1

Zāļu apraksts 1. ZĀĻU NOSAUKUMS Telmisartan-ratiopharm 40 mg tabletes Telmisartan-ratiopharm 80 mg tabletes 2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS Katra tablete satur 40 mg telmisartāna (telmisartanum). Katra tablete satur 80 mg telmisartāna (telmisartanum). Palīgviela: Katra tablete satur 19,20 mg sorbīta (E420) Katra tablete satur 38,40 mg sorbīta (E420) Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1. 3. ZĀĻU FORMA Tabletes Baltas līdz bālganas, iegarenas tabletes ar dalījuma līniju vienā pusē. Tableti var sadalīt vienādās daļās. 4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA 4.1 Terapeitiskās indikācijas Hipertensija Esenciālās hipertensijas ārstēšana pieaugušajiem. Kardiovaskulāro notikumu profilakse Kardiovaskulārās saslimstības samazināšana pacientiem ar: manifestu aterotrombotisku kardiovaskulāro slimību (koronārā sirds slimība, insults vai perifēro artēriju slimība anamnēzē) vai 2. tipa cukura diabētu ar pierādītu mērķa orgānu bojājumu. 4.2 Devas un lietošanas veids Esenciālās hipertensijas ārstēšana Parasti efektīvā deva ir 40 mg vienu reizi dienā. Dažiem pacientiem ieguvumu var radīt jau 20 mg dienas deva. Ja asinsspiediena mērķa vērtība netiek sasniegta, telmisartāna devu var palielināt maksimāli līdz 80 mg vienu reizi dienā. Telmisartānu var lietot arī kombinācijā ar tiazīdu diurētiskajiem līdzekļiem, piemēram, hidrohlortiazīdu; ir pierādīts, ka tā un telmisartāna asinsspiedienu pazeminošā iedarbība summējas. Apsverot devas palielināšanu, jāpatur prātā, ka maksimālais antihipertensīvais efekts parasti tiek sasniegts četras līdz astoņas nedēļas pēc ārstēšanas uzsākšanas (skatīt apakšpunktu 5.1). Kardiovaskulāro notikumu profilakse 1

Ieteicamā deva ir 80 mg vienu reizi dienā. Nav zināms, vai kardiovaskulārās saslimstības mazināšanas nolūkā efektīvas ir telmisartāna devas, kas mazākas par 80 mg. Uzsākot telmisartāna terapiju kardiovaskulārās saslimstības mazināšanai, ieteicams rūpīgi kontrolēt asinsspiedienu un, ja vajadzīgs, var būt nepieciešams koriģēt asinsspiedienu pazeminošo zāļu lietošanu. Telmisartānu var lietot ēšanas laikā vai neatkarīgi no tās. Īpašas pacientu grupas Nieru darbības traucējumi Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem devas pielāgošana nav nepieciešama. Pieredze, ārstējot pacientus ar smagiem nieru darbības traucējumiem vai pacientus, kam tiek veikta hemodialīze, ir ierobežota. Šādiem pacientiem ieteicama mazāka sākumdeva 20 mg (skatīt apakšpunktu 4.4). Aknu darbības traucējumi Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem deva nedrīkst būt lielāka par 40 mg vienu reizi dienā (skatīt apakšpunktu 4.4). Gados vecāki pacienti Gados vecākiem pacientiem deva nav jāpielāgo. Pediatriskā populācija Telmisartāns nav ieteicams lietošanai bērniem līdz 18 gadu vecumam, jo nav pietiekamas informācijas par drošību un efektivitāti. 4.3 Kontrindikācijas Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu un/vai jebkuru no palīgvielām (skatīt apakšpunktu 6.1) Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt apakšpunktu 4.4 un 4.6) Obstruktīvas žultsceļu slimības Smagi aknu darbības traucējumi 4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā Grūtniecība Angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošanu nav ieteicams uzsākt grūtniecības laikā. Ja vien turpmāka ārstēšana ar angiotenzīna II receptoru antagonistiem nav uzskatāma par būtiski nepieciešamu, pacientēm, kuras plāno grūtniecību, jāpāriet uz alternatīvu antihipertensīvo terapiju, kam ir pierādīta drošība saistībā ar lietošanu grūtniecības laikā. Ja konstatē grūtniecību, ārstēšana ar angiotenzīna II receptoru antagonistiem nekavējoties jāpārtrauc un, ja vajadzīgs, jāsāk alternatīva terapija (skatīt apakšpunktu 4.3. un 4.6.). Aknu darbības traucējumi Telmisartānu nedrīkst lietot pacienti ar holestāzi, obstruktīvām žultsvadu slimībām vai smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt apakšpunktu 4.3), jo telmisartāns izdalās no organisma galvenokārt ar žulti. Šādiem pacientiem ir paredzams samazināts telmisartāna aknu klīrenss. Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem telmisartāna lietošana atļauta tikai tad, ja tiek ievērota piesardzība. Renovaskulāra hipertensija 2

Ja ar zālēm, kas ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, ārstē pacientus ar abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienīgās funkcionējošās nieres artērijas stenozi, ir palielināts smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks. Nieru darbības traucējumi un nieres transplantācija Ja telmisartānu lieto pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, ieteicams periodiski pārbaudīt kālija un kreatinīna līmeni serumā. Nav pieredzes par telmisartāna lietošanu pacientiem, kuriem nesen veikta nieres transplantācija. Intravaskulārā hipovolēmija Pacientiem, kuriem ir šķidruma un/vai nātrija zudums intensīvas diurētisko līdzekļu terapijas, diētas ar ierobežotu sāls patēriņu vai caurejas, vai vemšanas rezultātā, var rasties simptomātiska hipotensija, jo īpaši pēc pirmās telmisartāna devas lietošanas. Šādi stāvokļi pirms telmisartāna lietošanas ir jākoriģē. Pirms telmisartāna lietošanas jākoriģē šķidruma un/vai nātrija zudums. Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas dubulta blokāde: ir ziņots, ka renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas inhibēšanas rezultātā jutīgiem pacientiem radusies hipotensija, sinkope, hiperkaliēmija un nieru funkcijas izmaiņas (ieskaitot akūtu nieru mazspēju), jo īpaši, ja lietotas to ietekmējošu zāļu kombinācijas. Šī iemesla dēļ renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas dubulta blokāde (piemēram, angiotenzīna II receptoru antagonistam pievienojot AKE inhibitoru) nav ieteicama pacientiem ar jau kontrolētu asinsspiedienu un pieļaujama individuālos gadījumos, kad tiek rūpīgi kontrolēta nieru funkcija. Citi stāvokļi, kas ietver renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmas stimulāciju Pacientiem, kuru asinsvadu tonuss un nieru darbība galvenokārt ir atkarīga no renīna-angiotenzīnaaldosterona sistēmas darbības (piemēram, pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai vienlaicīgu nieru slimību, tostarp nieru artēriju stenozi), ārstēšana ar zālēm, kuras ietekmē šo sistēmu, piemēram, ar telmisartānu, ir bijusi saistīta ar akūtu hipotensiju, hiperazotēmiju, oligūriju vai, retos gadījumos, akūtu nieru mazspēju (skatīt apakšpunktu 4.8). Primārs aldosteronisms Pacientiem ar primāru aldosteronismu parasti nenovēro atbildes reakciju uz antihipertensīviem līdzekļiem, kas darbojas, inhibējot renīna-angiotenzīna sistēmu. Tādēļ telmisartāna lietošana nav ieteicama. Aortas un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija Tāpat kā lietojot citus vazodilatatorus, īpaša piesardzība jāievēro pacientiem, kuri slimo ar aortas atveres vai mistrālās vārstules stenozi vai obstruktīvu hipertrofisku kardiomiopātiju. Renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu ietekmējošu zāļu lietošana var izraisīt hiperkaliēmiju. Hiperkaliēmija Gados vecākiem pacientiem, pacientiem ar nieru mazspēju vai cukura diabētu, pacientiem, kuri vienlaikus tiek ārstēti ar citām zālēm, kuras varētu paaugstināt kālija līmeni, un/vai pacientiem ar interkurentiem notikumiem hiperkaliēmija var būt ar letālu iznākumu. Pirms apsvērt renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu ietekmējošu zāļu vienlaicīgu lietošanu, jāizvērtē ieguvuma un riska attiecība. Galvenie vērā ņemamie hiperkaliēmijas riska faktori ir šādi: cukura diabēts, nieru darbības traucējumi, vecums (>70 gadi); kombinācija ar vienu vai vairākām zālēm, kuras ietekmē renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, un/vai kāliju saturošiem uztura bagātinātājiem; zāles vai zāļu terapeitiskās grupas, kuras var veicināt hiperkaliēmijas rašanos, ir kāliju saturoši sāls aizvietotāji, kāliju saudzējošie diurētiskie līdzekļi, AKE inhibitori, angiotenzīna II receptoru antagonisti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL, ieskaitot selektīvos COX-2 inhibitorus), heparīns, imūnsupresanti (ciklosporīns vai takrolīms) un trimetoprims; 3

interkurenti notikumi, īpaši dehidratācija, akūta sirds dekompensācija, metabolā acidoze, nieru funkcijas pasliktināšanās, pēkšņa nieru stāvokļa pasliktināšanās (piemēram, infekcijas slimību gadījumā), šūnu sabrukšana (piemēram, akūta išēmija ekstremitātēs, rabdomiolīze, plaša trauma). Riska grupas pacientiem ieteicams rūpīgi kontrolēt kālija līmeni serumā (skatīt apakšpunktu 4.5). Sorbīts Šīs zāles satur sorbītu (E420). Telmisartāna tabletes nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu fruktozes nepanesību. Etniskās atšķirības Kā novērots ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem, telmisartāns un citi angiotenzīna II receptoru antagonisti pacientiem ar melnu ādas krāsu ir ievērojami mazāk efektīvi nekā pacientiem ar citu ādas krāsu; iespējams, to nosaka fakts, ka hipertensīvo pacientu populācijā ar melnu ādas krāsu ir lielāka tādu stāvokļu izplatība, kad ir zema renīna koncentrācija. Citi Tāpat kā ar jebkuru antihipertensīvu līdzekli, pārāk izteikts asinsspiediena pazeminājums pacientiem ar išēmisku kardiopātiju vai išēmisku kardiovaskulāru slimību var būt par iemeslu miokarda infarktam vai insultam. 4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi Mijiedarbības pētījumi veikti tikai pieaugušajiem. Tāpat kā citas zāles, kuras iedarbojas uz renīna-angiotenzīna-aldosterona sistēmu, telmisartāns var veicināt hiperkaliēmijas rašanos (skatīt apakšpunktu 4.4). Šis risks var palielināties, ja ārstēšanā izmanto kombinācijas ar citām zālēm, kuras arī var veicināt hiperkaliēmijas rašanos (kāliju saturoši sāls aizvietotāji, kāliju saudzējošie diurētiskie līdzekļi, AKE inhibitori, angiotenzīna II receptoru antagonisti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL, ieskaitot selektīvos COX-2 inhibitorus), heparīns, imūnsupresanti (ciklosporīns vai takrolīms) un trimetoprims). Hiperkaliēmijas rašanās ir atkarīga no saistītajiem riska faktoriem. Ārstēšanā izmantojot iepriekš minētās kombinācijas, risks ir palielināts. Īpaši augsts risks ir tad, ja izmanto kombinācijas ar kāliju aizturošiem diurētiskajiem līdzekļiem un kāliju saturošiem sāls aizvietotājiem. Piemēram, AKE inhibitoru kombinācijas ar NPL saistītas ar mazāku risku, ja vien rūpīgi ievēro piesardzības pasākumus to lietošanā. Vienlaicīga lietošana nav ieteicama Kāliju saudzējoši diurētiskie līdzekļi vai kāliju saturoši uztura bagātinātāji Angiotenzīna II receptoru antagonisti, piemēram, telmisartāns, samazina diurētisko līdzekļu izraisīto kālija izvadīšanu no organisma. Kāliju aizturošie diurētiskie līdzekļi, piemēram, spironolaktons, eplerenons, triamterēns vai amilorīds, kāliju saturoši uztura bagātinātāji vai kāliju saturoši sāls aizvietotāji var ievērojami paaugstināt kālija līmeni serumā. Ja apstiprinātas hipokaliēmijas dēļ indicēta šādu līdzekļu vienlaicīga lietošana, tie jālieto piesardzīgi un bieži jāpārbauda kālija līmenis serumā. Litijs Vienlaikus ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem un angiotenzīna II receptoru antagonistiem, tai skaitā telmisartānu, lietojot litiju, ir ziņots par litija līmeņa serumā atgriezenisku paaugstināšanos un toksicitāti. Ja šādas kombinācijas lietošana tomēr ir nepieciešama, ieteicams rūpīgi kontrolēt litija līmeni serumā. Vienlaicīga lietošana, kuras gadījumā jāievēro piesardzība 4

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi NPL (tas ir, acetilsalicilskābe devās ar pretiekaisuma efektu, COX-2 inhibitori un neselektīvie NPL) var samazināt angiotenzīna II receptoru antagonistu antihipertensīvo efektu. Dažiem pacientiem ar pavājinātu nieru darbību (piemēram, pacientiem ar dehidratāciju vai gados vecākiem pacientiem ar pavājinātu nieru darbību) angiotenzīna II receptoru antagonistu un zāļu, kas inhibē ciklooksigenāzi, vienlaicīga lietošana var vēl vairāk pasliktināt nieru darbību, tajā skaitā izraisīt iespējamu akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tādēļ šāda kombinācija jālieto piesardzīgi, īpaši gados vecākiem pacientiem. Pacientiem jāuzņem pietiekams šķidruma daudzums, un jāapsver iespēja kontrolēt nieru darbību pēc vienlaicīgas terapijas uzsākšanas un periodiski pēc tam. Vienā pētījumā telmisartāna un ramiprila vienlaicīgas lietošanas rezultātā ramiprila un ramiprilāta AUC 0 24 un C max pieauga 2,5 reizes. Šī novērojuma klīniskā nozīme nav zināma. Diurētiski līdzekļi (tiazīds vai cilpas diurētiskie līdzekļi) Ja iepriekš veikta ārstēšana ar diurētiskajiem līdzekļiem lielās devās, piemēram, ar furosemīdu (cilpas diurētiskais līdzeklis) vai hidrohlortiazīdu (tiazīdu diurētiskais līdzeklis), uzsākot ārstēšanu ar telmisartānu, var rasties šķidruma zudums un hipotensijas risks. Vienlaicīgas lietošanas gadījumā jāņem vērā Citi antihipertensīvie līdzekļi Ja vienlaicīgi lieto citus antihipertensīvos līdzekļus, telmisartāna asinsspiedienu pazeminošā iedarbība var pastiprināties. Ņemot vērā tālāk minēto zāļu farmakoloģiskās īpašības, paredzams, ka tās varētu pastiprināt visu antihipertensīvo zāļu, ieskaitot telmisartānu, hipotensīvo darbību: baklofēns, amifostīns. Turklāt ortostatisko hipotensiju var pastiprināt alkohols, barbiturāti, narkotikas vai antidepresanti. Kortikosteroīdi (lietoti sistēmiski) Antihipertensīvā efekta samazinājums. 4.6 Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods Grūtniecība Angiotenzīna II receptoru antagonistus neiesaka lietot pirmajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.4). Angiotenzīna II receptoru antagonistu lietošana ir kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4). Epidemioloģiskie dati neliecina par teratogenitātes risku pēc AKE inhibitoru lietošanas pirmajā grūtniecības trimestrī, taču nelielu riska palielinājumu izslēgt nevar. Lai arī nav kontrolētu epidemioloģisko datu par risku, lietojot angiotenzīna II receptoru antagonistus, arī ar šo zāļu grupu var būt saistīts līdzīgs risks. Ja vien turpmāka ārstēšana ar angiotenzīna II receptoru antagonistiem nav uzskatāma par būtiski nepieciešamu, pacientēm, kuras plāno grūtniecību, jāpāriet uz alternatīvu antihipertensīvo terapiju, kam ir pierādīta drošība saistībā ar lietošanu grūtniecības laikā. Ja konstatē grūtniecību, ārstēšana ar angiotenzīna II receptoru antagonistiem nekavējoties jāpārtrauc un, ja vajadzīgs, jāsāk alternatīva terapija. Ir zināms, ka angiotenzīna II receptoru antagonistu terapija otrā un trešā grūtniecības trimestra laikā izraisīja fetotoksicitāti (pavājinātu nieru funkciju, oligohidramniju, kavētu galvaskausa pārkaulošanos) un neonatālu toksicitāti (nieru mazspēju, hipotensiju, hiperkaliēmiju) (skatīt apakšpunktu 5.3). Ja otrajā grūtniecības trimestrī vai vēlāk ir lietoti angiotenzīna II receptoru antagonisti, ieteicams veikt ultrasonogrāfisku nieru funkcijas un galvaskausa pārbaudi. Zīdaiņi, kuru mātes lietojušas angiotenzīna II receptoru antagonistus, rūpīgi jānovēro, lai konstatētu vai nerodas hipotensija (skatīt apakšpunktu 4.3 un 4.4). 5

Zīdīšanas periods Tā kā nav informācijas par telmisartāna lietošanu zīdīšanas periodā, tā lietošana nav ieteicama un vēlams izvēlēties alternatīvu terapiju ar labākiem drošības rādītājiem zīdīšanas periodā, jo īpaši, ja tiek zīdīts jaundzimušais vai priekšlaicīgi dzimis mazulis. 4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tomēr, vadot transportlīdzekļus un apkalpojot iekārtas, jāņem vērā, ka jebkuru antihipertensīvo līdzekļu terapijas laikā dažkārt var rasties reibonis vai nespēks. 4.8 Nevēlamās blakusparādības Kontrolētos pētījumos, kuros piedalījušies pacienti, kuriem ārstēta hipertensija, nevēlamo blakusparādību kopējais biežums telmisartāna terapijas laikā (41,4%) parasti bija līdzīgs kā placebo lietošanas gadījumā (43,9%). Nevēlamo blakusparādību biežums nebija saistīts ar devas lielumu, un netika konstatēta korelācija ar pacientu dzimumu, vecumu vai rasi. Telmisartāna drošības raksturlielumi pacientiem, kuriem terapija veikta, lai samazinātu kardiovaskulāro saslimstību, bija līdzīgi tiem, kādi novēroti pacientiem ar hipertensiju. Informācija par tālāk minētajām nevēlamajām blakusparādībām ir apkopota kontrolētos klīniskajos pētījumos, kuros pacientiem ārstēta hipertensija, un no ziņojumiem, kas saņemti pēc zāļu reģistrācijas. Uzskaitījumā iekļautas arī nopietnas nevēlamās blakusparādības un tādas blakusparādības, kuru dēļ pārtraukta dalība pētījumā, no trijiem ilgtermiņa klīniskajiem pētījumiem, kuros piedalījušies 21 642 pacienti, kam telmisartāna terapija līdz sešu gadu garumā lietota, lai mazinātu kardiovaskulāro saslimstību. Nevēlamās blakusparādības ir sakārtotas pēc biežuma, izmantojot šādu klasifikācijas shēmu: ļoti bieži ( 1/10); bieži ( 1/100 līdz <1/10), retāk ( 1/1 000 līdz <1/100); reti ( 1/10 000 līdz <1/1 000); ļoti reti (<1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā biežuma grupā nevēlamās blakusparādības minētas to nopietnības samazinājuma secībā. Infekcijas un infestācijas Retāk: augšējo elpceļu infekcijas, ieskaitot faringītu un sinusītu, urīnceļu infekcijas, ieskaitot cistītu. Nav zināmi: sepse, ieskaitot gadījumus ar letālu iznākumu. 1 Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi Retāk: anēmija. Reti: trombocitopēnija. Nav zināmi: eozinofīlija. Imūnās sistēmas traucējumi Reti: paaugstināta jutība. Nav zināmi: anafilaktiska reakcija. Vielmaiņas un uztures traucējumi Retāk: hiperkaliēmija. Psihiskie traucējumi Retāk: depresija, bezmiegs. 6

Reti: nemiers. Nervu sistēmas traucējumi Retāk: samaņas zaudēšana. Acu bojājumi Reti: redzes traucējumi. Ausu un labirinta bojājumi Retāk: vertigo. Sirds funkcijas traucējumi Retāk: bradikardija. Reti: tahikardija. Asinsvadu sistēmas traucējumi Retāk: hipotensija 2, ortostatiska hipotensija. Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības Retāk: dispnoja. Kuņģa-zarnu trakta traucējumi Retāk: sāpes vēderā, caureja, dispepsija, meteorisms, vemšana. Reti: diskomforta sajūta vēderā, sausums mutē. Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi Reti: izmainīta aknu funkcija/aknu darbības traucējumi. Ādas un zemādas audu bojājumi Retāk: hiperhidroze, nieze, izsitumi. Reti: eritēma, angioneirotiskā tūska, zāļu izraisīti izsitumi, toksiski izsitumi uz ādas, ekzēma. Nav zināmi: nātrene. Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi Retāk: mialģija, muguras sāpes (piemēram, išiass), muskuļu krampji. Reti: artralģija, sāpes ekstremitātēs. Nav zināmi: sāpes cīpslās (līdzīgi simptomi kā cīpslu iekaisuma gadījumā). Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi Retāk: nieru darbības traucējumi, ieskaitot akūtu nieru mazspēju. Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā Retāk: sāpes krūtīs, astēnija (vājums). Reti: gripai līdzīga saslimšana Izmeklējumi Retāk: paaugstināts kreatinīna līmenis asinīs. Reti: paaugstināts urīnvielas līmenis asinīs, paaugstināts aknu enzīmu līmenis, paaugstināts kreatīna fosfokināzes līmenis asinīs, samazināts hemoglobīna līmenis. 1 PRoFESS pētījumā, lietojot telmisartānu, sepsi novēroja biežāk, nekā lietojot placebo. Šis notikums var būt nejauša atrade vai arī saistīts ar mehānismu, kurš šobrīd nav zināms (skatīt apakšpunktu 5.1). 7

2 Bieži novērots pacientiem ar kontrolētu asinsspiedienu vai pacientiem, kuriem telmisartāns papildus standarta aprūpei lietots kardiovaskulārās saslimstības mazināšanas nolūkā. 4.9 Pārdozēšana Pieejamā informācija par pārdozēšanu pieaugušajiem ir ierobežota. Simptomi: visizteiktākās telmisartāna pārdozēšanas izpausmes bija hipotensija un tahikardija; bradikardija; ziņots arī par reiboni, paaugstinātu kreatinīna līmeni serumā un akūtu nieru mazspēju. Ārstēšana: telmisartānu nevar izvadīt hemodialīzes ceļā. Pacients rūpīgi jānovēro, un ārstēšanai jābūt simptomātiskai un atbalstošai. Aprūpe atkarīga no laika, kāds pagājis kopš zāļu lietošanas, un simptomu smaguma. Iespējamie pasākumi ietver vemšanas izraisīšanu un/vai kuņģa skalošanu. Ārstējot pārdozēšanu, lietderīga var būt aktivētās ogles lietošana. Bieži jānosaka elektrolītu un kreatinīna koncentrācija serumā. Ja rodas hipotensija, pacients jānovieto guļus uz muguras un viņam ātri jānodrošina sāls un šķidruma aizstāšana. 5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS 5.1 Farmakodinamiskās īpašības Farmakoterapeitiskā grupa: angiotenzīna II receptoru antagonisti, monopreparāti. ATĶ kods: C09CA07. Darbības mehānisms Telmisartāns, iekšķīgi lietojot, ir aktīvs un specifisks angiotenzīna II receptoru (AT1 tipa) antagonists. Telmisartāns ar ļoti izteiktu afinitāti izspiež angiotenzīnu II no saistīšanās vietām pie AT 1 receptoru apakštipa, kas nosaka zināmo angiotenzīna II efektu. Telmisartānam nepiemīt daļēja AT 1 receptora agonista aktivitāte. Telmisartāns selektīvi saistās pie AT 1 receptoriem. Saistīšanās ir ilgstoša. Telmisartānam nepiemīt afinitāte pret citiem receptoriem, ieskaitot AT 2 un citus mazāk izpētītos AT receptorus. Šo receptoru funkcionālā nozīme nav zināma, tāpat kā nav zināma ietekme, kādu varētu radīt to hiperstimulācija ar angiotenzīnu II, kura līmeni telmisartāns paaugstina. Telmisartāns pazemina aldosterona līmeni plazmā. Telmisartāns neinhibē renīnu cilvēka plazmā un nebloķē jonu kanālus. Telmisartāns neinhibē angiotenzīnu konvertējošo enzīmu (kinināzi II), enzīmu, kurš šķeļ arī bradikinīnu. Tādēļ nav paredzama bradikinīna mediēto nevēlamo blakusparādību pastiprināšanās. Cilvēkam 80 mg telmisartāna deva gandrīz pilnībā inhibē angiotenzīna II izraisīto asinsspiediena paaugstināšanos. Inhibējošais efekts saglabājas 24 stundu garumā, un to joprojām var konstatēt arī pēc 48 stundām. Klīniskā efektivitāte un drošība Esenciālās hipertensijas ārstēšana Pēc pirmās telmisartāna devas lietošanas antihipertensīvā aktivitāte pakāpeniski sāk izpausties 3 stundu laikā. Maksimālais asinsspiediena pazeminājums parasti tiek panākts 4 8 nedēļas pēc ārstēšanas uzsākšanas, un tas saglabājas ilgstošas terapijas laikā. Kā liecina ambulatori asinsspiediena mērījumi, stabils antihipertensīvais efekts saglabājas 24 stundas pēc zāļu lietošanas, ieskaitot pēdējās 4 stundas pirms nākamās devas lietošanas. Par to liecina placebo kontrolētos klīniskajos pētījumos novērotais fakts, minimālās un maksimālās koncentrācijas attiecība pēc 8

40 mg un 80 mg telmisartāna devu lietošanas konsekventi bija virs 80%. Acīmredzama ir tendence, ka sistoliskā asinsspiediena (SAS) atgriešanās izejas līmenī ir saistīta ar devas un laika attiecību. Attiecībā uz diastolisko asinsspiedienu (DAS) šie dati bija nepārliecinoši. Pacientiem ar hipertensiju telmisartāns pazemina sistolisko un diastolisko asinsspiedienu, neietekmējot pulsu. Šo zāļu diurētiskā un natriurētiskā efekta ietekme uz to hipotensīvo iedarbību pagaidām vēl nav noteikta. Telmisartāna antihipertensīvais efekts ir līdzīgs kā citu antihipertensīvo zāļu grupu līdzekļiem (tas pierādīts klīniskajos pētījumos, kuros telmisartāns salīdzināts ar amlodipīnu, atenololu, enalaprilu, hidrohlortiazīdu un lisinoprilu). Pēkšņi pārtraucot ārstēšanu ar telmisartānu, asinsspiediens vairāku dienu laikā pakāpeniski atgriežas līmenī, kāds bijis pirms ārstēšanas, un atsitiena efektu nenovēro. Klīniskajos pētījumos, kuros salīdzināja divus antihipertensīvās terapijas veidus, sausa klepus biežums pacientiem, kuri tika ārstēti ar telmisartānu, bija ievērojami mazāks nekā pacientiem, kuri lietoja angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitorus. Kardiovaskulāro notikumu profilakse ONTARGET pētījumā (Klīniskais pētījums par nepārtrauktas telmisartāna monoterapijas vai kombinācijas ar ramiprilu ietekmi uz vispārējo vērtēto raksturlielumu ONgoing Telmisartan Alone and in Combination with Ramipril Global Endpoint Trial) tika salīdzināta telmisartāna, ramiprila un telmisartāna un ramiprila kombinācijas ietekme uz kardiovaskulāro galarezultātu 25 620 pacientiem no 55 gadu vecuma, kuriem anamnēzē bija koronāra sirds slimība, insults, TIL, perifēro artēriju slimība vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķa orgāna bojājumu (piemēram, retinopātiju, kreisā kambara hipertrofiju, makro- vai mikroalbuminūriju), kas ir kardiovaskulāro slimību riska populācija. Pacientus nejaušināti iekļāva vienā no šādām trim ārstēšanas grupām: 80 mg telmisartāna (n = 8542), 10 mg ramiprila (n = 8576), vai 80 mg telmisartāna plus 10 mg ramiprila kombinācija (n = 8502), un apsekoja ar vidējo novērošanas ilgumu 4,5 gadi. Mazinot kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta, neletāla insulta vai sastrēguma sirds mazspējas izraisītas stacionēšanas primāro salikto vērtēto raksturlielumu, telmisartāns bija līdzvērtīgs ramiprilam. Primārā vērtētā raksturlieluma sastopamības biežums telmisartāna (16,7%) un ramiprila (16,5%) grupā bija līdzīgs. Salīdzinot ar ramiprila lietotājiem, pacientiem telmisartāna terapijas grupā riska attiecība bija 1,01 (97,5% TI 0,93 1,10, p (līdzvērtīguma) = 0,0019 pie robežvērtības 1,13). Visu cēloņu mirstības biežums bija attiecīgi 11,6% un 11,8% pacientiem, kas ārstēti ar telmisartānu vai ramiprilu. Telmisartāna un ramiprila efektivitāte bija vienāda, vērtējot pēc iepriekš noteikta sekundārā vērtētā raksturlieluma kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta un neletāla insulta [0,99 (97,5% TI 0,90 1,08, p (līdzvērtīguma) = 0,0004)], kas bija primārais vērtētais raksturlielums atsauces pētījumā HOPE (Sirds galarezultātu profilakses vērtējuma pētījums The Heart Outcomes Prevention Evaluation Study), kurā ramiprila darbība tika salīdzināta ar placebo. TRANSCEND pētījumā pacienti ar AKE-I nepanesību, bet pārējiem iekļaušanas kritērijiem tādiem pašiem kā ONTARGET pētījumā, tika nejaušināti iedalīti grupās, lai lietotu telmisartānu 80 mg (n=2954) vai placebo (n=2972) papildus standarta terapijai. Vidējais novērošanas periods bija 4 gadi un 8 mēneši. Netika atklātas statistiski nozīmīgas primārā saliktā vērtētā raksturlieluma (kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta, neletāla insulta vai sastrēguma sirds mazspējas izraisītas stacionēšanas) sastopamības atšķirības (15,7% telmisartāna un 17,0% placebo grupā ar riska attiecību 0,92 (95% TI 0,81 1,05, p = 0,22)). Netika iegūti pierādījumi par telmisartāna lietošanas ieguvumu, salīdzinot 9

ar placebo, vērtējot pēc iepriekš noteikta sekundārā saliktā vērtētā raksturlieluma - kardiovaskulāru cēloņu izraisītas nāves, neletāla miokarda infarkta un neletāla insulta [0,87 (95% TI 0,76 1,00, p = 0,048)]. Netika iegūti pierādījumi par ieguvumu attiecībā uz kardiovaskulāro mirstību (riska attiecība 1,03, 95% TI 0,85 1,24). Pacientiem, kuri lietoja telmisartānu, par klepu un angioneirotisko tūsku ziņoja retāk nekā pacientiem, kas lietoja ramiprilu, savukārt par hipotensiju biežāk ziņoja telmisartāna terapijas grupā. Telmisartāna lietošana kombinācijā ar ramiprilu neradīja papildu ieguvumu, salīdzinot ar ramiprila vai telmisartāna monoterapiju. Kardiovaskulāro cēloņu un visu cēloņu izraisītā mirstība kombinētās terapijas grupā bija skaitliski lielākas. Bez tam kombinētās terapijas grupā tika novērots nozīmīgi lielāks hiperkaliēmijas, nieru mazspējas, hipotensijas un sinkopes biežums. Tādēļ šai pacientu grupā telmisartāna un ramiprila kombinācijas lietošana nav ieteicama. PRoFESS ("Prevention Regimen for Effectively avoiding Secondary Strokes") pētījumā pacientiem 50 gadu vecumā un vecākiem, kuriem nesen bijis insults, tika novērots paaugstināts sepses biežums telmisartāna grupā, salīdzinot ar placebo, 0,70% pret 0,49% [RR 1,43 (95% ticamības intervāls 1,00 2,06)]; fatālas sepses biežums bija paaugstināts telmisartāna grupas pacientiem (0,33%) pret placebo grupas pacientiem (0,16%) [RR 2,07% (95% ticamības intervāls 1,14 3,76)]. Novērotais paaugstinātais sepses gadījumu biežums telmisartāna lietotājiem var būt sagadīšanās vai arī saistīts ar līdz šim nezināmu mehānismu. 5.2 Farmakokinētiskās īpašības Uzsūkšanās Telmisartāns uzsūcas ātri, taču absorbētais daudzums ir atšķirīgs. Telmisartāna vidējā absolūtā biopieejamība ir aptuveni 50%. Ja telmisartānu lieto ēdienreižu laikā, laukums zem telmisartāna koncentrācijas plazmā-laika līknes (AUC0- ) variē no aptuveni 6% (40 mg devai) līdz aptuveni 19% (160 mg devai). 3 stundas pēc zāļu lietošanas koncentrācija plazmā ir vienāda, neatkarīgi no tā, vai telmisartāns lietots tukšā dūšā vai kopā ar ēdienu. Linearitāte/nelinearitāte Nav paredzams, ka neliels AUC samazinājums varētu samazināt terapeitisko efektivitāti. Lineāru sakarību starp devas lielumu un koncentrāciju plazmā nenovēro. Lietojot devas virs 40 mg, C max un mazākā mērā AUC pieaugums ir neproporcionāls. Sadale Telmisartāns izteikti saistās ar plazmas olbaltumvielām (>99,5% apmērā), galvenokārt ar albumīniem un alfa-1 skābo glikoproteīnu. Vidējais šķietamais sadales tilpums līdzsvara fāzē (Vdss) ir aptuveni 500 l. Metabolisms Telmisartāns metabolizējas konjugācijas ceļā, veidojot glikuronīdu. Farmakoloģiska aktivitāte konjugātam nav konstatēta. Eliminācija Telmisartānam raksturīga bieksponenciāla noārdīšanās farmakokinētika ar terminālo eliminācijas pusperiodu >20 stundas. Palielinoties devai, maksimālā koncentrācija plazmā (Cmax) un mazākā mērā laukums zem koncentrācijas plazmā-laika līknes (AUC) pieaug neproporcionāli. Lietojot telmisartānu ieteiktajā devā, nav novērota klīniski nozīmīga uzkrāšanās. Sievietēm koncentrācija plazmā bija augstāka nekā vīriešiem, taču efektivitāti tas būtiski neiespaidoja. 10

Pēc perorālas (un intravenozas) lietošanas telmisartāns izdalās gandrīz tikai ar fēcēm, galvenokārt nemainīta savienojuma veidā. Ar urīnu kopumā izdalās <1% devas. Kopējais plazmas klīrenss (Cltot) (aptuveni 1000 ml/min) salīdzinājumā ar asins plūsmu aknās (aptuveni 1500 ml/min) ir augsts. Īpašas pacientu grupas Dzimuma ietekme Novēroja telmisartāna līmeņa plazmā atšķirību starp dzimumiem: Cmax un AUC vērtības sievietēm bija attiecīgi apmēram 3 un 2 reizes augstākas nekā vīriešiem. Gados vecāki cilvēki Telmisartāna farmakokinētika gados vecākiem pacientiem un pacientiem, kas jaunāki par 65 gadiem, neatšķiras. Pacienti ar nieru darbības traucējumiem: Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem un smagiem nieru darbības traucējumiem tika novērota līmeņa plazmā dubultošanās. Tomēr pacientiem ar nieru mazspēju, kuriem tika veikta dialīze, novēroja zemāku līmeni plazmā. Pacientiem ar nieru mazspēju telmisartāns cieši saistās ar plazmas olbaltumvielām, tāpēc to nevar izvadīt ar dialīzi. Eliminācijas pusperiods pacientiem ar nieru darbības traucējumiem nemainās. Pacienti ar aknu darbības traucējumiem: Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem farmakokinētikas pētījumos konstatēja absolūtās biopieejamības palielināšanos gandrīz par 100%. Eliminācijas pusperiods pacientiem ar aknu darbības traucējumiem nemainās. 5.3 Preklīniskie dati par drošību Preklīniskos drošības pētījumos devas, kas bija salīdzināmas ar klīniskām terapeitiskām devām, normotensīviem dzīvniekiem samazināja sarkano asins šūnu parametrus (eritrocītus, hemoglobīnu, hematokrītu), izmainīja nieru hemodinamiku (palielināja asins urīnvielas slāpekli un kreatinīnu), kā arī paaugstināja kālija līmeni serumā. Suņiem novēroja renālu tubulāru dilatāciju un atrofiju. Suņiem un žurkām novēroja kuņģa gļotādas bojājumus (erozijas, čūlas vai iekaisumu). Šīs farmakoloģiska rakstura blakusparādības, kas pazīstamas no preklīniskiem pētījumiem ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoriem un angiotenzīna II receptoru antagonistiem, novērsa, papildus perorāli ordinējot sāli. Abām sugām novēroja palielinātu plazmas renīna aktivitāti un nieru jukstaglomerulāro šūnu hipertrofiju/hiperplāziju. Šīm izmaiņām, kā arī angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru un citu angiotenzīna II receptoru antagonistu grupas efektam, šķiet, nav klīniskas nozīmes. Nav pierādījumu par teratogēnu iedarbību, taču pētījumos ar dzīvniekiem konstatēja, ka telmisartānam piemīt potenciālas nelabvēlīgas ietekmes risks uz pēcnācēju postnatālo attīstību, piemēram, ķermeņa masas samazināšanos, novēlotu acu atvēršanos un augstāku mirstību. Pētījumos in vitro mutagenitāte un būtiska klastogēnā aktivitāte netika pierādīta; žurkām un pelēm netika pierādīta karcinogenitāte. 6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA 6.1 Palīgvielu saraksts Mannīts, meglumīns, sorbīts (E420), povidons (K-90), nātrija hidroksīds, hipromeloze, magnija stearāts. 11

6.2 Nesaderība Nav piemērojama. 6.3 Uzglabāšanas laiks 3 gadi. Uzglabāšanas laiks pēc pirmreizējas atvēršanas: Pudele 6 mēneši. 6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi. 6.5 Iepakojuma veids un saturs Blisters (Al/Al) Iepakojumu lielums: Iepakojumi pa 7, 10, 14, 20, 28, 30, 50, 56, 60, 84, 90, 98, 100 tabletēm Pudele (ABPE) ar baltu skrūvējamo vāciņu (PP) Iepakojumu lielums: 100 tabletes 500 tabletes (tikai lietošanai slimnīcā) Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami. 6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai Nav īpašu prasību. 7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS ratiopharm GmbH Graf-Arco-Str.3, 89079 Ulm, Vācija 8. REĢISTRĀCIJAS NUMURS(I) 9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS 10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS 2010.gada jūnijs. 12