā min, ka Bāriņtiesa nav ņēmusi vērā, ka uz Lēmuma pieņemšanas brīdi bērns atradās mātes atsevišķā aprūpē, tādējādi Bāriņtiesa skatījusi lietu, lai atņemtu pieteicējam to, kā nemaz nav. Bāriņtiesas ieskatā pieteicējs neizprot aprūpes tiesību atņemšanas būtību. Lai gan ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 18.janvāra spriedumu B.G. atrodas Z.Z. atsevišķā aizgādībā un pieteicējs faktiski nevar nodrošināt bērna aprūpi, tas nenozīmē, ka pieteicējam būtu atņemtas bērna aprūpes tiesības/pārtrauktas vai atņemtas meitas aizgādības tiesības. saskaņā ar Civillikuma 178. 1 panta trešo daļu, ja vecākam, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, nav iespējams, aizgādību īstenot, to īsteno otrs vecāks, ja viena viņam nav atņemtas vai pārtrauktas aizgādības tiesības. Uz Lēmuma pieņemšanas brīdi pieteicējam nebija atņemtas aprūpes tiesības, savukārt viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšana nenozīmē, ka otra vecāka aizgādības tiesības izbeidzas. [3.3] Tiesu praksē, tostarp Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 6.marta spriedumā lietā Nr.420499311, ir atzīts, ka vecāku savstarpējās nesaskaņas un strīdi nav risināmi tādā veidā, ka vienam no vecākiem tiek atņemtas aprūpes tiesības. Bērna aprūpes tiesību atņemšana konkrētajā gadījumā neatrisinās starp vecākiem konfliktējošās attiecības, tādējādi nesekmēs B.G. psihoemocionālā stāvokļa uzlabošanu, kā arī ārpusģimenes aprūpe šajā gadījumā nav atbilstoša bērna interesēm. Par Z.Z. un pieteicēja konfliktējošām attiecībām vairāku gadu garumā liecina vairāku tiesu, iestāžu un speciālistu iesaistīšanās ģimenes konflikta risināšanā. Bāriņtiesas sēdē abi vecāki pauda gatavību risināt savstarpējās attiecības ar psihoterapeita palīdzību, kā arī izmantot mediācijas pakalpojumu Bāriņtiesā, lai risinātu un novērstu bērna atrašanos psihoemocionāli traumējošos apstākļos. Bāriņtiesa, konstatējot B.G. vecāku attiecību raksturu, izvērtēja tās kopsakarā ar citiem lietas materiāliem un pieņēma lēmumu dot norādījumu vecākiem apmeklēt psihoterapeita konsultācijas tikai un vienīgi bērna interesēs. Pieteicēja pieteikumā paustā neizpratne par Bāriņtiesas norādi uz viņa un Z.Z. savstarpējām attiecībām atkārtoti liecina, ka pieteicējs nav izpratis to ietekmi uz bērna psihoemocionālo stāvokli un ka pieteicējam nepieciešams apmeklēt psihoterapeita konsultācijas ar mērķi uzlabot savstarpējās saskarsmes prasmes ar bērna māti, lai novērstu bērna atrašanos emocionāli traumējošos apstākļos. [3.4] Bāriņtiesā 2012.gada 7.decembrī tika saņemts pieteicēja 2012.gada 6.decembra pieteikums, kurā viņš izsaka noraidījumu Bāriņtiesas sastāva loceklim. Bāriņtiesas 2012.gada 6.decembra sēdē pieteicējs tika iepazīstināts ar Bāriņtiesas sēdes sastāvu un pieteicējam tika uzdots jautājums par noraidījumu sastāvam. Pieteicējs noraidījumu nepieteica. Līdz ar to lieta tika izskatīta attiecīgajā sastāvā. Noraidījuma pieteikšana pirms lēmuma pasludināšanas nav pieļaujama, [3.5] Nav pamatots pieteicēja norādītais, ka Bāriņtiesa rīkojusies prettiesiski un ļaunprātīgi, nenorādot Lēmumā konkrētu tā pārsūdzības termiņu un datumu. Bāriņtiesa 2012.gada 6.decembra sēdē atbilstoši Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr.1037 Bāriņtiesas darbības noteikumi 66.punktā noteiktajam izsludināja pārtraukumu līdz nākamajai dienai, kad saskaņā ar minēto noteikumu 69.punktu pasludināja lēmumu. Saskaņā 5.lappuse no 21

ar minēto noteikumu 70.punktu bāriņtiesa lēmumu var noformēt rakstiski desmit darba dienu laikā no tā pieņemšanas. Līdz ar to Bāriņtiesai nebija pienākums Lēmuma pasludināšanas dienā nolasīt tā pilno tekstu. Bāriņtiesa, pasludinot Lēmumu, paskaidroja pieteicējam tā spēkā stāšanās un pārsūdzēšanas kārtību. Turklāt pieteicējs nav pieteikumā norādījis, kādā veidā Bāriņtiesas procesuālās darbības ietekmēja Lēmuma saturu un pieteicēja tiesības pārsūdzēt Lēmumu. [3.6] Bāriņtiesai nav saistoša pieteicēja veiktā risku novērtēšana, kuru var uzskatīt par pieteicēja viedokli lietā. Ņemot vērā starp pieteicēju un bērna māti pastāvošo savstarpējo attiecību raksturu, pieteicēja veiktajam riska novērtējumam ir izteikti subjektīvs raksturs un tas nav viennozīmīgi vērtējams. [3.7] Ņemot vērā, ka ir stājies spēkā Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 18.janvāra spriedums, kurā noteikts, ka tēva saskarsme ar bērnu īstenojama, ņemot vērā bērna viedokli, nav pieļaujama minētā sprieduma apstrīdēšana un nav analizējams vai interpretējams jautājums par bērna kontaktiem ar ģimeni kopsakarā ar bērna interesēm, jo Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija to jau ir izvērtējusi spriedumā. [4] Administratīvajā rajona tiesā 2013.gada 29.jūlijā saņemts trešās personas B.G. sevišķās aizbildnes L.T. (turpmāk sevišķā aizbildne) rakstveida paskaidrojums, kurā norādīts, ka Bāriņtiesa, pieņemot Lēmumu, ir rīkojusies atbilstoši bērna interesēm. Sevišķā aizbildne paskaidrojumos norāda turpmāk minēto. [4.1] Bāriņtiesa lietas izskatīšanas gaitā nav konstatējusi nevienu no apstākļiem, kas būtu par pamatu aprūpes tiesību atņemšanai Z.Z. un O.G., taču vecāku savstarpējo attiecību dēļ, bērns atrodas psiholoģiski traumējošā situācijā. [4.2] Civillietas tiesas spriedumā dotais norādījums O.G. un B.G. saskarsmes kārtības izmantošanai, paredz, ka bērna un tēva saskarsme realizējama ņemot vērā bērna viedokli. Savukārt no lietas materiālos esošajiem speciālistu atzinumiem, izriet, ka vairāku gadu garumā, risinoties vecāku domstarpībām un apstāklim, ka faktiski kopš dzimšanas bērns atrodas mātes ikdienas aizgādībā, izveidojusies situācija, ka bērns pauž izteikti noraidošu attieksmi pret saskarsmi ar tēvu un emocionāli nav gatavs veidot tuvas attiecības ar tēvu. Lietā nav informācijas, ka šāda attieksme būtu saistāma ar kādām konkrētām Z.Z. darbībām vai ka bērna viedoklis tiktu ietekmēts no mātes puses, kas varētu liecināt par ļaunprātīgu Z.Z. savas vecāku varas izmantošanu. Līdz ar to lietā ir pamatoti iegūta objektīva informācija, ka saskarsmes tiesību īstenošana tiesas noteiktajā kārtībā ir neiespējama bērna emocionālā stāvokļa dēļ, bet nav saistāma ar Z.Z. tiešu vai ļaunprātīgu rīcību, kas turklāt būtu par pamatu aprūpes tiesību atņemšanai. Z.Z. iespēju robežās cenšas nodrošināt meitas saskarsmi ar tēvu, taču prioritāri ņem vērā bērna emocionālās reakcijas un pausto attieksmi. [4.3] Atbilstoši normatīvajiem aktiem, bērna saskarsme ar vecākiem ir viņa tiesības, nevis pienākums. Bērna piespiešana īstenot saskarsmi ar vecāku pretēji bērna gribai, vērtējama kā emocionālā vardarbība pret bērnu, pakļaujot bērnu psihotraumējošai situācijai un tādējādi nav atbilstoša bērna interesēm. 6.lappuse no 21

Papildus apstāklis, kas jautājumu par bērna un tēva saskarsmes īstenošanu padara komplicētu, ir bērna vecāku savstarpējās, ilgstoši nesakārtotās attiecības un negatīvā attieksme vienam pret otru, kas liedz konstruktīvi komunicēt, t.sk., par jautājumiem, kas izriet no bērna aprūpes un aizgādības. Līdzšinējā periodā Bāriņtiesas pakalpojumi psihologa un ģimenes psihoterapeita konsultācijas, kā arī meditācija, ko izmantojuši vecāki, nav bijuši rezultatīvi. No speciālistu atzinumiem secināms, ka savstarpējo attiecību uzlabošanās, t.sk., attieksmes maiņa, ir priekšnoteikums un iespējamais resurss, kas pozitīvi varētu sekmēt un veicināt bērna un tēva saskarsmes īstenošanas jautājumu. Turklāt Bāriņtiesas sēdē abi vecāki ir pauduši gatavību risināt savstarpējās saskarsmes problēmas pie ģimenes psihoterapeita. Līdz ar to Bāriņtiesas lēmums, ar kuru dots norādījums apmeklēt psihoterapeita konsultācijas, atzīstams par bērna interesēm atbilstošu. [5] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja uz pieteikumā norādītajiem apsvērumiem. Tiesas sēdē pieteicējs iesniedza rakstveida paskaidrojumus par atbildētāja paskaidrojumiem un bērna sevišķās aizbildnes paskaidrojumiem. Papildus pieteicējs un pieteicēja pārstāvis paskaidroja, ka Bāriņtiesa, pieņemot Lēmumu, nav ievērojusi tiesas spriedumā noteikto termiņu, kā arī ir nepamatoti uzsākusi jaunu lietu, paplašinot izskatāmo jautājumu loku. Lēmumu daļā par atteikumu atņemt pieteicējam bērna aprūpes tiesības pieteicējs ir pārsūdzējis, jo pieteicējam šo aprūpes tiesību nav, kā arī Bāriņtiesa nepamatoti Z.Z. iesnieguma lietu ir pievienojusi pieteicēja iesnieguma lietai. Bāriņtiesa nav ņēmusi vērā, ka Senāts ir norādījis, ka bērna māte ir izdarījusi Civillikuma 181.un 182.panta pārkāpumus un nav konstatēti attaisnojoši apstākļi. Bāriņtiesai, vērtējot aprūpes tiesību atņemšanu Z.Z., bija jāvērtē tikai tā laika notikumi, par kuriem pieteicējs sūdzējās, un, ja ir konstatēti pārkāpumi, tad jāatņem aprūpes tiesības, neskatoties uz situāciju, kas pastāvēja Lēmuma pieņemšanas brīdī. Pieteicēja prasījums tiesai ir par Lēmuma atcelšanu, bet jautājumu par aprūpes tiesību atņemšanu var risināt vēlāk. Bāriņtiesa, dodot norādījumu apmeklēt psihoterapeita konsultācijas, nav noteikusi mērķi, kas sasniedzams šajās konsultācijās. Lai gan Bāriņtiesas sēdē pieteicējs piekrita psihoterapeitu konsultāciju apmeklēšanai, Bāriņtiesa nepamatoti to ietvēra Lēmumā, jo pieteicējs to nelūdza. Bāriņtiesa nepamatoti apgalvo, ka pieteicējam ar bērna māti ir konflikts, jo konflikta nav, bet ir domstarpības par bērna audzināšanu - nenotiek komunikācija, nav iespējams iegūt informāciju par bērnu. Situāciju var atrisināt piemērotāks Bāriņtiesas lēmums - sankcijas, kas ir aprūpes tiesību atņemšana bērna mātei. Bērna interesēs ir pilna ģimene. Ja viens no vecākiem nesaprot šo principu, tad viņš neizprot bērna tiesības, un bērna interesēs ir dzīvot pie otra vecāka. Psihoterapeita konsultācijas nav piemērots instruments. 2012.gada rudenī pieteicējs un Z.Z. uzsāka apmeklēt psihoterapeita S.R. konsultācijas, bet Z.Z. pārtrauca tās apmeklēt un gala atzinums netika sastādīts. Pēc bērna aprūpes tiesību atņemšanas mātei bērnam ir jādzīvo pie pieteicēja. Patlaban pieteicējam nav kontakts ar bērnu, jo pieteicējam ilgu laiku nav bijusi iespēja tikties ar bērnu. Dzīvošana pie pieteicēja īstermiņa periodā var radīt traumu bērnam, bet ilgtermiņā nē. 7.lappuse no 21

Bāriņtiesas veiktajā riska novērtējumā nav aizpildītas visas sadaļas un tam ir būtiska nozīme. Bāriņtiesa nav sniegusi pretargumentus katram pieteicēja norādītajam riska faktoram. Bērna mātei ir bijusi atkarība no nikotīna. Bāriņtiesa nav pievienojusi lietai dokumentus par Z.Z. veselības stāvokli, ka viņai 2010.gadā veiktajā ekspertīzē tika konstatēti būtiski psihiski traucējumi. Vispārējās jurisdikcijas tiesa ir noteikusi pieteicēja saskarsmes tiesības ar bērnu. Pieteicējs nav vērsies tiesā ar prasību par vispārējās jurisdikcijas tiesas sprieduma izpildi, bet otra puse trīs reizes tika sodīta. [6] Tiesas sēdē Bāriņtiesas pārstāves pieteikumā ietverto prasījumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos norādītajiem apsvērumiem. papildus paskaidroja, ka Bāriņtiesai bija jāvērtē Z.Z. iesniegums par aprūpes tiesību atņemšanu pieteicējam, jo atsevišķas aizgādības tiesības nav tas pats, kas atņemtas aizgādības tiesības. Bāriņtiesai bija jāvērtē arī vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedums kopsakarā ar to, kas ir bērna interesēs. Uz to brīdi, kad ģimenes bija nonākusi Bāriņtiesas redzes lokā, nebija pamata un samērīgi mātei atņemt aprūpes tiesības. Bāriņtiesas funkcijās neietilpst sodīt bērnu, bet gan aizstāvēt bērna intereses. Apstākļos, kad pieteicējam nav bijis ilgstošs kontakts ar bērnu un saskarsme ir emocionāli traumējoša bērnam, bērna interesēs nav nonākt pie tēva un būt šķirtam no mātes. Pieteicējs izsaka bažas par vispārējās jurisdikcijas tiesas sprieduma izpildes par pieteicēja saskarsmes tiesībām ar bērnu efektivitāti. Tas ir jautājums par šī sprieduma izpildi. Normatīvie akti šobrīd neparedz, ka Bāriņtiesa var vērtēt jautājumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu gadījumā, ja viens no vecākiem nenodrošina sprieduma atbilstošu izpildi. Pieteicējam un bērna mātei nav atņemtas aprūpes tiesības, abām pusēm ir jāuzlabo savstarpējās attiecības un jārisina domstarpības savā starpā. [7] Tiesas sēdē bērna B.G. sevišķā aizbildne paskaidroja, ka uzskata pieteikumu par nepamatotu, pamatojoties uz rakstveida paskaidrojumos norādītajiem apsvērumiem. Bāriņtiesa ir darījusi visu iespējamo, lai veicinātu to, ka bērna tiesības uz saskarsmi tiek īstenotas. Tiekoties ar bērnu, sevišķā aizbildne redzēja, kā bērns kontaktējas ar māti, ka māte redz un saprot bērna emocionālās vajadzības. Bērnam ar māti ir labs kontakts, stabila un droša emocionālā piesaiste. Sevišķajai aizbildnei nav pamats domāt, ka bērna māte veicina bērna atsvešināšanu no tēva un nesaskata ļaunprātīgu rīcību. [8] Tiesas sēdē trešās persona Z.Z. un viņas pārstāve paskaidroja, ka uzskata pieteikumu par nepamatotu, bet Lēmumu par pamatotu. Z.Z. ir bijusi vienīgā un galvenā bērna piesaistes persona, kas rada bērnam drošības sajūtu. Starp māti un bērnu ir emocionāls kontakts. No tēva bērnam ir bail un to ir konstatējuši speciālisti, kas pārzina bērna psiholoģiju. Bērna tēvs cenšas visu atbildību par bērna atsvešināšanu no tēva uzlikt mātei, bet liela vaina ir jāuzņemas pieteicējam, ņemot vērā lietā redzamos apstākļus, kādā veidā ir mēģināts īstenot saskarsmes tiesības ar bērnu - ierodoties bērnudārzā ar svešām personām, filmējot bērnu. Bez psihoterapeita palīdzības kontakts netiek veidots un neuzlabojas 8.lappuse no 21

saskarsme. 2010.gadā pieteicējs nemitīgi rakstīja vēstules, Z.Z. regulāri centās atbildēt uz jautājumiem saistībā ar informāciju par bērnu, bet pieteicējs klāstīja savu negatīvo viedokli par Z.Z. un viņai nebija vēlme to lasīt, tāpēc vēlāk saraksti pārtrauca. Tā ir nepatiesa informācija, ka Z.Z. nesniedza informāciju par bērnu. Pieteicējs sūtīja e-pastus ar punktiem, uz kuriem vēlas atbildes, bet tie bija tik daudz, ka fiziski nav iespējams šādu informāciju sniegt. Z.Z. ar tiesu izpildītāja sodiem nav sodīta pamatoti. Konkrētajā lietā tika izmantota psihologa atzinums, kuru psihologs vēlāk atsauca. Z.Z. ir centusies runāt ar pieteicēju. Pieteicējs nav izpratis situāciju, ka bērnam ir bail no tēva. Uz bērnudārzu bērns trešdienās neiet, jo bērnam ir bailes no tēva. Tas, ka sākumā bērns tikās ar tēvu, bija Z.Z. ieguldījums nemitīga runāšana ar bērnu, iedrošināšana tikties ar tēvu un psihologu, bet vēlāk bērns nevēlējās doties uz konsultācijām. Z.Z. apšauba psiholoģes I.J. novērtējumu, jo viņa nebija objektīva. Civillietā apgabaltiesas sēdē I.J. tika nopratināta kā lieciniece. Viņa nespēja neko paskaidrot un atbildēt uz jautājumiem. Z.Z. psihologa konsultācijas nepārtrauca. Psihologa sesijas pie psihologa S.R. bija paredzētas Z.Z. un pieteicējam. Pieteicējs vienā no tikšanās reizēm pateica, ka Z.Z. nav jāpiedalās. Tāpat pieteicējs mēģināja pārliecināt psihologu par to, kā jāvada tikšanās, ka ir jāved bērns un jāatstāj tur. Bērns šajās tikšanās reizēs bija stresā. Psihologs teica, ka bērnam nav vēlama šāda saspringta vide. Z.Z. piekrita apmeklēt šīs konsultācijas kopā ar pieteicēju, bet pieteicējs atteicās, jo viņu apmierināja tikai tikšanās, kurās piedalās viņš un bērns. Motīvu daļa [9] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir noraidāms. [10] Tiesa konstatē, ka ar Lēmumu nolemts atteikt atņemt Z.Z. bērna B.G. aprūpes tiesības (kopš 2013.gada 1.janvāra un atbilstoši šobrīd spēkā esošajam regulējumam pārtrauktas aizgādības tiesības, taču spriedumā tiek lietots jēdziens aprūpes tiesības, atbilstoši tiesību normām, kas bija spēkā Lēmuma pieņemšanas brīdī). Lieta šajā daļā Bāriņtiesā izskatīta sakarā ar Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk Senāts) 2012.gada 5.novembra spriedumu Nr.SKA-489/2012 un Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 14.februāra spriedumu lietā Nr.A420734110, ar kuru nolemts apmierināt O.G. pieteikumu un uzdots Bāriņtiesai viena mēneša laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās sakarā ar pieteicēja iesniegumu izdot administratīvo aktu par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vai par atteikumu atņemt aprūpes tiesības Z.Z., ņemot vērā spriedumā konstatētos faktus un to juridisko vērtējumu. Ar Lēmumu vienlaikus nolemts arī atteikt atņemt B.G. aprūpes tiesības pieteicējam. Pieteicējs iebilst, ka Bāriņtiesa ir lēmusi šādu jautājumu, jo tas neizriet no iepriekšminētās lietas. Tiesa konstatē, ka lieta daļā par bērna B.G. aprūpes tiesību atņemšanu pieteicējam Bāriņtiesā ir izskatīta sakarā ar Bāriņtiesā saņemto Z.Z. 2012.gada 22.novembra iesniegumu, 9.lappuse no 21

kurā cita starpā izteikts lūgums atņemt pieteicējam bērna aprūpes tiesības. Ņemot vērā, ka Bāriņtiesa bija saņēmusi iesniegumu no Z.Z., Bāriņtiesai saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 17.panta 2.punktu un 22.panta pirmo daļu bija pienākums izvērtēt, vai konkrētajā situācijā ir nepieciešams pieteicējam atņemt aprūpes tiesības, un pieņemt lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu vai par atteikumu atņemt aprūpes tiesības. Tiesa atzīst, ka atbilstoši labas pārvaldības principam, lai sekmētu lietas ātrāku un pareizāku izskatīšanu, iestāde var apvienot vairāku lietu (iesniegumu) izskatīšanu, ja lietās piedalās vieni un tie paši dalībnieki un ir jāvērtē vieni un tie paši vai cieši saistīti apstākļi. Arī no Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr.1037 Bāriņtiesas darbības noteikumi 31.punkta izriet, ka bāriņtiesa var apvienot lietas. Konkrētajā gadījumā tiesa saskata racionālu pamatu abu iesniegumu izskatīšanai vienlaicīgi, jo tiek vērtētas bērna B.G. aprūpes tiesības un abas lietas ir saistītas ar abu vecāku rīcību aprūpes un saskarsmes nodrošināšanā. Tāpat tiesa nekonstatē, ka lietu apvienošana būtu radījusi būtisku pieteicēja tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Līdz ar to tiesa atzīst, ka Bāriņtiesas rīcība, vienlaikus izvērtējot, vai ir nepieciešams Z.Z. un pieteicējam atņemt bērna aprūpes tiesības, un pieņemot vienu Lēmumu, kurā izlemti abi šie jautājumi, ir tiesiska un pamatota, un nav pamats Lēmuma atcelšanai. [11] Pieteicējs ir pārsūdzējis Lēmumu daļā par atteikumu atņemt bērna B.G. aprūpes tiesības pieteicējam tāpēc, ka Bāriņtiesai nebija pamats šādu jautājumu skatīt, jo ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 18.janvāra spriedumu B.G. atrodas Z.Z. atsevišķā aizgādībā un pieteicējs faktiski nevar nodrošināt bērna aprūpi. Aprūpes tiesības ir viens no aizgādības tiesību elementiem. Tiesu praksē ir atzīts, ka uz vecāku savstarpējas vienošanās pamata vai uz tiesas sprieduma pamata var tikt nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība. Tas nozīmē, ka par bērna dzīvē būtiskiem jautājumiem ir tiesības lemt vienam vecākam, nejautājot otra vecāka viedokli, piemēram, par izglītību, veselības jautājumiem, dzīvesvietas maiņu u. tml. Viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšana nenozīmē, ka otra vecāka aizgādības tiesības izbeidzas (skat. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta tiesu prakses apkopojumu Par tiesu praksi strīdu izskatīšanā par aizgādības (kopīgas, atsevišķas, ikdienas) un saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem bērniem., http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/civiltiesibas/; Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012.gada 14.novembra sprieduma lietā Nr.SKC-1626/2012 13.punkts). Atbilstoši Civillikuma 203.pantam un Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmajai daļai bāriņtiesa lemj par aprūpes tiesību izbeigšanu, ja pastāv faktiski šķēršļi tās īstenot vai vecāks nepamatoti nenodrošina bērna aprūpi, nevis aprūpes tiesības izbeidzas paša no sevis. Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka ar atsevišķas aizgādības nodibināšanu Z.Z. pār bērnu B.G. pieteicējam nav pilnībā izbeigušās bērna aprūpes tiesības. Pieteicējam tāpat ir pienākums, piemēram, uzturēt bērnu, pat ja pieteicējam nav faktisku iespēju satikt bērnu. Līdz ar to Bāriņtiesa pamatoti ir skatījusi Z.Z. iesniegumu un ir vērtējusi, vai konkrētajā situācijā ir pamats pieteicējam atņemt bērna aprūpes tiesības. Savukārt par Lēmumā norādītajiem 10.lappuse no 21

apsvērumiem, kāpēc nav pamats pieteicējam atņemt bērna aprūpes tiesības, lietā nav strīda. Tāpat no pieteicēja paskaidrojumiem izriet, ka pieteicēja mērķis, vēršoties tiesā, nav panākt, ka viņam tiktu atņemtas bērna aprūpes tiesības, kādu citu Lēmumā neminētu apstākļu dēļ. Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka Lēmums daļā, ar kuru atteikts atņemt B.G. aprūpes tiesības pieteicējam, ir tiesisks un pamatots, un tā atcelšanai nav pamata. [12] Bāriņtiesa ar Lēmumu ir nolēmusi atteikt atņemt bērna B.G. aprūpes tiesības bērna mātei Z.Z. Pieteicējs lūdz tiesu atcelt Lēmumu šajā daļā, jo uzskata, ka ir pamats bērna aprūpes tiesību atņemšanai bērna mātei. Lietā ir strīds, vai Bāriņtiesa pamatoti atteica atņemt bērna aprūpes tiesības bērna mātei, nekonstatējot bērna mātes rīcībā Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā un Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 3.punktā minēto bērna aprūpes tiesību atņemšanas pamatu vecāks ļaunprātīgi izmanto savas vecāka tiesības. Pieteicējs uzskata, ka Bāriņtiesa nav ievērojusi Senāta 2011.gada 10.oktobra spriedumā Nr.SKA-523/2011 un Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 14.februāra spriedumā lietā Nr.420734110 konstatētos faktus un to juridisko vērtējumu. Proti, Bāriņtiesa nav ņēmusi vērā, ka Senāts ir norādījis, ka bērna māte ir izdarījusi Civillikuma 181.un 182.panta pārkāpumus un nav konstatēti attaisnojoši apstākļi. Tāpat Bāriņtiesa nav izvērtējusi, vai mātes rīcība ir atzīstama par vecāku tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, vai tas ir izdarīts aiz nezināšanas, savas vecāka lomas neizprašanas vai maldīguma. Turklāt pieteicējs uzskata, ka atbilstoši Senāta noteiktajam Bāriņtiesai bija jāvērtē tikai pieteicēja 2010.gada 20.aprīļa iesniegumā norādītie notikumi, par kuriem pieteicējs sūdzējās. Konstatējot pārkāpumus bērna mātes rīcībā, viņai ir jāatņem aprūpes tiesības, neskatoties uz situāciju, kas pastāvēja Lēmuma pieņemšanas brīdī. [13] Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 3.pantu visās darbībās, kas saistītas ar bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai privātas sociālās nodrošināšanas institūcijas, tiesas (..), primārajam apsvērumam ir jābūt bērna vislabākajām interesēm. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmajā un otrajā daļā noteikts, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un tiesiskās intereses. Gan no ANO Konvencijas par bērna tiesībām, gan no Civillikuma izriet Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26.panta pirmajā daļā nostiprinātais secinājums, ka ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27.panta pirmajā daļā noteikti gadījumu, kādos bērnu var šķirt no ģimenes. Šā panta otrajā daļā noteikts, ka šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzētajos gadījumos bērns šķirams no ģimenes, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot ģimenē (..). 11.lappuse no 21

Civillikuma 203.panta pirmā daļa un Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmā daļa noteic gadījumus, kādos bērna aprūpes tiesības vecākam var tikt atņemtas. Saskaņā ar Civillikuma 203.panta trešo daļu, kā arī Bāriņtiesu likuma 22.panta otro daļu atņemtās aprūpes tiesības vecākam atjauno, kad bāriņtiesa atzīst, ka vairs nepastāv šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi. Tiesa atzīst, ka no minētajām tiesību normām izriet, ka aprūpes tiesības vecākam atņemamas tikai īpašos, ļoti nopietnos gadījumos, pastāvot objektīvam iemeslam. Tas ir galējais līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus, viņam paliekot vecāku aprūpē. Bērna šķiršana no ģimenes pieļaujama vienīgi tad, ja šāds risinājums ir atzīstams par piemērotu konkrētai faktiskajai situācijai, turklāt problemātisko situāciju nav iespējams noregulēt ar citiem, saudzīgākiem līdzekļiem, kas mazāk ierobežo bērna tiesības. Tādējādi iestādes galvenais pienākums ir noskaidrot, konkrēti kāda rīcība katrā izskatāmajā gadījumā lēmuma pieņemšanas brīdī ir atzīstama par vislabāko un visatbilstošāko bērna interesēm. Ja arī tiek konstatēts, ka iepriekš bērna aprūpes tiesību atņemšanas iemesli ir pastāvējuši, bāriņtiesai ir jānoskaidro un jāņem vērā lēmuma pieņemšanas brīdī pastāvošā situācija, proti, vai attiecīgie bērna attīstībai nelabvēlīgie apstākļi vēl pastāv. Nav pamats šķirt bērnu no vecāka, ja faktiskie apstākļi ir mainījušies un vairs nepārstāv likumā noteiktie bērna attīstībai nelabvēlīgie apstākļi, kas ir pamats aprūpes tiesību atņemšanai. Tiesa vēlas uzsvērt, ka bāriņtiesa savā darbībā aizstāv bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības (Bāriņtiesu likuma 17. panta 1. punkts). Aprūpes tiesību atņemšanas mērķis nav sodīt vecāku, bet nodrošināt bērna tiesības un tiesiskās intereses. [14] Izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar procesa dalībnieku sniegtajiem paskaidrojumiem, tiesa secina, ka Lēmuma pieņemšanas brīdī nebija konstatējams pamats bērna B.G. aprūpes tiesību atņemšanai bērna mātei Z.Z. [14.1] Bāriņtiesa Lēmuma 5.3.1.1.punktā ir atzinusi, ka uz Bāriņtiesas 2010.gada 23.jūlija lēmuma Nr.1-6/1619 pieņemšanas brīdi bērna māte nav nodrošinājusi tikšanos pieteicējam un I.G. ar bērnu, nav saņēmusi pieteicēja pasta sūtījumu adresētu meitai, nav sniegusi pietiekamu informāciju par meitu. Tādējādi Bāriņtiesa ir atzinusi, ka uz minētā lēmuma pieņemšanas brīdi bērna māte nav atbilstoši izmantojusi savas vecāka tiesības. Lēmuma 5.3.1.2.punktā Bāriņtiesa ir norādījusi, ka Bāriņtiesa, pieņemot 2012.gada 27.janvāra lēmumu Nr.1-6/216, un vispārējās jurisdikcijas tiesa, izskatot civillietu un pieņemot pagaidu lēmumus un spriedumus civillietā Nr.32219509, ir vērtējusi pieteicēja sniegto informāciju, pierādījumus, viedokli, argumentus, secinājumus, paskaidrojumus un lūgumus par bērna mātes rīcību bērna pārstāvības un saskarsmes tiesību izmantošanas jautājumos, un nav secinājusi, ka bērna māte rīkojas pretēji bērna interesēm un ka bērna interesēs nav būt šķirtam no mātes. Lēmuma 5.3.2.punktā Bāriņtiesa, vērtējot Lēmuma 5.3.1.punktā norādīto, ir secinājusi, ka vecāku savstarpējo attiecību dēļ, sākotnēji māte nav atbilstoši nodrošinājusi bērnam tiesības uz pārstāvību un saskarsmes tiesības ar tēvu un vecvecākiem. Brīdi, kad ģimene ir nonākusi Bāriņtiesas redzeslokā B.G. bija 2 gadi un bērnam bija ļoti cieša piesaiste 12.lappuse no 21

mātei, jo viņa kopš bērna dzimšanas nodrošināja meitai aprūpi, starp vecākiem notika tiesvedība par saskarsmes un aizgādības jautājumiem, kā arī policijā bija ierosināts kriminālprocess par iespējamām netiklām darbībām pret bērnu. Pastāvot šādiem apstākļiem, īpaši ņemot vērā B.G. vecumu un attiecīgā vecumposma īpatnības, bērna piesaisti mātei, kā arī iespējamo nepieciešamību pasargāt bērnu saistībā ar minēto kriminālprocesu, Bāriņtiesa secina, ka bērna interesēs nebija tikt šķirtam no mātes, jo tas varēja radīt bērnam neatgriezenisku, negatīvu iespaidu uz turpmāko bērna psihoemacionālo stāvokli un attīstību. Tādējādi tajā brīdī B.G. aprūpes tiesību atņemšana mātei par ļaunprātīgu vecāku tiesību izmantošanu nebūtu samērīga ar bērna interesēm konkrētajā gadījumā. Izvērtējot Bāriņtiesas 2012.gada 27.janvāra lēmumu Nr.1-6/216, tiesa nekonstatē, ka Bāriņtiesa tajā būtu vērtējusi Z.Z. rīcības iemeslus, nenodrošinot saskarsmes tiesības ar bērnu, nesaņemot pieteicēja pasta sūtījumu adresētu bērnam un nesniedzot pietiekamu informāciju par bērnu, kas veikta pirms 2010.gada 20.aprīļa (kad pieteicējs vērsās ar iesniegumu Bāriņtiesā). Savukārt Lēmuma 5.3.2.punktā tie ir vērtēti un Z.Z. rīcība nav atzīta par vecāku tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Tiesa konstatē, ka Rīgas apgabaltiesas 2012.gada 18.janvāra spriedumā lietā Nr.32219509 (kas ir stājies spēkā), tā motīvu daļā ir nodibināts, ka nav atzīstami par pamatotiem pieteicēja argumenti, ka Z.Z. rīcība, nenodrošinot pieteicēja un viņa vecāku saskarsmes tiesības ar meitu, nesniedzot viņam ziņas par bērnu un vienpersoniski pieņemot lēmumus attiecībā uz bērna audzināšanu, ir prettiesiska. Tiesa ir atzinusi, ka minētās Z.Z. darbības izrietēja no viņas un pieteicēja pastāvošajām naidīgajām attiecībām, tās nekādā veidā nav bijušas vērstas uz kaitējuma nodarīšanu meitai, līdz ar ko nav pamats uzskatam, ka Z.Z. attiecībā uz nepilngadīgo meitu būtu rīkojusies prettiesiski. Ievērojot minētajā tiesas spriedumā nodibināto, tiesa atzīst, ka šajā lietā tas nav no jauna jāpārbauda un jāpierāda. Tā kā Z.Z. rīcība cita starpā arī pirms 2010.gada 20.aprīļa atzīta par tiesisku un pamatotu, secīgi nav arī konstatējama vecāku tiesību ļaunprātīga izmantošana. Vienlaikus tiesa atzīst par nepamatotu pieteicēja apsvērumu, ka Bāriņtiesa nav ievērojusi Senāta 2011.gada 10.oktobra spriedumā Nr.SKA-523/2011 (Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 14.februāra spriedumā lietā Nr.420734110) konstatētos faktus un to juridisko vērtējumu, ka bērna māte ir izdarījusi Civillikuma 181.un 182.panta pārkāpumus un nav konstatēti attaisnojoši apstākļi. Tiesa Senāta 2011.gada 10.oktobra spriedumā Nr.SKA- 523/2011 šādu pieteicēja norādīto tiesas konstatējumu un secinājumus neatrod. Tiesa ir tikai norādījusi, ka pieteicējs iesniegumā Bāriņtiesai ir norādījis šādus apgalvojumus un ka Bāriņtiesai tie ir jāizvērtē, jo šādi apstākļi var būt pamats, lai lemtu par aprūpes tiesību atņemšanu. [14.2] Kā jau tiesa norādīja iepriekš, lemjot par to, vai ir pamats vecākam atņem bērna aprūpes tiesības, būtiski ir apstākļi, kas pastāv Lēmuma pieņemšanas brīdī. Pieteicēja ieskatā bērna māte ļaunprātīgi izmantoja savas vecāku tiesības, jo turpināja liegt bērnam saskarsmi ar tēvu un veicināja bērna atsvešināšanu no tēva. Tiesa konstatē, ka ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2011.gada 7.decembra lēmumu tika noteikta pagaidu aprūpes un saskarsmes tiesību izmatošanas kārtība, 13.lappuse no 21

kurā paredzēts, ka pagaidām uz laiku līdz sprieduma taisīšanai nepilngadīgās B.G. aprūpi realizē bērna māte Z.Z., bet pieteicējs ir tiesīgs izmantot saskarsmes tiesības ar nepilngadīgo tiesas noteiktajā kārtībā. Proti, līdz bērna četru gadu vecumam trešdienās no plkst.17.00 līdz plkst.20.00 un katrā otrajā sestdienā no plkst.10.00 līdz plkst.13.00, bet pēc trīs mēnešu tikšanās laika ilgumu sestdienā pakāpeniski pagarinot līdz plkst.20.00, un nosakot, ka šīs tikšanās notiek psihologa klātbūtnē un ņemot vērā bērna viedokli; no bērna četru gadu vecuma trešdienās no plkst.17.00 līdz plkst.20.00 un katrā otrajā sestdienā no plkst.10.00 līdz plkst.20.00, nosakot, ka šīs tikšanās notiek bez psihologa un ņemot vērā bērna viedokli. Tāpat lēmumā noteikts, ka trešdienās pieteicējs kopā ar psihologu ierodas pēc bērna uz bērnu dārzu. Savukārt attiecībā uz bērna tikšanos ar tēvu katrā otrajā sestdienā noteikts, ka bērnu tēva dzīvesvietā nogādā bērna māte. Ar Rīgas apgabaltiesas 2012.gada 18.janvāra spriedumā lietā Nr.32219509 pieteicējam ir noteikta sekojoša saskarsmes tiesību ar nepilngadīgo meitu B.G. izmantošanas kārtība: līdz bērna četru gadu vecumam trešdienās no plkst.17.00 līdz plkst.20.00 un katrā otrajā sestdienā no plkst.10.00 līdz plkst.13.00, bet pēc trīs mēnešiem, saņemot pozitīvu psihologa atzinumu, tikšanās laika ilgumu sestdienā pakāpeniski pagarinot līdz plkst.20.00, un nosakot, ka šīs tikšanās notiek psihologa klātbūtnē un ņemot vērā bērna viedokli; no bērna četru gadu vecuma trešdienās no plkst.17.00 līdz plkst.20.00 un katrā otrajā sestdienā no plkst.10.00 līdz plkst.20.00, bez psihologa klātbūtnes, ja par to ir saņemts pozitīvs psihologa atzinums, un ņemot vērā bērna viedokli. Tāpat ir noteikts, ka minētā saskarsmes tiesību izmantošanas kārtība ir realizējama tādējādi, ka trešdienās pieteicējs kopā ar psihologu ierodas pēc bērna uz bērnu dārzu. Savukārt attiecībā uz bērna tikšanos ar tēvu katrā otrajā sestdienā noteikts, ka bērnu tēva dzīvesvietā nogādā bērna māte. No vispārējās jurisdikcijas tiesas noteiktās pieteicēja saskarsmes tiesību ar bērnu izmantošanas kārtības izriet, ka būtisks saskarsmes tiesību izmantošanas priekšnoteikums, kas jāņem vērā, ir bērna viedoklis. [14.3] Psiholoģes I.J. 2011.gada 28.decembra secinājumos par B.G. attiecībām ar Z.Z., O.G., I.G. ir norādīts, ka kopš 2011.gada 30.novembra O.G. klātbūtne bērnā izraisa bailes un negatīvas emocijas, bērns izteikti tiecās pēc fiziskas saskarsmes ar Z.Z. O.G. komunikācijas laikā ar B.G., bērns kautrējās, stostās, novērš skatu, bet komunicē, ja komunikācijas iniciators ir O.G. Bērns jau sākotnēji mēģina turēties atstatus no O.G. un viņam tuvojoties satraucas, raud, tādējādi padarot jebkādu savstarpēju komunikāciju par neiespējamu (lietas 70.lapa). Administratīvā rajona tiesa 2012.gada 18.jūnija spriedumā lietā Nr.420404412 secināja, ka bērna māte iespēju robežās cenšas nodrošināt bērna saskarsmi ar bērna tēvu, tomēr bērns emocionāli šādu saskarsmi nav gatavs pieņemt. Līdz ar to šķērslis pieteicēja saskarsmes tiesībām ar bērnu nav vis bērna mātes rīcība, bet bērna emocionālais stāvoklis. Praktiskās psiholoģes L.L. 2012.gada 1.augusta atzinumā par B.G. vispārējo psihoemocionālo stāvokli ir norādīts, ka pašreizējais B.G. psihoemocionālais stāvoklis ir uzlabojies, tomēr nesenie pārdzīvojumi un meitenē novērojamā emocionālā labilitāte ir skaidrojama ar to, ka B.G. vēl joprojām cieš no pārlieku psihoemocionāla uzbudinājuma, kas radies negatīvu pārdzīvojumu un to radītā stresa rezultātā. Zaudētā pamatuzticēšanās un 14.lappuse no 21

drošības sajūta attiecībās ar O.G., B.G. izpaužas noraidījumā, psihosomatiskās un neirotiskās reakcijās, un bailēs, kas norāda uz šī brīža izteikto vajadzību pēc drošības un stabilitātes (lietas 121.lapa). Bāriņtiesā 2012.gada 8.oktobrī ir saņemts /izglītības iestāde/ grupas /Nosaukums/ vecāku 2012.gada 26.septembra iesniegums, kurā norādīts, ka pieteicēja ierašanās pirmsskolas izglītības iestādē rezultātā bērni ir spiesti bieži uzturēties vidē, kurā veidojas konfliktsituācijas, tiek izjaukts bērnu dienas režīms un svešu cilvēku klātbūtne nav nepieciešama un ir traumējoša (lietas 122.lapa). Bāriņtiesā 2012.gada 25.oktobrī saņemta /izglītības iestāde/ 2011.gada (domājams 2012.gada) 16.oktobra vēstule Nr.84, kas sniegta, atbildot uz Bāriņtiesas 2012.gada 5.oktobra vēstuli Nr.BT-12-10598-nd. Minētajā vēstulē norādīts, ka š.g. 5.septembrī tēvs O.G. ieradās iestādē plkst.17.00 ar savu advokātu. Ieraugot tēvu, B.G. aizskrēja uz spēļu laukuma otru pusi. Tēvs centās piesaistīt bērna uzmanību, bet neveiksmīgi. Bija dusmīgs uz audzinātāju, kas it kā neiedrošināja meiteni iet tēvam tuvāk. Meitene pa gabalu uzkliedza Ej projām no mana bērnu dārza, es no tevis baidos. Pēc šī konflikta trešdienas rītos, nākot uz izglītības iestādi, bērns ir niķīgs, nevēlas palikt bērnudārzā, kamēr māte apsola izņemt ātrāk no bērnudārza. Līdz ar to nevar notikt normāla saskarsme starp bērnu un tēvu (lietas 52.lapa). /izglītības iestāde/ grupas, kuru apmeklē B.G., bijušā audzinātāja I.T. 2012.gada 12.oktobra paskaidrojumā cita starpā norāda, ka pieteicēja darbības, ierodoties pirmsskolas izglītības iestādē, ir iespaidojušas B.G. attīstību un psihoemocionālo stāvokli. Meitene sāka bieži slimot, nevēlējās apmeklēt bērnudārzu, kļuva raudulīga un pārlieku emocionāla, parādījās nervu tiki. Trešdienās, kad meitenei bija tikšanās laiks ar tēvu, jau no rīta, ierodoties bērnudārzā, meitene lūdzās, lai viņu neatdod O.G. Kopā ar meitenes māti Z.Z. viņa mierināja bērnu, ka neviens viņu nekur neatdos, ja viņa pati to negribēs. Kad vakarā tēvs kopā ar psihologu nāca grupā, meitene tvērās pie audzinātājas, no satraukuma sasvīdusi, raudādama, sēdēja klēpī un lūdzās, lai O.G. iet prom. (..) Vairākkārt O.G. ieradās bērnudārza teritorijā bērnu pastaigas laikā. Aiz žoga stāvot, viņš vēroja savu meitu. Ieraudzījusi O.G., meitene slēpās aiz audzinātājas un, beidzoties pastaigas laikam, atteicās iet prom no laukumiņa, jo ārpusē atrodoties O.G. un viņai esot bailes doties uz grupu. Kad meitene pēc šī notikuma ieradās grupas garderobē, viņai sākās histērija. Meitene no pārdzīvojuma atteicās ēst, diendusā nevarēja aizmigt un sēdēja audzinātājai klēpī visu pusdienlaiku. Šādas bērna psihi traumējošas situācijas no O.G. puses bija vairākkārt, un visās šajās situācijās audzinātāja bija klāt (lietas 124.lapa). Bāriņtiesas 2012.gada 6.decembra sēdē Z.Z. ir paskaidrojusi, ka cik spēj, tik nodrošina bērna un tēva saskarsmi, bet viņa ņem vērā bērna viedokli. Bērnam pirms tam ir histērija, raudāšana, bēgšana pie audzinātājas. Z.Z. ir ātrāk jādodas prom no darba, jo audzinātāja nespēj bērnu nomierināt. Vasarā tika apmeklēta smilšu terapija, jo neirologs teica, ka ir kaut kas jādara, jo bērnam ir nevēlēšanās doties uz bērnudārzu. Kad sākās jaunais mācību gads, O.G. turpināja ar advokātu ierasties bērnudārzā. Bērns jautā, lai viņu pirmo izņem no bērnudārza. Tā kā bērns Z.Z. uzticas un gaida no viņas drošību, Z.Z. bērnu no bērnudārza paņem pirmā, pirms pieteicēja ierašanās. Vienreiz bērns pirms došanās dārziņā sāka raudāt un 15.lappuse no 21

teica, ka nevēlas tur doties, jo nevēlas, ka nāk O.G. Pēdējā tikšanās bērnam ar pieteicēju ir bijusi septembrī, kad pieteicējs ir atnācis uz bērnudārzu. B.G. sēdējusi un gaidījusi Z.Z. un pēc viņas ierašanās teikusi, ka vēlas doties mājās. Bērna tikšanās ar pieteicēju nenotiek, jo meita atsakās. Z.Z. tagad trešdienās bērnu neved uz bērnudārzu, lai viņai nebūtu histērijas, lai būtu mierīga, lai dārziņā varētu gulēt, nevis ar kliedzieniem mostos. B.G. apmeklē smilšu terapijas, kas notiek aptuveni 2 reizes nedēļā pie L.L. Nav iespējams pildīt apgabaltiesas spriedumu, jo bērnam ir kategoriska attieksme. Viņa nevēlas, un Z.Z. nevar viņai to uzspiest. Tēvs par bērna ikdienas gaitām nav jautājis. Regulāri ir rakstījis tikai e-pastus, ka ir bijis bērnudārzā un bērns tur nav bijis. Uz šiem e-pastiem neredz jēgu atbildēt. Z.Z. neko nav darījusi, lai pasliktinātos pieteicēja un bērna attiecības, bet, lai tās uzlabotos, ir gājusi ar bērnu pie psihologiem. Ir gājusi pie S.R., lai uzlabotu savstarpējo komunikāciju, lai varētu vienoties par bērnu, bet pieteicējam viss nebija pa prātam un arī tur nebija iespējama sadarbību (lietas 178.-208.lapa). Bāriņtiesas 2012.gada 6.decembra sēdē pieteicējs ir paskaidrojis, ka varbūt pirms gada vai vairāk bija kaut kas tamlīdzīgs, ka bērns izglītības iestādē izkliedza Ej projām no mana bērnudārza, es no tevis baidos, kad bērnam bija sakāpināta emocionālā uztvere un viņš faktiski bija iespaidots. Ar varu pieteicējs nekad nav attiecies pret bērnu un cita starpā respektē bērna viedokli. Nav informācijas, kā bērna māte trenē bērna viedokļa uzklausīšanu. Ja bērnu biedē ar kādu figūru, tad, protams, viņš baidās. Pieteicējs piekrīt, ka, ja bērns nevēlas, tad viņam tiek dots laiks. Taču, tā kā tiesa uzlikusi bērnam sniegt viedokli, tad pieteicējs lūdz Bāriņtiesu nodrošināt, ka bērnam tiek dota pietiekami daudz informācijas, jo viņam ir jāzina, kā viņa atbilde ietekmēs viņa turpmāko dzīvi. Kontakts nevar veidoties, ja māte paņem bērnu un liedz jebkurus kontaktus (lietas 178.-208.lapa). Arī tiesas sēdē Pieteicējs paskaidroja, ka viņam nav kontakta ar bērnu. Bērnu pēdējo reizi redzēja uz īsu brīdi Māmiņu dienas pasākumā. Z.Z. tiesas sēdē paskaidroja, ka Māmiņu dienas pasākumā bērns, ieraugot pieteicēju, nespēja noskaitīt dzejoli un vēlējās doties prom. [14.4] No iepriekšminētā tiesa secina, ka Lēmuma pieņemšanas brīdī Bāriņtiesas pamatoti secināja, ka bērns nevēlas tikties ar pieteicēju. To bērns ir paudis gan mutiski, gan ar savu rīcību, ko apstiprina gan psihologa L.L. atzinumā, gan pirmsskolas izglītības iestādes darbinieku paskaidrojumos norādītais. Turklāt psihologa L.L. un pirmsskolas izglītības iestādes paskaidrojumos norādītais apstiprina Z.Z. paskaidrojumos minēto par bērna izturēšanos un attieksmi pret pieteicēju. Minētais liecina, ka bērns emocionāli nav gatavs pieņemt saskarsmi ar pieteicēju. Tādējādi, ņemot vērā vispārējās jurisdikcijas tiesas noteikto pieteicēja saskarsmes tiesību ar bērnu izmantošanas kārtību, kā arī bērna vislabākās intereses, Z.Z. bija jāņem vērā bērna viedoklis. Z.Z., atbilstoši bērna viedoklim, nenodrošinot pieteicējam tikšanos ar bērnu (trešdienās nevedot bērnu uz bērnudārzu vai izņemot bērnu no bērnudārza pirms ieradies pieteicējs, kā arī katrā otrajā sestdienā nenogādājot bērnu tēva dzīvesvietā), ir ievērojusi tiesas noteikto kārtību. Tiesa piekrīti sevišķā aizbildņa viedoklim, ka bērna piespiešana īstenot saskarsmi ar pieteicēju pretēji bērna gribai, būtu vērtējama kā emocionāla vardarbība pret bērnu, pakļaujot bērnu psihotraumējošai situācijai un tādēļ nav atbilstoša bērna interesēm. 16.lappuse no 21